Unpublished poems VII (Ķikure/Kikure)


3 aprīlī 1987. g. Montreālā.
Papīrus kārtojot izstaigāju šīs senās rindas.
„Kas gan ir citādi?”...

----------

[sketch of curve in road, trees, hills]

----------

[variation on Aiviekste version]: 6.7.87

Kā auzām barots zirgs
Daiļi dancodams izgrozās
Izgrozās, izdancojās
Mīlestības apmātībā
Aizrautībā,
Mūsu domas, augumi, soļi,
Mūsu gars mūsu soļi
Pāri diendienai izlec
Kā auzām barots zirgs.
Jau citi met tam
Iemauktus galvā, grožus.
Zviedz, iezviedzies skaļi
Mans zirgs!

--------

Vārti tukši, pamesti, sveši, kā nebijuši 27.9.87.
Neviens tur nav nācis, klauvējis.
Zvēri, meža kaķi, plēsīgi lūši
Tur skrējuši, lēkuši uzglūnot, postīt
Ostīt, kost kārodami akla priekā.
Viņu pēdu izmītā zeme cieta
Naida ušņu piesēta.
Ar kādu mīlestību, mana sēta,
Lai Tev tuvojos, Tevī eju?
Ko skarbā vējā lai sēju?
Saule nāk katru rītu savus starus klāt
Pār visu, pār postīto, lauzto.
Izraudāties nav liegts.

--------

Gribētu iet dārzā strādāt
19.11.87.

Bet dārza nav
Un ārā rudens.
It kā dziesma būtu jādzied
Bet vārdu nav
Un skaņas klusē.
Tik kā zīda pavediens
Dzīvība sienās
Adās, aužas
Cilpās metās.
Jāatrod tas, jāsatver
Rokās jāņem, jāizstrādā
Līdzi kādas dienas rakstam.

--------

Ziemas svētku nakts
ārā, vai ir kāds brīnums?
Brīnumu meklēt ietu tālu,
ceļos un sētās kas mirdz,
kur dzīvo cilvēku sirdis,
paveras klusi kā ziedi
un slēdzas ciet.
Kādēļ tiem tik daudz rūpju
kad tie tik īsi dzīvo?

-------

Nakts tinās ap atradumu
kā dzija ap kamolu.
Nakts ietina kamolā, ieglabāja
neļāva izpētīt -- iznīcināja
noslēpa gaisam
ieliekot gaismas siltumu tā vidū
ietinot kā pumpuru vēlākai uzplaukšanai.
Nakts turēja pavedienu siltās tumsas rokās
neļāva tam notrūkt, neatlaida
neatdeva dienai izdzēst, aizslaucīt.

-------

Kas lika tev tā man labu darīt
ka sasēja tas saitēm, kā saknēm saudzējot?

-------

Kad maigu siltumu
no bērza malkas un labām valodām
krāj, glabā mājas sienas,
stāstus par meža gājieniem
par lapsām, zaķiem, bukiem
par medņu tēviņiem
un slokām rubeņiem
par seskiem, āpšiem smirdīgiem
un sniegu baltiem sermuliņiem
vēl klausīties man tīktos
stundas svētāmās
kas nesteigdamās rit,
bet zaļganbaltas briežu sūnas
starp dubultlogu rūtīm mirdz
ar maigu, smalku kā bērna sapnī
meža mirdzumu, nu satumst.
Varbūt sāks snigt.

-------

Skumji, līdz saknēm,
nē, sakņu vairs nav.
Atkal reiz pārstādīts
neiesakņojies, nīkuļo
neziņā -- padoties, nepadoties?
Zini dziļi sevī --
nepadosies,
lai vairs nezini -- kā?
Atkal reiz pārstādīts
tiktāl -- ka sauli nīsti
brīvībā elpas trūkst
kauj sevi un laiku
bet zini ko neatzīsties --
nepadosies.

-------

Komiski -- jo uz grāmatām
jau dažreiz sēd piemēram
mazi bērni kam klavieru
soliņi par zemu -- man
pašai tā bij vienu reiz uz
skatuves spēlējot --
bet uz Madonnām neviens
kārtīgs cilvēks nesēž.

Ak zīmes, zīmes
kas jūs var izburtot
bet debess zila atkal
un ceļš zem kājām dots.
Es noskūpstu Madonnu
(gandrīz, gandrīz)
noglāstu Bruto vaigu
jo atradu tos abus
vienlīdz maigus
un izkliedzu to vienu
pretī šo saules dienu --
ir labi dzīvam būt!

-------

Tu gribēji lidot.
Lido putni -- lai lido putni.

Tu gribēji ziedēt.
Zied puķes -- lai zied puķes.

Tarakāns rāpo -- lai rāpo Tarakāns.
Tev nav jārāpo.

-------

Koki arvien
aug caur manu sirdi.
Salekdamās
tā atver krūšu kurvi
ar visām ribām
kā klasiskiem vārtiem
un zari iesniedzas
caur tiem gludiem
teic savu augšanas kāri.
Liek manī to arī
un es vienmēr no jauna
atveseļojos no visa --
no trokšņu un chaosa
ieskrāpējumiem
no nebūšanu laušanas
un liekšanas
atliecos
līdz ar koku zariem.

-------

Bet cilvēki kopa dārzu
un gaidīja to atpakaļ, kā viņi
gaida atpakaļ visus zaudētos dārgumus.
Arī tos no kuriem labprātīgi
atteikušies, bieži vien viņi arī
tos sagaida atpakaļ -- tikai to
vērtība ir zudusi.
Jo nav nekā mainīgāka
par to kā cilvēku vērtībām.

-------

Pat tumšais gaiss kas
apskauj plecus
ir kā paradīzes šorīt
un vientulības nav nekur.
Ir visi ceļi pilni apstāšanās
pie durvīm ciemam veramām.
Lai skumjas dienām nākamām
jo katra laimes stunda
būs vienreiz jāsamaksā.
Par rītu šo, ko ņēmu
no acīm...

-------

Ir dažai stundai maiga roka --
kā rožu lapa guļ uz sirds.
Nav deva tā, ko otram izteikt
ne tāda -- atvilknē ko likt.
Ar stundu to tā projām aiziet
Tik zelta ēna guļ uz sirds.
Kur pieskārusies maiga roka
tik lēna skaņa izskan tāli
caur dienu dre[..]ātu gadiem cauri
kad stundā kurai maiga roka
no sirds to ņem un projām iet.

-------

Un tagad
mazu vārdu
tam, kas deg
zem sūnām.

-------

Viss ir tuvu
labā stundā
visu aizsniegt var,
visam pieder ceļi
atpūtai tā der.
Visu cini [?]
smagā stundā
neredzami ej
ceļus kas [..]rādījās
labā stundā.

-------

Izskrēji tuksnesī atkal
nu sauli lakdams
par lāsīti piena dienā
no tavām lūpām ko ņemtu
pieticīgu un labu.
Sit smiltis atkal
un miesa deg kā lāpa
savus sveķus izsprakstēdama
tapdama sīksta un melna,
bet dvēsele (ja tāda kur ir)
nebīdamies ne velna
zem tava skata
kā kucēns pie zemes.

-------

.... tuva
vai izglābšanās.
Uz nažu asmeņiem
nu deja drīz būs galā.
Soļi jau stingst
un nogāšanās
laba šķiet
vienalga kur.
Tur rokas cieti
gūtās trofejas
un -- kā vienmēr
tas alga viena ir
kur tādas liek.

-------

Par mājām

Kur vēji iegulst jumtā un mieg
kur lietus piesitieni
ritmos izskan maigos
kur jumtā nedzirdami snieg
kur istabās glabājas
garu mūžu dvašas pakrēslos
un traukos, kas klusi skan
no roku pieskāriena
kur vilktas zīmes ir grāmatās
pie vārdiem kas sirdis remdējuši,
mājās, kur gausi ēd un dzer
mierā cilvēks un lops --
šīs mājas, tās meklē velti.
Ir tikai ceļš.
Un ceļš -- ir mājas.
No augstienēm kas
pāri viņam jumējas
kāds noraugās -- kā ej?
Visi bērni reiz pametīs mājas.
Ej. Ceļš ir šeit Tava vieta.

-------

Pēkšņi ilgojos pēc
savu tēvu zemes --
pēc āboliņa laukiem
mežu ielokos
Aiviekstes līmeņa
apspīdētajiem,
pēc lauku ceļā
mītām zirgu pēdām
un [..]
dziļi zemē riteņu iegrieztām.
Zemei top atdots viss.
Daudz draugu
jau viņā ieguluši vaigu,
zeme pelēkā
ar zaļiem zāļu kušķiem
nāk pretī
kad par šķiršanos ir jādomā.
Tās bērnu dienu gaismās
zūd viss cits
kas bijis un kad gūts.
Zaļš zāļu kušķis
zemē pelēkā
kur nolikt vaigu.

------

Zvaigznes, vai
jūs ceļus lemsiet
tā lai tie atkal
krustojas?
Vai jūs gaismu
sūtīsiet kā ziņu
naktī celties,
auties, iet,
Iet kā mākoņpulki iet,
iet kā vakarvēji iet?
Koku zaros
nerod mieru
zvaigznes.
Iet, vai jūs
liksiet iet?

-------

Kad man ceļā koki nāk
10.apr. or so
un par vēju stāsta,
ēnām zeme rotājas,
debess gaismas klāsta.

-------

Ir tā kā mājās, sirmā stundā,
kad ugunis vēl nebij degtas...
"Nu, pasēdēsim sirmā stundā --
jau kūtis, klētis mierā slēgtas."
Tā aicināja mātes balss.
Un bērniem, kalpiem cēla krēslu.
"Nāc, pasvētīsim sirmo stundu..."
"Lai sirdis atveras pa krēslu
un saka klusu maigu jundu,
un pieres aizskar Mūžīgais."

-------

Tas notika (tai dienā)
Kaut kad 1989, vai 1988, vai 1987...
Kad saule ienesa Tavu atspīdumu
manu durvju stiklā.
Tevi neatradīšu zem saules
jo viņa neienesa tur līdz Tavu vārdu
(šai pasaulē viss vadās pēc vārdiem
un dzimšanas dienām).
Tu zudīsi man jo nepazinu arī Tavu seju
atspīdums manā durvju stiklā
bij pārlieku spožs, un tumšs, un pilns vēju.
Tavu soļu kustību glabā acs
bet ja Tu man garām nobrauc savā mašīnā,
ne īsti sudrabotā, ne zaļā...
es Tevi neatradīšu pasaules ceļā.

Kā citādi lai arī tas būtu
Tu nepiederi man
ne dzīvodams ne mirdams,
Bet kavējos,
Tomēr kavējos
atdot Tavu atspīdumu no mana
durvju stikla.

-------


Cik daudzreiz veltās cerībās krītam.
Cik daudzreiz līdzēja tās
Deva spēku spert soli tālāk.

-------

Laika atļautās stundas
laika promņemtās stundas
mirkļu dārgā kavēšanās
šo dienu gaismās kas
sevī spoguļodamies līst
gaidot mīlētā parādīšanos,
ienākšanu, aiziešanu
kā skatuvē,
kādā dievu vestā spēle.
Tu atver vārtus un aizver
Tu kavējies brīdi. Tad ej'
Tavu soļu ritms ielas akmeņos ieplūst
visu dienu paliek ar sauli, ar lietu, ar vēju
līdz vakaram ar lapām klādamies dzīvo
līdz Tu nākdams atver vārtus
kavējies brīdi
noguldi nakts mieram sienas un logus, ielu un jumtus
visu piepildīdams kā ezeru
kas šūpojas līdz rītam.

-------

Tas ir kā bērns, kā piens
bez vārdu tas dzīvo
tas smags un viegls
guldamies, segdamies lido.

-------

Saraujies šaurumā
savus tuvākos kaktus sauc
varbūt labā vārdā -- par mājām.
Lēnām sedzies ar lēnām stundām.
Nekliedz,
sumini pie sevis
mēģini visur un nekur neapstāties.

-------

Sērīgi, skumīgi --
patiesību nepieņemu ar mieru
"rage, rage..."
Uz sārta sadegot
raudzīsies zūdošā dienā.

-------

Par ilgi rudzos gulēts
par saldi vārpas šalca
par balti mākons
debess akā mirka.
Nu vaļā netiek vairs.
Lai kur, cik tālu iets
pie zemes rokas jātiek
un jāklausās kā vēji dzied.
Ak, tikai pasakās
ir atgriešanās.
Ak, kur, kur
gan ir aiziets?

-------

Zari šūpojas
ir tik skaista diena.
"...Ir tik skaista diena
un nav neviens
kam akmens nav uz sirds..."

Sirds ir jau akmens pati
tādēļ tai šķiet varbūt
ka ir tā labi
ja zari šūpojas
labā vasaras dienā.
Vientulības diena
un sapņi ar vēsmām iet
rokrokā pa saulsiltiem zariem
turpatpakaļ klīst
un gaismas ceļiem
pa neizprotamiem
dzīves ceļiem
stājoties galotnēs košās
un silstoties pelēkā zemē.

-------

Ziemeļvasaras diena ar sirdsiltumu saules staros
ar maigu valodu vēsmās kas zarus šūpo.
Gaiss vibrē, caur tur aizmirdz
dzīves pavediens.
Nē, tikai putns aizlido savā ceļā
kukainis kāds un sēkla ar vieglu pūku
kalns stāv tāls un mēms
logā pilns klēpis zilu ziedu.

-------

Kas koku ēnās staigā?
Redzēt neviena,
bet sirds tā velk tur iet
it kā satiktu to
zaudēto un līdz nekad
vēl neiegūto
kas mākoņos smagi svēries
viegli un maigi māj
kā dzimtenes ūdeņu blāzma
aizskar acis un modina
baltais āboliņš saplaucis
gabalā tur vēl balss --
it kā zirgs nozviegdas
gaiši un skaļi.

-------

Ja mīlestība cērt
ar saules skaudrumu
tai spīts var pretī cirst --
ass bula vējš!
Un ziemai ir viss viens.

-------

No kalniem brūk akmeņi
ūdeņi, koki, smiltis
brūk.
Bet kalnu pietiks vēl
pāris miljonu gadiem.
Vai pietiks?
Un ja nē, būs jāiztiek
bez kalniem.

-------

Prieka un skumju kokteili
sniedz rudens rīts.
Malko to lēnām,
izbrīnā malko
ik mirkļa garšas --
skumjas un prieks.
Šķiršanās bēdas
un visas vasaras prieks.

------

Pirmās sniega pārslas lido šorīt.
Sīki snieg. Priežu zari, egļu zari,
skuju zaļums maigs
aiz sniega filmas.

Rādās aina, braukšana kamanās,
vecā Beka brūnā mugura,
lēnais riksis. Miers. Dzidrums.
Svētums sniega vēsumā.

Te kalnu lielums, tukšums,
citu dzīve, citu zeme, citu sniegs.
Vai vēl mazliet arī --
mans sniegs?

------

Nu simtiem jūdzes vidū
pa klajumiem, ezeriem, mežiem pārbēgts.
Svešās pilsētās slēpjoties
vai tas vēl būs atnests līdz?

------

Atkal jūdzes vidū, tās
citu seju slēpj
jo laiks ir tālāk gājis
ir aizgājis ir citam piesoļojis
atstājis brīdi kur ciemoties.
Un kad nu atkal jūdzes
zemes un gaisa jūdzes
nāk vidū, tās citu seju slēpj.
Bet nopūta tā pati elpu aizsit
nopūta tā pati saspiež.
Viens stūris mazs ir kļuvis viss
ir kļuvis pasaule, kad jūdzes
vidū krājas vien pie tā mazā
stūra sirds atgriežas.
Sirds laikam cauri skatās
sirds žēlojas pēc savas
mazās daļas pie [..]sa rotaļas.

-------

Koks

Nu esmu šai malā
kā kādā ekspedīcijā
kādā tālā polā
dzīvoju vairs tik ar kokiem.
Vai dzīvē nākamajā
būšu koks?
Egle sveķaina vai
alksnis rūgts urgas malā,
ar putnu balsīm zaros
un vējiem, ziemu.
Ar galotni saulē mirkdams
ar sakni zemē siets.

-------

Rožu krūms, augsts spurains, koks ar rozā ziediem
pie veca mūra piespiedies, pie mājiņas sāna...
Zils avots debesīs, pelēkbaltu mākoņu vidū atvēries...
Bērns basām kājām sasarcis skrien ar suņiem...
Man jābrīnās kādēļ cilvēks tik maz spēj aptvert savas laimes stundas?
Iet arvien grūtāk ejot uz to pusi,
kur varēja -- iet arvien labāk,
lielākā laimē iekšā...
Vai pēc inerces likuma nāks ta kas ļaunāks un ļaunāks?
Savāds likums.
Kam pieder šī pasaule?

-------

Dziļš miers
Ziemsvētku rītā
Jau līdz pusdienai
Neviens zvans to netraucē.
Zem laiku ūdeņiem gremdētas
Domas plūst un atplūst
Mūžības gaismā un tumsā.
Ziemsvētku rīts vai bezspēcīgs mainīt
Pasaules gaitu
Cilvēku izmisīgo, neatlaidīgo soli.
Prasības, iekāres.
Vajadzības draudīgi asas – cērt asiņaini, nāvē,
Lūgšanas plānas, pārsedz līķautu baltu.
Un cerē, cerē.

--------

Tver mirkļus kā lietus lāses
Karstās saujās
Pie pieres ko likt.
Vai iet vai skriet
Vai stāties
Kā gūt, kā saglābt to
Kas tik liegi mierīgi projām rit
Un pamet tevi
Ja tu nedodies ātruma briesmās līdz.

--------

Līst un nakts
Un Tu nāc
Un neatnāc.
Un tomēr Tu esi klāt
Jo lietus nesāp
Un tumsa neaprok.

--------

Logā daiļi izlocīts sniega kalns
Kaimiņa kāpnes līdz otram stāvam
Pilnas baltām kaudzītēm, tik vidū vaga, kur
Tas nokāpis, nobridis darbā ejot.
Un vējš viegli spēlējas baltām sniega
Strūklām un rimst, jo saule mākoņus
Pastumdama iesniedzas pagalmā.

--------

Pār aizmigušām puķu saknēm
Es eju un Tu nāc
Un mūsu pēdas sniegi aizputeņo.
Bet saknes modīsies
Un ledi saulē kusīs
Kad mūsu soļi atkal satiksies.

-------

Aijā žūžū lāča bērni...
Domas guļ zem dziļa sniega
Ilgi sapņo – celsies augstu
Nāks kā vilnis devītais
Šļakdams visam pāri.
Kam?...
Diena lēni ievelk darbos sīkos
Takās šaurās
Vilnis devītais guļ sapņos
Necēlies nenācis pāri.
Kam?...

--------

Puteņo. Vai raganas vai vilkatis
Kas rauj pie krūtīm ledū degošām
Un ceļ un nes dejā zvērīgā un kairā
Pāri skursteņiem un jumtiem
Ar laikiem veciem mūžīgiem
Pār stadioniem, ziņu torņiem milzīgiem.
Puteņo un domas nedomā, tās dejo
Baltā ledus nebūtībā...
Tak kāda balss tās apstādina, atgādina:
Zem sniegiem puķu saknes guļ.

--------

Un domas klausās:
Varbūt ir kāds vārds
Kas vēsti nesīs
Kā taures skaņa, karogs plīvodams
Varbūt ir kāds ceļš, vārti uz to vērsies
Vaļā lauzti, atslēgti un mājai mieram vedīs brīvi.

-------

Šo atspīdumu pretējās mājas logos
No mūspuses logiem, mūriem, saules,
Šī krāsu sasaukšanās, spoguļošanās
Rotaļīgā atmaigošanās
Lēnā vēlā pēcpusdienā
Tā vēsta iziešanu no ziemas
Tālai vasarai pretī.
Žēlas kā ķēdes ap krūtīm sažņaudzas.
Cik lēni, cik daiļi
Cik ātri zuzdama dzīve iet.

---------

Es nerunāju par Tevi, mana tauta,
Es runāju no Tevis
Jo Tevī es esmu (mana negantā tauta).

--------

Viegli aizpeld viss
Kā straumē lapa
Kā lietus lāse ceļā izžūst
Maigā mīlas diena
Jo tā negūstama aiziet
Jo karstāk jaunu dienu tver.
Un vēl un vēl šai ceļā
Ticot meklē
Un nebeidz reibt
No jauna gaismas stara.

--------

Un svaigā sniegā pēdas –
Putni, meža zvēri?
Jā, arī tie, arī tie.

--------

Brīnums cik maz laimes spēkam vajag
17.1.88.
Lai tas atdzīvinātu sirgstošo garu.
Īstenība un ilūzija ir viens
Un laime ir viņu mērs.

-------

Kliedz kā mežā – neviens nedzird
20.1.88.
Neviens neatsaucas, nevienam
Tavs kliedziens nav vajadzīgs –
Bet Tu kliedz un kliedz. Jel
Klusē! Nē – Tu nevari klusēt
Un Tu – klusē vaimanādams.

--------

Agrāk (tais vecos labos laikos) 31.1.88
Kad gari ziemassvētki bija nosvinēti
Sirdi žēlabas māca: tik ilgi,
Tik ilgi tālu un lēni jāvelk laiks
Līdz Lieldienām – bez svētkiem...
Tagad, laiks brūk kā satrunējis
Pār galvu skaidas, jumta lubiņas krīt
Vieni svētki garām, otri aiz vārtiem gaida.
Neko padarīt, neko savākt
Neko iesākt, pabeigt...
Bet kādā tiesā iesi atprasīt
Kādreiz tad aicināto laiku.

--------

Kāda balss ļoti klusu bet neatlaidīgi
3.2.88.

Prasa – runāt. Ko? Ar ko? Par ko?
Ar tevi. Par tevi.
Par ceriņkrūmu sniegā
Par to, ka saule dzirkst sniegā
Īsu brīdi, nenotveramu brīdi
Bet bijušu saules brīdi.

--------

Rāpus rāpot
4. febr. 1988

Kaut kur līst, aizlīst
Atrast izlīst
No lēnuma, aizsniguma.
Snieg vēl klāt
Pacietīgi mīdies uz vietas
Un aizej, izej kā miegā
Vēl doto ceļu.
Kāds atspīdums krīt pār to
Kādas gaismas saviļņojās
Apbur acis
Lai tu sniedzies tālākā soļa,
Lai tu ej.

--------

Ziema. Brīnumaina miera pasaule
8.2.88.
Kāpnes, balkoniņi, palodas
Sniega balti nokrautas.
Vējš spēlējas sniegu stumdīdams
Ejas lejas uzkalnus izmodelēdams.
Pārslas sijājas sīkas nesaredzamas
Vai lielas kā ziedi.
Ledus puķes uzsalst logos
Daiļi uzsalst nabagu dzīvokļos
Kur krāsnis nekurinās
Kur elektrība dārga.
Bet ielās – ielās sniegam uzkaisa sāli
Ielās sniegs cīnās sīvi, kūst, kļūst melns.
Bet kad tas snieg, snieg visu nakti
Tad tas uzvar kādas stundas, kādu dienu.
Cilvēku čauliņas – mašīnas sniegs
Nosedzis, nomūrējis tās kā baltu
Gliemežu rindas ar savu radioanten’ radziņiem.
Un tad viņi rok, tēvi un dēli
Atrok savus dārgumus arvien no jauna.
Bet ziema sedz sniega segas
Vēl atkal vedina mierā, aizmigšanā.

--------

Šūpo šūpo egles zari
14.2.88.

Šūpo zilganbalto sniegu.
Ja nebūtu šīs egles man logā
Kā es te izdzīvotu?
Kā māte bērnam
Tā manam garam
Mierina mīl iepriecina.
Dienu un nakti stāv klāt
Ar senu mežu spēku sargā
Ar dzīves zaļo spēku
Nes dienas.

---------

Dāmas iet ar skaistiem lietus sargiem.
9.3.88.
Vai tev arī ir kāds lietus sargs, skaists?
Man ir.
Nu tad iesim ar skaistiem lietus sargiem.
Vai tu proti smaidīt, tā – nevienam, tikai smaidīt
Tā, kā Amerikā smaida.
Protu smaidīt.
Nu tad smaidīsim tā – nevienam
Bet kāds varbūt to redzēs, tad
Izlikšanās būs ar nopelniem.

--------

No bijušās laimes nevar dzīvot
7. marts. 1988
sirds vienmēr prasa no jauna,
it kā tā nezinātu
tās tuvošanos un aiziešanu,
it kā tā nezinātu
šo spēli vieglo un grūto,
šīs balsis:
"Es te! Es tur! Es -- nekur!
Un tomēr -- es te un tur!"

Šo spēli olimpiādē
kur viegli medaļas dala,
kronē un tukšumā sūta.

-------

Nevar pierast pie tā
14. marts. 1988
un iegaumēt,
ka nekas nav mūžīgs,
lai gan pie visa klāt
ir kāda maza,
atkārtota zīme
kas uz to norāda.

-------

Apklust vārdi dienas labā stundā,
2. apr. 1988
klusums aizved meklēt to
kas neatrodams, tomēr glābj un glabā
tikko jaustu ziņu dodams --
tas kas negūts pilnam rodams
savā solījumā vien jau piepildīts.

--------

Visas zemes nemiers nu deg
šais mierīgās dienās
kas jāšķir kā lapas
ar svešiem rakstiem.
Kāds teikums pazudis
neatgriežas
jaunās vārsmās un rindās
kas sveša valoda šķiet
nesaprasta garām aiziet
veco meklējot.

-------

Šī zeme nav mūsu
6.4.88.
Šī zeme nav zeme
Tik ceļš zem kājām
Ko iet un iet.
Ceļš garš un ilgs
Vai man to iziet
Ne man to noiet
Tik iet un iet.

--------

Ziņu laižu, sūtu
Atbildi nedzirdu
Bet it kā tā būtu
Vēsmotā gaisā
Pāri klātos
Kā debess.

--------

Un tur pļavā ārā aiz dārza
Daži gaiļpiesīšu ceri
Zied vēl tā kā agrāk
Ziedēja tie gadus desmitus
Palu plūdiem rimstot.
Tos tur atrast būtu prieks
Nē, varbūt sāpes skaudras.
Kā tik tukšs tur varētu būt dārzs
Un māja, māja iegrimusi aizlaikā.
Eglītes, ko mazas stādījām
Šalktu lielas, it kā pazīstot
Ābeles nevienas, vai kāds jāņogkrūms?
Un tās durvis, logi?
Gars mans skrien atvērt, meklēt.
Velti, velti!
Tikai tagad acs to skata dzīvu
Seno jauno dienu.

---------

Kas liek tā ciest?
8.4.88.
Pēc neatrastā
Sirds visvairāk žņaudzas
Par neizdarīto sodību nesot.

---------

Un laiks iet ar sirdspukstu soļiem
(Cik labi ka viņa pukst
Aizmirsta bez ziņas
Uzticīga līdz – kapam
Nē tas tā te nebija jāteic!...)

Laiks aizved visam garām
Ko meklē un kāro un gaidi
(Sagaidīt neko nevar
Tikai rītu tad vakaru nākam
Ko gaidi, tas jāatrod pašam un
Neatrodas ja nezin kā meklēt.)

Laiks iet ar sirdspukstu soļiem
Nezini kā, kur stāties
Tam ceļā un teikt: ved mani
Citā ceļā, ved mani ciemā
Kur var mierīgi sēsties...
Nē tas nevar sēsties
Līdzi sirdspukstu soļiem tam jāiet.

Acumirkli tas palika stāvam
Pie Tevis apstājās
Tad soļoja tālāk, garām.
Gāja Tavai nākšanai garām.

Un kad es arlabunakti saku
Dienai un Tev
Laiks apstājas, pagaida brīdi
Tad tālāk mēs ejam
Garām šai dienai un Tev.

[variation:]
Nē, laiks nevar sēsties
9. apr. 1988
līdz sirdspukstu soļiem tam jāiet.
Tik mirkli tas palika stāvam,
pie Tevis apstājās.
Tad soļoja tālāk,
gāja Tavai nākšanai garām.

Tā arvien, ardievas sakot,
laiks apstājas, pagaida brīdi,
tad tālāk mēs ejam
garām dienai un Tev.

Sirds visvairāk žņaudzas
par neizdarīto sodību nesot.

--------

Melnajā melancholijā
9.4.88.
Uzsitās kāds vilnis īsti gaišs:
Iet, dzīvot, meklēt, atrast skriet!
Kur? Tepat, tāpat soli solī.
Tūkstoš jūdžu ceļš sākas ar vienu pirmo soli –
Ķīnieši domā. Domā pareizi.
Visi citi arī kas kaut ko domā
Domā ka lielums ir sīkumā.
Minies tepat apkārt, vienmēr no gala
Saki – ka ir labi, krājies, glabājies tam
Ja kādreiz soļosi tālāk, kas zin
Cik tālu. Šķetināsi atpakaļ noieto
Uz sākuma pusi celt, dzīvot pamesto.
Viens zils, viens dzeltens krokuss uzzied
Iznācis no melnas zemes aiz loga.


Palīdzi, palīdzi Dievs,
Uzvarēt vai nomierināties.

--------

Lieti nāk, vējš smagi svaidās,
14. apr. 1988
gulstas, ceļas,
no ielas ielā smiltis dzen.
Tumst debess lēni,
lieti nāk.

--------

Apdzeltušas nošu lapas
Tumšiem applūkātiem stūriem
Daudzreiz šķirtas dienu dienā
Garu mūžu dzīvot, apgūt
Grūto mūziku. Tik pa gabalam
Pa robam no tās ieplēsts sev
Atkārtots un atkārtots, un bungots
Desmit, divdesmit un simtiem reizes.
Sūram darbam vidū tur
Kāda skaņa ziedējusi
Pamirdzējis ir kāds teikums
Īsi dodams svētīdams
No slēptās bagātības.
Apdzeltušas nošu lapas
Tumšiem noraustītiem stūriem
Gara mūža dienu mūzika.

--------

Vienmēr meties vidū
Ņem, prasi sev.
Vai vienmēr var laupīt?
Bet varbūt reiz.

--------

Lūgties, lūgties gribētu
13. jūn. 1988.

Bet kur, bet kā –
Jārāda jādod tik drosme un spēks
Ko ņemt, kam ļauties.
Vadon’s ar lāpu rokās
Skrējienā pretim brīvā
Neizsīkstošais stiprais gars –
Melu bruģētais ceļš.
Lūgties gribētu,
Balstīties ļauties
Bet kur bet kā?
Pateicības lūgšanā.

--------

Zied šī stunda
Zieds kartupeļu laukā
Kā orchideja violets, dairs
Nemeklēts neredzēts neplūkts
Slēpts kartupeļu laukā.
Zieds.

--------

Neko vairs
1.7.88.
Tik stāvēt klusu un just
Kā laiks plūst,
Plūst pāri, projām kā upe
Ar savām dienām, stundām.
Un tu tveries viņās turēdamies
Tās savaldīt, sev paņemt gribēdams
Savu drošu pasauli sev meklēdams
Bet viss kustās prom viss zūd
Straumē uz sīka plosta kas apkārt griežas
Un nestādamies projām slīd.
Uz sīka plosta turēdamies, kas
Nestādamies projām plūst, tu mīti.
Varbūt mirkli, vienu otru mirkli
Tu kā mūžīgu tver,
Varbūt tu nesaproti
Visu īsti nesaproti.

--------

Tik silti gaiss skaujas
25.7.88.

Grūt šķirties no dienas.
Nepiepildītas neteiktās vēlmes
Drūzmējas apkārt pāri
Kā zaļš mežs lapu šalkā.

--------

Rindām kā straumē viļņi
22.9.88.
Grib vārdi skanot plūst,
Nest tuvu klāt senās balsis
Lai sirds pārāk neaizlūzt.
Dun soļi, pakavi, smiekli,
Akas vinda runā līdz.
Bet atpakaļ ceļā dzīve atnāk
Sendienā veldzējusies.

--------

Rudens gaismas
3.10.88.
Caurstarotas lāses.
Stundas jau saldē
Un vēl silda
Jau par vēlu
Tērps vieglais.
Moments nesvētīts
Iet, aizveras.
Raupjas rokas
Vāc ražu
Ņem lielu samaksu
Par zaudēto dārgo.
Rudens gaismās
Lāses caurstarotās.

--------

Vēss rudens vakars
8.10.88.
Lapkritnis, mitrums
Kas žūst un savilgst atkal.
Vēss maigs rudens
Vēl jauns, vēl neapnicis
Vēl atļauj cerību
Uz stundām saulainām.
Vēss rudens vakars
Riet ar stādu sulām
Karsto asiņu straumju vietā
Gurdens, bezmoku kāvējs laiks.

--------

Oktobra pēdējās dienas
29.10.88.
Vējš, lietus, rudens lapas.
Lapu pēdējās dejas to
Nāves dejas rotaļīgas
Vai smagas, grūtas?
Deg viņu krāsas ielās zem
cilvēku soļiem.
Vējš, vējš kā reibis nestāj.
Vējš nēsā lapas, gulda
Modina atkal
Atkal vēl,
Met Tavos soļos kas aiziet.

--------

Akmens dobumos
Maigā ūdenī
Asie gliemežvāki uz
Kuriem sagraizīt pēdas.
Skaistie gliemežvāki
Ko savākt rokās
Nezinot ko ar tiem darīt.
Karstā saule
Kas dedzina pieri,
Bet netīk vairs ūdenī slapināties
Vēsināties.
Izvaļas paradīze.
Spiež beidzot grūta
Veselīgā labā diena.
Sakarsušā mašīnā velies
Steidzies uz mājām.
Sāls slapjiem dvieļiem visapkārt
Šķīstījies, izdedzinājies.

---------

It kā aiz laika daudzajām durvīm
16. 12.88.
Būtu es ienākusi
Senā gaismā.
Pirms viena, pirms otra kara
Istabā apsēdusies
Pie galda
Pie mātes, pie tēva
Kas svētku drānās
Ar skatu, ar smaidu nākotnei vērstu.
Manu bērnu man dāvātā grāmata
Mani tur aizvedusi
Šais ziemassvētkos.

---------

Aprok sniegā šo vasaru
17.12.88.
Liek ledus zobenu pāri
Ļauj ziemeļvēju kumeļam
Nomīdīt ziedošo āri.
Vai kāda sakne paglābsies zemē
Vai kāda dziesma zaros?

----------

Kaut kāda laba skaņa
Klusi san zem šīm stundām.
Vai tā vecā ilūziju mūzika
Vai mazliet klāt tur padarītais darbs
Ietērpts tik daiļi, ilgākai palikšanai varbūt.

--------

Domas svētku mierā
25.12.88.
Negrib lai tām ko jautā
Lai kaut ko tirgoties sāk
Strīdēties, kaulēties sāk.
Grib tās šūpoties rāmi
Savā nodabā
Ar sirdi tik saziņoties
Kaut kur iet, apstāties.

--------

1. janv. 1989

Vakar, ledus hokeja vienība 'Dinamo' Rīga
spēlēja vārtu sargs
Arturs Irbe.
Televīzijā skatījām pa
gadmiju laiku -- Irbe, Irbe
Rīga, Latvian line skanēja, skanēja.
It kā viss
celtos no turienes atkal viss dzīvs
mūsu stūris, mūsu pasaules daļa
mūsu zeme, valsts eksistējoša dzīva
Irbe un viss cits
lauki, meži, ceļi, jūra, cilvēki
Irbe, Irbe...
"Negul ceļa maliņā
garām brauks lieli kungi
ieņems Tevi karietē..."

Ir jauna gada rīts
domas neapstājas
kā putnu spārnos jūk
Irbe, Irbe...
Irbīt gulēj ceļmalā...
Negul ceļa maliņā...
Domas meklē senos ceļos
nevar atrast bērnu dienu
vārdos pajūk
putnu spārnos
Irbes spārnos dziesma pajūk
Irbe atnes senās jausmas
Irbīt gulēj ceļmalā
traucēj manu kumeliņu...

-------

Snieg
2. janv. 1989

Kur iet, lauzties caur tukšumu?
Apliedi kā kurmis savu dienas ceļu,
atgriezies neatzīstoties
cik veltīgs gājiens bijis,
tik vien zini ka esi dzīvs, es kustējies.

Un Tu? Tu esi rādījies tik daudzos veidos
ka esi pazaudējis savu īstumu
savu pirmsākumu --
Kā pēdas iejūk, zūd, iesnieg
Tu esi mainoties izmainījies
nebijis rādies.

--------

Kas skapī gulēja viesus gaidot
18.1.89.
Kas viegli silti maigi sedza
Un jaunības straujumā mēs
Maz par tām domājām, tomēr,
Tomēr rokas tās ņemot juta
Cik daiļi mēs sedzamies ar mātes
Austām pūra segām!
Ko Dievs dara ar visām šīm dzīvēm
Izdzīvotām, salocītām, noliktām?
Kur tās liek? Kam tās rāda?
Aiviekstē mākoņi spoguļojās,
Krastos mēs staigājām, saucām pēc
Laivas, smējāmies, tikāmies.

Domāju spēlējot lēnām, it kā Austras balsi līdzi dzirdot, domāju par agrām bērnības dienām, par mūsu kopā dzīvotām dienām, augot, dzīvei atveroties – ilgi, mierīgi dzīvojot –
Un tad arvien straujāk ejot, ziedot, dziedot – dziedot Austra staigāja, kopa māju, pūru locīja, steidza.
Tur pagalmā viņas soļi ar ūdens nēšiem, ar piena kannām, ar puķēm
Ar dejas soļiem pagalma vidū, dažos ļaužu svētkos, darba un atpūtas svētkos pārdejoti.
Un tad – viss brūk,
Došanās tukšumā, grūtās briesmās, sāpēs, ciešanās, badā, neziņā.
Un tomēr atgriešanās, kādā miera dienā ejot sāpīgā atmiņu priekā pa Ļaudonas – Sāvienas lielceļu.
Ak, māsiņ, māsiņ, vai es ko vēl būtu Tev varējusi labu teikt, darīt, būtu – pamodusies no šīs iešanas diendienā, it kā tā būtu mūžīga.
Jā, to sakot – es iznāku te atkal ārā no tā
No Ķikuru zemes
Kur tagad viss tukšs no
Tās dzīves.
Citi, kādi kaut ko vēl atrod
Tur, dzīvo, bet vai ar to
Gaišo, spēkpilno valdīšanas sajūtu?
Mūsu māmiņa arī bija melnu nakti izgājusi – mēs tikai gaismā vien staigājām, mūs tik vien tā glabāja.
Tu esi tagad pie Jaša, pie
Māmiņas, pie sava dēla
Jūs esat kopā.
Varbūt tas klusums kas
Man sāp, jums nesāp
Varbūt, varbūt...
Kā varētu zust tā gaisma
Aiviekstes krastu dzīves
Gaisma?
Jums visiem būtu jābūt
Kopā ar to, kaut kur...

--------

Nedaru nekā. Nevaru norimt. Dumji.
Sestdiena 11. febr. 1989
Es zināju, ka es dzīvoju – no niekiem, bet es nezināju, ka nieki ir tik ļoti – nieki. Vai tie man vēl varēs palīdzēt? Ja es vēl gribu dzīvot – tiem tas būs jādara.

Es raudu par jaunību Tavu
Un savu...
Tās apraktas bija jau sen
Bet viņu zaudējumu jūtu tik nu
Kad Tu vecuma nespēkā aizej.
Kā šo zemi var atstāt tik jauni
Kā Tu un tie citi
Kas manās atmiņās staigā?
Un tikai tagad, tagad kad Tu aizej
Es zinu, ka man jāsaprot tas jāzin
Ka viņi visi ir prom.
Mūžības vējš šūpo viegli
Dažus zāles stiebrus kluss.

--------

Un Dali,
Dali arī ir miris
(Mūžīgais dzīvotājs).
Ap mani vēl ir gaisma
Un es dzeru, dzeru vēl to
(Bet tikko es atmiņās skatos
Tur staigā kāds
Tur staigā kāds kas ir miris.)
Ak, vēl ir viens te
Un vēl viens
Kas vēl zied kā roze
Vēl zied kā rožu krūms.

--------

Nu tu sāc runāt
Savu grūtumu izrunāt
Nolikt zem labiem vārdiem
Zem vārdiem to paglabāt
Lai gaisma mirdz tīra
Lai to redzu
To redzu un skatos vēl.

--------

Vai kļuva vieglāk? Sev prasu
Vai redzu dzīvus ap sevi?
Tā ir labāk, labāk
Gaismā kad dzīvus redzu.

--------

Negribu šķirties no dienas
21. febr. 1989
Gribu atstumt nakti kā vārtus
Kas slēdzas ciet.
Likums valgos sapin
Tam jāpadodas, jāņem ar mieru.
Negribu šķirties šīs stundas
Šķiet viņā kāds kodols slēpts
Neatklājas.
Varbūt ja meklētu apkārt
Atrast no cita ceļa...?
Nezinot jāatdod naktij
Kas atminēts šķita jau drošs.

--------

Ilūzija, tava žēlastība ir liela.
25. febr. 1989
Maigām rokām tu aizstum reālo.
Tu atver plašumus un dziļumus
Stundu plūsmās slēptus.
Atver robežas starp būt un nebūt
Jo viss ir būt – tavā valstībā
Tik zināt – neatmosties.

---------

"Thanks for the book. Very very nice book!"
19. apr. 1989
-- Dr. J.P. Czitrom

--------

Svētu vēl vakardienu,
20. apr. 1989
vēl svētu un svētu.
Krāju Tavu vārdu saldumu
kā bite šūnās.
Domas uz Tevi tiecas,
liecas kā stāds
ārā no īstenības pret sauli
nezinot ko prasa, ko meklē.
Šīs domas kā stāds krūtī
laimīgs, pieticīgs
bet sīksts, neatlaidīgs
nezina ko prasa ko meklē.
Dzīvību meklē.

-------

Tas spēks, tas dzīvo pats no sevis,
11. maijs. 1989
nevar to noliegt, nevar dzēst,
kā vīns, ko malko palēnām,
tas savu varu stundās pielej.

Ja savu vaigu Tu tam atļauj,
tas ir tik maz, un ir tik daudz.

--------

Dažreiz naktī tu iesi pie loga
16.5.89.
Redzēt – vai vārti ir ciet?
Jā, vārti vienmēr būs ciet.
Tu skatīsies naktī vai vārti
Nepavērsies mazliet?
Nē vārti vienmēr nu būs ciet.
Tik gaismas šūposies vējā
Kā kad kāds nāktu ko teikt.
Nē, tas bija tik vienreiz
Toreiz kad vārti bija ciet.
Tu kritīsi kā akā
Nakts klusumā ejot no loga
Bet klausīsies, klausīsies vēl
Vai kāds tur nenāk vai kāds
Tur stāv pie vārtiem kas ciet.

---------

Vasaras rīts. Vasara.
18. maijs, 1989
Visi tie, ar kuriem dzīvoju tur šādos rītos
ir zem zemes.
To ir grūti saprast.
Mani bērni ir ar mani. Šis ir cits laiks.
Toreiz es biju bērns. To ir grūti saprast.
Es stādu zemē mazus, dzīvus stādus.
To varētu saprast, ja zeme mani negaidītu
citādā veidā --
tāpat kā tos -- māti, māsu, māsas vīru un visus citus
no tiem vasaras rītiem.
Ar izkapšu strīķēšanu skaņām
ar Aiviekstes mierīgo tecēšanu.
Rijas durvis ir ciet un rijas loga nav (kā sapnī)
un tur, pie zemē stipri iegrimušiem sienas baļķiem
lēni vēsmās līgojas daži labības asni smiltīs
(iesējušies no tuvā rudzu lauka).
Es stādu te zemē, smiltīs, kukurūzas asnus
un viņi augs pie sienas bez durvīm, bez logiem,
bez to balsīm kas iegāja rijā aiz durvīm.

Ko viņš man gribēja teikt, kas teica
halo un gaidīja? Neko? Viņš teica halo?
Dzīvie saka -- halo! Un tas ir tikai -- halo.
Bet es gribu lai sienā būtu durvis un
būtu logs un visi, un daži, kas teiktu
halo -- satiktos... Un paliktu kopā.
Bet tas ir pret visa un visu likumiem.
Nekas nepaliek kopā. Var tikai satikties.
Bet tam arī vajaga sienā durvju un logu.

-------

Nekas vairs nespēj kārdināt
8. jūlijs 1989
iekārdināt, pēc rakstn. nedēļas LosAndželosā
pat iekārotā jaunais sauļotais ķermenis
atkailināts bez vainas -- šķiet
kusls un nevarīgs (dzīvei)
noliegums (iestājies) uzvarējis.

-------

Lietus. Skumīga diena.
11 jūlijs
Lietus, silti maiga diena.
Ilgošanās, sena viešņa, atnākusi
vedina, kaut zinātu pati -- kur?
Paklusu jāpaciemojas
pa skaņai, pa gaismotam mirklim
no dzīvotā, nedzīvotā
klāt pieņemot, pamalkojot.

--------

Šeit klusumā man gaismas puķes zied.
15. jūl
No nodzīvotām dienām
tās paceļ mani savu smaržu mākonī
un aizšūpo.
Tās sanāk apkārt
atkal vēl un zied,
zied un plaukst un skan un zvana.
Šeit klusumā man gaismas
puķes zied no nodzīvotām dienām.

Ir brīdis kad gribētu kliegt.
māmiņ, māmiņ, kur tu esi?
Tava smaida atblāzma vēl māj
no dienām dzīvotām.

-------

Kad dienas šeit jau skaitītas
2.8.89.
Pa vienai krīt kā smagas lāses
Delnās gribu tās tvert
Nu dārgās,
Šķiroties, aizejot kad satumst tās
Nekad vairs neatrodamās.

[variation]:
Kad dienas jau skaitītas
Pa vienai krīt
Kā lāses ātri aizrit
Delnas izstieptas turu
Tās tvert
Gūt, noturēt.

Kā bite vēlā ziedā
Pie šīs sētas ploku
Atvadoties no nekā
Prom ejot uz – neko.

--------

Ceļa jūtīs
2. augusts, 1989

“Kur ir tā sirds kas nebrēc,
kad vienmēr projām jāiet,”
sens dzejnieks žēlojās.

Tā žēlabas pie savām lieku,
sāpi tas priekā nevērš, vien gars
vieglāk pamet to, kas jāatstāj:
šis galda stūris, dārzs, iemīlētais mūris...

Lietus lāšu valoda dienu noklusina -
šai naktī apgulties vēl var tepat.

--------

Pēc šīs mūra sienas
Žēlošos
Tukšos brīžos.
Bet tikai īsu brīd’
Vien īsu brīdi
Sāp izietais
Kad ceļš vēl ved
Vēl tālāk veras.

--------

(Tagad) jāatstāj
7. aug. 1989
šis galda stūris
dārzs, iemīlētais mūris
šis mūris,
un viss cits kas man nepieder.

--------

Visas saknītes sīkās
kļūst norautas, izraktas.
Slepenie enkuri izcelti
kuģis sāk vieglāk šūpoties
jau drosmīgi satiek svešus viļņus
kas nāk, sāk pretī sisties
jau mūziku viļņos var sadzirdēt.
Vēl daža saite sāpīgi pietur
arī tai -- jāatraisās.
"Ardievu, ardieviņu, līgo."

--------

Nu dienas saskaitāmas
7. augusts 1989
Tik maz to vairs
Te nāks šai dārzā
Bet saišu nav kas lēninātu
Viņu gaitu.
Tās slīd kā ūdens lāses
Velti tvert tās delnās.

-------

[Variation on the one in Ceļa akmeņu raksts] 9.8.89.

Rudens vējš dārzā
Asaras acīs
Zaros ledus graudi

Vai Tu raudi
Tā kas aiziet
Ziemai pretī

Staigā
Ceļā kā mežā
Gandrīz tuksnesī
Taigā

Nesaprot
Brālis
Vārdu Tavu
Savu prasa

Aizveras
Diena
Doma nozied
Tumsā

Staigā, eji
Ceļā, mežā
Gandrīz tuksnesī
Taigā.

--------

Nepietiek, vēl nepietiek
Glāstu gaidīšanas.
Kupru met kā kaķis
Gaidot glaudīdamies
Soļos pinoties.

Ak, dzīvo acu raksts,
ak, vārdu siltās zīmes!

---------

Šūpojas laiva šais dienās
10.8.89.
Zaļzilos vasaras ūdeņos
Zināmā mājoklī drošā
Acs klejo logos
Lēni durvis ver rokas
Ņemot, un atdodot
Šķiršanās jūtīs.
Šķiršanās dziļā kā mūžība
Sāpot un mierinot
Tā tas jau daudzreiz bijis
Sāpēja nākot
Sāp aizejot.
Vai Tu vēl kāro laimes?

--------

Nu pamazām domas atraisās, vairs
19. aug. 1989
Neminas uz vietas,
Sāk lēnām pa solim spert ceļā.
Vēl smagums velkas līdz, ies
Tā vēl ilgi
Tā dāvana no pametamā laika
Mērs – cik laimes bijis.

--------

Nu Tevi meklēšu
19.augusts. 1989
Ik ceļa līkumā
Ik ceļmalas ziedā.
Tik tukšumu atradīšu
Tukšu sāpēšanu
Kad Tevi meklēšu
Ik ceļa līkumā.
Kādreiz Tu atmirdzēsi
Kādā ziedā.
Tad pateicības
Vārdus uz mākoņa likšu
Tevī ieskanēt
Kādā ceļa līkumā
Ar kādu ziedu.

Nu baidīšos
No katra soļa
Ceļa līkumā
Uz tukšāku tukšumu
Kas vedīs.
Bet Tevi meklēšu
Ik ceļa līkumā
Ik ziedā.

--------

Manas sirds kambaros
20. aug. 1989
Nu viss tas ilgā gājiena krājums
Un tagad Tu ar.
Tur paliek visi kas
Nākdami laimi nes
Un aizejot sāpes,
Manā muzejā,
Kur kādreiz pārstaigās Dievs
Vai viņa sūtnis kāds eņģelis
Vērtēdams, pasmaidīdams.
Tagad Tu arī tur, svešinieks,
Ar vārdiem un rokām maigām
Vainu sedzējs, ārstētājs, un vēl
Dzīves uguņu dedzējs
Šķiršanās sāpju nesējs
Arī Tu.

--------

[variation on one in Ceļa akmeņu raksts] 24. aug. 1989

Šie vārti un zāle vējā
Pēkšņi tik tāli
Kā kāda bērnības diena
Vissenā
Mūžībā gulusi
Gliemežvāka drīksna
Akmenī sastingusi
Zem maiga viļņa paliek
Šī zāle vējā.
Iekāres karstās, dzisušas
Nonivelējušās
Koku zaros maigi šūpojas no
Tevis atraisījušās. Ceļš zem kājām.

--------


Te caur manas istabas logiem
var redzēt pilsētas māju mūrus,
pretī kādas mūra mājas stūris,
ar daudz skursteņiem un bez logiem
un pār tiem nāk vakars,
debess kļūst balta,
iekrāsojas ar mazliet zeltsārtu,
tad tumst,
grimst dzidrā gaismā tumstot
un mūros ir maigums un miers.
Kur es gribu būt?
Kur es gribu iet?
Vai es gribu palikt?

-------

Šī sāpe neatstājas,
tā pavēl, prasa,
lai viņu vārdā sauc,
mājā iekšā laiž,
sēdina godina.

Kāds krasts ar rudens krāsām
pieticīgi, pelēkbrūni, palsi
ne spulgo, ne lolo,
gulst logā,
kā pirmo sniegu gaidot,
īstu labu sniegu,
zem kura mētras dzīvo tālāk zaļas,
uz kura sārtas ogas bez bēdu nobirst
jautriem, maziem putniem.
Tas sniegs ir nokusis
ne nenāk, ne snieg vairs,
ar debess pārslām vieglām
ar pasakām kas kūst uz karsta vaiga.

Es nevaru šo sāpi vārdā saukt,
es nedrīkstu tai durvis vērt --
tā uzsnigt nāk
lai nenokustu.

-------

Izgāju ielā.
27. augusts 1989
Paskatījos uz sauli,
pāri ielas kokiem,
mazliet aizplīvurotu
maigu, to redzēju kā
sauli, saulīti,
ne kā debess spīdekli
ap kuru mēs riņķojam.
Sendienu, bērnu dienu, mātes balss
runātā saule, saulīte
bija brīdi pie manis
un bija labi.

-------

Atteikšanās

Liek ugunī.
Viss top rūgts.
Ir inde iesūkusies
lietās visnevainīgās
tās maitājot un kožot.

Kraukļi aplido
simtreiz
un prasa atdot to,
kam jābūt nokautam.

Tas noslēpts dzīvs
sirds tumšā tornī
mūža cietumam
kam viņa dzīvība vēl vajadzīga?

Bet atklāts tas
kā nodevēju sūtīts sūtnis.
Pār viņa galvu nu
padomnieki strīdas.

Glābj princese
to čukstos klusos --
lai balsis kliedz
lai šķēpi skaras tukši!

Bet kraukļi aplido
un prasa atdot līķi.
Stāv apkārt kareivji
un skatam neceļ acis.

Gaidiet
visi gaidiet
vēl šo nakti.
Šo dienu...

-------

Vai šīs ir nomiršanas stundas
(...galms sērās ceļos līcis...)?
Vai laiks šis nobriešanai,
kad sēkla savu spēku atrod?
Klusums to nesaka
un gaisma neatklāj.
Laiks mierā rit.
Tik dzīvā sirds
cieš viņa ritēšanu
kā tanku divīziju
kas pāri lied un lied
ar kāpurķēdēm.
Izturi. Izturi.
Izturi.

--------

Krīt lapas rudens vējā
kavēdamies.
Lūzt laime savā dienā
kavēdamies,
kā gaidot noturamies vēl
balstus grimstošos,
kā gaidot pieceļamies vēl
ceļos ļimstošo spēku
kas kā koks bij zaļš un spīvs.
Iet laime kavēdamies
kā gaidot aicinājumu
vēl reiz atsēsties
pirms atstāj māju.

-------

Jau es atkal aujos,
sedzos, steidzos,
kur tu, diena,
kaisi gaismas graudus,
vai tu sviedīsi man saujas
mirdzumu no solījuma tā,
kas tik cieši iekalts jausmās
mūžam neatstājas?

-------

Tev nepieder šie mūri
ne šīs sētas,
tās tevi netur,
ir debesis ar mākoņiem pāri --
tās brīvas skatu
maigā nebūtnē iejūgo.
Kādēļ tu saistību kāro?

-------

Ziemassvētku naktī
pāri tēva dārzam
spīdēja reiz zvaigzne,
ļoti, ļoti spoža
ļoti, ļoti klusa.
Noraudzījos viņā
pāri tēva dārzam
pāri tumšām eglēm,
pāri jauniem alkšņiem
viņā upes krastā,
sniega vizmās baltās
noraudzījos zvaigznē.
Un tā šķiet man teica:
"Skaties manī ilgi.
Skaties manī cieši.
Skaties manī tā
lai tev manas gaismas
pietiek visam mūžam."

Raudzījos es ilgi,
raudzījos es smaidot:
"Kādēļ visam mūžam
jāņem tava gaisma,
mīļā zvaigzne,
man šai ziemas naktī?
Skaista nakts,
bet daudzās, daudzās naktīs
skatīšu es tavu mirdzu
pāri tēva dārzam."
Bet tad zvaigznes stari
mani sāpīgi un skumji skāra.

Klausi, klausi,
ja tev pavēl zvaigznes.
Un es ņēmu ilgi
gaismu visam mūžam.

-------


Gaidi pacietīgi
ziemeļos pumpuri [..]
un zāles asni zem sniega
garas dienas un naktis
gaidi pacietīgi.
Vai beidzot ledus ir uzvarējis?
[..] spēks vēl to kausēs.

-------

Šai neizietā zemē
apmaldījos...
Tādēļ tik spoži bij ūdeņi,
kas ledu iznesuši,
tādēļ tik saulainas cinis,
lai zinātu šīs sejas maigumu,
lai pazītu dienu pēc ziemas.
Cik īss vai garš šis laiks,
(ar gaismu to mēru ne stundām)
kā sudraba lāse tas krīt
no zara,
ledus atkusuši un rit,
un rit un rit,
pa strautu strautiem prom,
ūdeņu ūdeņos salejoties --
viļņojot jūru.
Šai zemē neizietā -- tavā sejā --
kavējos kā senā dārzā.

-------

Sāp. Kā sula kokā kāpj šī sāpe,
pa zaru zariem izlīdama.
Sāp. Kā paisums nāk šī sāpe
krustus pieliedama.
Sāp. Kā lietus līst un līst.
Kā sniegs, ka snieg un snieg.
Tumši līmeņi lallo
saules ripu izmezdami.
Mazliet mazāk sāp.

---------

(Pārdomu mat. ar komisku pieskaņu)

Mēs vis mazliet ubagojam
un dažreiz mūsu tarbā krīt
starp nosūbējušiem, plāniem grašiem
kāds zelta dālderis maigi dziedot.
Bet neticības sistām acīm
mēs nespējam to ieraudzīt.
To mūžīgi projām dodam
ar melniem grašiem saujā raustu,
vai nabadzības vīlē dziļi
to noglabājam neatrastu.
Un zogam, laupām, nabagojam,
vienmēr par maz,
nekad nav gana --
Kā pati debess tam var līdzēt
kas sava laba neatmana?

--------

Bet -- sirds nebeidz --
Kā jūra savus viļņus veļ un veļ
tā viņa vēl no jauna un atkal no jauna
savas asins uzziedēšanu.

------

Zaļa lapa pretī liecās
svešā ceļā, sveša lapa.
It kā liepu lapa bija
maiga zaļa sirds.
Kāri roka ņēma to
slepus ielas burzmā nesa
delnā sažņaugtu,
ielā kur diena iztvīkst
kā lapa
kad asins siltums skāris to.

------

Miroņi -- koki ceļ rokas pret debesīm baltas
dē[..] gadu gadiem to ģindeni dzīvo vidū.
Tos pirmoreiz redzot sagrābj trīsās saltās.
Nezini -- esi mironis dzīvo vai
dzīvais mirušo vidū.
Gadu simteņiem tālāk zaļš eikalipts zaļo
ciets, izlocīts klinšainā zemē.
Tam pirmo reiz pieejot skan dobji zvani --
Mūžīgā dzīve ir smaga.

------

Rudens diena,
sirds pagurumā
sāpēt atteicās
likās vienaldzīga.
Svina smagumu jūrā
vilnis augšā
Tavu seju uzšūpo
svešu.
Tad nogremdē
un vēl reiz zelta
lāsmām apsedz
lai vēl staro
lai vēl
dzīvo, neizdziest.


Leave a Reply