Unpublished poems II (Ķikure/Kikure)

(W.M. veltīts)                1967. 1. maijs, Mayfield

Pār dzīves lūžņu, nātrienēm un kūlu
brūk Tavs smaids un --
uzzied debestiņi,
līdz logam atstīdz
jaunas rozes dziets.

Pār pilsētu tūkst, ceļas,
pār ielām šūpodamies --
aug tornis, varens, augsts --
"Šai baznīcā ir meita iemūrēta..."
Ar asarām pil svaigais cements lāsēs,
sārti ķieģeļi kā rūsas mākons kraujās.

Pār sienām uzliesmodams
(grēka nebīdamies...)
staigā Tavs smaids
vārtus, logus, durvis atvērdams.

--------

Sapnis

Vecomāt... Viņu nakt' sapnī
redzēju Tavu jauno zelta šķietu!
Vara vai sudraba...
Spoža, gluda misiņa...
Redzēju sapnī Tavu zelta šķietu!
"Smags, smags," Tu teici, "smagāks kā vecais,
mans vecais niedru šķiets
viegls bija cilājams,
pēc vaska smaržoja istabā nākot...
...Gan labi sit jaunais, diegu neraudams
auž audeklu skanēdams kā ledus gāli..."
Tāli Tu, vecomāt...
Kādus audeklus audīsim, locīsim, cilāsim
saulē pār zaļu zāli klāsim?
Tāli Tu, vecomāt...
Senu dziesmu klausījos
svešā zemē locītu, trallinātu:
"...kaut zinātu... kur ar Tevi parunāt..."
Zelta šķietu sapnī redzēju,
Tavu jauno zelta šķietu...

[variation]
1967. gada maijā
Zelta šķietu redzēju sapnī,
Tavu jauno šķietu, māmiņ,
tas skanēja
kad tam pārvilka ar roku
kā aušanas priekā iegavilējās.

Bet vecais niedru šķiets,
ar izlūzušiem zobiem
bij sauss un viegls,
smaržoja pēc bišu stropiem.

-------

Kas man pie pleca šorīt stāv
1967. gada 10. maijā. Warrens
un lūdzot neatlaižas:

"Nu parunā, nu padomā...
Un kavējies vēl brīdi
dienas darbā nongrimsti..."

Kas bij tik bargs kā ledus vāks
pār straumi dzīvu?
Kā bulta durvīs cieti sista --
lai aprimst atnākšana...?

"Nu parunā, nu padomā
sasildies rīta stundā..."

Kas man pie pleca lūdzot stāv?

-------

Uz kalnu ceļiem un parkiem
1967
dzīve šodien iet pastaigāties.
Tur dala rozes un sauli.
Dažs dabū pilnas saujas,
dažs birušas ziedlapas paceļ,
dažs ieplestām acīm vien vidū maisās.
Nav zināms īsti ar kuru autobusu, vai kā,
bet agri no rīta ir jābrauc
un labs ceļa gabals meklējot kājām jānostaigā.
Varbūt tur spēles un izrādes
vēl nebūs sākušās,
bet varbūt jau visas būs pāri,
kad ieradīsies.
Celies un nekavējies.

--------

Māj, vēdinās kaijas spārniem
ar pērlēm spārngalos...
Lejas, ilgi mazgājas
straumēs, viļņos ūdeņos.
Ko viņas klausās
klusi stāvot, aizmiegot
saules smiltīs sausās?
Dzied vējš no jūras
sālsbaltos gliemežvākos
krastā mestos, avarējušos...
Kādas bijušas dzīves šais
maigos, graciozos graustos?
Tumšs vēsums, noslēpums
murd, šļakst viļņos
paisumam nākot...
Pēdas smiltīs ar ūdeni pildās --
Steidz, steidzies, nestājies,
savā krastā steidzies.
Mūžam tu -- savā krastā.

-------

Apšu kroņu zilzaļā drebēšana --
vai ezers tur atspoguļojas?
Tie vasaru sijā mums ceļā,
Sauli, mīlu, laimi ... (nesarksti).
Vai tu to jūti, (kritiķi, prasiķi)?

-------

Šai darbīgajā slinkumā
11. jun. 1967
kā mūžības lakatiem ap ausīm un ap acīm tinies
tu vējiem šalcot vadi dienas,
kā kurmim savā valstībā
tev raktas daudzas alas,
bet visas tās beidzas klintājā,
nav tālāk rakties jaudas,
tak pilnīgi tās neaizbirst nekad,
vienā vai otrā no jauna tu rosīgi kusties
un iededzini savas mazās lampas.
Tās tavā darbīgumā
bet slinkumā
tu tikai šķirsti un glāstīties gar pieri laid
mūžības lakatu bārkstis.

-------

Šai naktī nomira kaķīt's.
Jau vakar bija ļoti slims,
(to sakoda kaimiņu suņi)
šaura sejiņa sarāvusies
un neraudzījās acis.
Bet viegli vieglam glāstam,
kas nespēj palīdzēt,
viņš brīdi klusām mala.
Viņa malums vēl manā delnā.
Lai paliek tur šo dienu.
Tad būtu tas kādam jādod --
kādam, kas naktī nav miris.

-------

Viesībās

Tur sievas bij mīlīgas,
apaļas, taukas,
rožu, ķimeņu maizes
kaudžu kaudzēm traukos.
Sievas saldi guldza,
pie galda sēda,
krāva, maisīja, bēra
un ēda un ēda.
Beigās par visu
pūta, vaidēja žēli,
pukstēja...
Tad žāvājās --
Vai Dieviņ, cik vēls!

-------

Kafija smaržoja stiprāk
1. jūl. 1967
un grauzdētā maize tai rītā,
tējkarotes bij klusas --
līnija Tavā vaigā kavējās tik maiga
it kā naktī rūķis ar saudzīgu delnu
no skujām un sūnas to būtu vaļā sedzis
kā agru vizbuļu ceru,
kam tuvoties drīkstētu tikai saule --
(un bite, jā, arī bite.)
Es pārbaudīju sevi --
vai manās krūtīs bij saule?
acīs? vai rokās?

--------

Viļņi savu šaltumu
atveļ un savu tukšumu
veļ krastos bez mitas,
kā gaidot -- lai viņu
noslēpumu beidzot
atminu, atrodu, grūstu.

Aizmigusi tuvojos
kaijām, lai smiltīs vai stājos.
Viens cilvēks -- visa
atslēga bija.
Šī atslēga pazudusi
krastā
ziemu sarūsējusi
lūzusi.

To pārkalšu savelšu,
viļņus saujās
sasmelšu
kaijas pabarošu.
Ja krastā to vienu
atkal satikšu,
kas atgriežas pēc
ziemas?
Viss tik no jauna izaug.

-------

Pēc saules iedegsies vēl neons maigs,
bet gaismās neatklāsies vairs Tavs vaigs
kas zaudēts stundu skrejā
vien maldīties man rūgti sejā svešā,
cik tumši neons deg...

vēl celsies jauni tilti...
vai Tu to teic?

-------

Iesim vēl reiz soļiem pārmērīt
vakara krēslā jūrmalas ceļus.
Spuldzes deg jau
un nu redzam
kur tās ņēmušas savus apveidus ovālus --
tur no gliemežvāka.
(Jeb varbūt gliemezis jūrā gulēdams
to noskatījies no
naktī ilgi degošās spuldzes?)
Iesim vēl ieelpot jūras tālumus
klausīties dziļumus,
skatīties tumsu un gaismu vizmojam
krācošo viļņu nemiera galotnēs.
Iesim vēl pazust
un mūžībā iekļauties,
atkal iznirt
un gaismā atrasties,
kā no rīta atrodas krasti
vakarā grimuši, tumsā zuduši.
Šalc tumša balss
pār nemierīgu mašīnu saraustītiem saucieniem,
šalc vienmēr atrazdamās jūras balss.

-------

Ja mēs būtu kā jūra
(vai mēs esam?)
katru brīdi no jauna
to pašu veldzi un nāvi
citādā gaismā nesam?

Šovakar jūra dzeltena
un kaijas melnas,
un jūra ir zeltzaļa
un debesis sārtas
(pelēkas? pelēksārtas?)
Bet kāda viņa ir
to neviens nezina
kas nav viņas krāsu
no drauga acīm saņēmis.
Putni lido. Uz kurieni?
Vakarā pulciņos aizlido.
Jūra kļūst zaļa.

-------

Kādam dzērājam

Nu tu guli kā pļauts
un sirdsēstos vārties:
Dzīve velk tevi uz rata,
velk un velk.
Tu sen jau beidzis
izvairījies tās skata, slēpies
ar pelniem apkaisījies
un pielaistījies ar alu
un viskiju, rumu, velns zin ko.
Ko tādu vairs likt uz rata,
tāds noveļas un guļ
un visi rati ripo garām.
Bet tikko tu celsi galvu --
tevi stieps uz rata!
Cel, cel galvu, celies.
Tas gods šīs mokas,
vai tu to neatjēdz?
Tavs nopelnu krusts --
viss, kas vēl vienmēr sāp!
Nes to, panes to ilgāk,
izgāz krūtis lai mirdz
tava goda zīme!
Ne pēc katra stiepsies liktens roka
lai liktu uz moku rata.

-------

Domas ap tevi saaug un sabiez
1967
kā mākons kad ceļas vētrai.
Tai jānāk,
nav izglābšanās.
Zibens gaismā
tavs sejs atmirdzēs
un savu gaitu
manu domu ceļos uzsāks
kā debesspīdeklis
zilā sfairu naktī.
Bet siltas, auglīgas
šalks zemes straumes
ar veldzi dzīvībai īsai.

-------

Varbūt tās pieaugs un nogatavosies kā lietus mākons --
šīs dusmas kas klusumā rūgst un tikai brīžam zibsno,
bet negrib rimt, no jauna dūmo, slepenas ugunis šķeļ,
varbūt tās nogatavosies kā negaiss un tad graus
ja ne citu -- paša dvēseli iztīrīs
no liekiem padevības smaidiem, no pieklājības tur
kur runga jāņem, Kristus arī kāvās.
Jau mugura nolīkusi šīs laipnības saņemot un dalot
kā mantu nederīgu, pietiek sen -- ir šķīlies naids.
Kādēļ? To zina gars, kas visas lietas sver,
to zina sirds caur kuru dienas visus mirkļus ber,
kaut kas bij ļauns, kaut kas bij savā serdē kauns,
kas godā tika celts. Lai gaida nu, par negaisu kad briedīs
šis mākons pamalē kas neklusināms kopā velkas,
to neskubini bet arī nenomāc par daudz,
lai nāk, lai grauj un ārda, tīrā skalo, lai vētra
izmētā un vēta, lai pazūd viss, un paliek tik ja kas ko īsti vērta.
Kā vētra savelkas svēts dusmu negaiss gaidīts.

-------

Tai dienā es dzēru tūkstoš tases kafijas
un nedarīju neko.
Ārā bij saule un svētdiena,
zinu -- tilts liecās augstu,
kā vienmēr, bet ne par augstu,
vien jaukā lokā, un mākoņi meta gaismas.
Es aizslēdzu durvis --
kas beigts ir sevī
negūs dzīvību no ārpasaules.
Es aizslēdzu durvis
un dzēru tūkstoš tases kafijas,
līdz tā kļuva tik rūgta kā viss
un pakausis taisījās atvāzties
kā vāks no kafijas kannas.
Tad spēlēju vecas sonatīnes
un anemones vējos plivinājās
un pļavas un mežmalas zaļumā
līgojās dzeltenas sviesta bungas,
gar rudzu malu sausums silts,
bet viļņi skalojās sudrabā
pār krastmalas zāli pēc lietiem.
Tai dienā es salocījos
kā gredzens lokā
un sniedzos tik tāli pēc bijušā
ka zaudēju līdzsvaru un iekritu tanī
šai dienai neatstājot no sevis nekā,
bet durvis turēju ciet,
kā vēzis alā rāvies, kad tas met veco čaulu.
Es nezinu kā pārtapu,
dzīvs ir tik tas kas mīl,
bet otrā dienā es atvēru durvis
un aizgāju ielā, kā visi citi.

--------

Lietas kas kārtojas pašas


Tu mēģini izgrozīties,
atrunāties,
izdomāt citādi,
darīt pa savam prātam.
Esi redzējis kumeļu aplokā dancojam?
Spēks un brīvība!
Tāda tava brīvība.
Tomēr -- ir sava -- likumība
tanīs lietās, kas savu veidu gūs,
ko tu nespēsi izgrozīt,
no kā atrunāties,
un darīt pēc sava prāta.
Tomēr -- ir kāda gudrība,
dažreiz tik izturība,
lieki nepaļaujies --
citreiz atturība,
kas notikumu slepenā atslēga būs.
Un vēl vienmēr no jauna
tava daudzveidība,
neizmaināmā pārvērtība...
bet neizbīsties --
arī tā tevi var atstāt kaunā.

-------

[section missing?]
-- paša skurbis prāts
kas neproti vairs tiešu gaitu iet,
met līkumus un aplī griezties sāc
no meža apreibis
no stumbriem apdullināts,
kā milzu ērģelēm
ar augšup traukšanos
un mūžīgu dunēšanu....
Cik gaiši tad jaunaudzītē
uzved meža stiga
kur laba vieta stirnas gaidīšanai,
krūtīs velc lapu, sveķu sūnu smaržu
kazeņu, upeņu, vaivarāju,
uz mēles daža oga salda, skāba
un sakošļātas skujas rūgtums,
kabatā riekstu čemurs
ar labumiem runā mežs
par savu krāšņumu.
Jūt kājās reimatismu
no dangām, peļķēm, sniega,
rasainiem zariem ūdens pilnās sūnās
bet acis zib -- ar zvēriem
gudriem, viltīgiem ir jāsacenšas
un jāskrien, jālec, jālied,
vai stundām ilgi jāstāv nekustoties,
jānostāv uz vietas.

-------

Šī ir tā diena
tā lielā diena
Kad...
(Heut' kommt der Fritz...
Ob er über Oberammergau
oder über Unterammergau
ob er überhaupt noch kommt,
das weiss ich nicht.
Heut' kommt der Fritz...)
Šī ir tā diena
kas sākas agri
kad mostas agri
lai nepazūd ne stars
ne skaņa kas ielā brūk
kā pērkons maigs,
ne stars,
kas plaukst kā lielā Dievnamā,
šī ir tā diena
kas mostas
zied
un brūk.

--------

Dzimšanas dienas vīna dziesma

Bij vīna glāze. Ir vīna glāze.
Izžuvis vīns. Sabirzis stikls.
Citas rokas klāj svētku galdu...
Nopūtu iemērksi šovakar glāzē:
tai pašā glāzē, citā vīnā,
tai pašā vīnā, citā glāzē,
tai pašā dzīvē, citā dienā,
tai pašā dienā, citā gadā.
Sabirzis stikls -- mēneša gaismā.
Izžuvis vīns -- rožu lapās.
Cigāru kūpinot piemiedz acis --
nopūtu izdzeri citā vīnā
smieklus uzskūpsti citai rozei.
Cel, cel, pacel vīna glāzi!

-------

Tā labā sieva teica -- visi vīrieši ļauni
un nav vērts viņu dēļ, ne nopūsties visā dzīvē reiz,
ne visā mūžā kādu asaru raudāt.
Tā labā sieva vēl teica -- tad vien, varbūt kādu dien,
tāds vīrietis tevi atcerēsies,
ja tam tikai lepni garām iesi
un nekad, nekur, nekā, ne mazo pirkstiņu nepaļausi.
Šī labā sieva tā teica -- lai tad nu es,
tam vienam, tam lielam, vislielākam blēdim
ne savu mazo pirkstiņu nepielieku
bet ļauju viņai vienai šo ļaunuma kausu
vienā pirmā rāvienā izdzert sausu.

-------

Jūrai tumša balss
viļņiem spožas gaismas
krasta smiltis maigas
miega šūpas.
Smagās dziļās pēdas
jautra ūdens pildās
vakars akmeņos
vēl dusēt negrib.
Bērnu čalas
putnu klaigas.
Vientiesības spēks šo zemi tur
miera pirkstiem
pasmeļ baltas putas
mīlestību sev pie acīm, lūpām ceļ.

-------

Ikdienas skaņas tik tālas
5. okt. 1967. Mayfield
kā slimnīcas griesti
bez žēlastības kas noraugās lejup
uz to kas gaida un cieš.
Nē, patreiz nesāp
bet sāpēs
griezīs un ārā ņems
to kas tevī bijis dzīvs, labs, tavs paša.
Negribu, negribu atdot
jūs prātīgās domas, baltos tīros virsvalkos,
ar šķērēm un lancetēm.
Gribu dzīvot
ar visām kaitēm un vājībām,
ar visām kaitēm...

-------

Nu dzēri tās sejas sauli,
kā noliecies pie upes
dzer meža dzīvnieks
ilgi slēpies, skrējis --
kā dzer zemnieks
ilgi smagi svīdis,
kara vīrs kā dzer
viens nāves ceļos klīdis,
un domāji -- nu te diezgan,
nu projām vari iet,
bet redzi -- ik malks sāk siet,
kā neraujamām saitēm --
tev jāpaliek.

-------

Ak, nē, ne atkal... Ne kaut ko ikdienišķu!
1967
Ļauj pasvētīt -- dod kaut ko skaistu!
Kaut ko, kas pie malas nobīda prātu.
Ļauj ielīksmoties no visas sirds,
kā meijas kad sprauž abpus durvju,
un ziedu klēpjus sviež,
kā misu kad garšo saldkarsti rūgtu,
svētku reibuma jausmās
no pilnas krūts kad sauc, iegavilējas
un aizgūtnēm smejas klusi.

--------

Šis laiks ir vēsturiskas -- šī pēcpusdiena.

5. okt. 1967. Mayfield
Kādu mīlestību drīz vedīs giljotinēt
bet varbūt, varbūt -- vēl apžēlot.
Prāts šaubās, nepiekrīt --
kas darāms darāms, ir labāk galvu griezt vienreiz
kā ka lāpāmadatām nobadīt.
Bet lāpīt, lāpīt ir arī tik tīkams dzīves veids
tik silts un omulīgs un ilgs un gauss,
tikku tikām var izdzīvoties un izbūties.
Varbūt vēl apžēlot?
Tik nepacietība ir liela pārlieku
kas darāms darāms ātri.
Vai pietiek jau šo stundu saules pusē -- kad minēt,
iedomāties ir visu ļauts
vispārdrošākām iedomām var segums rasties.
Vai jau šī labā laika ir par daudz?
Bet prāts kā bende gaida -- ātrāk, ātrāk,
kas darāms darāms.
Laiks vēsturisks -- to giljotinēs, vai apžēlos.

--------

Cigaretes dūmu noriju
no kaimiņa mutes
klabošā vilcienā --
cilvēkam nav jābūt vienam.
Virsrakstu, Slepkava,
lasīju no cita avīzes
lapas -- mums liktens
viens un darbi vieni.
Kāds cirvi ņem un kauj
cits nomoca pamazām
ap pirkstu tinot.

-------

Šodien kaijas pulkiem
lidinās, krīt pār ielu,
vai viņas gaismās tā apjukušas
ka vairs neatšķir --
kur jūra ir, kur iela?
Arī es neatšķiru vairs
kur esi tu, kur neesi?
Gaismās lidinos
uz jūru,
uz ielu,
uz kādu jūru lielu,

-------

Svētdiena

Svētdienas jūra mierīgu valodu
kaiju pulkiem sludina krastā.
Mēģini apklust, piepulcēties,
noliekties -- krasta sprediķi izprast.

Mēģini ņemt ar lūpām, ar acīm
to no kaiju baltā snaudiena,
tas ir tik drošs kā viļņu nāciens,
kā viņu pēdējais šūpojiens malā.

Visa sākumā, vai visa galā?

-------

Pār pilsētu vasara nogulusies
ar karstu dvašu
ar siltumu maigu
no saviem violetiem plīvuriem
no dūmu un džekerandas ziedu mākoņiem
ar siltumu maigu māj.
Asfalti atkusuši
papēžus satur kā jokojoties --
Nomauc kurpi!
Sasildies apstājoties,
līdz kaulam izkarsti --
ne ziedu un dūmu dvaša vien
cilvēku domas šo pilsētu sien.
Kad atkusis asfalts nomauc kurpi --
līdz kaulam izsilsti, izkarsti
vasaras dvašas piesūcies --
pārtopi.

-------

Lietus asarām atdodu savas bēdas
lai viegli aizrit pār rūtīm,
atdodu laimi ar,
un -- akmens veļas no krūtīm!
Kapa akmens ir celts
sargāt starp rozēm un neļķēm,
piemiņu baltu un tīru
kā sniegu, kā ledu.
Salst, sasalst tā kā tā viss,
silts tikai tas ko aiznesis
līdz slieksnim grēks elpā ieslēpies.
Lietus asarām atdodu laimi
lai izlej pār svešiem dārziem,
pa strautiem lai aizrit uz jūru.
Un lēnām atritinu būru.

-------

Gaisā mākoņu smarža
un gaismas skanēšana --
Vai bites dūc
pa zariem
mātes dārzā?
Uz galda zaļā krūzē piens
[..]

-------

Ar bezgalīgām skumjām
un prieku slepenu
kas siltas gaismas piejauc
pie dienu saltuma,
ar bezgalīgam skumjām
un prieku slepenu
zied kāda tuvība
šai mūžu vientulībā:
Caur gaišām mājām izej
caur priekšnamiem un dārziem
kas -- tevim dāvināti
kas tevi tur un sveic
it kā tu atgriezies
un pārnācis,
it kā tu dzīvojis tur garu mūžu
tur bijis bērns
tur jauns ar laimi nācis
ar mūziku un spuldzēm mitis
pie galdiem sēdējis
un kamīniem un krāsnīm
daudz smaržas ieelpojis
glabātas simts labiem brīžiem...

Tie māni, zini to.
Un netici, jo redzi --
šie māni pārvērtuši,
pusmāņos visu citu...

Ar bezgalīgam skumjām
un prieku slepenu
zied kāda tuvība
kā pāri mūzām rada.

Nu, nāc, ja pamaldīsies
varbūt atradīsi
kā ziedu mežā -- otru būtību.
Izbrīnā pamanīsi, vīdīsi ko dārgu.
Tik mirkli.

Šīs lietas nav mapēs ierakstāmas,
protokolos zīmogiem spiežamas.
Tās iedrebas kā stīgas,
izskan ātri,
prātā nepaturas
bet aizmirst arī tās
pavisam nevarēsi.

-------

Sirdij uzgulst kā kalns --
vēl neiets un nedarīts.
Bet laiks būtu piesaulē sēsties
lēnībā pārdomāt,
cik ilgi dzīs ceļš,
vai Tu viens būsi vairs mājās?

-------

Ar puķi rokā tu no dārza nāc
un smaidu sejā,
bet kad runāt sāc --
asaras tavā balsī dzirdu:
Pļava, rudzi zied, zeme ziediem zied.
Tad pie sarmojošās egles gala -- zvaigzne.

Bet marta dienās
kad sniegi saulē laistās tā
ka acis asaro un jumti asaro
tad atkal -- atkal lazdas zied.

Ar puķi rokā tu pār kapiem ej
pār bērna, vīra, tēva, mātes kapiem
pār laimes, tēvzemes un visa visa kapiem
pār kapiem, kapu kapiem.
Tu ar puķi aizej
zem svešām smiltīm
arī kapā gulties.

No tavas rokas puķe paliek,
jauni gājēji ar viņu ceļu sāk.

-------

Ir kā pirms operācijas.
Pēc divi dienām tas notiks.
No manis izplēsīs, izņems un izgriezīs
ne kuņģa jēlumu, ne aklo zarnu
ne plaušu, un ne sirds vārstuli,
jeb varbūt to, varbūt to --
pēc divi dienām
man izņems Tevi
no acīm, no ausīm, no jaudām un maņām
kas vēsta man Tavu nākšanu un iešanu
kas zina Tavu gara tuvošanos
un attālināšanos,
izplēsīs man Tevi, izgriezīs
un atstās vaļā rētu.

-------

Tur neaizmirstules dūņainā grāvī
pienaini debeszilas
svētdienas domai īsai un laimīgai
ko blakām nolikt vīšanai ātrai
ko siltām rokām brīnoties turēt,
[alternative: ko karstās rokās brīdi paturēt]
debesu brīnumu maigu zilu
paceltu dūņainā grāvī
kur ūdens lāses rit skaidras [dzidras].

-------

[something missing]
pie vientulības ūdens nu un maizes,
ar acīm nolaistām tu dienas vadi
un viņu aizlidojienā
tev dažbrīd' sirdij pārskrien šalkas
kā skaidram līmenim maigs vējš
naktī kas ievās bijis...
Nu gribētos ap kaklu krist
un atvērties un nolūgties
un stāstīt, stāstīt, skaidroties!
Bet vārdiem kas ir paļāvies
vai kādreiz zinājis kad vienos tie, kad šķirs?

Tu aizveries un saki nē.
Lai spēkā sods un ilga izpirkšana,
bet dzīve lepna ir kā čigānam
kam tiesā runāšana īsa:
"Nu, saki, Jorģi, kāpēc Tu to zirgu zagi?"
-- Tā, kungs, mana darīšana.
"Ak tā? Nu tad Tevi būs jāliek cietumā!"
-- Tā, kungs, Jūsu darīšana.

--------

Šodien Tu atmiņas nes
jaunu spēku lai rodam
ceļam kas jānostaigā
gaismu meklējot.

-------

Pie jaunceltnes apstājos:
Rok zemi, ķieģeļus ved
taisās uz ilgu dzīvi.
Jā, kā bez mājas?
Taisās uz dzīvi.
Koks ielā šalc,
kar dvēseli viņa zaros.

-------

Pilsēta iedomīga
kā kokote aizgriež seju
un lūgties liek,
cietsirdīga
kā pērkama, tam smaida.

-------

Kādu vēsti nesi
maigais ziemsvētku koks?
Sendienu ciemiņš esi
gaismas un siltuma loks!
Nāci ar sauju smaržu
ledus asarām kūstot,
riekstu un ābolu garšu
zariem pilniem lūztot,
maigām brīnumu skaņām
dziesmās par Betlēmi stāsti,
nedzirdētām ziņām
bērnu sirdis glāsti.

-------

Atkal raibi krāsainas meitenes,
smiltis, kārbas, kurvji, dvieļi.
Kaijas pulkos klusē zem vēja.
Bērni izģērbjas bez bēdu
un vējā ēd saldējumu
un viļņos jau iet
kas nebaidās ledus.
-- Ledus ir tikai krastā
kur nav viena neviena
bet ir simti, ir simti.
Kā var būt viena?

-------

Viens pēc otra aiziet aizverot durvis.
Aizveras cita pēc citas durvis
Aizkrīt ar cietu skaņu drebot stenderēm.
Ilgi dreb stenderes bet atslēgas klusē.
Aizkrīt durvis. Un dažas vēl virinās.
Dažas vēl paveras, vēl var izšmaukties
brīdi paniekoties, palūkoties gaisos.

-------

Par kreimenēm un lakstīgalām
un maigi zaļām upes malām
es gribēju te -- pazoboties
bet vārdos ieslēpies bij spēks
no kreimenēm un lakstīgalām
un maigi zaļām upes malām,
jo debesskrāpjus pametot
un maigo neonu un tiltus
ar izslāpušā kāri lielu
ne smīnot bet ar sentimentu
es ilgu laiku domās mitu
pie kreimenēm un lakstīgalām
un maigi zaļām upes malām.

-------

Dzidras salmu cepure ko
es lieku uz deguna pret sauli,
smaržo pēc vaska, vai vējš
(lēnais auglības vējiņš?)
smaržo pēc vaska un kaut kā
cita maiga un laba,
un ejot uz darbu es
vai raudāju no laimes.

Sestdienas agrīnā stundā
ejot virsstundas strādāt
sauli uzlecot redzu
sārtu un zelta un maigu.
patukšā ielā kā baznīcā
skan akmeņi man zem kājām,
noliecas debess pār galvu
un Dievam savu lūgumu saku:
Es esmu kā atvērta upe te Tev
Tavas labvēlības pilna līdz krastiem.
Vai jaunus ūdeņus sūtīsi
vēl manī kam plūst,
vai sāpju saulei liksi izdzert sausu?
Es esmu kā atvērta upe
Tavai ziņai te kas ir.

------

Rudens lietus bij tavās acīs
kā ledū kad lāses jau sasalst
un mirdz ar mieru.
Rudens lapas bij tavā vaigā
kad gulstas pie zemes tās
ar sauli blāvu un maigu
ar simts dienu atmiņu blāzmu
blāzmainu starošanu.

------

Ak, ēnu spēle mūžīgā
kā lūztot metu krustu
vai trīs reiz gailis nedzied
lai jodi ellē justu?

Tas nevar būt, to nevar ļaut
jo katrai ēnas lellei
kāds ogļu kvēlums līdzi nāk
kas arī pieder ellei.

Bet kad to spēle apdzisīs
vien labi gari paliks,
viss būs ar rokām saturams
un cilājams un salikts,
kā gaiļa burti ābecē.
Bet kur tas garais gājums
pa dvēseļu mežu grāmatām
ar sapņu uguns lampām.

Ak, ēnu spēle mūžīgā,
es ceļu sapņu krustu
lai īstenību
starp tavām lellēm rastu.

-------

Pilsēta

Gribu tevi mīlēt, lielā pilsēta.
Mani soļi īsi tevi iziet,
kā tevi atrast, lielā pilsēta?
Tilts liecas mākoņos
kā sasniegt tiltu?
Sēsties vilcienā, pārbraucot pāri --
redzēt vagona netīro grīdu,
tilta ribas aizdārdam garām.
Kā iegūt, pilsēta, tavu tiltu?
Tavā ielā tūkstoši skrējēju
kā suņa vadīti aitu bari --
stājas, grūstās, [..]ājas, lādas --
skrien pāri ielu kā valga sprukuši.
Kā, pilsēta, iegūt tavu ielu?

-------

Ļauj viņam pamalt
cel plaukstas lai iekrīt
tur pāris kodolu saldu.
Neviens nav vairāk guvis
kā sauju ilūziju.
Viss izlīst un nogrimst
ar maigām smiltīm aizplūst.
Tad ļauj lai ir tev kapi
lai ir tev kaut kas aprakts
kam piemiņas mirti stādīt
maigu čaukstošu salmu puķi.
Rūc gaiss no saules spēka
rūc jūra un krasta smiltis.
Es eju glāstīt smiltis.
Es eju saulē zust.

(Nieki! Bet kaut kas plūst -- kaut kas uz reizi dzīvo kā man atnāk ziņa no T.
Es eju glāstīt smilti --
es eju saulē zust -- )

-------

Rūgta stipruma
maigas paļaušanas
slepenas augšanas.
Māte no kapiem
bij atnākusi --
Tas nekas ka Tu mirusi
teicu -- ka tik Tu esi
pie mums.
Cik mostoties tukšā pasaulē
jāizkāpj...
Lietus līst
un negribās piecelties.
Nezinu ko ar šo brīvību darīt.

------

Tūkstošreiz no gala to prasu un stāstu Tev.
Tu esi viens no visiem
Viens gaidīts un atnācis.
...

Rītu es viņu redzēšu.
Vai labs viņš būs man
vai nīdīs vienalga.
Viņš tur garām ies,
es viņu redzēšu
un spēks ir manās ilgās
labs, viņš labs būs man.

-------

Karājos tavu skat virvēs
pār debesi un elli.
Drīz labā dzēris tu
aiziesi ar uz savu lelli
bet smagums karāsies vēl
tavu skatu virvēs
līdz nāve nāks un minēs
likt tevi debesīs vai ellē.

-------

Nezinu vai Tu spētu mani laimīgu darīt
Bet sāpes Tu spēji man dot
Un neganti sadusmot.

-------

Naktī ar mēnešsērdzību sists
dienā -- dienas nav.
Kādreiz tik sašūpojas
zvaigžņu raksts,
mēness noslīd ielā
un tad paceļas pār pilsētas jumtiem
skalojas gar logiem.
Miegā nolaižas laivas un kuģi
un pa to tauvām un mastiem
sapņi kā veikli matroži
aizrāpjas mākoņos
un nonāk atpakaļ ielās
līdz ar mēnesi.

-------

Iela blāzmo vakara gaismās
mākoņi, mašīnas aizskar ar mūziku
pulsē bremzes, spuldzes
rindā pret kalnu
lejā no kalna,

-------

Viņš gāja garām un
apstājās pie citas.
Vai apstājās manis dēļ?
Pie citas?
Ak, mīlestības nebeidzamā
cerība un ticība un
viss tās spēks.
Viņš arī apstājas
pie citas un skūpsta citu
Tevis dēļ!

------

Šeit tverties var tik tas
kam ir kur paslēpties.
Ir putnam lapots zars,
man -- ir Tavs vaigs.
Kad zibsnots naids
pār mani savelkas
kā zibsnots mākons baigs
es acis pieveru un atai[..]os
kā Tavam vaigam
pārslīd smaids.
Tik saules staram
staro dārgakmens.
Bez vērts tas pazūd tumsās
to kas rokā
[..] uz akmeni krita[?]
to [..] savā lokā
kas tumsas roku stiepj
es acis pieveru
Šeit tverties nāk tik tas
kam ir kur paslēpties
ir mākoņpūkai debess mala
Man ir Tavs vaigs.

-------

Jūra dun savu dunoņu,
viņas mitrā elpa un tālums
dzīvas plaušas pielej ar spēku,
kas dārgs bij jūsu senčiem
ne jums vairs, kas silti ieslēpušies,
maigās gliemežnīcās, Holdenēs, MiniMorisēs.

-------

Sirds vai lūzt no bēdām!
Kas viņu liec, viņa to zina, ne es,
savos darbos ar asinīm skriedama,
brīvdienas neņemdama no pirmās dienas.
Ne visas savas cīņas tā man atklāj
un neziņā es tai piedāvāju jūru,
viegluma apsēstās pilsētas ielas,
un kādus tālus nākamības laikus.

-------

Šovakar atgriezušies no zvaigznēm trīs astronauti,
vai katrs tie tur savu zvaigzni dziļumos atraduši?
Vai sadraudzējušies tie ar kaut ko jaunu?
Vai sevī citas patiesības atraduši?
Dzīvāki vai nedzīvāki tie atnākuši no mūžības durvīm,
pie kurām stāvējuši.
Dievpalīgu tiem sūtam,
un lai zemes puķes tiem prieku atkal nes.

-------

Nezinu ko tu ņemsi,
bet manas rokas ir pilnas no smagām devām
ko tev sniedzu ik brīdi,
jo viņas sāp no nešanas, glabāšanas,
tev jāņem lai tās atbrīvotu
no devu smaguma ko tev nesu.
Ja tevis ceļā nav, ir jūrai jāņem.

------

Jūra, tava atklāšanās
sirdī nu ierakstīta
ar ūdeņu un staru zīmēm,
tavs skaistums debesīs atsizdamies
uz zemi nolīst,
tava gudrība, gliemežvākā iezīmēta,
cilvēka rokā atrodas -
dzīvības šūpulis saulstaros iekārts.

---------

1.
Jūra, jūra vien
līdz pat debess malām,
visam, visur apkārt...
Ne tai lapu,
ne tai zaru,
pati sevis pilna vien
kā vissmagais, dziļais kauss
puto putu ziediem.
Sauli šūpo.
Bezdibeņiem pāri ceļ.

2.
Ko -- gaidi?
Kaut ko. Kas nāk un iet.
Vējš. Soļi. Saule. Ēnas...

Lapas sāk drebēt, kad vakars tuvu.
Gaiss ledaināks, asāks kļuvis.
Vēl -- gaidi?

Uz pilsētas mūriem saule atvadās.

Svešu roku siltums zūd ātri.
Dziest diena.

Vēl gaidi.

3.
Uz sienas rīta stars
zeltā zīmē... kaiju!
Zīmē dzīvu kaiju...
Nē! Lūdzu, ne -- kaiju!

Kaijas bij jūras krastā,
jūras vārtu galā,
vidū sagulušas
tai saules vietā...

Paliec nezūdi, stars,
rīta zelts uz sienas,
lūdzu, zīmē kaiju!
Tālās jūras kaiju...

4.
Šīs zaru straumes,
zaru straumes --
tev jāuzmanās --
tās nāk no saknēm,
bet saknes aug caur sirdi,
dzer zari tad no tās
it kā tā avots būtu.
Bet tu --
kur paliec tu?

--------

Un kad augstienēs nonāc --
mūžību satieci snaužam
zilos lakatos tinušos.
Skan klusums un skaņas klusē
viņas pusnomoda tuvumā,
vējš, viņas maigais sūtnis,
rimdams pie kājām tai valodas noliek
ko runājis tas ar sniegiem eglēs,
ar sauli rudzrugājos svētdienās...
Arī tu pie viņas
kā mājās visu atrodi kas tev bijis,
un kas tev būs
to puķu acīs izlasi,
kas zvaigznēs raugās diennakti.
Šķiroties zeme tev siltā delnā vēsu akmeni ieliek
par zīmi -- kur tev reiz jāpaliek.
Visu aizmirstot
ar mieru lejā kāp.
Tomēr -- visu atceroties.

[variation]:
Un kad tu augstienēs nonāc
mūžību satiec snaužam
zilos lakatos tinušos.
Klusi vējš tevi sveicina
ko tu dzirdējis kādreiz
ar sniegu eglēs šalcam,
maigi aizskar, atnes
pie tevis visu kas
tev bijis
un tu nojaut kas būs.
Tavā siltā delnā
šķiroties zeme
vēsu akmeni liek.
Par to tev (draudzīgi
reiz) jāpaliek.
Tuvāk tas vai tālāk
par smaida tiesu
ar mieru lejā kāp
un atceries,
viņa valodu dzirdēji kādreiz
ar sniegu eglēs
ar sauli rudzu rugājos [..]

--------

[variation on published version in Dienas un Gadi]


Vējš. Cik tālu iet vējš?
Nāk vējš?
Tāpat vien pastaigājas,
pa ielām, pa parku?
Bet jūra, pār jūru, uz jūras,
kur ceļā nestāv neviens,
cik tālu nāk vējš
ar ziņu no kalniem
par priedēm, paegļiem,
akmeņiem, vāverēm,
ar ziņu no Tevis, Andras?
nāk vējš pār jūru, Andri, Andras.
Vēl mākoņu klāstus
sasilda tālumus
ar labu vārdu gaismu.

---------------

Dienas

Nemieru mēģini norīt, nopīpot,
nosist, noslinkot,
vandies bez ceļa pa tumsu.
Tad atkal -- jūties visdrošākais,
gudrākais, vieglākais ceļotājs
ar skaņas, ar gaismas vieglumu!
Patiesībā -- ne te, ne tur,
šo ceļu var noiet šā, vai tā,
šim ceļam tu nevari izbēgt.
Zaļās lapas brīžam zuz vēsmās
tavā labā dienā.

Saskaiti ziedlapas ziedā,
saskaiti cigarešu galus
pelnu traukā uz galda,
izdzer gaisu no lūpām,
šī diena ir tava,
ņem vārdu, skatu, vīnu, kafiju,
izliecies, ka piebiedrojies žūpām.

Lidmašīnas nāk un lidmašīnas iet,
spārnu ir pilna debess,
ja gribi kaijas, tās guļ pie jūras,
baloži -- pilsētas parkā.

Un apsedzies ar jūru guļ -- viņš
saules dienu krastos,
to netraucē ne atmiņa, ne doma -- kāda bēda --
Tik vējš pie auss tam iedziedas
uz smiltīm uzspēlēdams
kad meitenes tur garām iet
saulstarus atstarojot
iekāri acīs iemetot...
Bet pārāk nesatraucot --
lai celtos, ir par slinku viņš,
lai kaut kam pakaļ skrietu,
viss ko tas vēlas, ko tas grib
gan nāks pie viņa sēsties
un lutinās un amizēs
šais saules dienās karstās.

--------

Svētdiena

Pār pilsētu nu citas debesis,
visa pamale jūk, viļņo zila, zaļa...
nevar vairs zināt kas nākošā brīdī notiks:
varbūt pie šīs dienas izkrāsošanas
piekļuvis vecais Dufī!
Tad jāiet uz jūru,
tur būs maigi brīnumi,
sievietes, putni, tauriņi,
viļņi, varavīksnas, kuģi,
vesels orķestris muzicētāju,
puķu pušķi un daudz dejotāju, kāju...
Bet atļauts būs braukt arī ar divriteni,
bakstīties uz priekšu ar nūju,
vai stāvēt uz vietas,
nedarīt neko;
tikai iekšā zem jumtiem vairs palikt nevar,
visi vāki ir jānoceļ:
debesis krīt pa gabalam vien
ielā, durvīs, logos,
plīvo pār visām galvām kā spārni,
kā svētuma aureoļi...

--------

Diena pie jūras
ar zilzaļām zālēm,
ar plūstošu smilti,
vēju rotaļām daudzām --
milzu vecā celmā
(viļņu skalotā, nestā
krastā izmestā) saskaitu zīmes,
simtgadu vecas augšanas zīmes,
trūdu rakstos jau izirdamas,
un domāju par to brīdi,
kad mana bērna roka
vējos palaidīs manus pelnus,
lai kopā ar koku simtgadu zīmēm,
zilzaļām zālēm, ēnu spēlēm --
vējš vieno mani
pie smiltīm likdams,
vasarām, ziemām iepurinādams.

-------

Jūra nobāl,
vējš kļūst sauss,
ikdienas ielas dziesma
vērpjas un jaucas:
švīkst, šņāc, murd,
iekaucas, nodun.
Vidū kāda skaņa
kā no Beethovena
ienāk un iziet --
izrauj tevi no prāta,
no tava neprāta,
modina,
pazudina,
un atrod atkal tavu
vienīgo rūdu.

--------

Nu atgriežos pie jūras un Tevis.
Viļņi ir šūpojušies diennaktis,
zinu to šūpošanos.
Kā var tik ilgi šūpoties?
Un palikt savos krastos?
Un Tava sirds,
vai viņa bijusi kā jūra?
Šūpojusies diennaktis
un palikusi savos krastos?
Neprasi būt tai kā jūrai,
krastos.
Viņas šūpošanās
nebūs ilga, kā jūras šūpošanās
viņa nedrīkst palikt
savos krastos.
Nu atgriežos pie Tevis un pie jūras.
Nē, ne atgriežos,
tik -- redzēšu Tevi atkal un jūru.
Mēs nevaram atgriezties.
Bet mēs varam kādreiz
no jauna satikties,
no jauna iepazīties.

-------

Gliemežvāki ir kā jūra.
Jūra ir kā debesis.
Zeme ir kā jūra.
Zeme ir kā gliemežvāki.
Gliemežvākos ir matemātika.
Mūzikā ir matemātika.
Gliemežvākos ir mūzika.
Debesīs, zemē un jūrā ir mūzika.
Gliemežvākos ir līdzsvars un likumība.
Zvaigžņu ceļos ir likumība.
Zvaigžņu ceļos ir mūzika.
Gliemežvākos ir smilts
un vējš un ūdens.
Gliemežvākos ir gliemeži.
Jūrā ir gliemeži.
Jūrā ir jūras zvaigznes.
Jūras zvaigznes ir kā zvaigznes.

-------

Laika ūdeņi krājas,
1967
plūst, skalojas smagām lāmām.
Mīlas iekoptā salā
puķes grimstot liec galvas.
Vēl saules piekarsis
glabājas dārza vidus,
staro Tavs sejs
gaismās tur iemūžojies.
bet aizvēršanās draud
viļņu galotnēs tumšās,
un nīcības ūdeņi --
veļās bez gala.

-------

Starp sienām bezgalīgām
kas ceļā liktas krustu, šķērsu
un apkārt redzamas un neredzamas stāv,
savus aizsprostus tur,
starp sienām nemainīgām
kam uzgrūdies te un tur
pieduries izstieptiem pirkstgaliem
ar plecu sajūti to stāvēšanu,
starp sienām nejūtīgām --
Pēkšņi siltā gaismā
kāds zieds ir atvēries
un klusot izdeg
ar tik liegu liesmu
kā tauriņu lidošanu...
Un šai brīdī
kust sienas atkāpjoties,
atveries
kā jūrā plašums šalc.

-------

Ja cits ir ļauns --
tu vari bēgt, tev pieder pasaule.
Ja ķēdēs kaļ --
var domas bēgt, tas neieslēdzamas.
Ja pats tu ļauns --
tev nav kur bēgt,
sevi cietumā esi licis,
tur paliec ar sevi un domām.
Mierīgi vari aizvērt saulei logu --
ne iekšā staram iet, ne ārā.

-------

Nevar vēl aiziet pie miera
jūra vēl neguļ
viļņi tumsā glāsta
krasta akmeņu sejas,
un vēji svilpo.
Nevar vēl aiziet pie miera
jūra vel neguļ
baloži laidelējas
apkārt un apkārt.
Nevar aiziet pie miera
jūra vēl neguļ
ar viņas nemieru būs
jālaižas caurā miegā.
Varbūt vēju balsis
savērps miegu dziļu
beidzot uz rīta pusi
aizverot visus vārtus
visu iedziedot sapņos.
Īsi pirms saules lēkta
dusēs arī jūra
zem sudraba mākoņa malas
blakus pilsētai karstai
kas miegā runā.

-------

Nav labi visu piedot.
No piedošanas aug slima laime,
kā vārīgs stāds,
kas reiz savās saknēs lūzdams
posta bedres izrauj,
kurās smagi klūpam.

Tik bailīgās sirdis
vēlas visu piedot
tām naidam un cīņai nav spēka,
tās nespētu lepni zaudēt
un redzēt to mirklī zūdam --
kas zudīs dzīvojot lēnām
zem piedošanas svara.

-------

... Un zem liela spiediena --
pārakmeņojas...
-- Kas pārakmeņojas? --
Viss: Ogles
Sveķi
Koki
Kauli..
-- Sirds!...

-------

Pie jūru līmeņiem liecies
ar acīm un lūpām tos dzer.
Kam pasaules daiļums der
to nenokauj prāta aukstumos.
Mirdz varavīksnes gliemeža vākā
un mūzika -- skan.
Ja neko tu ar negribi atzīt
daiļuma daudzveidībai
tev apbrīns jāizteic.

--------

Kā viļņu atvizma uz koku lapām
kā zaru atspulgs viļņu ātrumā
mans dienu guvums zūd no rokām
un izrotājas
uzplaukdams jaunā jomā.
Tas laikā dziļi turp atpakaļ
kā viegla saiva aužot slīd
un savāc tuvu kopā
kas gūts kas zaudēts un būts.
Ik vērtība ir jāpārvērtē
pie klusām (mazām?) lietām mīla jāpiesien.

-------

Pēkšņi man liekas
(tas drausmi)
redzu Tevi šais viļņos
ar seju
uz leju.
Šais gājienos, skrējienos,
neskanīgos saucienos,
pārlieku skaļos dienu kaucienos.
Man jāiet --
sirēnas dzirdu.
Kaut kur kaut ko glābt,
kādi steidzas.
Neviens man nepalīdzēs
glābt Tavu seju.
Glābt ko?

------

Jūra aiz pilsētas

Jūra ir zila,
jūra ir tepat aiz loga,
jūra ir tuvu,
aiz pilsētas,
tomēr -- ne tik tuvu --
aiz kādiem divpadsmit krogiem,
aiz kādiem divreizdivpadsmit pašapkalpes veikaliem
ar speciāliem,
vienmēr jauniem speciāliem...
Jūra ir zila,
ar baltu vilni gar malu,
ko var redzēt te,
aiz divpadsmit pašapkalpes krogiem, veikaliem
ar speciāliem,
vienmēr jauniem speciāliem...
Jūra ir zila un zaļa,
un pilna kuģiem,
it kā to būtu gleznojis Dufī,
un vēl zilāka un zaļāka,
un vel pilnāka ar kuģiem,
un viļņiem tik vienādiem baltiem
it kā to būtu zīmējis bērns
savā jaunā, tīrā, skolas burtnīcā.

--------

Karoju ar savu sirdi,
izvedu kārtējo tīrīšanu,
vīstošu rožu putekļu aizslaucīšanu;
tā noklausās padomus
kā apņemdamies tos vērā likt, bet
tikko aizveru tās kambara durvis --
dzirdu to pašu vienu vārdu
aiz durvīm čukstam,
tā pati spēle iet vaļā,
nāk ārā noslēptās rotaļlietas
tās pašas.
Tā nelabojama
jāatstāj savām ciešanām.

-------

Skatījos tālumā uz jūru
iekāroju viņu ļoti.

Gāju ilgi, pacietīgi,
sasniedzu viņu.

Klausījos viņas balsi
vēroju viļņu laistīšanos
jutu velgmi pie kājām
smiltis, aklinošu sauli
cilāju gliemežvākus.

Atgriezos mājās
ejot ilgi, pacietīgi.

Skatos tālumā uz jūru
iekāroju viņu ļoti
neredzētu, neiegūtu kā bijusi.

-------

Bij jūra gulējusi
zem sudraba mākoņa malas,
gaisma nu atnāk rāmi bez steigas,
būs gara mūžības laista diena
viļņiem izspēlēties,
kaijām saukt, izlidoties.
kuģi peld ilgi un lēni
paši savos vientuļos ceļos.
Jūras zaļumā
debess zilumā
jūras zilumā
atnāk jauna diena.
Apvāršņu tālumā
ceļu garumā
apvāršņu dziļumā
laika ātrumā
spēkojas jauna doma.

-------

Vētra auro.
Newcastle 1967. novembrī
Ar smiltīm no jūras
pielied pilna pilsēta...
Baltas smiltis vējš
savelk ielās kā sniegu...
Viss griežas otrādi,
viss pārmainīsies...
Sāk līt.
Smiltis izskalos atpakaļ jūrā,
atpakaļ krastā
pie tukšiem gliemežvākiem.
Atpakaļ krastā.
Ir tikai viens ceļš.
nav divu.
Ir divi ko izvēlēties --
Viens ko iet.
Ir tikai viens ceļš
bet tas var līkločus mest,
līkumu līkumos
ir tikai viens ceļš.

-------

Gliemežvākos salasītos
Newcastle 1967. novembrī
pa skumjām un laimīgām stundām
skaņas no putniem
un tranzistoriem
kas salikti ceļā.

--------

Ar ko es runāju
Newcastle 1967. novembrī
dienas, naktis, pusgadu
ir pelēks akmens bijis,
nē, viņš nav atbildējis,
kas skanējis
tas bijis vējš
no ziliem zvaniem nākdams,
jo vēl arvien
es eju vecās pļavās
otrā gada āboliņā
kur zīles zvanus
pa dienvidiem sēj vējš,
ap pļaujmašīnu
un ap šķūni skrējis
pār Zetes vaigu pārslīdējis
kas dziļi āboliņā
sakarsusi (guļ) dus
un Toms turpat.
Nē, viņš nav atbildējis
tas akmens ar ko runāju
ir bijis kluss.

-------

Sausas šīs dienas
Newcastle 1967. novembrī
bez domu mākoņiem
kas izlīdami veldzi nestu.

Sausas šīs sāpes
kā kūdra deg un deg
un dūmu kodīgums
ik maizes kumosam ir klāt.

Lūpās šīs rūgtums krājies
un acīs kož --
šo letarģisko ķermeni
soļi nes un nes
it kā gribētu tas
apiet pasaulei
un pārsteigt nelaimi
no otras puses.

-------

Dzērāja saderētā 1967-1968

Bija Tava reize
tukšās naktīs iedegt gaismu,
nu mana reize.
Nekurņot vaktēju
gaidīšanas zieds kvēpina
smaržu grūtu,
pāri darīju aiz spītības
nu panesu aiz mīlestības
sirds lūzt un lūzt
kā upe ziemas naktī
lauž gāli vaidēdama,
mana reize --
iedegt lampu naktij garai.
*
Maiga miera pilna māja
viņš atgriezies un guļ, saule slīd savu ceļu,
vakars nāk kā viesis,
viņš atgriezies.
Kad saule nogrims, lampas iedegšu
viņš atgriezies,
lai stundas pāri nāk ar gaismām caurspīdīgām
kā mīļām rokām lai skar,
uz pirkstgaliem staigā
silst prieks
it kā šūpulis šūpotos.
*
Visi avoti izsīksti, tik gaidīšanas avots
stāv pilns līdz malām
dzer dzerdams -- slāpst.
Visi ziedi pārzied, tik gaidīšanas krūms
deg degdams liesmām ziedos
kvēpina smaržu grūtu
itkā jau būtu nu
drīz, drīz viss klāt.
Ak, Vaterlū, Vaterlū!
Viņš zaudēja pie Vaterlū.
*
Skaisti nest
pasauli ar saulēm, zvaigznēm,
Atlant, stiprais?
Skaisti laist saulēm dūkt
kā spožām bitēm lidojot pa
zilo kosmu.
Aizvērt acis
gulties ceļā saulēm, zvaigznēm
pazust naktī.

Slinkot ir dievišķīgi.
Tikai pa pavedienam iešūt
kādā rakstā
pa brīžam paraudzīties vai
vai debesis vēl tās pašas?
Dievišķīgi ir slinkot
pasaules vējus dzirdēt
grūžamies būdas pakšos,
diendusā ielaižoties
bet naktīs izzogoties [..]
paplandīties.
Dievišķīgi ir
nebeigt izbrīnīties.
*
Ak, mans mīlētājs,
pēc bēdās dzertas nakts
nostājas nu pretī
džēntelmens, kas džentelmens!
Seja balti raiba
kā putna ola.
Kāda putna?
Jā, tas nu jums jāizpēta.
kas par putnu, kāda putna
Traka putna,
maiga putna,
dziedātāja, klusētāja
varžu dīķī bradātāja.
*
Gribētu aiziet pie Tavas mātes
teiktu, ka Tevi redzēju,
stāstītu par Tavu roku
ko Tu turi pie pieres
kad vakaros sēdi un lasi,
tā nogrimis sevī ka
nedzirdi ka Tevi uzrunā,
ka beidzot Tu pacel acis
viņās var ieiet kā atvērtos avotos,
viņās ir lēnums un gaidīšana
(dažreiz viņas ir kā ogles kas
kvēl meža ugunskurā)
stāstītu par Tavu ātro smaidu
kas pārtrīs Tev sejai kad kāds
neapzināti izsaka joku.
Pieminēt Tavus soļus
kas nevienu nenokauj... Nē.
Vairāk es nevarētu stāstīt.
*
Kā ēna kāds klusi nāk un klauvē.
Svētdienā vientuļi cilvēki meklē viens
otru: "Tuk, tuk, tuk! Ir mājā? Nav?"
Būs mazliet siltums? Vai jāiet atpakaļ
tukšumā, kas smagāks no nepiepildītām
cerībām... nē, tomēr pilnāks, ne tik tukšs,
jo kaut kas viņā ir ielikts -- meklēšana,
klauvēšana, gaidīšana. Kaut kas reāls
darīts. Tuk, tuk, tuk.
*
Mīlestība grūti kopjama, kā reta puķe
tā dzīves gudrie dārznieki māca.
Varbūt, bet pamēģini to par nezāli saukt
un līdz ar nezālēm laukā raut,
tad redzēsi ar kādu spēku -- tā spēj augt.
*
Atlaužu kā gliemežvāku
šo dienu
aiz tumsas ūdeņiem vai pērle
zalgos?
Varbūt tik krusas grauds saldēdams
rokās kritīs?
Asa sāls asara?
Atlaužu lēni stundu pa stundai
šo dienu kā gliemežvāku
kailas delnas pretī lieku.
*
Diena ar saules stariem griež
griež sirdī jaunus rakstus
ar spožiem nažiem griež
ar asarām asinīm skalo --
lai iekrāsojas un kož,
kož dzīves rūdās dziļi
un iededzinās un mirdz.
Ne brīdis netiek aizmirsts
kā veseri sirds puksti sit
mūža krājamās zīmes
lai visu var izlasīt.
Kas?
Par to tu neturi raizes.
*
Pie jūras
dienas ne nakts te nav
tik paisums un bēgums.
Vienmēr no jauna sašūpojas zvaigžņu raksts
mēness noslīd ielā un
tad ir paisums.
Jūra paceļas pār pilsētas jumtiem,
skalojas gar logiem,
kaijas krīt, laižas rokās
ir paisums.
Durvis atdarās pašas un pa tām
izzogas, aizplūst visi dzīvie
lai paisumā aizvizinātos varbūt uz
mēnesi, ar mēnesi
pie durvīm, vārtiem, mašīnām
krīt brīži no paisuma viļņu galotnēm,
šķīst, zūd, pārvēršas
izaug par violetām vistērijām
ar savītām lapām.
Steidzīgi pieninieks ieliek jau
piena pudeles caur tām pie sliekšņiem,
kāpnēm, palodām, jo
ir jau bēgums,
jūra jūrā atgriežas,
visiem ir jāatgriežas
jo tad ir bēgums.
*
...Zaudējums tāpat pienāk lai cik cieši
ko turi.
Bet nemaz nemēģināt,
tas būtu sevi lapsai
ar vīnogām pielīdzināt.
Tad ņem -- ne krāt, bet šķiest,
kur caurvējš velk
tur nekas nesapel un
lietas aiziet prom
nemainījušas seju.
*
Saujā,
kā zemenes kad lasa, Tu man
uguni sniedzi,
slāpstot
pie viņas noliecos
un šķita --
dzeru no Tavas sirds.
Šī cigarete pusdegusi
glabājas nu māla
pelnu traukā.
Tas būtu sudraba, ja dzīvotu
mēs agrākā gadusimtā,
viss cits tāpat.
*
Muļķībai un lepnībai
nav robežu
nav ne malas, ne gala
ne vienā ne otrā galā.
Ne tās nāk ne iet,
tās stāv kā
noparkotas mašīnas
piektdienas naktī
pie puba.
*
Ir labi, ir labi
tā gaidīšana
auklēt nākotnes mirkļus
aizlaist zušanā
dzīvu stundu pēc stundas.
Kā vīns līst diena
kā vīns no pārsistas mucas,
ja tas var tā notikt,
ka vīns sasper ozola mucas,
ja tas tā ir,
ka vēl ir ozola mucas.
*
Vai par mani rūpi turi?
Logā gribi skatu iemest?
Pietiek galvas pagrieziena
man ir Tev
lai neko ar nesaskati
pietiek paša nevaldības
tomēr nespēt paiet garām.
*
Viens savā ceļā stāvi kā vilks
un saosti kā ausīgs zvērs
drauga pēdas te šeit, te tur
un iegaudojies priekā,
tad ausis piemiedzis skrieni
nezini kur?
Kā naktī blāzmojas kāvi,
kad sals sparkst ass
tā tavā tumsā
tavu krusu tumsā
no kurienes aču siltumu elpo
ieriesas gaisma
īss dedzinošs brīdis --
no svešiniekiem slāpdamies
esi pieskāries aizbēgoša drauga sānam.
*
Puskrēslā pilsēta
pusgaitā viņas straujums
pusmastā karogi
tavas sirds torņos.

Uz tempļa kāpnēm
koklētāj sēdies,
maigā dziesmā laimi
atpakaļ atdziedi.

Ne tempļa, ne kāpņu,
ne koklētāja
zivju veikalā iepērkos
tai, kuram garām ejot
satikāmies tai dienā
kad dziedāji man mīlas dziesmu.
*
Šķiet -- arī Tu radis dzert
no saplēstiem traukiem.
Varbūt tā garšo
kad caur plaisām
dzērienā gaismas līst.
*
Noriets ir tik skaists, ka nezinu,
ka nezinu, ka nezinu
kā Tev to vārdos teikt
kā Tev to izstāstīt
kā Tev to sirdī likt
ar blāzmām kvēlošām
no debesīm kas
zemes ziedos krīt
un atblāzmo uz sejām gaidošām.
*
22. maijā, 1967.g. p.m. pirmdiena,
pēc Dzidras 21. dzimšanas dienas.
*
Ar maigām putām jūra
skūpstīja kājas
kad bēdas nesdams gar krastu
gāju un gāju.
*
Tikai iedomas draugi un nedraugi saka.
Tomēr -- tās bija tevī kas
vēra šo iedomu durvis.
Tikai iedomas -- jūra liels akvamarīns,
tikai iedomas -- debesis maigas kā piens.
*
Kā es spēšu iztikt bez jūras
jūras, jūras, jūras
bez ceļiem, ceļiem, ceļiem
bez kalniem, kalniem, kalniem
bez debesīm mitrām un spožām no jūras
bez zemes sāļas un skaudras no jūras?
*
Visu tie ņem un zog
bez kauna, bez goda
un tirgū aizlaiž
kā tīru savu mantu,
iznāk tik negribot
tiem dažreiz
ietirgot lietas ačgārnas
kad tie nezin, kā ņemto pielietot.
*
Saliekta, salocīta, sagriezta grīstē,
nu dzīve
kā bērza meija vīst un smaržo
ar saules siltumu
ar medus valgumu
ar nociršanas sāpēm,
ik diena kā lapa izžūst.
Vai kāds stāv nomodā
un pie tā šis vīraks krājas?



Leave a Reply