Unpublished poems I (Ķikure/Kikure)

Satikšanās

Nu teic, kā dzīvi vadi?
Maksāju mēbeles.
Ko laba spēkā radi?
Nu vienmēr sanāksmes.
Vai ir ar' tā kāds prieks?
O, krietni salaižam!
Un kur tas -- laimes nieks?
Nu klausies -- iemetam!

-------

Vētra naktī aiz loga --
1960
cik silti ir dzīvam alā!
Rožu krūms skrāpē sienu,
dzeloņi dzied gar rūti.
Šņāc krūmi, mežs lokās,
nakts auļo šurpu, turpu.
Viss tuvu kopā --
okeāns drebina zemi,
krāc no labās puses,
kreisajā aizjoņo vilcieni
kaucinādami sliedes,
sviezdami zviedzienus klintīs,
nakts ceļos laisti vaļā.
Viss tuvu kopā --
cilvēku domas un vēlmes
plūst vēju naktī kā straumes,
briedina, audzē vienotru.
Visi slazdi vaļā.

--------

Apkārt laipoju
4. janv. 1960
līkločus metu
tevi sargāju
kā grieze ligzdu.

Sāpju liektus plecus
skaru viegli, viegli.
Kur tava drosme?
Kur tavi smaidi?
Kur tavi ticējumi
laimi atrast?

-------

Manas pīlītes

Tur Eifeļa torņi un Melburnas torņi,
manas pīlītes,
mums balti mākoņu torņi.
Tur Elizejas lauki un Piektās Avenijas,
mums ēnainas un saulainas ejas
un taciņas,
manas pīlītes.
Tur grāmatas dižvārdu pilnas
guļ lielos veikalu vēderos,
kā krāsainas zivis ezeros,
mums bezvārdu sarunas siltos vakaros,
manas pīlītes.
Jūsu zaļā galdā lapas un saknītes,
graudi, milti, rasas lāsītes,
viņu galdā būsiet jūs,
manas pīlītes.

-------

Stundu pēdas

4.
Diena laba, diena maiga --
saulē, ēnās pīlēns staigā
gāzelēdamies pa zāli.
Ganās lielās pīles pļavā
rīta klusumā kā avis.
Rasā baltā mirdz un laistās
pasaule kā sudrabgrasis.

5.
Mākoņu koris sastājies
baltā kuplā skaitā --
agrā rītā labi skan!
Mākoņu koris spēlē, san,
klausās kalnu pulki.
Diena uznāk gaitā cildenā,
galotņu kroņi,
gaismas karogi sumina.

6.
Mākons mierinot runā
pēc tveices balsī rāmā.
Tu manās durvīs stāvi.
Zaļā gaismā lāses krīt,
putekļi smaržo un rudzupuķes
no saules balti balotiem
vasarām mērītiem ceļiem.
Tu manās durvīs stāvi.

--------

Sapņu grāmata un sapnis
5. janv. 1960

Melns uz balta rakstīts:
Mežs ir mīlestība,
utis -- nauda, pērles -- asaras,
puķes -- bēdas, asinis ir prieks,
skaidris ūdens -- dziļa mīlestība,
dejot slimot ir un
dziedāt -- izgāzties.

Biju mežā, plūcu baltas puķes,
bridu strautā
klaigāju no sirds,
utu nebij,
(kas nu tā ko sapņos!)
Viss man būs, būs laime, mīlestība
bēdas ar un pazemojums sūrs.

-------

Beidzot tālāk tieci,
7. janv. 1960.
beidzot jāatsakās
arī spītīgi -- visam ticēt.
Tomēr vēl... atlieku uz rītu
atteikšanos, atlieku uz rītu.
Šodien vēl -- gribu ticēt,
gribu gaidīt,
gribu svinēt,
šodien vēl.

-------

Kā lai visam pāri Wyongā
30.1.60.
pāriet var? --
(Dažreiz mēness tilti
jāiet ir.)
Viss kur soli spert --
tikai gaismas vizma
vai tā iznesīs?
vai liks grimt?
Tikdaudz smaguma
tikdaudz viegluma
līdzi glābties grib.
Kā lai visam pāri
pāriet var,
ja tik mēness
gaismas
tilta vietā zib?

--------

Paldies, Wyongā
4.3.60.
tu atsaucies.
Dzīvei logs aizvērts,
gaisma iespīd pa
atslēgas caurumu,
saules zaķīts
no griezuma slēģī
ielec putekļu tumsā,
sāk tie deju,
stars silda tumsu
apmirdz putekļu deju.
Paldies par to.
Skūpstu tavu seju
sūtu saules zaķīti
tavā tumsā.

--------

Pie kura kroga Tavs jutilitīts
jutilitīts
jutilitīts?
Tā skalojas jūra!
Viņš bijis jūras krastā.

Kā var tik mēma diena būt?
Bez vārda aiziet garām.

Bij naktī vējš --
nakts vējš.

-------

Nav nekā,
15.3.60. Wyongā
pats tik esi sev
mūžam klāt
mūžam sapinies domās
neziņā,
pats savs mērs
pats visa mērs,
ar sevi mēro laikus kas
tev doti,
ar sev pasauli
kurā laiks tavs laists,
ar sevi to ko radi pats,
ar sevi mēro to
kas tev visdārgākais --

kur visvairāk sevis atrodi
ko vismazāk tevīm iegūt ļauts,

otru,
arī kādu sevī slēgtu sevi.

-------

Tie kas viņi ir -- viņi nav Wyongā
3.5.60.
tie kas viņi nav -- viņi ir,
cilvēki ieslēgti savās dzīvēs
noslāpt nemitīgās slāpēs
sadegt ugunīs slepenās
staigāt tiem kā lauvām
dzelzstieņu krātiņos mūžu
nezināt, neapjaust sevi
neatminēt kurp tiem iet
mocīties nesaprotamās sāpēs
sildīties nekad neredzētā saulē,
kā lauvām krātiņos
kas viņus žņaudz un smacē,
bet kas ir vienīgā vieta
kur viņi ir --

augstākais vientulīgākais kalns
kurā cilvēks viens mājo,
neviens tur neuzkāpj
neviens neatver durvis.

--------

Miglas rīts Wyongā
25.3.60.
stari bāli klejo
sena diena līdzi
ar šo aust.
Miglas rīts
skaidrāk visu rāda
dzīve atsedz
sapņus vēsi rok,
aprok mūža dusai
tā, kā diena dus,
kas ar šo grib ataust,
atmiņā nāk līdz
bāla, tāla ēna.
Miglas rīts
skaidrāk visu rāda
auksti kādas uguns kvēles sedz
sārtas gaismas izdzēš
un bez moku
tukšā ceļā ved.

--------

Savās ķēdēs raustīdamies Wyongā
19.5.60.
viņi kož viens otram
tumsā

sagrābj viens otru nagos
un tur
nelaiž vaļā
tur ar zobiem pie rīkles
nezinādami -- ko tur
ko iegūst
ko grib paturēt
ko neatdot
tumsā

nezinādami ko iznīcina
neredzēdami neko

akli savās ķēdēs
viņi zviegdami
aulekšo apkārt
uzklūp cits citam
sper un plēš un rauj
rij un atņem
tumsā.

Savās ķēdēs
viņi sapinušies
raugās platām acīm
tumsā

redz gaismu vai
maldus. Cerē.
Alkst prieka
cilvēki
tumsā.

-------

Kad debesīs reiz nonākšu,
(jo, kur gan citur nelgu sūtīs)
šos ziedus gaišos stādīšu,
kas gadiem mirdz man logu rūtīs.

Tur ceriņkrūms un maija krūms,
tur oleandrs, džekaranda,
viss kluso dienu dzīvojums,
kur valodas tik putni skanda.

Bet mani atstāj meditējot
par to kas nav un to kas nebūs,
kaut rītos māj un vakarējot,
kā ziedā mīt, tā saujā ledus...

Kad debesīs reiz nonākšu,
(ar puķēm gan jau iekšā laidīs)
ne brīnumus vien satikšu --
tur zemes radi mani gaidīs.

-------

Rītu vēl jāsēj ābolu sēklas
viņš domā --
jāsēj un jāsēj.
Cilvēks tur acis ciet,
viņš neskatās pils sienās,
tās sarukušas,
pils kļuvusi maza,
kā ala
kļūst mazāka un mazāka.
Jāsēj ābolu sēklas
tad sienas atkāpsies
un griesti izvelvēsies,
jo saule nāks pie ābolu sēklām
un pacels griestus augstāk, augstāk
pavisam augstu...

-------

Rīts kar zelta šūpoles Wyongā
15.9.60.
karātavas dienā.
Vakars giljotinē
apkrāvies
valgiem, cilpām, lāpstām.
Neizbēgsi.
Aprok nakts.

Tumsā meklē gars
jaunu piedzimšanu,
murgu biedi rāda
bendēšanu.
Tumsā meklē gars.
Rīts kar zelta šūpoles.
Nekavējies aši
mesties pāri galvai!
Karātavas gatavas
Aprok nakts.

--------

Uz mūžīgi zilas debess
ābele sārtus ābolus uzmadarojusi,
iebrudierējusi
lapas zaļi un sudrabotas
acs dzer un neatdzeras
mūžveca prieka.
Raugies kā gobelēnā...

--------

Pilns smaguma kā svina
apstājies viss, rāms.
Kā attekas ūdeņi
kur lēni kustās kārpas.
Lielas skaistas zivis,
lētas, rūgtas.
Atvasaras krastos
senpļauta zāle vīst.
Un zied vēl nepļauta
ar baltiem, dzelteniem
ziediem kā mazām saulēm.
Zāļu smaržas, siena vītums
dvinga, smagums gaisā.
Līp sveķi priežu dzinumos
vējš zaros ceļas, gulstas.
Ko teikt Jums?
Gaismu pāri klāju...
vai tumsu...
no sāpēm slēpjoties.

--------

Redzēju kumeļa pēdas uz ceļa
22.okt.1960
valgā smiltī svaigi iemītas --
priekā aizmirsās bēdas un nīkšana!
Paceļot acis -- augstas bij debesis,
zilu zilumu, mākoņu baltumu
šūpoja vasaras diena,
lietus smarža un bišu dūkšana.
Spoža, līgsma vasaras diena
uz ceļa no kumeļa pēdas man dāvāta.

-------

Vieglāk -- neiegūt?
Vieglāk -- nabagam būt?
Grūt mantu sargājot,
un kur vēl -- zaudējot!...
Vieglāk atteikties,
drošāk skūpstīt tik reiz.
Lai darba zirgi velk
ikdienas gaitas
kur mierīgas stundas
ganās kā aitas.
Līdz ieklūp vilks...

-------

Pēc lietus gāzes
sviedrus slauku
un raugos debesīs
kur atmirdz zili lauki --
vai vēsais sazerlīs nāks?
Kāds putns ar slapjiem spārniem
pie loga nolaižas
un ierunājas jautri.
Sen aizmirsusies
Tava valoda
Tava dziesma upes līčos
kur ziedi līp pie kājām
maiguma pasaulē --
lido, lido uz mājām.

--------

Nakts mierīga.
1961
(Vējš stājies līdz ar tumsu,
lietus mitējies.)
Suns guļ uz paklāja
un kaķis.
Nakts vaļā durvīs melna,
spuldze maiga dala
gaismu pār grāmatām un krēsliem...
Kaut kas iesāpas --
kā zobens durtu ātrs,
pats salūzdams,
tik mirkli zibējis un skāris.
Kur roka,
un kādēļ cēla asmeni
kas griež,
kad nakts tik mierīga?
Suns miegā guļ uz paklāja
un kaķis.
Un spuldzes dala gaismas rožainas.

-------

Ceļa biedrs
20.1.61.

Saules enerģija
apkārt un apkārt smaida.
Bērnišķība.
Bet stāvs kā romiešu liets
bronzā,
dzīvā, vēl degdamā
guns šķīstā miesas bronzā.
Jaunības vienreizība
apkārt un apkārt smaida.

Lietus laista, negurdams laista
ar vēju pamīšus.
Bet neredzu zemi zaļo,
aizslaucīta dzīve īstenā.
Līkstu atpakaļ, tālu uz priekšu,
neesmu te un tas sāp.
Smaidu atmet,
kā saules kamolu dzirkstīgu.

-------

Es ņemu to
kas dāvina man dzeju,
vienalga -- domās,
vārdos, sapnī,
dzīvē tā
kā svētīgs lietus nolīst
tā mani smiekli
manas asaras.
Varbūt es maksāju par to
ar savu īsto dzīvi --
bet manai dzīvei
nav reālā un
nereālā robežu,
jo visu mēru
es ar to
kas dāvina man dzeju.

-------

Tas kas sākās kā avots
iziet no paša būtnes
dziļumiem un tā pliekam [?]
ir izraisījis osis.

-------

Melnu ogu briesmīgs krāšņums
dzeloņu un čūsku posts,
melnu ogu briesmīgs kārums
tūkstoš zāļu, ziedu biezums
bezgalīgas dzīves spēks,
pierei rasojot no sviedriem
sirdij kūstot skrējienā
dzīves neizmērots skaistums
sagrābts, satverts -- nodzīvots
tas kā mežā vilkam avens
slepus noķerts, slepus ēsts
kalnu šūpojiens uz leju
gaisu, padebesu glāsts
kalnā lejā ceļu rāpiens
gurdinātājs, kausētājs
senčos slēptu spēku devējs
modinātājs, laimotājs
ne tas mednieks ne zvejnieks
tomēr mežā skrējējs apmāts.
Melnu ogu briesmīgs krāšņums.

-------

Ej vien lauzties
savos -- pienākumos.
No skausta neņem jūgu
lai laužņi paliek lūpās
dienu un nakti.
Ej vien gauzties
slepeni kad pirkstos
vaidi un griežot pūt.
Ņemsti kā rāpulis
zem cietas pēdas mīts.
Ej vien lauzties.

Kliedz naktī
modini kas -- stulbi guļ.
Bailes -- iemet
alās, migās.
Pats nobīsties un
lien zem segas
aizbāz ausis
elpu apturēdams
izliecies ka guli.
Pats sevi piemāni.

--------

Lietus
1961

Lietus, ūdeņu murdēšana,
lapās, asnos, stumbros,
jaundzinumos un trūdos,
līšana un plūšana.
Slapji vēja glāsti,
snaudulīgas miera stundas,
kā smaidi, kā iemigšana,
nebeidzama kūņošana,
augšana un ārā spraukšanās.
Tā nobīdīšana pie malas,
kas jau no sēklām smags kļuvis,
maiga, bet neatlaidīga to nobīdīšana,
kā zīdaiņa rāpšanās uz klēpja.
Lietus, lietus,
visu svētu dienu lietus.
Līšana -- smiešanās miljonu smiekliem.

--------

Baznīcā gribētos stāvēt
1961. 12. apr.
ar ērģeļu dūkšanu
un garu un žēlu dziedāšanu.

Aiz zīda lakatiem dzirdēt
sievu raudāšanu
par laimes zudību.

Pie augstiem logiem
jaust kļavu šalkšanu,
un savu daļu pieņemt ar lēnību...

--------

Zvaigznes šonakt līdz zemei nobirušas,
1961
mežā šūpojas melnos zaros.

Tās kādu ziņu nes.

Zvaigznes šonakt pār pilsētu nolijušas,
Ielās savērušās gaismas krellēs.

Tās atbildi prasa.

Zvaigznes šonakt pret rītu nobālušas,
kā svina pielijušas,
ne spulgo ne izdziest.

Vai zemes balss bija smaga?

-------

Atkal jauna diena veras,
1961
kā lapa nošu grāmatā --
vai jautra etīde būs?
Sonāta patētiska?
Vien kaut kas klimperīgs,
kur ritmi sīki lēkā?
Vai ieskanēsies teikums pārvarīgs
no mākslinieka rokas?
Prāts par to īsredzīgs
un nojautas nav drošas.
Šai dienu orķestrī --
meistarība lēni sokas.
Bet līdzi spēlēt prieks.
Un steidzīgi es instrumentu savu,
kā zinu skaņot sāku.

------

Pār mežu galiem zilgani dūmi viz,
bēg čūskas un zvēri guns nāves bīdamies.
Savā vaļā uz nebēdu spēlēt
sācis šīs zemes pavasars straujais.

Ne zini pretī iet, ne zini noslēpties,
māj dūmi kā ziedi no briesmām nobīties,
pār melnām oglēm zaļi asni
bagāti līdzina degušās rētas.

Uz ziedu vītnes steidzīgi zari vij,
lai acis aizmirst -- kur liesmās nāve bij.
Dziesmas izkliedzot atgriežas putni,
atsāk savīt postītās ligzdas.

-------

Ieslēdza. Soļi gar vārtiem staigā
16.7.61.
uzmanot lai neizlaužos.
Kā dzelži, kā akmeņi rej.
Sāpes sasēja ap rokām, kā valgus,
sapina soļus
atvēla bezdibens vāku --
Ja gribi mirt, tad ej.
Gaidu. Laiku atgriež no mana
kas aiztek man gaidot.
Laiks mans sarukst kā dona
kāriem zobiem graužot.
Gaidu. Pāri bezdibenim
var puķe sakni audzēt
laist zaru pāri žogam...
Un tad -- es varētu iet.

--------

Kam šī diena atdota?

Ar meža ogām plēsos
dzeļokšņos līdu neganti asos,
pāri galvai to zari kur sasniedzās,
guru un svīdu zem saules
ļāvu tās stariem līdz sirdij dzelt.
Laba tā stunda, kad miesa nav
gara kungs, viens otru aizmirsuši,
tie nav ne sapīti ne atraisīti,
atpūšas cilvēka priekšā mūžvecā
un vissmagais darbs nav sūrs.

Nu ievārījuma smarža salda
un mīlīga kūp pāri galdam,
māja savā sūtībā smaida
spārnus pār ligzdu pārsegdama.

Tam bij šī diena.

Bet kā čūska
zem dzelkšņu zariem
kā dūmi un guns
lodā nemierīgums.

-------

Šai vientulībai gribi atrast pāri eju
tiltus celt, ar arkām izliektām
pār nakti un pār bezdibeņiem
ar uguns krellēm izrotātus
kas mirdzētu ka debesis
un ļaudis satiekoties ietu šurpu turpu...
Un pētītu viens otra drēbes.

-------

Te šodien ir kā zāļu dienā
1962
kad diena smaga ir,
no vīšanas un ziedēšanas
un smagums salds kā misa ir
no gaidīšanas.

Tik maigi iesāk līt debess
tādēļ vien lai
laikā klāt tā būtu
pie zemes rotātās
kad kāzu galdi klāti
un iztīkst zietu zvani
no ilgas zvanīšnas.

------

Labs un grūts
viens otrā spiests kā
divkrāsains zīmogs.
Labs un grūts
saknes kopā laidis,
saaudzējis.
Barga nezāle un kopjams stāds.

Tavas sāpes (Bērns)
vēl tava laime
ne klusināt tās
ne dzēst.
Rasas pilnā kokā
cerību likt (kā kokli)
lai izšūpo, izsijā,
dzīvību saudzē tā zari.

------

Ļaunums lodā zemē pa karstām saknēm
čūska, skorpions, zirneklis
Tev e[..]gsņa sp[..] [...]
Tos pirmo reiz jaušot sprūk [..]
pazudināšana, sodu vien apkārt man[..].

Bet dzīvojot ar to dienās mēnešos gados
pie visa tā tu liec vienīgo kas tev ir
savu mīlestību -- un tūkstoš daiļuma ziedu
tev veras šī briesmīgā mala.

------

Tava parādīšanās
vēl neapjaustā
jau bagātības izbārsta
kā rudzu ziedu vējš
uz plaukstām nogulst
svētība nolīst
dzīvībai dāvātā
nezinot saņemtā
dotā nezinot.

Tavā solī jauns ritms
jauna sveiciena skaņa
Tavā solī aizgriežas stunda.
Kā vari nebūt, ja biji?

------

Vilcienā
laimīgi atvadījušies,
šķiršanās, šķiršanās
paliek [..]
vēl tikšanās, tikšanās
tikšanās prieku
sirds kā aizturētu
skrējienu tur
grūtumu dzīvu
nemieru karstu jūt
kā aulēkšojiens
s[..]ēcas būs
tikšanās.

------

Miers ir padarītā darbā,
dotā un saņemtā mīlestībā,
tad vientulībā ir miers
kad darbs ir darīts
un mīlestība dota un ņemta.
Vientulība ir nemiers
kad vientulība ir bezcerīga
kad vientulība ir tukša kā tuksnesis
kā klints, arī kā vilnis
kas veļās un veļās un nenonāk
pie krasta kam atnest veldzi.
Tukšā vientulībā nav miera
tanī ir nemiers, kas vientulībai
valdot mūžīgi, top par
briesmīgu, dedzinātāju uguni
uguni kas nesilda bet dūmo
un slāpē un izkaltē.
Soļi nerimstas iet, steigties un meklēt
bet visi ceļi līkumu apmetuši
atved atpakaļ.
Nav ciemu un dārzu gaišiem
logiem, kur ceļa, aiznest,
kā cilpa tas atmetas atpakaļ
un nožņaudz stundas.
Ja man šinīs dienās būtu kaut mūzika.
Man ir dažas grāmatas, bet tikai
dažas un viņu valoda mani nevaldzina.
Es izeju svešos laukos ar tām
svešādā zemē, kas nav mana zeme,
svešādā gaismā, kas nav manas saules,
un nobaidoties svešuma ieraujos
atpakaļ savā šaurībā.
Tuksnesis ir krūtīs.
Nepiepildīta dzīve skan
kā mānīgi zvani
spīd kā maldugunis.
Kā lai iet saulainu taku
kad nav ko tanī ņemt līdz?
Viss kas bijis ir jāsauc nebijis
akmens un ūdens līdzīgs cilvēkam.
Kaut šinīs dienās būtu man
mazākais mūzika.
Man ir atstāti vārdi
bet kam teiksi ko?
Kam teiksi ja nav neviena līdz
visi ir citās takās
runā citus vārdus.
Nāc, klauvē, kāds ved atpakaļ bērnu pasaulē.
Apliecini -- ka tā ir īstā, labā, siltā pasaule
ka citas nav un nav jāmeklē --
jārunā vārdi, kas nāk prātā
kas ilustrē tikai acīm redzamo
jāsmejas priekā par lietām
kas sīkas un mazas un atkārtojamas
ko ir kā smilšu jūrmalā --
Nāc, klauvē kāds un runā par to
kas visu tur kopā, kas nav
kā smilšu grauds, bet ir kā saule
runā par mīlestību.

------

Ko dari! Tu manis dēļ debesis skaldi,
ik brīdi tās pa gabalam
krīt uz mana galda --
to gaisma aklina acis
un skaņas ausis aizsit.
Bet kam man vairs ausis un acis?
Kam visas labās lietas
kam viss kas gadiem krāts un sargāts
mazums mazumā rūpīgi sablīvēts
kad debesis
pa gabalam vien Tu
svied manā galdā?

------

Tik brīnum maiga saule
14.1.1962.
uz skursteņiem guļ dzidrā novakarē
un miers sāk nolaisties šai pilsētā.
Tik kāda palma šalc it kā tai sāpētu te būt
starp mājām pārbagātām, cēlām, aukstām,
it kā tā džungļu skumtu
un žēlotos par likteni
kas goda vietā tai licis
te greznot portālu ar kolonnām un kāpnēm
stilā pompozā, kas miris sen,
tik neapbedīts dēd zem saules.
No jūras labdarīgi atskan sirēnas
un vēsta darba beigas (kas teica -- svētvakaru?).
Slīd ātras mašīnas uz jumtiem teltis un laivas aizvezdamas
ar dzīvi jaunu rakstu dūkdamas.
Stāv palma stingdama pie greznā portāla
kā piekalta pie trauka kura saturs zudis.
Bet varbūt -- šī palma ir no tuksneša.

-------

Maza dzīve

Šai dzīvē varu
tik nieku vien dot --
govij pakasīt ragu,
bērnu iešūpot.
Šīs lietas tiešām
maz ko gan der.
Tak kaut ko man viņām
vēl pretī sver --
kaķis pastiep ķepu
kad garām eju,
rāma saules puķe
apspīd seju.

-------

Rītos pusnomods salds.
Kaut kur megpajs dzied.
Viņa dziesma sērā
kokles spēle šķiet.
Kaut kur vieglās stellēs
darbīgs audējs auž,
izmin vieglu rakstu,
klausās, klusums skan.
Audējs ātrāk auž
rakstu nebeidzamo.
Izirt vieglās stellēs
vārdu meklējamo
noskan iedegoties
tas kā zelta lāsēm
nobirst no zariem
dārgām maigām lāsēm
mūžam pazūdošais
mūžam netvertais
paņem viņu klusums
aiznes viņu gaiss
klusums viņu glauž.
Aši sāk no gala
rakstu nebeidzamo
izmin steigā kvēlā
vārdu meklējamo
izsauc dziesmā žēlā
aiz[..]eg debess mala.
Krīt tas zilā gaisā
tukšums viņu lauž
saules pilnā gaisā.
Rītos pusnomods salds
kaut kur megpajs dzied
viņa dziesma sēra
dzives spēle šķiet.

-------

Tavām rokām vienmēr un visur būt klāt
Maizi mīcīt un bērnu nomazgāt
Maigi paijāt un saldi guldināt
Visu visu ir zināt, Tavām rokām, māt!
Tām smagumu atņemt un vieglumu dot
Tām sodīt rūgtumu neradot
Tām izvadīt ceļā un sagaidīt
Tām vēlu norimt, agri celties rīt.
Visu visu ir zināt Tavām rokām, māt
Putnus uzšķērst un zaķus nodīrāt
No durvīm svešiniekus aizdzīt
Spļaudekļu trauku ar smiltīm tīrīt
Simt reizes ar lupatu smudžus triekt
Ņemt sāpes un ciešanas remdināt
Daudz daudz ir varēt Tavām rokām, māt!

-------

Rīts

No visām pusēm, kaut kas
kādreiz bijis,
no visām pusēm, kaut kas
gaidīts,
tuvojas.
Uz visām pusēm kaut kas
sapņots glabāts,
uz visām pusēm kaut kas
projām zūd.
Dienas
gaismā
nakts krēslā
izkūstot.

-------

Vientulība ir tik smaga
cik liels šīs dienas skaistums.
Bet nedomā ka to kāds varētu
izklaidēt ar nieku.
Ka būtu tā -- [..]lus bada laikā [..]šas rij
un varētu pretī iziet
ik viena priekam.
Vientulība ir tik smaga
ka vajadzētu lielās laimes jūras
kur to gremdēt kā galeru kuģi.

-------

Viņas ir kā savā nodarbībā aizņemtas bites, pret logu --
stundu pēc stundas, augu dienu viņas rūkdamas,
spindzēdamas iet un iet neiecietīgi dod ceļu viena otrai,
steidzas garām,
šķiet viņas grūstītos nikni
rāptos pāri viena otrai...
bet tas ir aizliegts.
viņām stingri jātur savi likumi
un tas ir tik grūti,
tik ātrām un nepacietīgām būtnēm,
varētu teikt -- dubultbūtnēm
katra sevī viņas ir jau divu spēku pilnas...
Debess pāri tām mainās
klusās ielās tikko manāmās maiņās.
Mierīgi uzplaukst
mierīgi dziest,
izklāj, izrotājas savās krāsu spēlēs,
attin un satin savas tālās izkārtnes.

------

Naids

Šīs dienas kā klintis kur ūdens skalojas,
skalojas manas domas atbildi neatrazdamas.
Melnu viļņu griešanos jūtu, nezinu kur jāiet būtu,
ko ar sauli darīt, ko ar lietu un vēju?
Klints nospiež dzīvu zemi, ūdens izguļ.
Un roka nespēj bērt graudus mirdzošai sējai -
pret naidu naidu liekot dzīvība nomirst.
Nomirst, ja nespēji sitienam otru vaigu griezt.

-------

Nekliedz
ļauj dziesmai izskanēt,
klausies, kā atbalsīm sasaucoties
stundas iet.
Neplosi,
ļauj viņai noziedēt,
caur stundām izlaužoties
kur gaismas vienu dienu sien.
To uztver,
kas kopā ar putām, jūru un debesīm
uz smiltīm uzlīst un ir.

[Variation:]
Nekliedz.
Ļauj izskanēt visam
kā dziesmai.
Klausies,
kā atbalsīm sasaucoties,
gaismām skanot,
stundas zvanot iet.
Neplosi.
Ļauj noziedēt,
caur tumsām izlaužoties
gaismas vēl vienu dienu sien.
Neiemiedz.
Ej līdz šim gājienam --
vārdiem, mūzikai, vaidu miriādei.
Dzirdi
kā citcitai piesitoties
kā ķēdes vai vīna glāzes
stundas skan.
Ļauj visam izlīdzināties,
nomierināties
kā ūdeņiem.
Caur tumsām izlaužoties
gaismas tev vel vienu dienu sien.

--------

Ik solī tas pulsē, neatstājas, visur līdzi iet,
nosvied, aizmet to jūrā, akmeņos...
Tevi atradīs atkal, ik solī tas līdzi nāk.

--------

Tur, kādā mazā bodītē,
(starp Coles un Woolwortha lielajiem veikaliem,
tieši blakām kādam fotogrāfam)
pārdeva medu,
pielēja tavus tukšos trauciņus,
āboliņa medu, jellowbox medu, liepziedu...
Viršu medus bija brūns,
āboliņa - tīrs, caurspīdīgs,
liepu - iedzeltens, zeltains.

-------

Stundās mierīgās, kad nenotiek nekas
tad būtu laika diezgan
skaidri risināties tiem notikumiem,
kā kalnu lavīna kas gāžas, kad tie sāk.
Ik brīdis, kam ar mums patiesi daļa,
kas mūsu laimi un nāvi klēpjos nes,
šīs lietas krustu šķērsu sviež,
kā viesuls ārā smilšu graudus.
Ne zināt -- grābt pa kreisi, labi?
Vai ceļā stāties? Malā bēgt?
Vai rokas atvērt? Durvis slēgt?
Kur zināt liekties, zināt cirst?
Kad pāri visa --
kāds gruzis acī akli, ilgi grauž.
Ak, ak, viss apgaismojums, teksts un scenārija...
Tik vēsturnieks to pieminēs,
cik krāsains notikums tas bijis.

Kā sapnī taustoties uz krūtīm atradīsi
tu atdziestošas lavas pikas.
Un stundās mierīgās,
kad nenotiek nekas,
tās vari izkārtot pa gabalam uz kamīnmalas,
atskaņot maigās replikās.

-------

Šī jaunā diena pār mani gulstas
ar saulainu ielu, ar steidzīgām mašīnām,
ar gājējiem kas novelk svārkus.
Šī diena pār mani gulstas
kā akmens plāksne
ko pār kapu uzliek.
Dzīvus neaprok,
es delnas pretī ceļu.
Kāds smagums,
kā man turēties?

-------

Jau aizkrīt durvis, vārti aizdarās
kas paņem patur visa atslēgas,
vēl smaida gaismu jūtu
kad Tu man kaut ko jautā.

Kur pazūd atslēgas?

Es ņemu Tavu balsi
mūžos sev līdz.

-------

Aiztek svētdienas pēcpusdiena
11. marts 1962
kā ūdens upē.
Divi putni nosēžas šķorē
un ilgi raugās. Kur?
Ilgi mierīgi knosās.
Aiztek svētdienas pēcpusdiena
ietek vakarā rēnā.
Dažu domu no citas malas
gaisma atšūpo
dzisdama lapās,
un mājas sāpīgi baltas,
kā slimnieku istabas,
kā kapličas, tik baltas,
mākoņi bāli nozied,
doma kāda nezinot nozied
atmaldījusies tālu
no citurienes, neatklājoties,
nenomierinot slāpes.

-------

Pamestais

Atkal dzied klusums ausīs --
visi aizgājuši.
Sēd cilvēks savas pilis zālēs
te vienā te otrā
un gaida un gaida un gaida.
Iziet dārzā
iesēj rozi un margrietiņu.
Iesēj ābolu un ogu sēklas,
rauš zemes ar delnām
silda ar savu dvašu
redz sapņus vaļā acīm --
ir rozes uzziedējušas
un margrietiņas
un āboli nogatavojušies
ogas kļuvušas sarkanas
un soļi atdimd,
soļi un smiekli
valodas dudināšana...
Krīt rasa uz rokām --
cilvēks silda zemi
ar savu dvašu --
rītā ābolu sēklas būs uzdīgušas,
visi atnāks kas aizgājuši.
Klusums mitējies sīkt
ietin cilvēku mīkstā segā
uz kuras vakarblāzma
brīdi sārtojas,
tad iestājas tumsa,
cilvēks steidzīgi aizver acis.

-------

Aiz tavas mājas ziliem vārtiem
zied bāli zeltaina roze.
Mājas logi ir izliekti lepni
ar apaļām smagām velvēm
un aizsegti mežģīnēm:
Tur mājo tava laime,
kā dzīvība glabājama
maza meitene
bērns zeltsprogu galvu,
un mājo tur noslēpums bargais,
ko minēt tev uzlicis Dievs --
tava daiļā blondā sieva.
Aiz savas mājas ziliem vārtiem
aiz loga un mežģīnēm smagām
tu svētdienās vēro ielu
pār bāli dzelteno rozi.
Tik daudz ir zelta tavā mājā:
divas zeltmirdzošas galvas un roze
(vēl daži riņķi un važas).
Tik daudz ir zelta tavā mājā,
bet redzi tu
zelts līst uz ielas
zelts līst uz akmeņiem plikiem
un brīvu gājēju galvām.

-------

Man apnicis dzīvot pēc saukļa
ko iedevis trakais Manē
(tā strādāt, ka izvadīt neiet
pat savu māti uz kapiem).
Es iededzu sveces
un atrodu kristālu slēpto
bet vīnu -- lej skābo,
lai zobotu saviebtās sejas.

-------

Līdz ar lietām sadraudzējos,
5. sept. 1962
nevaru godam dzīvot --
kā cietumā mitu,
līdz viņas atver durvis
uz visām pusēm --
uz dienvidus dārziem kur dvēseli izlaist kā biti
un vākt un vākt...
Līdz lietas mani uzrunā
mēmā kurlumā mitu,
līdz viņu laipnība atviz
gaismas, nav savu ceļa stigu redzēt.
Cilvēku? Esmu aizmirsusi.
Simts čaulās slēpies
kā gliemezis tas aizlien garām.
Bet ja viņš apstājas
un gadās ieskatīties tam sejā --
viņš ir kā klinšu kalns kurā jāuzkāpj.
Bet vai es varu pamest klajumu ceļus?

-------

Ejot uz darbu caur parku
24. sept. 1962
ieminu puķu dobē -- lai
zemes mīkstumu justu.
Dārznieks ar grābekli to nemanīja.
Sols -- svaigi krāsots rozā,
gaidīja mīlētājus
(un vientuļniekus un guvušus vecus)
ciprešu galos mākonīši
uzsprausti viegli un spoži
kā Boklina gleznās
kas skatītas kārām
skolnieka acīm
reiz pirms simts gadiem,
vai -- varbūt -- vakar?...
Šorīt gāju caur parku
dzīvoju piecas minūtes --
nē, tikai divas.

-------

Tik rūgtums. Aizžņaudz kaklu.
Ko runāsi un kam?
Pārprasts kas klusēts
pārprasts kas teikts.
Mums valodu --
kā pie Bābeles torņa,
katrs prot tikai savu,
vien zelta skaņu pazīst visi
un -- valda zelts.
Teic Bītnik, Dioģena mazdēls,
vai esi laimīgs
kā reiz tavs vectēvs bij?
Jeb arī tu
šeit uzģērbies tik skatuvei?

-------

Diena tik skaista ceļas
ka viņas nākšana
ir kā kara pulka tuvošanās,
varbūt pats Bonaparts ir atkal zirgā sēdies.
Mirdz zils un zelts
no smailēm dzirkstis šķeļas
no gaisu dziļumiem no kalniem
birst, gāžas, uzmutuļo Frederika duņas
no Akoru pakaviem kas skrien un skrien,
lido div dūjiņas no ātriem strēlniekiem.
Kur glābties
vai ko klāt zem dienas
zem dienas pakaviem,
vai ko mastā uzvilkt
piepulcējoties tās karogiem?
Tā tuvojas, nav ilgas pārlikšanas,
tver ieroci ko pamet ātri tev paša sirds un ej.

--------

Kā mēnessērdzīgais
tagad staigā
pa dzīves takām dīvainām
kā laipām šaurām
bez margām un bez atbalstiem.
Tu vari nogāzties un
kaunā krist un negodā un sāpēs
un izjaukt savas dzīves rakstus.
Kas tavus soļus taisnus tur
un bezbailīgi vada
tā tava mēnessērdzība.

-------

Simts jūdzes
būs laime doties
pa ceļiem kalnainiem
un līkumotiem,
lai pasērstu
tavā pilsētā
un paklausītos
vai tev nedara pāri.

------

Tavā tuvumā saldumu
ieelpoju
ar cigaretes dūmu.
Cigaretes dūms
nu mani vienmēr ved
pie tevis tuvu.
Ar zelta gredzenu smalku
josta iemute,
pati balta kā līgavas rota
šī vieglā cigarete tavā rokā --
uguns mana.
Tava mute pie tās liecas
kā puķe liesmu lokā.
Acis sedzu ar dūmu
lai pārāk neiekārotu
tavu tuvumu,
lai brīdi to iegūtu
ar izgaistošu dūmu.

-------

Tavs smaids ir kā gaisma,
24. sept. 1962
kas durvis atverot iebrūk pār slieksni --
pielīst ik kakts.
Iela smaidīja Tavu smaidu,
pilsēta to smaidīja,
mašīnas smaidīja stādamās, slīdēdamas.
Debesis iegūla atvērtā ielā.
Iela iekāpa vakara debesīs.
Pasaule bijā satverta ap vidu,
kā jauna sieviete, uzlūgta dejot.

--------

Nediena
(1962?)

Līdz galam vientulībā,
pat suni projām sūti --
viss dzīvais kļuvis lieks,
tik sauli plecos jūti
un gaisu šalkšanu,
kas zemi skarot dzied
ar skaņu mūžīgu.
Ko teic, kam nāk, kur iet?
To ziņu velti minot,
ka ceļa jūtīs stāvi
ne mirt ne dzīvot zinot.

--------

Vientulības stunda
mūža devu sver:
Ir tik smagas veltes --
vai pie zemes krist!

Ne ar tām kur aiziet,
ne tās citiem nest.
Viens, kā krogus dzērājs
dzer un dzer un dzer.

--------

Viss izdzerts top.
Pat mīlā nesavtīgā
-- pelnus jūti,
vistuvais, dārgais tavs
sevī nāvi nes
tāpat kā tu.

Tik gars,
kas atklājies,
kas darbā iemiesojies
-- dzīvo.
Ar to mums dot un ņemt
pār tālumiem un laikiem sazināties
ceļus atrodot.

------

Sidneja
3. nov. 1962

Saule tik silta šodien
karsē puķu galviņas dārzmalās, parkos
stūros, kur nesamin soļi.
Saule tik silta un
vējš šūpo ziedus maigos glāstos, kā
karstos glāstos, no kuriem vairs nepiecelsies
jo dzīve būs nodzīvota.
Saule tik spoža šodien
pasaules pilsētā ūdeņu skautā
ka bērna rotaļlietiņu sakrautais klājiens
kalst krāsās, grimst dūmakās savās
kas smagi spiež skatu pie zemes --
kur citur cilvēka acs lai griežas?
Saule dedzina šodien
kūst asfalts zem soļiem
kā kara pulki ielās mājieniem klausot
skrien cilvēku bari, kāri ko ņemt, dabūt,
iekarot, gūt -- ziemsvētku laiks ir tuvu.

--------

Tik vien man dzīves dod
20.1.63.
lai melodijām kas manī skan
dažus vārdus piedziedāt varu
ne laimi labu un garu
ne drošu palikšanu
tik garām aiziešanu
kas karstiem vējiem pāršalc
kā vasaras dienvidi
pus aizsnaudušies kas izkūst
uz aizvaskotām šūnām.

--------

Tu mani pie sevis skauj;
pāri puspilsētai
nami un ielas salūzt
un aizšalc pār pleciem
kā putas.
Vai esam dzēruši?
Kā esam apdzērušies.
Tu nerimsties līdz krūti pret krūti
mēs kopā esam pāri pus pilsētai
[...]

--------

Manu zaļo koku maigums
24.1.1963.

pret klusām nakts debesīm
aiz zariem neona lampas slēptas
zem debesīm pilsēta lejā pie ūdeņiem
viņas vizuļainā gulēšanā
viņas dziļumā ko nevar aptvert
viņā iegrimis noslēpts viņas dārgums.
Mans dārgums -- cilvēks dzīvais -- tas --
mans koku zaļums
un debesu maigums
un pilsētas vizuļainā gulēšanā
ar neaizmiršanu un nomodā palikšanu
sapņiem

--------

Vavertonas stacijā 1963

Pusstundu jāgaida.
Vilciens tikko aizgājis.
Svētdienās vilcieni retāki.
Cik gaidīšana nelāga --
atņemta dzīve, izniekota,
tās pašas tukšās sliedes, soli,
cilvēki apnicīgi,
viss pretīgs, grūts top...
Tad pēkšņi acs ierauga nakti --
zilu, tumšu, maigu,
ar rāmām zelta lampām,
kā klusi noliektām galvām,
nakts domās iegrimušām;
un cilvēku sarunas klusas un labas,
nakts laba.
Pāri pretī pienākdams vilciens
varbūt atved ko dārgu;
vagona logā kāda galva,
matu, drēbju krāsa tā... Tava...
Vilciens aizved.
Ko tas atveda, aizveda
naktī siltā, zilā naktī,
kur aizveda to?

-------

Rendez vous

Nākot
Tu nošķaudīji
pret sauli
kā bērns.

Mani pārņēma mātes jūtas --
varbūt atstāt Tevi šīs dienas vieglumā?

Mēģināju to.
Noslēpos.
Pretī neizgāju.

Stāvot
Tu sarki
bālēji,
sažņaugtām dūrēm plosījies
kā bērns.

Mani pārņēma mātes jūtas --
pasniedzu roku --
nu, nāc....

--------

Kāda roka sažņaudzas dūrē --
pārbauda pirkstu lielo spēku
un prasību lielumu zina.
Kāda roka nerimst savilkties dūrē.
Kur tā lauzīsies?
Slidošu ēnu valstī...
Ko satvers tā
liekties un padoties prasīs?
Ritošas ūdens šaltis,
mēdīgas balsis un atbalss...
Bet varbūt, varbūt tā
tā reiz cirtīsies durvīs
kas vērsies.

--------

Mierinājums

Kur mākoņi pelēki!
Mašīnas pelēkas.
Mājas pelēkas.
Ielas -- melni pelēkas?
Kas vainas ka pelēkas?
Ir mašīnas arī sarkanas.
Mājas sarkanas.
Lietus sargi sarkani.
Pasta kastītes sarkanas...
Ir arī zaļi -- krūmi zaļi.
Autobusi zaļi.
Lietusmēteļi zaļi.
Sejas zaļas.
Ugunis sarkanas -- ugunis zaļas!
Ugunis sarkanas -- ugunis zaļas...
Bet violetas un zilas?
Ir mašīnas arī zilas...
Zīdaiņu jaciņas zilas, debeszilas...
Un debesis! -- Zilas, debeszilas!

--------

Ik pēc brīža,
kā pulkstens kas ceturtdaļstundas
sirds uzsit dažus dziļākus, ilgākus sitienus
kas citu vidū ir kā pauzes, kā fermate...
Te brīdina -- jābūt nomodā
jāatceras, jāatmin, kas notiek,
kas šķetinās, dziest vai iedegas
Tavā pusē?
Jūra tik ir
kā zilmelna čūska izstiepusies pilsētas malā.
Debess tik ir savus krāsu kristālus spīdinādama.
Iela tik ir, kā mūžīga vērpēja nospalojusies
aiz savu ratu dūkšanas.
Vai viņa salocīs savas skrējienu kārtas?
Un aicinās?

--------

Man ir pie puķēm jāpieturas
kad noliecos pēc gliemežvākiem
jūras krasta putās.
Kādi tie -- jums nav ne jausmas
ja domājat tos lielos, smagos.
ko lietojat kā pelnu traukus,
Es domāju tos mazos trauslos
kā zvīņas, kā ķiršziedu lapiņas,
šai paijā ir jūras šūpošanās
zemes atspīdums, zemes auklēšana.
Ak, jums nav ne jausmas
ja prasāt ko ar tiem iesākt?
Jūs domājat -- kakla rotas
šķīvjus un bilžu logatus...
Nē, tās nav no jūras atvienojamas lietas
tās skalojas viļņu un krastu
vēju un saules saskārienā,
tām rokām brīdi uzlasāmas
kas mūžam ņemt un dot
un meklēt, atrast vēlas,
iegūtas -- tās atkal
atdodamas
ūdenim, smiltīm, vējam
kā sapnī, dzīve un pelni.

-------

Svešiniekam nerunā,
nemeklē vārdus,
kas nav šo dzērienu dzēris
tā slavēšanā vien nereibs.
Kādam, kas reibis,
jau noreibis nezin no kā,
tam vari teikt:
Ielās šovakar līst
maigs, mīlīgs lietus,
šai vakarā pēc uguns dienas
meždegu dūmi klīst
ielās no kalnu mežiem
pilsētā nonākuši
un gaiss ir dzerams
mīksts, rūgtens, salds
pavasara izgudrēm
samaisīts kokteils.

-------

Priekšpilsēta

Pļavu zaļums, ūdeņu vizēšana
jumtos nolaižas vasaras svinēšana.
Veras logi ar priekškariem
vēsmās kā karogi.
Skan bērnu balsis no laikiem uz laikiem.
Kur tavas mājas, garāmgājēj:
ar skudrām apstājies ceļa malā
uz akmens sēdi, kas saulē silis
(visvairāk salst pilīs)
ar sauju no zemes glāsta smel
aizvēju sirdij
un smaidi,
viss bijis, nebijis, trejdeviņ kārtām savērpts
sašķeterēts
tavā ceļā klāts.

--------

Dienas noslāpst mierā
ikdienas okeānā
ar burām beigtām, tukšām
bez kustības, bez dzīvības.
Bet tālas vēsmas brīžam jaušamas
tikko manāmas. Jeb nē.
Varbūt atmiņas?
Arī atmiņas ir dzīvība.
Tālas vēsmas ietrīsas pāri līmeņiem.
Zūd. No jauna ieviežas
kā balss kā smarža aizskar.
Varbūt vējš gulsies burās
asins viļņiem ieskaņoties
skalojoties.
Vējš atkal burās.

--------

Rītos ceļos un zinu --
jūra ir tuvu.
Bet pilsēta gulusies vidū
starp mani un jūru.
Pilsēta skaļa un netīra.
Tikai pāri tās jumtiem
redzu jūru, spožu un tīru
ar kaiju bariem baltiem.
Pilsētas jumti ņem gaismu no jūras.,
uz sienām, logos, balkonos atspīd kaijas.
Ar skatiem pār mirdzošu pilsētu
meklēju jūru.
Vējš, saule un kaijas pār jumtiem
nes manām acīm to pretī.
Bet manas rokas ir tukšas.
Man jāiet caur netīru pilsētu,
caur briesmīgiem trokšņiem uz klusumu.
Vai es gribu iet uz jūru?

-------

Uz jūras līst
un sausā krastā
vajag atsaukties un kliegt un dziedāt
lai vairāk līst.
Uz jūras līst
zem kokiem krastā
jūt zemi ilgās šūpojamies.
Pret debesīm ir jāpaceļas
un jāsniedzas -- kur jūrā līst,
ar vilni krastā jāatsitas
un jādejo --
uz jūras līst.

--------

Aiz ziliem priekškariem logā
lēni, ilgi tumstoša iela
ar klusu mākoņu spēli
ar garu, vecu māju kā pili
ar vienu ziedošu koku
un vienu degošu lampiņu aiz tā
ar vecmodīgu, maigu lampiņu
kas iekvēl kā oglīte,
dzeltenīgi sāk liesmot
kad nakts sāk satumst
kas nāk tur, kas stājas
kas gaida un tiekas zem tās.

--------

Par šo pilsētu man Tev jāstāsta
par šiem sarkaniem jumtiem
un melnzaļu palmu gatvi
kas aicina iet zem zariem
svētdienu atrast.
Tikai mašīnas slīd tur,
šai pilsētā nestaigā.
Jūras vilnis to putām baltām
slēdz gar zaļu krastu,
varbūt varētu tur
dzīves grāciju meklēt.
Ar savu grāciju golfu tur spēlē
pilsētas iedzimtie, īstie.
Bet man Tev kaut kas liels
jāstāsta par šo pilsētu.
Skati caur logiem ir skaisti
uz rītiem, uz vakariem,
skati uz kalniem, uz jūru
vien prom no šīs pilsētas
ir skati pār kaut ko skaistu.
Bet naktī aizbraucot
dodoties prom no šīs pilsētas
-- atskatoties viņa ir
kā zvaigžņu jūra.

--------

Sāku atkal dzirdēt,
klausos, atkal skan
it kā tam instrumentam
būtu uzvilkta jauna stīga,
salabota kāda stīga.
Trīc skaņa gaisā, jūrā,
mirdz, vizuļo pirkstgalos Tavos.

--------

Tiekoties, tagad
viss liesmo
debess un jumti pēc lietus un
ziedošs kociņš,
viss sola
pasauli, ceļus, dārzus atveramies,
liecamies pilnībā pretī.
Bet tukšumā aizvērsies,
nosliesies, noslēpsies
neatrodams būs viss
kad iešu.
Sāpēs.

--------

Debesis augstas,
zeme zaļa tālu līdz horizontam
vakara klusumā
ar akmeņiem un jēriem
man rādās.
Kur Tu mani gaidīji,
kur es Tevi gaidīju
ejot un nākot mājās?

--------

Man patika Tavs skats
caur briļļu un durvju stikliem
(kas viss nenāk godā,
kļūst ielogots mākslas darbs
muzejā liekams...)
Man patika Tavs gājiens
kā šachā šķietami vienkāršs
bet gudrs, līdz viltībai
izdomāts, aplēsts.
Man jāgaida mierā.
Tas mednieka drošākais manevrs.
Vainīgais atgriežas uz nozieguma vietu
apliecināt savu nevainību.
Mēs plūstam straumē ar straumi
plūstam ilgi un tālu,
tik tālu, cik vien var iet
ja vēl tālāk -- ceļš atpakaļ vestu.

--------

Paskatījos pa logu:
Ielā
nāk sievietes ar matu torņiem
un plikumiem
atšķēlušās
izlocījušās.

Bezdelīgas pagalmā
laidelējas
un kaijas.
Ziema ir prom.

--------

Jūra kļūst nemierīga
pūš silti vēji
debesis aizmācas viegli
daudz maigām mākoņu strēlēm
vēju izvandītām.
Krīti pie zemes un raudi
tu neesi gatavojies svētkiem,
kā svētki var nākt pie tevis?
Debesis jaucas, satiekas, šķiras
veidojās mīkstas mākoņu saliņas
saplūst un atplūst
nemierīgi rotaļīgas.
Jūra puto mīksti
kā alus.

--------

Šūpļa dziesma

Lulū, bērniņ, pašūposim
novakares maigo stundu.
Rieta gaismas aizlaidīsim
paciemoties mūsu domas.

Ļausim acīm izklejoties,
pirms tās veras naktī, miegā,
ļausim acīm izklejoties
debess tālumos un jūrās
izlidoties līdz ar kaijām,
līdz ar viļņiem, līdz ar stariem...

Lulū, bērniņ, pašūposim
mīlestību pretī rietam
lai to zeltī, lai to svētī
lai to piedvašo ar laimi
saules atvadstundu zvani.

-------

Tu mani māni
rasotām lapām mādams
lietū jautrs, zaļš krūms!?

Tu mani mānīdams māci
atvērties, sniegties
dzert.
Līdz saknēm sašūpoties
un sevī vēl tvirtāk tverties
dzīvībai atdoties.

--------

Afelsīnu kalnos
saules pilis dus,
lejā mīkstās vagās
audzē tomātus.

Cieti zilos gaisos
megpājs kāri sauc,
asfaltētos ceļos
auto riepas kauc.

Pus saspītējusies,
sabozusies sirds klus'.

Sirds ir noslēpusies --
vārīgs gliemezis.
Kad tā beidzot būs te
laimīgs iezemis?

--------

Dzīves cīņās

Cits cita cietumnieki mēs savās sienās blenžam
un rakstus ierakstam ar zobiem, nagiem.

Ko tuvojies ar rozā lentām,
sietām pār mēli lokano, gludeno,
kas kā glodene slēpj odzes vēsti?
Noraisi šos pušķus, cimdus nomet,

bet savus asmeņus tu vari paturēt.
Arī lemeši ir tērauda un asi
un meža vīri pīpes izdauza uz cirvjiem.

--------

...Asaras neuzklausa,
lūgšanām atbildes nav.
Pātagu vicināt zini,
glaimu vārdiem ņemt,
tad šīs pasaules daļa
aiz Tavām durvīm krāsies
tīkamās jaukās kaudzēs...

Ak, es te nosmakt varētu.
Laid mani ārā uz ceļa
vējš kur smiltis dzenā.
Tālā krastā tie jumti
kuru paspārnes sildīja
sauli neaizsedzot.

Simts gadi pagājuši
mana sirds ir cieta
kā saziedējusi maizes dona,
zālē ieaugusi,
zem akmens jūrā guļ.
(Ak, viņa ir nomodā
viņa ir dzīva kā mazs putns!)
Vai Tu to atradīsi,
vai gaisma simts gadus
Tavās acīs ir mājojusi?

-------

Dienas iet, nāk un iet
1964
man nav ko teikt
viņas mani dara bez valodas
viņu skaistums tik liels
lai runā bērns un mākslinieks.
Dienas nāk un iet
nekas nenotiek
par ko varētu runāt
ne bērns, ne mākslinieks.
(Vai nebija tas -- dainotājs
un radītājs un darītājs
viņš arī arājs ecētājs
kas zemi skar ar siltām rokām
un raugās acīm vērīgām
kas gaismas starus ņem un dod
ņem un dod.)
Laiks nāk un iet
nāk un iet. Kā viļņos
rītos vakaros
un dienā naktī
baltā melnā,
pilsēta guļ kalna lejā
kur saules riets ir sakrājies
kā sarkans zelts
un dūmu zilums,
tā aizslēgusies ir kā kalns.
[section missing?]
ka laiks ir aizslēdzies
kad pāri iet tās dienā, naktī.
Bet pēkšņi vaļā veras tā
ver durvis logus, ielas, ceļus
ceļ vaļā vārtus, rokas ceļ
ar vienu seju vaļā vērtu
pret otru atdevīgā mierā
ar skatu vienu kurā mīt
tik neziņas un tik daudz ziņas
kā rīta gaismā
kura atnāk,
kas nāk un iet, nāk un iet
ko seja ņem no otras sejas
un dienām naktīm cauri aiznes
pār pilsētām un jūrām, zemēm
pilsētā, kas lejā, kalnā
guļ cieši sevī aizslēgusies
kā naktis dienas aizslēgušās
kas pāri iet --
tā vienā skūpstā vaļā veras,
kā saules siltām magoņlapām
tā vaļā veras nogrimstot
uz mūžiem laikā nogrimstot
kā dzelmē akmens
palaists nogrimst.
Dienas nāk un iet
nekas nenotiek.
Bērns lasa siltā saujā lapas.

-------

Katumbas kalni
1964. gads.

Ar zaļām, maigām rokām
cipreses debesīs sniedzas,
džekeranda atvērusies neredzēta
jau segusies violeta.
Kur iet un stāties, tiekties
brīnumu gaidot?
Brīnumu jūtot -- stāties
zem debesīm vaļā klātām.
Vasaras karstums, zilums
šodien krājas pār kalniem
viņu zilums neizteicams
kā dzīvs nailons svīļojošs
pāri zilām acīm.
Viz eikaliptu jaunās, iesārtās galotnes
pret kalniem
iztvīkst kā jaunas miesas
kaislību ugunīs zilās
zilās, zilās, zilās,
kā dzīvs iesārts nailons
pāri zilām acīm
acīm miljonu acīm
atspoguļotām miljonu spoguļos,

kalni raugās
mūžam no tāluma nāk viņu skats
kaut gan to karstās,
klinšainās rokas
skar pēdas, skauj
soļus, kas gurstot
sabrūk to mežonīgās, cietās rokās
no iešanas, iešanas, iešanas
pretī viņu zilam
mūžam tālam skatam,
no nezināma, nemazināma, nesagūstāma tāluma.

--------

Saule uz cementa nonākusi
14.12.65.
zem maniem soļiem klājas
ar baloža balsi mani diena sauc
atkal ārā no mājas.

Mūžam pret krastu viļņi nāk,
mūžam iet kuģi tiem pretī.
No miega arī es atraisos
lai ceļotu bez stājas.

--------

Viens piliens patiesības
krizdams melu jūrā
tās viļņus pārkrāso
un uzceļ zaļas salas.

--------

Par saules dienu brīnišķo
24.12.65.
ko debess lejā sūta
no visas sirds es pateicos
un dziedu, dziedu, dziedu.

[alternative:
es atkal naivi pateicos
un uzticīgi dziedu]

Man kaimiņsieva garām iet
baltbaltā rīta tērpā.
No viņas saule atblāzmo
it kā tā svēta būtu.

Pilsētas vidū putni dzied
un lidmašīnas šalko.
Es savu ceļu uzņemos,
rūgto un saldo malku.

-------

Siena laiks, (ir atnācis arī te)
1966
jau no pieciem rītā
saule vien visā pasaulē.
Kā virmo uz lapām gaiss!
Nē, tā vēja pūsma
gaiss te tik tīrs, ka nespēj virmot,
kā tur pār tīrumiem, pļavām,
un birzēs,
uz sētas kārtīm gar meža egļu galu.
Siena laiks,
skan sienāžu sirsināšana
pilnas ausis.
Visas pļavas noliek puķes
un atveras skriešanai gludas
un smiekliem
un iekrišanai
smaržīgā, mīkstā siena gubenā
turpat pie bēra kājām,
pie ātriem, bīstamiem sudraba pakaviem.
"Tevi dunduri moka, zirdziņ...
Uz atvaru dienvidū laidīsim,
tu pirmais, maigajos ūdeņos iesi
pakaviem granti un akmeņus spārdīdams."
Tur puiši un zirgi,
spēks tāds tik liels vaļā bīstams
meitas pie malas lai pabēg
ar savām klaigām.
Siena laiks.
Pilnas rokas!
Kā? Klēpju un smaržu
un tulznu,
un saules karstumā siena elpu,
visas elpas.


Leave a Reply