Ak, šie pavasara krūmi, 5. aprīlis, 1978
krūmi, meži
pumpuros kā zaļā miglā,
kā tie manī dzied un spēlē
senā mēlē,
slapjumā un krusas lāsēs
sveķos, pūkās,
it kā smejot vēju slapstās
pacerēs ar ziedu acīm.
-------
Laiks ir -- maijs, 16. maijs, 1978
bet rudenīgs vējš ar lietu staigā,
mākoņos kā maisos bāž
dien' pēc dienas,
maigos ziedus peļķēs ber
-- vilks kas tā par zemi te,
beidzot dusmās jāsper
vaļā lāsts.
Ko tas līdz,
bet noskairojas prāts
un lūk, debess arī ver
mazliet zilu malu
un jau jaunu priežu zaros
jaunie dzieti šūpojas
krāsās maigāki kā visi ziedi.
Ja tu izcietis
ziemas sala dienas
silti atveries,
atveries vēl smaidā.
--------
Nāc pasēdēt ar mani, 1978. gada maijs
nāc, lietus dienā veicās
valodas un ciemošanās,
pasēršana nesteidzīga.
Tikai maija lietus tas,
kluss un smalks,
kam putni nodzer lāses,
ielu smilts kļūst valga,
putekļu lai nav (soļiem taviem)
un lai ziedos krātos
nektārs, medus.
--------
Tālums
Tālums ir lielāks
nekā to izmērīt var
domām turp un atpakaļ laistām.
Tālums ir skaistāks.
Tālums ir ejams, lidojams, braucams,
nesataustāms, tomēr kā akmens nesams.
Tālums ir bīstams.
Tālums ir ilgāks
nekā to nodzīvot var
dienām ticībā maigā.
Tālums ir ļaunāks.
-------
Ir it kā sestdienas vakars
pēc darba gurdenām rokām
un kājām smagām, bet mieru,
viss liekas atkal labāks
it kā rīt svētdiena būtu.
Vai grieze griež aiz dārza
un upe naktī plūst?
Māmiņ, ik smilga
kas pļavas malā līkst rasā
tavs mīļums...
Viss apsnidzis,
vēju aizpūsts, salā izsalis,
mūsu laiks galā.
Cits līgojas laivā
kur upe naktī plūst pret rītu.
Nemosties. Ar veļiem sadudināmies.
Ir it kā sestdienas vakars.
Vai norakti kartupeļu lauki?
Ak, paglabāja Batradzieni,
arī viņa pie miera.
Jānis kara laukā.
Tēvs sen zem zemes.
Viss izsalis. Mūsu laiks galā...
Kā staipekņa stīga ar dzīvību sīkstu
ar sakni laikiem pāri līkstu!
Meit, meitenīt, vai tā tu?
-------
Vientulība nu ir tik liela un tīra
kā izsalis gaiss ziemas rītā.
Tik kluss un skaidrs un dzidrs.
Var dzirdēt kā nolaižas saujiņa pārslu no zara,
var just, kā siltumu atstaro
saules apspīdēta priedes miza,
var siltumu just tik ļoti
it kā kurētos krāsnis un kamīni...
Neko tu neņem līdz,
nekam tu nemet tīklus, cilpas, iemauktus,
neko tu neved mājās,
tavas mājas ir visur
un tu atstāj visu tur, kur tas ir.
Sīkas lietas atveras savā lielumā, līdz debesīm izaug
un debesis nolaižas sīkumā un spulgo te sejā.
Mazos puķu podos mazi asni, lapas liecas, ceļas, atveras,
pēc tā pat raksta kā gliemežvāki aug jūrā,
pa tādiem pat līniju ceļiem kā viļņi apveļas
un katedrāles ceļas.
Un šim likumam tev jāseko līdz galam,
soļi atkal cels un nesīs
pa tādiem pat ceļiem
kā zvaigznes riņķo, vilnis apveļas krastā
un katedrāles ceļas.
--------
Lietus atnācis ar mīļu valodu.
Pārrunā uz jumta un gar rūtīm
dažu garu gadu gājumu.
Nāc, ej, senās peļķēs iebried,
veldzējies un nomazgājies,
zilu debesi pie kājām ieraudzījis
akmens ceļā drošāk stājies.
Tas ir viss, tas ir viss,
ja tavs ceļinieka solis
piestāt uzdrīkstējies.
--------
"Dieva nav. Un gars ir mirstīgs,
kā viss."
Teic balsis gudras
izraidot tuksnesī.
Cik ilgi jau pie tukšas akas
slāpes neatzīstoties bet nīkstot stāvi?
Apkārt tev kustās tēli blāvi
tāpat kā tu --
pēc dzīvas ūdens dzīslas
meklē, dreb, sastingst daudzas rokas,
bet vientiesīgie gaida brīnumus.
Nav citu brīnumu
tik skūpstīt siltas lūpas
sirds dzīvās balsīs dzirdēt avotus.
--------
Ak, velns, velns
Ak, velns, velns
un, velna rads!
Kad zaglis zaglim zog
tad velnam jāsmejas
it kā tam kutinātu pēdas.
Te tā vien iet --
ka zaglis zaglim zog.
Tas vecam velnam
gādā jautras dienas
kas vienos smieklos rit
bez bēdas.
Bet kā ar Dievu ir
to teika nesaka, ja zin.
-------
Pēc izdevēja melu vēstules. Sidnejā, 7. nov. 1980.g.
Būtu kāda ziņa jālaiž.
Kam?
Vārdi neraisās.
Varbūt tik kādu ornamentu atstāt
šīs dienas piemiņai.
Kā dvieļa stūrī
iešūt kādu rakstu,
kā puszvaigzni, kā sauli.
Balts skurstens jumtā, logā
un koku galotnes,
tālas debesskrāpju ugunis,
tas labāk ir kā lejā
koku saknēs vien raudzīties.
Tik to šai naktī ievilktu es rakstā,
mēmā ornamentā,
lai neņemtu mutē vārdus,
kas sabojāti kā augļi
no melīgiem solījumiem.
--------
Vārdi meklē domas. Decembrī, 1981
Nē, domas vārdus meklē,
nevienojas, dalās, izjūk straumēs,
sauktas, nesauktas ceļas
iet un stājas, zūd:
citus vārdus prasāt jūs --
Kas?
Citi vārdi raisās man --
sev.
-------
Viss ko es rokā ņemu 3.4.83.
Nes nāvi sevī:
Noplūkta puķe
Vai tauriņš notverts
Tik stāvot pie dzīva koka
Dzīvības svētkus svinu
Ja arī tā noslēpumu
Vārdos neuzzinu
Tā zaru šalkšanā
Mūsu visu kopību minu.
-------
Varbūt vēl tik kāds vientuļš zieds... 31. janvāris, 1984
Ja tu man tagad neatbildi, to vārdu
zinu, ka visi kalni būs tukši
un ceļi būs velti ieti ko meklēt.
Atmiņu rožainās lapās ievīstīties
un aizbērties man tagad nāksies,
ja tu man neatbildi to vārdu
ar ko man staigāt, iet.
-------
Nezinu vai esmu kalnos
vai pie jūras,
man pretī un apkārt ir
liels, smags, svešs elements,
līdz acīm iekšā tanī,
nekustos,
nezinu kur mala,
malas nav,
esmu izgājusi no sevis,
jo tie, ko vēlējos pamest
kas mani ir nomākuši
no tiem -- esmu es pati.
-------
Koks nolīkst naktī līdz zemei
līdz tumsai nolocas
un ceļas, līdz gaisiem aizsniedzas.
Cilvēks iet zuzdams
un atrazdamies.
atstādams un uziedams meklēto,
pazaudēdams neatrasto,
neuzticēdamies kokam,
tik mīlēdams tā šūpošanos.
-------
Brianam aizejot
Šī rudens kūla brūnā, dzeltenā,
krāsās ar zariem lapkritnī jauktā --
vaigs tur iegulties kāro,
dzīvi izprast, atrast, zināt kāro.
Vai asarām ar rasu jaukties,
vai pārvērsties ir atrasties,
vai zust ir vienā veidā
citā jaunatvērties?
Vai mērķis un nodoms apklust ir,
viskopā izlīdzināties,
no vienbūtības atsvabināties,
rudens kūlā rūdā ar brūnām lapām apgulties?
(Vai zaros ar žubīti lidināties?)
Kur aizej Tu, lūpām apklusušām,
un kas Tev skatā gail
acīm vēl neaizvērtām?
Nezināms tas un nevaicājams
kad uzticībā rudens rūdās krāsās
viss apkārt mierā dzīvei ieziemojies.
--------
Visa šī katedrāle ir gatava gāzties,
dreb, līgojas sijas un arkas,
bet Tu tikai smejies, dzer,
un stāsti anekdotes... Vai Tev arī
nederētu reiz mazliet evakuēties,
asimilēties, nivelēties?
-------
Kur vairs tik daudz laimīgu koku
Kur tik daudz laimīgu koku varēšu sastapt?
Kur tik daudz grantētu ceļu mīt?
Un jūras vēju...
Ak, vējš mani aizsniegs, gaidīs visur,
vējš, akmens vien atstāts.
Atmiņu gājums no nebijušā bijušo nošķir --
nezināms paliek viss viens.
-------
Ar tevi (John Mehegan?)
ieraudzīju
kā puķe klanās, klanās
saulei, vējā un līgojas
dimanti -- savu mūžu
ceļas un liecas
dreb un izsan
un tumsā vilnis skalojas.
Bez finala
pēkšņi visu dzīve nocērt
uz ceļa
bez ceļa
neatgriežami.
-------
Atkal irties prom
uz jaunu salu,
žēl un skumji
tā braukalēt
-- īsteni ņemot
jautri.
-------
Saule logos un zaļš koku miers
bet esot par daudz tā jau dots,
un atkal melns draudīgs pirksts tiek pacelts
un meklēts tiek:
Kā tu te drīkstēji
zaļā mierā lūkoties
un saulē?
te ierīkoties? A? Ha!
--------
Kā nerimdams strauts 1.7.85.
Šī sāpe caur mani līst
Plūst lēnāk dažu brīdi
Tad brūk kā akmeņus skaldot
Un es skrienu simts gadus
Pa tukšiem ceļiem
Un tiepjos – Tev jānāk reiz pretī.
--------
Nu šķiršanās skumjas sākās 9.8.85.
Un sirds grib lai tās nāk
Lai pārņem visu
Lai pielīst ik loceklis, nogrimst, zūd
Lai esi izkausēts, bez veida kļuvis
Aizplūsti pats no sevis šai
Bezmērķa, bezziņas sāpēšanā.
Tik mazi gaismas viļņi pašķeļas
Klusā tuksnesībā – tie mirkļi dzīvotie
Irstošas gaismas bildes.
---------
Tik gaisma pār kalnu tāpat maiga 25. aug. 1985. [Banff]
un apšu lapas lejā virmo "Swimming pūla" kafejn.
cits viss pārvērties --
tik daudz svešu seju spēj nākt un iet
acs apreibst gaidot --
apstājies brīdi un projām ej.
Nē, nevar, atziņas dzimst lēnām
kā lēnām ēna zūd no kalna --
(lūk dažā vietā pie ceļa krāsas
guļ tik viegli
it kā rozes kaut kur plauktu).
-------
Pilna telpa --
visi šie mirkļi apkārt sastājušies
pelnaini baltos virssvārkos,
kā tādā pustumsā operācijas zālē
kur nežēlīgi spilgtās lampas vēl neiedegtas,
vēl nevar sākt
griezt,
krustmāte Cerība
vēl vilcinās parakstu dot
griešanai, sagraizīšanai,
un viņi drūzmēdamies gaida.
Kaut viņi nebūtu tik nemierīgi.
-------
Pēkšņi viss ir pāri
simts gadi pagājuši
tik sāpes dur tāpat.
Acs meklē vēl
slīd aizgājušā laikā
un īstenību šo
redz kā atmiņu.
Acs meklē tomēr vēl
bet apses dreb tik ļoti
iet mākons rudens vējā.
Daudz laimes te
un sāpju nāks --
šai citu bagātībā vēl
viegli ir pašūpoties.
Uz kalniem sniegs tik balts
un apses dreb tik ļoti
tāpat kā sirdis
dreb pa vienai tās
sava vēja dvašā.
14. Sept. 1985 Sally Borden Lounge, 3 p.m.
Visas mantas laimīgi prom. Inese uz Edmontonu.
[another version]:
Pēkšņi -- viss ir pāri
simts gadi pagājuši
tik apses dreb tāpat.
Acs it kā meklē vēl
vēl slīd pār aizgājušo laiku
vērdamies īstenībā --
jau kā atmiņā.
No nākotnes kas te nāks pāri
vairs mana nav.
Acs meklē tomēr vēl.
Viss ir pāri.
Bet apses dreb tik ļoti.
Un mākons iet ar rudens vēju.
Ak, cik daudz laimes te
un sāpju nāks
šai citu bagātībā [silti?]
vēl pašūpoties man.
Uz kalna sniegs tik balts
un apses dreb tik ļoti
bet tāpat kā sirdis
tās nedreb visas reizē.
-------
Svētdiena
Uz dzērves spārna rudens sauli aiznes
(Šopēna noktirnes noklimperē
Moura Limpani)
ar maigiem kliedzieniem,
lejā vēl stari nolīst,
lapu virpuļi sagriežas
(bērni ap saldējumu ratiem aplīp)
zūdošas dienas atliekas.
Mīlas atliekas nēsā līdz sniegam
zem krekla un krūtīm
uz zelta krustiņa uzelpotas.
-------
Diena
Šinī ielejā, Tu gaismas kalnus savel, diena --
un liec man ārā rāpties
no gaismas dziļumiem
Tu runā uz mani, diena,
Tu klusumā runā
ar gaismas avotu spoguļu līmeņiem
kas skalojas man pāri,
ar zaļu galotņu atspīdumiem
un rožu un sīkumu drumslām.
Ar gaismas kalniem
Tu noslogi mani, diena,
ar gaismas akmeņiem manu ceļu izliec
pa gaismas grodiem izrāpties liec.
-------
Ak, kā šis mežs mani apņem
ar savām ēnām un sauli,
ar savām oļainām takām
ved mani sevī, kliedē manas cilvēka bēdas.
Ak, kā šie koki šūpo savas galotnes
zilos vējos,
iešūpo mūžībā mani
atstājot cilvēku mājas un laimi,
lēnām izdzēš sāpes.
Ak, kā šis mežs mani apņem.
-------
Sveķainās egles un priedes,
man gribētos pielikt jums rokas!
Lai sveķi līp un smaržo
no saules siltā miza
iespiežas rokās.
Es klausījos jūsu šalkšanu,
bet nezināju ko teicāt
un nezinātu ko teiktu
ja varētu atkal
pielikt jums savas rokas.
Ar sveķiem man nepietiktu,
es gribētu doties (mājup) kājām
pār briežsūnu, vaivarājiem
pār mīksto pļavas zāli
caur dārzu
kur māte pie galda gaida.
Sveķainās egles un priedes,
es tomēr zināju
sapratu jūsu šalkšanu,
bet saules un jaunības pilnai
kam bij man dzirdēt
mūžības saltos vārdus?
-------
Tagad es -- varu jau smaidīt,
bet Tu -- raudāt sāc.
Varbūt es izraudājos
kad nevarēju vēl smieties
ar asarām neredzamām
kā akmeņiem krūtīs.
Tagad es -- varu jau smaidīt
kad Tu te garām nāc.
-------
Minnewanka lake
Plecam pieskārās vasara,
galvu nepagriezu lai to neaiztraucētu,
domās dzimtenes tuvums.
Rīgā kā agrāk, es ciemojusies
ar savu tuvumu ņemt
viņas gaisotni es uzdrošinājusies
es tiesīga tās ielās paklejot,
es -- teikusi labdien, es
sasveicinājusies,
zvērīgais svešums no manis nokritis.
Kautrīgi, pieticīgi (tāpat
kā toreiz) paejos pa
senām takām, vēl kā krēslā,
kā pusaizsietām acīm
nezinot, neredzot jaunās
dzīves, kā sapnī pamaldos
senās ielās. Senās ielās
kur senais, mans senais
man rādās. Es nevarētu
satikt pazīstamās sejas
jo mana seja nerādās
vairs pazīstama.
Bet balss, manu balsi
kāds dzirdējis pazīstamu
šķiet -- es varu sazināties
ar dažām vārdu zīmēm.
-------
Pianists
Tu atrauj rokas
no sava mūzikas instrumenta
it kā tā būtu karsta dzelzs.
Kur liksi tās?
Tik turpat atpakaļ
svīstošās melodijās
akordos, kas krīt kā akmeņi
un sāp; un silda, un skalda
un mierina kas nomierināms nav
kas aug...
lej skaņu asaras lai aug.
-------
Kāds brīnums ir -- būt!
Cik labi ir būt.
Jā, kad fiziskās un
garīgās sāpes liek Tevi
mierā. Ka tu ganies
debess un zemes pļavās
gaismā un vieglos vējos.
-------
Vakarā pērkons
ar jūru runāties sāka
un viņu valodas
ievilkās naktī dziļi.
-------
Pret rūti roku ceļu
saņemt lietu, mākoņus
koku galotnes mitrās
kur vējos putni slēpjas
un nevar noklusēt
mazus priecīgus čirkstus.
Ja lieti ir pavsara
ir pavasara lieti,
pavasara lieti ir
koku galotnēs mitrās
kas šūpojas šupojas logā
aiz loga
jau kā jokojot grūstās.
Pret rūti roku ceļu
lejā gar sienām
un noteku caurulēm
dzird lāses un straumītes
plikšot skrejam.
-------
Novakares gaisma krīt caur logu
caur smalkiem zaru režģiem
uz galda, uz nekrāsota koka galda.
Nekrāsots koks var būt
kā rieksta kodols
ar tikko manāmu saldumu
un silts un gluds kā visi labi darba rīki
ko gudrs prāts veido un darbīgas
roka nogludina
savos tūkstoš darba tvērienos.
Un gaisma krīt uz rūtainas linu segas
(galdsedziņas) -- viņas bārkstīs ir saules
dzirkstīšana un salmu zelts
un violets dadžu ziedu prieks
nevainīgs, draisks un svēts
vasaras prieks.
-------
Sit pulksteņa ritma piles
joprojām bez apstājas
mazs spocīgs troksnis
kas pavada dzīvošanu
un nedzīvošanu.
------
Pēkšņi te tik daudz svešu cilvēku
ielās, dārzos, koncertzālēs.
Pat koncertzālēs, kur vienmēr
nāca pretī meklētā seja
pavīdēja,
tā neatrodama tagad
pārāk daudz svešu cilvēku.
Vai tā jau prom?
Vējš dejo ielejā, kalns iedzied
jūra šūpo.
Putns zaros atkārto tik
ielu trokšņus,
klausās, atrazdams, zaudēdams
kā sapnis atrod un
zaudē Tevi.
Tu atnāc simts veidos
redzu, dzirdu Tevi.
Skaņas, gaisma, vējš.
-------
Deviņas, desmit un divdesmit reizes
es paskatos somā -- vai atslēgas līdz,
jo durvis lauzt un logus dauzīt
pati savai mājvietai -- ko tas līdz?
Ja pie Tevis varētu ieļauties
ņemt un zagt neatgūstoties
visas atslēgas es izmestu grāvī
melotu neatzīstoties,
ka man nav kur dēties zem saulēm
ne zvaigznēm, ka Tu viena zvaigzne
un šodien, uz mūžu mūžiem atvēlēta
lai durvis tā ciet un vaļā sien.
-------
Tu staigā vēl ar mīkstiem soļiem
un strādā, tu strādā droši, strādā daudz,
vēl necilais un rupjais nazis
tas dien un gad lēnais nazis
nav griezis, griezis pārāk dziļi
nav nogriezis un sagraizījis...
Tu staigā viegli ļodzīdamies
jauns dzirnavpuisis maisus nesdams
augšup vienmēr no lejas augšup
un nezini ka kāpnes grimst
un maisā krātais nomalts veļās,
Tu nezini vēl nezini
un lai tā paliek
neziņa šī cēlā, labā,
kad staigā Tu ar mīkstiem soļiem
vēl ilgi viegli ļodzīdamies.
Vai Tu teici tā, kā man atmiņās skandējas:
Metiet sievas baltos palagos.
------
Cik maigi šai rītā skan vilcienu svilpas
Zaļu mežu galotnes tinot
Man sirds kā zaķis izmet augstas cilpas
Tevi aiz zaļu kalnu zinot.
-------
Rīts
Egles sāk šūpoties vienmuļi
diena pieriet ar rudens pelēkumu.
Nesteigties nekam pretī šai sestdienā.
Varbūt tik mazliet iekrāt spēku
rūpei un mīlestībai
vēl mīlestībai pret to kas dala
pret to kas ap Tevi šai dienā
to tā lai arī tā ir
Tā nav ikdiena.
Egles vienmuļi šūpojas
klusā pelēkā vējā.
Ierūpi mīlestību
šai dienai.
-------
Sīkām lietus lāsēm
norasojusi loga rūts
egles viegli šūpo zarus,
rīts -- zaļš, kluss,
kalns dziļš kā ezers.
Rīts kavējas ilgi
un arī dienai
tepat būs jākavējas.
------
Šai dienai -- debess zilums
ass un spožs, mirdzošs
dzīvs zilums lielākais guvums.
Šīs dienas devums,
ja to zinātu paturēt (un protams
manas meitenes mīlestība).
Labi ka šis zilums
nav krāsa -- eļļa vai pastelis,
nav ne zīds ne damasts
tas ir tikai debesu zilums
līdams pāri visa vidū
un pār priežu un egļu zariem
kustīgiem, zaļiem, pelēkiem
sīkiem, spurainiem zariem.
------
Ar cik tūkstoš koku es
sasveicinājos caur logu
deviņsimt kilometru
vilcienā braucot?
Priedes, priedītes
egles, eglītes, apses
viņu pret debesīm celtas
zaru rokas
mani vienu iešūpoja
dažām dienām, stundām
mūžībai ko sakrāj gars.
Mūžībai?
Līdzi ņemts, vai atstāts te
nezināma man tā vieta,
guvums devums -- koku?
Varbūt tikai sveicienam
no cilvēka cilvēkam
no manis -- Tev.
-------
Tas nezināms
paliek nesaprotams
tikai mirklis bijis tā vai nē?
It kā ar otru
būtu tu beidzot ticies,
bet brīdis prom jau
tas nezināms
paliek neatminēts
neskarts
un tas solis
mulsdams meklē tālāk.
-------
Pārpildītā autobusā
Ziemsvētku priekšvakarā
sīks bērns man teica
"Es braucu uz mājām..."
ar laimīgu smaidu
par visu viņa eņģeļa sejiņu.
Viņš atklāja man savu
lielo laimīgo noslēpumu,
jo bija saņēmis no manis,
dāvināju tam -- ābolu.
Viņš gāja pie tēva rokas
uz autobusa durvīm
pēc ilgām stundām ceļā
(būsi atceļā pirmdien
tēvs bija sākumā teicis).
Kas bija to aiznesis
prom no mājām
kur drīkstēja tas atgriezties
uz pāris Ziemsvētku dienām?
Man liekas, jūs to atminēsiet --
to varu, chaosu
kas iet pāri daudz
sīkiem bērniem.
Atceļā
tuvojamies Goldenai
ūdeņi pār klintīm
sasaluši zilās lāstekās,
egļu miljoni
sniegu sasegušies.
Ceļš tāls, tāls ceļš braucams.
Dzied bērna balss ilgi
savu dziesmu
bez vārdiem.
Vēl Ziemassvētki.
------
Kāda roka pār galdu pārsniedzās pēc riekstiem
sārti izgaismotā siltā telpā
prieka, līksmes pieelpotā.
Zaļš bija stā[..]s sievietēm un balts
uz kakliem sasilušas spožas ķēdes.
Arī man, arī Tev, tas siltāks par visu.
Tava roka kavējās pār mazo kristāl trauku
miers nogulstas pāri to no mana skata
kas aptvēra to lai paturētu
uz mūžu, uz ilgu laiku tās vīrišķīgo spēku
un pārsteidzēju dzīvu eleganci
iekāri un solījumu bet apkaltu
zeltā ar zvērestu nelaužamu uz mūžu.
Ak, aizliegums, kāds kārdinājums Tevī iemājo.
-------
Pacēlu acis pret kalnu.
Tur mani kāds sveicināja
ar smaidu vieglu,
gandrīz nepazinu.
Tad mirklī ieraudzīju
mūža greznāko laimi.
-------
No kurienes šī sēkla gaisos, uz kurieni tās ceļš tai zināms, nezināms,
tai diena iet līdzi pret vakaru ar sauli, tai upes līdzi iet ar ūdeņiem,
tai meži šūpojas un vējš to ved un putnu balsis, bet kas to sargā,
kas viņu droši glābj, kad gulstas tā pie smiltīm, pie zemes dzīvi sākt...
Tās ceļš tai zināms viņas neziņā, tās ceļš tai drošs kaut briesmās zūdot,
tā lido brīva neskarta ne baiļu, ne cerību, tā pati viss, tā brīva visa, kas ir ap to,
nes savu brīnumu kas brīnums tikai mums,
kas ceļojam ne gluži tā kā viņa, kas ceļojam vienmēr
ar savu smagumu, savu piemirkumu no mūsu jautāšanas.
Ar savu smagumu, ar savu zūdamību, ar savu kāri nemirstību tvert.
Kā salāpīt, kas sists bez vainas, no rokām kritis trauks,
Un aiznes mazliet gaismas no jaunām lapām mežmalā, no sūnām,
kas tik maigi klājas pār smiltīm, akmeņiem,
bet kas sedz tik cieši, neatsedzami, no gaismas slēpj,
aiznes mazliet gaismas no viļņiem steigā rautiem, zem tiltiem nestājoties,
aiznes mazliet... balsis no maziem putniem bēg, kas slēpjas zaros
un atgriežas, kas vienmēr atgriežas un sūta savas balsis.
Tram ta ram tram taram un tas ir viss kas ir un būs, bet pāri tiltiem
mazliet staigāt -- tad atkal palikt tram taram pie tā kas ved pa tramtaram.
Bet pāri tiltiem mazliet staigāt, tad atgriezties pie tramtaram tam tramtaram.
Bet pāri tiltiem staigāt, pāri tiltiem mazliet iet,
kad palu ūdeņi pret krastiem kāpj, pār tiltiem mazliet iet... vēl iet...
-------
Šai svešajā mežā kā īstā mežā viss -
lūzt zars zem kājām,
no augšas lapa ritinājas,
zirneklis negaidot aiztin acis,
Čiekurs krīt.
Mežā kā senāk viss -
piesaulē apsēsties
uz veca celma var,
ilgi, labi palikt var.
Tikai grūt tad svešā mežā celties,
celmā, akmenī
kā pasakā, augums ieaudzis.
-------
Nu noraudāts ir diezgan.
Rīts tālāk aust un gaismu sāk riest,
prāts viež ar jaunu noslēpumu dienu
pie savām durvīm stājam.
Caur drūmu asiņu šalkām
ausīs kas dunēt nerimst,
dzird mākoņus gaisos sanam
un putnus sasaucamies,
varbūt jau rudens gaitām
bez bailēm tie spārnus plēš
pret tālumiem.
Teic vārdu savu līdz,
daudz vai maz tas dos,
kas dzimis gaismā šeit
nezudīs pirms sava laika.
Tveries, ietveries tu ar,
kur putni ievij balsis
un zari iešūpojas, ceļi iedunas.
--------
Vilks zin kāds datums.
Jau logos un spoguļos
vasara krāšņojas zaļa, ziedaina -
acīs nespoguļojas...
Acis te nemeklē, garām iet,
to siltais mirdzums, uz citu malu.
Vasara mācas un sauļojas
pati vien pati,
sveša māte, pamāte.
When we shall get back to poetry
and beauty and summerwoods! - Bert. Russell.
--------
Es, kas tur staigāju
dienās, stundās, brīžos
cietu, priecājos, domāju.
Es, kas tur staigāju, biju,
kāda cilvēka vārdi to apliecina,
pasaka, pieminot sveicina
to, kas es tur biju, staigāju.
Balsis, sejas, saule, kalns un tās ielas, ceļi!
Es, kas tur staigāju -
kas es te staigāju, kas esmu?
Vai es tā esmu?
--------
Gribētu gulēt pie jūras
varbūt gribētu būt krasts
gribētu gulēt kā krasts pie jūras
Gribētu būt krastā pie jūras
rokas pie jūras
saņemt rokās jūru
jūras nakti melnu, zilu
blāzmainu šūpošanos
atrašanos rokās, krastā kā līgojas
peld jūrā, naktī.
Mēs bēgam pa šauro klinti starp viļņiem
kas dzirkstot sitas pār galvām
šūpojamies naktī
jūra bija aicinājums
bet krastā – palikšana, seni stāsti
par zilām un dzeltenām plūmēm.
Dzeltenām kā zelts
plūmēm, pilns kā zelta
viss plūmju koks
un mazām zilām plūmēm
kas līst kā lietus zālē, kad koku sapurina.
Krastā bija stāsti par plūmju kokiem
un lampas mirdzēja
kā milzīgas plūmes.
--------
Aizšalc, aizdun iela
dzīvais aizbrauciens.
Met savu drēbju vīli tā ceļā
liec, sauc, meties, neizliecies, nenoguli
no sastinguma atraisies,
kaut brīdi neglābjami ceļā izkaisies
kā kāzām nestais zieds,
kā atrauts akmens velies
dzirkstis metot
sevi redzēt liec,
savu skaņu un dzīvību atdod,
neizpaliec.
-------
Nekur es nepiederu
nekur vairs mājas nav ne ciems
Ir tikai mūžīgs gājiens
mūžīgs meklējums.
Mirdz atrašanu mirkļu gaisma
un ceļu apgaismo
lai tālāk varu iet.
Varbūt uz brīdi kautkur/svešā malā
man mājas būs?
Kur nerastais ar pazaudēto
piln[..]ot nomierinās
un atkal atvadoties[?]
[alternative]:
man stāties būs
kur nerastais ar pazaudēto
kā ķekars saķēries
--------
Dzīves padoms
Dažādas drumstalas salasi.
Tagad viss modē.
Lāpi, sadiedz, savārsti,
apkaries lepni.
Kaut kas sāks sildīt
paglābs no vēja
pats nemanīsi,
tad citi arī ne.
Citi nekad,
ja pats neizrādīsi
savu salšanu.
-------
Nekas vairs cits
tik koks debesīs
zarus liekdams
man laba dara.
-------
Novakare šūpojas savās šūpolēs
ielas mašīnu gaitās
tāluma drātīs un antenās
kokos un celtņu mūros.
Novakare iegulstas manī
saudzīgi
sakrāj spēku veldzi.
-------
Stāv goda sardzē namu rindas,
tīrs klusums ielā
caur trokšņiem nolaižas
kā eņģelis drošs:
"Vēl reiz?"
Sirds brīnās apstājoties.
Aust kāda seja
smaidā atkususi
kā elpā ledus puķe
starp reklām ugunīm:
"Vēl reiz."
-------
Dienu un nakti
toreiz un tagad
tāli būdams Tu stāvi tuvu
atskatījies aiziedams
un atgriezies pa citu ceļu.
--------
Viss tas man nu rokās
kā pārāk liels pacelts
siena klēpis.
Tas smaržo, tas smaržo,
tas karsts smacē elpu,
aizsedz acis, kļūst smags,
reibst viss.
Ar to vairs tik krist,
smejoties krist.
Kaut varētu smieties vien.,
vien smieties.
--------
Bij eglei mazi čiekuri,
mazi maigi čiekuri zaros,
vēja šūpoti -- kam?
Gribēji sniegties, lauzt,
līdzi nest -- kam?
Putns tur dziesmu ievīterojis,
suns ierējis rējienu naktī --
vai to tu līdzi vari aiznest?
Ņem, aiznes rasas lāses
uz rokām kas nolīst tev,
zaram kā bailēs sadrebot.
Vējš šūpo lai čiekurus eglei,
viņas laikam, dzīvībai.
--------
Rudenī iet laiks
dažā stundā salt,
dziļi sasalt sāk.
Kur graudu klēts?
Vārpas izraisās,
klajā laukā krīt.
Steigsies salasīt?
Kur sējama rija?
Aizsijājies kur,
stundā kad sāk salt,
dziļi sasalt sāk --
lauks un sējums viss?
--------
Ledos debess,
ledi lāsēs pil,
pumpuru bari,
pumpuri pretī stīdz,
virmo caur sarmu,
ielās rati slīd,
slīd ūdeņi, viz,
zem helikopteru ceļa,
putnu ceļā
lidmašīnas lavās,
gar kalna sānu,
tuneļu ceļos
vilciens slīd --
divi jūdzes garš,
svelp, svilpo gari,
līmenī plūst,
līdz acīm, pār galvu,
pumpuru bari,
mašīnu, ļaužu bari...
Roku pasniedz
īsā reibuma brīdī --
te stāvēšanas nav.
-------
Un kāda pēdējā vēlēšanās?
Gribētu būt
kaut kur uz nekultivētas pļavas
kur visādas puķes zied,
zāle pēdām piekļaujas maigi,
kur atgulties var zem smilgām
var sēdēt ilgi,
nav melnu uzrakumu gar grāvmalām
un ceļš kas tur aizved
ir iemīts ar zirgu pēdām
zīmēts ar pakaviem.
Bet ta viss jau sasiets, sasaiņots,
aizzīmogots, jau nosūtīts
neatgriežami visa Izlēmējam.
-------
Atgriežoties
Tik mežs nāk pretī nemainījies:
koks augļus krāsainus mērc debesīs
un zarus ziedos, zarus sausus
ļauj acīm, rokām, garām;
stumbrus rožainus un sudrabotus,
no mizām atbrīvojis eikalipts,
augumu stipru, porainu, muskuļotu,
gan vairāk miesīgu, kā graciozu,
koks uguns skārtais izaudzējis
līdz, pāri kalniem augstu cēlis
zemes dzelžainumu cietu --
ar striptīzēto eikaliptu
vēl tiekos vecā priekā.
-------
Domas šaudās.
te vienā kaktā, te otrā,
-- pie velna sūta,
par savu sauc, --
kā pīpenes ziedā
nākotni zīlējot;
-- mīlē no sirds,
ar sāpēm, --
te nicina, te žēlo.
Bet vienmēr jāizšķiras,
kuru ceļu iet.
Visvieglāk ir projām iet
nesakot ne jā, ne nē.
Dienas spogulī, gaismās vizēdama,
neredzāmi lāses līst,
ielas pazūd,
jaunos ziedos žūst.
-------
Pēc stundas Tu būsi pie manis --
viss mežs ar sauli, karstumu
un ēnām ceļā,
ar asiem krūmiem, ziediem,
saknēm; mizām čaukstot no
ķirzaku un čūsku astēm,
viss mežs ar skudrām,
putnu balsīm, lapu sudrabu
un stumbru kailo varenību,
viss mežs man rokās krīt --
pēc stundas Tu būsi pie manis!
-------
Viegluma stunda
Cik daudz laba šai stundā.
Vējš atnes un aiznes visu
neuzliek sirdij smagumu
krāt un slēpt un sargāt.
Sirds kuģo brīva no kravas,
iekāpj un izkāpj no laivām,
pāri plostiem izmetas krastā
ar vieglu brīvības ziņu
-- nav ne ko ņemt, ne pamest,
vējš visu atnes un aiznes.
-------
Es neesmu tas kas es esmu,
es esmu tas
ko es jūtu -- es esmu,
ko Tu jūti.
Es esmu gaiss, vēja pūsma
Tavā sejā,
auglis Tavās rokās.
Meklējot,
jautājot
Tu to caur delnām laid,
es esmu Tev tuvu
Tu jūti;
un sniedzies
izzināt, atrast gribi
to kas kā gaisma viz,
tuvu nolaižas,
zūd. Tas kas kā gaisma
skatā Tev iedegās,
zibens ātrs.
Auglis guļ Tavā rokā.
--------
Vakars kalnā
Tur atceļā es apstājos --
un māju draugiem -- lai iet.
Kalna galā es atpaliku --
jo -- egle mani sauca.
Viņas zaros bij vējš un sniegs,
ziemas baltums sijājās tumsā...
Bija tā, it kā egles nemaz nebūtu --
tikai viņas sensenuma dvesma.
Nakts gaisa dzīvā dobumā
šī balss mani tuvu skāva...
Bija tā, it kā manis nebūtu --
tikai manas būtības atvērtā esme.
-------
Vakars
Vakars sala rudens.
Gaismas zilgan zaļās
debesīs. Lapas vējā
čaukstēja pa dārzu
tumsai atnākot.
Ielās drāzās ielu drūzma
elektriskās spuldzes
šķīlās tūkstošiem.
Ne ar ko to netiekoties
vakars nāca
pāri dārzam
mierīgs krāsās
izziedēdams
rieta debesīs.
-------
Beerfestival
Dzeja neienāk te
kur slavē alu, alu,
dzird valodas tik
par dolāru, dolāru.
No milzīgām krūkām
no pudelēm, mucām
lej alu.
Kaudzēm met galdā
zaļu dolāru, dolāru.
Priecīgā miglā gars mieg
un miesas kustās uz seksu, seksu
hetero, homo, komūna, incestu.
Šīs dienas cilvēks
idiots nevainīgais
vests, bīdīts, stumts, grūsts, aicināts
kliegdams brūk
uz dzīves festivālu
vakar, šodien, rīt,
uz alus festivālu
uz alu, alu, alu
seksu, alu.
--------
Vakars
Pats ar savu dienu
svētvakaru saņem.
Tuvākais tev koks
rieta gunīs deg,
vējā sāpes ciezdams,
saules padzerdamies
vēl pirms tumsas tuvās.
Zilu nakti saņem
koks klusēšanā.
-------
Tevi atdeva ugunij...
Mēs palikām ar puķēm...
Ar bulvāriem un mājām...
Mēs paliekam ar daudz ko...
un -- bez daudz kā.
Mēs paliekam
ar uguns tuvumu,
ar liesmām kas tver slepen
gruzd kaut kur visā malā
un dūmi traucē domāt,
mēs skatāmies uz puķēm
ar uguns skārtām acīm.
Bērns, atnes avotūdeni,
ko acis izmazgāt.
Bērns bumbu sit uz lauka
un iet ar vējiem skrieties...
Bērns, atnes avotūdeni.
-------
Pavasara rīts nu ir kā vīns,
kā šampanietis,
kā... mūsu akas ūdens...
Ak, akas, akas aizbirušās,
kas atraks jūs,
kas iznesīs uz pleciem
dūņas nogulušās?
Caurspīdīgas lapas vējos
trizuļojas gaiši,
rotaļājas zaļas, zaļas...
Zaļās upmalas pļavas
svešus ledus turot
melni izgavējas.
Kā pleci lieksies jūs līdzināt?
Kā rokas celsies
jaunas sētas sist?
--------
Cik svešs ir tas
ko esam iemīlējuši.
Cik liela ir mīlestība:
Kalnu augstienēs uzceļ [gaismas augstumos uzceļ]
jūras dziļumos iemet. [tumsas dziļumos nomet]
Ejot esam lidojuši,
klusot runājuši,
tālu esot kopā bijuši.
Cik svešs ir tas
ko esam iemīlējuši.
Kā brīnumā raugāmies
ik sīkumu atrodot,
meklējot, iepazīstot --
iepazīstot to
ko esam iemīlējuši.
Kā svešā dārzā nākam
mācamies, uzzinām, pieņemam,
itkā dvēselei vēl reiz virs zemes
vienā ķermenī būtu jāiemājo.
--------
Pār visām sāpēm
aiz loga koks man savu šalkšanu klāja,
lietus asarās elsoja līdz
un ziedu siltumā māja,
viņa dzīvos zaros,
kur putniem mājas,
es glābos ar'.
Man nav kur izraudāties.
--------
Skaisti ir tomēr mētāties pa šo dzīvi,
lai ar tā maza kā tarba --
visi gali savilkti ciet.
Saule spīd iekšā, kur pairis audums
un izžāvē pelējumus.
-------
Dusi, mana jaunība, dusi,
tālas pilsētas ielās iekalta
straujiem soļiem.
saules augstos torņos iemesta
ātrām acīm,
bulvāru liepu lapās iedvesta
nemiera elpu.
Līgo, mana jaunība, līgo,
zīžu skaru pļavās ieglausta
vieglām rokām,
zaļas tumsas mežos iekliegta
spēka balsīm,
sapņu, puteņu naktīs snigusi
ledus zvaigznēs.
Skani, mana jaunība tālā, skani,
viņpus lielu jūru slēgtiem
dziļumu vārtiem.
-------
Es saucu! Dzirdi, kā sauciens pāri kalniem aizskan.
Putni sagriežas gaisos un smejas,
saule straumēm lejās,
gaiss saviļņojies kā ezers un modris
top mākons horizonta malā.
Es saucu! Ko vārds kā bulta ķer?
Kas atsauksies un teiks ko, vai klusēs?
Kādās debess pusēs klejo Tu, kam to teicu?
Tik mākons steidzīgi aiziet.
Vai viņš to redzējis bija --
cik dziļas ir zemes lejas
un raudāt tam negribējās?
-------
Liela kaislība atņem grāciju,
pašu pazemo, otram
nedod prieku.
Liela kaislība,
ir, romieši to teica --
tikai slimība,
dzīvei, spēlei lieka.
Bet -- kaut tikai reiz to just,
postā krist,
gudri vadot dienas.
-------
Krāsains vakars dziest,
dzeltens, rožains, zils --
daiļums zūd bez miņas.
Cepelīns, vai mākons?
Eikalipts, vai priede?
Zaļš ar tumsu tiekas...
Vējš sāk kokos šalkt.
Vilciens tālos kalnos
auļo svilpēm saukdams.
-------
Jautri debess skaldās,
mākoņvāļi krīt.
Gaiši stari maldas,
zelta kūļos slīd.
Lietus maisus aiznes
vējš un slaucīt sāk
spožās debess kāpnēs --
saule lejā nāk!
-------
Ak, viss ir tik delikāts kļuvis!
Ja kāds tev par kāršanu runā --
viņš smalkjūtīgi tik striķa galu rāda.
Bet mīlu tādu ja jūti,
ka kārties nebūtu grūti,
tu tik vien daudz kā tas par striķi,
savās valodās runāt drīksti,
un ne gluži teikt:
"Mīlu Tevi..." Velns, kur nepareizi ar skan!
Varbūt varētu citādi:
"Tu dārgs man..." Balti meli!
Nē, vairāk par striķa galu arī visā nav.
"Tavas pīpes dūms kaut te būtu!"...
Tā var. Un ar to tad jāpietiek:
"Tavas pīpes dūmu man sūti!"
-------
Tur visu vidū
Tur visu vidū, pie viesību galda,
mans tuvums tik pēkšņi negaidīts,
Tev rāva trakus smieklus no krūtīm,
kā iekliedzoties, kā iejodlerējoties
Tu smējies.
Dzēru Tavus smieklus pārvarīgā labsajūtā,
bet sargājot pamest kaut pusskatu uz Tavu pusi,
bailēs ka Tu savu smieklu pārspēts
aizsmaktu, nosmaktu,
varbūt sāktu raudāt.
-------
Sirds dejo
Sirds dejo par kādu
mazu brīdi viņas laikā,
kas iekalts kā maiga zelta
melnas dzelzs ķēžu virknē.
Ja viņa dejo tā,
it kā visa ķēde ilgā
būtu šī mīkstā zelta.
kas piegulst kā glāstā,
gaismo un silda,
ja viņa dejo tā,
viņa izdejo mirklī savu laimi
nemērāmo, mūžīgo.
-------
Lai kaut kas zied
Visas sāpes manī nogulstas
kā krastā palu smilts
un spiež,
izguļ puķu saknes,
sejas vīst
smiltīs izmētātas.
Domas rok un rok,
atrok,
aprok,
niekus sēj
lai kaut kas zied.
-------
Rīts
Rīts. Tumsa maigi atvadās.
Tumsa nekur nepaliks.
Gaisma, brīdi mūžībā,
tumsas bezgalība ļauta
acīm,
dzīvām acīm.
Iela sauc,
lēnām, nezaudējot,
nepārlecot, nepametot
dienā dodies
dzives pilsēta tur sauc.
-------
Rīts aust. Tā atnākšana
skar kā dārgām balsīm
skan logu rūtīs, ieslīd
ik stūrī telpās, aizskar
kā maigām delnām mudinot
uz kaut ko, kaut ko
te, un tur, un visur sajautāmu
bet nesaprotamu, vēl nezināmu,
ka tūkstoš pumpuros
tas guļ vēl cieši tinies
tik tava pieskāriena gaidot
lai atvērtos, lai uzziedētu
ar maigām liesmām,
kā tulpes uzzied jaunos locekļos,
kā dzīve uzzied, skan,
kā ceļi skan no atnākšanas
un aiziešanas nešķiroties
bet mūžam paliekot
un saaužot un saistot
to, ko mēs meklējam
un dzīvojam un esam.
-------
Nevaru rimt kā
sapērts ezers viļņo
akmeņus veldams
spēkus briedējot sevī
nemierā vaļā neatraisoties.
Viss kas nāks, zini,
būs tikai ceļi, tālumi
tikšanās, šķiršanās
dzīvei atrauti brīži.
Kā ūdeņi okeāna krastu atrod un
zaudē, dziļuma projām rauti,
viss kas nāk ir tikai ceļi un tālumi.
Īsa ziedu, rožu maiguma atrašana un
atņemšana, atdošana.
Kā lapas kad raisās
rokām vaļā jāraisās,
vēl acu satvēriens
galvas pagrieziens, aizgrieziens.
lidostā aiz durvīm, vārtiem.
Gaidīšana, pat sagaidīšana grūta,
simts sejas meklējot,
drebot atrodot. Un atdodot.
Ceļi un tālumi.
okeānu šļaksti,
mākoņu caurspīdīgi
nesaraujami, saudzami, bīstami raksti.
Spārni.
Cik ilgi vēl
nesēju spārni.
--------
Es gribētu ka man būtu mašīna,
šī nedzīvā, kustīgā lieta.
Bet vai es ko iegūtu?
Nektorāns nekur nebrauc.
Viņš zied tepat uz vietas.
--------
... Bij vakar atkal trīs kungi viesos, 24. aug. 1983. Sidnejā
līdz pāri pusnaktij notērzējām:
Hesse, Marquezs, Gids,
tie visi izlepuši -- tik "es" un "es",
Gids un Marquezs vēl atļauj
ko bilst, ko pārdomāt,
Hesse teic tik savu -- runā, ne paklausīties!
Bij jānoliek tas gulēt (plauktā) agrāk,
ar Gidu (vai var teikt -- Židu?) tā intīmāk jāpatēgo, [?]
ar Marquezu vēl tikai pa vārdam pārmīts --
nu jāmodina agri -- lai vēl ko pateic,
pirms ierodas kāds žurnālists,
kāds televīzijas teicējs,
un kur nu vēl mūsu tautas brālis --
ak, sabiedrības nekad nav trūcis.
Gals ar tiem jauniem -- ir jāiepazīstas,
bet ne ar visiem ko runāt,
ir jāprot, jābūt modram -- kuram celt krēslu.
-------
Ziemas svētku jausma
Apklusti gaismas priekšā,
vaigu līdz zemei noliec,
meklē savā sirdī meklē,
kā esi tai līdzinieks?
Visus starus sasien
ko savā ceļā atrod.
plaukstās atvērtās pacel
un lūdz, lai to līdzi ņem
mūžīgā gaismas straume
caur gadusimtiem, kas šalc.
Lai, kad tu logu atver,
kādā grūtā stundā --
zini, šai mūžīgai gaismai
tu neesi svešinieks.
--------
Upe aiz mana loga,
plūst manā logā,
rit manās dzīslās
ar saviem oļiem --
gan saulsiltiem.
gan kalnu smagiem --
kopā mēs plūstam...
Upe, aiz loga,
-- spēkpilna tu ļoti,
manus ceļus sev piegriez!
Tavā ceļā līdz plūstu!
Labs šķiet tavs ceļš,
bet vai man ar tevi
ar tevi vien vairs rast jūru?
Vēl cilvēku sejās,
dzīvu acu avotos
man aicinājums vēl pavīd...
Ak, upe, aiz loga
cik tuvu, tuvu tu nāc!
------
Izšuju ar krusta dūrieniem
kaut ko ar diegiem krāsainiem
un domāju -- par visiem tiem,
kas izšuvuši tā ar krusta dūrieniem
kaut kur, kaut kad, kaut ko
diegiem ziliem, zaļiem, sarkaniem.
Redzu -- ir viņu vesels bars, un
nebūt, kāds sazarojies vienas tautas zars,
redzu tur dažu draugu, kaimiņu,
un kādu šķībacainu un vēl citādu svešinieku,
un domāju -- tā durot daudzos dūrienus,
visvairāk zaļus, brūnus, iesarkanus --
kas gan mums visiem viens?
Kas mūs tai pašā mezglā sien,
mūs tos, kas pāri dažādām robežām
tā labu dienu nosēžam
un izšujam ar krusta dūrieniem
diegiem ziliem, zaļiem, iesarkaniem?
------
Kur mana diena,
kur mana zeme,
kur maniem soļiem
mērāmais ceļš?
Saule uz pleciem
liek sendienu seģeni
līdzi. Palīdz saulīt
atvērt acis.
-------
Sirds dzīvo vien no lapu zaļuma
no vēju šūpošanas,
no zaru krustošanās rakstā mūžīgā,
no apstāšanās svešā ceļmalā,
no ceļu tāluma, no māju vientulības,
no putnu pazušanas mākoņos.
Sirds dzīvo vien -- no atnākšanas,
no nemitīgas iesniegšanās pāri
tāluma bezdibeņiem tuvuma pagalmos.
------
Satieku ievas šai pavasarī,
ievas! Pēc simts gadiem!
Un meža zemenes zied
pār sausiem akmeņiem,
pār briežu pēdām,
pār neizbēdājamām bēdām
kas pāraug ar prieku par ievām,
par staigātiem simts gadiem.
-------
Prāts lēns un smags -- vilks
velkas pa meža grāvmalu,
nespodrā atkušņu sniegā,
iet, stājas, jūk kopā ar sniegu
pelēkā, blāvā dienā.
"Kādēļ? Kur? Kam?"
Egļu zari spēji iešalcas vējā.
Vilks bēg pa grāvi sniegā.
-------
Šis klusums kā silta maize
ko lēnām lupināt --
it kā jau būtu diezgan,
it kā -- vēl ne.
Debess ceļā gulstas
klātu un pāri stāv
it kā visu sakot
un tomēr -- ne.
Kā jūra vaigā glāstās
gaismā dzīvotais laiks,
ik vilnī atviz un pazūd
gūtais un negūtais.
Varbūt šī miera stunda
ir spēku tilta balsts
lielajam brīdim kam jānāk,
un ja tas būtu smags.
-------
Grūtums nu mainās ar vieglumu
tik ātri kā saule un ēnas
zem liepu lapām,
dreb manas dienas
atrodot, zaudējot --
kas ciešā mezglā sienas.
Lietas, dzīvei tuvas,
spulgo saules krāsās,
no dzīves sapnī nirdams
un krastā kāpdams sāp gars
augdams, sevi svinēdams.
-------
Tu esi mana kokle,
uz Tevis izspēlējas
mana dziesma.
Es esmu Tava kokle
-- uz manis izspēlējas
Tava dziesma.
Un izskan mūsu dienas.
Kā saule
silst pretī man diena Tava,
to satikt
tai pretī iet mana.
-------
Veros maigā rīta krēslā:
logā baltu rožu krūms.
aso skuju zaru vietā
baltiem ziediem rožu krūms.
Liedzos platāk atvērt acis,
zinu tas tik gaismas joks,
ja tu nenes sapni acīs
rādīsies tas pats vien koks.
Zinu, naktī sniegs ir snidzis,
naktī darbīgs bijis vējš,
manus sapņus ilustrējis
nav vēl paspējis tos dzēst.
Brīdi pašūpojos senu rožu vijās.
-------
Ziemas vakars eksplodēja
zilā un sarkanā.
Mākoņos iemetās rūsa
un dzisa
degdama, blāzmodama,
lejā sniegdamies --
iedegdama zemes lampas
savā krāsā,
aizbēga tad
iesizdama kalnus un dzelzceļa sliedes
kā zilā tēraudā,
izkaisīdama dzirkstis,
bet ielu lampas
(acij tik noslēptas --
kāpēc, ja tās redzamas?
Kas to teiks?)
turpināja debess uguņošanu
izraujot kunkstienus,
smieklus
un iekliegšanos
cilvēkiem,
kad to sirdis
sāka kāpt kaklā
ziemas vakarā.
--------
Caur aizkariem,
caur gurdiem plakstiem
šīs stundas smagums gulst.
Zils, puķu zils vakars
mainās uz tumsu --
lēni, ilgi tumst.
Tava seja tumst
ilgas ardievas sakot.
Jūra, zila mūžības jūra
stāv tuvu,
bet es Tevi guvu
nākot un aizejot
un opāla mirdzumā
kas mainās
uz tumšu un uz gaismu
es Tevi ņemu līdz.
-------
Pēkšņi šīs stundas top žēl --
vientuļi viņa taisās iet,
bez ka viņas dāvanai būtu uzmests kaut skats.
Steidzos no viņas jel atvadīties,
teikt kādus laipnus vārdus:
"Žēl... Žēl, ka tik vēlu Jūs iepazinu...
Žēl ka Jums jāiet...
Laiks necieš...
Bij liels prieks..."
Balts plastika zobens viņu nogriež
uz melnas ciparnīcas
un šai lētā grabažas pulkstenī ienāk
jaunas stundas soļi.
Tā sveša liekas.
Vai nu ar visām sava mūža stundām
tiksies un atvadīsies.
-------
Vai tauriņu spārni pielido telpu,
tāds siltums un vibrēšana?
Nē, tikai Tu esi ienācis nemanot
un gaiss šūpo Tavu elpu.
-------
Nāc, nāc nu un teic
izsaki visu ārā,
miglas un tulpju vārdus,
kas krājas un krājas.
-------
Diena sākas kā Versaļas parkā,
zaļās ēnās strūklakas līst,
saule lidinās zelta ainā.
Diena sākas kā Versaļas parkā,
miljonu lāsītēm vīdamies arkā
mīlīgi šļakstot balts ūdens līst.
Diena nesākas Versaļas parkā,
sākas tā laukos, kur saknes vīst.
-------
Lūgšana
...Lūk, kalni! Zili ir. Un maigi
kā mellenes kas pienā peld
un bērns tās smeļ ar karoti kas izlaistās
bet lūpas veldzē,
tās smej un smej.
Tādi Zilie kalni ir.
Un jūra spīd kā dejas grīda
kur kuģi sasēdušies domā zem debess pagalmiem,
kā gleznā simtus gadīgā.
Lūk, iela slīd ar divi straumēm,
ar balto un sarkano.
Tās rada tavām asinīm, tavām velmēm.
Raibas, puķainas, mākoņainas
kā debesis un pļavas
sievietes iet, līganas, kārdinot, pieklibodamas...
Nešķir mani no zaļā lietus novakares stundā ielā,
nešķir mani no lēnā vēja slapjos zaros,
no brūniem mūriem, tālruņu stieplēm,
nešķir mani no mīlas slepenām saitēm, cilvēku nīcīgā tuvuma,
nešķir mani no sīkā guvuma.
-------
Dzīve nāk galā
tu esi aplaupīts
tu esi pievilts
un atbruņots, važās...
Mīli šo gaismu
mīli bezgala, no sirds
mīli bezgala no sirds
mīli šo skaņu
mīli bezgala šo krāsu
mīli bezgala no sirds.
-------
Jūs laimīgie kas guliet
pēc pļaušanas un kraušanas
nesmejiet par daudz nabaga čigānu
kam atāls nepļautai pļavai cauri audzis.
Vai vēl būs izkaptij to glābt
un vēlā saulē steigā grābt --
kas to lai zin pirms sniegs ir snidzis?
Bet kādu kroni vēl var vīt
citu appļāvībām par godu greznojot galvas,
kad gludi nokopts lauks, vairs nav zieda ko raut --
krāšņas vēl ir čigāna pļavas.
-------
Viss sarežģījās un sabruka
kā kāršu mājiņa.
Vai vairāk nekā nav bijis
Kā izdomu vētrainā skrejā?
Kā ogles gruzd zem
pelnus kārtas
kur vējš, kas liesmas
brīvas pūtis
viss sarežģīts un kopā brucis.
Tik nemiera dzīti soļi vēl
liecina, kaut kas ir bijis.
-------
Vai no sapņa Tu izkāpis
gaismām acīs man dzirksti?
Dzīviem soļiem apkārt ej,
ar dzīvu balsi skani.
Vai no sapņa Tu atnācis
sapnī atpakaļ iesi?
Manis arī te nebūs vairs,
parka kokos vējš smiesies.
-------
Rudens vakars, tumst,
ziemas vēsums vējā
krēslā dūmus jūt;
kaut kur cilvēki
dienai aizver durvis --
pretī ugunij,
pret otru cilvēku
pastiepj rokas,
laiks ir tuvāk sanākt,
apzināt un sargāt
dzīvoto un krāto.
-------
Tik tāla kā dzimtenes baznīca
jaunības ezerā nogrimusi
kara ugunīs sadegusi,
tik tāla nu palika šī mala
šī jūras krasta šūpošanās,
tik tāls nu paliks Tavs stāsts
ko runāji jūras krastā staigājot.
-------
Daudz ir vairāk kā maz,
visur
kur vējš svaidās
pie visām durvīm
kur vējš sviež skaņas, sauli, mēnesi...
Daudz ir vairāk kā maz,
tuvojoties durvīm
kur vējš nesviež ne skaņas,
ne sauli, ne mēnesi...
Maz ir tikpat kā daudz
tam, kas tuvojas tām durvīm.
Bet tu -- visu laiku
visu savu laiku
tuvojies tām durvīm.
Kad maz top tikpat kā daudz?
Kad tu esi to izsvēris.
-------
Ar taurēm, bazūnēm,
zvaigznēm birstot
saulēm vizuļojot
nāk Jaunais Gads!
Nē, klusi ataust.
Ja tu nezinātu,
viņš tev neteiktu
ka jau atnācis.
Bet gaisma, gaisma,
kā katru rītu.