Poetry (Ķikure/Kikure)

These poems were either published or intended for publication, either in print (journals, newspapers) or to be presented at a public reading. Some were included in her books.
Austrālijas Latvietis (A.L.), Latvian weekly paper, Australia (ed. E. Dēliņš)
Literatūra un Māksla and Karogs, literary/art publication, Latvia
Latvija Amerikā, weekly, USA
Daugavas Vanagi, monthy newsletter, USA
Jaunā Gaita (J.G.) and Treji Vārti (T.V.), literary journals, USA
Kalgarijas Latviešu Biedrība, Latvian Society newsletter, Calgary, Canada

M. Ansule, L. Gailīte, L. Kalniņa, writers/actors for public readings, Australia
K. Freimanis, writer/critic, Australia

Akmens ceļmalā guļ	[written 16.11.1969]
Austr. Latv. 29.1.1971
Also: Dienas un gadi

-------


Talsī pils nosūtīts L. Kalniņai 27.1.1970

„Sekojiet rozēm
uz Taī pili...”

lasījām uzrakstu
Francijas pilsētiņā,
saulainā Mer’ā
Lauras krastā,
un pamanījām rozes,
sarkanas rozes,
augam te vienā ceļa malā,
te otrā.

Ziņkārā garā,
jautrības pārņemti,
bez rūpēm,
bez ceļa prasīšanas,
deviņi kilometri pa ceļu caur laukiem,
pa nelielu lielceļu
sekojām rozēm
uz Talsī pili.

Ik pa simts soļiem aiz ceļmalas smilgām,
Ik pa simts soļiem pie labības vārpām,
rozes pa labi
rozes pa kreisi
mums māja, mūs vadīja,
sarkanas rozes.

Aiz labības laukiem, aiz vīna laukiem,
zem ikdienas saules, zem ikdienas vējiem,
aiz mūžvecu mūru un kastaņu snaudas
bij mīlīga pils ar pazemu tornīti,
bij veca aka ar zirnekļu tīkliem,
bij vīna spiestuve ar koka ratiem,
ar kubliem un mucām un smeļamiem ķipjiem...
Bija baložu tornis trīstūkstoši baložiem...
(gards kumoss kungiem -- bet indeve zemniekiem,
tie tīrumos kūluši viņu graudus...)
Baložu tornis -- trīstūkstošiem baložiem --
pilns spārnu šalkšanas no senām dienām
(kur tagad daža čurkstīte vijusi ligzdu...)
Pa akmens kāpnēm, pa koka kāpnēm
uz pamazām istabām, pazemām zālēm
un vaļēju verandu ar smagu lenderi,
ar skatu pār pagalmu un vairāk gaisa.
Bij pilī cepešu bļodas, bij šķīvji,
bij galdi un krēsli, bij gultas un kumodes
(kur gulējusi Katrina ciemos brauktdama
jo skaļi, jo priecīgi simts kalpu pulkā...)

Ar putekļu smaržu, ar sērīgām gaismām.
no sienām raudzījās kungu un kundzeņu ģīmetnes --
pavāji zīmētas, pavāji gleznotas
mīļas un dārgas priecīgiem brīžiem.

Bij viss tas, bij daudz kas tur Talsī pilī,
kur piedzimis dzejnieks Andrejs Missē,
bet viņa vecmāmiņai Kasandrai
tās tālās, tālās jaunības dienās
šai vīna zemē, šai lauku pilī
par rozēm dziedājis dzejnieks Ronsards:
"...plūciet rozes, kad rožu laiks,
plūciet rozes, kamēr tās zied..."
Bij viss tas, bij daudz vēl kas, vecajā pilī
caur vasaras laukiem kur maigs veda ceļš
ar rozēm pa labi, ar rozēm pa kreisi:
"Sekojiet rozēm uz pili -- Talsī."


-------

Nemiers 196? M. Ansule lasīja manā vakarā

Gulēt noliekos, norimt, atgūt spēkus,
bet simts rokas pēc manis sniedzas
it kā es lietū krājies ūdens būtu
ko izsmelt un jūrā liet,
kā slāpuši, salkuši putni pie manis liecas
it kā es lauks būtu
ko atvērt un plēst,
izlasīt saknes un sēklas.
Mans nemiers lielāks ir
kā nogurums, izsīkums, gals,
mans dzīvotprieks lielāks ir.
Smeļiet plēsīgās rokas,
plosiet slāpušie putni
aizmigt man neļaujiet,
murgainus sapņus manā miegā jauciet...
jaunus sapņus,
ne brīdi lai neapstājos.
Mans dzīvotprieks tas ir.


-------

Novakare priekšpilsētā nosūtīts L. Kalniņai 27.1.1970

Nozied diena,
Izkūst, izpulsē skaidrā gaisma uz pilsētas mūriem.
Vientuļais paceļ roku
kārodams gūt mūžīgās pieskārienu.
Nezin – vai guvis
Asmeni jūt par savu nezināšanu.
Bērnu kliedzieni,
bumbas būkši
atsitas gaisā,
dzīvo gaisā
kā puķēm to piepildīdami.
Veci sēd sejas saulei pievērsuši,
noskatās aiziešanu it kā bez vēlēšanām –
(„skaists bij mans jaunīb’s laiks...”)
kā zvaigzne krīt,
vai kāds ir ko vēlējies, kad zvaigzne krīt?
Mūrus, kokus,
kaķus, bērnus un vecus cilvēkus
skar gaisma skanēdama, izziedēdama.


-------

Uz kuģa Austrālijas Latvietis

Indijas okeānā
(dziļums te divi, trīs kilometri)
jūra kā tinte šodien,
vakar bij sudrabs un zīds –
zīles, lāmas, kristāla lauki!
Ēdam, slimojam, dzeram,
spēlējam aristokrātus,
cik un kā kurš protam,
liels bars jaunu, vecu,
mazliet pavecu bērnu
(Dieva bērnu?)
Melnie strādā,
gandrīz kā kapteiņa Kuka laikā,
jeb varbūt – pēckuka laikā.
Melnie strādā
un neizskatās kā bērni,
ne aristokrāti,
izskatās klusi un glīti.
Indijas okeānā
šūpojamies jau piekto dienu,
ne gala, ne malas.
„Mēs esam pasaulei pašā augšā!”
mazs puika laimīgi sauc,
spiezdams pieri pie borta,
kur jūra laistās,
tālos mākoņos laizdamās.


-------

Dzejoļi Austr. Latv.
1.
Caur tāliem logiem, stikliem,
vārtiem, durvīm divviru, pusviru,
kas paveras, slēdzas,
gaisma, acis vai putni,
dūjas vai vanagi lido?
Atlido, aizlido.
Rožu, dadžu sēklas spārngalos atnes.
Dārzus izaudzē, aizaudzē.
Vējš lapas no tiem,
ziedlapas no tiem bārsta.
Izbārsta, aizslauka,
kopā saglāsta
un nestāj, un stāsta.
2.
Vārdi, vārdi ir putni,
uz saviem spārniem tie nes
cilvēku balsis un sauli,
vēju no ielas stūra
ar šī rīta laikrakstu smaržu,
vārdi ir pulks skolas bērnu –
somām klaudzot, pār galvām birst
kliedzieni, svilpieni, smiekli,
vārdi ir liedagā viļņi, putas,
kas kājas skūpsta,
akmens, kas kājas nokausē,
cauri pasauli skrienot.
3.
Dzērves un rudeņi,
ceļi un ūdeņi –
kaut kas pinas un jaucas.
Kamolus atritina
putni vadoņi
kāsī, kas pirmie
sasaucas.
Lieti un āboli,
ecēti tīrumi –
noliecies,
pie zemes liecies!
Jūrmala gara,
ne staru,
ne dzintara...
Ziemas saule,
zemu iedama,
maigus Ziemsvētkus
sola.


-------

Dziesma zemei Austr. Latv. 8.5.1964

Zeme, ceļmalas zāle,
kas manus soļus satvēri
kad skrēju,
cauru dzīvi skrēju.

Puķes to pavada
mūža dienu pulku.
Mākoņi gulstas gar malām,
gar mežu un pilsētu malām.
Skan, skan!
Kas teiks, kas visvairāk skan?
Arī klusums ir kliedzis
un skanējis,
orķestrus atbalsojis,
simfonijas no sevis izmetis
kā jūra viļņus,
kā rudzu druva viļņus,
kā krūtis viļņus
mūžu šūpojot ar elpu klusu.
Zeme, ceļmalas zāle,
kas mani paņem.


-------

Iesim uz jūru pusdienas laikā, A.L.
saules laikā.
Rīta cēlienu paliksim dārzā –
raksim, stādīsim, svīdīsim, karsīsim,
elposim spēku no zemes smaržas,
tvīkumu, prieku no ziedu kausiem.
Vakarā staigāsim līdz melnai
naktij.
Tad gaismas iedegsim.
Domāsim. Iemigsim.

Kur tādu dzīvi kā lakatu izklāt?
Vai pasaule atļautu kādu stūrīti?

Neatļaus, neatļaus –
neziņas skrējējiem, miglas
rijējiem,
neatļaus, neatļaus!
Būdā iemetīs – atslēgu priekšā!
Ceļā izgrūdīs – uzsūtīs vēju!


-------

Miers A.L. 11.12.1970

Necel akmeņus no krasta klints ārā,
ļāuj viņiem tur miera,
kaut kur arī akmeņiem jāguļ.

Tie nevar to darīt tīrumā,
tur arkliem ceļš jādod,
jācilājas no sāniem uz sāniem.

Un nevar tie gulēt celtnēs iemūrēti,
no cilvēku elpas tur jāsilst,
no cilvēku sirdspukstiem akmeņiem
jādreb gadsimtiem cauri.

Tie nevar ceļā gulēt,
tur jāsabirst saules putekļos
un jādejo dejas,
ātras dejas, ātras dejas,
un lēnas dejas...

Nu vulkānā tie var gulēt,
tur tiem jāpārvārās
un laiku pa laikam uz noplicinātas
zemes kā nāvei un dzīvībai
jāizvemjas.

Bet jūras krastā var gulēt tie
ūdens nomodam līdzās,
kur gaisma ar tumsu nomainās,
pienāk un aiziet masti.

Aukstas zivis, silti bērni un sievietes
tur garāmslīdot tiem pieskaras –
zīmes, sapņi iespiežas akmeņu miegā.

Ļauj akmeņiem izgulēties
visu robežu krastā.


-------

Uzruna A.L.

Ko tev teikt,
Tu, kas gaidi
lielas lietas no manis?
Lielas lietas gaidi,
lai lielītos.
Ja nedotu tādas,
tu dižotos –
ka bagāts Tu prasīdams,
nabags es dodams!
Jo lielākas, lielākas
lietas tu vēlētos.
Ko tev dot, Tu kas gaidi
lielas lietas no manis?


--------

Kalnos (Katumbā) Austr. Latv. 13.11.1964

Kalni, nu jūsu siltumu zinu
un baisumu.
Ar akmeni jāsadraudzējas.
Tas bērna roku glāstīts uzticīgi –
vai smags uz kājām gulsies?...
Akmens. Mūžam akmens, kaut saulē dedzis.
Koks sulu pilns pret gaismu ceļas,
maigi plaukst, krāsojās vaļā veras,
tveicē jūtīgs un padevīgs gurdams
neatlaidīgi spēkus smeļas
vēl brīdi augstāk sniegties,
tā elpas briedīgās pilns gaiss,
pilns kalnu klēpis milzīgais
kā biķeris kūsā zaļām zaru putām...
Putām, kas plok. Paliek akmens.
Pie koka mulsā pieri spiest kā līdzinieka,
uz akmens krist visbeidzot pārvēršoties.


-------

Uz jūras A.L.
Also: Dienas un Gadi
Uz jūras lija,


-------

Nepabeigta nokturne Austr. Latv. apm.1968

Galdauts klāts skuju
un sniegpārslu rakstā,
linauduma cēlums
kā mātes tuvums stājas.
Bet nepietiek. Ar to nepietiek.

Gaisma mirdz balta
no svecēm svētku mieram
lukturos augstos silti degot kā mājās.
Bet nepietiek. Ar to nepietiek.

No viņas debess puses
kāds sauciens nāk,
no jauna nāk un nāk,
tas dreb tur,
līgojas kā vējā puķe,
kā nakts, kā mākons
satumst gaidot ilgi,
un uzplaukst,
uzliesmo no jauna
kā rēta asiņaina no jauna atveras.
Ne solis ejams te
bez viņa skaņas nav,
bez viņa ēnas nav,
bez viņa gaismas nav...


-------

Brīnums Austr. Latv. apm.196?

Nu dienu dienā pie jūras
mācos sarast ar smilti,
ar akmeni, ūdeni,
mācos pārtapt par smilti,
akmeni, ūdeni.

Kaijas nāk arvien tuvāk
kur izzūdu smilšu plūdos,
saules plūdos,
apklustu jūras elpošanā.

Vēl ne, vēl mostos
tai nebeidzamā brīnumā
ka vienu laiku, savu laiku
varēju, varu nebūt smilts,
nebūt akmens un ūdens,

vēl ceļos, steidzos
runāt ar to, par to,
kas vienu laiku, savu laiku,
nav smilts un akmens un ūdens.


-------

Dzejolis Austr. Latv. 2.10.64.

Šīs zemes daba beidzot visu gūstījusi,
vairs brīvā neatlaiž.

Rozes? Bērzi? Zaļa krasta maigums?

Nē – svelme, akmens, klints,
okeāna sāļais svaigums,
kas saules šaustu asām šaltīm per,
mūžīgas zaļošanas bargums
zem augstām debesīm, kas gaismas pārbagātas
un mākoņu kalniem, ielejām,
kā zeme pilsētām un laukiem,
zem debesīm, kas tālas un savrupas.

Vēstule no Zviedrijas:
ar sniegu smaržu,
ar egles malkas siltumu
un domām dūmu maigām,
kas pavasari zin un gaida.

Te nav ko gaidīt:
no mitruma vairies un pelējuma,
pret izžūšanu sedzies
un vietu sev droši ņem
pie galda smagi klāta ziedu un augļu klāstā –
izšķērdīga šīs zemes roka, kad tā dod,
bet samaksāts ar to,
ka iznīcības domai prāts ir pieradināts:
pēc visa tā ne salda atdusa
zem lakstīgalu dziesmām,
bet mainīga nemiera smilts,
akmens drupšana un izdegšana,
pazušana mūžīgās saules liesmās.


-------

Vientulība Austr. Latv. 6.11.1970

Vārdi nobēguši gar malām,
vēro, ko es darīšu tukšumā,
kurus no tiem saukšu?

Nevaru saukt,
nevaru ņemt,
nevar viņi man palīdzēt.

Klusuma jūra murmina
vidū, gar malām, visapkārt,
zilu tumsu mezdama,
sevī vien skanēdama.

Nāk tai pāri, nāk...
kāds svētais, savā gaismā?
Manā gaismā?
Zelta vīlēm...

Atnāk tik līdz jūras malai –
netiek krastā.

klusums aiznes,
klusums aizsedz,
klusums aizliedz izkāpt krastā.

Ja es sauktu,
[this section not included in A.L.]
ja es ņemtu vārdus pelēkos, kā skaidas,
tiltu mestu,
laivas tēstu,
sūtītu kā putnus pāri?

Klusuma jūra murmina visapkārt.
Gar malām gaismas ietrīsas tumsā.


-------

Dzejolis Austr. Latv. 9.10.1964

Kā atspere vaļā laista,
pret tevi uzvijos
ar skaudru spēku,
kā mēnessērdzīgais
pa jumta malu aizzogos
bez zemes balstu,
kā saule rasu tevi izdzeru
un slāpstu.


-------

Sapnis Austr. Latv. 5.6.1964.
                         
Es senā upē mazgājos
un senus vārdus saucu,
pa senu taku ar zāli un akmeņiem
ar ierastu steigu traucu.

Un ūdens bij skaidrs un dziļš un maigs
un vārdiem atsaucās jauns mīlīgs vaigs,
bet zeme visapkārt bij pilna dzietu,
un godību ļaudis, daudz bērnu un jaunu,
pulkā drūzmējās, lai kaut kur ietu.

Vispirms vēl brokastis – galdi klāti,
un māte gaida. –
Logi vērās mirdzot.
Bij istabā krēsla vēl, zaļa rīta krēsla,
un priecīga pošanās, ēdiens un dzēriens.

Kur iesim tad staigāt? Kur maijā klejot?
„Uz kapiem,” kāds teica.
„Kur kapus te ņemsi,” es pretī smēju,
„Līdz Ļaudonai divpadsmit,
Kalsnavai deviņi kilometri...
vērstis... mailes... mailes...
mailes... mailes --”
Es sastostījos un modos.


-------

Vārds Austr. Latv. 31.7.64

Vārds, cik vienkāršs tu,
pat putna dziesma smalkāka par tevi,
kā kalps pret karalieni tu pret mūziku,
kā nabags tušinieks pret kustību un krāsu,
tev nemērīties viņu apcirkņiem.

Bet viena lieta tev –
tu rādies nemaldīgs
un drošs tu vienmēr dod,
ko ņemt un paturēt.

Un tas mums vajadzīgs –
ko ņemt un paturēt:
„Ir akmens – pelēks.
Debess – zila.
Kas baltu dedzina –
guns, saule mīla...”

Ak, varmāka, kā tevis alkstam!
Ar bērna lētticību tevi pieņemam,
un kalpojam un meslus nesam.

Ne jūtu sīkāko, ne domu spētu slēpt,
viss, kas mums ir, top atdots tev,
un mūžu velkam mēs no tavas žēlastības.


-------

Vēstule Austr. Latv.

Ja tas būtu sniega laukā
kaut kur tur pie ziemeļpola,
tur šī baltā papīrlapa būtu telts –
vēstule.

Ja tas būtu smilšu laukā
kaut kur tur pie ekvatora,
tur šī baltā papīrlapa būtu palma
ēna, dzēriens kokosriekstā –
vēstule.

Tas ir tepat dzīves džungļos,
pienākumi staipa kaklus
tā kā pitoni no zariem,
ķer kā zirnekļi ar pirkstiem gariem,
te šī baltā papīrlapa – tablete
ko dzeru, lai bez prāta nenobeigtos –
vēstule.


-------

Dzejolis Austr. Latv. 14.12.1963

Dievīgā laiskumā pavadu dienu –
svētdienas doma staigā ik solī,
kā bišu dūkšanas piesanējusi
un aizvaskotu šūnu maigās dusēšanas.
Tik laiku pa laikam kā zvans no tāla torņa
iedārd manos soļos Tava esamība
un es apstājos ieklausīdamies –
vai kaislība pieaug, vai mirst?
Vēl nemirst, vēl tās laiks nav galā:
tā mielojas kā strazdu bars ķiršos,
izknābjot kā ogu ik mirkļa spēku no dienas,
atstājot tik bišu sanēšanu
un aizvaskotu šūnu maigo dusēšanu.


-------

Lai neaizslīd Austr. Latv. 4.12.70
Also: Dienas un gadi
Pieturies pie akmeņiem dažreiz,

-------

Vaimanas, vaimanas vien. Jaunā Gaita. 6.g. gājums 33.nr. 1961

-------

Svešums Austr. Latv. 11.09.1964

Rudens vēsums gaisā,
šķiet kaut kur salna krīt,
viss tīrā ledū izsalst...
Ak, domas atceļos iet.

Svešums kļūst arvien svešāks
un ļaudis šie nebūs radu
pirms pazīs tie maizes
un izdzītā dvēseles badu.

Svešums kļūst svešāks. Tuva
tik ziņa, ko radio sniedz:
Aukstums pieņēmies, naktī
kalnos uzsnidzis sniegs.


--------

Saruna par pasauli Austr. Latv. 17.12.1971 (Rakst.1969)

Zemes dārzi,
Jūras dārzi,
Mākoņdārzi
atvērti ar gaismas straumēm...

Mierā lasi:
kalnos varoņi aprakti
zem viena krusta guļ –
krituši par un pret.
Kalnos marmoru lauž,
baltu, sudraba, rožu.
Kalnos puķes atrod...
kas pazudušas bij?
Kalniem pāri aiziet
ir dievīgi un baisi.

Līdzenumos slīd saule
starp zaļiem āboliem...

Mierā lasi:
Līdzenumos mīt ļaudis.
Blakām kanāliem, dambjiem,
zem tiltiem tur upes dzīvo
un ielejas bagātas uztur,
pilsētas apvij...
kas kokus un putnus nokauj,
ezerus piemelno?
Bet viena no viņām bij skaista!

Pie upēm uzcelt jumtus,
ja atlicis maz vairs laika,
šīs salas jūras krastā,
kur kaijas sapulcējušās
ilgi noklausās ūdeņus,
tur apstāties, palikt vari,
kad tālos līdzenumos...
kad līdzenumos riet saule
starp zaļiem āboliem.


-------

Dzejolis Daug. Van. Mēnešraksts Nr.2 (106) Mar./Apr. 1966

Par seniem mežiem nāk miņa,
Par medniekiem, mežu stigām.
Ir pilsētas kā meži –
Ar biezokņiem, cirsmām un liekņām.
Ar sveķiem nolīst augstās priedes,
Ar ugunīm torņi aplīp.
Dun mūžīgu mednieku soļi
Pēc ātrām stirnām un briežiem.
Kā skrotis sprakstot rit riepas,
Pēdas dzenot un dzenot.
Gūtais sasit spārnus, zūd gaisos
Kā vanags palaists no plaukstas.
Kāds zars iecērtas vaigā,
Kāda zīme paliek.


-------

Ieplaisājusi fibro siena -- A.L.
Stipra kā klints.
Zelta un sudraba spārni...
Kodes tur rāpo un mirst.
Zaļas vabolītes lēkā,
vara skudras steidzās, nomet spārnus
un mirst.
Zelta un sudraba spārnu
miljoni dreb,
miljoni dzīvību mirst.
Ārā, aiz fibro sienas,
cikādes virmo,
un smaržas.
Tumsā mēļš mākonis dvašo –
džekaranda zied!
Nakts ir lēns, spēkpilns skāviens,
šis brīdis ir sīks –
un stipris, ļoti sīksts.


-------

Dzejolis Austr. Latv. 28.08.1964

Jūra skalojas mums apkārt,
zem kājām klints.
Ko cērt tu akmenī
un kādas zīmes atstāj?

Kad vienreiz laiva atnāks
un meklētāji izkāps –
ko lasīs tie,
ko aizvedīs no tavas kapa vietas?

Pie izbijušās pils, vai būdas
gaudu un prieka lauskām,
tie neapstāsies,
ne liekulības pieminekļiem.

Tik tvirtā gara ziņa,
darbā izlieta un kalta,
to smaidu gūs.
Un dēļ tā tev būt.


-------

Pastāvi brīdi zem zvaigznēm, A.L. 11.6.1960
kad pārāk grūt.
Pasaule pamalēs auļo,
mutuļo nemiera katls.
Zvaigznēs ir stulbis miers –
svētas dusmas aizdod!
Bet, asarām saskrienot acīs,
tu pieņem viņu glāstu,
kurā nav mīlestības,
ne mazākās draudzības zīmes.
Kā glāstu tomēr to jūti,
no kā nāk miers.
Kad nezini vairs, ko dari –
pastāvi brīdi zem zvaigznēm.


-------

Ceļa nav. A.L.
Nav kur iet.
Visi vārti ciet.
Krūmi augstu aug.
Zemi nožņaudz saknes.
Ceļi izsīkst pēkšņi,
zūd kā smiltīs strauti.
Ceļi nekur neved,
nav kur iet.
Rokas glauž čemurainas saknes,
paijā mazus ziedus, kas uz ceļiem aug –
tur tie aizaug ciet...
Ceļi nekur neved.
Nav kur iet.


-------

Dzejolis A.L. 11.6.1960

Kā šai dienai vietu
Atrast citu vidū?
Akmens atrod – krītot,
Grabot, dārdot asi.
Guļ tad mierīgs tas
Nedzīvs citu vidū.

Tā šī diena krīt,
Grabot, dārdot asi...
Apklust tad tā mēmi,
Nedzīvo vairs tālāk.
Tā šī diena krīt...
Kā man žēl to zināt!
Kā man gribas glābt to!...


-------

Prelūdes A.L.
Also: Dzejas un Sejas
Sviežu vārdu debess akā –

-------

Tik viegla nakts, A.L. 11.6.1960
kā mākoņstrēle gaisos Also: Latvija Amerikā 24.05.2003
                     Artava
Atgriešanās
-------

Ar savām bēdām apsedzos A.L. 8.5.1964 Sarmas labots (ieteikts)
Also: Literatūra un Māksla 15.09.1990
Dzejas un Sejas
                     
-------

Romā A.L. 15.10.1971

[also titled: Dziesma par nesavienojamo]

Pusdienas vējiņš ir maigs
Pār melnām pīnijām Romā!
Bet kur man to likt,
ko darīt ar maigumu Romā? –
Mans mīļais palika
tur citas jūras krastā,
tālu, ļoti tālu no Romas.

Uz saulsilta marmora apsēdos,
kā sapņots, vecā ceļa via Appia malā,
no katakombām iznākot,
dzīvību karsti slavēju Romā.
Bet kā man to gūt?
Ar mirtēm un efejām pušķot
starp milzu dadžiem?
Kā man te būt, bez tā,
kas palika jūras krastā,
tālu, ļoti tālu no Romas?

Debesis jūlija vakaros
deg iesārtas liesmās pār Romu,
it kā tur zelts ar rožlapām
glāžaini sakausēts būtu.
Bet ko man iesākt ar tām,
ar kausētām debesīm Romā,
ar sudraba, vara kupoliem,
viaduktiem, eņģeļiem...?
Mans mīļais krastā saspītējies
palika tālu, ļoti tālu no Romas.



[another similar version]:
Pār Romu jūlija vakaros
debesis deg, maigi liesmo
it kā tur zelts ar rozēm glāžaini
sakausēts būtu.
Bet ko man darīt ar tām?
Ko man darīt ar sudrabzaļganiem jumtiem
un pērļainām kolonnām?
Mans mīļais ir jūras krastā,
kā vārds ir Marine Drive
un tas ir tālu no Romas,
ļoti, ļoti tālu no Romas.


-------

Šai pilsētā 1964[or 1969?] A.L. 26.11.1971
Also: Dienas un Gadi
Es iemetu acis krogos

-------

Kaut kur Austrālijas dienvidkrastā
Iespiests ‘Brīvā Vārdā’. 25.12.1971
Also: A.L. 18.02.1972
Jaunā gaita, 6.g. gājums, 33.nr. 1961.g.

BRĪVAIS VĀRDS DZĪVO
Jēkabs Kalējs
"Austrālijas dabu vislabāk ir izpratusi un piegājusi tai vistuvāk Erna Ķikure," - raksta L. Bērziņa-Felsberga.
Tūlīt aiz viņas, raksta iespiests arī E. Ķikures dzejolis Kaut kur Austrālijas dienvidkrastā:

Skarboro,
savādi skaisti ir tavi kalni
kā mazliet murgaini sapņi,
ar mūžīgu, gurušu zaļumu,
ar mūžīgu skatu pāri jūru
no pelēkām klinšu acīm.

Čūskas guļ tavu ieleju midzeņos,
liānu vīteņos sapīti ceļi,
asi, dadžaini ziedi
pūš smacīgu, karstu elpu.

Uzmanies, cilvēk, ja uzdrošinies
sākt vientuļu kāpienu grūtu
bez uzvarām, bez sasniegumiem un balvām.
Scarborough
.

-------

Vasaras diena 1971. L. Gailīte lasīja manā vakarā

Jūra šodien sev piespraudusi
vienu vienīgu, milzīgu mākoņu rozi
baltu pie zila
tradicionāli
bet nevainojami
jauki, eleganti
mierīga, apvaldīta
labām manierēm
tik nepiespiesta tās uzvešanās
vasarīgi mīļa
brīva, aicinoša
smaidīga, saprotoša
īsta dāma
maiga sieviete
Madonnas tips
jūra
ar mākoņu rozi
vasarā
būs bērni ilgi peldējušies
un zvejnieki vilkuši daudz zivju.


-------

Miegs 1971. L. Gailīte lasīja manā vakarā

Miegs, miegs
guļamistabas plašumā vērš.
Miegs ievelkas,
ieslīd zem slīddurvīm,
nav sliekšņi jāpārkāpj,
iesēžas kaktos siltos,
izpopētos atzveltņos.
Ieradums apsveic to,
ērtība noglauda,
miers piever aci – lai, jau lai!
Čaklība, stulbā bite nes, nes
labestībai,
pārticībai,
greznībai zemu klanoties –
ienākt lūdz,
sēdina, godina, daudzina...
Bēdz,
ne mazo pirkstiņu nedod,
drebinies, salsti
tik neiemiedz.


-------

Aizmirstā zāļu diena M. Ansule lasīja manā vakarā
Also: Artava
Netīk vēl logu aizvērt,

-------

Cirst asi, šķembas lai jūk K. Freimaņa rokraksts

Cirst asi, šķembas lai jūk!
Kur purvā asi kam cirst?
Izlavies – kur likt kāju,
Soli slepenu spert.

Cirst asi, lai šķembas jūk!
Akmens valodu dzirdēt!
Noslāpt valgos un cilpās
Dūņās kur akmeni ņemt?

Cirst asi, šķembas lai jūk.


-------

Sarma Austr. Latv.
Also: Dienas un Gadi
Sarmotā rītā ceļā pretī iznāk

-------

(Vēl viens) Austr. Latv. 24.12.1982
Brauciens vilcienā tālos ciemos
(Pāri Kanādai)


Puķes, puķes!
Jūs nākat, klanāties,
stāvat ceļmalās,
aizskarat silti, kā manu bērnu rokām,
kā manām bērnības rokām.
Jūs, puķes, pilnas saujas man pieberat
ar nesatveramu dzīvības laimi.
*
Ar lapu pie lapas noklājušies,
ietērpušies, koki, vienai vasarai!
Šīs izmargotās, izrakstītās, lolotās, audzētās lapas,
-- mīļie koki, vienai vasarai!?
Jūs darāt bagātu mani
ar savu lapu miljoniem, dalot tos ar mani,
manai vasarai.
*
Ūdeņi akmeņu gultnēs
skrien mirdzošām straumēm man pretī.
Pastiepju roku,
tie attek līdz sirdij,
plūst dzīslās visnotaļ,
un krīt no acīm karstās lāsēs.
*
Akmens, papardēm sedzies,
aicina piesaulē sēsties –
nav laika, riteņi šūpo,
tālāk un tālāk joprojām,
jāšķiras, jāatvadās;
lai uz tālruņa stieples
paliek bezdelīga,
vidžinot vasaras mēlē.
*
Seno vasaru maigums,
bradāts ar basām kājām
siltā zālē,
ar kājām, klātām gundegu ziediem,
nākot no pļavas,
vienā mirklī tas
nu noiet sveicinot garām.
*
Ziedi nāk un nāk –
grib lai vārdā sauc:
Kāršu rozes, Deviņvīri,
Vēja kaņepe mežcirsmē klīst.
Arī te ir puķēm vārdi:
Suņu zobu vijolīte, Indiāņu krāsu ota,
Akmeņlauzis, Mokasisns...
*
Vientuļi cilvēki apstājas darbā –
noskatās, kā mēs braucam,
aizbraucam garām, garā vagonu rindā.
Katru dienu mēs kādi braucam,
katru dienu kādi apstājas, noskatās,
noskatās, kā mēs braucam,
aizbraucam,
diendienā tai pašā stundā.
*
Kad tilti sāk ķerstīties
no kalna uz kalnu,
sāk snaicīties pāri bezdibeņiem
ziliem un zaļiem,
mēs ķeramies stenderēs,
durvju rokturos,
un ja laimējas – cits citā.
*
Brokastīs piedāvā, jautā:
„English muffins vai
Branmuffins...?”
Brīnumātri izsakās:
„Branmuffins...”
Karu vedēji,
savas taisnības uztiepēji,
lai ēd vien paši savus mafinus.
*
Pusdienlaikam sava spoku stunda:
visi apmainījušies krāsām –
zaļi ūdeņi un zili krasti,
mēļi sārtām miglām sazied kalns.
Kur aiz pīlādžkrūmiem
peldēties iet plikas meitas,
klaburčūska klabināt sāk tuvāk...
Jeb tas mūsu vilciens lodā
kalnā iekšā, ārā.
*
Mākon’s balts, tik balts,
pāri kalnu raugās, liecas,
baltām rokām māj,
ceļu rāda.
Rāda – kur?
Rāda zilā gaisā.
*
Lauku ceļi, mežu ceļi
aiziet grozīdamies, slēpdamies
zem eglēm, apsēm,
uzbēg kalnu virsotnēs
līdz straumju šūpuļiem,
garām vilkiem, lāčiem.

Un mēs braucam
savās gudrās sliedēs,
braucam dienu, nakti,
pretī mūsu laimes šūpuļiem,
garām vilkiem, lāčiem.
*
Apses sadreb sudrabā zaļā,
vasaras karstu laimi sijā mums ceļā –
vai tu to jūti, aiz stikliem iesprostojies,
airkondišionējies ērti?
*
Un tad mēs vēlreiz iebraucam akmens pilī,
un vēl reiz izbraucam,
it kā aizdomājušies – apgriežamies, braucam atpakaļ,
iebraucam vēlreiz tai paša pilī,
tās visaugstākā stāvā šoreiz,
tad apreibuši ripojam, rāpojam pāri egļu galotnēm,
pāri baltām krācēm un tālu ieleju lielceļiem.
*
„Vai mēs varētu iztikt
bez mūsu Rokijiem..?”
Kāds raksta Amerikas žurnālā.
Vai mums to lasīt,
kas neesam no rokiju zemēm,
mēs izbraukājam šīs akmens pilis
un ganāmies ielejās
pie rāma ūdens.
Sveikas, akmens pilis,
palieciet sveikas!
*
Tad nepacietīgs, nemierīgs
ausīties sāk prāts:
Kad beidzot nāks tie skūpsti, apkampieni,
tikšanās prieki un
valodas, valodas,
naktī, rītam cauri?


-------

Kārlim Freimanim A.L. 27.07.1979
Also: Dienas un Gadi
Tava klusēšana, nu mūžīgā,

----------------

Rīts pilsētā A.L. [same date?]

No nakts atvīstoties,
no krēslas izbrienot,
rīta debesīs, kā jaunā
apsolītā zemē mostoties,
pār ūdeņiem un jumtiem seniem,
debesskrāpji skan savās balsīs
ar spožumu skaudru,
pretī sasaucoties.
Kā prieka kliedziens
kas neskar dzīvu auss,
sašūpojiens stāvos
ko tik vēji jūt,
šais būtnēs varenās
ir krāsains jūtams
šeit esmes spēks,
kas pulsē pārmaiņu
un atgriešanās ritmos:

paisums – bēgums,
diena – nakts,
no melna zaļā,
zaļais brūnā mainās
zemē, un zili sārtais
kūsā debesīs.

Smaids laistās bezgalībā
pār stikliem, cementu slīd...
slīd lejā, sīkās būtnes aizskar,
kas savās alās, ielās kustēt sāk
ar spēku sīkstu.
Krīt ceļos, brūk un cieš un ceļas,
ceļas, sniedzas ar kuģiem
ūdeņos, debesīs.


-------

Puspirms saules, agri šorīt, A.L. [same date?]
zaļa osta, zaļā debess.
Rožu putām mākoņpūkas krīt.
Debesskrāpis neapģērbies,
Saulē mērcis galu,
stāv bez vienas
dimantapročpogas,
ar ko vakarnakt bij izgreznojies.
Pavasara gaismas nolaistījies,
visapkārt vēl neatmodies rīts.


-------

Biju pie cilvēkiem – A.L. [same date?]
atkal pie kokiem nāku.
Bij cilvēki tērpušies,
uzskatos ievīstījušies cieši,
tu, eikalipts, mizu nometis,
kails saules siltumā stāvi,
mūžību murminot lapām

Kas man par to bēdas,
bet prātā nāk –
nākotnes cilvēks,
kā dzīvosi tu bez meža?
Kalns, stāvi klāt,
saglābdams kādu daļu!


-------

Dzejoļi A.L. 17.7.1964

Savādi rūgts šo dienu dzēriens –
kā mežu līdējam,
koku laidējam,
kas iebraucis pilsētā
palaist naudu.
Vientuļi pelnītu,
vientuļi tērētu –
ar sūru malku,
kas grūti rijams,
ar garu stāstu,
kas beidzot dalāms ar ceļa stabu,
ar pusnakts vēju –
skaudru rīteni ceļa pretī.
Savādi tumšs šo dienu dzēriens –
krīt gaismas putas ar vieglu skaņu.
Rūgst svešāds reibums,
svīst citāds atreibums –
it kā tā nebūtu tā pati zeme.
Vai raugies pēc meža, cirvja un zāģa?
*
Mūzikas valstība
gadu simti šalc.
Pie avotiem
pāri augstiem sliekšņiem klīstu.
Nav tie dzīvības, ne nāves,
Zinu tos – un nepazīstu.
Nav tie zemes, nav tie saules...
Cilvēks zudis?
Cilvēks atrasts?
Vai tie cilvēka, kas zudis?
Cilvēka, kas zūdot atrasts?
Gadu simti šalc.
Pie avotiem liecos, smeļu.
Atpakaļ vairs daudz nav ceļu
Satumst saule, zeme nozūd.
Ko es nesu?
Kas es esu?


-------

Vakars A.L. Literārais pielikums 9.05.1959
Also: Dienas un Gadi
Citrondzeltens mēness iesprūst eikaliptā.

-------

Skaisti dziedi lakstīgala... Austr. Latv. 18.05.1984
nokritusi no torņa, no jumta,
no galotnes zara gala...
Ja tu skaisti nedziedāsi...
nevedīs tevi, neaicinās
tevi kāzās, ne kristībās!
Ja tu nenomīsi kādam kāju,
ja tu neknābsi kādam acīs,
ja tu nestāsies cita ceļā, pūcīte...
Skaisti dziedi, lakstīgala!

-------

Siena laikā A.L. [same date?]

Laiks labais, miegam nozagtais,
bij dienas vidū klejotais,
kad gaisos laiski pozējies
līdzi upē brida mākonis.

Ja ausis pusē aizkritušas
no sirseņiem un sienāžiem,
bij klusums dzerams guldzieniem
pie mailītēm un sapaliem.

Pār galvu zila blāzmošana,
zem pēdām zāļu iztvīkšana,
vēl zelterskaidros ūdeņos
visapkārt gaiša līgošana.


-------

Iekams tu ej A.L. 16.10.1987.

Tukšumam tu izkliedz savu
naidu. Un mīlestību.
Staigā kā uz Marsa.
Pār visu, par ko sirds karsa,
klājusies izdzītība.
Un tomēr, svini, svini šo
stundu vienreizību.
Svini ar tiem, kaut tie
neatsaucās –
katram savs krusts nesams,
vai jau noliekams;
un iekams tu ej,
svini, svini savu naidu
un mīlestību.


-------

Paša sirds Austr. Latv. 2.09.1988

Tava paša sirds
tev svešāka kā tev šķiet,
tā savus ceļus iet,
un tikai dažu brīdi,
kad tā smieties vai raudāt sāk,
tu apstājies kā izbrīnā:
„Vai patiesi tu jūti tā?”


-------

Ar zirņu pāksti kabatā Nosūtīts E. Dēliņam 30.03.1978
pa vasaru es eju,
un margrietas un dadži zied...

Vēl kāposttauriņš lidinās,
un bites vēlreiz spieto,
zem soļiem maigi oļi dzied...

Tik dažreiz – zaros pamanu
it sātanīgu seju!?...

Jods, kas man te var kaitēt,
kur margrietas un dadži zied!...

Ar zirņu pāksti kabatā
pret sauli vērstu seju,
tik – acis mazliet piemiedzot –
šai vasarā es eju.


-------

Apsēžos parkā. Pilsētā pavasars – Nosūtīts E. Dēliņam 8.01.1977
pumpuri sveķo, zāle dīgst.
Tālu ieti ceļi sāk atšķetināties
kā straumes, kā urdziņas nāk tuvu, tek,
dzīslās plūst, siltumu atkausē.
Kad ceļos iet – sāp, kā ar saknēm kad rauj –
parka zaļuma koks mierīgs es
ieaudzis
jau iesakņojies.


-------

Preludes [published]

Naktī gaiša tik mana istaba.
Lietas man uzsmaida.
Man jāstāv klusu,
kā viņas,
lai nemodinātu gulētājus.
Tas ir spirdzinoši, klusēt ar lietām.
Uz klavierēm
divas jaunu meiteņu cepures,
baltas
ar zaļu
un sarkanu lentu.
Sarkanā sargā un silda.
Zaļā izaicinoši dzied.
Tādas ir arī meitenes:
Sarkanai –
karstas ciešanas,
zaļai –
auksts prieks.


----

Rīts A.L. 20./27.06.1986
Variācijas

Rīts taustās lapotnē
aiz tumšā loga,
putns iemet vārdu,
gaisma steigties sāk –

diena savus saiņus
nolikt nāk pie durvīm.
Saiņus atraisīs pa vienam,
zināmus un nezināmus,
celt liks, darīt liks...

Gars negribīgs
vai samiegojies,
liela miega pilns.

„Gars, nekavējies!
Pie durvīm diena
jaunus saiņus noliek!”
*
Un domas sakustējās,
kā aizsalušā upē
ledus plīsdams ieskanējās.

Ko teikt?
Tik domas meklēt,
kādas to pēdas
kā sniegos dzīt.


-------

Nakts A.L. Literārais pielikums 9.05.1959
Also: Dienas un gadi
Gribu mosties, mosties! –

-------

Kanādas Mežmalā [published]

...Un tur ganās dzeltens zirgs,
dzeltens zirgs, dzeltens kumeliņš.
Piemiedz ausi, galvu klana,
vientuļš liekas,
ceļam tuvāk nāk.
Stāv zem eglēm atkal viens.
Egles tumšas, tumšas, lielas –
dienas vidū zem tām krēslains,
visu vasaru bij tumšs un baisīgs.
Tagad lapas krīt.
Lapas dzeltenas un rūsas
lejā gaismu nones,
sūnās izbārsta, lai acis žilbst –
sārta bērzlape un rožains vilnis
skatam atrodas un pazūd.
Bērzs un lazda, bērzs un lazda,
roka sniedzas aizskart, just
maigo mizu senām zīmēm.
Katru dienu eju, eju,
tālu mēģinu es aiziet,
līdz tam laikam, kad zem eglēm
bērns es gāju
siltās skuju takās.


-------

Kaktusa zieds Kalgarijas Latv. Biedr. Daugava, Apkārtraksts 1991
Also: Artava

-------

Nu viens uz sveša ceļa Kalg. Latv. Biedr. Daugava, Apkārtraksts 1991
Also: Artava

-------

Lapa vējā Austr. Latv. 21.12.1970
Also: Dienas un gadi

-------

Trokšņainā vilcienā Jaunā gaita, 6.g. gājums, 33.nr. 1961
Also: Dienas un gadi

-------

Atceroties ikdienu tur Jaunā gaita, 6.g. gājums, 33.nr. 1961
Also: T.V. 01.08.2008 and 01.07.2009
Ceļa akmeņu raksts
Es zemes tās

-------

Vīzija Daugavas Vanagu Mēnešraksts Jūl./Aug. 1965
Also: Dienas un gadi
Klusums tik spiedīgs --

-------

Pavasara diena Austr. Latv.
Also: Dienas un gadi

-------

Tāds es esmu Austr. Latv.

Tāds es esmu –
kā koks, cirvju skarts,
vēju izlauzīts, izlocīts,
tāds es esmu –
ciets, vātains saaudzis.

Lokieties, smuidrie,
savās kalnu birzēs
tie, kas neesat skarti,
lokieties slavinot
savu lokanību. (Un ko?)

Es slavinu to
kāds es esmu –
turējies, nemiris,
audzis, saaudzis,
džinkst vēji, spēlē man zaros.
(Tāds es esmu.)


-------

Kad uz brūnām lapām Austr. Latv. 2.09.1983
Also: Dienas un gadi
-------

Kalns, liec pār mani savu vēsumu A.L. 2.09.1983
Also: Dienas un gadi

-------

Rīts aust Austr. Latv. 20./27.06.1986
Also: Artava

-------

Un ko es varu teikt... Austr. Latv. 5.02.1988
Also: Karogs 01.03.1992
Artava

-------

Sāpes ir nomods Austr. Latv. 4.10.1985
Also: Latvija Amerikā 19.04.2003
Artava

-------

Kā zibens debesī Latvija, 28.04.1986
Also: Artava

-------

Sapnis Austr. Latv. 7.03.1986
Also: T.V. 01.04.2007
Diena aizpeld šūpodamās – Karogs 01.03.1992
Artava
Es zemes tās
Atgriešanās

-------

Tur Austr. Latv. 20.04.1984
Also: Karogs 01.03.1992
Dienas un gadi
Es zemes tās

-------

Tai stundā Latvija, 17.03.1986
Also: Karogs 01.03.1992
T.V. 01.01.2010
Artava

-------

Lielpilsētas ielā Austr. Latv. 9.10.1987
Also: Karogs 01.03.1992
Artava

-------

Rudens koks Austr. Latv. 20.03.1987
Also: Artava
-------

Ērgļa dziesma Austr. Latv. 3.06.1988
Also: Artava

-------

Vīzija Austr. Latv. 17.05.1985
Also: Artava
Un pēkšņi dzirdu – Atgriešanās

-------

Cik maigi snieg Austr. Latv. 13.06.1986
Also: Artava

-------

Līdz kaulam Austr. Latv. 18.05.1984
Also: Artava

--------

Koks rīta stundā Austr. Latv. 3.08.1979
Also: Artava

--------

Vienmēr no jauna Austr. Latv. 25.04.1986

Vienmēr no jauna,
nerimtīgi, Tu atgriezies,
jaunos veidos, citās sejās,
daudzreiz atrastais – nekad
neiegūtais,
ar Tevi Sizifa akmens augšup veļams
atkal un atkal no jauna.
Dienas aust un dienas riet.
Kā bailēs nogriežos, stājos,
piesardzīgi slēpju acis –
pa manu izstiepto roku
Tu atnāc,
esi klāt,
un kalns gaismās zvīļo,
kur mums iet.
Bet pusceļā
akmens lejup slīd
(vai smags pārlieku,
vai pēkšņi neīsts kļuvis
spēks tavs, vai mans),
tas lejup slīd,
ir neglābjami prom dziļā ielejā.

Līdz no jauna Tu atnāc,
citā balsī pazīstu es Tevi.
Tu esi klāt,
kalns gaismās zvīļo.

Sizifa liktens mums ņemams,
akmens pret kalnu veļams.


-------

Tavas mājas logā Austr. Latv.
Also: Dienas un gadi
-------

Tavi soļi neies vairs Austr. Latv. 25.10.1985
pār manu sirdi,
tie apklusīs jau parīt, rīt;
cik tas vēl daudz,
vēl ilgs tas mirklis,
laika rats kad griezīsies
un aizies Tava laiva,
kā tas senos rakstos
un vecās bildēs rādīts.

Min asi vēl šos soļus pēdējos,
lai zīmes atstāj, deg tie dziļi,
lai sāp vēl tā,
ka jāšūpo to atbalss gaisā,
jāšūpo vēl rokās ilgi
un Tavas rokas glāsts tur līdz.


-------

Ciprese, mākonī ieslējusies Daug. Van. mēnešraksts jan./feb. 1966
Also: Dienas un gadi

-------

Aiz visu dienu meža Austr. Latv. 18.05.1984
Also: Dienas un gadi

-------

Bērns Austr. Latv.
[page with cutting has sketch all around it of sun, mountains, trees, flowers]
Also: Dienas un gadi
Atgriešanās

-------

Visi apkārt kliedz Austr. Latv. 24.12.1982
Also: Dienas un gadi
Visi apkārt kliedz,
bet tu prasi,


-------

Kārlim Freimanim Austr. Latv. 1978.g.

Jau gadi klājušies,
grimst smilts un akmeņi,
aug zāle –
bet balsi Tavu
tie nenosloga,
tā atskan vēl
tik skaidra,
kā šodien runāta,
ar smaidu gudra,
un noklust visapkārt zvārguļu
žvadzēšana,
ir atkal gatves un ceļi un tilti rasti...
Bet straumes, straumes ir ātras,
un zāle aug paklausīga.
No projām rautā pamirdz
kāds mirklis jautri nopietns,
ar ziedu baltu pateicībā dotu Tev,
to dotu simtkārt vēl...
Par vēlu nu.
Bet varbūt nē,
varbūt tā baltums līdz
tur aiziet spēj,
kā balss spēj atnākt te,
kā šodien runāta.


-------

Laiks zvana Austr. Latv. 29.04.1983
Also: Dienas un gadi
Atgreišanās

-------

Kādā sarīkojumā vai... Kur? Austr. Latv.
(Veltīts H.K.) Also: Dienas un gadi

-------

Kārlim Freimanim Austr. Latv.
Also: Dienas un gadi
Tā būt?! Neviena klints nav droša

-------

Sēkla lido Austr. Latv. 20.04.1984
Also: Dienas un gadi

-------

ERNAS ĶIKURES DZEJOĻI Aust. Latv. 24.01.1986

Laiks vieglāks kļuvis,
kā kalnos gaiss, jo augstāk kāpi.
Bet acumirklis svarā pieņēmies
kā asmens krīt
un sit ar varenumu,
aizkar dziļi,
visu vaļā šķeļ.
Kas gados neatminēts
to mirklis izgaismo
un izbrīnā tā devu kā varavīksnu
pār tumsas bezdibeņiem klāj.

Vai patiesība tā dzīva atrasta,
vai pēdējo ilūziju
daudzplākšņu vizējums?
***
Arvien kāds koks,
labs koks,
raugās man logā;
dažreiz eikalipts,
saules karstu elpu,
dažreiz priede
sniegotām adatām,
un man top labi, acis paceļot,
kur lokā koks
dala ar mani savu dienu.


-------

Literatūra un Māksla 15.09.1990
RIEKŠAVA
Publikāciju sagatavojis un komentējis VlESTURS VECGRAVIS.
Erna Ķikure-Bērziņa ir vidzemniece. Viņa dzimusi Ļaudonas pagasta «Ķikuros» 1900 gadā. Pēc ģimnāzijas viņa iestājas Latvijas Mākslās akadēmija un beidz to 1932. gadā ar diplomdarbu «Daugava». Vēlāk mācās arī Beļģijā un Francijā. Rakstniecībā viņa iesaistās Vācijā, t.s. mazās Latvijas laikā. 1962 gadā Austrālijā iznāk viņas stāstu krājums «Mūsu kaimiņš», 1982. gadā sarakste ar prozaistu Jāni Sarmu (1884.- 1983.) «Kikures un Sarmas vēstules». Smalks. paste|toņos veidots ir E. Kikures bērnības atmiņu krājums «Kā plūsti. Aiviekste?» (1989). E. Ķikure savas grāmatas ir ilustrējusi. Tajās teksts un zīmējums veido vienotu māksliniecisko sistēmu, piemēram, dzeju krājumā «Artava» (1988). Precīzs laikmeta un cilvēku vērojums ir viņas pirmajā dzeju krājumā «Dienas un gadi» (1985).


Ar savam bēdām

Trokšņainā vilcienā

-------

Citu vidū Treji Vārti 01.07.2009
5. 4. 85
Atrodu Tavu seju kā svētbildi.
Tās attēlu savās acīs
Turu dienām un naktīm
Tuvu klāt to turu.
Dažreiz to nomainu
Kad Tevi atkal redzu.
Jau vesela galerija
Mazs muzejs man Tavu seju.


-------

(M.N. kungam) Jaunā Gaita nr.56, 1965


Tu guli —
ar ribām pilnām smilšu
jau ceturtdaļu gadsimta.
Vēl nāku
pie zemes noliekties tuvu,
kur trūdu elpu sedz sūna
un puduri viršu.
Ar skujām ir nobiris ceļš,
un skudras rosīgi tek,
bet saule ir augstu un bāla.
Tā diena ir tāla,
kad saulē un vējā
smēja Tava sarkstošā seja.
Vai man to pieminēt,
ķermeni silto un dzīvo,
kad Tava daļa bij vairāk:
ar jaunību zelta smagu
nolikties dusēt
ar ribām pilnām smilšu.


-------

ATVADĪŠANĀS NO KĀDAS ISTABAS JG40-JG44. 1963

Nu tad ardievu, dzeltenais skapi,
tu biji laipnīgs un maigs,
mierinādams staroji no sava kakta,
kad radās tramīgs prāts.
Tu biji tas, kas mani ielaidi lietu valstībā
uz īsu, zīmīgu un lielu brīdi.
Ardievu, dzeltenais skapi,
tevi es ņemtu līdz, bet
tu neesi — mans.
Es tevi ņemtu labāk kā jebkuru citu skapi,
atskaitot tikai vēl vienu, arī dzeltenu skapi,
kuru ieraugot man būtu jāraud —
un viņš arī raudātu mani ieraugot,
bet varbūt, lai skapjiem nebūtu jāraud...
lai skapjiem nebūtu jāraud...
Un — paliec sveicināts, loga priekškar,
kankars tu esi un būsi,
bet es tevi mazgāju un gludināju
un katru vakaru atvilku pie malas,
lai palma var skatīties pa logu iekšā
un zvaigznes.
Nu, zvaigznes man nāks līdz,
un tas ir labi,
jo debess spīdekļi briedinot cilvēka garu tā miegā.
Tādēļ es atvilku tevi, priekškar, pie malas
un, protams, arī dēļ palmas.
Viņa bija tā, ar ko kopā
es mazliet ielauzījos palmu valodā.
Viņas degšana rieta ugunīs
bija tāda, ka bija jādomā
par tā dzīvā koka degšanu,
par ko rakstīts svētā grāmatā.
Tā, pagriezies, priekškar,
un ļauj man brīdi runāt ar to koku
tagad lietū un vējā — viņa valodā.


-------

Ir trešie Ziemassvētki.
Kas galdā, kas aiz loga?
Lai paliek... Kam stāstīsit — par palmām?

Bij trešie Ziemassvētki,
bij galdā ābolvīns,
bij logā ledus palmas,
bij apkārt miers virs zemes
un cilvēkiem labs prāts.
"Uz ko spēlēsim?" kāds vecās kārtis jauca.
"Uz cūkām!" — "Vai Melno Pēteri!..."
Ko citu spēlēt labklājībā
ar jauniem, veciem, bērniem līdz pa vidu?
"Uz cūkām," kāds kārtis dalīja ar jautru roku.
Mēs spēlējām uz cūkām un Melno Pēteri.

Uz cūkām jau gadu gadiem pasaule nebeidz spēlēt.
Jau izdzertas ir visas patekas,
bet reibst un reibst
un prāti neatgriežas,
un nenāk pavasars un neatkausē logus,
tik samulsušās rokas kārtis dala,
jauc dāmas, kungus, kalpus, karaļus,
kas vēros devītniekus, tie sarodas kā utes.


-------

Jaunā Gaita nr.130, 1980.g. 4.nr.

Austrālijas vasara pie auss man ierunājās.
ausī iečukstēja,
ar sauli te brīdi ciemos atnākusi:
– Nebēdājies, par daudz,
neskumsti –
dzied, zied zaru galotnītes,
katrs savu laiku atrod.
Un ja kas ne – krīt
Dieva rokā.
Kā vilnis atpakaļ jūrā slīd,
un kaut kur visa vidū
arī viņa nodoms pavīd.
Ceļos, eju.
Zied, dzied visas galotnītes.
Un kas krīt,
krīt atpakaļ mūžības lokā.
Un kaut kur te –
vēl viņa nodoms pavīd.


-------

Sveicinu tās puķes, Jaunā Gaita nr.131, 1980
Also: Dienas un Gadi
kas aug pie dzelzceļiem,

-------

VAKARS Jaunā Gaita nr.142, (1) 1983
Also: Artava
Tumst vakars krāsodamies
ar maigiem pustoņiem,

-------

Ceriņi zied. Treji Vārti 230, 2009.g. vasara

Siltas rasa pilnas ir Aiviekstes pļavas
Pieliec galvu ejot gar bišu stropiem
Viegli izņem bites no matiem
Un steidzies tad
Kur?
Atpakaļ jānāk uz tālu malu
Tur neviena nav mājās.


--------

5.4.85.

Gribēju Tevi izdzēst Sent to Treji Vārti 22.06.2009
Kā nepareizi ievilktu švīku
Labā zīmējumā.
Tu -- nepadodies.
Tu palieci kā bijis --
Lai tad esi --
Svinu svētkus
Par to ka esi
Ka palieci tā
Kaitīgs vai nekaitīgs
Ne man to izlemt.
Svētkus svinēt
Ir labi, un ņemt
Dienu pilnu
Zūdīšanās un prieka.


-------

Zaļais koks [variation on Ceļa akmeņu raksts]

Sēdot dārza stūrītī pie smagā galda, ilgi raugoties
mīksti zaļlapotajā, lielajā kokā pie baznīcas sienas,
jutu mieru, saderību, pat prieku par dzīvi uz zemes, kas dzīvos,
kad es būšu jau zem zemes.
Koki plauks pavasaros tāpat kā šai dienā.
Manis te nebūs.

Arī tagad es esmu tikai vienā, sīkā pasaules vietiņā.
Visa pasaule plaukst, zaļo, dzīvo - kur manis nav.
Cik tas var mainīties arī man, (pasaulei, protams,
nekas no tā nevar mainīties) kad es nebūšu arī šai vienā, sīkā
vietiņā; tagad es priecājos ka pasaule dzīvo, ka šis koks zaļo tik
maigā pavasara gaismā, siltumā pret ķieģeļu sienas mieru, un šī
koka dēļ - varu priecāties tagad arī par to viņa zaļošanu,
kad manis nebūs arī šai vienā sīkā vietiņā, tāpat kā tagad
manis nav nekur citur visā pasaules dzīvošanā.
Vai varbūt man tomēr šķiet, ka es dzīvošu koku zaļošanā, zemes
dzīvošanā tā, kā visapkārt man tagad dzīvo koki un zeme,
vai varbūt tomēr man šķiet, ka es dzīvošu viņu dzīvi, par kuru es
tagad priecājos, patiesi, neko daudz no tās nesaprotot?

Lai kā, es nejutu žēlas par to, ka pasaule dzīvos bez manis.
Es nejutu tās skaudrās žēlas, ko izjutu pirmo reizi klausoties Bacha
Brandenburgas koncertu, to, kurā es dzirdu bezgala līksmību, Dieva
smieklus, līdz ar tiem arī cilvēka smieklus, kad tas vēl ir Dievs,
nezinot vēl savu zūdamību, tik jauns. Tos klausoties es jutu asu,
dzeļošu skaudību par to, ka jūs citi tos klausīsities pēc manis, kad
es tos vairs nevarēšu klausīties.
Nenovīdīgā doma ar savu asumu, pārsteidza mani pašu.

Tagad šis zaļais pavasara koks manī to izdzēsa, atvietoja ar prieku.
Varbūt es tuvojos kādai robežai?
Kādai?
Akmens vientulībai ? Koka vientulībai? Vai tie ir - vientuļi?
Vai varbūt tas tomēr nebija tikai zaļais koks?
Varbūt tas bija mana kaimiņa mājas tuvums.
Mana kaimiņa tuvums.
Visu ir neiespējami izprast kas risinās tevī kad tu esi vēl tepat,
pie šiem kokiem.


-------

Vai rudens? Nosūtīts E. Dēliņam 30.03.1978

Iekosts ābols --
rudens zīmogs --
sviests pa roku galam
zālē te, gan tur.
Kārīgs skūpsts
spiests bez bēdu lūpās,
kad pie pirkstiem kļaujas
vītošs ziedu zīds.
Pilns līkst dārzs
un lauki,
arī mēness
augustā sveras smags.
Medus aizvākots
balti zvīļ kā ledus.
Sauciens tālu skan
-- un tuvu mirst
starp lapām iesarkanām kļavās,
jeb tur mānās
krāsām vasarīgām vēl
pārkarsušais gaiss?


-------

Uz vakariem mans logs
skaisti aizvadot dienas
grezni tās ardievojās
pirms nakts.
Ilgi dziest krāsas.

-------

Pieminot Nosūtīts E. Dēliņam 8.1.1977

Kailsala rītā
priedīšu jaunaudzes zaļums
viegli nosarmots
uz bālzilas debess,
tāds bij Tavs prieks
kailsala rītos
ar soļiem skanošiem,
tāda bij nāve Tava
asmens nevaldā kritis.
Bērnos un bērnu bērnos
atmiņu dzēš jau
laiks visu aizvērdams,
priedīšu jaunaudzes zaļums vien
kailsalā atstaro
Tavu dienu zudušo gaitu
ar medņa dziesmu.


-------

Uz ceļu te, kur tagad eju
(pa pusei svešā vietā)
ir zilvioleti sīki ziedi saziedējuši
tik tikko redzēt var
to maigās acis
pretī raugāmies no sausā mauriņa.
Nav ilgi lijis
vēl ar ziemas valgmi, tie zied
jautri, kā bērnu bariem,
kā putni, kas laidelējas,
jo jauna vasara ir pienākusi.
Kā sieva, kas no dārza iznākusi,
kur šķinusi un ravējusi
ar viegliem kārklu kurvjiem
ziedus un zāles iznes
pēc zemes smaržodama
pēc zālēm, tik stipri, ka
bišu bēgdama
pie sētas atspiedusies
smaidot elpo dziļi
un saulei ļauj
pār sevi karsti līt.
Vasara ir pienākusi,
zem soļiem, lai beidzot
to pamanu,
ziedus izsējusi.


-------

————————————————————————

[Texts on sheets, mostly record of material published in the press – dates may be writing or publishing or copying dates]

ERNAS ĶIKURES DZEJOĻI
Saloki šo dzelzi                                   

A.L. 13.06.1986
Also: Karogs 01.03.1992
Artava

——–

Vēl vasara, vasara spožā --	       A.L. 13.06.1986
putni, rozes un vējš!

Bet kokiem lapas dreb tik ļoti,
uz kalniem ir uznācis sniegs.
Un mākon's iet smagāk debesīs,
tam piemetusies kāda ēna.

Vēl vasara, vasara spožā --
acu satvēriens silts!


------

Cik reizes man tevis dēļ jāmirst? A.L. 13.06.1986
Varbūt šī pēdējā reize,
vairs nesāp tā,
jau esmu akmens.
Bet ja es vēlreiz sadrupšu,
vārtīšos auglīgā zemē,
tad tā zem cita rokām,
zem cita smaida gaismas.

To gaidīt man ilgi,
vējos neklausīties,
tie tavus soļus vēl šūpo,
tavas vasaras pilni.
------------------

Viļņu slēpotājs Montreālas LB Ziņotājs 01.03.1989
Also: Artava

----------

Mātes diena

A.L. 11. 05.1984
Also: Literatūra un Māksla, 12.05.1990
Dienas un gadi
Sent to Treji Vārti 22.06.2009


[re-arranged by L & M editors]:

Mātes diena

…Tava atnākšana jūtama tuvu.
Un putnu bari zem rīta mākoņiem apgriežas jautrāk,
koku galotnes debesīm tuvāk un drošāk sniedzas pretī,
un zilais skaidrums atklādamies mākoņu vidū — redz mani.

Cēlos agri šorīt. Lai man gara diena. Dārgs ciemiņš te šodien.
Cēlos agri, lai man gara diena. Lai izciemojos. .
Ciemiņš vēl guļ. Vēl jāļauj tam gulēt ilgi. Tālu ceļu braucis.
Piekusis. Tālā ce|ā jādodas rītu.

Cēlos agri, izciemoties ilgi un gari šo dienu.
Staigāt uz pirkstgaliem klusu apkārt pa māju.
Pār visu miers. Svētdiena, mīlestība guļ uz visām lietām.

Staigāju viegli. Aizskaru lietas ar acīm, ar pirkstgaliem.
Grāmatas pašķirstu, tās pasaka pa labākam vārdam šorīt.
Skatos pa logu. Domāju — ko klāt brokastīs?
Ciemiņš un vēlas brokastis, kas iesniedzas pusdienā, dienā.
Svētdienas brokastis, kas iesniedzas mūžā.

«Nu, celies, celies ar…»
Gan grozos mierīgi. Laika diezgan vēl. Viss likts un sakārtots.
Gan daros mierīgi, tak sprūk no rokām vāks — cukurs birst…

«Nesteidzies, nesteidzies tā. Apsēdies vēl brīdi.
Man visa diezgan. Tik — vēl tuvuma…»

Virinu durvis lēnām. Klausos trokšņos no āra,
tie piek|aujas, pavada šī rīta laika lēno ritēšanu.
Kad ciemiņš celsies, laiks tikai īsu brīdi apstāsies,
varbūt pie brokastu galda, tad ritēs, lidos, aizskries diena.

Vēl ciemiņš guļ. Un diena gaida.
Cēlos agri, lai man gara šī diena.

Cēlos agri šorīt.
Man dārgs ciemiņš. Tas dosies tālā ceļā.
Cēlos agri, klusi klāt brokastu galdu, tad modināt.
Lai ceļas. Lai aujas. Lai vēl apsēžas, brīdi pasēdēt.

Cēlos agri šorīt.
Ciemiņš aizvadīts.
Vēl rīts. Rīts vien vēl stāv apkārt, kavējas.
Diena! Cik nu tās dienas.

Ir vēl — vakardiena.

———————————-

UN KO ES VARU TEIKT?                                                      Karogs 01.03.1992
Erna Ķikure

Erna Ķikure (dz. Bērziņa. prec. — Dzelme) dzimusi 1906. gada 4. oktobri Ļaudonas pagasta “Ķikuros” saimnieka ģimenē. Beigusi Madonas Valsts ģimnāziju (1924) Latvijas Mākslas Akadēmijas grafikas meistardarbnīcu (1932), mācījusies klavierspēli Latvijas Tautas Konservatorijā, (vēlāk ari Sidnejas konservatorijā). No 1932. līdz 1940. gadam ir zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja Ilūkstes Valsts ģimnāzijā. Vēl pirms Otrā pasaules kara apceļojusi Somiju. Franciju, Beļģiju un papildinājusi zināšanas Antverpenes mākslas skolā. Ernas Ķikures grafika bijusi reprezentēta Rīga. Daugavpili. Tukuma, kā arī Malmes muzejā Zviedrijā.
1944. gadā dzejniece dodas begļu gaitās uz Vāciju, kur apmetusies Fellbahā. bet 1949. gadā pārceļas uz Sidneju Austrālijā. No 1983. gada viņa dzīvo Kanāda un ir Latvijas Presies biedrības Austrālijas kopas biedre.
Ernas Ķikures grāmatas: “Mūsu kaimiņš” (stāsti — 1962., Sidnejā), “Ķikures un Sarmas vēstules” (1980., Mičiganā), “Dienas un gadi” (dzejoli — 1985., Sidnejā), “Artava” (dzejoļi — 1988.), “Kā plūsti, Aiviekste” (proza — 1989).
“Un kas man paliek? Ticība, ka mēs neiznīksim. Ka mūsu darbs atradīs savu vietu un nozīmi mājas.”
Šeit publicēti darbi no Ernas Ķikures dzejoļu izlases “Artava”:

Saloki šo dzelzi
Tai stundā
No tāluma vilciens svelpj
Ceļotajā prieks Romā
Pie Baha
Pavasars Anglijas mazpilsētiņā
Lielpilsētas ielā
Tu mani vēl neatstāj
Sapnis
Tur
Un ko es varu teikt?
—————-

Aiviekste, mīļā, daiļā                                   

T.V. 01.04.2007
Also: Es zemes tās
——————–

Laiks lēnām aizsedz Tevi                    

T.V. 01.10.2009
Also: 10 no Ķikures
Atgriešanās

Leave a Reply