Unpublished poems III (Ķikure/Kikure)


Caur rindām šīm
Roseville 1968. janvārī
kur domas, izjūtas vārdos stājas
kā ūdens kaskādēs, jo patreiz līst
kā ceļi, kā tālruņa vadi,
kā zemūdens vadu kabeles
jo patreiz līst
caur vārdu rindām šīm
kā ganāmpulkiem
kur maigi jēri klīst
un dreb, jo patreiz līst.
Pie zaļas mājas vārtiem, pie
durvīm, logiem eju
un pieklauvēju
ar vēju,
jo patreiz līst
(un Frederico prelūdes lietus pilieniem
un Mehegena vēja brāzieniem
un eņģu un koku čīkstieniem)
ar savas sirds smējīgiem guldzieniem,
jo patreiz līst,
pa rindām šīm
kā zemūdens vadu kabelēm,
jo patreiz līst,
uz zaļo māju eju
un atrodu tur
lasīšanā nogrimušu seju
kas acis nepaceļ,
tik piebilst mierā,
"Man patīk -- ka līst."

-------

Svētdienas pēcpusdienu vadīju bakjardā
meklējot vasaras gaisu.
Sākumā simtiem vēsmiņas ķermeni aplodāja
kā ķirzakas ledainām astēm,
vēlāk saule tās projām rausa
un siltumu te vienai,
te otrai vietai virsū lēja
kā no kausa.
Pāri lidmašīnas, putni
un kaimiņienes vakar mazgātie,
balti un zilinātie
krekli, bikses un apakšsvārki plivinājās.
Cauri sētai un botelbrašām
no logiem, durvīm un garāžām
sarunas, smiekli, svilpošana
un je je je je je je
līdzi vilcienu svilpēm atskenēja
darot sirdi mīkstu kā vasku
kur paliek zīmes.
Veltīgi nositu kādu duci skudru --
bez ļauna nav laba --
viņu tecēšana ir nebeidzama
kā svētās Gangas ūdeņu plūšana,
līdzīgi bez mitas dēļ segas strīdējos
ar mūsu pašu balto kaķi,
un visām šīm parādībām cieši pieķeroties
mēģināju sev iestāstīt
ka patlaban dzīvoju.

-------

Mana dvēsele grib ganīties uz Tavas sejas,
tā iemīlētā, vēl neizietā zeme, solītā un izredzētā,
ar gaismas avotiem, kas straumēm lejas
un smaidu spēlēm piemācas un veras
saules spožumā;
bet lūpu klusumā, kā aizbērtā vulkānā
ir ziņa no bojā ejas.
Lai atkal, kad uguns un lava atdzisusi
auglībā dusētu lejas, lauki rožu.
Ejot un nākot, man savu vaigu pievērs,
mana dvēsele grib ilgi dzert no Tavas sejas.

-------

Svinu svētdienu svētu
zelta maigumā laistās mans logs
izgail ziemas saule
loga priekškara zīdā,
izauklē laimi
vieglvieglā vējpūsmā
sadrebas priekškara krokas
kā ērģeļu stabules slaidas
kā ērģeļu ķēnišķās skaņās
kāro izlauzties pulsi
dzīvība atkususi
pēc tūkstošgadu nakts.

-------

Kā zaglim tu man zagts,
izgudrēm nolaupīts,
no cita galda nocelts.
Haha, kas nepiesiets
tas neturas nevienam.
Bet -- kā nāk, tā iet,
teic sakāmvārds.
Vai laist, pirms atnāci
lai jaunā ceļā ej?
Viss zagts un nolaupīts,
no rokām izrauts šai pasaulei.
Viss paturēts tik brīdi
jau zaudēts iegūstot,
bet -- iegūts iekārojot...

-------

Atkal viena diena
aizsviesta vienā sviedienā.
Vēl gaisma mutuļo pāri
vēl skaņas šalc un solās --
vēl atnākt dažas stundas.
Vai viņas kodolu nesīs
ko audzējusi aizsviestā diena?
Vai pēdējā mirklī,
kā ziboša rasas lāse,
kas negaidot krīt no zara,
būs veldze slēpta
ko neatrada viss gājums
no rīta caur pusdienu karstu
un skaistu un tukšu
kā tuksneša malā.
Viss būs -- šī aiziešana
šī atteikšanās atkal?
Viena diena aizsviesta vienā sviedienā.
Vēl viņas apzvanīšanas zvanus gaidu, vēl.

-------

Kā atradi ceļu
no upes malas
no priežu sila
no rudzu lauka,
kā atnāci
pasaules pilsētā
ar rudzu puķēm
zem baltā krekla
uz sakarsušām krūtīm?
Vīst mirklis
vīst rudzu puķes.

-------

Un rudzu puķes, siltas
ar rudzu salkšanas
no stiebru vizēšanas
ar maigu asumu
smaržu, kā siltu elpu.
Rudzu puķes -- bērnu
brūnas, lipīgas, smilšainas
rokas, mārītes, sienāžu
sirsināšana ausīs
tieši ausīs.
Tava nākšana
Tava iešana man
pretī īsu brīdi
bija rudzu puķes
siltas rudzu puķes
uz sakarsušām krūtīm
zem baltā krekla.

-------

Jā, es atceros ka še
tepat vārtu priekšā
pāris soļus prom
Tu pie manis biji.
Dzīvei ir dažādi veidi
dažādi veidi.

-------

Bars baltu papagaiļu sasēžas pāri ielas jumtos
ķērc spalgām balsīm
ielas trokšņiem līdz.
Varbūt baras, pretī runā cilvēkiem arī.
Tikai baložu, kaijēnu stiprums skan viņos,
gandrīz liekas tie apturēs kaut
ko izkārtos, pārgrozīs
izvedīs ko cilvēks sarežģījis,
pats sevi cilpās sapinis,
cīnās, skrien visu dienu acu necēlis
-- kur papagaiļi balti grozās jumtos,
izcilā spārnus, izlidojas.
Nāk lidmašīnas cita pēc citas
savos izvērtās sekundēs
izmērītos ceļos.

-------

Tāds maigums šai stundai
tāds siltums un gaišums,
it kā ciemos pie manis
būtu atnākušas
visas tās puķes kas
kādreiz man rokās bijušas
un kas mana ceļa tuvumā augušas
savas krāsainās galvas klanot.

-------

Ar savu uguni var iededzināt otru,
bet kad tas izdarīts, tad
sava uguns mazliet jānodzēš
lai otrs domā, ka tas
dzīvo ar savu uguni.

-------

Gaisu dārzi
zemes dārzi
jūras tāli lauki.

Kalni nogrima pie kājām,
ielejas zem gaisa upēm klusas bij
saziedušas ceļa malas
rīta smilgām piesvērušās
pelašķiem un dedestiņiem
pretī cēlās, augšā kāpa
it kā mākoņi tie būtu
zaļi pilni siltu dvašu,
mājās pamestās atkal
izbrīnā un rūpēs meklē
ērti iemīdītās pēdas.

Kaut kas zaudēts
kaut kas vītis
kaut kas kapu plāksnēm klājies
zied aiz vārtiem citi dārzi,
atnākot ir vienmēr zaudēts
atnākot ir atkal jāslēdz
durvis atslēgām un bultām
jāatver un rūpēs jāsēj
projām ejot
viegli rastais
skurbi gūtais.

-------

Atkal klauvē liktens
šoreiz kā caur treju durvju.
Eji veri, vaļā slēdzi, tiltus met
kā caur treju slēģu
gaisma plaiksnī, stari silst.
Ko tu bēdz?

-------

Aizliegums, tavu dārgumu sargs, lai tu pats tos neizlaupītu.

-------

Dārzs pilns rožu --
dārzs rožu smags.
Mākoņi
gaismās mērkti pār jumtiem,
kā dzīves atspīdumi --
atminami:
Kāda šī mīlestība?
Smagāka?
Vieglāka?
Gaišāka?
Tumšāka?
Vai vārti atvērušies?
Mājā uguns kurās?
Gaismas spīd caur logiem?
Spoguļos skati satiekas,
klāj vakariņas zem pulkstens
soļiem...

Mākoņi nolīst pār jumtiem
Nekas nav rimis --
Liktens staigā.
Kāda ir šī mīlestība?
Atbalss tālos mežos piesit roku
stumbriem..
Pār rokām nolīst nakts neona gaismas.
Ielā ir svētība brīdi.
Ik māja kaut ko sargā.
Kādu durvju atslēga silst saujā.
Jādodas, jāsteidzas.
Zinātu -- kur?

-------

[..]silda, izauklē.
Tad [..] tai svešās
dienas gaisma izdzēsta tā
noslēpjas cilvēkā
atpakaļ.
...Te ir kāda
seja nopietna šoreiz,
iedegusi kā agrāk un vēl citāda.
Vārdi skaidri dzirdami,
viss kā agrāk un vēl jau klāt.
Un notikums viss tāds, kā agrāk
nekad nebija bijis.
Vai tas kas kādreiz bijis
dzīvo savu dzīvi
tālāk, slēptā serdē,
naktī kad kāda daļa guļ
un kāda ir nomodā.
Vai tā dzīvo tālāk?

-------

Šis skrējiens ilgs
beidzot gurdina kājas
bet kaut kas silts
pārklāts pār pleciem
tur savās skavās
vējš, saule, vārds, vārds,
kas drebēdams
kavējas lūpās
kā dusmās izbērts [..]
tad apklusdams
pārveidojās.

-------

Ja man jāiet
ja Tev jāiet
brūce sitas dziļa.
Debess aizēno sāpes --
bez[..]gās [..]skus.

Dejot ja varētu
dejot pāri visam...
Dejot nav dzīvot
dejot ir -- pāri dzīvot
pāri aizsniegties
visam ko gribētu
dzīvot.

-------

Mēness no jumtiem atraisās
no cilvēku logu gaismām,
viens dziļā nakts zilumā ceļas
mierīgs, nopietns, bālzeltains,
atstāj dzirkstošas spuldzes
pie mūriem karājoties.

Acs arī atraisās no tām
iet nu mēness lepnam tālumam
līdzi, melnās debess āres
neizdibinādams,
kas piepildījumu solot ved,
bet viņu mēmums pēkšņi
skumjas uzdveš
un lejā atpakaļ acs meklē
kur spuldzes droši tuvu mirkšķinājās.

-------

Mūsu slepenos mirkļus
putni uz spārniem uznes
vakara debesīs.

-------

Kāds atrod ko zem rožu krūma,
zem kāpostgalviņas, saka cits.
Kāds teica atradu viņu zem rožu krūma,
zem kāpostgalviņas dārzā, teica cits.
Tevi atradu tulpēs, simtsimtu ziedos.
Vējos salasījās
tulpju laukos
iegūlās tava seja.
Tad nāci pats, stāvēji blakām.
Stāvēja vēji, laiks.

-------

Skan klusums maigiem guldzieniem..
Noklausies par ilgu viņā
tas ālēsies ar ķēžu važoņu.
Šīs dienas ir zobenu dejas, etc.
[rest in Artava]

-------

Vējš logā šorīt labs
pie rūts man pieklauvēdams
ar trokšņiem un ziediem
vai solījumiem jauniem
līdz slēptai serdei piekārdamies
ar maigu drošību --
es esmu te.
Līst ielā ūdens
darbīgi purinājas
saskaras koku slapjās galvas.
Kāds nāk, kāds soļo garu ceļu
no dzīves sākuma šurp nākdams.
Pulsi tie
ne soļi tie
pa manām dzīslām staigā
ar lietus straumēm sazinoties
un durvju atslēgšanai rokas sniedzas.
Tāds rīts mājā jālaiž
tāds rīts ir jāsaņem.

------

Man ziemas dienas iegribējās
ar gaisiem skaidriem
gaismām blāzmainām
ar varavīksnām sniegpārslās
ar mūžīgo nerimtīgo steigu
un elementu cietu maigumu
sīksīkos sniega graudos
kas stundām pār kažoku un seju
birst un birst un birst
ar puteni kas tūkstoš vēju ceļus
sniega laukos zīmē
rakstos un līnijās
un debess smalkās.
Man ziemas dienas iegribējās
ar balto tīrību
ko māte ar sasalušu veļu
no āra mājās ienes
kā eņģeļu drēbes tās zaigo
un smaržo pilnas pārrellā[?]
tās nedrīkst rokās strauji cilāt
lai tās nesalūztu
tik to smaržu drīkst
ieelpot no lediem un ūdeņiem
no ziemas saules pasakainiem ceļiem
iziet vēstis no ceriņu un upenāju zariem
no lielā dusēšanas un mošanās mīta
ko piedzīvo ik krūms un koks
kopš cilvēks paliek nomodā
mājā kur veļa silst un kūst
no aizdzīves atpakaļ
cilvēka dzīvē nākdama
to glabāt un segt
tās uzģērbšanas brīdi tik
lielu, savādu, baigu
un laimīgu ziņu nesot
par dzīvību un nāvi.
Man ziemas dienas iegribējās.

-------

Rozes

Reiz mums bij rozes!...
Reiz mums bij dienas
bez gala skaistas!
Saulē un debesu dzidrumā
mazgātas dienas --
mūsu dienas!

Kas tagad ieelpo
mūsu rožu smaržu?
Mūsu dienu dzidrumu,
kas dzer to tagad?

Reizi mēs bijām kā viens,
vienas dzīves pilni
kā trauki ar vīnu!
Viens otra dzīvi mēs dzērām
kā dievu dzērienu
mūžīgu, tīru...

Kur dzērāji tagad --
es un Tu?
Putekļi sausi,
bezsaules dienā vēji ko dzenā
pasaules telpā mēs klīstam.
Bet reiz mums bij rozes!...

------


Mana pilsēta nojaukta:
Nu var vēji izskrieties
laimes nešanas kopšanas
kalpošanas smagums nomests.
Aiz zaudējuma sāpēšanas
vieglums atbrīvojies
ir retais bezrūpju brīdis
nolaidības rūgtisaldā stunda
-- lai ir viss juku jukām
nekopts, neizdomāts.
No sasisto spuldžu lauskām
varu modernas gleznas salikt
tālas nākotnes
pilsētas zālēm.
No smaguma dzelžu lūžņas
daudz skulptūras tā dārziem celt.
Palicis vēl nesaplēsts
mazs apaļš spogulis
no kādas ātras mašīnas
no kāda ātra brauciena,
šai spogulī vēl atspīd mana vecā pilsēta.
To nākotnes pilsētas
augstākā kupolā likšu
kā slepenu sauli.

------

Visur zeme
vēlīga, maiga
vēl ilgs augļu laiks.
Paceļot seju
debesis spoguļojas.
Zemes sēklas un ziedi
[..]okās krājas.
Tik stāties man kur Tu stāvi.
Tāds siltums ap Tevi
kā ieejot dārzā
kad ķimenes gatavojas.

-------

Vai Tu nenāksi
vai velti Tavu tēlu
augstumos līdz
mākoņu vīlēm ceļu?

Vai Tu nenāksi
vai viena
lai noskatos kā nomirst
mana diena?

Vai Tu neredzi
kā tumsa gaida.
Nav no[..]ies laimes putns
vēl spārnus svaida...

-------

Tu nāc man līdz, svešinieks,
tuvs kā jauna diena.
Kūst Tavā sejā smaids
silts, nobriedis kā vārpa
graudu pilna, kas raisās
dodot devu zeltainu.
Tu nāc man līdzi, svešinieks,
tuvs ik pieskārienā,
žestā ikvienā,
varonis un sargs.
Nodevība tikai manī.

--------

Nakts logā tik zila,
tik zila.
Vai man ir piedots viss
klaunīgi ākstīgais,
muļķīgi neveiksmīgais
veltīgais gājums?
Diena bija zila, tik zila,
kā strazda ola, tik zila,
kā akmens Tavas sievas gredzenā
un acs bij nodevīga
pusskata satvērienā.

--------

Kā lietus nāk pār mani tava mīlestība,
sāk seni asni uzdīgt
no saknēm apraktām zem laiku krāsmatām,
atdzīvojas atmiņā pat latiņu valoda
un atkal varu spēlēt vecus valšus
un griezties, griezties varu, kā vējš...
O, iesāpējās muskuls kājā nesen saraustītais.

-------

Kādā skaistā dienā, svētdienā,
līst pāri smaržīgs vilnis -
debesu elpojiens,
tas viss, bez viņa nebūtu nekas.
Vasaras dienā, svētdienā,
kā vizošā vilnī visapkārt pasaule dzīvi dzīvo:
puķes augšup sniedzas,
koki ar saudzīgām ēnām, jumti, putni.

Kāda sēkla laižas gaisā bez vēja
tik debesu elpojienā, savā baltā zīdā,
pasaulē lielā šis sīkums...
Ak, viņa, viņa, ir viss, kas būtu mēs bez viņas!

Uzplaukstošā dienā, ceļu sliežu satvērienā,
spēku savērpienā pret gaismu,
no sudraba rores gala gar mūri,
nakts rasas lāse pēdējā nomirdz,
šis sīkums, pasaules dienā...
Ak viņa, viņa ir viss, kas būtu mēs bez viņas!

-------

Viegli vilinošas skaņas
dejas zālē pārus nes
un mūs abus kas tik mīļi
apkampušies Tu un es.

Karalis ir acumirklis
galvā rožu vaiņags tam.
Viņš mums māj ar burvju zizli
un mēs viņam paklausām.

Vieglāk kājas slīd pa grīdu
sārtāk vaigi sārtojās,
Tavi baltie smalkie pirksti
manā rokā iedrebas.

Valdīt beidzis acumirklis
viņa karogs kopā tīts
un pār savītušām rozēm
aust caur logu pelēks rīts.

-------

Rit stunda nesaprotama un
sveša, bet sāpes nesit vēl.
Tad atpūties kā cinī slēpis galvu
no ložu krusas kas kaut kur
jau krīt kā daļa neizbēgama
no svētītājas rokas.

-------

Nāc saprast, zināt
atnāc liels.
Tik daudz te sīkā maļ
tev soļus.

-------

Lietus, rasiņa, karājas debesīs
maigi un tuvi pār parka kokiem.
Bet diena drūma.
Ozola siluetu paņēmu līdz
kā vairogu bargai drausmai
cilvēku pūlī kur pārpratums
bedres rok, bedres un bedres
dziļas. Tu krīti, krītu es
krīt cits un vēl kāds cits mums
apkārt. Ozola siluetu
pārlieku pāri bedrei kādai
-- diena ir jānoiet soli
pa solim.

-------

Hei jā -- man gribas saukt
no cilpām atvīt rokas.
Tik vēlmes, vēlmes tās
kas kaklus aizžņaudz
kri[..]amās kā
lacco[?]
skaistās skaistās elpas
pilnos kaklos.

-------

Pazemojumā liecies un baudi to
lēnām lai rūgtumu vēl
pilnam jūti un izturi godam,
tik to gūsi, ko
cieti līdz galam
līdzi ņemsi [..] kā
gaismu ko tev
laimes krāj.
Pazemojumā liecies
un pilnu sevi smel ar
smagumu no kā tevi
lielais lējējs cīņā stāvā lies.
Nu ņem savu daļu par ceļu
ko gāji maksā godīgi.
Kad vētra pāri iet pie
zemes tuvu liecies un nerunā.
Ir liktens tavs, kas runā.

-------

Nāk šodien prātā medus
izlijis no siltām kārēm
un bišu piebiris
kā brūnu ziedķekaru.
Nāk nāsīs vecā praula dūms
mīksts, biezs un smags
un salds un sūrs
pilns senas labestības,
kas maldas pusdienlaika gaisā
pār sakarsušām ceriņlapām.
kam visām -- izsvīst medus!
Mīksts praula dūms
pār ceriņlapām
noveļas uz palodzēm,
kur vasks kūst
un laistās medus
un bites, bites ķeras, krīt,
kā brūni ziedķekari.
Guļ zaļi zaļā zālē
vēl negatavi āboli,
ar asu zobu iekodieniem
ar jaunu zobu asām zīmēm,
kas nepacietīgi un kāri, kāri.
Kur kaitinātas bites spindz
un lapsenes un kamenes,
pa zariem un pa zaļo zāli
jau smaržo jaunie āboli.

--------

Bišu stropā
Rosevillā, 1968.g.

Ziema tuvu.
Bites čakli aizvāko pilnās šūnas,
kur medus pieliets līdz malām,
tikai pa vienai vēl atstāj tās vaļā,
kā mazus ezeriņus balti apledojušos vaska laukos
pa vienai apaļi aciņai vēl palieli spīdam
ar brūnganzelta spīdumu
to saturs vēl nav nogatavojies
nav izgarojis vēl sīka rasas piliena piemaisījums.
Bites čakli vēdina spārniņiem
kā maziem propeleriem
dzesinot stropu,
izlīdzinot siltumu
izžāvējot medu biezu un smagu
liepziedu, āboliņa, viršu
aiviekstēnu, driķu
zaļu lapu izsvīduma medu
dzelteno, sauso bišu maizi,
kas rūgta nezinātājam
svētīta karalienes galdam.
Gaiss silts un skumīgi salds
viss sagatavots ziemai, kā tumšiem vidus laikiem
ar vasku un lūgšanām.
ar paklausīšanu un kalpošanu
valdnieku maiņu, uzupurēšanos un nokaušanu.
Aizvāko, aizvāko savas šūnas,
pašaizliedzīgi vēdini
lai izgaro pēdējās ūdens lāses.
Laiks gatavojas nokaušanai un upuriem.

--------

Atbilde Tomsonam
Limeriks


Es gan gribētu būt Dievs.
Uz mākoņa tur tronī pasēdētu
un kādu pusmūžību pavadītu.
Un lejā nonāktu, un apskatītos, un paklausītos
šīs pasakas.
Neko neatliktu līdz trešam, ceturtam... rītam, parītam
uz vietas iztiesātu,
bet ļautu laboties, kā kāds to var.
Un palīgu sev ņemtu.
Teiktu -- nu nāc izdzer mazliet no nemirstības dziras
un palīdz izkārtot man dažas lietas.
Darba daudz, tik vajag laikus sākt
nupat kur gaiss būs jāizsniedz uz kartiņām
un jūra jāiemāca dzert no trauka...
(līdz šim tā visu ārā spļauj).
Bet par tām sāpēm --
prieks vienmēr liekas ir kā sāpes
(ja tā to nolem)
ja sāpes lielas, man divreiz lielāks būtu prieks,
man milzīgs būtu prieks
vēl kādu pusmūžību
te pieskandināt.

--------

Pēc sausuma -- lietus Austrālijas vasarā

Varenā pērkona balss
pēc karstuma mierinot runā.
Pusbeigti izslāpušie
vēl izstieptas rokas tur,
un gaida veldzi, uzticīgie.
Debess noklājas zemu,
noliecas, ceļ pie sevis
mirstošos gaidītājus,
un mierinot dzīvību atdod.
Svētais glābšanas brīdis.
Atpūtā, pusmiegā iegrimst
izmocīto pulki, svētos ūdeņos snauž,
uzticīgie, jaunas dzīvības spēkā.
Jaunai cīņai un laimei,
uz viņu saknēm vēl dāvanai sevi klāt
liek mirušie, zūdot kas izplēn.

-------

No otras istabas ieskan
balsis no brokastu galda,
atmiegā laižoties svētdienas rītā,
ar zaļganu vizēšan' uz sienām
no plūstošiem upes viļņiem
aiz zariem.
Balsis no otras istabas --
ar kafijas krūzīšu skaņām, --
olu kāds dauza ar karotīti,
iesmejas cits, apklust,
un atkal čalo.
Balsis. Balsis,
mājas paspārņu glabātas
gads gadā.

------

Krūtīs ķer sviediens --
ar grožiem ko pamet tam
kas zirgos sēdies.
Melnu galvu pret debesīm krēpes svaida --
vai sāksies aulekšu duņas?
Sirds stādamies gaida.
Nevaldot rokas ceļas:
tvert savilkt piecirst šos grožus
ko liktens pamet lai tver --
drošais lai tver.
Tava roka piesardzīgi lēna skāra man plecu
man maz kur slēpties bij Tavu tuvo acu ēnā...
Bij Tavā vaigā līnija ievilkta.
Nu žilbīgi lielceļi veras
tilti sabrūk un ceļas.
Pie krūtīm rokas ķer grožus
satvert un raut
raut no visa spēka
šos kumeļus savā ceļā.

-------

Iela

Iela slapja ir un gausa.
Bet kaut kur nokauc ambulance.
sieviete iet zilā jakā.

Iela slapja ir un vēsa.
Bet kaut kur aizskrien ambulance.
Sieviete iet rozā jakā.

Iela slapja ir un slinka.
Bet kaut ko atved ambulance.
Sieviete iet zaļā jakā.

------

Bula laiks

Ir bula laiks
kad saule aizmākusies
ir zemes ziedu dūmos smacīgos
un nektāra un indes sutos.

Gaiss nevirmo,
tik sakustās un plok
kā spārniem negribīgiem
putns zaros biezos
tos svina smagumā cilājot.

Pēkšņi
birst ziedlapas
kā zemei sadrebot,
kā trīsām izejot caur dārziem.
no pārāk valdītās klusēšanas
bezmēra darbošanās kārtojot.

Un bīstoties
un ilgojoties,
pusčukstā lūpas tikko verot
dzird cilvēks vārdus slapstamies:
Kaut celtos vējš! Kaut celtos vējš!

-------

No augstumiem vai nāc, tu, siltais stars,
kas aizskar maigi?
Jeb radies esi tu tepat uz mana vaiga?
Vai sākums esi tu, vai es?
Vai sēžam mēs abi dēļu šūpolēs,
vienā galā tu, otrā es?
Kas mūsu šūpoles šūpo?
Kas ir akmens, kas viņas tur?
No kurienes, tu, siltais stars uz vaiga?
Cik krāšņas ir šūpoles!

------

Lieli vārdi
lepni vārdi
aizskan tukši.
Domas mazas, nobijušās
tā kā peles
klusu aizlied,
skribinās pa kādām durvīm.
Meklē kādas garoziņas
nomestas tais lielās dienās.
Lieli vārdi, lepni vārdi --
tukši vārdi, sausi vārdi.
Pazemīgas labas domas
dzīvas, tā kā mazi putni
salied zaros, savij ligzdas
modina ar maigu dziesmu.

-------

Stundu pēdas

Aizlijusi novakare,
mitrums gaisā, ceļā, kokos,
vēja vilkšana un šūpošana,
vēja smaga staigāšana,
it kā nēsātu tas līdzi.
visas dienas, kuras pūtis.

Saule un mēness nomainus
man blakām stāv,
laiku nositot spēlē ar mākoņiem spēles.
Dažreiz brīdi noskatos.
Bet cilvēkam jau laika nav.
Saule un mēness nomainus
man sargos stāv.
Labas dienas.

------

Rudens diena iemērkta zeltā --
ziedi izkvēl ka sveces
un izdeg laiks.
Pie guļoša auna atspiežu plecus
un iekrītu snaudā.
Lai iet,
lai aiziet, kas steidzas,
kam palikšana nav.
Lai mainās
kam jāpārmainās
un paliek, kam palikt lemts.

---------

Uz Dieva dienas skaidras kā lāse,
kā stars, kā debesu tālums,
cilvēka dienas samulsums krīt
kā eļļa uz strauta vizmas.
Kā, kā to notīrīt?
Kā likt, lai viss tas nebūtu tā?
Kā saukt, lai skaņas sasauktos,
lai Dieva dienā cilvēka diena
ietvertos?
Kā dzīvot tā?
Apstāties, lūkoties, klausīties,
Apstāties, apstāties, apstāties.

-------

Tāds maigums

Tāds maigums
guļ uz svaigi salabotā ceļa.
Vēl putekļi tam pāri šūpojas
no lāpstām, ratiem, laužņiem, celtņiem...
Ir darbs jau aprimis,
tik putekļi vēl gulstas
uz zālēm apkārt, noklāj akmeņus
samtaini un mīksti.
Tāds maigums ceļā klāts
kur pāršūpoties mašīnai.
Cilvēka pēda to neskars,
tik trusis pārcilpos,
čūska pārvilks sliedi.
Te ļaudis nestaigā.
Bet ceļš tāpat kā agrāk
atved -- aizved.
Pa ceļu laime nāk.

-------

Pulkstens iet ar klibu soli
laupīt vienu manu nakti.
Ārā mēness aptumšojies,
zeltainsārts kā zemeņoga.
Lejā, tumsā meži nodeg --
ziedi, dūmi, asins, ogles.
Pulkstens nes ar klibu soli
sadedzināt manu nakti.

-------

Nepamet, nepamet mani,
jautājienu un nemiera jezgā.
Tev vienmēr malties vajag
kā upei plūst un plūst.

Tu vien visa dzīvā dzīve
zaļošana, galotņu šūpošanās,
tu visu to straujumu avots --
mūžīgais nomods
ausīšanās, izbrīns, un pārlikšana --
kas dzirnas griež
un kravu rauj pret mērķi.

Sirds dun ķermenī ieslēpusies
nemitīgi kā motors,
gars trīc tam pāri
kā antena visos vējos.

-------

Kaut kur, pie dziļi nopietniem,
vēl piemin mīlestību.
Bet ja to meklē tur, to neatrod pie tiem,
tik viņu dusmu pilno nievu,
ka mīlestības vairs nav nekur.
Tam ticēt grūt.
Šī zeme saknes un sīkas sēklas ilgi glabā:
tā reiz, pēc ilgiem, tukšiem gadiem,
gandrīz kā pasakā, no kaila pliena dārza,
mums uzdīga un sakuploja ceriņkrūms.
Ja mīlestību atrast ar neveiktos pie tiem,
kas sludina to beigtu,
tad ja kāds nesaka neko,
var mēģināt tad delnu uz krūtīm likt
un nogaidīt.
Var gadīties, ka pretī jums
tad paceļ vaicātāju skatu:
"Vai kaut kur nezied ceriņkrūms?"
"Jā, zied. Varbūt ka zied kaut kur."
Nu -- tā ir mīlestība.

--------

Tu esi salūzis spogulis --
gabalu gabaliem.
Katrā no tiem
nu atspīd tīri un spoži --
kāda daļa no tevis.
Tu esi sadalījies
savas būtības sastāvdaļās.
Garāmgājēji un tavi draugi
liecas izbrīnā, ziņkārē, iekārē,
katrs pie tās tavas daļas
kas tam vistuvāka, vistīkamāka, ērtāka,
ņem rokās, groza, izgroza
un pēc šīs sīkdaļas,
kā krusta mīklā,
atšifrē, saliek, iekrāso tevi
sev jaunu rotaļlietu,
šie dzīves izrakumu ģeologi,
ilūziju kārie ideologi
un nevainīgie, maigie rotaļlietu mīlētāji.
Cik daudz no tevis iznāk
cik maz no tevis paliek:
Tu jel esi pazaudējis
visu līdzību ar sevi!
Uz kādas šķembas tā arī bija.

-------

Tu vienmēr ar mani esi
nezināmais, svešais, lielais.
Tavu zīmi jūtu mājam.
jūtu nolīkstam uz pleca,
dažreiz aicini un turi
neaiziet un minēt lēnām,
ko Tu atminamu saki
klusumā ar gaismas vārdiem.
Dažreiz spied ar akmens svaru,
soļus dzen kā stulbam zirgam,
lai es pasteidzos, lai daru...
Kamēr Tu ar mani esi
jūtu mieru gaisos laistu,
zinu zemi sev par mājām.

-------

Mūžīgas vasaras zemē
sāk pagurt prāts,
dziļas atpūtas kāro
un jaunas pamošanās.

Aiz sausiem smiekliem dzirdi:
šalc atkusnī egles zars
ar smagu pārdomu drūmi
un spēku pārvarenu,

kas mežu mežos elso
līdz skaidrojas pavasars.

--------

Skumji mana doma ieslīd
debesu zilumos tukšos --
Putna dziesma viņos iekrīt:
kā zelta zari, un lapas!

Atmiņu nojautu vējos
koks sašūpojas
un nu ar viņu --
mana diena izgreznojas.

Zeme savu zaļumu sūta
tad spēkam,
ar savu soļu duņu
tur pilsēta atbalsojas.

Cik skaista sakta Jums krūtīs
kāds saka -- zinu --
Tas tādēļ, ka viņā atspīd
dziesmotā koka gaismas.

-------

Nezināju,
ka sirds tik liela -
no pleca līdz plecam,
un kad tā cirsta
asiņu jūrā tu guli
ar vainu no pleca līdz plecam.

Nezināju,
ka sirds tik dziļa
kā daiļākā aka,
pilna ar kausētu svinu --
elles uguns tev krūtīs,
vulkāna krāteris.

-------

Kad eju Tev pretī
iela dzīva kļūst:
sāk spulgot sievietes
un mašīnas un puķes,
kūst asfalts,
benzīns smaržo,
pār namiem gaisma krājas
ar patiesībām jaunām
ko mums uzminēt,
vējš koku lapas aizskar viegli
par laiku laikiem runādams
kas svētību šiem mirkļiem dod.
Mūsu vārdi top ierakstīti grāmatā
ar rožu dvašu, ar sniega dvašu,
ko gadsimti šķirsta
zem torņiem saulrietā.

-------

Tavs skats ķēra tik stipri --
pēkšņi Flandrijas torņi ienāca telpā
uz mani paskatīties
ar vīksņu mežu elpu un laipni...
bet pavērās līdzi moku kambara durvis
prokrasta gultu un giljotīnām un...
Es zinu. Es zinu... Bet lai!

-------

Domām, kas vārdos jau atvērušās,
var aizliegt:
Tur neejiet!
Jūtām, kas tikai silst kā saule aiz mākoņa,
nav liedzama bezmērķa starošana.
Lai prāts arī smīn:
Ak, kontrabanda!...
Bet likumu pantā
nav atrodama
tām pavēle klusēt.
Un -- viņas ir klusas,
klusas kā saule.

------
Viss tikai gaisma.
Spārnu vēdas.
No laikiem šurp.
Uz laikiem turp.

Vējš noglāsta
ar lietus smaržu.
Tad iecērt vaigā --
aizsviež turp.

Kāds smilšu grauds
zem zoles ielā
skar sirdi maigs --
atgriezies šurp.

Viss tikai gaisma,
spārnu vēdas.
Kluss, drebošs nomods
gaidot -- kurp?

-------

Laiku pa laikam
Roseville, 1968. janvārī
kā uznāk viesuļvētras
lietavas, liels sausums,

uznāk domas
par lietām izlemtām,
uznāk domas
it kā tās neizlemtas.

Un viss kas miris bij
šķiet dzīvs,
jeb viss kas šķita miris
dzīvo.

Kas tālu atstāts bij
ir tuvu klāt.

Nav izbēgšanas.

--------

Neklausies uz durvīm, sienām
Roseville, 1968. janvārī
nepaļaujies uz dienām nākamām,
ja ne citu -- izkaujies
ar savām domām
pazemīgām.

Jo nepiedos grēkus
neatdos vasaru
aizvērs debesis.

--------

Atkal -- pārstādīja,
Roseville 12.1.68.
augšana apstājusies uz laiku
pirms pierod ar akmeņiem,
ar vējiem, straumēm sadzīvot,
pirms pierod,
pirms atrod no kuras puses
saule nāk, vai nenāk
un puskrēslā jāstīdz.
Pārstādīja.
Augšana apstājusies.

-------

Kas pilda dienas? --
Vien sakas kaklā kas spiež.
Un pretī viņu spiedienu
savu roku liekot
ir viss, ko patiesi jūti,
ir viss, kas patiesi ir.

Ko meklē dienās? --
Daiļumu nojaust, rast
un šo mazumu
ar kādu dalīt
kā mantu vienīgo,
kas patiesi ir.

-------

Kaut kur būtu jābūt vietai
kur mājas, draugi, prieks,
tur dot un ņemt, gūt un atrast...

Kas ir aizslēdzis durvis un sviedis
visus ziedus no klints?
Ūdeņos melnos tos tur kā putas
kā mākoņus dažreiz redz
kas sedz sauli, bet kas dedz,
vēl arvien iededz ugunis
neprāta meklēšanai,
kas zīmē akmeņos ceļus
neatrašanai, un no jauna
jūdz spēkus, seglo zirgus
skrejošās stundas sagaidīšanai?

-------

Kas tas, kas tā dzīvot grib?
Tā roka aiztur plecus
lūdzas -- atklāj, dari
runā, dzīvot man liec.

Kas svešai lūdzējs esi,
man mūžīgais pavēlnieks?
Kam man par tevi runāt,
kam varenam tev
mana nespēka vajag?

-------

Tikko mostoties

Tikko mostoties --
vai jau aizmigt vēlos
izaugt koku zaros
debesīs kad raugos
cauri zaru režģim
maigās vēja šūpās
rīta puskrēslā?

Ne ar miegu aizmigt --
augot, briestot ieplūst
veidā kopīgā ar visu
visu to kur esmu
daļa atskaldīta
neizpratnē klīstot
laimīgi un sāpot.

-------

Svētdiena plūst pār manām rokām un kājām
ausīm un acīm,
kā upe,
un vientulība ir kā akmeņi krastā
kur dvēselei pasēdēt.

Domāju par labiem ļaudīm,
ar mājām apstādījumos
aiz priekškariem.
ar siltumu un valodām,
es gribētu pie tiem ar prieku aiziet.

Bet svētdiena plūst pār manām rokām un kājām
un akmeņi ir krastā,
kur pasēdēt.

Minūtes līst kā lāses pār akmeņiem,
izstiepju rokas -- lai līst, lai plūst,
viņu aizplūšanā šūpojas kādas saules atspīdums
ko es ne mirkli negribu zaudēt.

------

Nemiers un nemiers...
Apēdu maizi, izdzeru vīnu
nemiers nenorīts paliek,
stiprajam saku -- lai notiek, lai notiek,
spēkus tik asinīs sadedzinu
nemiers un nemiers paliek.

Vējam un ceļam izstiepju rokas
[..] jūrā gulstos,
melnā naktī nespēkā miegu
bet -- kā mostos
nemiers un nemiers
neatdots, neatņemts paliek.

------

Nepateicamā laimē

Kliedzienu izkliedz līdz galam
neaizsit muti ar plaukstu!
Izrausti atvilknes greizi skapim
meklējot nezin ko kam tur bij jābūt,
aklām acīm meklējot,
acīm pilnām sapņu.
Izgriez rakstu ar šķērēm, lēnām
galdautam viesistabā
dudinot meldiju saldu,
mīlējot audumu smalko bezgala.
Tad neveiklām rokām, bērna rokām
visu atpakaļ līmē
izbrīnā raugoties bailīgām acīm.
Par to
smaidīsi pēc simts gadiem.

-------

Vai laime bij tik liela?

Vai laime bij tik liela
ko Tu man devi,
kā sāpes tagad ir
kad man Tevi ņem?
Šīs lietas ir līdzsvarotas...

Bet, tuvuma gaismas kad laistās, tad
ir tik viegli, ka to nejūt,
pilnam nejūt cik viegli ir
jūt to, kad atdodot ir tik grūt.
Šie lielumi salīdzināti...

Kā tagad būt un palikt
kā izbāztam putnam pie sienas,
kā klusēt, kad jūt vēl, tik ilgi jūt to,
ka siltas asinis izņem un
bāž, piebāž ar salmiem?
Nav vairāk atņemts, kā dots.

Vai laime bij tik liela?
Tās atspīdums nu uz akmeņiem krizdams
mūzikā pārvērsties sāk,
skanēt sāk,
kā tāla, mūžīga jūra
tumši murminot
sevī runāt sāk.

-------

Vien nemiers draudīgais
kā lauvas rūkšana, kad
aiztek tava stunda.

Vien nemiers
tīģera solis staigāts
veltīgi gar krātiņa sienām,
izmeklēts vēl ik kakts.

Cik labi būvēts viss!
Ik ķēdes loceklis ir āķis āķī likts.

------

Krāsa bij zila.
Zila ir debess, jūra un puķes.
Tās bija debesis, jūra un puķes.
Bet zila ir tvana liesma
un tā bija mazliet tur klāt.
Tuvojoties es bēgu.
Bet es gāju atpakaļ...
Kā vējš ir aiziešana
kas liesmas strauji iededz
un šim tvanam
no dzīvām oglēm
ir jādeg, ir jāizdeg.
Ak, man asaro acis
ka dūmo, melni dūmo.
Bet skropstis aizcērtas
plakstos nepaceltos.
Kaut kā ir jāglābjas.

------

Iekāre tur stingri savā pavadā...
Šī iekāre vēl uzliesmo, atplaukst un dziest
kā rūsa,
kas trīs pār mākoņiem vakara debesīs.

Vai vēl tā valdīs,
vai mākoņi zibšņu pilni atkal biezēs?
Vai noklusēs, mirs.

-------

Saule, Tu maiga šodien
svētdienā,
man pieri un rokas sildi
kā bērnu dienās.
Ko lai atstāju šai pasaulei
Tavai
ko Tu kopusi
atkal šo zemes pusi ziedos un zaļās galotnēs segusi
pati tālumos paliekot
tomēr šurp atnākusi
ik pie pumpura noliekusies
klāt tam stāvējusi
saule
vai Tu spīdēsi tai logā
ko Tavai pasaulei lai atstāju?

-------

Viņš bagāts tirgotāja dēls.
tēvs viņu mīl bezgala --
viņš pastarītis, jaunākais.
Tā skats ir drošs un gaišs,
kad vajag' -- kā tērauds.
Viņš zin kā turēt, nest
savu augumu jauno,
kā nest savas drēbes smalkās.
Tumšs priežu un olīvu zaļš
ir viņa krāsa
viņa auto vieglais un ātrais
ir tumši olīvu zaļš.
Viņš gaida mani
savas mašīnas zaļā tumsā
piecas, sešas, varbūt jau septiņas minūtes
tad lec, aizraujas, aizdrāžas
ar tādu, tik pēkšņu ātrumu
ka radio antena noliecas
kā zāle gar mašīnas logu...
Bet otrā dienā, tiekoties,
viņš sažņaudz dūres
un nosarkst, nosarkst dziļi.
Tad bāls kā drēbe
stāv bez vārda acu nepaceldams
viņš zina kaislības vērtību
un cenu.
Viņš tirgotāja dēls.

-------

Atdejoju atmiņās tevi
izdejoju mūsu brīžus --
laime ir viegla
ar pirkstgaliem pieskaras
tā mums, mēs viņai
tā gaismās pārkausē pārlej mūs
svaigā jaunā veidā, [uglā].
Atstāj mūs
savādā izdobtā izžuburotā
svina gabalā smagā.
Es tevi atdejoju
vieglos brīžos.

-------

Dzejniekam

Pilsēta ar kuģiem apkārt un ūdeņiem
un tiltiem pāri liektiem,
ir mūsu atplestās rokās iekļāvusies.
No pazemes izplūst cilvēku straumes,
kā asins straumes no mūsu krūtīm,
torņos zvani zvana, kā mūsu asiņu zvani,
mūsu elpa iešalc tās elpā
aizskarot debesis...

Pilsēta, ar ūdeņiem apkārt un kuģiem,
ir mūs savās atplestās skavās ieņēmusi,
viņā atveras, izgaro,
iekūst viņas namos mūsu mīlestība,
mēs ieejam viņas dzelžos un akmeņos.
Saki vārdu,
izkliedz vārdu
lai dzīvo tas neieaudzis
šīs pilsētas atļautā un aizliegtā katakombās.

-------

Nakts. Jūra.
Newcastle

Vasara spuldžu virknēs iekārusies,
pašūpoties.
Kā rožu tuvums...
Bet neparādās, tās neparādās,
tik nodegušas, brūnās ādās
skati kavējas,
domas kavējas,
vēl nakti kavējas.
Ejiet garām tām mašīnām
kā gliemežnīcām pilnām ar gliemežiem.
lejā uz līci,
tur garš, zaļš vilnis no nakts iznāk
un šķeļas
pilns gaismu, putu, burbuļu zvaigžņu.

-------


Lietus

Sāk līt
caur miglu, miegu
caur mākoņu skaistumu
un dzīves bezcerību --
sāk līt.
Es kavējos
ar gadiem aizgājušiem:
Kur esi Tu?
Es -- biju.
Dzīvā zemē
bez dzīves apkārt klīstot
ar savu nāvi ceļoties un gulstoties,
es kavējos
starp dzīvajiem
un viņu balsis dzirdu
un jūtu --
Sāk līt
asaras sāk līt.
Ir diena izredzēta
zālēm, puķēm,
un dzīvajiem
kas -- raudāt var!

-------

Lietu gaidot

Mākonīši kopā lasās,
visas malas lietus prasās.
Kad būs gatavs debess vāls,
Vārdu teiks vēl pērkon balss --
un tad līs.

Liegi čalos ūdens mēles,
lapās, peļķēs vedīs spēles.
Visas dzirnas atkal mals,
karstām slāpēm pienāks gals --
debess padzirdīs.

Nebīsties, ja pērkons graus,
dažu sakni vaļā raus.
Tad kad debess zibšņo dzirkstīm,
Turēties vajag cietiem pirkstiem
zemes vagās.

Visas slāpes vajag remdēt,
netīrumus jūrās gremdēt,
lai, kad mākons projām iet,
saulei atkal tīkas diet
dienās baltās.

-------

Šai rudens rītā jaužu --
nebūt ir tikpat labi, kā būt.
Velti laimīgos skaužu,
ir brīnums par akmeni kļūt.

Vai kāds man šo ziņu sūta
lai par daudz neraudu es,
ka dzīve bija tik grūta
un žēl man šīs pasaules?

-------

Naktī no miega trūkstos --
muld lietus žēlabaini. Izbailes māc:
caur mežu jāiet
ar kādu, kam samulsis prāts.
Koki ciešāki slejas.
Nav nevienas sejas ko piesaukt.
Tās ķēmīgi šķobās.
Mums jāiet.
Ievainotajam līdzi gurst mans prāts.

-------

Kas saduļķojis strautu tīro?
Tā straumes pašas skaidrojās
ar spēku sīkstu, pacietīgu.
Skalojaties, skalojaties, straumes!

Ir palos upes dūņu pilnas
pār krastiem māliem jauktas grūst,
kāpj spēkā, dusmas samilzušas.
Skaidrojaties, skaidrojaties, straumes!

Pirms rožu laiks un jasmīnlaiks,
pirms rudzu laiks un miežu,
pirms lapu dzeltēšanas laiks,
lai straumēs zītars, dzintars plūst.
Sudrabojaties, zeltojaties, straumes!

-------

Tu ar mani dzīvo
vienā gadu simtā.
Dieva žēlastība tā.
Tu ar mani dzīvo
vienas dienas, naktis,
cīnies, noslāpsti tāpat kā es
vienā laikā noslāpsti vienādi.
Tu ar mani dzīvo,
ejam kopā mēs --
nāve nevar šķirt,
Tu ar mani mirsti
vienā gadu simtā.

-------

Stundu pēdas

-- 7 --

Pērkons tuvojas un gaiss ir smags,
bet pasauli un cilvēkprātu grezno mākons varenais,
kas tumsdams sedz jau pusi debesjuma
un pāri veļās nu, kā jūra pati,
krastus pārkāpusi, spārnos cēlusies,
tā savas lielās kāres negantībās
zemi skaut un plosīt ņēmusies,
un maigumā un labdarībā pār to nolīt ar,
labdarībā ar...

--------

-- 8 --

Šis brīdis nozvērējies ir
man neuzsmaidīt...
Bet --
tās pašas lēnās, maigās straumes
plūst šai naktī -- kāds kaktuss
dārzā atver ziedu,
zaļš vardulēns uz lapas guļ,
ar zelta acīm pievērtām.

--------

-- 9 --

Kā stīga savilkās un ieskanējās,
kā nepacietīgas un drošas rokas pārbaudīta,
savilkās un ieskanējās,
spēles tramīgu pirkstu skārta.
Un klusumā viss atkal krita.
Bet skaņa neskanēdama vēl san
un stīga trīc vēl pārbaudīta.

--------

Apskatu sevi spogulī -- kā vraku un nomierinoties sev saku --
"Nu, ar to tu vel vari braukt! Kā citiem? Domā
labāk? Katrs sitās, kā māk, piekrāso, pielāpa,
sadiedz buru... Nu ne jau vairs pāri jūru,
bet mazākos ūdeņos var izgrozīties šā tā...
Ar šīm laivām lūk nav tā, tās nenāk izpārdošanā
ne uz nomaksu.
Reiz dots viss gluži par neko, bet ar to -- ir
jāiztiek..."

Es pielāpu savu vraku un vējā iegriežoties saku
kā teica mūsu pagastā: "Nu tā, darīts ir -- kas
juks, juks..."

--------

Saule izspraukusies caur vakara mākoni
Roseville, 1968. janvārī
ar labvakaru teikt,

pār pīteņa krēslu un bērza svečturi pārlec
uz sienas
izrotaļāties,
kā meitene maza uz ietves malas
ar dzeltenu krītu velk krustus un lēkā

uz vienas kājas
uz abām
apkārt
un atkal uz vienas kājas, uz vienas, uz vienas
uz abām
un apkārt

un prom aiz mākoņa
pār jūru aizvizināties.

Meitene arī pāri jūru
zelta rakstus ielā izdzēsusi.

Sveces dedzinu
bērzu lukturos
smieklus klausos iesprakstamies,
gaidu atgriežamies.

--------

Es Tevi meklēju
Rosevillā, 17. febr. 1968.g.

Es Tevi meklēju istabās un dārzā,
ielā un grāmatās (pilsētā un jūrā, sapņos un mūzikā),
es skatījos vēstuļu kastītē
kāda vēstule šorīt bija iemaldījusies no citas ielas.
Pastnieks bija pārskatījies.
Dažreiz es pārskatos, citreiz es pamanu Tevi:
Kādu rītu Tu skrēji pa ielu, lai noķertu rīta vilcienu,
Tu skrēji un aizpogāji aproču pogas,
Tu skrēji un sēji kakla saiti,
es Tevi nevarēju panākt.
Tu pat avīzi nopirki šai skrējienā
un es skrēju aiz Tevis,
bet Tu neatskatījies
un ielēci vilcienā
kad es vēl cīnījos pie biļešu lodziņa.

Es Tevi meklēju kāpnēs un muzejos.
Teātrī Tu biji nosēdies man blakām --
mēs smējāmies reizē un sastingām šausmās un kliedzām un plaukšķinājām.
Teātris beidzās. Teātris vienmēr beidzas, arī tad ja priekškars nekrīt,
un visas izrādes beidzas un visi aktieri paklanās,
arī beigtie un nemīlētie --
iedegas spuldzes un visu var skaidri redzēt,
tik skaidri, ka neko nevar ieraudzīt,
un visiem no teātra jāaiziet
katram ar to, ar ko tas atnācis
ne ar to, kuru saticis.

Galu galā, ja tā domā,
varbūt mēs daudz vairāk esam bijuši kopā
nekā es par to patreiz gribēju žēloties.

-------

Tu ļāvi man siltumu uz sava vaiga
šai stundā to varu vēl aizsniegt,
ja ļauju sev pazemību
ja atbīdu drūmes ēnas un
redzu -- ir saule krājusies
ilgi vispāri krājusies.
Kā drīkstu to noliegt
spītā salt,
kā varu nesildīties šai
stundā, kad salst?

Atceries -- kas tev bijis
tas tev nekad nav zudis,
tas tavs, lai arī rokās
to neturi vairs.

-------

Iet vētras, aukas, tornādo
pār cilvēku un tā māju
nāk plūdu briesmas
zūd liesmās,
kā es to nezināju ka
reiz darīs arī man to?
Ar pusdieviem, nemirstīgiem to spēlēs
aizmirsusies
atrāvusies
no brāļiem iznīcīgiem
dzīvoju bez salnām.

Mana pasaule
ar seno laimi ik zāles stiebrā
mums tepat vēl esot
ļauji, lai rokas tev pretī lieku
atkal sadraudzēties.
Kāpju kā stalažās
uzmanoties
mana pasaule, ledū vel nesalsti
sildi vēl sildi par to
ka tevi tā slavēju
slavināju
ilgus gadus
sildi vēl brīdi.

Arī šai dienai
(ar atteikšanos no visa)
gaismu dod
tavu acu krāsa
izzagta vēl no visgudrām lamatām.
Necīnāties labie ar mani
dēļ manas labklājības,
man neder vairs tas kas jums.
Pa kādiem tiltiem lai bēgu?

-------

Svētdienas rīts, varu pagulēties,
līdz saule sāk rakstīt uz sienas,
sāk sijāties caur plakstiem,
caur zariem, priekškariem, logu stikliem,
uz sienas ar zelta rakstiem --
lapu, putnu, mākoņu ēnas...
Gars aiziet viņus palasīties:
Visvairāk to pa rudeņiem gariem
un pavasariem uz veco istabu sienām,
ar viļņu vizmu no Aiviekstes lēniem ūdeņiem.
No tumšā liesmainā zelta līdz pienaini bālam
līdz bērnu dienām tālām
un tuvām uz smaidošām lūpām.
Gars aiziet viņus palasīties
saulrakstus uz lūpām
no karsta nosarkuma šaltīm
līdz pelēki baltiem viepļiem saltiem, viepļiem saltiem, viepļiem saltiem...
(Izslēdz to teipu.)
Gars atgriežas rakstus palasīties
uz neaprakstītām papīra lapām,
kas čaukstot krīt uz grīdas,
kur palīs salijuši saulraksti no sienas.

-------

Katrs zaudējums ir arī guvums
jo katra atdošana ir šķīstīšanās
ir atgriešanās pie sevis vien un -- brīvības.
Katra atdošana ir nastu nolikšana.
Cietā brīvība, kur iet ar tevi?
Vien atkal klintīm piesist
straumes meklējot.

Vienā mirklī visu atdod, otrā visu ņem.

Vai es negribu ar tevi vairs tikties?
Kā netikties ar to ko miegā iemiedz
un ceļoties kā gaismu acīs mani?
Ir gaisma apmākusies.
Saule? Kur ir saule?
Mūzika ir apklususi.
Vai tad vajag arī vienmēr spēlēt?

--------

Mūsu dīvainās sejas
mūsu bērnišķās dīvainības
mūsu maldīšanās nopietnība...

Krogū pie mūzikas kastes
laiski atspiedies kāds stāvs stāv ilgi,
sadilst kā mēness, sīkāks un smalkāks,
lepnību, lepnību neies zaudēt.
Maldoties roka meklē un meklē
melodiju kas uzvītos karsti,
pielietu telpu ar visu kas zaudēts,
kas zaudēts, kas zaudēts -- kā to var zināt?
Kā to var zināt teikt vārdos vai izdomāt.
Mazliet bēdīgais, mazliet elegantais stāvs
krogū pie mūzikas kastes stāv ilgi
un viņa roka meklē un meklē un meklē
melodijas kas darītu cēlas tā vainas,
ar skaņām kas kā rozes,
kā rozes klātu tā ceļu.

Ir izdzerts viss un galdā
izsviesta pēdējā sauja naudas,
skats truls un degošs, kā vēzim izkāpis no acīm,
lepns un bēdīgs, ar drebošu roku meklē
dzīvību kāds stāvs krogū ilgi, ilgi pie mūzikas kastes.

-------

Tavas kājas un rokas
tava iešana un nākšana
un acu un matu krāsa --
ak, kā varētu nomirt
un neredzēt rozes un vijolītes.
Bet džungļu mežos aug puķes
ko nomirsi neredzējis.
Tava iešana un nākšana
tavas rokas un kājas,
puķes neredzētas
ko neskatīšu pilnam
pirms dārzā ar tām neieiešu.
Un kad tās vītīs un
tad tās vītīs
un kur atkal šo
lai sienu likšu?

-------

Sities, sities, sities sirds,
to pašu mazo sitienu liec
pret nedienu kā laimi.
Kad debess sabrūk pāri
kal ar savu āmuru
ar savu mazo sitienu
kā ogļracis dziļā tumsā.
Sit, sit ar mazo sitienu,
Tev jāizkaļ mana diena.
Vienā vien laimes salēcienā
uz gadiem spēkus smēlusi,
vienā vien izlaistā sitienā
citai sirds sitienu savā vietā liekot
uz laikiem atpūtusies --
sit, sit, sit savu vientuļo ceļu
kā motors, kā mazs
noslēpts motors.

-------

Ciešanas ir mīlestības ēnas

Visas ciešanas -- ēnas
no mīlestības
no spēka nevaldāmā
neceļas kas aiziet
aiz sava lieluma
kas dod un dod
dodams
lūdzējs kļūst.
Sirds degošā
pamests ugunskurs
meždegu kas rada,
sirds vēl dzejošā
mākons plūdu aiziešanā
[..]

--------

No saules meži izdeg
no laimes sirds.
Ir pelnos miers
ir nomiršana.
Un sākas gaidīšana
kas slepeni sāk sēklas sēt
un kopt un laistīt
šai nebeidzamā augšanā
kas rodas nepārgurstot.

-------

Vasara nolaidusies pilsētas logā
kā balodis maigs,
šī saldā dūdošana pa ielām izlīst
un skar domas, pat bēgot un aizverot durvis.

-------

Smagums ko nes uz krūtīm
no savas laimes kas
šūpojas kā laiva -- tas
smagums ir atkal šīs
dienas krāšņums.

-------

Un Tev mans labais velns,
mans viltus pavedējs,
es baltas rozes sūtu
tās labi izskatās,
bet sarkanās pie durvīm
augs žuburainiem krūmiem,
kad nāksi atkal Tu!

Bet ja Tev radu rakstos
ir brālis acīgāks,
vai ja Tev pašam laika
nav atnākt šā vai tā,
to vari sūtīt vietā,
jo redzi, jāliek lietā
ir katris rožu krūms.

-------

Tavā istabā skaists paklājs,
salmu pinums rakstā zeltains
silts un saulains,
kā no laukiem, šķūņiem nācis
aizvēju un dienas vidu līdzi nesis
sarkans rūsas krāsas audums --
galdā uzmests puķes sapnis,
gaismā uguns, ogles kvēl.
Koka krēslā, koka galdā
riekstu garšas brūnums audzis,
klusums, klusums starot zin.

Tā, vai ne, kad domu pin no vārdiem?

-------

Vai par tiem,
kas velti gaida savējos
no tālēm mājās?

Vai par tiem,
kam ceļu nav kur atgriezties
no tālēm mājās?

Par ko slepus
žņaudzies sirds,
šai ledū kaltā
svētku rītā?

-------

Vai atceraties?

Vai atceraties, kā zināt
ka viļņo tikko saplaukušas apses lapas
uz pelēkzila mākoņa kas nes
pavasara lietu?
Un šo vieglo zilumu, zaļumu
stiprina spēcīgi saziedējuši tumšie ceriņi:
vasara stāv aiz šīm lietām.
Pēdējie plosti ilgi izmirkuši
kļūst aizlaisti.
Jo ūdens kritīsies.

-------

Tā -- vēl nekad pilnam neuzrakstīta dzeja,
tā -- vēl nekad īsti neuzgleznota glezna,
sākta, meklēta
mīlestība --
nakts debess pār pilsētu
ar vēju, ar putnu pārlidojienu,
daudz lidmašīnu nolaišanos
laime --
zemes mūžīgā dzīvē ieaugusi,
laikos nākdama, zuzdama,
tver viņu acis, rokas, gars.
Vīst svētku meijas pie visām durvīm
skan balsis, soļi,
un mīkstām lūpām zirgi ilgi dzer pie akas.

-------

Tavas acis, acis vien
pagrozījās, papeldēja, apstājās pretī, brūnas,
kā iztālēm saules zaķīšus kāds laistu
ar spoguli,
tā Tavas acis pielidoja, pašūpojās,
un aizgrima, zuda sarunās.
Tu, vai es
laidu saules zaķīšus ar spoguli.



Leave a Reply