[Former student of Erna in Latvia]
[newspaper cutting:
Article by Jēkabs Leitītis
Pirms 40 gadiem
In LATVIJA Lettische Zeitung Nr. 2127 (18) 13. Mai 1985]
[note added]:
Mīļš paldies visiem, kuŗi mani atcerējās septiņdemit gadus sasniedzot, kā arī par laba vēlējumiem maniem jauniem uzdevumiem.
Sirsnībā Jēkabs Leitītis
—————————————
[newspaper cuttings:
Stories by Mārtiņš Grava
- Krēsla. (hand dated 27. Sept. and 7. okt. 85 — Latvija)
- Jāņu vakars. Pirmdien, 1986. g. 16 jūnijā]
——————————————
[newspaper cutting:
Undated (1991?)
With 3 photos
- honour guard at foot of monument
- picture of Kalpaks and flower tributes
- minister at microphone, officials in coats behind – at cemetery?]
PIE BRĪVĪBAS PIEMINEKĻA – GODA SARDZE
Māra Čerkaniša
Kaut arī nevar izsvītrot no vēstures laiku, kad mūsu brīvības un neatkarības simbolu ieskāva automašīnu straume, loks tomēr noslēdzas. Savas vietas ieņem Latvijas armijas kareivji – goda sardzē.
Brīvības piemineklis. Brāļu kapi. Mūžīgā uguns. Mezgli pavedienā, kas vieno latviešu tautu.
Bez lieka patosa un skaļiem vārdiem tiek nolikts sēru vainags. Oskara Kalpaka piemiņai: „Par brīvību mums galvas jānoliek.” Ne gados jāizsaka laiks, bet sirdssāpēs. Par kritušajiem. Par pulkveža Kalpaka vīriem, par janvārī kritušajiem.
Mācītājs Atis Voicehovskis notur dvēseles aizlūgumu. Klusuma brīdis.
Saimniekam savā zemē nav jādemonstrē spēks. Jājūt griba. Griba pastāvēt. Ni tikai Latvija mums ir viena, arī mēs viņai esam vienīgie.
‘Svēts mantojums
Šī zeme mūsu tautai…” rakstīts pulka karogā. Mūsu jaunās, lai arī vēl tīri simboliskās, armijas karogā.
———————————————–
[card]
1990 Vāczemē.
Daudz gaišas zvaigznes Ziemassvētkos un skaistas dienas nākoša gadā un gados kuri sekos tam.
V. un J. Leitīši
————————-
J. Leitītis
41065 Mönchengkadbach Germany
———————-
Moenchengladbach, 1991.g.08.apr.
Ļoti godātai
E.Ķikures-Dzelmes kundzei
Calgari.
Mīļu, labu vakariņu!
Kā parasti, kad noklausītas vakara ziņas, tad sākās mana ‘darba diena’. Ievadu savu mammu gultā, jo viņa iet agrāk gulēt, es sēdu parasti līdz plkst 0100 vai ilgāk. Ja iesāku kaut ko lasīt, tad nemanot pienāk rīta gaisma arī.
Mīļš paldies Jums par grāmatām. Es tās saņēmu 5.aprīlī. Dienu pirms tam es domāju par Jums. Man gribējās rakstīt vēstuli, bet tad sapratos, ka nevar tak kārtīgu cilvēku traucēt ar nekārtīgām, bezgala garām vēstulēm. Man nav Jums jāsaka, ka es neprotu īsu vēstuli rakstīt, to zināt un redzat Jūs pati.
Es jūtos Jums liels parādnieks. Tik daudzas skaistas un lieliskas grāmatas! Kā lai to Jums atlīdzinu? Naudu pārsūtīt – tas man liekas mazliet banāli, jeb tomēr nē? Es būtu Jums pateicīgs, ja Jūs man pasacītu kādu grāmatu, kādu autoru lai es Jums nosūtu kā mazu pateicību par Jūsu dāvanām. Es domāju, vācu literatūra nav tak galīgi zemē metama, kaut gan zinu un dzirdu daudzus kas visu to kas ir vācisks uzskata par nacionālsocialistisku.
Lūdzu atrakstāt, pasakāt – es pūlēšos Jums nosūtīt.
Es nezinu kā un ko lasīt. Es laikam esmu viens no tiem pavisam sliktiem cilvēkiem kuri nekad un neko prātīgu neprot un arī nepratīs.
Pirms dažām dienām lasīju Jūsu ‘Artavu’. Mana laime ir tas, ka protu arī angliski. Tad varēju tos rakstus kas tanī mēlē izlasīt. Mana angļu valoda gan laikam ir krietni līdzīga ‘pidgin english’, jo strādājot pie britu armijas pāri par 30 gadiem tur ne vienmēr dzird izsmalcināto valodu un tā vienkāršā tā pieķērās kā dadzis pie svētdienas biksēm. Pie tam, mana valoda vairāk maisījās pa militārām un arī politiskām lietām. Tāpat arī saimnieciskie termini nav sveši. Lai kaut cik tiktu līdzi kārtīgiem cilvēkiem labprāt lasu Šekspīru, tikai man tad jāuzmanās, jo kaut esmu desmitām reižu lasījis dažu viņa dramatisko tēlojumu, tomēr – to lasot man pazūd laika samēri. Kādreiz, kad mana mamma (es neprotu manu sievu citādi saukt kā par mammu) bija slimnīcā, lasot un pārlasot veco Hamletu es gandrīz nokavēju darbu. Laba kaimiņiene bija manījusi ka visu nakti un ilgāk deg uguns, domājusi kaut ko ļaunu. Piezvanīja, tad sapratos ka jāiet tak kalpot karalienei.
Lasu vienu otru Jūsu grāmatu. Tas ir aplam, es zinu, bet ‘Ķikures–Kalniņa vēstulēs’ ir labi pārlasīt par Jūsu ‘Lokastiem’, jeb par ‘vecā tēva gredzenu’. Jo Jūsu vēstules atsauc manī daudz ko no pagātnes, no cilvēkiem kurus es zinu, zināju un pazinu. Un kā jau viss aizgājušais, viss ir krietni ietīts sentimentālā sagšā.
Es zinu, tas ir aplam lasīt vienu, otru vai vairāk grāmatas vienlaicīgi, bet kas dzīvē nav aplami? Tāda lasīšana ir sava veida improvizācija un mana dzīve nekas cits nav bijis kā tikei improvizācija.
Kā jau Jums to kādreiz rakstīju, Kalniņu-Sarmu pazinu. Saprotams, viņš jau manis nevar atcerēties, jo 1932.g. es aizgāju no Daugavpils. Mēs ar viņu mazliet sarakstījāmies, līdz viņš pārgāja Lethei. Viņa vecākais dēls bija man skolas biedrs. Pirms kāda laiciņa mira Latvijā, kur bija atgriezies no New Yorkas, jo viņa dzīves biedre ar dēlu bij mājās no Sibīrijas.
Es pazinu arī Silkanu, Jūsu vēstulēs viņš ir kā jauns cilvēks. Silkalns bija Münsteres ģimnāzijas direktors un man kādreiz iznāca daudz lietu kārtošanas ar skolu. DV krietni daudz atbalstīja šo iestādi. Tāpat labi pazinu arī Tamužas kundzi. Viņa krietni sadarbojās ar mani un man bija vairākkārtīgi jārunā un arī jālasa priekšlasījumi skolniekiem. Man ir sajūta, ka viņa pāragri aizgāja. Austrālijā, saprotams man ir daudz paziņu no DV aprindām, kādreiz Šmugājs centās ar visiem spēkiem lai panāktu manis ievēlēšanu par DV priekšnieku. Satikušies bijām tikai vienu reizi, un laikam tas bijis 84.g, Dziesmu dienās Münsterē. Arī tas zēns ir aizgājis Tālajos ceļos.
Tagad laikam nu Austrāliju man vairs neapmeklēt, gadi nospieduši plecus tīri līkus.
Par Jūsu vēstulēm Ķikure–Kalniņš. Nezinu, varbūt kāds tur nesaskata to ko es gribētu redzēt. Šīs vēstules ir Jūsu laikmeta likteņu apraksts ietverts vēstuļu formā. Tās ir vismaz manas domas. Un man vēstules ļoti patīk, patīk lasīt un arī – rakstīt. Tā kā kara seku dēļ esmu spiests, (gan kādreiz sacīja – latvieti neviens nevar spiest) tad rakstu ar mašīnu un arī tikai kaut kā. Es no katras vēstules paturu caurrakstu un viss tas tiek ievākots biezās aktīs. Tādu jau ir daudz. Un man patīk lasīt vēstules kuras rakstīju es vai saņēmu pirms gadiem, pat gadu desmitiem. Un man ir manas mātes vēstules kuras viņa rakstīja kad sazinājāmies, tas bija pēc Staļina nāves. Tās glabāju prom no citām. Un virs rakstāmgalda pie sienas ielogota ir kāda vēstulīte, to ar bērna neveikliem burtiem 1944.g. 26.martā rakstījis mans dēlēns. Tā bija viena no smagākām dienām manās kara gaitās, zaudēju daudz draugus un kaut arī mani pašu neievainoja, tad tomēr garīgi un fiziski biju izspiests kā citrons tiesas izpildītāja rokās.
Šo mazo vēstulīti iznesu cauri visiem kariem, gūstam un pēckara dzīvei.
No tām dienām man ir kāds labs draugs, dzīvo kaut kur pie Toronto. Zēns gan kaujas laukos bija īsu brīdi, nāca no virsnieku rezerves un pēc 3-4 dienām zaudēja vien aci. Ar viņu sarakstāmies, kad kādreiz biju tanī pusē, saprotams tad ir tikšanās un garu garie stāsti. Zviedrijā dzīvo mans rakstvedis, viņš arī bija viens no tiem kuri mani 45.g. iznesa laukā no krieviem. Jauks zēns (tagad jau ir vecs vīrs) sirsnīgs un raksta mazliet dzejas. Viena arī pie sienas virs rakstāmgalda.
Tikai nu man ir tā mazliet dīvaini, viss tas kas gadu gados krāts un glabāts, tas būtu jāmet prom vecpapīros. Jo kam tas vairs vajadzēs? Dēli aizņemti ar savu dzīvi un darbiem. Mazbērni? Vieni runā vācu valodu otri angliski un tie nu esot latviešu pēcnācēji! Vedeklas abas mums gan ir vācietes, bet Amerikas vedekla nav papūlējusies lai bērni runātu kaut vai vāciski.
Amerikas dēls ir atgriezies no ‘kara lauka’, ir atkal Chicagā. Tur kaut kur kara laukos vēl kustās vidējais mazdēls. Jaunākais mazdēls ir tepat ģermāņu zemē.
Jūs rakstāt: „…kā kāds varēja sākt tādu karu…” Mīļā skolotāja, kari bijuši vienmēr un arī būs, jo cilvēce nevar bez tiem iztikt. Šis karš, man liekas bija nepieciešams, tikai vajadzēja divi vai trīs dienas ilgāk patrenkāt. Tad nebūtu nabaga kurdiem tā jācieš. Bet ja amerikāņi kaut ko dara, vienalga ko, tas pārējiem pasaulē būs vienmēr aplam. Amerikānis ir tas saucamais ‘Prügelknabe’. Tāpat kā vācieši vismaz vēl vienu gadu tūkstoti būs tie kuri dos kara noziedzniekus. Un viņi, nabadziņi tā cenšas būt īsti demokrāti. Tikai kā jau tas pie vāčiem ir – visu pārspīlē un padara ļoti precīzi. Ar to precīzumu zaudē zināmu skaistumu katram darbam. Pat viņu humors ir pārāk nosvērts un pareizs, tur nav vairs ko smieties.
Es zinu, es piederu pie tās cilvēku grupas kuri ir nelabojami karotāji. Bet poļu dzejnieks teic:…tautas brīvību mēro ar krustu rindām… un tā tas ir, bez krustiem gan neviena tauta, neviena valsts nav varējusi nedz iekarot, nedz arī nosargāt savu brīvību.
Jaunais Austrālijas DV priekšnieks ielicis ugunīgu rakstu Austrālijas latvietī; starp citu raksta:…vācietis vergu jūgā latviešu tautu turēja 700 gadus…
Tie 700 gadi nu nav īsti pareizi, jo kā nekā zemgaļi atstāja savu zemi krietni vēlāk kā Eglītis domā. Pie tam, man liekas, tā bija mūsu laime, ka vācietis uzskatīja mūsu par ‘bauriem’ viņš necentās mūs pārtautot. Ja tas būtu noticis, tad ar ‘lettiņiem’ būtu tas pats noticis kas ar senprūšiem. Turpretī, ja krievs mūs būtu paņēmis zem savas varas, tad 2-3 paaudžu laikā, no latviešiem nekas nepaliktu pāri. Kur palika jatvingi, galindi? Kad kara laikā es biju Sebežas apkārtnē, tur vietējie dziedāja dziesmas latviskā ‘meldiņā’ bet krievu vārdiem. Poļi teica:…ja vācietis mūs ieņems, mēs zaudēsim brīvību, bet krievs mums paņems dvēseli…
Un ko krievs ir izdarījis ar tautām kuras 40 gadu bija zem viņa jūga? Visām tautām ir zudusi pareizā attiecība pret darbu, dzīves mērķi un sabiedrisko. Tas ir pie mūsu tautas, tas ir pie poļiem un arī pie vāčiem t.s. DDR. Strādāt viņi prot tikai tad un to, ja ir kāds kas pavēl. Katram dzīves sīkumam ir vajadzīga norāde no augšas, biedrības, apvienības utt. ir tikai tādas kas norīkotas no ‘augšas’ pašiniciatīve tas ir galīgs svešvārds.
Piedodiet kundze, aizklīdu neceļos. Lasot Jūsu vēstules Kalniņam, man ir tāda sajūta, ka Jūs caur dzīvi braucat līnijdroškā, nezinu vai Jūsu pusē arī tādas pazina. Bet es vienkāršs cilvēciņš ar redelvāģiem, jeb vēl kaut ko prozaiskāku.
Toreiz viņos laikos es karā aizgāju brīvprātīgi, nepretendēdams ne uz slavu, godu nedz mantu. Nedomāju atrast tur piedzīvojumus jeb ko tamlīdzīgu, bet es jutu ka man tas bija jādara, tas bija mans pienākums, to man bija iepotējuši i ģimene i skola un arī dzīve Latvijā. Kā jau sacīju, mana dzīve ir bijusi grubuļaina. Dzimis esmu Sibīrijā. Māte no Dikļiem, tēvs no Neretas. Līdz 1940.g. 17. jūnijam mans ienaidnieks un vienīgais bija – vācietis. Kā to Ezeriņš kādā novelē teic: „… vācieši ir tā tauta kurai sejā iespļaut nevienam nedrīkst pietrūkt siekalu…” Un kā tas nu bija? Karoju kopā ar vāčiem, pie tam nejutu sev nekādus sirdsapziņas pārmetumus par to. Pusotra gada mani noturēja gūstā – mūsu draugi amerikāņi. Savai dzīves iztikai maizītes pelnīju pie britu armijas dienestiem. Vai vēl kautkas var būt sarežģītāks kā tāda dzīve?
Kaut arī dzīvojot Vācijā, starp vāčiem, mēs piepaturējām senas latviskas ierašas. Darbu darīju es viens pats, mammai bija jāaudzina bērni un jāgādā lai es mājās pārnākot justos mājīgi. Tā mūsu dzīvīte nav sasniegusi to standartu kā citu apkārtējo kaimiņu ģimenes. Bet mēs esam apmierināti un drīkstētu pat sacīt, mazliet laimīgi.
Jau trešā lapa! Piedodiet!
Pie tam ievēroju, rakstu ar aplamiem burtiem. Jāliek citi.
[change of font]
Lai gan arī šie nav nekādi labie. Vācijā kopš gadiem 10 vairs nevar dabūt rakstammašīnas ar latviešu burtiem.
Jūs vaicājat kad un vai mēs ceļosim uz Jūsu krastu. Gribētos jau ļoti, bet vai iznāks? Grūti sacīt. Mazmeita gan pavēlēja ierasties, viņai būs kāzas. Vai mums pietiks spēka? Par sevi es daudz nebaidos, esmu vēl stiprs, bet mana mamma dažu reiz ir apgurusi. Pirms 6 gadiem viņai operēja kaut ko pie muguras un sabojāja. Mazliet viena kāja nav kārtībā, staigā ar spieķīti. Pats šefārsts sacīja, vaina esot slimnīcai, varot tiesāties. Bet vai mums pietikšot elpa, jo tā slimnīca bija valsts un valstij ir tak mazliet vairāk naudas kā ‘Otto Normalverbraucher’ un tad tās klapatas. Tā i nesūdzējām un ko tas arī dotu? Kājai labāk nekļūtu un uz vecuma dienām naudas daudz vairs nevajaga.
Un tomēr es domāju, kaut kad mēs būsim viņā krastā. Tad nu kā arī nav, kaut vai kājām, bet gribu aizstaigāt līdz Calgary. Laikam gan Calgary no Chicagas nav neko tuvāk kā Moenchengladbacha.
Jūsu vēstules man jālasa mammai priekšā, vispār mums ieviesies paradums, ka visu lasu priekšā, ja tas notiek tad kad viņa nav aizgājusi gulēt. Un vakar abi sirsnīgi smējāmies kad Kalniņa kungs Jums stāsta par kādu jaunu dāmu (4 gadi). Uz vaicājumu kā klājās, viņa atbild: „…neiet jau viegli! Papa jau no paša rīta samaitāja man gara stāvokli…” (58.lpp)
Mazi bērni prot īsā teikumā pasacīt daudz ko vairāk kā lieli cilvēki romānā. Savus dēlus man neiznāca tik tuvi iepazīt, jo bija kari, tad pie britu armijas vairākus gadus vairāk biju kaut kur ceļā kā mājās. Bet tad te ar Vācijas mazmeitām, ar tām man bija daudz laika nodarboties. Jaunākai ir 9. mazliet ar to vēl kaut kādi varam saprasties, bet arī viss ir citādi. Es zinu, kad mazbērni nāk ap 18, 19 tad vecvecāki ir atkal mazliet ‘in’. Tā piemēram ar vecāko mazdēlu, 26, varam vislabāk saprasties.
Vācijas meitenes tagad ir patālu prom, neiznāk aizbraukt. Domājām atnāks te tuvāk, jo dēlam piedāvāja slimnīcas šefārsta vietu. Viņš tomēr nepieņēma, jo ar to izietu no universitāšu loka. Un viņš grib tur strādāt.
Mīļā kundze, piedodat ka stāstu par saviem bērniem un mazbērniem, bet es tak lasot Jūsu grāmatu tagad pazīstu i Inesi i Dzidru. Un tas, ka viņa vispirms grib būt mamma, tas ir tik skaisti pateikts.
Pie mums pavasaris atskrējis kā nerātns puisēns. Pagalmā, kad paceļu acis no rakstiem, redzu lielo ķirsi baltu kā līgavas tērpā. Tas nav smalkais ķirsis, esot mežonīgs, lai gan ogas ir brīnumgaršīgas, mazas gan. Tikai neviens tās nelasa, putni tikai noknābā. Pie garāžas aug saldais ķirsis, tas arī pilns ziediem. Forzicijas jau beidz ziedēt, tāpat narcises arī kļūst neglītākas. Visi koki pilni ziedu – pavasars. Bijām abi ar mammu kapos staigāt. Tie ir lieli un skaisti kopti, vairāk parks kā kapi. Un tur ir daudzi draugi. Kāda laba drauga, lidotāju kapteiņa, un viņa sievas urnu kapu mēs kopjam. Tad netālu mans militārās apmācības skolotājs. Pērn paglabājām kādu pag. kara cīnītāju pulkvežleitnanta pelnus. Vismaz reizi nedēļā braucam ar viņa atraitni apskatīt parunāt. Tur arī netālu ir piemiņas plāksne kādam vācu kareivim – kritis ‘in Lettland 1944’. Tur mana mamma iestāda pa puķītei, jo Latvijā viņu kapus nicināja un nicināja. Netālu atradās kāds vācu augsts ģeneralis un 45.g. martā pie Stettinas mūsu divīzija bija arī pakļauta viņa komandētam korpusam. Tā tad draugi un paziņas vien. Un mums patīk staigāt pa kapiem, es to darīju visos laikos un vienmēr. Arī kara laikā nonākot svešās vietās, ja bija iespēja – aizgāju uz kapiem. Marks Tveins kādreiz ir sacījis, ka kapsētu mūri un sētas ir visnevajadzīgākās būves pasaulē, jo tie kas ir ārpusē, tie negrib tur nonākt, bet kuri ir iekšā – tie netiek vairs laukā. Šinī apgabalā kapu kopšanai piegriež milzu vērību. Varbūt cilvēkam dzīvam esot tik lielu vērību nepiegrieza kā tad kad nomiris. Mēs aizbraucam arī kādreiz uz Lüneburgas Heidi, tur bija latviešu nometne, arī tur palika kapi, vesela rinda. Tos apkopj un par tiem gādā pašvaldība, jo skaitās kā kara kapi. Jūnijā brauksim atkal uz Beļģiju, Lommeli. Tur ir lielākā dvēseļu druva, tur svētceļojumā, sanāk ap 100 vai vairāk latviešu cilvēki kopā.
Mīļā Dzelmes kundze, piedodat, citreiz pļāpāšu īsāk. Gaidīšu no Jums kādas rindas. Daudz mīļa un laba Jums un Jūsu tuviniekiem, sirsnībā Jūsu
Leitīšu Jēkabs un mamma.
Pievienoju pāris savus ‘kuslos gara bērniņus’. Tie Jūsu zināšanai ja neapgrūtina. Atmiņu iekrāsojums ‘Jāņu vakars’ gan izskatās kā dažas rindas būtu patapinātas no Virza, bet tas nav ar nolūku.
Pielieku klāt arī vienu no maniem ‘urrā patriotiskiem’ rakstiem. Savā laikā es laikrakstos rakstīju tikai uz pieprasījuma. Tā kā tāds tagadējos laikos nav – tā tad arī raksti – nav.
Neņemat lūdzu ļaunā ka apgrūtinu Jūs, nezinu kādēļ, bet laikam jau tādēļ ka bijāt mana skolotāja un pie tam mīļā.
Sirsnībā Jūsu bijušais skolnieks
J.Leitītis
———————-
Mönchengladbach, 1991.g. 19.aprīlī.
Godājamā Dzelmes kundze, mīļā skolotāja!
Nezinu un neprotu kā lai uzrunāju, vislabāk jau patiktu Jūs saukt par skolotāju, bet vai tas būtu pieklājīgi?
Tā nu tagad redzat cik es esmu nepieklājīgs, traucēju Jūs atkal ar manām vēstulēm. Solos, ka šī nebūs garāka par lapas pusi.
Es lasu ‘Ķikures un Sarmas vēstules’. Pareizāk sakot mēs lasām, jo pēc brokastīm, pusdienām, vakariņām un tad šad un tad man tās jālasa manai mammai priekšā. Tā sakot saldam ēdienam. Lasu, viņa klausās. Parunājam par lasīto un vienalga vai tas Jums patīk vai nē – ka mums tās vēstules un tur risinātās domas tikai patiktu, tas būtu par maz sacīts. Mēs dzīvojam līdzi visam kas tur notiek. Ejam arī reizē ar Jums pie kaimiņa plūkt pupas vai zirņus. Plēšamies caur ‘bušiem’ pēc ‘blackburijām’ un tā joprojām.
Jūs katrā ziņa domāsiet kas tas gan ir par kultūras banauzi, nav lasījis šo grāmatu agrāk. Jums taisnība, esmu īsts garīgi-kulturālās dzīves nabags. Mana dzīve visus šos gadus risinājās ap politiskām jeb pareizāk sakot militāri-politiskām lietām, interesēm un tā tad arī literatūras. Es visus pēc kara gadus mēģināju tautas un cilvēkus uzmodināt un brīdināt no komunistu briesmām. Un lai sagatavotu kādu priekšlasījumu jeb tamlīdzīgu, man vajadzēja lasīt i vēsturi i attiecīgo literatūru un saprotams labu kaudzi dienas presi.
Citam palika pāri ļoti maz laika. Tikai pēdējos 4-5 gados esmu no visa tā taisījies vaļā, jo tagad to dara citi, spējīgāki un gudrāki. Mums večiem jāiet ceļmalā, jo pa dižceļa vidu trauc jaunie.
Kādreiz Vācijas ‘Latvijas’ redaktrise un arī DV Mēnešraksta redaktors Čaks mani tirdīja pēc tiem stāstiņiem. Tad lai labus draugus kaut kādi nomierinātu – rakstīju. Tagad neviens vairs neprasa, tad varu nerakstīt, varu vairāk laika atlicināt lasīšanai.
Jūs esat laimīgā kārtā atradusi sev labu draugu un man gribētos sacīt arī skolotāju (vismaz no vēstulēm to varu izlobīt). Kalniņa kungs ir varbūt no tiem labākiem meistariem kādi mums te trimdā bijuši.
Kad lasu vēstules, dažubrīd man uznāk skaudība – kādēļ es nevaru kaut mazliet būt tik gudrs kā viņš un kādēļ es nevaru būt tik stiprs un izturīgs kā Jūs bijāt un esat. Jūs abi dzīvojāt cita pasaulē, skaistākā, dziļākā, krāsainākā. Nu jā, bet nevar jau visi būt skaituma kopēji, kādam tak jārušina arī melnā zeme. Ka Jūs varētu strādāt un saimniekot kā saimniece, to man ir grūti iedomāt, kaut gan mēs visi (latvieši) nākam no zemnieku cilts. Un es par to esmu lepns. Es atceros, kādreiz kāds no maniem daudziem priekšniekiem, kāds britu pulkvedis, reiz man aizrādīja, ka parakstoties vajagot likt priekšā iniciāļus, es parakstos tikai ar uzvārdu. Viņš sacīja, tā parakstīties drīkst tikai dižciltīgie. „Es esmu dižciltīgais,” es atbildēju, es sacīju, ka latviešu zemnieka dižciltības sākumi ir pirms tam meklējami pirms briti nonāca savās salās. Viņš piekrita man, bet no tā laika es ieguvu tituli ‘Latvian Farmer’.
Es baidos, ka atkal mana vēstule neiznāk par garu. Bet pret to var izlīdzēties tā kā man to kāds mans draugs Anglijā raksta: kad mēs saņemam tavas vēstules, tad sieva sagatavo kafiju, apsēstamies un tad kopīgi lasām.
Kā jau minēju, visi nevar būt aistēti, kādam jābūt vienkāršam cilvēkam arī lai atšķirtu tos kuri dzied slavu skaistumam, no tiem kuri rāpo pa zemi.
Nu un tā kā manu dzīvi lielā mērā ir ietekmējusi militārā dzīve un darbs, tad man jāpaliek pie tiem kuri rušinājās pa kurmju rakumiem.
Mūsu zemē bija ne tikai pavasaris, bet gan īsta vasara ar temperatūrām līdz +25°, bet tagad, kopš otrdienas nu esam atpakaļ pie normālās dzīves. Nakti piesalst, dienu pavēss. Un man tas nemaz nepatīk, es neciešu vairs salus un sniegu, kaut arī es esmu piedzimis Sibīrijā.
Pirms pāris dienām mums piezvanīja vedekla un dēls no Chicagas, vaicāja kad mēs braukšot, resp. lidošot uz Chicagu. Viņi tomēr gaida mūs un grib sagaidīt, tikai – Dievs vien zina vai varēsim. Mana mamma netiek un netiek galā ar visām kaitēm un vainām. Pie tam viņai būtu jābūt stiprai, jo Vācijas sieviešu caurmēra vecums esot 78.2 gadi un viņa vēl tālu no tā. Es gan jau esmu pārrāvis statistiķu atļautam, pēc nedaudz dienām man būs 76 un vīriešiem te esot tikai 74.4 gadiņi.
Mīļā skolotāja, lai Jums daudz siltu paldies par skaistajiem brīžiem kurus Jūs mums dāvājat ar savām grāmatām, paldies! Mēs abi novēlam Jums un Jūsu piederīgiem daudz skaistas pavasara dienas, sauli, prieku un sirdsmieru.
Sirsnībā, Jūsu
bijušais skolnieks.
——————————–
Mönchengladbach, 1992.g. septembra beigās
Labu vakaru!
Es atļaujos Jūs sveicināt dzimšanas dienā, varbūt tas nav īsti pieklājīgi, bet darīt tomēr tā var.
Tad negribās tikai pliku kartiņu sūtīt. Mazliet traucēšu Jūsu dzīvi, mazliet nozagšu Jūsu dārgo laiku.
Tagad jau rudens arī pēc kalendāra rakstiem, ne tikai pēc sajūtas. Nemaz nemāku iedomāt kā tas tagad ir tur Calgary. Kādreiz pirms gadiem biju septembra beigās, oktobra sākumā Toronto un šur tur. Bijām aizbraukuši stipri patālu uz ziemeļiem. Tas ‘patālu’ jau bija man, Jūs tur dzīvojat citos izmēros un attālumos. Bija kaut kas ap 300 klm. ziemeļos. Bet tur jau koku lapas bija rudens krāšņumā. Un uz ezera, kur krastos manam draugam bija vasaras māja, vilka savus dzīparus rudens miglas. Toreiz es no turienes pa ‘diretissima’ devos lejā uz Floridu. Apmeklēju savu seno pulka komandieri. Karsts un saulains laiks un vieta.
Pie mums šoruden vasara netaisās iet projām. Dienās vēl arvienu ir kaut kas starp +25° līdz +30°. Daudzas vasaras mēs par tādām temperatūrām drīkstam tikai sapņot, naktis ir pavēsas, tur jūtam rudeni.
Kā dzīvojat, kā jūtaties, kas jauns kas svarīgs pasaulē?
Mēs vadam mierīgi savas dienas un esam laimīgi par katru aizvadīto laiku kuru vēl drīkstam būt kopā. Tādēļ es atsakos arī no visiem aicinājumiem kaut kur braukt, kaut kur piedalīties runām, referātiem un klāstīt manas gudrības. Tā kā mana mamma nelabprāt kaut kur grib maisīties līdzi, nedz arī tālu braukāt, tad nu es palieku mājās un tepat jau pietiek mums pašiem ko debatēt un ja vajaga pastrīdēties.
Ar Latviju man ir sakari, būtu labi ja tie būtu biežāki un vairāk, bet kam tad nu ir liela interese sarakstīties ar vecu vecīti. Un manu gadu cilvēki nemaz tik daudz nav palikuši. Dzīve prasa savu un katram pienāk reiz ceļa gals.
Pašreiz lasu prof. Biezā ‘Latvija kāškrusta varā’. Tas kungs jau ir vācu nīdējs par exellence. Žēl ka nepazinu viņu kara laikā, diezin vai arī tad viņš bija tāds pats. Mums ar viņu iznāk dažreiz jūdzam garas vēstules izmainīt. Viņš man grib iestāstīt, ka mēs, tie ‘vecie leģionāri’ esot bijuši savas tautas nodevēji. Pie tam latviešu tauta nekad, arī kara laikā, nav leģionārus ieredzējusi. Pašreiz gan profesora kungs piemirsis, ka es pie Daugavas Vanagiem sen jau neieņemu nekādus amatus, tādēļ viņš man gāžas virsū par katru nieku ko DV nodarījuši aplam. Bet ir jau interesanti ar viņu debatēt. Vismaz nav garlaicīgi, jo mūsu domas daudzos gadījumos stipri dalās. Ja domas sakrīt – tad jau arī inteterse debatēt pazūd, jo nav par ko debatēt.
Latvijā daudzas lietas un izdarības īsti negrib veikties. Ir jau grūti viņiem visus tos galus savilkt kopā, jo zeme ir izpostīta, viss sajaukts.
Man kāda vāciete stāstīja, viņa bij ar auto braukusi caur Latviju uz Igauniju. Viņa teica, ka Latvijā pašreiz visās malās būvējoties un ceļot patiesi skaistas un tīkamas ēkas. Esot čaklāki par igauņiem.
Kāda flāmiete pērn bija Latvijā, bij braukusi tādēļ, ka pazīstot mūs. Tagad jūsmo par skaisto dabu un sirsnīgiem cilvēkiem. Cilvēki jau ir sirsnīgi un tuvāki viens otram. Bet kad padzīvos tā kā mēs te dzīvojam – kā tad būs? Kad jau vēderu apmēri ir pieņēmušies tad sirds tak dabīgi ir tālāk nost.
Ja Tas Kungs mani nepasauks pie sevis, tad domāju gan nākošo gadu aizbraukt mājās. Kaut gan pārdroši jau ir – man būs tad 78 gadi un tad vēl doties tik tālos ceļos! Ja nu braukšu – tad ar kuģi un ņemšu līdzi auto. Bez tā cilvēks tak nav pietiekoši kustīgs tanī pusē.
Uz oktobra vidu gaidam mūsu dēlu no Chicagas, nav bijis jau 7 gadus mūsu pusē, vedekla gan atbrauc ik pāris gadus. Jaunākais mazdēls pašreiz ir arī Vācijā, viņš dien US armijā. Tad nu mūsmājās būs mazliet dzīvības kad šie visi trīs ieradīsies pie mums.
Jaunnedēļ jaunākais dēls uz brīdi ieskries pie mums, nule kā piezvanīja, viņam Aachenas universit. esot pāris dienas kādas lekcijas.
Tā šad tad satiekamies ar mūsu radiem, bet visi viņi aizņemti, laiki ierobežoti. Mīļā skolotāja, pieņemat no mums abiem sirsnīgas sveikas dzimšanas dienā un mēs vēlam Jums un Jūsu piederīgiem saulainu, skaistu rudens laiku:
Sirsnībā Jūsu
Leitīšu Jēkabs.
——————————-
[card]
1992.
Daudz gaišas zvaigznes Ziemassvētku nakti vadīt un labu veselību un bagātas laimes nākošā gadā un gados kuri sekos tam!
Sirsnībā vēl
Abi Leitīši
Dzīvē kā parasti, jāpārveic i kalni i lejas. Bij satraukumi, dakteri iegrūda slimnīcā. Vēl nav viss izpētīts, bet manos gados nekas labs nav sagaidāms. Vai pietiks spēka skatīt dzimto zemi un mājas? Kas lai to pasaka!
J.L.
—————————
Mönchengladbach, 1993.02.feb.
Ļoti godātai E.Dzelmes kundzei
Kanādā.
Mīļā sirds!
Tas man bija pārsteigums – saņēmu no Jums vēstuli. Biju aizkāpis uz pilsētu, atnācu mājās – mamma teic: Tev ir vēstule!
Vēl vakar par Jums domāju. Tak rakstīt neuzdrošinājos, jo domāju – nav labi godīgus cilvēkus traucēt. Kaut gan parasti es neko uz sabiedriskām normām un veidiem neskatos.
Paldies par sveicieniem ‘mammai’, paldies par laba vēlējumiem un sveicieniem mums.
Patiesību sakot es nu nedrīkstētu pielietāt tādu uzrunu kādu saku šodien, bet man liekas – uz noilguma pamata sods par neuzvedību mazināts, jeb nosacīti atlaists. Kā nekā ir tak 55 gari gadi pagājuši no tiem laikiem kad es izbeidzu manas gaitas Ilūkstē kā skolnieks. Jā, laiks ir patiesi aulekšojis kā satrakotu kumeļu bars. Jūs sakāt – es esot Jūsu skolnieks – tā tad tīrais bērns! Vareni sacīts! Kādreiz mēs visi bijām jauni, bet tas ir tādu gabaliņu atpakaļ pagātnē. Jūs toreiz bijāt tanī vecumā kādā es šodien jaunos saucu par mazajiem. Mans vecums ir reāls, jo daži gadi dzīvoti divkārtīgi. Un neskatoties uz to 77 gadi tak ir bišķi vecums, pie tam pēc trīs mēnešiem man būs 78!!!
Ka Jūs pieminiet manu mammu, par to viņa priecājas. Šeit, šajos platuma grādos cilvēki ir apraduši ka es viņu saucu par mammu. Kā to man stāstīja, te paziņas sākuši gudrot kāds tad nu ir manai mammai kristīts vārds un neviena nezinājusi. Visas tikai zinājušas – mamma. Un man patīk tas vārds, jo kas gan pasaulē ir labāks un skaistāks par māti, mammu!
Jūs rakstāt, ka Jūsu pusē nikni sali. Ir jau arī, esat tak tālu uz ziemeļiem un pie tam tālu prom no visām siltām straumēm. Es laikam i neizturētu tādu salu. Kad atceros Krievijas laiku 41./42.g. ziemu, tad uznāk drebuļi. Toreiz biju kaut kur starp Maskavu un Vitebsku, sals tāds ka nevarēja pat nospļauties, viss tūdaļ sasala. Zinātāji sacīja, ka esot kaut kur pie -49 un zemāk. Un tas gāja tā līdz marta beigām. Un aprīļa otrā pusē mūs pārcēla uz D-Ukrainu. Tur Charkovas kaujas laikā bija temperatūras līdz +45 un augstāk. Kā to manas vārgās miesas toreiz izturēja to lielo pārmaiņu – brīnos vēl tagad.
Nupat pie mums gan arī skaitās ziema. Ir kaut kas ap 3-4° zem nulles. Diena bija brīnišķa – saule un gaisma. Pie vakara vilkās migla. Bijām ar mammu aizbraukuši, kā parasti, pastaigāt kapos. Mājās braucot bija jau jāieslēdz miglas lampas. Parasti te šinī ķiploku zemē vienmēr ir mitrs un drēgns, tad negribās iet laukā. Es kautkādi vēl izturu to slikto laiku, bet mammai iet pagrūti. Viņa neko nav izturīga pret tādām lietām.
Ziemassvētki un gadu maiņa jau senā pagātnē. Viss aizgāja kā Dieva dūmi. Tas manas tantes teiciens. Pierakstījāmies uz Latvijas pilsoņu tiesībām. Tā ir – kādreiz bija nepilsoņi, nepiederējām nekur un tagad drīkst būt un ir pat divas pavalstniecības. Tas ir progress. Nu tagad mēs drīkstēšot balsot! Bet ko, kad un kā, to neviens nevar pasacīt. Nupat telefonēju ar vietēju ‘Latvijas valdības pārstāvi’. Tāds pat cilvēks kā visi, bet tagad ir krietni gudrāks par mums visiem. Tikai kā par nelaimi man nevarēja atbildēt uz kādu likumu pamata vēlēs, kaut arī pagaida saeimu. Un es nezinu kur to esmu ieguvis, bet esmu pazīstams kā īsts burta kalps. Es tūdaļ šķirstu mūsu veco satversmi kuru gan Ulmaņ Kārlis bij apturējis. Un Latvijā partijas aug kā sēnes pēc krietna lietus. Kas tur sanāks?
Ar to braukšanu uz mājam nu ir tā kā ir. Negribu mammu vienu pamest svešā zemē un viņa neparko negrib braukt kaut ciemos uz Latviju. Tāpat mana māsa ASV arī negrib. Mūsu tēva mājas aiziet postā, nav jau vienīgās, es zinu, bet savs vairāk sāp kā citu īpašums. Kā to ‘Mērnieku laikos’ teic „…uz savu nelaimi saraujies, uz cita – izstiepies…” Mana kaimiņa dēls atrakstīja, ka pēdējā iemītniece aizgājusi dzīvot pie radiem. Viņa ar vīru pirms daudziem gadiem bij pirkuši mūsu māju no kaut kā. Mēs sarakstījāmies, es sacīju lai pērk lai labāk tur dzīvo latvieši nekā kāds ruskis no Gomeļas.
Un kaimiņš raksta – cilvēki esot visus logus, durvis izņēmuši, aizveduši. Tagad droši vien pa ziemu viss kas būs kurināms arī būs izplēsts. Manas radinieces teic – to postažu negribot redzēt. Lai atmiņā paliekot Gravu mājas tādas kā bijušas toreiz. Es gatavojos braukt ar kuģi uz Rīgu, ņemt savu auto līdzi. Radinieks teic lai neņemot auto līdzi, tas neizturēšot viņu ceļus. Sola mani izvadāt ar savējo. Gribētos jau gribētos aizbraukt, bet…
Mēs sūtam pakas un paciņas, radiem, paziņām. Man radu vairs nav, mammai gan ir. Bet man atrodas viens otrs paziņa, jeb iegūstu no jauna. Tagad ļoti labi var sūtīt iemaksājot naudu, iemaksājam DM 50,- un otrā galā adresāts saņem kārtīgu pārtikas paku. Un tam esot liela piekrišana. Mēs sūtam arī vecu ļaužu mītnēm, tādiem kuriem nekādi radi nav.
Latvijas apstākļi ir samērā drūmi. Spiediens uz mūsu zemi ir varens. Kaut gan Vācijas TV itin bieži rāda par Latviju un arī par citām Baltijas valstīm. Pirms Ziemassvētkulaikā latviešiem nikni uzbruka žīdi, Amerikas ‘Life’ bija nejēdzīgs garš un nejauks raksts par pagātni un arī par tagadni. Raksts bija sastādīts tomēr samērā nemākulīgi. Tā kā ja kāds mazliet piedomāja, tad varēja saprast, ka tam ir cits nolūks kā rakstīts. To katrā ziņā grib turienes krievi panākt lai viņus uzskata par minoritāti un kā tādi tad viņiem ir zināma aizsardzība no Eiropas apvien. valstīm. Bet šodien Latvijā tak paši latvieši ir minoritāte.
Tad mājās esošie daudzi, jo daudzi brēc par sliktiem dzīves apstākļiem, neesot ko ēst un ģērbties. Mani paziņas raksta, ka grūti ejot tiem kuri visu laiku skraidot pa mītiņiem un demonstrācijām. Kas strādājot, tas esot paēdis.
Ka mūsu uzskati un dzīves uztvere nesaskan ar turienes ļaudīm, tas tak ir skaidrs. Saimnieciski tās zemes ir viegli dabūt uz kājām, kā to vācu politiķi un saimnieciskie eksperti teic – Baltijvalstis gada laikā var dabūt atkal stipras. Bet – tas lielais bet ir tas, ka viņi ir piesavinājušies padomju cilvēka uzskatus. Pirmkārt – neviens nav atbildīgs, nevienam nav jādomā, jo domā partija. Darba tiesības noenkurotas satversmē, tādēļ nav jāgudro par produktīvu darbu. Vienalga ko ražo – ka tikai ražo. Un tā daudzas citas saimnieciskās, sabiedriskās un tīri cilvēciskās lietas. Lai to pāraudzinātu rietumos saprotamā dzīves uztverē, tur vajaga vismaz divi paaudzes. To nevar panākt ar likumu, nedz arī ar naudas līdzekļiem. Tas ir vienkārši audzināšanas jautājums: Un to mēs te stipri redzam un izjūtam pie vācu tautas brāļiem kuri nāk no austrumiem, jeb vēl krasāk pie tiem kuri nāk no Padomju zemēm. Tās ir tēmas kuras man neliek mieru ne dienu ne nakti. Tikai mūsu daudzie politiķi te rietumos, jeb tādi kuri gribētu būt politiķi, visu uzņem pārāk vienkārši. Viss panākams ar rīkojumiem un paprāvu kaudzi dolāriem mārciņām vai markām. Grūti laiki ir priekšā. Kaut gan man ir liela ticība un cerība, ka latvieši izkulsies cauri visām briesmām. Man vienmēr atmiņā ir tie laiki kad divdesmitajos gados savu zemīti iekopa tie kuri to dabūja agrārās reformas veidā. Viņi daudzi dzīvoja skuju būdās un plēsa līdumus. Pirmo ēku kuru cēla – tā bija kur novietot lopiņus. Par sevi tie jaunsaimnieki domāja vismazāk. Es to redzēju, puika būdams. Toreiz mans tēvs bija mežzinis augšā pie Apes. Es gāju viņam līdzi, redzēju kā dalīja zemi, kā kārtoja visus darbus. Un tie man dod uzticību un stiprumu ticēt mūsu tautai.
Latvijā Daugavas Vanagi kārtīgi saplēsušies. Tas jau būtu viss kārtībā, jo kur tad ‘lettiņi’ nav plēsušies. Mani tikai satrauc tas ka mūsu puses kungi iedomājas pasaules gudrības kalngali esam, iejaucās iekšā un tagad tie kari tur mājās pieņemas stiprumā un varenumā. Un tie tiek un tiks pārnesti arī uz mūsu pusi. Tas nav labi. Man nule atrakstīja darba kolēģi no Anglijas, kādas ir manas domas un ko es iesaku. Nu un tas ir tas īstais, vienam vecim vaicāt pēc padoma! Jean Cocteau teic: „Strīdi un kašķēšanās ir brīnišķa medicīna veciem kungiem!”
Ar veselību man nu iet tā ar Dievu uz pusēm. Slimnīcas dakteri sacīja, ka janvārī, jāiet atkal uz graizīšanos. Es nolēmu, ka varu nomirt arī bez dakteru palīdzības. Mans ārsts, arī specialists, pārbauda mani katru nedēļu viņš man stāsta cik man tagad laba veselība un cik es labi izskatoties. Pat reizi man bij jāņem mamma līdzi lai viņš to pasacītu viņai. Tikai ar to izskatu un labo veselību nu ir tā kā ir. Man jārij katru dienu tabletes lai nomierinātu to event. vēzīti. Es teicu dakterim, viņam viegli runāt – viņam nav katru dienu jārij tabletes. Viņš drīkst pīpot sieva nenoliedz un man manējā skrien gar sienu augšā ja es pīpēju. Tā nu ir, ko lai dara, tie gadi tie neskatās uz dakteru ieteikumiem. Kad pienāks laiks, tad tā Visu Mierinātāja iespiedīs airus rokās un būs laiks pienācis airēties pāri Veļupes ūdeņiem.
Paldies Jums par laba vēlējumiem. Piedodat manu garo vēstuli. Mēs abi ar mammu vēlam Jums to skaistāko un labāko kā veselības ziņā, tā dzīves skaistumu meklējot un vadot. Tā satikšanās laikam arvien attālinās, nekas cits neatliks kā atlikt satikšanos uz Baltā Mākonīša, tur augšā. Kā mēs pazīsimies?
Visu to labāko Jums un Jūsu namam, šodien, rītu un visas daudzās dienas nākotnē.
Sirsnībā
Leitīšu Jēkabs un mamma.
————————
Mönchengladbach, 1993.g.16.maijā.
Labu, sirsnīgu vasaras dieniņu!
Mūsmāju pagalms zaļo un kuplo, tagad saules apmirdzēts. Šo pavasari nevaram sūdzēties par saules trūkumu, drīzāk gan šinī kāpostu zemē ir lietus trūkums, bet kaut kādi jau tās dienas ir jāaizvada.
Pārsteigums ir izdevies! Paldies par grāmatu, paldies par raito un skaisto stāstījumu. Tikai, nu es neesmu vēl izlasījis, lasīju vienīgi to gabaliņu kur kad Jūs pametāt mājas, dzimto pusi un savas jaunās dienas. Ceļa sākums lielajiem pasaules ceļu gājumiem. Paldies par sūtījumu. Mana mamma tūdaļ pievāca sev un es netiku ātrāk klāt pirms viņa nebija visu grāmatu izlasījusi. Man viņa teic – ļoti patīkot Jūsu stāstījums, Jūsu valoda. Esot tikpat kā skaidrs avota ūdens malks.
Tagad nu izlasīju, tad visžēlīgi drīkstēju arī es lasīt. Uz mammas ieteikumu izlasīju Jūsu stāstījumu par aiziešanu no mājām.
Un tā mēs toreiz pametām mūsu tēvu, tēvu iekoptās un sargātās mājas. Es neredzēju un nepiedzīvoju kā ir kad aiziet no māju. Es jau biju aizgājis tālā pasaulē. Un katram ir savs liktenis, es izkarojos Krievzemi no aukstiem ziemeļiem, līdz gandrīz vai pat līdz Kaukāzam, bet paša zemē, savā zemē es nekaroju izņemot pašā sākumā, tā sauktajos partizāņos. Kara beigu posmu es atkal cīnījos svešos ceļos, svešos ļaudīs.
Manas tēva mājas atceros tikai no mana pēdējā apmeklējuma. No lazaretes nākot biju aizbraucis uz tēva mājām satikt manus ļaudis. Tas bija 44.g. maija, iespējams otrā pusē. Tēvs man sacīja, ir labi ka Tu atbrauci, mēs gaidījām lai gan domājām, ka tik īsu laiku dažas dienas kas Tev ir dotas, Tu pavadīsi pie savas ģimenītes. Un man ģimenīte dzīvoja starp Jelgavu un Meiteni.
Un labi bij, ka aizbraucu mājās. Satiku tēvu, satiku māti un manu tanti kura dzīvoja pie mums cik ilgi vien es varu atcerēties. Redzēju mūsmājas.
Bijām ar tēvu svētdienā mazajā Lašu baznīciņā, tur kur kādreiz bij Vecais Stenders sprediķojis. Bija mazliet neērti, jo cilvēki skatījās ka ‘Vecā Leitīša’ dēls reiz ir mājās un tomēr vēl dzīvs, jo kara laikā vietējās mammeles mani jau vismaz trīs reizes bija nomaitājušas kara laukos. Pagasta sievām jau patīk runāt un ne vienu vien reizi nopietnām sejām bij ieradušās pie manas mātes lai pastāstītu ‘no drošiem’ avotiem, ka esmu kaut kur kritis.
Nujā, iesāku atkal savu seno stāstu, par mājām, par bijušām dienām un bijušiem laikiem. Kāds zināja sacīt, ka mēs sen jau vairs nedzīvojam šodienai, bet dzīvojam pagātnei, no turienes mēs tikai iegūstam spēku un dzīves gribu. Varbūt, kas lai to pasaka.
Vai Jūs gatavojaties ceļot uz māju pusi? Vai gribat būt mājās, Rīgā, Jūsu pusē, redzēt kas palicis no Jūsu ‘Ķikuriem’?
Es laikam nu gan vairs neaizbraukšu. Mamma negrib braukt, negribot redzēt to postažu un sajaukto pasauli. Mana māte, kad atbrauca pie mums, sacīja: Nebrauciet, tur jums nav vairs ko meklēt. Nekas tur nav tā kā bija. – Un to viņa sacīja 1960.gadā. Tas ir pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem!
Un es lai brauktu viens? Nē. Mēs esam tik ilgus un tālus ceļus katrs savrupēji gājuši, tagad uz rieta pusi tak jāturas kopā tik ilgi cik vien var. Jo mēs nekad nevaram pasacīt kad Likteņlēmējs aizvērs vāku mūsu Laika Grāmatai.
Es izprasīju, jeb pieteicu manas tiesības uz Latvijas pavalstniecību. Tagad man atsūtīja dažādus papīrus. Mani pamāca kas man jādara, kā man jākārtojas un visžēlīgi teic, ka atzīstot manu Latvijas pavalstniecību. Un tie atzinēji, tie lēmēji, viņi nekad paši nav bijuši Latvijas pavalstnieki. Mana mamma izvedusi no mājām i viņas i manu pasi. Un tai šodien nav nekādas vērtības nedz nozīmes! Man esot tiesības balsot par to kurš sacīja – jūs leģionāri karojāt priekš Hitlera. Un pats viņš vēl pirms 3-4 gadiem teica, ka tie ir tautas nodevēji kuri iet pie Brīvības pieminekļa, noliek tur ziedus un cildina asiņaino Ulmaņa režīmu! Vai lai es balsoju par kādu no trimdā novecojuša, saguruša vecīša kurš nav neko jaunāks par mani, bet tagad ‘brūķē lielu muti’!
Man jāsaka kā vecajam Faustam: „Da stēh’ ich nun, ich armer Tor! Und bin so klug als wie zuvor.” Kaut kas vairs nesaskan ar to ko es cerēju, ko gaidīju un par ko es, vismaz tā domāju, es cīnījos, gan kā karavīrs gan pēc kara vārdu kaujā. Citādi mēs dzīvojam stipri pamazām. Diena līdzīga dienai. Katru rītu eju ierasto soli līdz kioskam pēc mana laikraksta. Katru dienu pēc tā izlasīšanas nopukojos par aplamībām ko šodienas politiķi dara. Pagaidām man vēl ir draudzības stīdziņas izstieptas pa visu pasauli: sarakstos ar draugiem, bet – arī tie viens pēc otra pazūd tur kaut kur pāri Styx’ai.
Piedodat, ka traucēju, saņemat mūsu abu jo sirsnīgu paldies par dāvanu! Kā es drīkstu revanšēties? Ar kādu vācu grāmatiņu?
Daudz gaišas vasaras dienas Jums un Jūsu namam, sirsnīgas labas dienas Vasaras svētkos un visās nākošās dienās;
Jūsu
Leitīšu Jēkabs un mamma.
——————
1993.11.decembrī
Mīļu, labu vakariņu,
Ziemassvētki nāk nākdami un es pavisam vairs nespēju paveikt manus darbiņus, jo par darbiem to niekošanos nevar saukt.
Paldies par svētku sveicieniem, nemaz nezinu kad saņemsiet manējos, kaut gan liekas tā, ka pasts sāk darboties daudz maz normāli. Vai arī Jums neliekas, ka tie gadi skrien stipri par ātru? Knapi viens sākas, kad jau tam beigas arī ir klāt. Kalendāra lapiņas lido kā koku lapas rudenī.
Vai esat bijusi Latvijā? Vai pietika gribas un spēka turp aizbraukt? Mēs vēl neesam bijuši un diezin vai es kādreiz aizbraukšu. Mana mamma negribot redzēt to sajaukto pasauli. Manas tēva mājas vairs nav, viss noplēsts, nojaukts izputināts. Es piedāvāju maniem kaimiņu bērniem pieņemt un saimniekot uz mūsu zemes. Tagad nu dabūju papīrus lai visu ‘noformējot’ pie notāra. Atkal klapatas. Bet tas jādara, citādi ievāksies vēl kāds Ivans vai Semjons. Bet man liekas tur tagad ir tāds sajukums un tautu mistrojums, ka ne ar kādiem likumiem vai pavēlēm to lietu neizkārtos. Nule lasu, ka piem.: kāda Zemessargu bataljona komandieris Valerijs Gobduļins nemaz neesot Latvijas pilsonis, jo tēvs bijis tatārs, māte baltkrieviete, sieva esot Latvijas pilsone arī bērni. Pats viņš beidzis latviešu skolu un arī augstskolu. Pasakiet kas lai tiek tur galā ar tādu mistrojumu?
Jūs rakstāt pie jums tur ziemeļos esot jau ziema. Tak jau cilvēki tur ir paraduši ar dabas īpatnībām. Atceros, kad tur notika ziemas olimpiāde, tad jau mēs visi zinājām kur ir Calgari un kas tur notiek – Man toreiz nebija laiks daudz skatīties, bet mana mamma bij līdz asarām sajūsmināta par brīnišķo atklāšanu.
Mēs dzīvojam stipri palēnām. Mammai neiet neko labi ar veselību, es tad gan mierinu viņu kā man to kāds dakteris sacīja – „ja tu jūties slikti un esi pavisam pagalam, tad paskaties pasē – zināsi kādēļ.”
Man labs laiks pagāja darot kādu darbu kas bija jau gadiem iegulējies. Kādreiz pirms kādiem gadiem 10 man uzgrūda virsū lai es rakstu par pulkvedi Janumu. Iesāku rakstīt. Bet bija visādi darbi un darbiņi pa vidu. Beidzot, 87.gadā manuskripts bija gatavs. Bet tad man sametās tik daudz gudri cilvēki kuri nu gribēja labot pārskatīt un Dievs vien zina ko darīt ar manu ‘gara bērniņu’. Es pateicu nē. Ja gribat ko citu – rakstāt paši.
Tā man tie papīri gulēja nolikti pie malas. Tā kā viss bija rakstīts ar mašīnu un lapām viena puse balta, es kā jau taupīgs cilvēks sāku tās baltās puses izmantot dažādiem citiem darbiem. Nu un tagad šopavasar, Daugavas Vanagu CV nolēmuši, ka neviens nejauksies manā darbā – lai rakstu. Atteicu. Bet tad mans labs draugs majors Ameriks, (tagad dzīvo Latvijā) un Dr. Rumba Anglijā, abi nāca man tik traki virsū, ka vajadzēja uzņemties. Biju noteicis, ka līdz 30. nov. nodošu manuskriptu. Bet bija ko rauties. Jo kā teicu, visi papīri bija vai nu sajaukti vai izputināti. Tad man neiznāca vairs neko citu ko darīt kā tikai rauties ap Janumu. Uzrakstīju apm 189 mašīnraksta lapas. Tagad nu varu atelpot.
Labi, ka vasaru nopirku jaunu rakstāmo, saucas gan ‘Schreibsystem’ var visu uz disketes rakstīt un kārtot. Tas palīdzēja man visu izdarīties.
Nu un tagad nāk virsū tie svētku sveicieni. Un man rodas tagad seni draugi, kuri visus gadus bij klusējuši. Tā atradās kāds skolas biedrs, viņš bija vienā klasē ar Dzērvi, kluss zēns, Silevičs. Tagad vecs vīrs, katoļu mācītājs Dvietē. No Ilūkstes raksta kāds zēns kurš arī gājis mūsu skolā, bet pēc manis. Tur ir tagad Daugavas Vanagu nodaļā un viens no viņiem mani tomēr atceroties.
Sarakstos ar kādu skolas biedreni vēl no tiem laikiem kad gāju Daugavpilī, ģimnāzijā. Viņa tikai pagājušā gadā varēja atgriezties no Krasnojarskas izsūtījuma. Vakar dabūju no viņas vēstuli, raksta, ka lasījusi sava tēva akti kāda uzsākta krievu laikā. Viņas tēvs bija notārs D-pilī. Krievi nošāva pēc lielas spīdzināšanas.
Man, kad visu to dzirdu, redzu un klausos, tad brīžiem ir kauns par sevi, ka tik maz nogalināju kara laikā pretinieka zaldātus. Patiesību sakot – es nemaz nezinu vai es kādu nogalināju un ja, tad cik. Jo uz mana rēķina tak nāk arī tie kurus frontē manis vadītie zaldāti apšāva. Un ka kritušie arī bija – tas tak ir skaidrs.
Piedodat, ka tik nejauki rakstu, bet kad zinu un skatos cik briesmīgi mūsu zemīte ir izpostīta un sajaukta, tad gan man citējot bībeles teicienu – ja kāds tev sit pa kreiso vaigu, tad griez viņam labo, es to gribu tad pārfrazēt un teikt un darīt – ja sit pa kreiso vaigu, tad es cik tik spēka man būs, gāzīšu tam pa labo.
Atceros, pirms gadiem Londonā, kādās diskusijās es arī to sacīju un klāt bija mūsu augstie priesteri ar arķibiskapu Lūsi priekšgalā.
Viņi bija šokēti, bet tas nekas, es esmu daudzus šokējis.
Ziema pie mums jau vienu reizi bija. Uzsniga pat sniegs. Un vietām noturējās veselas desmit dienas. Pēc tam nāca ledus lietus, tikai nu atkal mums laimējās, mēs neko nedabūjām, bet pāri Reinai, tie slidinājās vareni. Bija arī nāves gadījumi – Te kur mēs dzīvojam, te pēdējos 4-5 gados sniegs nemaz nav bijis.
Mūsu jaunākais dēls – dakteris pašlaik ir USA, viņam jaunnedēļ Washingtonā kāds priekšlasījums. No ceturdienas pavada laiku Chicagā pie sava brāļa un arī grib satikt manu māsu –
Tā jau tagad ir, bērniem vieglāk un ērtāk ir aizlidot līdz USA vai diezin kur, bet tepat pie vecākiem atbraukt – tas ir par komplicētu – Pirms pāris nedēļām viņš bija Bonnā, tas tepat aiz kalniņa, atbrauca pie mums, sacījās palikt visu nedēļas nogali. Bet sazvanījās ar mājām un izrādījās, ka vedekla gribējusi izcelt tramvaju no sliedēm. Labi ka cilvēki nebij cietuši bet auto – tas bijis ‘totalschaden’. Saprotams, dēlam, bij jābrauc mierināt.
Piedodat mīļā skolotāja, ka kavēju Jūsu laiku ar maniem dzīves sīkumiem, bet tā tas nu reizi ir, ka es neprotu īsu vēstuli uzrakstīt un tad iznāk tikai pļāpāšana.
Visu to jaukāko Jums un Jūsējiem Ziemassvētkos un daudz laimes un sirdsmieru Jaunajā gadā.
Visu to labāko vēlot Jūsu
J.Leitītis un mamma
Un tomēr es gribu vēl pierakstīt kādas atmiņas no skolas laikiem…
Toreiz, kad mācītājas Strīters no rītiem nebija skolā, luterāņiem rīta lūgšanu noturējām klasē kur bija klavieres. Parasti Jūs spēlējāt un man tad vajadzēja nolasīt no bībeles, jo es taisījos studēt teoloģiju. Tā kā es skaitījos kā tāds pērmindedris. Bet reiz es nokaitināju Strīteri, kādā ticības mācības stundā, viņš stāstīja par Pūpolsvētdienu un tā prātīgi sacīja – Jēzus iejāja, — viņš gribēja sacīt kā pienākas – Jeruzalemē, bet man kaut kādi izspruka ‘hippodromā’. Ar to bij viss cauri. Strīters mani nosauca par vilistieti, rīta lūgšanas man vairs neuzticēja. To taisīja tad Kaminskis, tagad emeritēts prāvests Latvijā.
Bet Strīters tomēr mani vēlāk laulāja. Tā tad viss bija piedots un aizmirsts.
——————————
Mani sveicieni skolas sanāksmē. Ja gadījumā esmu Jums jau sūtījis – atvainojat!
Ilūkstes Valsts Ģimnāzijas absolventu sanāksmes dalībniekiem 1994.g. 9. jūlijā.
Ir rīts, es izeju kā milzis –
Ar dziesmām un šķēpu.
Ir diena, es cīnos kā kareivis
Ar dziesmām un šķēpu.
Nu vakars – es noguris ceļinieks
Bez dziesmām un šķēpa.
- Andrejs Eglītis
Mani seno dienu draugi!
Kad tas bija? Vakar, aizvakar? Pirms gadiem? Un tagad jau būs pusgadusimts pagājis kopš es 1944.gada 11.augustā, vakara krēslai velkot ēnas pāri Daugavai, ar kuģi RO 22 atstāju krēslā grimstošo Rīgu, aestāju manu zemi, manu tautu.
Un mēs toreiz visi bijām tik droši un pārliecināti, ka pēc dažiem mēnešiem mēs atgriezīsimies atpakaļ, jo mūsu brauciens bija paredzēts triju mēnešu apmācībai jauniesauktajiem karotājiem, kurus es saņēmu Valmierā.
Trīs mēnešiem sekoja trīs gadi, sekoja trīs gadu desmiti. Un tagad man acīs rodas sūrums kad es redzu, ka ir aizgājuši 50 gari gadi! Vai mēs bēgām? Nē.
Mani seno dienu draugi! Mēs gājām lai atgrieztos, bet daudzi, jo daudzi pagura tālajos ceļos. Un maz, pavisam maz būs to kuri varēs atgriezties atpakaļ tur, kur mēs mūsu jaunās dienas vadījām.
Atgriezties atpakaļ tur, kur mās toreiz, izejot lielajā dzīvē cerējām un domājām noraut zvaigznes no debesīm un saspraust tās matos. Mēs domājām pārcelt kalnus un aizbērt lejas un mums, toreiz nepazīstamie, Alpu kalni likās nieks mūsu gribai un spēkiem.
Un šodien? Zvaigznes vēl arvienu spīd pie debesīm un nevienu no tām mēs neesam iesprauduši mūsu matos, jo arī mati mums ir vai nu galīgi šķidri, jeb to nemaz vairs nav. Es esmu skatījis Alpu kalnu sniegā mirdzošās galotnes un to krāšņās lejas un tās vēl arvienu ir turpat kur bijušas pirms gadu simtiem un tūkstošiem. Un tagad, kad es atskatos, tad redzu, ka es visu manu dzīvi esmu rušinājies tikai pa kurmju rakumiem.
Pirms daudziem gadiem man rakstīja mūsu visu sirsnīgs draugs Artūrs Kaminskis, viņš teica, ka mums iet tāpat kā tam saimniekam kurš agrā rītā iziet tīrumā un domājas apart lielu lauku. Un tad, kad saule grimst koku galos, tad viņš redz, ka apstrādāts ir tikai mazs, sīks gabaliņš.
1944.gada maija mēneša vidū es biju Ilūkstē. Es aizgāju uz mūsu skolu. Tā bija tukša, klusa un bieza putekļu kārta sedza visu gaitenī. Biroja durvis bija slēgtas. Klauvēju pie direktora durvīm. Nemanīju nevienas dzīvas dvēseles. Man kļuva baigi. Es jutu, ka es esmu lieks un svešs šinī vietā kur kādreiz dzirdēju manu draugu balsis un redzēju viņus nākam un ejam. Es aizgāju, es izbēgu no senās, tik ļoti pazīstamās ēkas.
Lejā, pilsētā es satiku Mureli un viņa kundzi, mūsu kādreizējo latviešu valodas skolotāju Bitītes jaunkundzi. Kādā iestādē satikos ar dažām meitenēm. Bet visur es jutos tik svešs un lieks un man likās ka es soļoju pa lielu sapņu un cerību kapsētu.
Toreiz, kaut arī fronte bija jau bīstami tuvu mūsu zemes robežām, es nevarēju, nedrīkstēju ticēt, ka sarkanais paisums atkal pārskalosies mūsu zemei. Un tomēr toreiz es gāju kā no visiem atvadoties, kā atvadoties no vietām, cilvēkiem un atmiņām. Es toreiz jutu aiz sevis visur kur es gāju, ko darīju, es jutu Viņas stindzinošo elpu, tās kuras aukstie pirksti apspieda tik daudziem maniem kara biedriem viņu pēdējo elpas vilcienu, viņās baisajās dienās.
Un tad es biju Rīgā, jūlija otrā pusē. Kara lazaretē. Mani ievainojumi bija samērā viegli. Kad drīkstēju staigāt, atceros – satiku Jāzepu Vētru-Vuškanu. Īsu brīdi mēs runājām bet es tomēr jutu to sienu kas augtin auga starp mums abiem.
Pēc lielā sabrukuma es tikos ar Dravenieku. Pēdējo reizi mēs tikāmies 1978.gadā New Yorkā. Mazā Dagis Anniņa bija Austrālijā, sarakstījāmies. Un tagad abi viņi ir jau tālu prom bezgalībā.
Un ja es šodien būtu jūsu vidū, būtu ar jums, vai es būtu jūsu cilvēks? Vai es drīkstētu teikt un sacīt kādu vārdu jums, kuri esat panesuši pusgadsimtu ilgo un neizsakāmi smago verdzības laiku?
Vai romietis drīkst bēgt no Romas? Un arī mēs nedomājām bēgt, mēs nedomājām atstāt dzimto zemi bet – mūsu ceļi veda tālu prom svešajā, aukstajā pasaulē.
Poļu rakstnieks Konarskis teic: tautas brīvību mēro ar krustu rindām. – Un mūsu, svešuma ceļi ir iezīmēti ar bezgala garām krustu rindām.
Uz mums vecajiem leģionāriem vēl arvien guļ kā smags slogs – jo lūk mēs esot karojuši aplamā pusē.
Rakstnieks Veselis teic: „Leģionāru liktenis bija smagāks kā veciem strēlniekiem, viņi zaudēja ne tikai karu vien, bet arī pēc kara viņus vajāja un neieredzēja…”
Bet kā arī nav, mani mīļie draugi, es gribu vismaz garā būt pie jums un būt ar jums visiem.
Es ceru un pieņemu, ka arī jūs ieskatīsat to, ka mēs vecie leģionāri cīnījāmies un daudzi mira par brīvu, patstāvīgu un skaistu Latviju.
Atļaujat man pārfrāzējot rakstnieka F.Verfeļa vārdus jums sacīt –
„Mīļie draugi un senu dienu līdzgaitnieki, manas sirds katedrālē priekš jums vienmēr degs viena svece…”
Jūsu Jēkabs Leitītis
Anno Domini MCMXCIV
Ģimnāzijas absolvents
Tālās zemēs.
——————————
J.Leitītis, 41065 Mönchengladbach, Germany. Tel.***
Mönchengladbach, 1994.g. 12.sept.
Sirsnīgu, labu dienu!
Nezinu kādēļ, bet man gribas uzrakstīt dažas rindas. Gribu parunāties, vienalga vai Jūs atbildat vai nē. Kaut kā tomēr es jūtos parunājis ar kādu no tiem tāliem siltiem laikiem kad saule bija spožāka un gaisi dzidrāki.
Šodien saņēmu vēstuli no mana skolas biedra, Jūsu klases audzēkņa Sileviča. Kādreiz Jums rakstīju, ka viņš ir katoļu mācītājs Dvietē. Viņš raksta: „Kad Tu raksti manas klases audzinātājai Bērziņai-Dzelmei. Lūdzu sveicini arī no manis. Viņa bija brīnišķa skolotāja – ideāls.” Vai tas tomēr nav brīnišķi un pasakaini, pēc 58 gadiem teikt tik skaistus vārdus par savu skolotāju! Viņš bija 1936.gada izlaidums.
Jums Ilūkstes ģimnāzija bija maza starpstacija Jūsu garo un tālo panākumu ceļu ejot. Mums toreizējiem puišeļiem – tā skola bija vārti uz lielo, plašo pasauli, ne tikai vārti, bet gan krāšņs portāls.
Jūlija sākumā, Ilūkste bij rīkojusi sasaukšanos visiem skolas absolventiem, arī man rakstīja, aicināja. Bet – es nevarēju. Esot bijuši lieliski svētki ar Dieva pielūgšanu baznīcā, ar sanāksmi Tautas namā un absolventu tikšanos skolas zālē. No mana laika biedriem esot bijuši četri: mācītājs Silevičs, manas klases biedrs Vuškans liela auguma slaids puisis, mainīja uzvārdu Vētra – No jaunākas klases, laikam beidza 38. vai 39.gadā zviedriete Dagnija Persson, dzīvo Zviedrijā. Bija precējusies ar latviešu jūrnieku – Upe. Vīrs gāja bojā kaut kur pasaules jūrās. Viņa audzina 2 meitas. Mēs sarakstāmies, jo mūsu vecāki labi pazinās un bija draudzīgas attiecības. Un ceturtā bija arī no to gadu izlaiduma kā Dagnija. Anniņa, atceros meitenīte pagariem matiem un – saprotams spriganām acīm, kā jau visas toreiz. Un man tā gribējās būt tur tajā tālā un tomēr tik tuvā zemītē.
Un man raksta no Anglijas kāds no tiem, kādreiz zēniem, kuri mani 45.g. ziemā trīs dienas staipīja kā kaķene bērnus, pa krievu pusi, kamēr tikām laukā… Viņš ir bijis vairākkārt mājās, un raksta man „Latvijā nav nozīmes ciemoties un atmiņās meklēt kādu jauku stūrīti, pilnu ar senām jaukām atmiņām… ja nevēlies radus apmeklēt, bet vēlies paturēt jaukas atmiņas no veciem laikiem, tad ir labāk nebraukt un paturēt veco laiku skaistās atmiņas…” Un man radu nav…
Tā mēs abi ar mammu vadam mūsu dienas un patiesību sakot tās laikam ir labas un jaukas dienas, jo mūsu vienīgās rūpes ir lai dzīves novakars būtu ar mazāk sāpēm un fiziskām ciešanām. Mūsu dzīves ceļš nu jau daudzus gadus iet vienkopus, pēc tam kad mēs laika un dzīves vētru svaidīti bijām meimurojuši katrs savu dzīves ceļu līkloču tinumos.
Kad es nu tā klausos un skatos kādas dzīves ir bijušas maniem līdzgaitniekiem, tad tomēr es nevaru neko citu sacīt – mana dzīve ir bijusi saules pusē.
Es savas dienas vadu daudz lasot. Rakstu daudz un daudziem, man derdz un sāp neganta plēšanās mūsu pašu cilvēku vidū. Mēģinu salabināt un tādēļ bieži dabūju sitienus zem jostas vietas no abām pusēm.
Savelku vienkopus manus rakstus un vēstules. Pirms dienām desmit nobeidzu manu līdzšinējo saraksti ar prof. Biezo sakārtot. Man ir ieradums visas vēstules uzglabāt un manas es rakstu ar caurrakstiem. Man ar cienījamo profesoru iet jau vismaz 12 gadu ilgs strīdus par viņiem, negantiem kara laikiem. Tur mums mūsu uzskati nu pavisam nesaskan. Viņš sameklē dažnedažādus dokumentus. Tie viņam ir viegli pieejami visos arķīvos, jo aiz muguras viņam ir Zviedrijas ārlietu ministrija. Man viss sasniedzams ar lielām grūtībām. Bet tomēr man patīk ar profesoru diskutēt. Par šodienas politiku mums brīnumainā kārtā, uzskati samērā labi saskan. Tikai viņš nevar aizmirst to, ka es jau vairākus gadus Daugavas Vanagiem ieņemu to svarīgāku amatu: esmu biedrs maksātājs un vairāk nekas. Un viņš mani vienmēr grib darīt atbildīgu par notikumiem pie organizācijas. Tā kā es manas vēstules un rakstus lasu manai mammai priekšā un viņa dod savus spriedumus, tad jau nu kādreiz mums ar profesoru tā valoda kļūst negantāka, tad pēc tam profesors raksta lai mana mamma neļaunojoties. Jo cik es varu atcerēties, dzīvē mani neviens nav žēlojis, tādēļ es arī neko lielu neiztaisu un dažu labu reizi uzrakstu pa spēcīgākam vārdam vai teikumam.
Mīļā skolotāja, neesat ļauna ka atkal traucēju Jūs,
To labāko un skaistāko Jums un visiem Jūsu mīļajiem, sirsnībā vēlot Jūsu
Leitīšu Jēkabs un mamma.
———————–
[own letterhead]
ĖD950408
1995.g.08.apr.
Godātai
E.Dzelmes-Bērziņas kundzei
Calgary
Mīļā skolotāj!
Kā gan tie laiki skrien, liekas tas bija tikai nupat kad mēs izmainījāmies Ziemassvētkus sveicieniem un tagad – tagad jau Lieldienas!
Kā nu Jūs izkārtojāties ar savām tēva mājām? Jūs labi un reizē ar traģisma pilni sakat: tur nav nekas ko redzēt, viss nodedzis, pazudis – tikai zeme un Aiviekste palikusi…
Tā jau ir ar mums visiem un visur – nekas vairāk mums nav palicis kā tikai atmiņas, skaistas jaukas atmiņas par bijušo. Es manas tēva mājas gribu atdot kaimiņu mazmeitai, bet pagasta vīri vienmēr kaut ko jaunu izgudro lai tikai kavētu. Tagad es uzrakstīju vienu rakstu un tā starp rindām pieminēju par mazu atmaksu par palīdzību kārtot tās lietas. Redzēsim kā tad ies. Jo kukuļošana arī Latvijā palīdzot.
Latvijā es neesmu bijis un tā vien liekas, ka neaizbraukšu, jo ko gan lai es tur meklēju. Cilvēki kuri bija pazīstami – tagad visi veci, saguruši. Vai vērts ir izpostīt skaistās atmiņas?
Sakarā ar to, ka maijā ir paredzēta tikšanās bijušiem Tanku medniekiem, to mans bij. rakstvedis izsludinājis laikrakstos, tagad man rodas senu dienu paziņas, kara gaitu līdzgaitnieki. Gan Austrālijā, gan ASV un laba daļa arī Latvijā. Un lielais pārsteigums bija, kad man atrakstīja bijusē latviešu valodas skolotāja ģimnāzijā, Bitīte!!
Viņa dzīvo Tukumā. Vīrs, arī bijušais ilūkstietis, kritis Kurzemē – Manu adresi viņai iedevis kāds Austrālijas ilūkstietis. Tas zēns gan iesāka ģimnāziju kad es biju beidzis. Bet kaut kā tomēr bij zinājis mani esam. Pagājušā vasarā bija bijušo skolnieku satikšanās. Es nu nevarēju aizbraukt, biju nosūtījis viņiem tikai vēstuli. Un tas puisis no Austrālijas, bij Bitītei nosūtījis to manu rakstu.
Pirms pāris dienām es viņai nosūtīju vēstuli (kā parasti bezgala garu, ar tām es apgrūtinu visus paziņas) Jums es tagad centīšos pārāk garu nerakstīt. Sūtu Jums šoreiz tādēļ, ka Jūsu bijušās klases skolnieks Silevičs, tagad katoļu mācītājs, atsūtīja man kādu Jūsu audzinātās klases 35/36 māc. gada foto. Es nokopēju bildi un nosūtu Jums, varbūt patiksies senās atmiņas. Ja nepatīk un Jums nevajaga, metat prom. Man palika vēl viena. No puišiem vienīgais vēl dzīvs ir Silevičs. Pārējie jau aizsaukti pāri Veļupei. Par meitenēm nu nezinu neko daudz.
Dzīve rit uz priekšu, vienalga vai mums patīk vai nē un mēs – mēs paliekam kaut kur ceļmalā.
Citādi mūsu dzīve rit pavisam mierīgi un klusu, nav jau vairs kur skriet, ko ķert. Kā jau kārtīgiem vecīšiem laiku pa laikam šur tur iznāk kāda krika, kāda sāpīte, bet pagaidām vēl varam iztikt. Drīzumā man paliks 80 – taisni neticami, ka tik ilgi nodzīvots. Un jābrīnās kādēļ es dzīvoju un citi mani draugi jau sen šūpojas uz Baltā mākonīša.
Kad es skatos sarakstus, tad visi mani kolēģi – Tanku mednieku virsnieki visi jau sen projām, vēl vienīgi New Yorkā ir viens virsleitnants, bet tas arī ar vienu kāju – Un es tāpat kāvies un karojis un kā nekā vēl turos. Teic, ka nezāle neiznīkstot un laikam tādēļ es vēl ķepurojos pa zemes virsu, ka skolas laikos biju krietni negants un liels palaidnis.
Tad nu sacīšu Jums visu mīļu un skaistas Lieldienas no mums abiem, Jums
Sirsnībā, Jūsu Jēkabs Leitītis
Uz bildītes: augšā no kreisās: Dzērve, Silevičs, Kokainis, Klosinskis, Pudāns, Dravenieks.
Zelma Puriņa, Garnice (žīdiete) Jūs, Eiženija Puriņa, Vainere (žīdiete) Citas nepazīstu – neatceros.
———————————–
[letterhead]
DZ950926
1995.g.26.sept.
Godātai E.Dzelmes-Bērziņas kundzei, Calgary.
Mīļu, labu dienu!
Nosūtot sveicienus dzimšanas dienā, man roka neatlaižas lai ar kādām rindiņām netraucētu Jūs. Laikam jau to par nezin kādu pieklājību saukt nevarētu, ka es rakstu. Jo beigu beigās neesmu Jums ne tuvs ne radu. Un tas ka bijis kādreiz Jūsu skolnieks, tas nenozīmē neko. Es biju viens no daudzajiem un tādi pagaist kaut kur kā rasas pērles no ziedoša āboliņa lauka, vasaras tveicē.
Vasara aizgājusi, tagad jūtam jau rudens dvesmas. Vai daudz un citi rudeņi vēl pienāks? Mums mājas dzīvi izjauc vissmagāk tā nejaukā pulksteņa grozīšana, pagājušā svētdienā pagriezām atpakaļ par vienu stundu un tas tomēr ir stipri jūtams. Ar gadiem esmu pieradis pie varen noteikta dienas un dzīves ritma.
Maijā man piepildījās 80 kaut arī tas ir milzu gadu skaits tomēr man likās tas varen normāli. Pie visa cilvēks pierod arī pie vecuma. Manai mammai augustā sanāca tie gadi. Nekādas svinības netaisījām, nav jau ko svinēt ne priecāties. Te jau ir nemode, tik veciem cilvēkiem nāk no pilsētas rātes apsveikt, atnes puķes un grozu ar nezin ko. Iepriekš pieteic ka kāds nāks, lai būtu mājās. Un ne man ne manai mammai tādas izdarības patīk. Mēs rakstījām, ka svinības būs pie dēla Vācijas dienvidus galā. Un tā ir labi i mums i pilsētas kungiem. Mums nav pateicībā jāsmaida ka vaigu gali sāk sāpēt un rātes kungiem nav jātērē laiks apmeklējot vecus vecīšus.
Maija vidū biju Daugavas Vanagu mītnē, Bērzainē. Bijām sanākuši kādi 15 senu dienu tanku mednieki. Tālākais bija no Melburnas, dažš, kurš kaut kādu iemeslu dēļ nevarēja būt, atrakstīja sveicienus. Viens otrs piezvanīja. Un bija patīkami satikties, parunāties. Un lielais pārsteigums jau bija, ka no toreizējiem jauniem puikām visi esam veci vecīši. Tā kā to mans senais rotas rakstvedis, no Zviedrijas, sacīja: „…Tu toreiz tak biji jaunāks par maniem dēliem šodien!…” Mana mamma nebrauca līdzi, esot par tālu ceļi, nogurstot. Es sacīju viņai, ka tas bija viņai liels zaudējums, jo tad būtu dzirdējusi cik es labs un drošsirdīgs komandieris esot bijis. Es lūk pats to nemaz nezināju, ka tāds biju. Tas rakstvedis bija viens no tiem vīriem kuri mani smagi ievainotu iznesa no krievu līnijām. Otrs, vēl dzīvais no tiem puišiem, tanī vakarā piezvanīja no Anglijas.
Tad kā galīgi nepiedienīgu ainavu tanī senatnes gleznā – mani sveicināja ar 80 gadiem un – pasniedza lielu klēpi rozes!!! Iedomājaties – tādam vecim rozes! Labi ka vēlāk atbrauca dēls ar ģimeni un aizveda mani pie sevis, tad rozes atdevu vedeklai.
Toreiz, tanīs dienās tomēr sajutu, ka pasaulē daudz kas ir mainījies ar tādu vecumu. Mani 80 gadi tomēr laikam citiem likās milzīgs vecums, jo katrs man piepalīdzēja kaut kur kāpt, kautko nest, ja ne citādi, tad pieturēja manu elkoni kad gāju trepes uz augšu vai leju.
Vasaru aizvadījām ar lielu stenēšanu, jo karstums bija nežēlīgs. Mana mamma beigās tika pāri skopumam un pat atzina, ka tomēr vajaga meklēt kaut ko līdzīgu ‘Klimaanlagei’ jeb pie jums sauc Air condition. Nopirkām arī. Tad guļamistabā un dzīvojam istabā varējām saturēt normālu temperatūru. Niknus karstumus es kādreiz laikos piedzīvoju 42.gada vasarā Ukrainā, kad uz saulē izkarsušiem tanku dzelžiem cepām olas un šokolādi vajadzēja dzert ar dzeršanu. Tikai man liekas toreiz varēja vieglāk panest to karstumu, gaiss bija sausāks, kā šeit Ziemeļjūras tuvumā. Bet varbūt tas bija tādēļ, ka mazāk gadu bija uz muguras?
Mīļā viņu dienu skolotāja, pieņemat lūdzu no manis un manas mammas daudz skaistu sveicienu dzimšanas dienā! Lai Jūsu dzīve būtu pieneņu pūkas vieglumā un avotu viļņu raitumā!
Sirsnībā Jūsu
Leitīšu Jēkabs.
———————–
DZ060604
1996.g. 4.jūnijā.
Godātai E.Dzelmes kundzei
Kanādas klajumos
… no debesīm nokrita mūzikas gabaliņš! Ieskanējās sendienu dziedošā melodija… pavērās daudzu garo gadu aizkars un parādījās senu dienu saules apmirdzētās āres un klāji…
Mīļu, labu dienu!
Tas bija šorīt jauks pārsteigums kad no pastkastiņas izņēmu divas vēstules. Un par Jūsējo es biju i pārsteigts, i priecīgs. Nācu augšā un tad, kā jau parasti, lasīju manai mammai priekšā.
Biju jau apradis ar domām, ka esmu Jūs pārāk nogurdinājis ar manām maratonvēstulēm, jo es tomēr, tagad uz vecuma dienām jūtu, ka esmu daudzus, jo daudzus ar manām vēstuļu pļāpām i apnicis i nogurdinājis.
Otrā vēstule arī bija no man tuva cilvēka. Kādreizējā Daugavas Vanadžu priekšniece Anita Hāznere-Utināne atrakstīja. Un viņa raksta tik tīkami garas vēstules!
Viņas pašas es esmu saticis tikai dažas reizes, bet viņas tēvs, Jāzeps Utināns, man bija lielisks draugs. Un viņas vīra tēvs, Vilis Hāzners, man jau no kara laikiem bija tuvs draugs un daudzas reizes mēs blakus viens otram sitāmies, slapjām mugurām, pret sarkano ordām. Un abi viņi, tāpat kā es, mēs piederējām pie DV vecās gvardes. Tikai viņiem ir jau sen pasniegti irkļi lai pārceltos pāri Veļupes tumšajiem ūdeņiem.
Mīļā skolotāja, Jums man šķiet, būs grūti to iedomāties cik es biju priecīgs saņemot Jūsu rakstu zīmes.
Tas laikam ir krietnas vecuma pazīmes, ka man tik ļoti patīk šķirstīt atmiņu grāmatas nodzeltējušās lapās. Man tad liekas ka jūtu ap sevi un ar sevi daudzus viņu dienu draugus, ceļu līdzgājējus. Un tomēr man ir dīvaina sajūta, jo daudzi jau sen ir aiz Styxas, maz mēs esam palikuši. Dīvainā kārtā man vairāk atrodas draugi no maniem Daugavpils laikiem, no turienes skolas, kā no senās Ilūkstes, kaut gan Ilūkstē biju ilgāk un vēlāk kā pēc maniem Daugavpils laikiem. Pie tam man ir krietns brīnums, ka esmu tik daudziem tomēr saglabājies atmiņā. Laikam tomēr esmu bijis varen negants un slikts skolnieks.
Kādreiz, kara laikos, kad es apciemoju Ilūkstē direktoru Rāzenu, viņš teica – tos skolas laiku labos skolniekus, mēs aizmirstam varen ātri, bet viņi arī gan reti kad apmeklē veco skolu. Turpretim tie – sliktie – tie paliek atmiņā un viņi itin bieži apmeklē savu veco skolu un skolotājus.
Kā Jūs dzīvojat, ko darāt, kā veicas dzīve un darbiņi? Tagad jau Calgary pavasaris ir savu uzvaras gājienu paveicis un drīzi vasara nāks ar savu karstumu, bet ar ziedošām prerijām. Šad un tad mums TV rāda par Kanādu, arī par Calgary. Mēs abi ar mammu meklējam vienumēr t.s. kultūras filmas, par dzīvniekiem, par zemēm, par dabas skaistumiem. Lai nu tas izklausās traki vienkārši, bet mēs tomēr esam apmierināti ar tādu technikas sasniegumu kā TV. Jo tagad varam izceļoties pasaulē neizejot no mūsu dzīvojam istabas. Mēs skatam tālās zemes un tad sakām: — ā, re tur, tur dzīvo tāds un tāds mūsu paziņa. Citur atkal cits.
Pasaule ir piebirusi ar latviešiem kā manu tēvu māju pagalma mauriņš ar nobirušām liepas ziedlapām.
Es sarakstos ar bijušo latviešu valodas skolotāju Bitīti, tagad Murelis kundzi. Ir daudz ko stāstīt, daudz ko lasīt viņas vēstulēs. Viņas vīrs gājis bojā Kurzemes cietoksnī. Gribu palīdzēt lai viņa saņemtu kaut niecīgu, tomēr atraitnes pensiju.
Sarakstos ar Sileviču, katoļu mācītāju Dvietē.
Toronto dzīvo kādreizējā Draudavu Irma. Visi mēs esam veci un saguruši. Bet dīvainā kārtā, man tie mani sendienu draugi, kurus es neesmu saticis, liekas esam palikuši tanī pat vietā, laikā un vecumā kā tad kad pēdējo reizi tikāmies. Irma bij man tēva māju kaimiņos, pēdējo reizi tikāmies viņas kāzās – un tas bija pirms 57 gadiem!!! Sileviču kopš skolas laikiem nekad vairs nesatiku. Bitīti/Mureli, satiku 44.g. maija beigās, kad pēdējo reizi biju Ilūkstē, biju tikko atlaists no lazaretes un uz dažām dienām iespēju apmeklēt manas tēva mājas. Mans klases biedrs un vecākā dēla krusttēvs – Kaminskis, emeritēts prāvests, Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, dzīvo Rīgā. Ir pilnīgi akls. Uz Ziemassvētkiem meitas man viņa vārdā atrakstīja, bet reti raksta – nav laika. Viena meita ir bērnu ārste viņa man rakstīja, ka ar mana dēla, arī bērnu ārsta, palīdzību dabūjusi iespēju kādu mazo pacienti ārstēt Freiburgas Universitātes klīnikā.
Un mēs abi ar mammu dzīvojam kā divi nabadziņi un pārcilājam atmiņas kā kādreiz bērnu dienās spīdošus akmentiņus Vaidavas upes krastos. Mazliet pavaidam, mazliet pastenam par sāpīti te, par sāpīti tur. Būtu jau dzīve skaista un dzidra, ja nerastos laiku pa laikam kāds notikums kas sajauc ikdiena soļu ritmu un gājumu. Pavasara pusē, Lieldienu sestdienā, Chicagā mira mūsu mazdēls Pēteris, 27 gadu vecs. – Pašā dzīves ziedonī.
Mums vēl līdz šodienai nav saprotams kādēļ Mūžības saucējs paņem tos jaunos prom un mūs vecos pamet uz dzīves lielceļa. Laikam ilgi mēs to nesapratīsim. Es jūtos kaut kādi līdzvainīgs, jo viņš no visiem trijiem maniem mazdēliem bij varbūt man vislīdzīgākais. Labu laiku nodienēja Marineros, dzīvi gribēja skatīt no saulainās puses. Vēl divi dienas pirms viņa aiziešanas es telefonēju ar viņu. Tagad viņu paglabāja netālu no manas mātes kapiņa. Dzīvē nekad nebija tikušies – tagad uz Baltā mākonīša viņu dvēseles aijās Mūžības laukos. Manu māti es 1960.g. izdabūju no Latvijas un viņa aizlidoja pie manas māsas uz Chicagu.
Latvijā es neesmu bijis un baidos braukt, jo neuzdrīkstos sapostīt to skaisto gleznu kāda man par Latviju dienu un nakti ir acu priekšā. Sarakstos ar daudziem un daudz. Pirms dienām desmit nosūtīju uz Valsts archīvu apm. 80 kilo dažādus rakstus un grāmatas par trimdas dzīvi. Viņi prasīja lai sūtu – Noderēšot viss. Jo mans ieradums bija uzglabāt visus iespējamos rakstus un saraksti ar un par Latviju. Par cik tas viņiem noderēs – nezinu, bet no tā visa krājuma kad atvētīs pelavas – kāds nieka grauds paliks. Par militārām lietām sarakstos ar Milit. akadēmiju Rīgā. Viņi lūdza lai nosūtu manis rakstīto grāmatu par pulkvedi Janumu. Un man arī tur viņiem ko sūtīt ir krājums grāmatu i vācu i angļu valodās par milit. lietām un izdarībām.
Kaut kad uz vasaras beigām sūtīšu atkal krietnu klāstu grāmatas i uz Archīvu i tiem kara kungiem.
Kāds mans labs draugs, Londonā, man laikam sataisījis blamāžu. Viņš bij Dr. Rožkalnei no Rīgas Zinātņu Akadēmijas, sastāstījis par manām ‘literalizētām kara atmiņām’ (kā tās dēvēja mans draugs nelaiķis R.Čaks) un tagad tā cienījamā kundze prasa manus datus lai ievietotu manu vārdu kaut kādā sarakstā. Es viņai rakstīju ka esmu bijis Jūsu un arī Sarmas-Kalniņa kādreizējais skolnieks, bet piezīmēju, ka jūs neviens neesat vainīgi pie manas apmaldīšanās literāros aplokos.
Jūs rakstāt ka gaidat meitu no Austrālijas. Man tūdaļ nāk prātā Poruka stāsts par Kukažiņu. Kā viņa gar ežmalīti, gar ataudziņu, pāri paugurītim gāja no vieniem ciemiem uz otriem. Vai arī mūsu audze nav piedzīvojusi tādu pat ciemošanos?
Tikai tagad, ja mēs apciemojam mūsu radus, bērnus vai mazbērnus, tad mēs džetojam (tā mēdz modernā valodā teikt) pāri okeāniem un jūrām!
Un vai mūsu audze vairs īsteni pratīs aizbraukt mājās. Mēs kas tā cīnījāmies (vismaz domājām ka cīnāmies) par Latvijas būt vai nebūt, tagad kad nu Latvija ir brīva, un mums ar plīvojošiem karogiem vajadzētu braukt atpakaļ – mēs paliekam svešā malā.
Kā to man raksta mana kādreiz laba drauga atraitne Tonija Krūka, Toronto: „mēs nevaram sirdis uz pusēm plēst… Tur ir mūsu mājas – te paliek mūsu bērni, mazbērni un mazmazbērni. –
Traģiska, izputināta audze mēs esam!”
Un pieraduši pie seniem notikumiem politikā un starptautiskā dzīvē, man vēl arvien neticas, ka atgūto brīvību mēs pratīsim nosargāt un noturēt – Mēs, mūsu audzes, tie kuri paglābās no Posta Impērijas tiešiem draudiem un no apspiešanas, mēs par maz darījām lai pasaule zinātu kas mēs esam, no kurienes mēs nākam un kurp mēs ejam. Mēs visus garos gadus paturējām prātā un apziņā tikai mūsu himnas otro pantu – laid mums tur laimē diet… Bet ka tur ir jāstrādā, ka mūsu zeme prasa smagu darbu un stipras rokas, to mēs pabīdījām sāņus. Mēs kladzinājām ka esam tautas balss, tautas apziņa, bet domājām vairāk par savu dzīvi un to lai tikai kāds mūs nenodzen no sabiedriskā darbinieka goda krēsla — . Es patiesi vairs nevaru saprast manus daudzus bijušos līdzdarbiniekus DV organizācijā. Turas pie tiem vadības sēdekļiem kā kad būtu pielīmēti. Un ‘strādājot’ tautas druvā paši nemaz nav pamanījuši ka paši ir jau veci, pavisam veci kļuvuši. Man i kauns i nepatīkami to redzēt un skatīt.
Lai Jums manu skaisto jauno dienu līdzgaitniece, lai Jums daudz skaistu brīžu un stundu nākošās dienās un gados.
Sirsnībā Jūsu bijušais skolnieks
J. Leitītis un mamma
————————————
(dāvināts manam rotas komandierim. 75. dzimšanas dienā)
Senā draudzība. Valdis Zērvēns. Visskaistāko draudzību derējām, Kad plecu pie pleca tur gājām, Un svešumā tālā mēs cerējām Reiz atpakaļ aiziet uz mājam... Tu paliki ceļmalā neaprakts, Teikt ardievas nepaspēji, -- Pār tevi kā māmuļa raudāja nakts, Un debesīs elsoja vēji... Sāp draudzība sirdī kā dziļa vāts, Un ceļam nav gala, ko gājām. – Tu atmiņā vienmēr vēl līdzi nāc Kā plecu pie pleca – uz mājām Man diena jau galā, sāk gaisma dzist, Nav spēka vairs gurušām kājām... Tev jaunībā agrā, man vecumā krist Tai grūtajā ceļā uz mājām...
34. Grenadieru pulka 14. (PzJäg) rota 21.
ZE960501
1996.gada 1.maijā draugam Jēkabam 81 gads
Vecais ozols Kad pavasaris krāšņus ziedus vīs, Un jaunās drānās tērpsies mežs un lauks, Un smaržu pilnas jaunās lapas plauks, -- Tu nebūsi vēl vecās nometis. Kā Dieva glāsts pār Tevi lietiņš līs, Un kararatos pērkons pāri brauks, Bet saule uzvarēs, un dzīvot sauks Ar sudrabzvaniem gaisos cīrulis. Nāks stirna tavā ēnā atpūsties, Un dienvidū, kad būsi iemidzis, Pie tevis klusiem, soļiem pienāks Dievs... Laiks apstāsies, un apstājies būs viss, Pār tevi miers būs silti pārklājies, Un tuvu, tuvu mirgos debesis. - Valdis Zērvēns.
Pie varoņa kapa pēc 50 gadiem Valdis Zērvēns. Ko saskatīja neaizvērtās acis, Ko lūpas sacīja, pirms bira smilts, Vai aukstums mocīja, vai bija silts, -- To nezina neviens un nesacīs. Vai dzīvs vēl draugs, kas tavu kapu racis, Vai draudzībā tu esi nepievilts, Lai godu dotu nākamības cilts Un ceļu turpinātu, ko tu sācis? Kad zvaigznes mirgo augstu debess griestos, Skats apmiglojās, augšup skatoties – Kā tavu acu plakstos neaizspiestos. Kas tēvu zemei gatavs ziedoties Un svētā cīņā iet, lai neatgrieztos, To savā žēlastībā pieņem Dievs.
Manā 80. Dzimšanas dienā sanākot kopā 14. maijā 1995. g. Bērzainē Vācijā
Šīs dzeju rindiņas varbūt nekad nenonāks cildenos krājumos, bet man tās ir tuvas –
Uz vecuma dienām kāds cilvēks iedomā man, padomājat man, veltīt dzejas.
Viņš ir manas pēdējās rotas rakstvedis, palīdzējis mani, smagi ievainotu iznest no krieviem. Dzīvo Zviedrijā, un dāvina un veltī man šīs rindas –
Jūsu J.
———————————
[letterhead]
1996.g. 30.septembrī
DZ960930
E. Dzelmes-Bērziņas kundzei
Calgary
Mīļu, labu dienu!
Ar sveicieniem dzimšanas dienā man, vai es gribu vai negribu, vienmēr ir jāpieraksta kaut kas klāt. Nevaru tikai kartiņu vien sūtīt. Un lai arī manas vēstules nepieder pie īsajām, tomēr es rakstu.
Pieņemat lūdzu no mums abiem daudz sirsnīgus sveicienus un laba vēlējumus Jūsu gadu maiņā!
Es atceros, tas bija 1933-. gada rudenī, kad es iesāku manas skolas gaitas Ilūkstē. Arī Jūs toreiz bijāt pirmo gadu tanī skolā, vai nē? Toreiz, tajā sensirmā pagātnē mums nevienam ne sapņos nenāca, ka es – toreiz sīks puišelis, bet galva pilna nerātnībām un Jūs cienījama ģimnāzijas skolotāja-māksliniece un tomēr sava dzīves ceļa sākumā. Mēs i iedomāt nevarējām, ka es tagad jau astoņdesmit vienu gadu vecs večuks sveicināšu manu jauno dienu skolotāju daudzo gadu slieksni pārkāpjot. Pie tam Jūs tālajā Kanādā ar starpstaciju Austrālijā, un es vecajā Eiropā, rokas sniedzamības attālumā no mājām.
Un kas mēs tagad esam, tad kad dzīves ceļš slaidā līkumā pazūd netālā mūža slēguma tumšajā eglājā? Vai mēs neesam kaut kas līdzīgs ceļiniekam bez mērķa un nodoma?
Jūsu acis droši vien labāk un skaistāk par mani tvēra skaistos ceļu līkumus un brīnišķos eglāju tumšos biezokņus, tos kādi tie bija mūsu Latvijā. Es tik ļoti gribētu vēl reizi skatīt tās senās vietas un klajus. Bet…
Vai tomēr tās nav bērnišķas domas atcerēties viņas vietas un laikus? Bet laikam mēs esam tomēr kā to teic Goethe:
— Das Alter macht nicht kindisch wie man spricht, Er findet uns nur noch als wahre Kinder…
Vai Jūs esat bijusi atkal mājās? Jeb tomēr paliksat svešā zemē?
Mūsu mājas ir laikam vairs tikai domās un atmiņās. Dzīves patiesība ir tomēr rūgta un sāja. Es neesmu tik tālu ticis lai varētu braukt, kaut gan Latvija ir ar roku sasniedzama. Bailes braukt, bailes redzēt, ka nekas tur vairs nav tāds kā tas bija un kā tas pusgadsimtu ir glabāts un lolots atmiņā.
Mēs dzīvojam savu sīko mazo dzīvīti un priecājamies par katru saules dienu ko vēl drīkstam redzēt, baudīt un izjust.
Es rakstīju, ka pavasarī nosūtīju uz Valsts Archīvu Rīgā lielu klāstu papīrus un grāmatas. Tagad augusta beigās atkal aizgāja 4 kastes katra vairāk par 20 kg smaga ar manu daudzo rakstu krājumiem. Viņi, tur Rīgā, bij tik nopietni pie visa piegājuši, ka pat saskaitījuši cik archivējamas vienības bijis. Un tad man vajadzēja parakstīt līgumu, ka nododu viņu rīcībā 3172 vienības!!!!
Es nosūtu arī manas grāmatas. Latviešu valodā gan visāda satura un virziena, tā tad aizsūtīju arī Jūsu dāvātās, pie tam neprasot no Jums atļauju. Man ir bailes, ka tad kad Tas Kungs mani pasauks pie sevis, tad visas grāmatas, raksti un daudz kas aizies vecpapīros. Mani mazbērni latviski neprot.
Vācu un angļu valodas sūtu prom tikai politiska un militāra satura grāmatas. Jo t.s. daiļliteratūru, to gan savāks manas mazmeitas. Jau tagad pievāc vienu otru grāmatu – Mūsu vecākā Vācijas mazmeita ar oktobra mēnesi iesāks Leipzigā studēt ‘Kultūrzinatniskā fakultātē’. Pirms pāris dienām telefonējāmies, viņa sacīja, ka programmā esot daudz lekcijas par Baltijas valstīm. Es sacīju, vajadzēja nopietnāk pamācīties latviski būtu savs labums. Kad mazas bija dziedāja gan tautas dziesmas, bet daudz vairāk arī neko.
Man atsūtīja kāds vācu profesors, jelgavnieks, grāmatu ‘Tausendjahre Nachbarschaft. Die Völker des baltischen Raumes un die Deutschen’ man jāraksta grāmatas apskats latviešu laikrakstiem. Autori ir visu tautību piederīgie. Plaša, labi sagatavota grāmata ar daudz ilustrācijām. Bet man liekas, neesmu vēl paspējis visu izlasīt, stiprā mērā būs cildināti vācu nopelni kultūras attīstībai Baltijā.
Kaut gan es domāju, vai nu mums tas patīk vai nē, Rietumeiropas kultūru mēs apguvām tikai ar sakariem ar Vāciju, jeb pareizāk sakot ar vāciešu palīdzību, jo Vācija tajos laikos nemaz nebija. Ja mēs būtu izvēlējušies palikt ciešā kontaktā ar austrumu kaimiņu, tad diezin vai latviešu tauta šodien vēl pastāvētu. Jo krievu-komunisms posta sirdi, dvēseli. Man liekas, pateicoties tikai tiem apstākļiem, ka vācu bruņinieki un muižnieki necentās pārtautot latviešus mēs esam savu tautību saglabājuši gadusimtiem cauri. Ja būtu noticis tas pats kas ar senprūšiem – tad latviešus varētu atrast tajos stāstos kuri sākas ar „…reiz bija…” Krievu komunisms un arī carisms sevī integrēja katru tautu izņemot tikai tās kuras bija spējīgas dabas apstākļu dēļ tam pretoties. Piem.: Kaukāza tautas.
Poļi teica: „vācietis atņems mums brīvību, bet krievs dvēseli…”
Tad nu redzēsim cik un ko mūsu mazmeita iegūs tanī Kultūrzinatniskā fakultātē. Tur sagatavojot i priekš TV un Radio, kā arī preses cilvēkus.
Es sarakstos ar vairākiem mūsu laiku cilvēkiem Latvijā. Ar dažiem tie saziņas ceļi ir vēl krietni grumbuļaini, jo tomēr daudziem ir daudz kas pielipis no gadu desmitos iekaldinātiem baušļiem.
Pagājušā naktī mūsu TV rādīja plašu raidījumu par pērngad bojā aizgājušo ‘Estonia’. Žēl cilvēku, izniekotas dzīvības citu nolaidības dēļ. Arī man tur aizgāja bojā kāda paziņa. Rīgas žurnāliste, jauns cilvēks, nezin vai bija jau 30. Biju saticis tikai pāris reizes. Sarakstījāmies. Tagad viņa ar saviem sapņiem par brīvās dzīves guvumiem guļ Baltijas jūras dziļumos.
Piedodat, ka rakstu atkal tik gari un daudz.
Pulkstens jau griežas uz pusnakts stundu. Un man tomēr patīk ar kādu parunāt kuru arī jaunās dienās un bērnībā cīruļu traļļi iepriecināja un basās kājas nobira ar āboliņa gleznām lapiņām kad skrējām pāri tīrumiem… Tas bija…
Visu to mīļāko Jums mīļā skolotāja, gadu maiņā, no sirds novēlam
Jūsu Leitīšu Jēkabs un mamma.
Daudz sveicienu Jūsu piederīgiem!
————————-
EB970930
1997.g. 30.septembrī
Godātai
E.Dzelmes-Ķikures kundzei
[Calgary address]
Mīļā skolotāja,
Es tomēr atkal atļaujos Jūs traucēt ar manām rakstu zīmēm. Bet es nekādi nevaru nosūtīt tikai apsveikumu tam kaut ko klāt nepierakstījis.
Man liekas, ka tās dzimšanas dienas mums visiem tagad nāk pārāk strauji un stipri par biežu. Un tad, kad paskatāmies atpakaļ un saskaitām mūsu gadus – tad patiesi tas liekas milzīgi neticami ka tik daudz gadu jau nodzīvots.
Es ceru un pieņemu, ka Jūs esat pie labas veselības un varēsiet atzīmēt Jūsu gadu maiņu savu cilvēku un labu draugu vidū.
Tagad Jūsu pusē laiki pamazām taisās uz ziemas pusi. Rudenis ir jau pāris dienas paskrējis. Karstā vasara pazudusi aiz septiņiem kalniem. Pie mums tā arī bija neizsakāmi karsta. Kā tropos. Pie tam, te kur mēs dzīvojam, te krietni mitrs gaiss, tad to vienam otram ir grūti panest. Mana sieva pavisam grūti panes karstumu. Vasaru stenēja un pukstēja vien.
Mums tā vasara nebija neko laimīga, mana sieva nelaimīgi krita un lauza kreiso roku. Tad bij daudz pūles lai kaut cik dabūtu atkal uz ceļa. Tagad nu ir jau labāk, bet vēl ir daudz kas jācieš un ilgi jāgaida kamēr atkal viss iekārtosies labos ceļos. Šodienas dakteriene ļoti uzmanīgi teica: die ältere Knochen heilen nicht so schnell… es teicu mūsu kauli nav tikai ‘ältere’, bet tie ir jau – ‘uralt’!
Latvijā mēs neesam bijuši un laikam tā arī neaizbrauksim. Baidāmies sapostīt to skaisto atmiņu gleznu kāda mums tā ir acu un apziņas priekšā. Sarakstāmies ar draugiem un paziņām. Es sarakstos ar manu bijušo skolotāju Murelis kundzi bijušo Bitītes jaunkundzi. Tad ir laba sarakste ar kādu bijušo Ilūkstes skolnieku, viņš gan skolā bijis pēc manas aiziešanas. Tagad vēstures profesors Rīgā. Un Jūsu kādreizējās klases zēns Silevičs raksta man. Tagad ir augsts katoļu garīdznieks – prelāts.
Bet pamazām jau daudzi manu jauno dienu draugi aiziet Aizsaules dārzos. Es kaut kādi vēl pagaidām turos, kaut gan nekad nebiju domājis ka nodzīvošu jau 82 gadus. Kādreiz dzīvoju, cik liekas, ļoti strauju dzīvi, bet tagad mana dzīves laiva nonākusi stipri mierīgos ūdeņos. Mani daudzi kara biedri, kurus gan saudzēja granātu viesuļi, tagad viņus apsteidz Dvēseļu lasītāja tālajos pasaules ceļos. Mans bijušais priekšnieks un vēlāk labs draugs, pulkvedis Silgailis dzīvoja Metuzāla vecumu un tagad varu sacīt: old soldiers never die, they just fade away.
Mēs dzīvojam uz vietas, nekur nekustamies pasaulē. Pagājušā rudenī es uzdevu manu auto braukšanu, jo redze bij samērā slikta. Katarakts. Tad maija mēnesī dēls aizveda mani uz Hamburgu, uz savu slimnīcu, un tur acu dakteris iztaisīja operāciju un tagad es redzu kā jaunais dievs. Domāju atkal pirkt auto lai vieglāk kustētos, bet mamma negrib. Negribot vairs ar auto braukt. Tā tagad esmu normāls cilvēks. Esmu bez steigas un uztraukumiem. Jo Vācijas auto braucēji ir pārāk strauji lai nu mums gan ir dažādi noteikumi kā dažādos ceļos jābrauc, bet tos maz ievēro. Kādreiz tik disciplinētā vācu tauta ir vienkārši sakot – izlaidusies.
Lai Jums mīļā skolotāja, daudz skaistas rudens dienas un mēs vēlam jums piedzīvot vēl daudz skaistas dienas un gadus!
Sirsnībā Jūsu
Leitīšu Jēkabs un mamma.
