Unpublished poems VIII (Ķikure/Kikure)

Es teicu -- nē. Tu teici -- nē.
Un likās -- viss var palikt,
lai sēdekļos nāk citi
zobeniem, karogiem apmainīties.

Bet diena nav galā
un noliegums spiež,
uun noliegums lauž,
zvaigznes un ugunis izdzēš.

Mums jāmeklē, mums jāatrod
vēl reiz teikt jā, un solīties,
lai nesamalstam,
neizkaisāmies tumsā.

-------

Zvaigznes izdziest
bet mēs vēl viņas redzam
vēl dažus gaismas gadus.
Tu satiec mani
manas gaismas gados.
Aizslēdz māju naktī
ej uz jūru,
kur gaismas strēle
no bākas atrāvusies
pār viļņiem aizslīd...
Ak, aizmirsti ko saku
mērc rokas lietū,
vētrā dzīvību atrod.
Neskumsti pārlieku,
iededz ugunis pārnākot
grāmatas šķirsti.

-------

Liels ir liels,
(šis ātrais, ātrais laiks)
ir liels kā kalns,
pulksteņa cirvis to cērt un cērt
sīks cirvītis
un kalns ir liels.
Šis ātrais... īsais laiks,
ir visapkārt kā jūra,
pulksteņa airis to airē un airē.
Cirtējs un airētājs
nezin ne gala ne malas.
To zināt labi.
Bet pēkšņi jādomā, jāsauc skaļi jo skaļi:
steidzies, nekavējies, negaidi,
neklausies ne cirvja cirtienus
ne airu klaudzienus
kā vējš drāzies
un strauji visās durvīs!...

-------

Spoguļa drumslās uz ceļa
17. sept. 1989
debesis atvizuļo.
Dienu jūklī Tavs tēls
tā sīkdaļās salūzt
un vienmēr no jauna
vesels kļūst
lai es nepazustu.
Un kad tas sāks irt
Kad viss būs pāri
nabaga kļuvusī dzīve
vesela šķitīs.

-------

Vai ūdeņi kustēsies un laivas parādīsies?
25. sept. 1989
Nē, dīķis ir kluss.
Akmeņi jāveļ vēl
vienmēr vēl akmeņi jāveļ.
Tikai no tālās malas
iedzirkst dzīvas dzirkstis.
Tie dzird, tie jūt
tie neguļ uz ausīm.
Bet tie ir no tālās malas,
gaidu pie mūsu dīķa --
vai laivas parādīsies?!

-------

Mīlestības izbēdzis kā nāves
atkal krastā stāvi
kur kaijas sapulcējušās
jūru noklausās,
mūžīgā gredzenā griežas
viļņi, mākoņi
gliemezis zem ūdens
sfēru šai zemē griež
savu mājiņu savu dzīvi.
Pa afelsīnu mizas
smiltīs, zālē, uz ielas
(jo ir svētdiena)...

-------

Tu neesi viens ne tik mazs, ne tik varens
tev līdzinieki visapkārt, kā zivis viļņos slēpti
kā putni zaros,
pa skaņai saklausi
pa sudraba vizmai vilni pamani
un brīžam tad izaudz liels, lielāks, vēl lielāks,
un zūdi atkal vientulības apsegts un slēpts.
Esi vien viens, mēģini augt bez sazināšanās.

-------

Kādas citas tālas malas
rudens vakara vēsmas
aizskar mani
par ko šim laikam nav ziņas.
Varbūt šī dārza divi tumšās egles
ir jutušas to,
varbūt vējš šalc tik tālu.
Vakara ziemīgā gaisma
mainās ilgi, lēni
ļauj vaļu debesskrāpju spīguļiem
tūkstoš logos.
Pār kādas mājas sienām rīta malā
zogas rudens vakars
meklējot melnos logos
sejas kur atbalsoties.

-------

Jaunā dzīves vieta -- māja, viss svešs.
Mana sirds iet kā motors
un es brīdi sev saku --
Montreālā 10-15 tūkstoši
šo ziemu gulēs dzelzceļstacijās
metro, patrepēs, etc., etc.

-------

Tuvojos pilsētai
kurā Tu dzīvo.
Es Tevi nesatikšu
nekad vairs.
Varbūt es redzēšu Tevi
ja pašķirsies ielas.
Kādēļ nekad nav gana
tā kas nav iegūts?

Esmu šai pilsētā.
Esmu ārā no visām pilsētām
Staigāju no vienas otrā
Līstu ar straumēm uz jūru
Esmu šai pilsētā tur
Kur dzīvo dzinējs vējš.

Sāp saule, sāp ēna maigā
Pēc vaiga neatrastā
Šai dienā, vakardienā
Rītdienā (un rīt’)
Bet atmiņu glabā ik mirklis
It kā viss būtu bijis.

[written on small Paperworks notepaper –
also 2 sketches of buildings with 3 flags/banners flying in front,
one sketch of window detail – also on Paperworks notepaper]

--------

(Vientulības motīvs)

1.
Akmeņi un puķes
man pretī nāk
rītos kad uzsāku dienu,
nāk viļņi no ostas ar sāļu svaigumu
un kuģi aizskar rotaļīgi
ar savu dūmu dvašu.
Tikai cilvēki aizvērušies
kā gliemežvāki
vien slepus pamet skatu
vai uzgriež un nogriež pieklājības smaidu,
vienmuļu kā satiksmes uguņu mirgu.

2.
Un kādu dienu
svešs suns tev pienāk
spiež galvu pie ceļa un neiet prom,
skatās ar ilgu skatu
un padodamies savam tuksnesim
tu jūti un zini
ka esi tuvāks viņam kā cilvēkam
kas aiziet garām.
Un atraisoties no dzīvnieka
savažotās mokpilnās dvēseles
tu saki kāda drauga vārdu
(es teicu "Salinger").
Kādu draugu to piesauc
ko neesi redzējis sev tu un neredzēsi
jo mazā pasaule ir dīvaini liela
bet ziņu par to
tev atkal kāds atnesis --
šoreiz suns
jo draugs ir vienmēr tuvu.

3.
Dzīvības trauku,
šo pilno, atvērto kausu
caur dienām nesu,
nedzirdot pavēli nolikt --
caur naktīm nesu.
No viņa saule dzer,
viņā putni savas balsis gremdē,
rīts mērc blāzmainas delnas
un krusta zīmes velk uz pieres,
uz ceļa akmeņiem, kokiem, debesskrāpjiem...
Cilvēka skats aizskar tā malas...
Netuvojies!
Projām stāvi -- Tu sāpes piesauc.
Tikpat Tev vien viss dzīvības kauss ko nesu
Tev atvērts izgaro
un tikai ar Tevi Devējam Lielam.

-------

Ar mantām, ar mantu mantām [..].
Deg saule uz galvām, uz pleciem, uz rokām,
dur savus starus līdz sirdīm, kas asinis pretī sūta,
ar sakarsušām sejām,
ar sviedriem acis pielīst un dziņām
pēc prieka uzvandās pulsi.
Mirkli ar viļņu šļakatām baltām un sāļām
un bīstamām, dairām apkārt šūpojas jūra.
Kā kara pulki skrien kailu cilvēku bari
cauri viļņiem,
guļ smiltīs kā klājiens.
Saule tik karsta šodien, kalst jūras zāles un
aļģes un zivis, vējš bārsta gružus
pār galvām ar glāstiem no kuriem
vairs nepiecelsies, jo dzīve būs nodzīvota.

-------

(Pārdomu motīvs)

1.
Aizver acis,
aizsedz seju ar rokām
un nolaidies ātri
kā ūdens līdējs jūras dziļumos,
nolaidies savu domu akačos
chaoss vien --
Sarakstīts, izsvaidīts viss
šīs šaurās alas ejās,
ne dzirksts kur gaismu iededzināt,
kur durvis atvērt ar drošu rāvienu
uz pārliecību.
Tik minējumu skrandas
ko likt var citādi vai tā.
Pusslāpis augšā nāc.
Bet ieraugot pasauli --
cilvēku pasauli --
aizver acis, aizsedz seju ar rokām
un nolaidies ātri kā ūdens līdējs
savu domu dziļumos
atpakaļ.

2.
Nekas nenotiek?
-- Nekas. Tik --
saule ceļas un grimst.--
Ik dienu?
-- Ik dienu. Un zeme
iegriežas gadmijās.
Kā arvienu. --
Kas vēl?
-- Uz kādas sejas
cita seja uzliek savu blāzmu
un tā to aiznes pār jūrām
un zemēm. Tā notiek.
Un īsa melodija
pirms simts gadiem
atraisījusies no kādas sirds
dzīvo vēl šodien.
Tā notiek. --

--------

Diena dziest,
jūra izsviež
vēl skaistumu pārdabīgu,
krāsas aizņemoties no
debesīm un atdodot
tām simtkārtīgi,
pirms tumsā nogrimstot
šai krastā.
Lidmašīna pirms krēslas iziet
sacīkstēties ar nakti,
saulei pa pēdām steidzot
ilgi izglābjoties tumsas,
pēc padodoties.
Zied dārzi šai zemē.
Kur viņa aizlido?

-------

Cik līgavaini šķīsti
ir ziedi kastaņ kalnam milzīgam
aiz loga kas te mūžu sargā
lai netrūktu te aizvēja
un laimes.
Dūc bites dūkdamas
šai ziedu kalnā siltā
pret mākoņiem kas cēlies
ar tālēm sazinājas...
Vien krūmu mežu vēji
un kādas lidmašīnas balss
un elpa mazliet straujā,
šis zemes stūris dus
un sapņo savus
rudens, pavasarus,
te noslēpies no
benžīnkarstās ielas.
Vēl noslēpies un
sapņos dažus gadus.

-------

Un ceļš ar
zemē iebrauktiem
iespiestiem
akmeņiem,
ar vieglu zāli,
saules gaismā vizēdams
atnāk un ceļas
man pretī
vai līdz acīm
atmiņas teikdams,
tad nogulstas
atpakaļ savā
vietā un
klusēdams
izved mani
uz lielā ceļa.

-------

Nu kalnu ķēdes apkārt
dažreiz smagas.
Vai jūra bij labāka?

Ne jūra, ne kalni
cilvēki.
Ne cilvēki,
tālā malā
viņu ķēdes
kādās tie sevi
un citus sakaluši.
Vai varētu mēs iet vien
meklēt, atrast
un teikt:
Tu tas biji
tas esi!
Nevarētu.
Cik karāļiem nav
galvas ņemtas.
Cilvēkus ķēdes
no jauna ir sakalušas
it kā tās dzīvas būtu.

Ar nopūtu,
ar smaidu
kalni jāsedz
un jūra.
Un cilvēki
kā staipīgas
jūrzāles
slepen izaugtu.

Ar nopūtu nepietiek.
Kāds mazs
akmens ir jāceļ
un jāveļ
un kaut kur
jānoliek.

Bet ja to no
sava ceļa novēlis
cita ceļā ievel?
Tas gadās mums
cilvēku ceļos
tas gadās tā
un tā mēs
kalnam savas ķēdes.

-------

Mazs Mocarta allegro
atnāca, tik sendzirdēti salds.
Suita allegreto tas
varbūt andante
pieskārās tik viegli.
Vasaras dejas solis
"puķu vainadziņā"
no dziļa prieka
bez kāda iemesla
neskārtā [..]davībā
uz sirdi
roku rokā,
kāds mazs allegro
vasaras baltumā
dairs, viegls allegro.

-------

Debess vēl arvien var iepriecināt
1.10.89.
Viegls vējš koku zaros
Vēlās lapas vēl virpuļo
Vēss rudens gaiss kā viesis vēl
Viss reāls, saprotams, dzīvots jau
Vecās krāsas sirdi pamodina
Klāj gaismas plīvuru pāri.
Debess var vēl iepriecināt
Ak mūžīgo ilūziju spārni!

--------

Sirds dzīvo no niekiem
1. okt. 1989
Viena pagale nedeg.
Ak, tomēr tā gruzd un gruzd
Liesma dejo un dejo
Tā gaida un gaida
Tā sapņo uguns kuru.
Tā jautā -- vai Tu esi?

---------

Kluss aizplīvurots
Tas stūris dārzā, ielā
Laiks pāri gulis segdams
Ne dzirdu – jūtu soļus
Tavus tur ejam nākam.
Kā izbrīnā Tu stājies
Jūti vai manu tuvumu?
Vai vien tālumu kas vidū
Kā putnu rudens gājiens
Audzis, plēties
Ar tūkstoš spārnu vēdām
Viss aizsedzies.
Rudens lāses vai lapas
Vai Tavi vārdi vēl klusi krīt
Ar skaņu kas laikam
Cauri pulsē, dzīvo.

---------

Nevaru aizvērt grāmatas
5.10.89.
Un aizvērt logus, durvis –
Pirms nakts nāk pāri
Man Tev kas jāpasaka
Kāds vārds kas viegli nenāk
Pār lūpām nemaz ne skaļi.
Tev jāsaprot tāpat
Tas klusais vilnis
Kas dienu ūdeņos
Tā plūst un plūst
Un meklē Tava krasta.

---------

„Kapu vaiņagam es augu,
6.10.89.
Dažai rožu kopējai” – seni vārdi
Ar rožu smaržu un sāpju pieskaņu
Nāk prātā, nāk no senām
Dienām, kad vēl nejutu sāpju
Un tomēr nojautu, šai
Senā teikumā tās jau bija
Slēptas, jau atklājās.
Nemiers ass kā vējš ar smiltīm.

Tu, kam mazu mazumu savas sirds atļāvu
Tu tagad ņem to visu, plēs ārā
Piesavinies, atstāj neziņā, bailēs
Kā, ko tālāk?
Tu paņem un neliecies ne zinis.

---------

Tumšums, melns apkārt 9.10.89.
Cauri spraucos.
Iznāku kā pasakā
No burvju meža
Siltmē, gaismā ieeju – Tavā sejā.
Prom man jānāk
Bez ciemošanās jāaiziet
No Tava vaiga gaismas
Dziļā melnā mežā.

---------

Vandos no kakta kaktā
14. okt. 1989
kā aizsietām acīm
bērnībā vistiņas ķerot --
Vai atceraties šo spēli?!
Tās smieklu brāzmas?!
Ja tagad kāds smietos,
ja kur kāds smietos.

-------

Visas rudens lapas jau aizslaucītas,
30.okt. 1989
vēju spēlēm -- nāk sniegs.
Domu spēlēm?
Ka Tevi tur iesnigs sniegs.

Debess maigais solījums
visu mūžu, vēl tagad --
kā bez tā varētu būt!
Maigs mākons aiz kailiem zariem.

Tukšs rudens vakars pie
aizvērta loga ar kailiem zariem,
mierīgā, nemierīgā, nemitīgā vējā
grimst rudens vakars ar jumtiem
lēnā tumsā.

-------

Koku ēnas uz sienas
2.11.89.

Zaru ēnas, vakara saulē,
Ne tiešā saulē – saules
Atspīdumā no logiem
No tālāka debesskrāpja logiem.
Zaru ēnas šūpojas, vēdinās,
Vēdina manas minūtes, manas
Stundas prom.
Skatos savā sienā
Skatos kokā aiz loga
Tāla debesskrāpja logos
Zeltaspožos no vakara saules
No vēsas rudens saules.
Atmiņas virmo caur sirdi
Atmiņas nākotnes pilnas
Vēla rudens saulē,
Tavs vaigs tur šūpojas līdz.

---------

Ja zinātu tam vārdu
4.11.89.
Drīkstētu par to runāt
Neizteiktais vērstos dzejā
Drošs nostātos saulē
Lai gaismā tas saaug
Nostiprinās.
Ja zinātu tam vārdu
Zinātu par to runāt.

--------

Draugi, vai ir jau tik vēls?
5. nov. 1989
Dažas balsis skan rūpēs --
Kad, un vai vēl tiksimies?
Ziema pie durvīm un vakars,
bet tālu šalc rīts
un raisās no saitēm.
Vai tur vēl iesim, tiksimies?
Rudens vakars ilgi tumst
debesskrāpjos vēl manāmas gaismas.

-------

Baltā klusumā, tukšumā,
10. nov. 1989
viegli bez zūdīšanās
visi vienā ceļā...

Un tomēr zobenu meklē,
neredzi, nevari atrast,
saki -- nav vajadzīgs.

Viegli bez zūdīšanās...
Nevaru apmānīties, Tavu
adeni redzu no pleca līdz plecam.
Vēl Šopēnu, vēl dzīvei.

-------

Mūri brūk un tilti ceļas
23.11.89.
Nevēlos te būt, bet jābūt
Nevaru es lidot
Tur pirms karoga un dziesmas.
Bet es eju, eju
Varbūt aiziešu pirms aizvērs vārtus.
Un Tu arī, arī Tu – ceļā!
Jau sen, tik sen
Ceļš ir mūsu mājas.

---------

Kā rīta blāzma dziestot
28. nov. 1989
Tu manu dienu vēl iekrāso
no tālas malas un
sals kodīgais šais svešās salās
uz brīdi rimst, kā
no saules senas
(kad acis vēl bija stipras
droši ņemt tās gaismu)
un svešuma baisma
uz brīdi rimst.

-------

Tā ir mūzika šais vieglās pārslās
6.12.89.
Kas dejā apgriežas un lejā nāk
Ziema, ziema logus aizaust sāk.
Bet domas Tevi vāc kā agrāk
Sapņu sniegus tālāk brien
Cik stipri sīkas saites sien!
Ikviens to zina kas cauri sniegiem
Otru meklējis.
Snieg, apsnieg, aizsnieg
Aizputeņo tālās takas.

---------

Tu vēlēji man – daudzus, daudzus gadus
20.12.89.
Tukšumā sākas tie
Bez Tava tuvuma.
Kā mēs to nezinājām
Viegli atvadoties?
Uzzinājām – to
Atvadoties.
Viss nolikts ir ar daļu
Izmērots, sadalīts.
Mirklī doto ņemot
Jau valgu jūti kas projām rauj
Brīdis, atvadoties.

---------

Tā polonēze,
10. janv. 1990
tā Šopēna polonēze trara pom pom,
bijušo kauju zaldātu parāde,
palēnām ar ragu mūziku - pom pom,
trara pom pom, pom pom
koka kāju pievilkdams
zobenu pa zemi
tirrim pom
tririlimlirim pom
tririlimlirim pom pom
trara pompom
tā polonēze, tā polonēze
tā mani vada,
pavada. pom pom.

-------

Pirms lampas ielās nav iedegušās
10. jan. 1990
kas saule grimst un debess satumst
pirms ielu lampas neiedegas
ir brīdis dienas maigs un dziļš.
Mīļie atnāk stājas tuvu
pirms asās lampas nekož acīs
debess tumstot sedz, lolo sirdis.

-------

Gaidīšana – postoša un
23.1.90.
Svētīgā laika sagraušana.
Gaidīšana neitrālā krāsa
Ieadīta visnotaļ dienu adījumā.
Sāpot līksmē, gailēs, pacietībā
Labajā ilgajā pacietībā
Glābjoties, noturoties.
Pacietībā degot dzīves
Ugunīs, degot, nesadegot.

--------

Pelēkās ielās staigā
24.1.90.
Pelēks tukšums
Tukšums manī.
To iznesu klāt lieku
Ielas tukšumam.
Vairs nekas nepiepildās
Tik domas pie Tava pleca
Diendienā aiziet, sildās
Slēpjas sava bada
Atpakaļ nāk
Pacietīgi staigā tukšās ielās.

--------

Saule un maigāks vējš
5. feb. 1990
pumpuroti zari vēdinās pāri
ielu peļķes silst saulē,
kāda mulsa trauksme
grib pieskārties, modināt,
bet kokā esi kalts
atkust gribi, bet aizvēries
un tomēr gaidi, atskaties --
Kāds ir tas gars kas seko
tas stiprais stars
kuru koku zari jūt?
Saule ielu peļķēs
vējš glāstās maigs
sniegs vēl ielu malās --
naktī sals, vēl sals.
Ak, šī serenāde neskan īsta
tomēr jāapstājas
jāatskatās.

-------

Tik ledus puķes uz rūtīm
15.2.90.
Aug brīnumainas.
Rādās svešādas – kā redzētas
Neredzētas ainas
Kā pasakas no dzīves tālas.
No dzīves šīs, kas kļūst tāla
Tik ledus uz krūtīm.
Cik brīnumainas ir ainas uz rūtīm
Vai rīt vēl tur ejams?
Vai vakar jau izstaigāts?

---------

Un es tur nokļūtu
Tur, tur kur gāju ik dienas,
Citu zemju nezināju.
Ja es tur atkal ietu
Es būtu kā meža zvērs
Tik vientuļš, nezināts
Ciezdams, baiļodamies
Neprazdams, nesaprasts
Svešs sev, tur nepiederīgs.
Ja es tur atkal ietu
Šķiet es to nevarētu,
Kā akmens būtu, kā koks.

---------

Vai koka zaros, nu,
24.2.90.
Kā antenās
Ar vieglu krāsu mākoņos
Uztveras Tava balss?
Dzīvība vēl dzīva!
Vai vēl dzīvos atkal?
Vai vēl nesīs?
Krāsas mākoņos
Spožāk ieblāzmojas
Jeb vien nojautām ļaujos
Ko debess sola?

--------

Ir tikai cīņa
6.3.90.

Dzīvei gatavošanās.
Kādēļ tā likts
Tik daudz smagi
Ciešot celt un domāt
Un tad – pamest, iet!
Vai tu izvēlēts, tev uzticēts
Šis grūtums mūžam uzvarams
Krītot un ceļoties,
Ceļoties!
Līdz tad, līdz tad
Bez atalgojuma liek ļimt,
Bez vārda.

--------

Ir tik vēls. Domas rūpēs meklē
11.3.90.
Aiziet vēl pie tiem, kas tuvi
Dzīves dienās pienākuši
Gan ar smaidu, gan ar vārdu
Gan ar domu tālēm pāri.
Ko vēl pateikt, ko vēl jautāt
Dzirdēt, atrast vēl, vai
Varbūt tikai atvadoties
Paldies pateikt dienu pieminot
Kad jau tik vēls.

--------

Un es zvanu te par visiem Jums
21.3.90.
(Ar saviem ieplīsušiem zvaniem)
Visiem Jums, kas aizgājuši
It kā neticot, kā nepamanot
Visi mūžos apguluši, mīļie mani,
Manas dienas, mana dzīve.
Un es zvanu te par Jums
Pieminot un nesaprotot
Meklējot pēc atslēgām
Un neatrodot, tomēr zvanot
Sazvanoties.

--------

Ja es vakar nenomiru
2.4.90.
Varbūt izdzīvošu šodien.
Savu garu nevērtē par zemu
Neskaties ka tik daudz celmu
Jācērt, jāplēš, jādedzina
Gara acīm rādi lauku
Tīru, plašu, gaismas pilnu.
Ja es nenomiru vakar
Dzīvots, dzīvots lai ir šodien.

--------

Koks šūpo pumpurotus zarus
8.4.90.
Izkāris kārtām pāri mūžiem
Gadu desmitiem, pāri pussimtam.
Liek raudzīties laikiem cauri
Laimes atblāzmu redzēt un
Aizskārt bēdas, tukšumu zināt.
Koks mierina pumpuros šūpojot
Pāri laikiem aprīļa vējos,
Pāri dzīvām un mirušām dzīvēm
Pāri dzīves un nāves mijām.

-------

Labāk tiek, kā bērnam tiek
Noraugoties zaru spēlēs
„Neraudi, lūk, skaties, skaties!”
Aprīļa koks izkāris zarus
Kā māte spēlītes bērnam
Pie acīm jaunām, reibušām
„Neraudi, skaties, skaties.”
Dzīve slīd tā diendienās.
„Neraudi, skaties, skaties.”

--------

Pirmā maigā nakts šai pavasarī
17.4.90.
Kas vēl nav atnācis
Kas nāk, tik nemaināmi, droši
Kā nāk domas par Tevi.
Viena pagale nedeg
Vai liesma no Tevis nāk klāt?

--------

Diendienā cilvēku soļos skaties
25.5.90.
Viņu gaitā to būtību meklē
Viņu dabu ik likteni mini
Brīnies cik daudzveidīga dzīve
Ik lietā, ik sīkā graudā
Visos dzīvības veidos
Ik lapai kas zarā virmo
Sava seja.

--------

Jau augusts iet uz durvju pusi
26.8.90.
Jau vēsāks logā rīts.
Sarkst lēnām sērmukši
Dodas no zaļa oranžā
To ogu ķekari.
Šķiet vasara vēl tikko iesilusi
Lapas visnotaļ turas zaļas.
Tik sērmukšogu ķekari
Maiņu nebaidoties
Sarkst pretī rudenim ar prieku.
Tik sērmukšogu ķekari
Ceļ brieduma karogus.
Vēl dienas tālas līdz salam.

--------

Sarkst lēnām pīlādžogas
28.8.90.
Iet vasara rudenī.
Ak vasara, vasariņa
Cik vien no viņas.

--------

Ūdeņi rudens dzidri
17.9.90.
Pār dažiem nemiera oļiem
Un gaisi dzidri
Pār sarkstošiem zelta kokiem
Un zaļiem vēl mūžu zaļiem.
Dzidri prāts virmo dzidri
Ar dažiem nemiera soļiem
Noklusinātiem mierā
Kad ūdeņi rudens dzidri.

--------

Rudens, rudens
2.10.90.
Parkā lapu klājiens zemē
Un vējš.
Labi pie loga sēdēt
Kad vējš
Ielā dzen lapas
Virmo vēl zaros tās
Krāsas, krāsas.
Daiļi skumīgs laiks
Atmiņu pilns
Segšanās, kaktiņā raušanās
Un vēl skriešana iesākas
Klejošanas laiks.
Vējš, vējš
Labi sēdēt pie loga.

[variation]: 20.10.92.
Rudens migla, lietains sniegs
Siltā stūrī pie loga
Sēdēt ilgi ir labi.
Nav, nav daudz kā nav
Bet trūkumu noraida sirds
Negrib sāpēt.
Sēdēt pie loga ilgi
Kad ārs mainās rudens krāsās
Viegli, maigi.
Koks nav nelaimīgs nomest lapas
Sulas krājis, ciets, ziemu
Atnākam, aizejam gaida,
Ciets dzīvības viļņos dodas
Koks, tikai koks.

-------

Rudens, rudens!
8.10.90.
Koki ber lapas kā zelta dukātus ielās
Parkos, dreb vēl lapas vēl krāsas
Rudens, rudens.

--------

Gāju, gāju ceļu bez redzama mērķa
Otrdiena 9. okt.
Bet kāds to redzēja, pretī nāca
Skatā satvēra, nu kur tu dosies?
Staigāju dzeru no gaisa no zemes.

--------

Tas viss kas dzīvots
7.11.90.
Kā dzīvam kokam iegrieztas zīmes
Zils vakars nāk dziedēt.

--------

Šis svešums atkal nu
1.2.91.
Kā smags apģērba gabals plecos
Kas spiež un grauž
Pie svešas ielas pieplacina
Kā piku cementa, liek
Sacietēt
Sāpot liek atdot dzīvo elpu
Robotā pārvērš
Necilā mašīna kas iet un iet
Bez jēgas ķēdēm žvadzot
Velkoties pāri
Nobendētām stundām.

--------

Pavasars

Čūskas nomet veco ādu –
21.2.91.
Cik skaisti zalgo jaunais raksts.
Tik brīdi īsu rāpulis kļūst kuslāks
Tad jauna inde nāk stipra asā mēlē.
Bet kā citādi tam būt
Kam dievu nolemts viļāties pa zemi
Kad citi vieglās kājās skrien
Vēl vieglāk spārnos ceļas
Ko gan tur saķers, tomēr, tomēr...
Un inde jākrāj sīkiem pilieniem
Nav iespējams pat divreiz kost
Ar vienu iekrājienu, pēc ūdens jāskrien.

--------

Rīts iekrīt logā skanēdams
22.2.91.
Kā ledus dzērienglāzē.
Pie lūpām cel, nekavējies
Pirms svaigums zūd
Un diena izlīst remdenībā.
Zini, zini to māku – ātri tvert!
... Kā putni spurdz šai skaidrībā
Šai tukšā rīta gaismā!
Un tu stājies, stāvi
Brīnumā bez jēgas.

--------

Tev aizliedzu vārdus, uzmanos
27.2.91.
Bet dažs pasprūk
Izkrīt kā putns no ligzdas.
Nu – kā tam ies?
Noslēpsies vai spārnos celsies
Drošs sevi aizstāvēs.
Ak, uzmanos
Savus vārdus pie Taviem lieku
Tiem kopā neatzīties
Bet slepus vēstīt.
Cik maigi tie cits pie cita spārniem
Drošībā spiezdamies savu teic.

--------

Sev pašai to slēpjot
8.3.91.
Pie Tevis apstājos –
Ik mīlestības zīme sāpes nes –
Ir jāmīl it kā to nedarot
Un tomēr sasildīties
Pus krēslā, pus vārdos
Tā vieglāk stundām cauri brist.
Bruņojies, sasiksnojies
Uzmanos nerunāju pat ar sienām.
Tu tomēr dažreiz ienāc apsēdies
Ienāc un saņem manas rokas
Lai nomierinos.

--------

Es gribētu sukāt Tavus matus
18.4.91.
Lēnām ilgi
Kad Tu pie ceļiem man tupi.
Iela lejā iekaucās nodārd
Tā nenāk mūs traucēt
Labi bez vārdu
Tas reiz jau tā bijis.
Dzīve iet steidzas
Ko Tu par to kas jau bijis
Tikai gribētu sukāt Tavus matus
Lai Tu pie ceļiem man sēdi
Bez vārdu ilgi.

--------

Iestādi kartupeļus
28.6.91.
Noecē tos bieži un gaidi
Un gaidi, bet ne dīkā stāvot.
Stādi, sēj vēl ko citu
Lai vairāk ko gaidīt.
Tavā ziņā sēt un stādīt
Bet uzdīgt un augt
To Tev tik gaidīt un lūgt
Un lūgt.
Ak, iestādi kartupeļus!

--------

Un īsā pasakā tur bija
16.7.91.
Saulē, ēnās, apklāts galds
Ēdiens, dzēriens svešas balsis,
Pieticības zaļais mērs
Paša balsī mudinājums,
Nomet savu ādu, ej!
Ieej savējs svešās mājās.

--------

Vakarā acīs, uz ādas –
Domās vēsums ass
Jāaizmirst sava balss
Jābūt kur koks un ārs,
Un no svešas sejas
Kāds atlauzts smaids
Kāds vārds kā vēja pūsma
Aizskar nejaušot.

--------

Vasara. Stundas slīd
19.7.91.
Brīnišķīgā gaismā, siltumā
Debesis un koku zaļums
Mūzika. Vai to dzirdu?
Nē, to jūtu pāri
Viļņojam klusumā
Kurā pa brīdim dzirdams ir
Kā akmens krītot ūdenī.
Vasara, man pilnas acis viņas reibst
Un pilnas rokas smagas.
Kāds pavēl tomēr skriet
Un vilkt un celt
No nekā ārā brīnumus.

-------

Un tomēr vēl tā zeme
Tā zeme mūsu skārta
Viss noslēpts, aizaudzis.
Zem tā vēl tomēr kārta
Mūsu mītās smilts.
Un ūdens guldz gar krastu
Arī simtreiz atgriezies.
Bet dzīve nodzīvota
Mūsu vietas kāro cits.
Dzīvs – trūdam sevi jūti
Pretojies, sacelies, kliedz. Padodies.

--------

Sāpe velk lēni dziļi.
25.7.91.
Šī svešā mala
Ir viss kas man ir
Kas jāmīl, ko mīlu
Kā citādi būt?
Sasaukties pāri tai
Sadzirdēt pāri tam
Pa retam kādu vārdu
Un rimt.
Tur nav vairs durvju
Ko vērt
Tur nav vairs jumta.
Šī svešā mala
Ir viss kas man ir.
Prom no tās raujos
Un zūdu. Nav vairs nekā.

--------

Varētu tāpat vien paskrieties
Varbūt vēl kāda taka samanāma
Starp krūmiem, kokiem
Ap celmiem piesaulē meža zemenes.
Mēs varētu līdz straumei iet
Un noliekties ar delnām ūdenī
Smelt celt pie acīm, lūpām.
Mēs varētu madarās apsēsties
Sienāžos paklausīties
Un neskumt pārāk neskumt
Par to kā tur vairs nav.
Tur kaut kam jaunam jābūt
Kaut kam neredzētam jābūt.
Varētu tāpat vien paskrieties
Pa krastu
Parunāties, kā tur bij kad tur bij
Viens ozols, vecs.

-------

Kad ciemiņi šķiras
Aiziet tiem līdz
Zem riteņiem
Kāds laiks
Cilvēku dzīves caurstrāvots.
Soļu un smieklu troksnis
Aprimst iekūst klusumā
Nogulst ar rožu smaržu
Uz laiku laikiem kāds laiks.
Sirds vēl sasegusies ievīstījusies
Kā ziedlapās roze
Šūpojas bijušā
Gaistošā tuvumā
Vēl neatjēgusies.

--------

Vasaras svinēšana mākoņu lēna
27.7.91.
Galotnēs ienākšana
Tur paliekot mierā un gaismās
Tik lapas nebeidz drebēt
Kā ezera viļņu vizmā
Zaļš miers plūst manā logā.
Sirds nebeidz drebēt
Savāds baigums vasaras vaigā –
Svešums nesams līdz galam?

--------

Tur aizietu vasarā
Lai tukšā krastā
Apsēstos madarās
Zinu – tās būs vēl turpat.
Un dažas vējgriezes
Ar saldu smaržu
Aizsit elpu.
Vai varbūt visa pļaviņa pārplūdusi.
Tad augstāk krastā aiz rijas
Dzeltenās kaķpēdiņas
Zaķpautiņi, saulgriežu
Ritenīši smiltī.
Bet vējš. Tur būtu ass vējš.
Rūgtums asarās riešas.
Ko man tur iet?

--------

Vasara – klēpjiem un nastām
29.7.91.
Debesis pilnas un zeme.
Vēl līdz lašu nārstam
Dienas cietas un biezas
Kā rudzu maizes rikas
Labā laikā grieztas.

Kokos lapas dreb drebot
Nav nekā cita kā vienmēr.
Jau gadus prom no tā vidus
Kur vasaras griezās un stājās
Jauns prieks sila mājās.

Šīs vasaras klēpjos un nastās
Vēl arvienu kā zvanos ieplēstos
Dun tuvums tik pusē dziļi rastais.

--------

Nu ir tas laiks.
1.8.91.
Nu jākaļ tas laiks
Kad jāsanāk
Paliekamo reiz
Visiem
Dieviem un bezdievjiem
Jauniem un veciem
Kā skudrām vienuviet
Citam dzīvot citam mirt
Lai viss paliek savākts
Samūrēts neizkaisīts.

--------

Un ja es ietu pa visiem šiem ceļiem
10.8.91.
Ārā aiz veikaliem un restorāniem
Aiz visām šīm picām un hamburgeriem
Un dzelzceļ piestātnēm un pārbrauktuvēm,
Ietu un ietu, es nonāktu tur pāri robežgrāvim...
Tukšā laukā, vecainē, atmatā vai
Tomēr tīrumā, varbūt kartupeļu lauciņā.
Kaut kam jel tur būtu jābūt.
Ja visu viņi ir aiznesuši kaut ko tie būs
Likuši vietā. Viņi visu liek muzejā
Taupa kultūras sasniegumus.
Ak, rūgtās vērmeles uz manas mēles.
Kaut kas ir citādi
Kaut kas nav saprotami.
Kur pazudušais dēls lai nāk mājās?

--------

Tik tā
28. 8.91.

Nu domās tā vien uz govju slaukšanu
Uz cukurbiešu kaplēšanu
Kartupeļi jāecē ar steigu
Un kad Vītrags varēs nākt
Pieninieks lai atved pastu.
Mātes balss pār visu
Un Vilma, Jānis
Duksis ierejas pa vidu
Kāds no viņpus upes sauc.

Visi visi tie zemē nogrimuši
Citi izauguši no tās
Sveši vēl ļoti sveši
Bet kādiem tur jārušinās būs.
Kartupeļi jāvago ar steigu
Un siens, siens
Kamēr vēl pieturas laiks.

Kaut kur stāvu
Kaut kur skatos
Kaut ko satveru un turu
Turu izglābtu no visa.

--------

Rudens lēni savelkas apkārt
19.10.91.
Sāk salt.
Vai vēl ieziemoties varēs
Varbūt varēs ja arī tu gribi noslēpties
Ziemeļu vēju
Noturēt dzīvu sakni līdz mošanās stundai.
Kā savāds tītenis zirnēkļtīkls
Sāk pielabināties aiztīt prieku.
Negribu padoties negribu atdot
Izdomā iztēlē dārgu rasto.

--------

Tu teici kādu vārdu kas
1.1.92.
Bij kā vasara un bišu medus
Ar saldumu un siltumu un
Maigu sanēšanu.
Es ņēmu to un dzēru to
Un noslēpos ar savu izsalkumu
Atkal ziemas – klusēšanā.

--------

Sirds dreb
30.1.92.
Nedrebi, nav laika drebēt
Jādzīvo.
Darbi jādara
Grūtumi jāpārvar
Jāpriecājas.
No bēdām jāraisās.
Mūžam – pātagu jācilā
Labāk par puķēm runātu.

--------

Norūsējušas klintis,
1.2.92.
Zils mežs, un debesis zeltā,
Bet kaut kas gaisos tik ciets
Kā atslēga, durvis kad aizkrīt.

Rakstīts, jādomā, kaut kad Kanādā – Hopē varbūt, tur bija tās klintis.

--------

Rozes, man rozes
23.2.92.
Balti iesārtas, baltas
Pušķis rožu
Rožu pušķis
Nezinu, nezinu
Cik ļoti priecāties.
Negaidīts
Kā nepelnīts
Vai kādreiz tāds pelnīts?
Tāds dots.
Vai zināts saņemt
Tas vien nezināms.

-------

Viss garām aizslīd
Un ģimenes tuvums
Viegli sajusts.
Viss garām aizslīd
Kad cerēts – nepiestājas
Vai draugi mirdami
Manu dzīvošanu līdzņēmuši.
Viss pāri aizslīd
Vai es jau akmens būtu?
Stāties nevaru un
Mirklis vairs varīgs nav
Pieliet un pildīt.

--------

Mūžīgais ceļš –
Jau zem kājām
Tikko piestājot
Atkal sauc tālāk
Pat atmiņa zūd jau
Par mājām.

--------

{Pēc Artūra Krūmiņa nāves}:
3.4.92.

Aiziedams Tu paņem līdz
Manas jaunības pirmo laimi
Manu vienīgo dzīvo laimi
Kas ausa mūsos kā gaisma
Rītos kas atnāca droša
Kā dienu ziedēšana.
Man nav kur atgriezties
Kur man vairs vienai klejot.
Un tomēr es eju, eju domās tur
Meklēju atrast vēl kādu brīdi
Kādu aizmirstu smaidu,
Tavu seju aizmirstā smaidā.
Sargos par daudz to modināt
Baidos ar izdomu aizēnot
Īsto, šinī Tavā vaigā
Tavas sejas dzīvo zīmi.
Baidos, bet tas ataust pats
Pāri visām mūža dienām
Un pēkšņi sašķobās sveši
-- „Neprasi par daudz”...
Man jāapklust mierā.

--------

Dienas iet un
16.4.92.
Es kauju laiku
Kauju un kauju
Un laiks vēl nāk un nāk.
Nāk pavasars.
„Tik neraksti par pavasari”
Dilans Tomas teica Pamelai
Un pats rakstīja
Arī par rudeni.
Pats vienmēr zina labāk.
Es kauju laiku
Kauju un kauju
Un mīlu šo laiku.
Tā laikam ir nokaušana aiz mīlestības.

--------

Eju pret pēdējiem vārtiem
23.4.92.
Tu esi jau aiz tiem.
Ne man te vairs ko kavēties
Ne kur steigties
Viss vērties akmenī.
Dzert vēl sauli?
Jā to, vēl to!
Esmu te, vēl te.
Ne tas manā ziņā
Cik ilgi
Dzert vēl sauli.

--------

Dzīve kaklā ieķērusies. Spiež.
28.4.92.
Velk. Žņaudz. Dzen skriešus iešus.
Bet darbs bēg, nenāk tuvu.
Ko viss līdz?
Jauns cilvēks nokalst kā puķe.
Cits nāk vietā, iesēžas bez bēdu
Pamestā mājā,
Bez bēdu.
Tava reize glūn aiz stūra.

--------

Cik daudzi jau viņi aizgājuši
1.5.92.
Mani tuvie.
Kā varu es tik ļoti te būt.
Koks šūpo zarus es skatos un skatos
It kā tie šūpotos manā sirdī
Manā visdziļāk slēptā dzīvībā
It kā mēs dzīvotu vienu dzīvi
Mūsu dzīvība viena tā pati.
Ak, to sakot atsalstu
Mēs tik šķirti tomēr.
Koks klausās, beidz šūpoties?

--------

Šai stundu aiziešanā
5.5.92.
Ir laime tāda
Kas novalda uz vietas
Domu zirgus
Apstādina
Un Tu velti gribi izprast akmeni.
Ir tikai dzīva diena
Lai arī aizslēgta.

--------

Gars klejo sausos kalnos
15.5.92.
Kur neatsaucas pat atbalss
Bet laiks iet vasarā
Kā citkārt.
Un tu darbojies
Kā citkārt gaidot ka
Viss raisīsies kā citkārt.

Kaut kur ir jābūt atslēgai
Kas atvērtu durvis
Uz to kas aizveras.
Varbūt tā citā pusē
Vidē citā
Jo kā gan ilgās dienas darbs
Var pazust tukšumā?

--------

Nu šai dienā līst
27.5.92.
Vasaras lietus līst
Šai dienā debess silst
Vasaras saule silst
Kā senāk, vasarā
Kā tais vasarās.
Vai nākas novīst
Godīgi vīst šai dienā?
Citi vīta arī tur
Ziedētāju neredzēti vīta
Viss ziedēja un vīta
Tais vasaras dienās.
Bet Tu ziedēji tikai ziedēji
Un viss ziedēja
Tur tais vasarās, dienās.
Vīta bērzu meijas
Vīta rīta pļāvums – siens
Viss ziedēja, viss vīta
Tavai ziedēšanai
Tais dienās.

--------

Debess neatbild
28.5.92.
Zemes ceļi mēmi
Ziediem piepildās
Gaida lai tu ņemi
Nejautājot tos.
Bet tu nereibsti vairs tā.
Slepus jājautā
Vienmēr jaunībā neatbildētais.

--------

Lēnām ejot dienas aiziet tik ātri.
29.5.92.
Pirmdiena un atkal
Jauna nedēļa sākas
Nav vecā vēl nodzīvota.
Ķert satvert gribētu
Bet vēju tver
Kas aizslīd pāri.
Laiks šūpojas bez jēgas
Prāts stājas
Tik izbrīns neatstāj
Izbrīns....

-------

Kārtu kārtām ar atsacīšanos
31. maijs
Apkrāvies, noslogojies
Un ja nu soli vēl spertu
Ietu ārā no sprostiem.
Ziņas ir īsas un ātras
Kas tās sūtīt un lasīt prot
Būs jau atšifrējis
Pēkšņo maiņu –
Jeb vai tā jau tā zem sūnām
Dega dūmojot – un īsi
Uzliesmoja.

--------

Mans skats no acīm
1.6.92.
Mazliet nekautri ziņkārīgām
Caur Tavu aizpogāto
Drēbju kārtām
Apdedzinājis Tevi.
Tu gruzdi un dūmo un ilgi
Es salstu vienaldzībā
Bet mazliet sildos viņos
Tavas gruzdēšanas dūmos.
Ak, es neliekos ne zinis
Bet vienā dienā
Tādā pat kā citas
Tu es pietuvojies uz mirkli
Un balss Tava tuvu nodun
Kā dobjais zvans.
Un apcērtas mani soļi
Skats meklē Tevis
Rauj vaļā drēbju kārtas
Sapogātās.
Caur tām ir liesmas
Izšāvušās un melnās
Oglēs sadegot es
Degot pārogļojoties es eju.

--------

Es jūtu domu ritmus šūpojamies
17.6.92.
Bet vārdu nav
Tie negrib atklāt dienu drūmi
Tie klusē spītējot.
Kam? Ne liktenim, ar ne ļaudīm
Par spītu sev
Tie klusē neatklājot
Savu nespēku un savu laimes kāri.
Stundas zaudētas
Bet domu ritmi nestāj
To šūpas plūst kā tumšas straumes.
Ak beidzot jālūdz būtu
Vārdu atvēršanās, lai lītu
Runāšanas lietus
Šai tukšā sausumā.

--------

Un es gribu
18.6.92.
Lai viss man tiktu dots
Klātpienests sagatavots
Viss norādīts, samaksāts
Un iededzināts –
Jaunu jūtu ugunskurs
No Tavas tālās rokas
No kvēles slepenās
Vēl atkal uzliesmojot!

--------

Runā par kaut ko mierīgu:
19.6.92.
Mežu vai ūdeni,
Ieliec zemē kādu sīkzariņu
Vai sēklu.
Uz palodām podos klusu aug puķes.
Kokiem lapas dreb visu garu vasaru.
Lai dreb sirds no brīža uz brīdi
Brīdis īss iegrimst mūžībā.
Kā tu izbridīsi?

--------

Vientulība tik dziļa
5.7.92.
Mātes sāk saukt sirds bailēs:
Māmulīt, lai Tu zini!
Nekur negrib tverties vairs
Sirds bailēs
Tukšu ceļu ailēs
Ejot un ejot bez vēsts.

--------

Es gribētu satikt Eriku Ādamsonu
15.7.92.
Klusot paieties pa meža ceļu
Ar vasaru uz vaiga.
Tā diena bij maiga un
Skarba, kā visas
Kas sejām aizplīvurotām nāk un iet.
Dreb zili ūdeņi un zaļās lapas
Vasara un mana diena iet.
Es gribētu satikt un mūsu pusē
Laivā to pārcelt pār ūdeņiem.
Bet vasara iet
Ar seju aizplīvurotu
Un neko vēl reiz, otrreiz neatdod.

--------

Un stunda pēc stundas aiziet
20.7.92.
Tā viņas jau gājušas sen
Tikai tagad, tikai tagad –
Cik viņu vēl debess saujā?
Slīd laiva, ne man to turēt
Gar krastiem tik daiļi aizslīd.

--------

Varbūt tev vairs nedod laimi
24.7.92.
Jo tu laimi vairs nespētu panest.
Laime tik smaga, ar sāpju ēnu līdz,
To tikai ļoti jauns var plecos celt.
Nekāro laimes, vairs
Sāpju tev jāizvairās
Vēl ceļa gabals garš ejams
Kā domāts, nodomāts.

--------

Un dienas atnākšanas vējš
26.7.92.
Starp citām vienmēr skar šo stīgu
Kas tumsas drūmo skaņu sviež
Pie gaišām saules balsīm klāt
Kā brīdinājumu nemitīgu
Lai dzīves gavilēs es neaizmirstu
Nopietnam būt.
Bet dārzā kāda puķe zied
Ar ziediem deviņiem jau plaši vērtiem
Un pumpuriem deviņiem dienai nākošai
Jo piepildīt šo zemi
Dzīvot un mirt bez bēdu
Šo mācību no viņas ņemt.

--------

Kā putnu spārnu vēdas
22.8.92.
Skar laika skrējiens ātrais
Prom pāri
Ar Tevi īsajam mirklim
Vēl atmiņās tie atšūposies
Mūžībā iesieti, klusi
Vārdi dzejā iekalti
Tavas tuvības dzīvā laime.

--------

Pirmais rudens laiks
4.9.92.
Saules puķu sejas zemu
Kaut vasaras siltme vēl lapās
Vēl saules sildīta zeme
Vēl citudien rudens zelts dejos.
Bet nakts bij auksta
Un lietus lāses no rīta krita lēni
Viņās kusa sniegs.
Vēl rudens zelts zaros sniegsies pret sauli
Vēl atvasara sildīs kādu brīdi
Pirms klāsies klusums balts.

--------

It kā kas vēl nepateikts
13.10.92.
Kad šī diena galā
Vai gan naktī runās kāds
Samelosies tumsā.
It kā vēl kas nepateikts
It kā izkalts greizi
Labais nodoms lolotais
Varbūt rītu, gaismā.

--------

Koki, debess spoguļojas logos
26.10.92.
Kas noplūdina telpu
Kā vizmodams ūdens
Caurspīdīgs vilnis, okeāns,
Peldu kā lēna zivs
Pieduroties sienām.
Sienu daudz, vairāk kā zināmās četras
Bet tukšums vēl paliek
Nesaskaldīts, nepiepildāms
Un labi ir kustēties viņā
Peldēt kā zivis peld.
Kaķis aiz stikliem, logiem
Netiek vēl klāt
Vēl tikai snaicas apkārt.
Gan gāzīs, apgāzīs, izlīs
Zudīs mana telpa
Mans caurspīdīgais tukšums
Okeāns, vilnis
Ar daudzajām sienām
Mana dzīvošana kopā
Ar visiem dzīvajiem –
Kokiem, vējiem, ziediem
Cilvēku ēnām no tālumiem
Dzīve, dzīvošana
Kā lapas plīvošana vējā
Kā ūdens zāles līgošanās
Dziļu dziļumā brīva un piesieta.

--------

Par to mazo silto jūtu vilni
21.12.92.
Jau nākas samaksāt
Jau vergojis, jau sevi aizmirsis
Zemojies par muļķi ņēmies.
Bet vai tas nav lielā gara zīme
Kas sevi aizmirst var
Nevērot ļaužu smīna
Pār visu aiziet savā drosmē
Nevainotā
Tas – dievišķīgi.

--------

Jau cietu Tevis dēļ
Par īso siltmes brīdi
Ko devi viegli
Gaišā sirds gaismā.
Glabā paglāb
Šo mazo sāpi
Tā audzēs jaunus zarus
Un cik to būs
Tik laimes jausma
Apstāsies.
Viss nosvarots ar to
Vai spēji ciest?

--------

Baznīcā te dažreiz zvana
Vienmuļi it kā bez vajadzības
Tā manī zvana šīs stundas
Nākdamas it kā bez vajadzības
It kā ne pie manis
Un tomēr – manas.

--------

Cik lēni tumst šis ziemassvētku vakars
24.12.92.
Lēni tumst, līdz viss grūtais aizskalojas
Un gaišums iedegas uz labās nakts
Līdz zilā tumsa pāri stāv
Un mierā drošā dodas sirds pie sirds.

--------

Ak pasmaidi –
23.1.93.
Cik zils ir rīts
Cik zils ir rīts
Aiz ledus puķēm logā?
Un zaros miers
Un kokos miers
Guļ iela klusa lejā
Varbūt tu iesi
Varbūt viņš nāks
Mēs satiksimies ceļā
Uz brīdi
Pasmaidi
Aiz lediem diena ceļas.

--------

Klintī skrāpējos:
8.2.93.
Akmens ūdens –
Atveries, atveries!
Neveras nekas,
Vērties akmenī
Pavīd, parādās
It kā durvis, logs?
Klintī skrāpējos
Akmens ūdens
Rimties, zust
Klintī skrāpējos.

--------

Šīs ilgās krēslas stundas
Manu dienu prieks
Kad lēni gaismas mainās
Dažreiz ir sniegs
Aiz parka koku zariem
Sāk mirdzēt daži logi
Var domāt – Dievs cilvēkus
Var tomēr mīlēt.

-------

Tava portreja pie sienas
Tava jaunība.
Vamzis melns
un mati melni
krāsa iesarkana, vienāda
visapkārt ķieģeļsarkana
kā silta uguns.
Tava seja vidū klusa
bālzeltaina jauna roze
jauna roze viena
satinusies ziedlapiņās savās
dziļas nopietnības maigā labestībā.
Tava portreja pie sienas
zvana siltām ugunīm
no acīm tumšām
Tavu laiku, manu laiku
dienu ziemu cauri sildot.

--------

Dziesma saslimušam ķermenim

Savu ķermeni sāku sajust
kā ko svešu līdzi nākam:
Varbūt suni, kas man pēdās lied
slims un guris, pērts un sunīts.
Gandrīz gribētos to projām dzīt.
Bet tad zinu -- esmu viņa saimnieks.
Kopā jāpaliek. Uzticamais draugs,
nekurnēdams nācis visur līdz,
salā sildījis un priekā rējis,
mūrus atkasījis, stiepļu žogus kodis
vaļā ceļu plēsdams man,
gaudojis un sāpes izkaucis,
pacietību mācījis mūžam ķēdes nesdams...
Kopā jāpaliek visās gaitās te...
Nāc, lai iedrošinot tev rokās spiežu
tavu uzticīgo suņa galvu.

--------

Bezgala melanholija

Melanholija.
Tava seja atnāk un
tai līdz ir kalni un ceļi
klintis un ūdeņi.
Tava seja atnāk
un tā ir tās zemes seja,
klintis, kalni
ceļi, akmeņi, ūdeņi.
Saule
šī zeme
klintis, akmeņi
saule.

-------

Liec puķes uz dienu kapa
par dzīvi lai runā tās
ar smaržām un krāsām
dzīvību suminot,
nakts rīta sākums.
Liec vidū puķes
kas mirstot par dzīvi runā
ar savām smaržām un krāsām.

Visvairāk es mīlēju
(nebrīnies tik ļoti)
Tavu darba uzliekto muguru.

Šķiroties runā maz
šķiroties runā viss
klusums, lūpas, rokas.

------

Iet diena izskanēdama
vēsā novakarē
gaismās laistīdamās
vēl mānīdamās ar to, kas nāks
kas solās nākt.
Nāk vakars vēsumā iedrebēdamies
zaļās koku lapās saule
iespīdas un notrīs vēja skāviens.
Iet diena vakarā
un nedzirdami, neglābjami
mēs noliekam cerības uz rītu.

------

Pantiņš albumā

Četrstāvu mājai plašus logus --
bet gaismu viņā ienesīs cilvēks.
Cel savai mājai augstas durvis --
bet laime viņā ienāks caur sirdi.

-------

Lietus naktī,
vai ar viņu
jārunā man lai Tu klausies?

Tālu aizstīdz mana vientulība
sazaro pie Tava loga.
Tava atnāk, jūtu --
to pie savām durvīm kuplojam.

Vai mums žēl aplauzīt šos kuplos krūmus?

-------

Tu esi paņēmis manus vārdus
atstājis mani kā koku bez lapām
nolicis klusēt
ja nerunāju par Tevi.
Tu esi uzsūtījis man ziemu.
Bet ziemas pumpuri savas nākamās lapas izsapņo
un vasaras ziedus.

-------

Nakts sviež pret savām klintīm:
nogrimsti, pazūdi...
Izmet tevi rīta krastā
-- tu vari celties pats.

-------

Smags nogurums ir plecos gūlies,
kur šos akmeņus salasījis?

Un kādēļ tik dārgi tie
ka nedrīkst pa roku galam tos zemē laist
lai aizripo?

Kādēļ tie jāizcilā pa vienam
un līdzi jānēsā tik ilgi?

Kas viņos rakstīts, iekalts?
Kur no tiem šīs zīmes jāpārliek?

Smags nogurums no dzīves akmeņiem,
kā raža dārga pūros, sietos jācilā.

Saule, esi pacietīga
nenorieti pirms galā tieku.

-------

Ļauj man domāt
ka viss ir tā kā tas ir
tādēļ
lai būtu tik skaisti
kā tas ir
tai brīdī, kad puķi lauz
un siltām rokām sprauz
zem siltas elpas
kur tai jāvīst.

-------

Lieldienu vēlējums

Kad tu tā -- mirsti un mirsti --
nomirsti pavisam
lai Lieldienu rītu gaidi
un augšāmcelšanos kāro.

Lai arī kā tu vainots,
un kādās sūktīs slīcis,
Lieldienu zvanu klausies
un -- lai tev šķiet ka tos dzirdi.

Līdz tavas sirds slēptai tumsai
lai iesniedzas atmodas gaisma.
Līdz dzīvai vārīgai vietai
kas vēl arvien spēj sāpēt.

Lai tur skan -- kā strazda dziesma
kā ledi nokrizdami,
lai tur aug -- kā rudzu zāle
pēc ziemas atzeldama.

Lai tavas rokas ir brīvas
pretī Lieldienu brīnumam celties
-- lai tu raudāt vari
un nekrist ceļos.

-------

Vārnu un kovārnu bari,
un kraukļu arī:
"Vai nav kaut kas,
kāds nieks priekš mums?"
Čaps!
"Aah, vai ku' tas bij labs!
Ak, kā jūs tā variet!
Ak, hm, kas tas bija?"

-------

Savā alas stūrī rāvies,
kā sermuls kas ar seskiem kāvies,
tu dienas aiziešanu svēti,
salasot mežģītos kaulus.
Paliek, kā vienmēr, neiespēti
rīta nodomi lielie,
mazumu cerības saujās vētī
un klausīgi ej uz dusu (liecies guļus).

-------

Laiks lēni brauc
Vankūverā 2. okt. 1993
nemitīgs
bez ceļa -- varbūt
pa platu ceļu:
pār kūkas malu
un kafijas krūzītēm
zem vārdu un smieklu
mākoņiem,
pār bēdām noslēptām
laiks nemitīgi rit,
iet, aizrit
un ir vēl te
ir vēl tepat
pie sejām
draudzīgām
tuvu tālām.

------

Pēc saules iedegsies vēl neons maigs,
bet gaismās neatklāsies vairs tavs vaigs
kas zaudēts stundu skrejā
vien maldīties [..] rūgti sejā svešā
cik tumši neons deg...

Vēl celsies jauni tilti...
vai tu to teic?


Jau aizkrīt durvis, vārti aizdarās
kas paņem patur visas atslēgas
vēl smaida gaismu jūtu
kad tu man kaut ko jautā. Jautā.

Kur pazūd atslēgas?

Es ņemu tavu balsi
mūžos sev līdz.


Leave a Reply