Unpublished poems V (Ķikure/Kikure)

Rīta gaisma maigā, dzīvīgā
kā mātes rokās ņem.
"Bērns, paraugies, viss aug,
vai arī ziemai saknes ieziemojās,
tik spēku iekrāšanai, tik atpūtai.
Bērns, neraizējies..."
Rīta gaisma atsmaidīt liek
ik mīlulim kas iet,
pār tumsu laipas liek,
atelpot dziļi vari -- jo esi mājās.

-------

Jau kuģis ievelk ķēdes
vēl mūsu rokās krāsainas lentas tur
kas vējos plīvo
un jūru jūtam no rokām rokās plūstot.
Karogi dreb pār ūdeņiem
viļņi jautri sit, draudus noslēpuši.
Tu dienās, gados dodies.
Kā siltumnīcā tur miesu siltā drūzma
ciešanu un laimes dvinga.
Es krastā palieku ar akmeni un sauli.

-------

Pārjūras pilsētas

Ar šo dienu nekādu līgumu nevar nolīgt,
viņa ir kā zelta trauks
bet dzēriens bij jāgādā pašam.
Varbūt ta ir dzēriens un trauks bija jāgādā pašam
bet lai kā kaut kas ir uz mutes apgāzts un kaut kas iet pāri malām.
Es tveru, es paceļu šo dienu
šo dzērienu, šo kausu
un pieskandinu ar Sidnejas dienu
Ņujorkas dienai
un atdodu sirdi izžuvušu sausu
kā sienu un āboliņu
ar sapņiem vien piesūkušos
no saules un gaidīšanas,
un tad -- es iegāžu jūrā šo pacelto kausu
un skatos uz jaunu siļķu, mekereļu, vai varbūt sudrablašu lomu.
Tu domā ka laiva vēl skries pa viļņu galiem
tam pretī -- jaunam lomam.
Bet sargies ja tu palaidīsi tauvu, tev būs grūt
pie tās vāravas.

--------

Ilgas diennaktis, pelēkā miglā
ilgi stingusī zeme
tulpju maigumā uzzied
man pelēkas zemes ceļā.
Tu siltu roku sniedz.
Brīdi blāzmo tulpes.
Kur viņu maigums aiziet
kad ziedlapas zemē kaisās,
kur ir tā dzīve
kuras vārtus ver Tava roka
uz mirkli?
Kur ir šīs mājas
kuru gaisma pār Tavu roku
uz mani nolīst?
Elementu spēles,
rotaļas.
Mūžības vilnis veļās
sava orbīta drošā līknē.

-------

Tukšums neatvērsies vēl
pāri sedzas, glābj
atspīdums no krasta.
Tavus soļus zinu
plecu kustību uzminu
tālu drūzmas vidū.
Kas to man devis
devis neatņemšanai.
Rudens ābolā iemājojies,
ziemas diena atnāk
ar vasaru dzīvu.
Gulbji bij nemierīgi
tai dienā,
līmens rāms.
Sausā zālē kavēties
ļaudis nāca un gāja.

-------

Lietus mākons lija pamalē
zils un maigs,
vasara ar lāsēm klājās,
zaļos stādos, lapās, puķēs, zālēs,
kokos -- galotnēs un pacerēs,
lietus mākons padebesīs lija
zils un maigs.
Kā jau Jāņu diena būtu tuvu
pilsētā līdz pašam vidum
atsmaržoja zaļa pļava.
Āboliņa kalns kur guļ
un kur izlīst padebess
jaunu ceļu meklē soļi.
Māņi, māņi.
Māņi -- dzīve tam kas tic
varavīksnā atšķetinās.

-------

Debesīs zaļa gaisma.
Kur sauc un aicina tā?
Sirdi salecam jūtu
kā no kliedziena.

Ko pavēl zaļā gaisma?
Nē, tā ir sarkana.
Vai neaizvijās,
jeb manam vārdam
nav tā tverama?

Zilganpelēka noplok
dārzā krēsla.
Bet krūmā roze mirdz
kā gaismai te debesīs.

Es zinu kas mani sauca
Bet nezinu
kur man iet?
Šī gaisma ir visur vienāda.

-------

Labi ir sēdēt šī sola koka rokās.
Vakars. Parka maigums, vējš, zāles zaļums, ūdens veldze. Gulbis.
Gulbis.
Prātā nāk bildes gulbjainas pie sienām, mīļos, siltos ciemos,
cepetis un mērces trauks, balts kā gulbis,
ābolķīsels rūgtenbrūns, baltām krējum putām.
Pulkstens skaļi sit un zvana ķēdēm žvadzot
mainās smagās čiekurveida bumbas.

Neviens nejūt laiku ejam... Pusnakts visus paņem miegā,
circens runā viens, silti kurinātos mūros...
"Vai tev silti?" tumsā kaut kur atčukst tantes Emmas balss.
"Silti..." Silti glaužas tantes Emmas pūra palags,
kupli mežģīnots gar visām malām...

-------

Vēroju dažus tēlus
katedrāles
dienvidu portālā.
Tie visi nebija
viena gadusimteņa.
Šī mīkstu
vijīgu locekļu figūra
ne agrāk
kā 15. simtenis.
Baznīca visa celta 14.
vienā paņēmienā...
Jā...
apstājos vakara pusē
pie labā stūra.
Trīs tēli
vīrs sieva jauneklis.
Tā seja man pretī
uzsūc sevī skatu.
Stāvu
atkratu iedomu.
Bet tā ir.
Tā ir -- dziļi skumjā
seja noliekta
kas raudzījās
gandrīz smaidīja
pretī.
Atgriežos neziņā.
Varbūt viņš aizskārts,
viņa skats maz...

-------

Un pēkšņi skumjas kā
smagas ķēdes man apkārt,
un viss kļūst vēl svešāks.
Tomēr -- tas esmu es pats,
viss tas kas savāds rādās
viss tas,
un lietas atsmaida maigi.
Jā, viss tas
mēs, visas lietas ap tevi
mēs esam tu.

------

No stingušas zemes
salā un miglā
diennaktis mēnešus garus
maigs tulpes zieds nācis
vēsmās silti sārti blāzmo.
Pāri dientukšuma nīcībai
Tu siltu roku sniedz.
Kur tulpju maigums aiziet
kad ziedlapas zemē raisās?
Kur slēpjas tā dzīve
kuras vārtus slēdz Tava roka
aizejot?

------

No tāla tāla krasta
skumja ziņa atnāk,
kā rasa nokrīt pār ziediem
sēri iemirdzoties.
Saprast grūti,
aptvert nevar,
Kā tas tā var būt
ka dusi tu zem smiltīm
mana jaunība.
Kur es biju, nemanīju
ka tu atlaidi man roku
atvadījies nezinot.
Ko man vēl tev sacīt bija?
Draugi silti tur
man rokas.

-------

Ceļš caur parku -- asfalts
graudains maigi brūns
piedien rudens lapām
kad tās lēni virmo pāri
klājas malā, zaļā maurā.
Vakars vēss
mājās, siltās, mājās sauc.
Saule tikai sapnis
laižās debess ailē.
Maigums
klusums.
Piedots viss.

-------

Un tad apsēm, bērziņiem
sāk spīdēt dzeltens cauri
un viņu zaļais kuplums
ir pelēkāks un retāks ķemurs.
Saule caur zirnekļtīkliem rītos brien
strauts ir izžuvis
un ceļš balts un sauss
ar sausu zāli sausām smilgām malās
kas salus silti saņem.
Prieks iesitas kā dūja krūtīs
vēl izieties, izstaigāties var.

------

Tu esi atnākusi pie manis, Sniegbaltīt,
Varbūt tādēļ ka Tevi kā bērns tik ļoti mīlēju.
Nu -- tu esi mans bērns, Sniegbaltīt.
Cik skaista Tu esi
gluži kā toreiz pasakā
ar ziedu klēpi, sauli un smaidu sejā.
Viss dzīves daiļums Tevī
viss dzīves siltums.
Tu esi prinča vērts
Tev to nevarēs liegt.
Kur savu balto labo roku liksi meklējot
Tu zīmes pamanīsi, ka tas viņš.
Daiļā, labā Sniegbaltīt.

Tu esi atnākusi pie manis, Sniegbaltīt,
varbūt tādēļ, ka Tevi kā bērns tik ļoti mīlēju,
stāvēju Tev blakām, pie melnā
mīlīgā bet arī bīstamā lāča
brīdī kad Tu pamanīji
ka tam zem lāča kažoka
pamirdz zelts -- un viņš ir princis.
Ak, Sniegbaltīt, man žēl bij lāča
kas bij Tavs draugs ar ko Tu spēlējies,
nu -- princis un beigas bij visām speēlēm
jo Tu kļuvi karaliene.
(Nu, bet tas jau bij pasakas pašās beigās...)
Tu esi atnākusi pie manis, Sniegbaltīt.
Tu esi mans bērns.

-------

Uz mani kalns ir vēlies
tā smagums māc
tas grūts
bet savāds miers pie viņa sien
un lielums viņa
ar mani dalīts tiek.
Tas mani izdeldē no zemes
un paņem sev.
Tas mani pazudina
un mani rada reizē.

-------

Ozola zīles bērnu rokās
Ozola zīles karogā šūtas
Ozola zīles vaiņagos vītas
pār karstām pierēm Jāņu naktī
Ozola zīles lepnās vietās
Ozola zīles goda vietās
Ozola zīles kapu vietās
uz koka krustiem pa visu zemi.

-------

Vai šī ir goda diena?
Prieka gavilējieni?

Kā karuselī aizgriež šīs sejas prom laiks,
kas dārgas bij,
aizslīdošos rožu dārzos izplēn to smaidu gaiss.
Māj rokas,
norimst saucieni,
kā putni vakara zaros.

Tālāk tilti ceļas.
Tālāk ceļi iet.
Lai bezdibeņos vai dumbrās,
vai tuksnešos tie galu ņem --
tālāk ceļi iet.

Vai rokas satvēriens var kuģi noturēt
kas uzsāk gaitu?

Trūkst skati,
ziedlapas raisās,
smiltis sit ar vēju,
sedz mākons maigu miglu.

Vai šī ir goda diena?
Dzīvības gavilējieni?

-------

Nabagam viegli iet...
Vēl bagātības nes smagas,
vēl nevar tās nolikt un
viegli iet.
Grūt ir atsacīties,
grūt ir vieglumu ņemt,
pleci smaguma vēlas.
Vēlas nest?
Nē nevēlas, nevēlas nest
spārnus tik spārnus meklē.
Kādēļ dziesma skan?
Cerībai tā vien,
atteikšanās klusa ir
kā akmens nerunīgs.
Pārlaiku laikos tu ej
mīlestības ievests.
Dzīves ikdienas dārzos
skumji akmens zied.
Pēc ievām un ābelēm
vēl smilts un akmens zied.

-------

Pa ceļiem staigāju
pie ziediem pieskandinot
ar domām,
jautājieniem
rasu notraucot.
Pa ielām (a)izeju
ar soļiem pieskandinot
pie akmeņiem
saskaroties
ar vārtu durvju dzelžiem,
no sienām paņemot
pa mirklim pazīšanās
pirms tumsas aizbēgot
no šķiršanās.

No zemes ziedi ceļas un lejā krīt
un rokām pacelti pret debesīm.

-------

Šinī dienā kas nāk pāri kā
vilnis ar nezināmiem mirkļiem,
šinī dienā gaisā ar sauli un laimi
Tu tausties kā gliemezis.
Kas noiets to zini --
sīka sudrabota svītra
aiz Tevis -- tā Tava.
Šinī dienā augstā ar sauli
varbūt Tev izdosies pieskārties
otra sudrabotam ceļam.

Tavi taustekļi Tavā
neziņas tumsā izstiepti
gaida. Ja kāds tuvojas ātri
Tu saraujies zūdi.
Droši rāpo
savā neziņas tumsā
šinī augstā dienā ar sauli.
Tas kā Tu ilgojies ir Tuvu
ir savā ceļā Tuvu.

------

Neziņas raustītām dvēselēm
šis plosīgais ritms ir pa prātam.
Ne jauns viņš ne vecs --
viņš mūžīgs:
"... iesākumā bija ritms."
Tā cilvēces gara vēsturi varētu iesākt
viņš mūžīgs,
ne vienmuļš,
jo cilvēka nemiers
pār maigumu kā vētra nāk
ar dusmu spēku.
Skaļumu
kā āmuru uz laktas
Beethovens pats
savas dziesmas maigumu cirta.

------

TRIOLETI

Tik pelēks ir un skumjš šo dienu gājums
Un prieka brīži tais tik gaužām reti,
Jo neatskan neviens vairs aicinājums...

Varbūt tāpēc ir skumjš šo dienu gājums,
Ka sen nav dzirdēts Jūsu sveicinājums
Un dieviem gaišajiem nav ziedi upurēti?

Tāpēc tik pelēks ir šo dienu gājums,
Ka dieviem sen nav ziedi upurēti.

-----

Šī diena skaista bij tik ļoti, ļoti!
Jo klauvējāt Jūs tad pie manām durvīm
Un pleci Jums un mati bija apsauļoti.

Varbūt tāpēc šī diena bij tik skaista ļoti?
Un žēl, ka netika Jums visi ziedi doti,
Bet tikai viens, kaut pietika to kurvim...

Tāpēc, tāpēc šī diena bij tik skaista ļoti,
Ka klauvējāt Jūs tad pie manām durvīm.

------

Es zinu ir kaut kur balss
vienmēr kā maiga rasa
tā līst kad lūdz vai prasa.

Es zinu ir kaut kur māja --
skan log slēģi klusu
netraucē darbu ne dusu.

Es zinu ir kaut kur rokas...

------

Kas šīs dienas greznojums bija?
-- Tai krāsu līniju daudz
kā arabeska, kā ornaments bagāts
tās stundu un minūšu raksts.
Jūra un meitene bija
smiltis, ūdens un vējš
un mūzika vienmēr no jauna tā.

------

Viņa var sāpēt un vilkt
dienas un naktis cauri
kā zobs un reimatisms,
šī pasaule.
Bet tad atkal
viņa visa ir kā smaržīgs ābols
kam krāsas un sulas laistās cauri
un krīt un krīt Tev rokās.
un tādēļ lai viņa sāp
un velk kā zobs un reimatisms
lai viņa ir nedziedināma
kamēr vien mūžīga
tās maiguma atgriešanās,
mānīgā.

-------

Ritms nāk mierinādams
kā nakts un vēsma zaros
kā šūpošanās viļņos pie krasta
un vilcienu iešana, nākšana
soļu dunēšana
par kuriem nezina
kas un kur tos min.
Ir kāds kas nekad nebeidz sist
pavadījuma notis visam.
Jeb, jeb -- tas ir vienīgais solists?

------

Tuvi tāli
kaut kas zvana
vakars zilgans
melna nakts
neons pulsē
nerimdamies
cauru nakti
tuvi tāli.

------

Dienas slīd -- brīvā ritmā
brīvā pantā,
mākoņos drūzmējas aizejot,
atnākot no galotnēm laižas
kā putni, ar balsīm
ko nesaprotam,
ar balsīm ko pazīstam...
tās nesapratuši
aizmirstam nedzirdējuši.

------

Ir situsi stunda, es zinu man jāiet,
mans kungs un mans pavēlnieks sauc.
Kam novērsiet vaigu, kam čukstiet un mājiet,
jel magoņu ziedus uz kājceļa klājiet,
lai skaisti man aiziet ir ļauts!
Mans kungs un mans pavēlnieks sauc.

Zib zilganā tēraudā šķēpi un skati
un bungas un trompetes skan.
Es eju un pūlis man pašķiras plati,
tur tālu mirdz smalki un zīdaini mati
kā saule aiz miglājiem man.
Un bungas un trompetes skan.

Kam grīļojas gaita man stingra un čakla?
Šis ceļš ir tik briesmīgs un īss.
Bet pirms mani tumsa sauks ātra un akla
es redzēšu, kā tai uz skūpstītā kakla
dzirkst rotas un plaksti kā trīs...
Šis ceļš ir tik briesmīgs un īss.

"Sniedz bruņu kalp, zobenu!" Sveša un skaļa --
vai tā mana valdnieka balss?
Nu zinu un jūtu: drīz nāks mana daļa.
Es nometos ceļos uz spilvena zaļa,
mirdz akmeņiem rotātais spals.
Vai tā mana valdnieka balss?

Es paceļu acis: bāla un smalka
cik viņa ir skaista šobrīd!
Šai mūžīgā mirklī kā sirds viņu alka --
te pēkšņi pār pūli skrien dīvaina šalka --
pie kakla tai asmenis spīd!
Cik viņa bij skaista tobrīd!

Kā mēmi stāv ļaudis un klusumā šajā
mans kungs un mans pavēlnieks raud.
Es paveros sejā vismaigākajā,
jau mirušo smaids ir iegulis tajā,
man -- neganta dzīvība draud.
Mans kungs un mans pavēlnieks raud.

------

Saknes
un smaržas, elpas
slēptas vējā
līdz pavasarim
izglabāsies,
līdz atnākšanai.

------

Šī stunda,
vēja un ziedu stunda,
puķes klēpjiem, mākoņiem
krīt, atnāk
no citām
no visām ziedu stundām
maija un jūnija,
jūlija ūdens rozēm
un liedagām,
tumšzilas, brūnas un violetas
vēl atraitnītes paliek
dzīvo caur rudens
lietavām.
Pieminēšanas, šķiršanās
jaunu cerību stunda.

------

Puķes pārmainījušās,
pavasara un vasaras puķes
jau prom un rudens ziedi
ieņem vietas, vēl vēl varbūt
kāda roze uzziedēs, vasaras
roze lapās noslēpusies.
Vēl jūlijs karstas dienas sūtīs
pār dārziem, laukiem agrais vītums nāks.
Kā sirds to izturēs ja neatskatīsies
uz maija dienām, bij traks
traks plaukuma laiks!
Traks laiks.
Jūlija, augusta mēness
liels, lēns kāps vakara debesīs.
Ko darīsi Tu
visu izturējis neatgriezīsies?
Vasara, vasara, tavās skavās
sirds apreibusi nebēdā,
zied savai iznīcībai tuvu
zied neatņemdamās.

------

Uz savu nozieguma vietu
noziedznieks atgriežas.
Te atgriežos es sērst
kur Tevis kārodama
mīlēdama atsacījos (haha).
Haha stilā augstā
viss sašķobījies.

------

Rītu varbūt es
dzeru sauli, vēju šodien
atdzerties lai ilgam laikam
rīt, ja līs.
Koki dzer un puķes
sauli vēju
dzer ja līs, rītu līs.
Pār vakara mākoņa malu
debess izgāž sauli
karstām šaltīm.
Sildos, sildos
varbūt rītu līs.
Varbūt naktī nolīs
tikai naktī līs
un es nākšu
rītu atkal
neatdzerties vēl
vasaras man neatdzerties.

------

Rudens rītos
kad tumsa ilgi turas logos
nopūtas no laukiem
mežiem nāk.
Seju ovālos bez saules bālos
sirds maigums
atveras pieglaudīgāk
pret iznīcību.
Pie cita cits vēl brīdi
var mājas klusā kaktā
turēties atkāpjoties
kā sauja [..]
un gunis iekurināt
ar liesmām
kas aukstu nešaudās
bet pieticīgi sīcot
un dūmos rūgtenos
liek just
cik silts
ir dzīvības pulss.

------

Kaut Jums šī pasaule vēl ilgi neapniktu,
Gan druvā darbā ejot, ciemā [..]st
Kaut moži Jūs vēl jautrus soļus liktu
Kaut Jums ši pasaule vēl neapniktu
Viņas devu Jums vēl nepietiktu
Jo saulgriežos pret Jums grib ziedus vērst
Kaut pasaule šī Jums vēl neapniktu
Pirms tā būs spējusi visļauno labā vērst.

-------

Limeriks rakstīts Jums [
1. October, 1972, to Freijs from
on board the Orsova on way to England]

Sirds vēl pa jumtiem staigā,
ar rozēm pušķojās...

Ak, nerunā, nečuksti
par krustiem kapsētā,
lai zied tur arī,
zied tur rozes ar’.

Kad dzirdu Tavu balsi
man atkal gribās diet...

Ak, smaidi, nesmaidi,
uzspēlē kādu valsi –
samijām, pamijām,
mijumijām dzīve iet.

Celies, pacelies pāri (Kam?...)
uz pirkstgaliem izstiepies...

Ak, saņem dūšu, dūšu!
Un uz dūšas ņem
kaut ko labu saldu
un rūgtu, rūgtu ar’.

--------

Pilna brīnumu ir debess atkal
bites lido
apsē augstu vējos, saulē
zelts birst, kūp uz bišu spārniem

Pilna brīnumu ir tava roka
viegli atver
vienā satvērienā visu kosmu,
Diena apstājas zem siltas elpas.

Diena uzšūpojas
apsē augstu
saulgozī aug [or: atvēl pasauli]
zaros lejā. [or: zem zariem lejā.]

--------

... No turienes man līdz
trīs riekšas gliemežvāku
un viņus pārbārstot –
zinu, pazīstu to ikvienu,
tie visi nes katrs savu dienu,
tie taurē, skan un dzied,
un zied
jūras, mākoņu, krastu krāsās.
Šo krāsu daudz,
jo jūrai vēju, vētru un miera daudz
un mākoņiem zelta un sidraba
rožu un damasta,
un krastiem kuģu un pilsētu daudz,
bet ceļos cilvēki
zem spuldzēm kā gliemežvākiem.
Nevaru aizmest nevienu no tiem –
ar saviem gliemežvākiem
meklēju ceļu uz cilvēkiem.

---------

Rudens

Logā oktobra nakts
ar vēju lietu iesit
tik saujām lietu iesit
pamodinot, atgādinot:
ceļos slapjas brūnas lapas
virpuļo, tumsā bārstās
slapjas lapas pa vienai
no zariem laižas
uz ceļiem parkā
ar vēju kamolos tinas
gulstas ceļas nenorimstot...

Vai tur kāds staigā?...
Pa maija tulpju dobēm?
Mūsu jūnija rožu dobēm?
Vai tur kāds iet?
Suns... Vilks slēpdamies skrien
vasaru aizdzenot?...
Vārti ir ciet.
Pēdējie vārdi ir teikti.
Lūpas tik miegā runā
ar lapām atvadoties.

---------

Skats caur logu

Tur ar ķieģeļiem
garā lēnīgā
tēju iedzerot
zēni strādā
kreklos zilos,
sarkanos kreklos
saules balinātos,
krāsās mīlīgās
kaudzēs brūnganās
kaudzēs iesārtās
kaudzēs sakrauti
ķieģeļi...
Ruļļiem padusē
noraizējies
īpašnieks staigā
mērīdams, vērodams...
aiziet viņa
krāti dolāri
bet vai māja iznāks?
Vai tur nevilks vējš?
Un vai jumtam atliks?
Durvīm atliks?
Logiem, durvīm, būs
cents kāds atlicies
bankā aizmeties?
Visi aizripos... Ak...
bet vai māja būs?
Gadiem ilgstošiem
pašiem mazbērniem
kāzām kristībām...
Ak...
Garā lēnīgā
tēju dzerot
cilā ķieģeļus
zēni -- palīgi.

---------

Mazpilsētiņā, Anglijā

Tur mazā ieliņā no rītiem smaržo maize
un nosarmotā ietvē aizskan soļi –
vēl mazliet tālāk, kur kastēs āboli...
Sit vecā tornī pulksten astoņi.
Tur šaurā ieliņā vēl dzīvs kāds laiks,
Dzīvs vēl pēc savas nāves
Šo dienu – ne vairs rīt’.

[another version]:
Tur mazās ieliņās no rītiem smaržo maize,
no maizniekratiem ārā raugoties
un veikaliņa durvīs iekšā steidzoties,
caur salto rīta gaismu,
plauktos sabirt, sarindoties
skatlogā silti, apaļi saspiesties, sakrauties...
Un akmens malto miltu,
rudzu rupjo, kviešu balto bīdelēto,
ar ķimenēm, dillēm, sezamsēkliņām apkaisīto, pīto, izlocīto,
garos kukuļos, puskukulīšos, apalīšos...
"Kā, lūdzu, mīkstos vai skraukšķīgos?...?"
Cilvēks, ko ikdienas darbs triec,
te maiznīcā, siltā kā šūpulī,
ilgāk pakavējies būtu...
Kas ir šai smaržā...?
Jau tava kārta, steidz izvēlēties, naudu sniedz,
citi gaida!
Tver rokās zīdpapīrī garozu silto, labo, svētīgi izjūtot.
Pie lūpām, pie vaiga un deguna spiesta
smaržo maize ielās projām nesta,
kad vecais baznīcpulkstens
brokastlaiku visapkārt izvēsta.
Brīdis kas baro dvēseli un miesu --
tad diena projām rauj ar vilcienu, ar autobusu,
līdz vakaram, līdz vēlai pēcpusdienai.
Ar liepu kroņiem vada torņa pulkstens laiku
sev vienā vaigā sauli glabājot -- līdz vēlai pēcpusdienai.
Tad tumsā slīdot ik pa brīžam ierunājas, tā pusnomodā
līdz rītam,
kad šaurās ieliņās tur atkal smaržos maize.

-------

Tirgus dienās

Nav nekur vairs kur atspiesties,
brīdi paieties zem rokas...
Visi ceļi, kāpnes, durvis un dārzi
bez sētām, bez margām, bez treliņiem,
un nav neviena elkoņa,
pleca, rokas.

Kad eju tā, stājoties, brīnoties,
kad nelīdz vairs tas
neziņas, noguruma svaru atlaist uz vienas kājas uz otras,
būtu jāsēžas tieši uz ielas,
kā bērni sēžas un brēc,
lielajās tirgus dienās,
kad nespēj vairs mātēm līdzi iet,
bet tās tad tiem uzbrūk kā īsta nediena:
“Kāpēc? Ko nu? Ko tu gan domā?” ...

Neko, neko, neko es nedomāju.
Es apsēžos - lai domātu.

-------

Mans laiks ir aizkritis aiz lielās dzīves krāsns,
iekritis aizēzes ugunīs, man to vairs neatrast.
Dienu maigumu ir pārvērtis
kāds vējš no ledus kalniem,
(tāds vējš spēj dzēst, bet dzīvību tam neuzpūst).
Mans laiks ir aizvēries
un sargs ir aizgājis ar visām atslēgām.
Bet kas to nezina, tas piesēžas un tērzē
it kā sēdētu mēs vidū tūkstoš mūžībām.

--------

Velti klausīties
vairs stīgās,
kur vēl maldas
aizsapņojies koncertants,
miegā runā,
un no sienām
atbalss atlec.

--------

Nav vairs brīnumu,
bet tas, kam ticu, ir,
kā galoda, tā cieta guļ uz laiku palodām,
uz esamības plauktiem.
Prāts atrod to
un izbrīnījies cilā,
aptausta tās cietumu.
Kā galoda, tik stingra, vieda
tā iekrīt šaubu vidū,
tā uzpeld noliegumā
un apliecina bez skaļuma, nepateicamā īstumu.

-------

Laiks rit,
kā mazas neraudātas asaras,
šai dūmakainā novakarē
laiks aizslīd,
kā smaidi nesmaidīti.
Nekas nav noticis,
ne raudāts ir ne smiets -
kā pārgudrelis zinātnieks šis laiks,
iracionālā vidē mūsu laimi ieprojicējis.

Gaisā ko es ieelpoju,
apkārtnē kur acis vērās,
zemē, kuru soļiem skaru
atrodu es vienu veidu --
nav. Lai gan viss sagatavots būšanai.

Tik lietas smaida šonakt
apstarotas gaidīšanas gaismas.
Viņas sasniegušas to, kas neatnāca,
pavadījušas to, kas neciemojās.
Lietas smaida
savas svētdienas klusumā.

---------

Šorīt ir tā, it kā mēs būtu bērni, kas izlasījuši skaistu pasaku, 28. okt.
nakts sapņi un piedzīvotais, ar meždegu dūmu un kafijas smaržu,
ar miegu un atpūtu kopā salijuši, šo dienu ievada ar mieru,
kas līdzīgs dārzam, kurā puķes uzzied

un koki veido ceļus un ejas saul’ēnainas,
bez bēdām kas aizstiepjas caur zariem, līdz horizontiem.
Bet diena atveras ar asu skaidrumu un puķes sāk vīst no cīņas.
Domas vārīgākas un cerības,
lai aizver, pār saviem sirds ziedkausiem, lapas,
lai sedzas un sargājas,
Nakts, sapņu un nojautu spēks, lai taupās un velti neizgaro.

---------

Liec man vēl reiz pamosties,
pavasara sarkans zieds,
dārzā uguns dzeļonzieds!...
Ūdens līdams mirkst caur stumbriem.
mitri mirdzot zari slēdzas,
zilām acīm skatās mežs,
zaļi apsedzies līdz acīm,
apsedzies līdz acīm zilām
suluzaļi sedzies mežs.
Zāle savijas ap soļiem,
aptver, sapin dzīvi, sīksti,
paņem cilpās.

-------

Šis pirmo maija dienu vēsums
no smagiem krusas mākoņiem,
kas aukstos satvērienos
ceriņziedus liec un šūpo,
šis pirmo maija dienu skaudrums,
caur mežiem, pļavām iedams,
ciemus, pilsētas izpurinādams,
man sabirst locekļos,
kā savāds laimes ledus,
un sāpes izsaldē no domām,
kā grauzējus no ābeļzariem
tīrai vasarai.

------

Iela, koki, nami, puķes slapjas
visapkārt... un...
Pērkons!
...Slapjas puķes dārzos,
dārzi visapkārt, un...
Pērkons!
Lietus straumes,
balts ūdens
ielās, dārzos visapkārt,
pie matiem,
pār siltām sejām,
ar smiekliem citpiecitas kas slēpjas,
zem lietus sargiem,
vārtos, kāpnēs,
zem jumtiem, ozoliņiem.
Tavs smaids gaismās atplaiksnī
pāri šurp nākot,
man slapjas puķes rokās.
Tavas rokas...
Pērkons!

[variation]:
Liepas pumpuros
pērkons zaļos kroņos
liek savai balsij krist
straumju joņos.

Slapjas puķes
dārzos visapkārt
parkos kūp zeme
un slapjas puķes.

Rozes, rozes
visapkārt dārzos.
Dzestras straumes
pār siltiem soļiem
ceļiem, ziediem.

Pār Taviem matiem
seju, smaidiem
līst dzestras straumes
un siltas izgaro
no siltiem soļiem, ceļiem
rozēm parkos
un Tavas sejas.

Man slapjas
puķes rokās.

-------

Laika balsis

Ko sapņo, laika biedri?
Vecuma brūnos plankumus skaiti
uz sejas, uz rokām...
Raksti memorandus?
Jaunā laika balsis klausies:
"Vecais, vai vēlies alu?"
Apceļo dzimto zemi?
Ierodies vakara tērpos?
Jo -- ne jau tūristu klasē...
Vai redzi kā mūsu cietums...
Mūs stiprums birzt...
Vai briest, kā briest?
Lai nu kā --
iededz vēl sveces,
nostādi lauru kokus pie durvīm,
karogus izklāj:
kailās kā stadulās,
ar papīra pūķi pie griestiem,
milzīgās zālēs ar troksni
svin savus svētkus
tautas, citas slavētas tautas...
"Vai vēlies alu?..."

-------

Jūlijs pēdējais jau iet
karsts un gurdinādams savā gatavībā.
Medus kārēs, smags kā ledus,
balti aizvākots un segts.
Bites aprīlī bij maigas,
tagad kaitinātas niknas,
steidzīgas un čaklas sievas,
pat bez vārda matos krīt.
Bezdelīgas bērni sēž
sen jau jumtu šķorēs.
Mežos pļavās projām tos
vecie aizved vēl pirms gaismas
lidošanas apmācībās
katru rīt.
Un pa zaru zariem izšūpojies
miesās atpakaļ nāk gars.
Sakņu dārzs ir pilns
ziemai gatavojies:
jādomā par klētīm,
pagrabiem un pieliekamiem...
Tikai naktīs vēl
mēness negants staigā --
dārzs viss ēnās, tās
it kā ezers viļņo,
it kā raibs un milzīgs zvērs --
gulēt neļauj...
Ak, kāds vēlīns siens
vīst un vilina un sola!
Augusts stāv pie durvīm!

-------

Ar jauniem ozoliņiem,
pīnijām un kļavām
apstādīti,
ar simtgadīgām kļavām
tur ceļi saulaini pusēnām rotājas.

Ar jauniem ozoliņiem
un simtgadīgām kļavām,
pār vecām pilsētām
ar nīcību slavām,
milzt zilganzaļi kalns -- Aiksā!
Pāri kļavām. Un Cezāna audekliem.

Labā ielas stūrī,
kur ceļš uz viņa māju, zem milzu kļavām,
ņem ļaudis ūdeni no veselības akām,
nes pudelēm un krūzēm,
kur saule līst caur kļavām
līst līdz ar baltām strūklām,
dziļi no zemes dzīslām
ar dzīvības ūdeņiem, Aiksā,
zem simtgadīgām kļavām.

Pie Arles viss ir kluss
karst saulē pīnijas,
mistrels dus šai dienā
aiz vasaras putekļiem,
tik krāsas vibrē tālos audeklos.

-------

Ir labi izklejoties tā
ar draugu neredzamu klāt
bet jūtamu it tuvu
ar viņa gudro, maigo tērzēšanu,
gan nopūšoties, pasmaidot
gan iesmejoties nebēdīgi
kā bērni smejas.
Un smiekli tie nekad nav nevietā
kaut atrautu tie vaļā
strautus asaru,
jo asaras pār puķēm izlejoties
smaržas žūst,
pār vaigiem noklājas
ar maigu siltumu.

--------

Sievietes vasaras drēbēs,
vējš smaržas ielās iznes
no dārziem noslēgtiem.
Silst māju sienas saulē,
asfalts kūst
riepām mīkstinot skaņu.
Kaija no jūras laižās
ar spārnu balto gaismu
brīdi apžilbinot
sejas kūtrās,
domas pamodinot...
Domas pazudinot
diena asi salauž
visu ar skaidrību cietu,
mūsu likteni atkailinot.

--------

Nu pamazām pie manis
nāk atpakaļ miera ritms,
nedrošu, mazu domu ritēšana
kā pa aizsērējušu strautu, izdegušu mežu...

Ak, šī iztrūkšanās bij visspēcīga!

Ar vasaras ziedēšanu
ar krusas padebešiem
ar vētrām, kas noplēš ik lapu.

Skan, klusi burbuļo strauts,
pār pamirušām saknēm,
akmeņi savelti kaudžu kaudzēm.

Un zivis un vēži
un tukši gliemežvāki
ar jūras balsīm
liecināja par tavu mīlestību.

[variation:]
un vēžiem,
kas veikala logā rāpoja
priecīgi, gandrīz kā jūras krastā
starp visādām zivīm un jūras zvaigznēm.
Pilns logs arī šodien
raibu zivju, vēžu un jūras zvaigžņu.

---------

Tas ir vasarā, kad maigs vējš
dažreiz pagriež koku lapas ar
apakšpusēm augšup un tās
mirdz balti sudrabotas
un tās ir tad kā tas pats vējš kad
pasit vieglas sievu drēbes
atsedzot uz mirkli
baltus apakšsvārkus vai maigus en[..]ļus
tas pats kā kad vējš norauj
vīru cepures, pasviež tās ar salmu mirdzumu
un bērni steidzās tās ķert...
Tā ir vasara tad.

-------

Rīts. Jauna diena.
Sirds apstājas pirms viņā
bez vārda mestos,
kā mazu nolīgumu prasot:
Ko atvērs tavas stundas?
Kāds būs tavs vienreiz mūžā [..]s?

Rīts mierīgs jumtos guļ
koku zaļos zaros ieplūst, zūd.

-------

Ar pacietību sevi pienaglo
liec lai saulē izgaro
kā purva mitrums viss
kas nesātīgs, prasīgs, ļauns
lai mīlestība paliek vien
mierā kas aug
kā sūna zaļa, kā sūna.

-------

Tev laimes ir pilnas rokas
man nav par Tevi ko lūgt
bet lūgsnā lūpas
paslepen kļaujas
jo ar Tevi ik mirkli grib būt
savīts, iekļauts saujās
ko nevar vaļā vērt
likteņa rīkšu asums
ne aizmirstības vējš...
Un tomēr bailēs turi
jo sargs tā vienīgais
ko turi tik tuvu
asiņu siltais vilnis
un ja tas dziest...

-------

Logū nakts opālu zilums,
logū dzintara gaisma
nakts debess zilizaļas
un zemes melnbrūnas ēnas.

Atrodies -- kur esi?
Logs tavas gaismas silts
tuvu pulsē caur dārziem.

Kā krītot pusaizmiglota
rota vakarzvaigzne.

----------

Lietus atnāca naktī
jumtā, notekās, logā
sist monotonus ritmus,
spēlēt meldijas miegā
dārzam, mājai, priekšnamam
kas vientulībā sapel
ar senām bildēm pie sienām
un dzeltošiem priekškariem...

Lietus atnāca naktī
atnesa lēnākus ritmus
cilvēku sapņiem un domām
pusnomodā jau pret rītu.

Mitrums ar jūras smaržu
durvju tuvumā klājies
gaida izplūstam pretī
grauzdētas maizes siltumu,
kafijas trauksmīgo elpu.

Jauna diena nāk jautra
smaidot zem lietus sargiem
visnotaļ ar ūdens lāsēm --
Sveicināta!

--------

Mašīna aiziet sārtām ugunīm.
Kokiem lapas krīt.
Cik zaļa, zaļa zāle
kā ievilkta ar otu,
kur puikas bumbu sit.
Pēc ūdens smaržo
neskaidrā kanālmalā.
Policists ielas galā.
Kāds krāšņums rieta debesīm!

--------

Rīts bija papūlējies
debesis izdaiļot:
ar zīmēm
no apvāršņiem līdz zenītam pievilcis!

Tās atšifrējot
atgāzu galvu
un zeme
mani nevarēja aizsniegt!

Liels lepnums nesa.
Līdz atjēdzos --
šīs debesis izkrāsojot
otas bij zemē mērktas.

--------

Maija krūmi nolīkst ziedos
baltu blāzmu logos samet --
Tāli sniegi, ledi atzib,
kā tur skaņās novakarēs
marta saules atkausētas
lāses čukstot runā gālēs...

Maija krūmi balti sedzas,
stāv kā kupenas aiz logiem --
tālas dienas miņā redzas,
pāri kupenām kā lido
pirmo reizi bites ārā
ieķerdamās lazdu skarās.

Maija krūmi baltas nober
mūžam zaļā dārza takas --
tāla laika durvis paver,
audeklus tur māsa loka,
sīka ledus nobirušus,
balinātus vēlos sniegos.

Maija krūmi nolīkst ziedos.

-------

Burtoju -- ko saka ābeles zars
uz rudens debess rakstījies
ar rakstu smalku un tīru?
Kur naktī bijis pieskāries
kādas zvaigznes stars
jūtu ziemsvētku ziņu
viss cits pilns bišu dūkšanā
sen aizmigušu dienu.

--------

No vēja un ūdeņu mirdzas,
no kuģu nopūtām smagām,
un lēnās, nopietnās gaitas
kad viņi atvadās,
no zila, sarkana, balta --
šī diena austa.
No vēja un ūdeņu mirdzas,
no tiltu drebēšanas
zem ratu un riepu steigas,
šī diena austa
no aiziešanas.

--------

Saule. Pēcpusdiena.
Ziemīgs dzidrums.
Ziemīgs vēsums.
Brīnišķīgs.
Sirds domā, ka viņā ir ielikts kaut kas,
kā gluds, maigs olis bērna rokā.
Un jūra šalc.

--------

Ir runāts apkārt līkločus metot
par dažādām lietām,
kad sen jau Tavs vārds gribētu
lauzties pār lūpām
un telpā būtu kāds zieds,
kas piedveš ar dzīvu elpu,
kā dārdoši rati kas kalpo
un ripo pēc sarakstiem.
Ir laiks griezies prom
ar prātīgo darbu kravu --
apstādināt to ar īsu
domu par Tevi,
pieminēt tik Tavu drēbju krāsu,
soli, vai plakstiņa trīsu
un piepildīt dzīvi
kā sausu krastu ar jūru.

-------

Dzīve

Sviedi ar akmeni sumpurnim deviņām galvām --
Ķēra! Lokās tas izlaizdams garu ļaunu.
Uzvarēji! Priekā gribi kliegt!
Bet ko redzi:
Tārps tur lokās tava akmens skaldīts,
nevarīgs kūņojas savās sāpēs...
Novēršu vaigu. Nav uzvaras,
atriebes auglīgas nav.
Ne ņemtā atgūšanas.
Ne sumpurņa lielā, ko lielā naidā kaut.

--------

Nolauz gabalu maizes
ja esi izsalcis.
Krogū nav ko iet --
skaistas ir debesis.
Trīs zvaigznes atausušas pār pilsētu,
kas dižojas izgreznojusies
kā čigāna zirgs.

Nolauz gabalu maizes...

Zvaigznes ir aukstas tomēr,
bet čigāna zirgs ir silts,
lai klibs, vai ādains -- dzīvs un silts!
Neviens nav tik silts kā zirgs,
noskūpsti maigo nāsi,
kas ieplēšas, dreb un dvašo
vaigā tev siltumu tīru.

Nolauz gabalu maizes!

Ak, mans zirgs, mans zirgs!
Manu zirdziņ, kleperīt!

-------

Draugi sāk šķirties -- ? --
Vai ir jau tik vēls -- ? --
Kādu drūmi dveš pamestie krēsli!
Vēl vārdi atnāk --
tumšumā atsitas
un krīt kā salā putni.

-------

Šī diena gleznota ir spēcīgi un droši --
lūk, debesis kāds ietriepis tīri zilā
starp pelēkbaltu kravu!
Un lejā, mājeles
kur brūngans, rūsgans melns
mirdz pēkšņi purpursarkans
kā knipis sists zem deguna ik snobim!
Bet ūdens pančkās --
zelta glazūra, kā senāk.

-------

Plikš karogi vējā
ar skaņu paklusinātu
kā viegli aplausi dienai
zaļām vijām kas vīta.
Tas sen, jau sen.
Zem karogiem elpas
siltas un brīvas ceļās
ar gavilēm drošām
ar balsīm pilnām dziesmu.
Tas sen. Bet vēl skan.

--------

Šī skaņa, no kurienes tā nāk
tik varena it kā tā aicinātu
karapulkus valdnieku parādēm,
it kā tā aicinātu cīņām.

Šī skaņa, kur viņa dzirdēta,
tik tuvu, it kā tā sauktu
no vasaras dārziem saulainiem.
Tik vārdi jāatrod.

-------

Bērns pie rotaļlietām aizmieg,
saldi palikt tā
ar rokām pilnām mantu,
ne tā mantkārība --
dzīvot, dalīšanās prieks
savu dzīvību tām iedot
koka, stikla lellēm.
Nav pat leļļu...

-------

Un ko man tagad teikt, tev diena,
kas tu kā vaļā vērta baznīca
ar ērģelēm un zvaniem mani gaidi
un gaismām mūžīgām
kas plūst un plūst.

Kā varētu es gausties, lūgties
pēc kā cita, kā tu man dod,
kā nebeidzami kāro mana sirds
un ir kā atskabarga asa.

Pateicība vien tev nākas, labā diena,
kas atkal reizi nakti nomaini
un dod un dod,
tik to man smaidot liedzi,
ko bērna prātā slepus
tavā delnā meklēju.

-------

Ārā tik auksts, tik vējains
ka tā ir likteņa labvēlība
ja dienu var pavadīt zem jumta,
pagulšņājot, pašķirstot impresionistus
ar viņu sievietēm, rozēm, gaismām,
maigumu kas līst kā varavīkšņains
vasaras svētdienas lietus.
Satikties ar sava paša aizgājušām dienām
just, dzirdēt pa istabām pārstaigājam
senu krustmāšu un krusttēvu soļus
ar saulsargiem un bonbongām
un zirgu un putekļu smaržu
no lielceļiem un droškām,
no vīkšnu mežu elpas...

Sasegt pār galvu ko siltu un iemigt
varbūt sapņos.

-------

Ar kaut ko iekostu zobos,
lai klusētu
kā vidus laikos, kad
locekļus amputēja
ciešu šo novakari
kuru arī vējš bez žēlu
iedzen aukstā naktī
it kā man līdzi ejot
melnā izdzītībā.
Zinu, Tu kas man to dari
siltuma avotos sildies.
Tad aukstumā Tev sāk
klabēt zobi
jo cauri saviem ziedoņiem
Tu manu salšanu jūti.
Bet vai es žēlojos?
Tik vējam.
Tu zini manu nākšanu
un iešanu
manu stundu degšanu
un turi bailes
pār viņu pelniem.
Mīlestība ir klusuma zeme...
Mēmi mēs taustāmies atrašanā.
Kā upe zem lediem
dreb, drāžas, mutuļo
domas mūsu vārdu straumes.

-------

Lietus smarža vasaru iešūpo.
Vilnis laivu niedrās iešūpo
sausā krastā ved ceļš...

Vieglāk ir mīlēt -- mazliet,
ērtākā gaitā rit stundas,
viss kas gadās, negadās
aizvadāms viegli ar smiekliem
ar prieku kas izsilda
netraucē miegu.
Bet avots un dzīvības liesma
ir -- liela mīlestība,
kas vienmēr kā vilnis sašķīst
un nozūd no ceļa
un viļņojas tālu, kā jūra,
dziļa neizbrienama jūra.

Svētdienas stunda ar maigumu aizrit
lapu zaļumā, saules gaišumā
vējā šūpodamās
ar vaļā loga rūti klabinādamās, spēlēdamās.

-------

Bērnam, pēc pirmām vētrām.

Rožu ziedlapu -- raktu, vēju noguldītu zemē redzu,
tāda Tava seja šodien.
Vecās mātes lakatā Tev kājas tinu, sedzu.
Raudāt vairāk nedien.

Lai Tev stundas sanēdamas
naktī aizslīd pāri
mieru atnesdamas, spēkus liek,
kā bites medu šūnās sakrādamas,
Tavās rokās, domās.

-------

Vientiešiem un maziem bērniem
tirgotāji šķietas bagāti --
viņi var tik dot un dot,
mantas dot un dot,
dot visiem nepārtraukti augu dienu
un viņi var tik naudu ņemt un ņemt,
ņemt un ņemt.

-------

Līst. Vēsums lied kaulos, te uz dīvāna pie mitrā loga...

... Ārs nāk iekšā
knibinās apkārt
neļauj nodoties komfortam,

prasa pēc sadarbības
ar savām lāsēm, kas sitas, rit rūtīs
ar debess ūdeņiem
un zāles smaržu steigšanos
ar nelielu šalkšanu ielā.

Līst. Vēsums skar kaulus
te dīvānā pie loga
ārs nāk iekšā.

-------

Kad vakars nāk
pēc garas aizlijušas dienas
raud logu rūtis gaišām asarām
kas mirdz un skumjas nav...
Kad vakars nāk, ar lietus lāsēm
viss kā zilizaļš ezers pilns:
"Vai mums vēl mazliet laimes ir?"
Tu jautā.
"Es nezinu. Varbūt vēl ir..."
Varbūt vēl nav viss nu izlijis.
Kaut kur vēl vajadzētu būt
godu gājumam neskārtam
kādam
šī vīna.
Un tas bij ļoti labs vīns.

-------

Vēja lēnā elpa
no pielijušiem zariem
spožs mitrums ielā
un putni uz sētas mūriem
šai ikdienā.
Jauns svētku liegums
pēc vīna un
nieka runām
sejām svešām.
Pasvied man atslēgu,
aizslīdošais mirkli,
manam īstam ceļam.

-------

Es nevaru atdot to ko es neieguvu
un spēkojos ar likteni,
plēšamies, kā suns ar kaķi,
kā divi zvirbuļi

Pasvied man zobenu!
Pasvied man kādu zaru,
zobeņi muzejos dus'.
Mirdz, es gribēju teikt
muzejus apkalpo labi
kaut vai tūristu labad...
Pasvied man gabalu koka,
manā alā
vēl ir ko kauties.

------

Ir laiks kad parkos lapas krīt.
Solos vientuļnieki sēž,
putniem druskas kaisa.
Pēc salnām vēl reiz līs.

Ir laiks kad raibas lapas krīt --
uz visām stāsts
pa dienām, naktīm rakstījies,
katrs no tiem lasāms.

Kaut vienu pacelt rokās
un paburtot, glābt
lai no tā visa kas bij dots
kaut ko, kas neaprokas.

-------

Pinokio

Tu skumjas man uzsūtīji, Pinokio,
ar savu eleganto stingumu, tievumu,
pazuzdams pasaku pils labirintos.
Mans princis bij spēcīgs un resns.
Ak, salūstošais, trauslais,
kā leduslāsteka, Pinokio,
Tevī ieliesmojās šīs zemes stars,
silts stars leduslāstekā.
Un nu Tu kūsti un lūzti
un es Tevi pazaudēju, Pinokio.

-------

Atkal pa ikdienas pēdām
dubļiem šķīstot tu min
ar steigā sapītām domām
kur ceļu it kā zin.

Un kādu citu dienu
kā sveci gaismai turi
prātā vēl arvienu
kad skrēji nezin kur.

-------

Atļauj, atļauj man,
vēl šīs spožās krāsas
tumsai piemaisīt.

...Šī lapa gaida manu domu,
Tās nobaidītas, noslēpušās.
Pār kaimiņmājas jumtu
mierā kāpj mākons bezbēdīgs
rūc mašīnas, drāž mašīnas
zeme un debess pilna
un neizbēgamais autobuss...
Mans viesis lai ir mazais
nejaucēns Dylans Thomass.

-------

Dārzs

Tukšums sāk ielīt dārzā
kā zaglīgs palu ūdens
laika nepamanīts...
Rozes kļūst lielas un gaišas
skumji atvērušās plandās,
izbāl mēnesnīcā,
uz zemes kaisās.
Uzplaukst vēl daudz jaunu ziedu
un pumpuri riešas un riešas,
bet pārziedēšana jūtama visapkārt.

Tu atnāksi vēl
bet pārziedēšana skārs ari Tevī.
Tu iesmiesies
"Saiņosim rudeni
rozes apsegsim, ieziemosim..."

Vēl vasara, vēl agri segties
vēl ilga ziedēšana
zem vientulības ūdeņiem
zem tukšiem paliem
Tavos dārzos.
Tavos mēness dārzos.

-------

Pa stundu mežu lēni eju,
kā pulksteņkastes stumbri skan
un garās ķēdēs zelta bumbas
kā dzīvi zari nokaras.

Pa stundu mežu bailēs taustos
un izbrīnītā ziņkārē zaros spraucos
arvien tālāk,
ar acīm plaši ieplestām
bez jēgas augšup lūkojos,
no kurienes tek minūtes
kā stikla krelles plīsdamas,
klausos,
vai kokā dzeguze kur ilgi kūkos?
Vai tikai vienreiz, divreiz sauks?

Pa stundu mežu projām maldos
un brīžam redzu zvanu torņus
un debesskrāpjus liecamies
pār galvu, manas dienas zvanot.

Pa stundu ielām projām ejot,
kā pulksteņkastes nami skan
un zaļivioletas lampas
kā stundu skaitļi iedegās.

-------

Pirms šķiršanās
(turpinājums)

Vēl -- tepat...
Saule aizplīvurota
lapas krīt
vēl tepat
bet it kā simt gadus vēlāk
kā tad, kad te
tulpes bij.

Saule pieri skar
silti
lidmašīna murd
aiz mākoņzīda
vēl tepat
koki klusē
tāpat kā tad,
kad te, tepat
rozes bij.

(turpinājums)

Kā akmens Tu jau
mūžības jūrā mests
vēl viļņi atnāk
līdz krastam
atvizmo Tavu seju
arvien svešāku
dziļumiem aizveroties.
Vēlu Tev -- skaistus ceļus staigāt,
iet staros izsildīties...
Līdz smilšu vārtiem kad nāksi
varbūt maigumu sazīmēsi
nenobīsies tik ļoti.

(turpinājums)

Pasaule atguvusi savu pelēcību --
mazliet apnicīgā solī
iet vilciens, ļaudis, diena.

Tulpju ziedi
šūpojas tik vēl
kā fata morgana
apgāztiem kausiem,
no sapņu debesīm
raugās savās saknēs
ko dārznieks atrok...
Pēc laimes drudža
atvēsuši bērzi māj
ar caurspīdīgiem zariem
ceļa malā kur man, jāiet
jāiet, jāiet.

Stiprs ir tālums
kā uguns un ūdens
izdeldē, nogremdē
citu gad ziedēs ziedi
citu gad, citu gad...
Baznīcas sienai piekalts
stāv kāds tēls,
raugās akmens acīm --
tāds ir tāluma skats.

-------

Rožu smarža

Rožu smarža te šodien
un bērns,
dzīvība salda un grūta.
Varbūt dievs mums dara tā
kā bērnam --
aizliedz šo, aizliedz to,
raudina, bar --
tad paņem rokās un aizšūpo.
Un tad ir tik labi
tā.
Vairs negribam citu neko
tik rokas kas mūs aizšūpo,
kā rozes mums,
kas vasarā...

-------

Tu, kā viduslaiku eņģelis
baznīcas durvīs iecirsts --
nekustīgs, muļķīgs un skaists
(manā atmiņā paliec)
pārpratis visu un pārprasts
ikdienas niecīgais
mūžības vainagu nes
piegulsnē kronēts
par prieku dvēselei...
Kā jūras dievs pasmags un mēms
ar jūras krāsām acīs
ar noslēpumu
kas neko neslēpj
bet neatminēts
(man atmiņā paliec).

-------

Tikšanās

1.
Bērzs, mans koks,
Tavu lapu plaukumā
pie Tevis nāku,
ar svešu gadu pelniem
skatā sabirušiem --

Tavu maigo zaru straumes
ar maija rasu līdamas,
lai veldzē,
domas lai izšūpo
vējš zaļās lapas lai izvēdina.

2.
Tulpes, te. Tulpes.
Dažbrīd' tās ir kā putnu bars
sārtas bezdelīgas
pulkos sametas apkārt
rokās, sejā krīt
simtreiz skar vaigu
māca maigumu
grāciju izkaisa zālē
kā kāda grieķu tempļa atliekas
atver vārtus, durvis
izlaiž
izraida
tulpes
atraisās, zied, izdeg
ar valgu liesmu.

--------

Naktī, mājā nākot,
jaunas lapas krēslā smaržo
smaržo pēc lietus,
tas apstādina, pārsteidz,
izbrīnina
ka jaunas lapas
smaržo naktī pēc lietus.

Un no vaļā loga rīts viss ir zaļš --
gaiss, zeme, ūdens -- maija zaļš.

Kāds krūms, te un tur
iesviež baltus ziedus, un birst
zūd atkal zaļā,
kāds krūms tur un te
sviež sarkanus un zūd
zūd visa zaļā.

Acs zaļos ūdeņos mazgājas
zaļas rasas rītā
brien, brien zaļos zaros
līdz krūtīm
pāri galvai zaļā pavasarī.

-------

Un dzeņa kalšana
un egles skanēšana
ar vēju lūzt zars pār ceļu, pār seju
sit lietus šaltis stiklā
līst siltā delnā
viss kopā

un tūlīt jau līgo
apses pumpuru sveķaina mirdzēšana,
pret zilu debesi
maiga saule.

-------

Maiga nakts uz pirmo maiju
sīku lapiņu žīžaini miljoni
smaržas salīst ar pirmo sienu
jau dažu stundu vecu sienu
jau pirmās sēklas izsētas vējā
jau pirmie ziedi vērtušies sienā,
maigi maiga nakts uz pirmo maiju.

Stirna pārpeld no krasta uz krastu
teteris zaros iemieg ar sievām un
pēdējie kravas spēkrati aizbrauc pa ielu,
nakts iet pret maija pirmo rītu.

Un nu tev reiz, nu tev reiz
vairs netīk iet gulēt
nakts mieru šūpo lapiņu miljoni
laimi smaržo pirmais siens.


Leave a Reply