Unpublished poems IV (Ķikure/Kikure)

Svētku vakars				1968

Jūras zaļumu, jūras zilumu
logā krēslas stunda ienes.

It kā nekā nemanot
trokšņo cikādes.

Viņām zaļu lapu jūra
vēsmas šūpo zaru viļņus.

Tik klusi paklausīgi
deg svētku sveces.

[variation:]
Šogad tik paklausīgi deg svētku sveces
deg par cilvēku sāpēm
negrib atmirdzēt priekā
un vairāk jūt nāvi, kā dzimšanu.

-------

Protesti un prasības

Protesta gājienos jāstājas
(join the club)
zem kāda saukļa jāiet
(un tad tik cilā kājas
seno, soļoto, seno...)
vēji strauji visu dienu
(kaimiņienes veļu plosa)
mākoņi draudīgi un drūmi
(ko tie tur lejā var dedzināt bez mitas?)
tiesības jāizkaro
lai pieliek algas un pensijas
(šī nauda visu laiku krītas
sviests ceļas)
un -- lai saveļas jūra
tā atpakaļ krastā
gāž mēslus.

-------

Vecai Bohēmai

Atstāj šai vecā mājā guni dūmaino.
Gan acis no viņas asaro
un siltumas nav daudz,
tā tomēr senu sena zīme:
ka tur vēl dzīvo,
kur kuras guns.

Lai ar tā dod tik rēgu ēnas sienās,
sviež dažu dzirksti kas kā bite dzeļ,
tās liesma tomēr plīvo
un no vilkiem pasargā.
No vilkiem kas uzbrūk naktī,
gan kad rīts.
Cieta diena būs.
Skaudrā vējā,
no logiem kas
un durvīm vilks, raus,
čaukstēs papīri --
pilni gudrībām,
arī tām derēs klāt
mazliet siltumas
no neizdzēstas guns.
Gan beidzot rīta aukstā zilgmē
tā maigos pelnos noslēpsies.

Svied kādu ziedu vēl
un paklausies
kā liesmas ierūcas un dejo vecās sijas...

-------

Straumes, straumes kas plūst --
mūzika, krāsas, gaisma, vējš
mūzika, vējš
dzīvība, domas
kā tīkls mēs esam
cauri kam plūst
gaismas, krāsas
mūzika, vējš,
nekas vairs taustāms nav
ķermens vairs ķermens nav
vai kauli vien vairs staigā
kam cauri kā straumes plūst
krāsas, gaismas
skaņas, vējš.
Tu skūpstu uz lūpam liki
un siltme atgriezās
atgādinot ka tur vēl asinis siltas.

------

Šodien viss ir brīnums,
jūra, iela, kalns,
manas pašas rokas,
Ibers, Šopēns, Bachs.
Liecinieku nav,
viss tas izzied viens,
tikai manī ieaug
jūra, iela, kalns
un -- vārs maigums,
silts mirklis cilvēka.
Tas tu,
tas no tevis nāk.

-------

Šīs pasaules pilsētas
izskatās kā kapenes
ar augstiem pieminekļiem pār kapenēm
senas dzīves labām mītnēm
mīlīgām mājvietām --
tik kapenēm, un kas lēnām zūd
zem augstiem pieminekļiem --
gaišu, debešu dzīvokļiem
ar lepnām zeltacīm kas blenž
ar liesmainiem redzokļiem
naktīs zalgo, zibinājas
ar saviem attēliem ūdeņos, ar kuģiem sazinājas.

-------

Ir saule šodien līdzīga tai saulei
kas agrās marta dienās silta gūlās logos
lai cik ar ārā sitās sniega pārslas,
bij logos silta mīlestība, kur loga puķes
pieticīgas zaļoja kā uzticībā
kā ticībā, cerībā mīlestībā.
Ja dzīvu cilvēku te ienest varētu tik lēnu
mierīgu kā poda puķi logā
uz dīvāna sēdinātu -- sildies saulē
un uzziedi, pavisam klusi ziedi. Jā, ja tā varētu
kā logā puķi turēt cilvēku ar mīlestības ziediem
ha ha. Bet viņa negantības, kas tās lai pieciest var.
Labāk ir iestērķelēties tīrā vientulībā
kaut tik, kaut tik tā nekļūtu kā zobu sāpes.

-------

Kafejnīcā
kur dievi nāk un iet
pie stikliem ledus tinkšķ (un smiekli)
kur augļu sulas līst
pār zodiem, lūpām, pirkstiem...

-------

...Pretī nāca Madonna
Lizas Teiloras seju --
dievišķīgi smaidīja
bērnam blakus ejot.
Un uz brīdi nokrita
lāsts no manas pieres,
līdzi smaidot svētīju
nemīlēto seju.

-------

Šī zeme jau aptinusies kā glodene ap mani.
Wollongongā 8.5.68.
"Tas zvērs ir nevainīgs" -- es sev saku.
"Tev nekas nenotiks."
"Jo bēdīgāk" -- man jādomā,
"pat cīņa nav atvēlēta..."
Tik paciešana
šīs glodenes aukstās klātbūtnes paciešana
un viņas insekti, kas
kustās un trokšņo bez mitas.
"Insekti jau ir bez balss..."
Ne -- šie.
Naktī un agrās, tik agrās rīta stundās,
kad tikai mūsu pieninieks ir jau nomodā,
šī iela sakustās pati, šī
viltīgā gļodene, un
kuļ ar savu asti jūru:
"Nāc uz šo pusi..."
Un šņāc ar savu galvu mežos
pie kalniem mulsinot:
"Nāc uz šo pusi..."
Ar šo ielu uz kakla
un jūru pāri ceļiem
kur es nu atkal vairs varu aiziet?

---------

Es šinī nekrāsotā kokā [..]
1968.21.5.
novakares gaisma sa[..]
savu bērnu satieku
savu dzīvi un nāvi -- kas
nu ir pieklājīga.
Un man ir jādomā
par to -- ka kaut kur it karš.
Ja es varētu saukt
pie šī galda
vienu no
tiem bērniem
vienu to māti
kas nezin
kur galvu likt
kam pasaulē
nav vairs ne vienas
drošas zemes pēdas
neviena netraucētas gaismas brīža.
Bij mana reize trenktam
zvēram būt un uz mūžu zaudēt
cilvēkam apsolīto zemi -- ir citu reize.
Bet gaisma krīt pār manu galdu
un miers staro no nekrāsotā koka
ar riekstu kodola saldumu
tik nav ar to ko dalīt
ar trenkt zvēra soļiem
esam izskrējuši
no cilvēkiem apsolītās zemes.

-------

Vasara šogad nenāk no zemes zaļas
11. dec. 1968
nenāk no debesīm saules celtām.
No cilvēku sirdiņām
no pieticīga maiguma
tā beidzot atraisījusies
kā zieds zara galā
nu zied vasara un iet
ceļmalas svētīdama.

-------

Izgāju zem saules
1969
jūrai pretī,
caur divām nāvēm
ceļam pāri skrēju
autobusā iekāpu
lai ātrāk jūrai tuvu nāktu.

Tur divas puķes man pamāja
kā vējā aizveroties
zem viļņa zūdot.

Bij vilnis vizmains
zieds bij zils
tā maigums justs
zālē kur vasara sēdējusi
kur zila debess iegulusies.

Tie ziedi rokās vīst,
tik vecas dzejas dzīvo
un maigas pastkartītes.

-------

Gudrības grāmatas smagas tapušas
ar sēru piesūkušās,
pelni ieēdas pirkstos
kad paņem tās rokās.

Ārā silts lietus līst
meždegu dūmi klejo
no kalniem ielā nonākuši.

Maigs lietus, rūgteni dūmi
gaiss -- salds, dārgs
izgudrēm samaisīts koktails.

Šai zemē pavasars.

Jūra pār pilsētas jumtiem pacēlusies
zemi sašūpodama sniedzas debess jomā,
debess sasvērusies, zemu noliekdamās
krīt lāsēm atpakaļ zemes kausā.

Šai zemē pavasars.

-------

Rēns rudens vakars lēnām satumst,
bāls mēness un spuldzes bālas pustukšos koku zaros
šūpo izjūtas sēras...
un slepeni laimīgas domas līdz iečukst --
liekas tas solīts, liekas tas nāks
liekas tas ir jau visapkārt klāt stājies,
pilsēta visa sāk ugunīs sasilt
zvīļo gaismās un pieskan soļiem...

-------

Šis atvadu rīts ir izvēlējies
spožu zelta spārnu debesīs.
Maurs rasas pilns.
Koku kroņi tumši.
Putns iečirkstas klusu, kā maza atslēga durvīs.
Liela nāks diena,
ar smaidiem, smaidiem, smaidiem,
ar smaidiem manu laiku nogalinās.
Pār iebraucamo ceļu starp rozēm, es zinu,
milzu zirneklis karājas savā tīklā
un gaida laupījumu.
Redzēju to vakara tumsā
kā melnu krustu pie debesīm.
Smīnēju -- laime!
Kārdinājums būtu to šorīt apskatīt...
Vai neaiziet labāk līdz riekstu kokam?
Vēl avīzes uz ceļa nav,
nav dzirdēts būkšķam nokritiens,
tik baltie ziedi, tie krīt bez trokšņa,
nu jau otrais mēness.
Tur lejā, zaru ēnā uz mūra gaida piens,
pienavīrs bij klāt šorīt vai tūlīt pēc pusnakts.
Nu -- jābeidz pārrunāt.
Spārns debesīs ir pabālējis
augstu pāri visam izpleties.
Drīz saule būs klāt,
kādu brīdi izšķērdīgi mīļa,
tad asa un tāla.
Varbūt -- nu ceļā iziet,
mašīnu atnākam sagaidīt,
arī viņa nāks atvadīties.
Pār slieksni sāk stari līt --
diena ir sagatavota.
Kā giljotīna.

-------

Iegāju slimnīcā
milzīgā ēkā
kas paceļas pāri apkārtnei.
Rīta miglā un pusdienas maigumā
iezīmē tā debesīs siluetu
savādi drausmu un pievilcīgu
no kura atdun svešāda valoda
it kā stāstot par kaut ko daiļu
jeb varbūt tikai pārvarīgu.

Redzēju cilvēku atliekas
vientuļās mokās
tumšās, neuzvaramās mokās.

Cik tās tālu no dzejas un mūzikas.

-------

Svētdiena pie jūras

Ja tu izplet rokas un skrien
tu vari aizskriet kur citi bērni
un šūpoles.
Jūra, kaijas un bērni.
Svētdiena.
Mazs kuģītis
ar kaimiņzemes karogu
ienāk zivju ostā,
saklūpam krastā...
Un aiziet apgriezies,
mūs atstāj bez sensācijām,
varam atsēsties mašīnās
gulties uz dvieļiem smiltīs.
Saule un oranžu mizas.
Svētdiena.

-------

Katru dienu kādu vārdu
domu, apgalvojumu vai jautājumu,
kā ziedu aizskārtu ar roku
dārzam garām ejot,
kā lapu pirkstos paturētu
no zara pār galvu,
Tev savu, Tev dodu
Tev nosūtu ar jūras jūdzēm.

-------

Sabirst rokās kā stikli kā ziedi
stundas pāriedamas,
atplestām acīm raugies,
tver tās, gūsti un zaudē
nepaturamas.
Un tomēr bijušās skārušas
tavu vaigu, nākušas
tavā ceļā.
Vai viņu zaudēšana
vaina tava, vai tava gudrība?

--------

Jūra man izmeta gredzenu
(kā Skalbes pasakā).
Viņas gredzens ir zelta
šai rītā, kas ir kā zelts
Kā dārgakmens, akmens ir melns,
melna bij nakts.
Bet rītam ir vienmēr gaisma,
rītam klusums ir
pirms dienas pamošanās
ar skaļiem smiekliem
un raudām...
Sirdij ir vienmēr gaisma
kad skar to mīlestība,
tā nāk kā rīts
un mīlestībai ir klusums.
Šis rīts ir pilns lielas gaismas
kad jūra dāvanas dala
pirms dienas lieliem smiekliem
un lielām raudām.

--------

Te nāk viens lustīgs dancotājs
Zaļā dārzā bijām mēs
Šie ir tie meitu zagļi
Es ar savu cisu maisu dancot gāju
Kas dārzā, kas dārzā
Skaisti dziedi lakstīgala
Kumeliņi, kumeliņi
Šurp Jāņu bērni
Pēterīts ar Miķelīti
Sēnēs, sēnēs abi divi iesim
Tūdaliņ, tagadiņ

-------

Silta zeme, zāles, vējš
lapu vibrēšana, krāsas
mūžīgā, nenovēršamā, paļāvīgā dzīvošana.
Mūžīga griešanās, kustība
esība un pārvēršanās
jauna, līdzīga, bet tikai
līdzīga atkārtošanās.
Vasara, tukša man, liela
karsta, dzīva vasara.
Ko gaidu? Gatavojos, kam?
Nav atgriešanās
nepārvērtīgā, ziedošā
silti lepjošā, piederošā vasarā.
Ko gaidīju? Gatavojos -- kam?
Ko aizmetu, neņēmu?
Ko metu prom vēl tagad?
Kas bija? Bija?
Paliks. Ir.

-------

Smalkās, smailās
eikaliptu lapas zaros
cietos šūpojas, mīkstiem
klēpjiem, irdeni atveras
aizveras vējā.

--------

Ar [?pin]kām
noaudzinājušies
iesprogojušies
atāvušies, saulē
iesiluši
iesviluši viņi
nāk pretī.

------

Pretī ielai tur aiz
augstās žoga [..]esi
melnā mājā
ir kāds logs
kas katru rītu
gaismās iedegas
kad viss vēl tumšs
-- kāds iet uz darbu
lai būtu brokastis
tiem
kas klajos sit
viens otru,
kas zaudē prātu
dzerot, rijot drogas.

------

Nu viņa iet – šī diena
1969
ar lietus lāsēm, gaismām,
mašīnām, sievietēm rozā jakās,
kājās atsegtās kā krāšņās kolonnas šūpojoties
ar skatiem izsalkušiem kas kā putni klejo.

Šī diena iet ar siltām vakariņām
ar ziediem, svecēm, elpu siltu, kur laime ievākusies,
ar sīvu nemieru kur viņas nav,
kur viņu gaida, kur pēc viņas skrien
pa ielām līdz ar dienu šo kas iet,
kas aiziet noslēpdamies,
kāds prieks ir zināt,
liels prieks ir iepazīties,
liels prieks ir dalīties ar tevi sīvumā,
ko atstāj diena aiziedama.
Niknas skrien mašīnas un maigās aizslīd,
ja nevari izvēlēties savu daļu
to cienīt vari, kas tev dota tiek
varbūt pārskaktoties, kā pagadījies
lielas kārtības steidzīgā nekārtība.

Ja nevari izvēlēties
to cienīt vari ko tev dod
to vienmēr, vēl, arvien tu dalīt vari
liels prieks ir iepazīties
atļaujiet, liels prieks, liels prieks.

-------

Tava mīlestība ir izšķiesta,
1969
pāri svešām ceļmalām nolijusi.
Vai mākons līdams prasa – akmens, zieds vai smilts?

Pār svešām lietām sirds ir rūpējusi.
Vai saule jautājusi kur tā sniegusies
ir jūrā vilnī, klēpī bērnu sildījusi

Kas tukšās dienās dzīvs ir saglabājies?
Vēl arvien ņemšanas kārums liels
bet arī došanas, ziedošanās prieks.

---------

Sentimentāla tikšanās un šķiršanās Francijas mežā
3.8.69.

Tur apsēdos uz priedes celma
un raudzījos -- kā virši zied,
un klausījos, kā viršos vējš,
kā smilgās vējš,
kā man pār seju rīta vējš
no sveša meža zariem nākdams
sen, sen dzirdētas balsis nes.
Bet man bij jāceļas un jāiet...
Tur līdzās dzelzceļsliedes bij,
kur veda tās, kas to lai zin?
Bet man bij jāceļas un jāiet,
uz kurieni -- kas to lai zin?
Es nolauzu sev kazenāju,
no visa tas bij senākais,
ar savu melno ogu acīm
no bērnu dienām raudzījās
man neizprotams vēl arvienu,
un noliecos pie baltās smilts,
ko sīki, saules silti ziedi
kā pasargājot steidzās segt,
bet man tai nebij jāteic daudz:
-- "Man jāiet tagad... Bet varbūt...
Varbūt kaut kur... kaut kad... kaut kā
mēs tiksimies."
Kas to lai zin?

---------

Iziet pretī liktenim
Nov. 1969
priecīgāk ir un vieglāk
kad tas pieteicies nav
gaidīt te, vai tur,
tādēļ viņš gudri to dara –
nepiesakās nekad
turot neziņā lielo tikšanās brīdi,
bet par tuvošanās zīmi
velc sarkanu džemperi
(rozi kas tagad ies meklēt)
liec miroņa galvu logā,
iekrāso puķi uz vaiga
un lai tikšanās būtu sevišķi maiga,
neierodies, neierodies nekad.

--------

ceļā
1969, 16. nov.

Nepiesienies par daudz
Pie perēkļiem un perēkļiem
Nebīsties par daudz
No ļaužu likumiem

Meža un kalna likumus
Meklēt ej
Mākoņu, mēness ceļos
Pastaigā.

Tik cilvēku peklē tu atpakaļ kāro.
Kādā dūkstī tu iemini kāju!
Bet lai, bet lai, strauti
Nāks tavā ceļā vēl
Noskalot tavus putekļus.
Cik skaisti ir iet
Vēl arvien skaisti ir iet!

--------

Patlaban mana diena ir ļoti grūta
Mans ceļš iet pret kalnu
Jau vairāk jūdzes
Es esmu viena pamesta saviem spēkiem.

Bet ja man jautātu
Ko tu gribi patreiz, ko tu gribi citādi?

Es nezinātu ko prasīt.
Varbūt – lai man par daudz
Neizsīkst spēki.
Un – lai nesāk līt.
Es esmu mežā viena
Un sāk līt....

Vai vēl mans ceļš nav beidzies, akmeņainais?
Vēl kaut kas aukstāks nāks par lietu;
par ceļu akmeņainu,
vai var vēl vairāk nākt?
Lai nāk – lai brūk pār galvu,
atveras zem kājām –
vēl dzīva esmu visu nest,
vēl akmens neesmu,
zeme kas mierā guļ,
bet būšu un būsi arī
Tu, būsi arī Tu.

--------

Sirds ceļš

Jo tuvāk nāku
sāk tilti ļodzīties
un kvēlo tuneļi,
smagumi nosveras,
nekārtīgi sāk signalizēt ceļu ugunis,
pasaule, kas mieru noslēgusi bij,
sāk uzbrukt nezinot.
Pie puķēm pieturos,
tveros pie skrejošiem vilcieniem,
caur sienām eju sargtorņus meklējot,
bet neatlaidīgi, nekavējoties
Tev tuvāk nāku
bez kara plāniem,
bez ieročiem,
tik jūtot nežēlīgu cīņas garu.
Ir jūdzes izstiepušās,
un gausas ir minūtes,
sirds laimes gaismā stostās
bet
no droša lepnuma
tā atkal noliecas kā magnētadata
pret savu ziemeļpolu,
pret savu dienvidpolu
un dreb
bet nešaubīga
tā savas pasaulpuses rāda.
Tai jāpaklausa,
jāiet tās ceļš
bez kara plāniem,
bez ieročiem.


-------

Pulkstens kaļ krustus,
Wollongongā, 18.4.70.
sit naglas manā zārkā.
Mēness skumji nobālis mēms
slīd logā, aicinot ārā --
aizbēgt aiz vārtiem,
kur pulksteņa sitieni neķer,
kur sudraba naglas izbirst
skrienot pa lielceļiem.

-------

Šī pilsēta
Wollongongā 5. 1970.
kā Roma šodien
man izskatās.
Šī mana pilsēta
kā Roma.
Ar maigu novakari
un sārtām debesīm,
pat mūri sakāpuši augstu
un varbūt kaut kur drupas
jo Romā vajag drupu.

Bez nozīmes
bez jēgas
ritmos ieskanējās,
kā vējš kas sejā sitas,
vārdu versijas
un es zināju
ka tās sūta
aukaina kā vējš
bez jēgas
mana -- dzīvība.

--------

...Un nāve atkāpjas
Wollongongā 24.6.70.
jo es sagatavojos
ilgai gaidīšanai

kā saknes gatavojas
ziemas miegam
spēkus glabājot.

Dzīvība iekūņojas
siltai nobriešanai
jo izmetu es āķus
tālos pavasaros,
ar pirkstiem ietveros
ilgai kāpšanai.

Acis aizverot
ieskatos savas sirds katedrālē.
Svētās Sirds Katedrāle Parīzē
pērlaini balta...

-------


Pie loga palma tur rīta mieru
Wollongongā, 5.10.70.
savā zaļā lapu biķerī.

Viņā kāds neredzams putns
griež asu, neritmisku skaņu
kā bērns, spēlējoties ar šķērēm...

Kāda iela iedziedas
ar balsi tik daudzkrāsainu
it kā tā zinātu un aicinātu

uz tāliem ceļiem
kas kalnos ved.

[variation]:
Pie loga palma tur rīta mieru
savā zaļā lapu biķerī
kurā kāds mazs putns
griež asu, nevienādu skaņu
izklaidīgi
kā bērns spēlējoties ar šķērēm.
Bet no pilsētas lejā
pār kuru ir dūmains rīta maigums
kāda iela iedziedas
satraucoši
ar balsi tik daudzkrāsainu
it kā tā zinātu
tā vēstītu
it kā to saistītu kas
ar tāliem ceļiem
kas kalnos ieti.

--------

Es Tevi meklēju
Wollongongā, 6.10.70.
šai pilsētā
es Tevi atradu
šai pilsētā
es Tevi pazaudēju
šai pilsētā
es Tevi meklēju
visā pasaulē.

--------

"Tu liec vēl vienu kapu
Wollongongā, 9.10.70.
pie visiem citiem klāt,
uz rekviēma dun soļi
un zvani..."

Pelni
vesels kalns pelnu
tur neaugs nekas,
šīs drupas posta skatu
nav tā kā Romā
kur tūristi par tām maksā.

Tu piesvied man vienu kapu
kā skārdeni iztukšotu
pie visiem citiem klāt
un pats iekrīti tur iekšā.

Kam lai varu vairs ticēt
ja Tu, tāds ēzelis, saknes izmet gaisā
kā tāds krūms ko apgāž arkls.

-------

6 a.m. Saule pludo...
Piektdiena, 11. dec. 1970 Wollongongā

Ir vēl tik agrs, tik agrs,
tik pieninieks skraida jau
bet autobusi vēl neiet...
Es nevaru gulēt vairs,
saule un domas modina
neliek miera
gaismas lidinās kā putni
pār jūru.
Domas vien staigā atpakaļ ceļus
viss cits rit tālāk uz priekšu.
Kur rit? Putni riņķo,
mašīnas ielā turp atpakaļ joņo,
jūra plūst, atplūst...
Bet kādi soļi, es dzirdu,
mazā pulksteņa soļi
rit nemitīgi tālāk, tālāk.
Nieki. Tu viņu griez, atgriez un uzgriez,
celies, ņem sapni līdz un riņķo.

---------

Izgāju naktī
piektdien, 18. dec. 1970 Wollongogā
izšūpoties
ziedošu dārzu smaržās
brīnījos
kā tāds mazs dārzs
var noslēpties
pilsētas ielu režģos?
Mašīnas apkārt riņķo
šalkdamas,
iekaukdamās,
lampas rindām
pārkārušās
visnotaļ gar horizontiem
bet te vidū
zāles un krūmi sasniegušies
zaļās skavās
ziedķekari izbērušies
pāri, visapkārt
un zvaigznes
noliekušās zemu
meklējot aizsniegt
acis, dārzos iebēgušos,
pilsētas nakts vidū.

--------

Ceru daudz no šīs dienas,
Wollongongā, 15.1.71.
vēstules pienāks
pastkastītē gulēs
manu roku gaidot, kas tās apmīļos;
puķes, puķes kaut kur
klusi mestas
varbūt no gaisa kritīs,
nedaudz kaut kā
tas tā gadīsies
un sienā pārvērtīsies
pēc siena smaržos,
tā viena no skaistākām pārvērtībām
viena no retām pārvērtībām kas skaista,
kritīs puķes un sienā
pārvērtīsies.
Pie tevis ir
kā tikko pļauta āboliņa vāļa,
kāda balss man saka
kāda balss man teica,
tas jāteic atkal
jādzird vēl
vēl nepietika
āboliņa tikko pļauta.

[variation]:
Rīts, saule, putni
balsis ielā
sola daudz šai dienā
vēstules pienāks
pastkastītē gulēs
lidos kā baloži manu roku gaidot
vārti vērsies, krustosies
puķes, puķes kaut kur kļūs mestas
no gaisa kritīs
kaut kā tas viss gadīsies
... un sienā pārvērtīsies.
Pēc siena smaržos
tā viena no skaistākām pārvērtībām
viena no retām pārvērtībam kas skaista...
Kritīs puķes un sienā pārvērtīsies...
Dienas karstums beigu beigās.

-------

Cementa vardes sēž dārzā
krēsls palievenī gaida
nāc lēnām vecomāt
sētai neskaties pāri
dzejo kā tev liek
tavs vecums un
kungu padoms.
Apgāzies pods!
Apgāzies uz vietas!
Atleciet cementa vardes
man sētai pāri jātiek.
Simts vecenīšu sēd mājās
vai no tām
jums nepietiek
lēnības, ritmības, miera?
Un nenorūpējaties tik ļoti
norimšu
rimšu arī es.

-------

Nu laiks ir atkal izkrist
skaņu ritmu
vārdu asarās sasalt
kā krisālos
iebirt tev saujās neprātīgais.
Nu laiks ir atkal celties
gurdenos spārnos,
tūkstoš svētceļojumos
doties.
Tikties un atvadīties.
Nu laiks ir atkal mosties.

-------

Otrdiena.
Man atliek lamāties
un bārties
bet vienmēr rīmēt
spēlēt to
un vēl arvien pār
galvām gāzties
tiem kas grib mani
iesprostot.

------

Diena tik maigi sākas
kuģi dūmakās guļ
jūra pusaizmigusi
gaismās
kalni kūkumos snauž
un manu soļu gaida
smiltis un ūdens
un klints
nu manu acu gaida.

-------

...bet ka neskatīties var
sapnis zaudēts ja Tev
garām staigā?
Jānovēršas -- jāsaka nu
diezgan. Dzīvot gribu.
Gribu dzīvot. Kā tad lai
daru? Sapni nokauju?
Ar ko? Ar mīlestību?
To jau mēģināju --
uzliku uz acīm delnu
viņa tēlam -- dusēt ej!
Bet tas mostas dienas
trokšņos.

Apnikušas jums manas puķes.

-------

Acu plakstus lejup nosver
Wollongongā, 1.2. 71.
aizver
ausis pielīst
piemurmina
pelēks vakars
pāri zaļam dārzam
melnas jūras sūtīts
zilgans spēlēdamies rūtīs
vakars
soļus izdzen ielā
ceļā
lampas iededzina
gaidīšanai
atver acis.

--------

Lēciena bezdibenī
sapnī atteicos.
Dienā spītēju bailēm
lēcienu bezdibenī
Ņēmos ar smaidu.
Atveras dziļumi laipni
ziedus pretī sviežu
kritiens lai maigāks
brūces lai apklāj
un lai nenosistos
drošajam
laipnāka nāve.
Lēciens bezdibenī
bij kāpiens
kalnā zaļā.

-------

Simts paldies Tev
par smaidu
ko citam dodot
manā sejā sviedi,
kā ziedu
kā lapu
kā siltmi
kas gar mākoņmalu
sauli nes.

-------

Vasara ar vēju iemetas
parkā
koki zilizaļgani
sašūpojas
magoņu ziedos
karstās dvašās
dūmos.

------

Visur likta sirds uz akmeņiem,
Wollongongā
pie kokiem, un mēģināts -- iemīlēt.
Varēts arī.
Te beidzot -- sagājis viss dēlī.
Iemīlēts nezin kas?
Savas pazudināšanas sākums.

------

Vējš svilpo mieru
Crown Street 1/405
logos un sienu un durvju spraugās
visu dienu.
pilsētas mājeļu klāsts
pieklaudzina pie rūtīm
rozes un tējkarotes
un gumijas bumbas
iesviež.
Es tikai pamāju
kādu palodzi paspodrinu
un gaidu ka aicinās
uz svētkiem.
Pulkstenis novicinās rādītājus,
sakrustos un smiedamies pārvilks pār grīdu
lai pasmaidu.
Sievietes sukā matus
un staigā gar spoguļiem,
savelk kājas uz dīvāna
jo vējš svilpo mieru un mieru.
Svilpo un svilpo.
Kāda diena jau jāņem
no rīta līdz vakaram
slinkošanai.

-------

Loga šķirbās svilpo vējš
(tuvu man pie auss).
Cik tā sena, laba skaņa
tai no dārza nākdams dzied
kāds spiets
asu adatiņu, sniegpārsliņu spiets
kura baltam pulkam cauri
rādās ābeļziedu dejas.
Cik tā laba sena skaņa
kupenās caur pa[..]gļiem
vilkdams svilpo sniega astes vējš.
Laba rudens tumsas skaņa
līp pie rūtīm brūnas lapas
lāses pāri birst
un līst.

------

Laižiet karogus pusmastā
mana mīla
mirst lēnās mokās.
Sākat [..] zvanīt baznīcā
ņemat viršu vainagu rokās.
Tevi dusēt
zem rozēm laidīsim
bišu sanoņā
ieauklēsim.

------

Iela mana dzīvība te,
ielā iznesu bēdas,
izkaisu jumtiem pāri.
Jūra zilu svītru pārvelk
debess piezvana
pieskandina mašīnu taurēm.
Gaišs dūmenis dūmos
mākoņos ieslēpies
veido panorāmu
izdaiļo seju [..] trijas.

------

Tur maigās lampas
iedegās līdz ar krēslu
un spoguļojās jūrā.
Viņu mirdzums pienainais
ir līdzīgs pērlēm.
Pa labi no peldvietas
aizstiepjas zilgana
lampu rinda.
Pa kreisi firziķu krāsā.
Var iet pa labi
un tad ir sērīgi
aizgājušu skaisti
kā ziemsvētku jausmās
kā pasakās par sniegu
un nakti.
Var iet pa kreisi
un tad ir uztraucoši.
Lampu maigi gaismas ovāli
ir pilni solījumu
un aicinājumu
par kuriem ir jāsmejas klusi
"Tā nevar, tā nevar."

-------

Tavas acis apstājušās.
Gaisā dzirdu bišu spietu
brūni spārni kopā ķeras
siltā dzīvā vīnķekarā.
Saule ozollapās krītot
sašķīst simtu jaunās saulēs.
Brīnos.

-------

No stundām neziņā ko vadu
kā ledus laikmets gulst
uz maiguma
ko neprātīgā ziedu laikā
ar saules ziņu vērusi bij sirds,
uz dzīves līkuma
kā akmens iežā
paliek tā nospiedums
zem smagā ledus
ledus laikmetā.
Kas viņu atraks
vērtēs, glabās?
Un kādos muzejos
no viņa kādas ziņas liks?
Tas man nezināms.
Šo ziedu audzējusi
bez apdoma bij mana sirds.

------

Gaisma laistās ielā
kā ugunīgas krelles
baltas kalnā augšup
sarkanas no kalna lejup
un otrādi,
un pulsē zilas un sarkanas
un pulsē zeltainas lielas
ātras stipras kustīgas acis,
gaismas no mašīnām
kā starmeši -- iesviežas
logos -- pārskrien sienas
atblāzmo spoguļos, zūd
atrodas.
Mierīgas gaismas
līst no logiem uz ielas
uz dārzu puķēm
līst pa pusatvērtām
durvīm no telpas telpā
apstājas pie zīdaiņa
durvīm un
atstāj tās
auklētājai tumsai, puskrēslai.
Cilvēku rokas, acis
sejas sniedzas pretī
naktij. Nakts šūpo
bārsta tās spēlēdamies
kā vilnis oļus un
gliemežvākus ar gliemežiem
jūrzāles ar zivīm un ikriem
un vēžu čaulām
pret krastu.

------

Dzidrs, tīrs miers --
iela dzīvo savu mašīnu ritmu,
sviež, gāž, viļņo to mājā
caur sienām, logiem
caur grīdām un pamatiem
ar skaņām un drebēšanu.
Plaša mūzika skan dzīvoklī
cauri sienām, durvīm, grīdsegām.
Zīdainis runājas tumsā
sūkdams pienu no savas pudeles
un dzīves stipros pulsus no nakts.
Briesmīga motoru un bremžu
iegaudošanās ik pa laikam
nāk kā stiprāki viļņi
visā, kas kopā plūst mierīgi
kā mierīgi gāžas kalnu upe,
kā mierīgi krāc jūra vētrā.

-------

Dzīvo, ceļo
aizej un atgriezies
ar savu akvāriju
ar savu dīķi un jūru --

-------

Atdoties gaidīšanai
kad ielā vakars ienāk
ir labi.
Ik mašīnas gaitā
kas maigāka šķiet kā no rīta
ir kaut kas no ziemsvētku gara
no bērnu gara,
kas kaut ko nes dot
un kaut ko saņemt steidzas.

-------

Kā puķe saulē sasilusi
Tu manam vaigam piekļāvies.
Nu zeme un debess zied
zied ziedu un mākoņu pulkiem.

-------

Tas viss ir kā mūzika
ko grūti panest
ik lampai ir mazliet
citāds tonis
mazu mazliet sārtāks vienai
mazu mazliet zeltaināks otrai
pienaini bālāks trešai.
Un tās ir kā sejas
un tās ir kā puķes
ar savu siltumu un starošanu
un tās ir kā gliemežvāki
ovālas pērles
kas guļ jūrā tur
kur lampas spoguļojas.
Vai gliemeži sapņo un
veido savu mājiņu
ovālus pēc lampām
šūpojas viļņos un sapņo
gaismas atspīdumus
savos pērļainos vākos?
Vai arī, vai arī cilvēks
sen mirušais architekts
ir lampu zīmēdams
skatījies gliemežvākā
sapņojis par jūru?

-------

Tu nāc kā maza saule un ej
un kad Tu nāc un ej
laiks tuvi un tāli
jādod Tavai nākšanai
un Tavai iešanai.
Ir ausma jāsvin
un noriets
lai gaismas
izplaukt var.
Ja nekas netiek labots
tad tur kas kļūdains bijis
kā mazi mezgli paliek
lai tas tiek apstiprināts
apzīmogots, pieņemts.
Tāds tas bij.
Tā pasaule kur Tu kā
maza saule nāc un ej.

------

Nevarēju aiziet no jūras
bij jāgaida līdz saule norietēs
un mākoņi krāsosies un jūra,
nevarēju aiziet no jūras.
Un mākoņi nokrāsojās
pēc saules vakara krāsās.
Nevarēju aiziet no jūras
bij jāgaida līdz lampas iedegsies
un kāda būs tā kas
man bij vistuvākā.
Un lampas iedegās
visgarām gar jūru
un tā kas man tuvāka
bij vistumšākā -- bij zelta krāsā.
Nevarēju aiziet no jūras
līdz viļņi satumsīs
nevarēju aiziet no jūras
līdz lampas izdzisīs
līdz jūra modīsies
līdz celsies kaijas
nevarēju
aiziet no jūras.

-------

Salasi savus gabalus
ko diena izšķaidījusi.
Salasi, zemojies, rūpēs
par katru
sāpēs tos
saaudzē kopā.

-----------------

Tik maigs saulriets pilsētā
vasaras makoņstrēlē
saule iešūpojas.
Kaimiņmājā kādu saslēdza dzelžos
iegrūda ratos kā zvēru aizveda.

------

Vējš ar lietus smaržu
1971
draiskulīgs.

Saule izmet varavīksnu
augstā lokā.

Uzmirdz tā spoža
un dziest,
pašūpodamās uz
mākoņa ātra.

Vējš ar ziedlapām pilns,
ar smiltīm,
ar lietus lāsēm,

liekas arī viņš, šai pavasara dienā,
nezin ko atstāt ko ņemt.

---------

Iela maļ savu dienas maļamo
naktī nepiestājusi,
nav stāties laika,
bet skriet nav brīva ceļa,
maisīties vidū, kopā, barā,
jaukties ir šīs dienas garā.

---------
Iemaisu sev zāļu tēju.
Kas gan ir citādi?
Bērnu soļi aizskanējuši.
Staigā pieaugušie.

Sameklēju puķu sēklas.
Kas gan nav tā kā bija?
Saujām plūksim puķu zirņus
kad tie būs saziedējuši.

Sniedzos atšķetināt dzijas
vai nav kā toreiz bija,
kad rokas klusā adīklī
līdz laimi ieadīja?

----------

Kluss vakars
1971

Mašīnas. Vējš. Vilcieni.
Logs klabinās paklusu.
Paklabinās un klust.
Un negaidot atkal –
ieklabinās paklusu.
Mašīnas. Vilcieni. Vējš.
Blakus telpā kāds ieslēdz gaismu.
Vai izslēdz.
Sāk, vai beidz.
Vilciens pienāk.
Vai aiziet.
Mašīnas iet un iet.
Ļoti kluss vakars.
Nedzird nevienu balsi,
nevienus soļus ielā –
visi bērni jau pie miera.
Mašīnas. Vilcieni. Vējš.

---------

Izvaļīgs vakars
ar televīziju, kā pļāpīgu sievu,
kam šad un tad jāuzsmaida,
jāpamet acs
un ar rūgtas tējas dzeršanu
ar laipnībām,
smiešanos par neko
ar grauzēju kaut kur visā
ka aiziet stundas tā
par neko.

---------

Tikai kustība
iešana no vietas uz vietu
jušana ka ceļš slīd prom
zem tevis
ātrāk vai lēnāk, tik prom,
arī ne – prom,
tikai uz priekšu,
arī ne tā,
tikai jūtot, ka ceļš rit
zem tevis,
ka slīd garām koki, mājas,
ka debess nāk līdz,
jūra parādās pa brīžam
un sejas.
Bet ne – viena zināma seja.
Ja sāktu to meklēt
sāpēs varētu nomirt
to neatrodot,
nekad neatrodot
garāmslīdošās
pretī nākošās
simts tūkstoš sejās.

--------

Stainless steel

Kopš naži vairs nerūs
virtuvē lielas pārmaiņas dzīvē
kopš naži vairs nerūs
rūs bībeles grēks vecais mierā
jauns nenāk vietā
cieš pasaule dzīvi bez grēka.

-------

Šī sasalšana pretestībā
vēršas nomiršanā
maigu vārdu nav
ar ko vēdināties
glaimoties, slavināties.
Īstenība līdz saknej
cieta, skarba un – daiļa,
tik daiļa, ka nav
vairs baiļu
no tās vēl lielākas
tuvākas, cietākas skaušanas.
Pretestība tikai pret jums –
jūsu viegluma meklēšanas.
Zaļās lapas
pārāk zaļas, indes zaļas,
ko tais meklēt?
Spoguļoties vien tais labi
dīkā spoguļoties.

-------

Ar savām domām pasēdēt
vēl, kad jau vēls, un
nakts ne viņu izdomāšanai,
varbūt tik atnākšanai,
to netraucēšanai, lai
viņas domājas
kā straumes skalojas.

--------

Ūdeņi sasaluši
ceļi baltā ledū klājas
soļi kavējas
slīd kājas.
Vai man nobīties
šīs asās skanēšanas?
Šīs lūšanas?
Šīs saldēšanas?
Vai pacietīgi iet
ar vējlukturi?

Kad mana valoda raisās
Tu prātā man nāc –
Tu zināji klausīties
dzirdēji smalki, kā ar tēva ausi.
Citi pāri iet
ar savām domām dārdot
nedzirdēto ārdot.

Smalks lietus nedzirdami nāk uz lapām,
maigi klājas
pret izeju – vai mani dzirdēs
atkausēs sala apdegumu?

--------

Kā svētdiena
tik maigi līst
pēc sausām, karstām dienām
kur debess dzērusi bez sāta
no zemes sulām
jau izdzērusi dažu dzīvību
nu atslābusi savas kāres
maigi līst.
Uz parka takas
kāds cilvēks skrien
trenējas. Ar lietu sviedri
kopā līst.
Vēl kaut kur otrs un trešs
tā vientuļš skrien
tik mirkli jūtot –
top zeme zaļa atkal
no lietus
vēl divreiz apkārt jānoskrien.
Uz takas tukšas parkā
ar zelta bizēm viņa,
kur viņa iet?

--------

Tumši, pelēki ūdeņi murd
visu nakti aiz loga.
Līst rudens lieti un upe plūst
pilna nāves un dzīvības mitu.
Trūdu smaku pa tumsu nes vējš
ar bērna nevainību
izsvaida, sajauc un kaut kur liek,
atstāj reiz kaut kur ņemto.
Tumši murdot ūdeņi plūst
līdz ar laiku caur nakti
ūdeņi atplūst, vai atplūdīs laiks
atgriezdamies no jauna?

--------

Rīts

Piecos no rīta pavēros vaļā logā:
nakts bij vēl ielejā,
uz jūras jau sarkani ausa
ciets, mierīgs, pārdrošs rīts,
pēc smagām lietus dienām.

Tumsā zem spuldzēm,
ielejas dibenā dziedāja gaiļi
un viņu balsis, no viena pie otra ejot,
iezvēla krūtīs man visas jūras un pilsētas spēku.

Varas un likteņa pilns,
kā glečers tas pāri gāzās,
bet, aukstumā drebot, es smējos –
jo, sakliedzoties ar gaiļiem,
lielu siltumu viešamies
jutu no prieka vērpšanās sirdī.

To varēju tvert, turēt, likt pretī
pilsētai, jūrai un rītam,
kā viņi, karstkrūtainie gaiļi.


[Notes at bottom, referring to words numbered in the poem:
1. to push in, to throw in (iezvēla)
2. power (varas)
3. glacier (glečers)
4. to gather (viesties)
5. to spin (vērpšanas)

(silly powerful poem)

At top of page a note:
„The bill you have to pay on 16. July 71. Is $43.84 its for 3 month assurance.”

The sum is circled and a long tail snakes from the circle to the other side of the paper into the hand of a little woman, as if holding a balloon...

Note with drawing: „What to do?”]

--------

Autobusi pienāk un atiet
jūra graužas krastā
bet krasts ir sasedzies
ar siltām dzeltenām smiltīm
un neliekas zinis.
Autobusi, kā dzeltenas, zilas,
sarkanas un melnas vaboles
salied zem eglēm
un izlied – aizrūc ielā –
daža maza sporta vabolīte
iekaucas bēgdama.
No viļņu malas bērni
spiedz gari un augsti
un nemitīgi, kā viļņi šņāc
šņāc nemitīgi
ar ledus žvadzoņu rudenim.

---------

Kāds melnais, un pusmelnais
un dzeltenais atnāk krastā
un pastāv.
Kaijas gaida barību un knosās.
Atnāk meitene
izklāj dvieli zālē un apsēžas.
Puika kurvītī salasa tukšas pudeles.
Kad visu to esmu noskatījusies,
kamēr saule silda muguru
un zeme mazliet saldē sēžamvietu
jo rudens nāk
– tad esmu vienu soli tuvāk
šai jaunajai vietai.

--------

Domām vārdos netīk iesaistīties
klejo tās ap veidiem, krāsām
pie krāsām gaismas kavējas
klausās viņu stāstos – nesaprastos,
vārdos nesaprastos
gaismās saprastos un krāsās
vai šo klusumu un starošanu
kurā krāsas dzīvo
kurā krāsas gaismai atbild
vai to var ar domu skart?
Vai – var ar vārdiem iegūt?

Klusumā, neatskanot
vārdi nolaižas pie krāsām:
pārsegs sarkans bārkstīs deg
spuldzes gaismā
sarkans, sarkans puķes sapnis.
Paklājs – zelta, dzeltens, zaļgandzeltens,
pelēkdzeltens,
salmu dzeltens,
stiebru, siena zaļgans
šķiedrains pinums.
Koka galda, koka krēsla brūngans siltums
riekstu kodols –
salmu pinums, koka gludums, saules tuvums, ēnas segums
neliels laukums
sarkans, sarkans gaismas puķes sapnis...
Jā. Vai nē?
Kad vārdi nezin klausīt.

--------

Kalnu aizvējā pie jūras
saulē gozējusies pilsētiņa guļ
naktī izstiepusies vizuļo ka kreļļu upe
dienā atzvēlusies vieglā dūmakā.
Ar sarkanu mašīnu kā mārīti
rūcot nolidojām ielejā
pie jūras izstiepusies kalniem
zemē pie kājām pilsētiņa gunīs mirguļo.

---------

Jūra melni zila,
tās mala horizontā
stāv atstatu,
it kā tā būtu tur pieslieta,
kā nokrāsots dēlis.
Balts punktiņš tur cīnās,
labu laiku jau,
tikt pāri šai asai malai,
spīd spoži zem vienīgā mākoņa
gari izrobotās rožainības --
kuģis tālbraucējs.
Dievs lai stāv Tev klāt,
sveiks, kuģi sveiks!

---------

Jūra spēlējas
ar mazu, baltu kuģīti
šo svētdienas pēcpusdienu.

Pašūpo viņu tālāk
tumšākā zilumā
aizvizina viņu tuvāk
gludā gaišumā

pasviež ar sānu pret krastu
pagriež ar galu pretī
lai baltos burtus var redzēt tā rakstus.

Jūrai daudz rotaļu šai pēcpusdienā
ar vienu pašu baltu kuģīti.

-------

...Un uz brīdi atkal viss
iegūst krāsu, izgaismojās,
manā cietumā.
Lietas runā gaismu valodā,
trīs dimensijās stājas
siena, glezna, krēsls ar drēbēm.
Priekškars logu sedz un --
aiz tā var jūra būt...
Jūra... Nepiemini vainas vecās,
dzīvo krēsls un siena,
dzīvo klusums krāsās.
Sēklu izsējis kāds smaids...
(joks un teika vecā.)

Priekškaru ar puķēm
Matiss iemīlētu!
Kaut kas solījumu met
šai vēlā stundā
manā cietumā.

-------

Saliedējums

Jūdzēm laistā jūras krastā
sniegs ir
viņa siltā saules laukā,
izkarsētā, tukšā smiltī --
sniegs ir.
Jūras šalkšanā gar krastu
stiprā, vienmērīgā pulsā
mežs ir
smags sniegots mežs,
vējš apdedzinot
skar ar ziemas elpu.
Baltas kaijas melnas ir,
to gājienā, lidojienā
ķērcienā vārnu skumjas ir

jo pazaudētais nu vienojies ar atrasto
krastā citā tuvums atvēries
un tas ir saliedējums
mans dzīvais neieraktais kaps.

---------

Ļaujiet man brīdi miera,
saules un mūzikas,
gribu dārzā iziet
un paskatīties,
kā rasā nomazgājas
zaļa kreses lapa,
sudrabu sakrāj
savas sirds apvidū
no nakts dvašas,
sīku lāsi pie lāses
un saulei atdod.
Man nav jums cita ko dot,
tik gaisma no rasas lāsēm,
no nakts dvašas,
ko rītam sakrāj lapas
ko rītam sakrāj sirds.

--------

No vakara vēja,
un debešu skaistuma,
un ugunīm svešos logos,
Tu atkal atmeti sāpi
par dzīvības zīmi.
Dreb domas kā putni,
kā lapas
no vakara vēja,
no debešu skaistuma,
no Tavas dzīvības zīmes.

-------

Tikko gaisma aust
es logā izliecos
paskatīties jūru --
lejā dārzā bumbērkoks
apsedzies ir balts,
un kāds krūms
smaržas kūpina,
pilsētiņas māju drazas
mazās sānieliņās,
gaiļi dzied
(un ņemas vistas).
Jūra klusa --
spēkojas ar debesīm,
krāsas maigas.
Mana diena sākas.

-------


Kur man šīs lapas glābt, kur likt
ko rīti man logā glezno?

Jūra, debesis, pilsēta,
pilsēta debesis jūra.
Jūra debesis, debesis
debesis jūra jūra,
iela izdzēš ugunis
debesis iededzina,
zilais zaļais autobuss
melnais, sarkanais, baltais,
tālu nācis no Melburnas...
Rīts jau krāsas mainījis
divi, trīs, deviņas reizes,
mierā tas neapstāsies...

Kur man šīs krāsas, šīs krāsas likt
ko rīti un dienas man glezno?

-------

[
variation on Būs skaista diena]:
Tur jūra jautā
ar zivīm un gliemežvākiem
ar smiltīm un ūdens lāsēm
kas dažu nakti sitas
līdz puspilsētai ielās

un akmens atbild
ar sauli un putekļiem
ar saknēm un zaļumu segdamies
par godu ūdeņiem ziliem.

Tur debesis līmeņos sniedzas
un līmeņi mākoņos kāpj.

Nāk cilvēki ar savām sāpēm
simts jūdzes nostaigājot.
Nekur neaiziet un neatgriezties tiem
jo smilts un ūdens visas pēdas izlīdzina.

-------

Iela rūc un ārdās,
gaudo, iekviecas,
šņāc, dreb, līgojas...
Uz galda atvērta grāmata par Domiē.
Vajadzētu atvērt grāmatu par Klee
lai iela elpotu, vibrētu,
šalktu, mutuļotu
kā elektrizēta, aktivizēta.

Pēc ziemas saule sašūpojas...
kolonnu bars sašūpojas,
pie pilsētas nama durvīm,
pie bibliotēkas durvīm.

Kaut kur ir viena maza dzīva ogle
ielā izkaisītos pelnos.

Jūra ieslēpjas miglā,
saplūst ar debess dūmakām,
ko kalni noveļ no sevis
pēc karstām mežu degšanas stundām.
Vasara.

Nemiers mierā ieplūst,
ik soli pulsē, nestājas,
nosvied, aizmet to jūrā --
akmeņos tevi atradīs,
ielā līdzi nāks.

No rītiem, izejot ielā,
jūra dažreiz ir
pāri pilsētas jumtiem
naktī pacēlusies.
Pār sarkaniem pilsētas jumtiem
tā mirdz ļoti zila un gaisā
ir uzvilkta balta bura.
Bet nākot mājās, pēcpusdienā,
viss ir atkal klusi
savās vietās
un iela ved
mazliet pret kalnu.

-------


Mākoņi, dūmi, kuģi
jūras iepelēks sudrabs
pilsētas jumti
iela, dzīvības dzīsla
ar ātru rūcošu pulsu
vijas turp atpakaļ, cilpās
sametās krustu šķērsu
zem jumtiem met savas dzirkstis.
Jūra, mākoņi, kuģi
guļ viegli, šūpojas,
bez steigas kāds kuģis
ar tādu pat dižu mieru
kā kāds cits ienāk ostā
viņš pazūd horizontā.

-------

Iela atkal krēslo
mazas lampas, sārtas kā puķes
tikko iedegušās
debess vēl gaiša, pusgaiša
tumst lēni tumši zila un
lampas kļūst zeltainas,
kā brīnums šī naktī grimšana.
Vai tās tikai lampas,
tās arī divi rokas atlocītās piedurknēs,
atbrīvotas, kailas paceltas darbā
kas atgādināja, lika nojaust
tēloja
ka tās paceltas pretī
mīlestībā.
Dziestoša dienas gaisma krustojas
ar lampu nakts gaismu. Ar
mūsu atrastā prieku krustojas
mūsu radītās sāpes.

-------

Briesmas ir klusas.
Briesmas ir slepenas.
Viņas stāv acu priekšā --
un ir -- nepazīstamas.

Varbūt tā labāk.
Varbūt tā vieglāk --
Vienreiz nezinot izglābties,
otrreiz nezinot krist.

-------

Lielākais šai dzīvē varbūt beidzot ir tas --
kaut ko iekārot.
Ko tu iekāro, to tu iegūsti arī neiegūstot.
Kā tev nevajaga
to tev neviens dodams nevar iedot.

-------

Kur liksi bēdas?
Izraudāsi.
Ieraksi nakts melnās stundās.

Kur liksi sāpes?
Klusināsi.
Saspiedīsi pats savās delnās.

Kur liksi neziņu?
Cilvēka prātu nederīgo
dzīves augstākai jēgai?
Staigāsi, maldīsies līdz kapa malai.

-------

Zem zaļiem kokiem izkārt
tīras drēbes,
noraudzīties debesīs,
ir mirklis ikdienīgs
kas labu mieru nes.

Ja sacīt gribi --
šai ielejā tik apnikums un grūtums...

Ir acis jāpiemiedz
pret lielo spožumu, kas
katram mirklim citu gaismu dod
to vienreizīgu dzīvē ieliek,
apnicīgā ielejā tas tā var būt.

-------

Pāri jūrām, zemēm [..]
vecā Kārļa Skalbes drauds.
Draugs kur esi laimīgs bijis
otrreiz neatgriezies vairs.
Vecā vietā kalni, lejas.
Kur to likt, ko ar to darīt?

-------

Aizliegums

Šis lapas baltums
pēkšņi ciets kā siena,
cauri tai ziņu nevar laist nekādu.
Ceļā izejot, vārti, sprosti slejas
visas sejas draud
un uz gaismas pilno namu
ejas nav nevienas.
Jānogriežas apkārtceļos, līkumos,
līdz vairs nenes soļi
līdz vairs nezin acs.

--------

Iet svešās sejas, mašīnās garām --
kur pazīstamās palikušas?
Vilkt pelnu maisu pār galvu?
Citu jau neprotu.

--------

Ir jau pienākts tik tuvu
ka būtu tas jādzird un jāsaprot, jāuzzina...
Bet viss ir klusu.
Nerunā ne kalns
ne cilvēks citu valodu,
kā to, no bērna kājas.

-------

Sabangojas spēki, vēlēšanās!
Gatavs esi kalnus gāzt.
Bet -- nav nekādu kalnu,
līdzenums un žēlīgs miers.
Atstum kalnus līdzenumā
radi pasaules
žēlīgā mierā
rādi kur tavs spēks?...

-------

Meitenes stāsts

Izrunā, izstāsti savas bēdas. Atzīsties kas noticis?
Kā zināsim -- mierināsim.
Izstāstīt var vārdus. Tam vārdu nav.
Kā smaga straume tā mutuļo krūtīs,
galva līkst, it kā tā nevarīgs zieds būtu, vai zars,
kam straume gāžas pāri un apkārt griežas,
velk savos dziļumos ar vilkšanu, it kā --
manām acīm šī straume jāizzina, jāiegūst, jāvalda būtu,
it kā to droši plūdināt vajadzētu, kā jūru kur kuģus laist,
it kā mākoņi tā jāceļ būtu, pār zemi lai līst
un milzum daudz augļu un labības briedē,
itkā to saujās nāktos smelt un pie tam lūpās celt.
kas visas pasaules karstāko vasaru slāpēs mokās,
cauri dienām un naktīm, kā garām svešām kārām rokām un acīm iznest?
Noticis? Nē, noticis nav nekas, bet būtu kam jānotiek.
Nav arī ne bēdas, ne prieks, bet kaut kas vēl daudz spēcīgāks
kas visus zemju pilsētu torņus un mākoņus krāso.
Bet kā to pastāstīt jums visiem citiem, kas to nezin un neredz --
tas jau būtu gluži tā, it kā es runātu ar lidojošiem šķīvjiem.

-------

Ciešanas ir mīlestības ēnas

Visas ciešanas -- ēnas
no mīlestības
no spēka nevaldāmā
neceļas kas aiziet
aiz sava lieluma
kas dod un dod
dodams
lūdzējs kļūst.
Sirds degošā
pamests ugunskurs
meždegu kas rada,
sirds vēl dzejošā
mākons plūdu aiziešanā
[..]

-------

Iesākumā bija ritms,
teica pirms daudziem gadiem
pie tāfeles literatūras skolotājs.

Iesākumā bija maigums,
teica fabrikā tumšā
vaigs tīras laimes meklētājs.

Iesākumā bija gaisma,
saku zūdošai dienai,
saku mīļam kas kļuva noliedzējs.



Leave a Reply