Waiting for Godot 1971 (Ķikure/Kikure)

Austrālijas Latvietis 9.04.1971
Godo gaidot  
Raksts par absurdo teātri
Erna Ķikure

[Handwritten note next to cutting]: Šis rakstīts uz pieprasījumu – par absurdo teātri. Vēl teātra apskats (par Petera Brook izrādēm) ir Jaunā Gaitā 131 numurā 1980. g.

Sidnejas latviešu teātris savam nākamajam iestudējumam izvēlējies Samuela Beketa (Samuel Beckett) lugu Godo gaidot (Waiting for Godot).

Apsveicami ķerties pie lielas, modernas lugas, pie tādas, kas varbūt ir pati spožākā sava virziena pārstāve. Uz Sidnejas latviešu teātra skatuves moderna luga nenāk pirmo reizi. Jau pirms laba laika notika gandrīz neaizmirstamā Eižena Jonesko Krēslu izrāde un, liekas, ir redzēts kāds sīkāks skats arī no Beketa. Šoreiz ar lugu Godo gaidot SLT uzdevumi visās dimensijās lielāki. Šī luga ir Beketa lielākā (līdz šim, jo viņš vēl rosīgi strādā), un šai lugai ir savs personīgs spēks un šarms, kas tur savā varā skatītājus jau gandrīz 20 gadus.

Samuels Bekets, pēc tautības īrs, ir autors, kas ar saviem darbiem, romāniem, dzeju, lugām, ar jaunu pasaules skatījumu, ar jauniem izteiksmes līdzekļiem, ieņem gandrīz vadītāja vietu literārā virzienā, kam vārds ir absurdais virziens, absurdais teātris.

Mākslas virzieniem un atsevišķiem mākslas darbiem nosaukumi bieži rodas nejauši, kādu gadījumu radīti, un kādreiz to burtiskais tulkojums var būt vairāk vai mazāk pretrunīgs virziena vēstījumam, radot aizspriedumus vai pārprastus iespaidus publikā.

Vārds absurds, burtiski tulkots, nozīmē neharmonisks, bez saskaņas. Latviešu valodā tas lielāko daļu lietots, izsakot neloģisko, muļķīgi smieklīgo, ačgārno. Absurdās literatūras un absurdā teātra nosaukumam šādu tulkojumu var pieņemt kā puslīdz atbilstošu, ņemot vērā to, ka šī literatūra un šis teātris atspoguļo mūsu laikmeta cilvēka stāvokli pasaulē. Cilvēks ir pametis reliģiju, zinātne tam izskaidrojusi daudz, bet ne visu, viņš iemācījies prasīt pēc šī visa izskaidrojuma un ir aizmirsis ticēt neredzot. Viņa situāciju var apzīmēt par absurdu.

Absurdā māksla, absurdais teātris nesludina šā cilvēka stāvokli un to neaizstāv, bet tā arī nerāda ceļu ārā no šī stāvokļa. Māksla šo stāvokli konstatē un vedina mūs uz pārdomām par to. Teātrī redzam rakstnieka apsvērumus, ka cilvēka stāvoklis šādā pasaulē, viņa dzīve un liktenis ir padoti gadījumiem, pretrunām, pat tīrai neziņai, viņa ceļā nav drošas likumības, un visa gala mērķis ir neskaidrs.

Ņemot vērā padrūmo vielu un bezcerīgo tēmu, jāsaka, ka absurdā māksla stājas tai pretī nevaimanājot. Tā sniedz mums daudz poēzijas, daudz tīras dzejas, mūsu izdaudzinātā steigas laikmetā risina ar mums mierīgas sarunas, apstādina bezsteigas mierā un raudāšanas vietā liek mums smieties. Varētu teikt, ka šie smiekli ķeras kaklā, jo mums jāsmejas par bēdīgām lietām, un jāsmejas pašiem par sevi, bet tie tomēr ir īsti, labi smiekli. Un smiekli paši par sevi vien jau ir krietna spēka avots.

Ir lietas un norises, kas ir neatstāstāmas, kas neiekļaujas nekādā saīsinātā, sagremotā veidā, kam nevar dot nekāda gatava, īsa definējuma, bet par kurām var vēstīt tikai tās pašas. Tādas ir ne tikai mākslā, dzejā, mūzikā, tādas ir arī lietas un norises pavisam ikdienišķā dzīvē, ik uz soļa. Tāds katrā ziņa ir arī absurdais teātris. Lai par viņu ko zinātu – tas jāredz. Bez tam viņam, kā arī daudz norisēm dzīvē, jātuvojas atklāti, vienkārši, atdevīgi. Jonesko saka: „Mākslas darbs ir izteiksme kādai īstenībai, par kuru nav iespējama sazināšanās ar otru cilvēku, un par ko kāds tomēr mēģina sazināties, un kas dažreiz arī izdodas. Paradokss, kas ir patiess.”

Ja ir tik smalks raidījums, tad ir jābūt tikpat smalkam uztvērējam. Ja kāds vēstī mums kā ar piesitieniem caur sienu, tad mums vispirms ir uzmanīgi jāklausās. Nav jāsaka jau pašā sākumā: ja tas nav ziņots ar Morzes zīmēm, tad tas nav nekāds ziņojums. Kas tā saka, paliek bez tā ziņojuma, kas nav ziņots ar Morzes zīmēm.

Absurdais teātris ir ziņojums ar citām, jaunām, neparastām zīmēm. Ne tādēļ, lai ziņojumu darītu noslēpumainu vai nereālu, bet tādēļ, lai to labāk, tiešāk sadzirdētu.

Lai arī tas nepalīdz mums šo ziņojumu uztvert, mums der tomēr zināt, ar ko absurdais teātris atšķiras no parastā, klasiskā teātra.

Tradicionālā teātrī aktieris izsaka autora domas, kas ir formulētas vārdos. Tas ir galvenais vēstījuma veids – valoda, kurai palīdz kustības, vaibsti un viss cits. Absurdajā teātrī valodas vietā vairāk vai mazāk stājas skatuviski tēli, un šo tēlu darbībā, situācijās, eksistencē mēs ieraugām, notveram, uzminam jēgu, kas stāv aiz šīs spēles. Te līdzvērtīgi cilvēkiem aktieriem var darboties lietas; tēlotājas personas var nepārstāvēt dzīvus raksturus, tās var mainīt kārtu, un kāds var tikpat labi būt sieviete, kā vīrietis; tēls var kļūt tikai simbols kādai dzīves parādībai. Tēla atšifrējums var mainīties atkarībā no skatītāja pieejas.

Absurdā teātrī autora domas izteikšanai ir atļauti visi skatuviski iespējamie līdzekļi. Tiem jābūt atļautiem arī runājot par šo teātri. Tādēļ uzdrīkstos minēt ļoti vienkāršus piemērus no tautas valodas, meklējot paralēles absurdā teātra runāšanai tēlos.

Kas slēpjas aiz teiciena: „Kas to zina, kas žīdam vezumā?” Aiz teiciena: „Vēl nav teikts, kuros kapos glabās?” Aiz teiciena: „Nu ir trubā”?

Ja šo pēdējo nospēlētu uz skatuves? Ja kādu ieliktu trubā?

Tieši to Bekets ir darījis vairāk lugās – ielicis dažus sevišķās urnās, atstājot tikai galvu ārā, dažus atkritumu tvertnēs ar visu vāku virsū, ko gan pa reizei noceļ, un kādu sievieti ieracis līdz pusei zemē. Tas notiek viņa lugās Pēdējā spēle (Endgame), Lugā (Play) un Laimīgās dienas (Happy days). Sirdi satriecējs humors! Tas nav tikai acumirklīgs, tas velkas cauri visai lugai, izgaismojot ‘trubā’ atrodošās personas rīcību, vai nu saskanīgu vai pretrunā savam stāvoklim. Runājot ar tēliem, valoda absurdā teātrī kļūst apvaldīta, tās loma kļūst visādi mainīta, gan plašumā, gan nozīmē.

Bekets, kam mātes valoda ir angļu, lugu Godo gaidot rakstījis franču valodā, lai kļūtu apsvērts katrs vārds, lai valoda neplūstu bez jēgas. Valoda dažreiz tiek nolikta pretrunā darbībai, piemēram, Godo gaidot vairāk vietās abi aktieri vārdos izsaka domu: „iesim”, bet darbībā nekustas, paliek uz vietas, tā pārliecinot skatītāju par iešanas neiespējamību. Jonesko Krēslos valoda savu īsto dzejiskumu negūst ar to, ko tā saka, bet ka to saka tukšumam, tukšiem krēsliem.

Līdz ar jauniem tēlošanas līdzekļiem, lugas norise dabū citu ritmu, citu iekšējo uzbūvi. Tā var būt bez parasta kāpinājuma, kulminācijas, var plūst un atgriezties beigās pie sākuma, kā mierīgā lokā, bet skatītāja sasprindzinājums nav mazāks, tikai to modina citi motīvi. Ja tradicionālā lugā skatītāju vada interese par jautājumu: kas būs, kas notiks tālāk – tad absurdā lugā svarīgs ir jautājums – kas notiek? Darbība uz skatuves ir saistīta ar skatītāju kā balss ar atbalsi, katrs skatītājs ir indivīds, kas tēlu nozīmi var atšifrēt citādi, tādēļ, smiekli, vai cita veida dzīvas līdzdalības izpausme absurdā teātrī bieži izskan nevienādi pa visu skatītāju telpu, katrs indivīds pārdzīvo ļoti personīgu pārdzīvojumu, kur viens reaģē spontāni, bet otrs var būt kluss.

Ja Jonesko lugas Krēsli galvenā tēma ir tukšums, Beketa lugā Godo gaidot šī tēma ir gaidīšana. Divi draugi gaida uz kādu, kā vārds ir Godo, vairāk par viņa vārdu tie neko daudz nezina. Nekur nekas par viņu nav pateikts arī skatītājam. Bekets, kad tam kāds režisors jautājis, kas Godo ir, atbildējis, ka ja viņš to zinātu, viņš to lugā būtu pateicis. Tas nozīmē galvenokārt to, ka autors nesprauž nekādas robežas skatītāja iztēlei. Lugā ir gaidīšana. Varbūt uz Dievu. Varbūt uz ko citu. Dzīve turpinās, gaidīšana turpinās.

Mēs gaidām jaunu, lielu izrādi.

——————————————————–

Austrālijas Latvietis 16.04.1971
Karogu un brīvo domu
Lasītāju vēstules: 

Sašutis skatītājs, Sidnejā

JĀBRĪNĀS

Ir jābrīnās, ka dzejniece E. Ķikure, kuras dzejoļus mēs visi apbrīnojam, var tik jūsmīgi rakstīt par gaidāmo Sidnejas latviešu teātra izrādi — Godo gaidot (skat. AL 1073. n-rā).

Kas ir Godo? Ķikure raksta, ka pat autors Bekets to nezinot. Nu, ja jau viņš nezina, kā lai to zinām mēs? Ir varbūt labi, ka tādu miglainu Godo gaida pinkainie un bārdainie studenti, sēžot „bezsteigas mierā” protestā uz ielas, jo viņiem nekā labāka nav ko darīt. Bet kāpēc latviešu skatītājam jāiet skatīties šādu absurdu?

Mārtiņš Zīverts intervijā tai paša AL 1073. n-rā skaidri pasaka, ka absurdais teātris savu laiku ir pārdzīvojis. Vai tad SLT bija vispār vērts tik vēlu pamosties?

Domāju, ka nē. Ar šādām trešās šķiras lugām mēs latviešu teātri necelsim. Nav jābrīnās, ja skatītāji izrādes vidū atstāj zāli.

——————

Austrālijas Latvietis 07.05.1971
KATRAM SAVA PATIESĪBA
LASĪTĀJU VĒSTULES:

Mēs — latvieši pasaulē — šurp neatklīdām tādēļ ka mums būtu apnicis mūsu dzimtais stūrītis. Pat ne īsti tādēļ, ka baidījāmies par savas ādas tīri fizisko drošību. Primārais iemesls bija: glābt savu mentālo identitāti, savu cilvēka individualitāti no tās uniformētās vienveidības, kādā komunistiskās valdības doktrīna visdažādākiem līdzekļiem mēģina iestaipīt un sakausēt to ļaužu masu, kas nokļūst viņu nagos. Vai baigajā gadā auksti drebuļi neslīdēja pāri mugurai, vērojot sarkanarmijas mašīnas vedot cauri Rīgai kravu pēc kravas vienādās bezkrāsainās uniformās tērptus karavīrus ar tikpat vienādām — vaibstos un izteiksmē — sejām? Kā uz slīdošās lentas fabricētus robotus.

Tagad liekas, ka arī mēs trimdā sākam sevi uniformēt un ielocīt kādā „pareiza latvieša” standartā. Mēs sākam prasīt no visiem rakstītājiem un runātājiem vienādu domāšanu un vienādu valodu. Tiklīdz kāds iedrošinās parādīt kādu individuālu pagriezienu, to bargi norāj, pārmet latvietības trūkumu, — un nabaga indivīdam jānovelkas malā un jāklusē, ja tas neprot vai negrib braukt pa labi nogludināto sliedi, ja viņš grib ierosināt kādu citādu vai jaunu ideju.

Latviešu kultūra nav tik šaura, ka tam ietilptu tikai karoga cildināšana un pagātnes un latvisko tikumu apcerēšana (lūdzu nesalasīt teiktajā respekta trūkumu šiem abiem elementiem). Jau mūsu senči prata ar skaidru un plašu vērienu saskatīt visu viņu toreizējā pasaulē. Mums pat ir pa veselam krājumam nerātnu tautas dziesmu un anekdošu. Kāpēc tagad, trimdā dzīvojot, mums būtu jāsastingst un jāapsūno vienā šaurā pasaules skatījumā? Mēs visi esam latvieši, mēs no tā netiekam prom, tas ir mūsu asinīs. Vienā vai otrā veidā tas neglābjami izlaužas uz āru visā, ko darām, — un ja kādam šīs izjūtas nav, tam to ne iedzīs ne ar varu, ne ar izsmieklu, un arī ne ar skaistiem saukļiem un karoga plivināšanu. Bet mēs visi esam arī cilvēki — indivīdi ar savu iekšējo pasauli, ar savu interešu loku, mēs neesam pēc viena mēra darināti, — un mēs dzīvojam ļoti aktīvi laikmetā, kas ar savu straujo gaitu un notikumu un maiņu bagātību sagādās daudz galvassāpju nākotnes vēsturniekiem. Vai latvietība nozīmē, ka mums ar savu pedantismu un aizspriedumiem jāaizslēdz durvis, jāaizslēģo logi un jāsēd pie tā paša putras poda ar tiem pašiem bērzu zariem un pīpenēm izrotātā istabā, ignorējot, kas notiek ārpusē? Jo mēs, lūk, zinām, “ko drīkstam atzīt un ko ne”. Drikst ir pavēles, rīkojuma vārds. — Maza paralēle ar kādu zināmu ideoloģiju?

Nesvaidīsim „brīvo domu” apkārt kā apvainojumu vai izsmieklu: mēs dzimteni tieši tādēļ pametām, lai drīkstētu brīvi domāt un runāt. Būsim iecietīgi pret sirmās paaudzes “klišejām” — viņiem tie nav tikai tukši vārdi, taču visi neprot kā Andrejs Eglītis savas sajūtas ievērst cēlā dzejā. Bet nepārmetīsim intelektuālajai šodienas paaudzei, ja viņi nepieņem akli to, ko iepriekšējā paaudze viņiem gatavu noliek uz galda. Ļausim viņiem pašiem meklēt, analizēt un atrast savu patiesību, ļausim viņiem eksperimentēt un vērst plašumā mūsu mākslu un kultūru, lai mūsu tagadnes darītājiem nebūtu jākaunas no tā bagātīgā vērtību pūra, ko mūsu senči mums atstājuši.

Te nu arī jāpiemin Sašutušais skatītājs, kas AL 1074. n-rā tik vareni pārmet E. Ķikurei par viņas absurdā teātra apceri. E. Ķikure ir ne tikai smalkjūtīga māksliniece, bet arī inteliģenta un pilngadīga persona; viņai ir tiesības uz savu gaumi un pārliecību gluži tāpat kā Mārtiņam Zīvertam, kurš, kaut liela personība, arī ir tikai individuāls cilvēks ar savu gaumi un uzskatiem, ne absolūta autoritāte. Nav tāda cilvēka, kas var citiem nodiktēt, kas viņiem drīkst un kas nedrīkst patikt. Bet Sašutušais skatītājs E. Ķikuri norāj kā nerātnībās pieķertu bērnu tikai tāpēc, ka viņa atzīst kaut ko, kas Sašutušajam skatītājam nepatīk. Kāda te loģika?

Dārgais skatītāj, mēs še dzīvojam brīvā zemē, tādēļ neviens jūs nepiespiedīs iet uz izrādi, ja jūs to nevēlaties! Tāpat kā neviens neatturēs tos, kurus luga intriģē. Un kā jūs pamatojat apzīmējumu — trešās šķiras luga? Vai to nevajadzētu pierādīt ar kādu konkrētu paskaidrojumu?

Māra Kalniete, Melburnā

—–

KAM TAISNĪBA?

Dzejniece Erna Ķikure (AL 1073. n-rā) rakstā par Sidnejas latviešu teātra iecerēto izrādi Godo gaidot, sniedz labu ieskatu absurdā teātra būtību. Dzejniece šo samērā jauno teātra mākslas virzienu vērtē ļoti pozitīvi, atrazdama tajā daudzas vērtības: “Apsveicami ķerties pie lielas, modernas lugas, pie tādas, kas varbūt ir pati spožākā sava virziena pārstāve.” — Tajā pašā AL numurā lasām mūsu cienītā dramatiķa Mārtiņa Zīverta domas par absurdo teātri: .”Absurdais teātris ir jau pamiris, nākamos gados līķis būs jānovāc.” Vai M. Z. domā, ka līķi pievāks nākamajos 3, 30 vai 300 gados?

Erna Ķikure savā rakstā ar īpašu vērību vērtē Beketa darbu un viņa lugu Godo gaidot, starp citu piemetinot — “viņš (Bekets) vēl rosīgi strādā.” Absurdās lugas dzīvo pasaules teātros kādus 20 gadus. Ne teātros, ne publikā nav manāms intereses atslābums pret absurdajām lugām. Grūti ticēt, ka lugas, kurām literāra un teatrāla vērtība, var kļūt par “līķiem”. Labu lugu mūžs nav nosakāms. Kamēr pasaulē dzīvos cilvēki, dzīvos arī teātris un līdzās uzvedīs sengrieķu klasiķus, Moljēru, Šekspīru, Šilleru, Ibsenu, Beketu un laikmetīgās lugas, kādas allaž ronas.

Varētu domāt, ka Mārtiņš Zīverts, pats būdams drāmas novators, cieši turas pie savas patiesības (kas ir loti loģiski), tā ignorēdams cita [..]

Austrālijas latviešu 11. teātru festivālam ir reti interesants repertuārs. Tanī būs skatāma arī Mārtiņa Zīverta jaunā luga Totēms līdzās Samuela Beketa lugai Godo gaidot. Patiesi lieli svētki teātra draugiem?

Teātra mīļotāja, Sidnejā

——

PATIESI JĀBRĪNĀS

“Ko līdz aklam gaismu rādīt?” — Šis vecais sakāmvārds nāk prātā, izlasot Sašutuša skatītāja vēstuli AL 1074. n-rā. Vai tā nav pārmērīga pašgudrība, kas liedz saredzēt un vērtēt otra cilvēka darbu un domas? „Ko nu tu — es pats zinu!”

Tāda „paša zināšana” var kādreiz radīt neērtas situācijas. Nobela prēmija literatūrā ir atzīta kā augstākā godalga pasaulē. Samuelam Beketam šo godalgu piešķīra par lugu Godo gaidot 1968. gadā. Luga uzņemta arī skolu programmā. Jūs, skatītāj, šo darbu nosaucāt par “trešās šķiras lugu”! Ir labi, ja jums nav bērnu. Paaudžu plaisa starp jums un jaunajiem būtu nepārkāpjama.

Paldies dzejniecei Ernai Ķikurei par ļoti vērtīgo rakstu Godo gaidot AL 1073. n-rā. Paldies Sidnejas latviešu teātrim par gaidāmo laikmetiskās lugas izrādi.

P. S., Sidnejā

————————–

Austrālijas Latvietis 25.06.1971
KĀ TĀS LIETAS TIKA DARĪTAS
ALEKSANDRS ZARIŅŠ ATMASKO PATIESOS NOTIKUMUS AIZ AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU
11.TEĀTRU FESTIVĀLA ŠĶIETAMI GLUDĀS FASĀDES


Nodziestot zāles gaismām, priecīgu prātu iegrozos Melburnas latviešu nama pašaurajā krēslā. Gan tas šaurāks un cietāks nekā Sidnejas latviešu namā, taču svētku sajūtu tas nemazina. Kā gan lai nelepojas ar latvietību, ja padomā kaut vai par festivālu? Ir gan debatēts, kādas lugas būtu spēlējamas un kas īsteni ir teātra māksla, bet maz būs to, kas abām rokām neparakstīsies zem M. K. lasītāja vēstules, aizstāvot Ernas Ķikures ieskatus par Beketa abstrakto lugu Godo gaidot.

———————

Austrālijas Latvietis 25.06.1971
Dzīvības signāli
SIDNEJIEŠI lEGŪST VISVAIRĀK APBALVOJUMU AUSTRĀLIJAS LATVIESUJI. TEĀTRU FESTIVĀLA MELBURNĀ

Šī atkalredzēšanās notika jau 13. jūnija agrā pēcpusdienā, kad ap 400 skatītāju bija klāt Sidnejas latviešu teātra rādītajai Samuela Beketa divcēlienu traģikomēdijai Godo gaidot, sidnejietes Ernas Ķiķures tulkojumā no franču valodas. Lugu iestudējis Kārlis Gulbergs un skatuves gleznojumus deva Vija Spoģe-Erdmane. Godo gaidot jau pirms festivāla piedzīvoja 2 izrādes Sidnejā. No Blaumaņa Krustiņa līdz Beketa Godo ir tāls ceļš, dodot šī festivāla apmeklētāju “mākslinieciskajai garšai” lielu dažādību.

——————

Latvija Amerikā 26.06.1971
Absurdais teātris

Photo: no kreisās: Lita Zemgale (Lukijs), Jānis Ķauķis (Estragons), Mikus Siļķēns (zēns), rež. Kārlis Gulbergs (Vladimirs), Kārlis Ābeltiņš (Pozzo), dekorātore Vija Spoģe-Erdmane, skatuves meistars Alfrēds Siļķēns un sufliere Lidija Ceple. Foto: J. Tilibs

ED. ŠMUGAJA RAKSTS “LATVIJA AMERIKĀ” NO AUSTRĀLIJAS

Šo tematu izvēlējos ne tāpēc, ka tas man patiktu, bet tāpēc, ka man par to jāraksta sakarā ar Austrālijas latviešu 11. teātru festivālu un Samuela Beketa (Samuel Beckett) lugas „Godo gaidot” iekļaušanu šī festivāla programmā. To ir sagatavojis Sidnejas latviešu teātris un pirmizrādi jau redzējām š. g. 5. jūnijā. Teātru festivāls risinājās no 11. līdz 13. jūnijam Melburnā un tādēļ par to nākošā rakstā.

Tagad par absurdo teātri un S. Beketa lugu „Godo gaidot”, jo tā pieder absurdajam teātrim un S. Bekets ir Nobela prēmijas laureāts literatūrā, pie tam, minētā luga it kā esot tā, kas izšķīrusi prēmijas piešķiršanu.

Manā rīcībā ir 4 prominenču ieskati, izteikti rakstveidā, par absurdo teātri vispār un par “Godo gaidot” speciāli. Šīs prominences, resp., speciālisti teātra lietās ir: dzejniece un rakstniece Erna Ķikure, kura „Godo gaidot” ir tulkojusi no franču valodas un pēc tam uzrakstījusi rakstu “Austr. Latvietī“, mūsu slavenais lugu rakstnieks Mārtiņš Zīverts, kas arī ir izteicis savas domas par absurdo teātri, Sidnejas latv. teātra kritiķis Kārlis Freimanis, kas „Godo gaidot” izrādes programmā devis savu priekš spriedumu un bij. SLT kritiķe un teorētiķe dramaturģijā Ņīna Luce, kura man atsūtīja rakstu pēc „Godo gaidot” pirmizrādes noskatīšanās Sidnejas latviešu teātrī. Bez minētām 4 prominencēm man zināmas arī citu izteiktās domas, gan rakstiski, lasītāju (vēstulēs “A. L“), gan mutiski izrādes vakarā un pēc tam. Un beidzot, arī es personīgi noskatījos šo izrādi no sākuma līdz beigām, kaut gan tas prasīja piepūli, tāpat kā esmu noskatījies visas iepriekšējās absurdo lugu izrādes Sidnejas latviešu teātrī, kuras pēdējos gados notiek vismaz vienreiz gadā, dažos gados pat pa divām, ja ieskaita jaunatnes teātri.

Sāksim ar Ernu Ķikuri. Savā rakstā “A.L.” viņa ne tikai raksta par S. Beketu un „Godo gaidot”, bet iztirzā arī vispārējās absurdā teātra problēmas. Cita vidū viņa raksta: “Vārds absurds, burtiski tulkots, nozīmē neharmonisks, bez saskaņas. Latviešu valodā tas lielāko daļu lietots, izsakot neloģisko, muļķīgi smieklīgo, ačgārno. Absurdās literatūras un absurdā teātra nosaukumam šādu tulkojumu var pieņemt kā puslīdz atbilstošu, ņemot vērā to, ka šī literatūra un šis teātris atspoguļo mūsu laikmeta cilvēka stāvokli pasaulē. Cilvēks ir pametis reliģiju, zinātne tam izskaidrojusi daudz, bet ne visu, viņš iemācījies prasīt pēc šī visa izskaidrojuma un ir aizmirsis ticēt neredzot. Viņa situāciju var apzīmēt par absurdu. Absurdā māksla, absurdais teātris nesludina šā cilvēka stāvokli un to neaizstāv, bet tā arī nerāda ceļu ārā no šī stāvokļa. Māksla šo stāvokli konstatē un vedina mūs uz pārdomām par to. Teātrī redzam rakstnieka apsvērumus, ka cilvēka stāvoklis šādā pasaulē, viņa dzīve un liktenis ir padoti gadījumiem, pretrunām, pat tīrai neziņai, viņa ceļā nav drošas likumības, un visa gala mērķis ir neskaidrs”.

Tālāk E. Ķikure mēģina izskaidrot starpību starp absurdo un tradicionālo teātri. Viņa raksta: “Tradicionālā teātri aktieris izsaka autora domas, kas ir formulētas vārdos. Tas ir galvenais vēstījuma veids — valoda, kurai palīdz kustības, vaibsti un viss cits. Absurdajā teātri valodas vietā vairāk vai mazāk stājas skatuviski tēli, un šo tēlu darbībā, situācijās, eksistencē mēs ieraugām, notveram, uzminam jēgu, kas stāv aiz šīs spēles. Te, līdzvērtīgi cilvēkiem aktieriem var darboties lietas; tēlotājas personas var nepārstāvēt dzīvus raksturus, tās var mainīt kārtu, un kāds var tikpat labi būt sieviete, kā vīrietis; tēls var kļūt tikai simbols kādai dzīves parādībai. Tēla atšifrējums var mainīties atkarībā no skatītāja pieejas”.

Tieši attiecībā uz S. Beketa „Godo gaidot” E. Ķikure paskaidro sekojošo: “Beketa lugā ‘Godo gaidot’ tēma ir gaidīšana. Divi draugi gaida uz kādu, kā vārds ir Godo, vairāk par viņa vārdu tie neko daudz nezina. Nekur nekas par viņu nav pateikts arī skatītājam. Bekets, kad tam kāds režisors jautājis, kas Godo ir, atbildējis, ka ja viņš to zinātu, viņš to lugā būtu pateicis. Tas nozīmē galvenokārt to, ka autors nesprauž nekādas robežas skatītāja iztēlei. Lugā ir gaidīšana. Varbūt uz Dievu. Varbūt uz ko citu. Dzīve turpinās, gaidīšana turpinās”.

Visumā, E. Ķikure ne tikai šo S. Beketa lugu, bet ari visu absurdo virzienu dramatiskajā literatūrā vērtē pozitīvi, uzslavējot Sidnejas latviešu teātri, ka ir „apsveicami ķerties pie lielas, modernas lugas, pie tādas, kas varbūt ir pati spožākā sava virziena pārstāve”, beigās norādot, ka „šai lugai ir savs personīgs spēks un šarms, kas tur savā varā skatītājus jau gandrīz 20 gadus”.

Tanī pašā „A.L.” numurā, kurā ievietots min. E. Ķikures raksts, iespiesta ari Richarda Rīdzinieka intervija ar Mārtiņu Zīvertu, kurā, cita vidū, M. Zīverts atzīst, ka “Lielas iespējas (trimdā) paredzamas tikai latviešu teatrāļiem Austrālijā”, un to viņš nesaka pirmo reizi, bet, jautāts par absurdo teātri, atbild: “Absurdais teātris ir jau pamiris, nākamos gados līķis būs jānovāc. Savārstījumu lugas ir viendienas mušas. Lai savu laiku nodzīvo”.

Pamatoti rodas jautājums, un ne tikai man vienam. Ja jau M. Zīverts latv. teātri Austrālijā, un līdz ar to arī Sidnejas latviešu teātri vērtē tik augstu un kā autoritāte lugu rakstniecībā saka, ka absurdais teātris drīz būs līķis, kādēļ tad SLT cenšas vēl līķim iepūst dzīvību? Varbūt, tomēr, M. Zīverts ir maldījies? Varbūt ka ir vērts pielietot, tā sakot, pēdējos medicīnas sasniegumus, kā propagandu, labus aktierus, labu režiju un visas modernās techniskās iespējas, ieskaitot dekorācijas, lai slimnieks izveseļotos? Varbūt ka SLT vēlās saviem skatītājiem sniegt ne tikai konvencionālo, bet arī moderno, absurdo, lai arī latviešu skatītājs, kas varbūt citu teātri nemaz neapmeklē, kā tikai latviešu, būtu informēts par to, kas pašlaik notiek pasaulē? Varbūt ka tomēr tur kaut kas ir? Tam it kā, pa daļai, atbildi ir meklējis ari SLT kritiķis Kārlis Freimanis, kas šinī gadījumā no kritiķa ir pārvērties par dramaturgu (nav pirmā reize), un S. Beketa „Godo gaidot” programmas lapā devis sekojošu kvintesenci:

“Mēs visi kaut ko gaidām, bet gaidīt un gaidīt nav viegli. Katra diena ir kļuvusi tik mocoši gara, ka, šķiet, vakardienu vairs nevar atminēt, tik gara, kā no rudens līdz pavasarim.

Gaidīt nav viegli. Esam it kā sava veida ellē: moca fiziskas sāpes; citi mūs nesaprot, un mēs nesaprotam citus; katra radoša doma apsīkst: praktiskums, kā nezāle, pārņēmis skaistumu; stiprais bez žēlastības sit vājāko, un nevienam par to nav daļas; gaidīt nozīmē nosist laiku, zinot, ka rītdien atkal viss tāpat atkārtosies — kā klaunu izdarības cirkus arēnā: cerība, kas nepiepildās, padara sirdi slimu. Un tomēr . . . Mēs gaidām uz kaut ko. kas šo neizturamo, absurdo gaidīšanas procesu reiz izbeigs; mēs gaidām Godo.

Vai pēc tam būs labāk? Varbūt Godo jau ir atnācis Pozzo personā? Skatītājs var tālāk minēt: varbūt šī ir reliģiska spēle, kur darbojas eņģelis, divi krustā sistie, kuri gaida pestīšanu un divi citi, kuri Pestītājam netic. Varbūt lugu var iztulkot kā mūsu trimdas stāvokļa atspoguļojumu? Varbūt Vladimirs ir tas, kurš aptver pasauli ar prātu un Estragons — kurš to sajūt ar ķermeni. Varbūt . . .? Mēdz teikt, ka modernam skatītājam tīk labāk skatīties ne klausīties, šajā lugā tomēr vārdam ir pirmā vieta. Katrs teikums ir nozīmīgs, jo rosina mūs domāt. Kontrasti raksturos un raksturu grupās. Nobela prēmija literatūrā”.

Tomēr nevaru pievienoties K. Freimanim, ka lugā “katrs teikums ir nozīmīgs”. Bija tik daudz teikumu, kurus atkārtoja vairākas reizes un līdz ar to lugu padarīja garlaicīgu un teikumi zaudēja arī savu nozīmību. Ja dramaturgs ar režisoru lugu būtu saīsinājuši par vienu trešdaļu, luga neko nebūtu zaudējusi, bet ieguvusi tajā ziņā, ka skatītāji gan būtu sajutuši to garlaicību, ko rāda uz skatuves, bet paši nebūtu garlaikojušies un staipījuši sāpošās muguras.

Un beidzot, bet ne pēdējā vietā, Ņinas Luces raksts pēc „Godo gaidot” izrādes noskatīšanās: “Noskatoties Sidnejas latviešu teātrī Beketa traģikomēdiju Godo gaidot, gribētos šoreiz pievērsties latviešu skatītājam un tā attiecībām ar absurdo teātri, jo par pēdējā būtību, tā atšķirību no reālā jeb psicholoģiskā teātra, esmu rakstījusi Jaunās Gaitas 57. n-rā 1966. gadā. Par spīti tam, ka latviešu teātris Sidnejā jau desmit gadu centies savu publiku sistemātiski iepazīstināt ar absurdo teātri, daži skatītāji atstāja zāli jau pirmajā cēlienā, citi aizbēga pēc pirmā cēliena, bet daļa izturēja izrādi līdz beigām, aizgāja mājās neapmierināta un sašutusi par velti izniekotu sestdienas vakaru. Kāpēc tas tā? Par Beketa traģikomēdiju Godo gaidot bija sašutuši arī teātra apmeklētāji Francijā 1953. gadā. Vienīgi kritiķi un intelektuāli par izrādi jūsmoja, bet daļa publikas tur, tāpat kā šeit, atstāja izrādi. Kāpēc tas tā? Vai kritiķi liekuļoja cenzdamies būt moderni? Reizēm jau gadās arī tā, kad kritiķi, kā mēdz sacīt, pārcenšas. Šoreiz tomēr būs jāatzīst patiesība, ka absurdo drāmā spēj izprast un baudīt tikai tas, kam ir kāda jēga par mūsu laikmeta garīgo seju. Jāpazīst eksistenciālisms, kas krasi uzplauka Francijā tad, kad pēc Otrā pasaules kara cilvēki bija zaudējuši ne tikai savas dzīves drošības principus, bet arī pašu dzīves jēgu. Ja nu dzīvei nav jēgas, tad loģika prasītu doties pašnāvībā, ko abi lugas varoņi Didi un Dodo vairākkārt apsver, bet tomēr pakāršanos aizvien atstāj rītdienai un no Eifeļa torņa ari nav nolēkuši. Kāpēc? Tāpēc, ka ar pašnāvību cilvēks iznīcinātu savu vienīgo reālo vērtību — dzīvību. Tas ir cilvēka absurdais stāvoklis pasaules telpā. Mēs gan esam nāvei nolemti, bet ar pašnāvību mēs iznīcinātu savu vienīgo vērtību — dzīvību. Lai sekotu absurdistu drāmai, šis pasaules skatījums jāpazīst. Daļa iebildīs, ka dzīves jēgas problēmas uz skatuves nav nekas jauns. Protams, ka nē! Tai jau pieskārušies senie grieķi, Šēkspīrs, Ibsens u. c. Bet absurdistus raksturo ne tikai lugas saturs, ne tikai lugas ideja, bet vēl jo vairāk lugas stils, kas ietver simbolus, metafiziku un ironiju. Taisni šie pēdējie trīs drāmas elementi, kas raksturo absurdo teātri, prasa skatītāja garīgu piepūli. Diemžēl, vairums no mums neapmeklējam teātri, lai garīgi piepūlētos, mūsu publikai teātris ir tīkams laika kavēklis. Varbūt, ja latvietis Godo gaidot būtu redzējis Vācijas nometnēs, kad arī mēs vēl uz kaut ko cerējām, kaut ko gaidījām. Kad arī mēs vēl jutāmies savā situācijā nedroši, pat apdraudēti. Varbūt toreiz, mēs visi kā viens būtu uzņēmuši izrādi tikpat atsaucīgi kā tie 1400 ieslodzītie Amerikā, kuriem bija izdevība minēto lugu noskatīties un, kas paši atradās līdzīgā situācijā kā Godo gaidītāji, tie izrādei uzgavilēja, šodien, pēc divdesmit laimīgi nodzīvotiem gadiem jaunajās mītņu zemēs, mūsu situācija ir krasi mainījusies. Būsim patiesi un neliekuļosim sev, šodien mēs jūtamies drošībā. Vairums mēs nejūtamies pat vientuļi. Mums ir sava ģimene, kas mūs mīl, sava māja, auto, bankas konts un vienīgais, ko mēs īsti un patiesi gaidām, ir nākošā algas izmaksa! Pret visu pārējo mēs esam kļuvuši tikpat akli kā Pozzo un kurli kā Lakijs. Atrazdamies pārāk tālu no reālās dzīves, absurdais teātris ir ari svešs latviešu mentalitātei, to mēs nedrīkstētu atstāt neievērotu, domājot par to, kāpēc pēc desmit gadiem latviešu publikai (ne intelektuāļiem) absurdais teātris ir tikpat svešs kā skatot pirmo izrādi.

Latvietim pirmajā vietā aizvien ir bijis darba tikums. Kā lai mēs saprotam šos divus dīkdieņus, kas nodarbojas ar bezjēdzīgu Godo gaidīšanu, ja darbīgums noteic latviskā cilvēka vērtību?

Dievs, dod man tā nomirt
Kā nomira tēvs, māmiņa.
Riju kuļot tēvs nomira,
Maizi mīcot māmuliņa.

Bez tam, latvietis, pretēji eksistenciālistiem, ir optimists.

Es negāju noskumusi
Nevienā vietiņā:
Ar dziesmiņu druvā gāju,
Ar valodu sētiņā.

Latviskai dzīves ziņai dzīves bezjēdzības jēdziens ir svešs. Protams, mēs esam mirstīgi, bet tā ir pati par sevi saprotama lieta, tāpēc dzīve nav bezjēdzīga:

Viņa saule, viņa zeme.
Tā citam mūžiņam.

Tā tad, latviskai dzīves ziņai, kas atspoguļojas mūsu dainās, nav nekā kopīga ar eksistenciālisma filozofiju. Diemžēl, mēs nedzīvojam garīgā izolācijā, tādēļ mums jāpazīst arī citi pasaules gara strāvojumi, cik tuvi vai tāli tie mūsu mentalitātei arī nebūtu. Tiesa, vienkāršais cilvēks nejūt un neizprot šo savu absurdo stāvokli pasaules telpā. Tāpat kā viņš nejūt, ka gaiss, ko tas elpo, ir fabrikas dūmiem sabojāts, ka cigaretes dūmi bojā tā plaušas. Par to ir pārliecināti zinātnieki, kas izdarījuši attiecīgus pētījumus. Varbūt mūsu teātra kritiķi, teorētiķi nav mācējuši izgaismot teātra apmeklētājiem absurdā teātra idejiskās un stiliskās savdabības tā, lai arī vienkāršais skatītājs no izrādes ko gūtu. ne tikai intelektuāļi vien. Kaut arī šādā ceļā publikai absurdais teātris idejiski kļūtu skaidrs un saprotams, tad dramatiski tas tomēr ir un paliks garlaicīgs, jo tie paši žesti, tās pašas situācijas atkārtojas vairākkārt. Varbūt taisni šī dramatiskā monolitāte vainojama, ka absurdā teātra ziedu laiki jau pagājuši. Kaut arī abi Godo gaidītāji — Estragons (Jānis Ķauķis) un Vladimirs (Kārlis Gulbergs) ar savām klauniskām izdarībām pūlējās ainas atdzīvināt (darbošanās ap zābakiem un cepurēm), tās tomēr garlaikoja.

Saprotot, ka autora nodoms bijis dzīves bezjēdzības akcentēšanai, mazliet gribētos vainot arī abu klaunu pārāk lielo naturalitāti tērpos un grimā. Tie patiesi bija vairāk tikai divi dīkdieņi — klaidoņi, vaļēju bikšu priekšu, smirdošām kājām un smirdošu muti, ne klauni, kas simbolizētu cilvēku pasaules tukšumā, cilvēku dzīves bezjēdzībā. Arī mazā zēna, kas paziņo Godo neierašanos, vienkāršais ikdienas tērps stilizētā lugā neiekļāvās. Tērpā un grimā atbilstošākais absurdajam teātrim bija Kārļa Ābeltiņa Pozzo, izteiksmīgs arī savā varas apziņā. Otra kļūme, bija nevajadzīgā verga Lukija lomas piešķiršana sievietei (Lita Zemgale), kas zināmā mērā traucēja autora nodomus. (Pareizi! Ed. Š.) Bez tam, aktrise savā tēlojumā ne ar ko neparādīja, ka būt samītam, pie zemes piespiestam vergam, kalpojot savam kungam, to patiesībā dara laimīgu, ciešanas to aplaimo! Jo lūk, viņš jūtās kaut kur piederīgs, jūtās kādam vajadzīgs, sevišķi otrajā cēlienā, kad Pozzo kļuvis akls. Tāpēc jau arī verga vārds nozīmē laimīgais, iepretim abiem klaidoņiem, kas nevienam nav vajadzīgi, kas nekur nejūtas piederīgi.

Lielisku absurdā teātra vidi sniedza Vijas Spoģes-Erdmanes pusabstraktās dekorācijas, labām Jāņa Grauda gaismām papildinātas. Tiem, kam absurdais teātris kaut ko nozīmē, kas spēj to uzņemt, Kārļa Gulberga režiētā Beketa traģikomēdija Godo gaidot patika, jo neskatoties uz iepriekš minētiem iebildumiem, režija bija laba, raksturi izturēti un aktieru spēle teicama. Man, noskatoties izrādē, tomēr acu priekšā stāja Kurta Rīsa (Curt Riess) nesen lasītā grāmata Theaterdāmmerung oder Das Klo auf der Būhne”.

Ko lai vēl piebilst? Es pievienojos Ņīnai Lucei tajā daļā, kur viņa raksturo absurdo teātri un latviešu teātru apmeklētājus, jo izrādes starpbrīdī es dzirdēju no vairākiem to pašu, ko ir pateikusi Ņina Luce. Viens izteiciens man palicis atmiņā, un to teica Sidnejā labi pazīstama inteliģenta persona, intelektuālis, teātra mīļotājs: “Mēs te varam spriest un runāt visādi, daudz ko nesaprotam, bet viena lieta ir skaidra — absurds tas ir noteikti”. Izrādi noskatījās arī daži viesi, kas nesen iebraukuši no Latvijas, viesoties pie radiem vai uz palikšanu šeit. Viņu kopējais spriedums bija, ka aktieri spēlējuši “prīmā”, slīpēta spēle. Daži pat teica, ka mūsu teātris esot “Maskavas mākslas teātra līmenī”… Kas attiecas uz lugu, tad neviens negribēja neko teikt, aizbildinoties — mēs līdz tam vēl neesam pieauguši, mūsu smadzenes par vājām, lai to saprastu. Kad jautāju, vai Rīgā kaut ko tam līdzīgu neuzved, tad atbilde bija: „Mums nejēdzību jau pietiekoši tāpat, kamdēļ tad tās būtu jārāda uz skatuves”. Secinājums: mums šeit nejēdzību vēl par maz, tamdēļ mēs skatāmies tās teātri.

Un beidzot, es piekrītu arī kādam L., kas Austrālijas latviešu 11. teātru festivālu gaidot, rakstīja „A. L.”, ka „Arī mēs gaidām savu Godo — brīnumu, kas reizē dzims ar tēvzemes augšāmcelšanos. Bet vai gaidot mūsu dienas ir tik garas, ka vakardienu vairs neatceramies? Nē! Mūsu dienas skrien, un mēs atceramies visu — ik mirkli, ik stundu, ik tālu gadu; atmiņas ir daļa mūsu dienišķās maizes . . . Taču stiprumu tai dod pareiza gaidīšana; ne dīka, ar klēpī saliktām rokām, bet rosmes un darba pilna.

Gaidīt! Par šo vārdu daudzi no mums jau rūgti smīn. Viņi ir beiguši gaidīt, viņi vairs tikai sagaida — iznīkšanu. Bet slavēts lai ir no senčiem gūtais mantojums: mēs protam gaidīt, mēs protam iznīkt ar latviešu dziesmu uz lūpām”.

Ar šādiem vārdiem nav domāta slavas dziesma absurdajam teātrim, nedz arī Beketa lugai “Godo
gaidot”. Tieši otrādi, mēs gaidām no SLT, ka tas mums sniegs arī modernas, bet ne absurdas lugas.

————————————————

Austrālijas Latvietis 02.07.1971
ČETRU IZRĀŽU FESTIVĀLS
VAI MUSU TEĀTRI SĀK PAGURT?
Māra Kalniete

AUSTRALIJAS LATVIEŠU 11. TEĀTRU FESTIVĀLS NO 11.-13. JŪNIJAM MELBURNĀ •

MELBURNAS LATVIEŠU TEĀTRIS: R. BLAUMAŅA PAZUDUŠAIS DELS• AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU TEĀTRIS: M. ZĪVERTA TOTĒMS• SIDNEJAS LATVIEŠU TEĀTRIS: S. BEKETA GODO GAIDOT • ADELAIDES LATVIEŠU TEĀTRA ANSAMBLIS: M. FRIŠA PILSONIS UN DEDZINĀTĀJI

…
Samuela Beketa lugai Godo gaidot, ko skaistā, tīrā latviešu valodā pārtulkojusi Erna Ķikure, ne par velti ir piešķirta Nobela prēmija literatūrā. Vārdi un teikumi tanī vijas un mainās kā krāsu triepieni gaumīgā abstraktā gleznā, un tanī var atrast daudz un dažādas bagātības. SLT dramaturga Kārla Freimaņa programmā teiktais ir tikai ievadvārdi, ierosinājums, no kā izejot skatītājs, klausītājs, lasītājs var atrast pats savu domu un patiesību. Reliģija un materiālā pasaule, debesis un elle, draudzība un vientulība, līdzjūtība un cietsirdība — te nevar ērti atlaisties krēslā un gaidīt, kamēr visu salej kārtīgi pa mēram. Bet ja cilvēks tai atveras un jūt un domā līdzi, tas tur atradīs arī savas personīgās dziesmas stīgu.
Ja S. Bekets savā darbā dod galvenokārt ideju ierosmes un ieskaņas, it kā ideju atbalsis, tad Maksis Frišs [etc]…

GODO GAIDOT
Festivāla kulminācijas punkts bija Samuela Beketa Godo gaidot izrāde SLT sniegumā. No citām tā atšķīrās ar to, ka režisors Kārlis Gulbergs rādīja ne tikai autora tulkojumu skatuvē, bet ar sīkām niansēm darbības ritmā, tēlojumos, teksta sniegumā bija centies izcelt autora idejiskos pamatus, noskaņu maiņas, — izsvērt asākiem krāsu triepieniem to valodas un idejisko bagātību, kas skatītāju ierosina pārdomām un emocionālām izjūtām, un ko lasot vien var palaist garām. Varbūt palīdzēja arī tas, ka lugas lielā daļa guļ Jāņa Ķauķa tēlotā Estragona un režisora paša tēlotā Vladimira dialogā. Viņu saspēle bija lieliska, tīra un niansēm bagāta, abu tēlojumi, teksta sniegums un emocionālie refleksi katram teicienam bija precīzi un rūpīgi izsvērti, un Ķauķis to vēl papildināja ar bezcerīga rakstura formālu tēlojumu stājā un kustībās. No noskaņas izsita abi Zēna uznācieni, jo kaut gan Mikus Siļkēns savu tekstu teica droši un skaidri, nereālā izrādē nevar iemest kaut ko tik reālu: kā tērpā, tā situācijā vajadzēja radīt kaut ko vairāk teatrālu.
Lita Zemgale Lukija lomā efektīgi norunāja monologu. Kārlis Ābeltiņš bija perfekts Pozzo kā ar savu iespaidīgo ārskatu, tā labi izstrādāto tēlojumu. Tāpat Vijas Spoģes-Erdmanes dekorācijas bija kā acij tīkamas, tā ļoti labi iekļāvās izrādes kopnoskaņā. Gaismu meistars — Jānis Grauds, skatuves — Alfrēds Siļķēns, suflēja Lidija Ceple.

Ja lasītājiem liekas, ka ŠĪ apcere ir par skarbu, neaizmirsīsim: šis bija gadskārtējais teātru festivāls, kur mēs gribam redzēt labāko no labākā, kur nedrīkstētu būt nekādas paviršības, ne nolaidības, ne arī nepārdomātas palaišanas “kaut kā, gan būs labi”. Mūsu režisori un mūsu aktieri var labāk. Cerēsim, ka šī reize bija tikai sagadīšanās.

———————

Londonas Avīze 30.07.1971
Absurdais teātris
Ņina Luce.

Samuela Beketa Godo gaidot Sidnejas latviešu teātra iestudējumā. No franču valodas tulkojusi Erna Ķikure. Noskatoties Sidnejas latviešu teātrī Beketa traģikomēdiju Godo gaidot, gribētos šoreiz vairāk pievērsties latviešu skatītājam un viņa attiecībām ar absurdo teātri, jo par pēdējā būtību, tā atšķirību no reālā jeb psicholoģiskā teātra esmu rakstījusi Jaunās Gaitas 57. numurā 1966. gadā. Tāpēc nebūtu nozīmes še atkārtoties.

Par spīti tam, ka latviešu teātris Sidnejā jau desmit gadus centies savu publiku sistemātiski iepazīstināt ar absurdo teātri, daži skatītāji atstāja zāli jau pirmajā cēlienā, citi aizbēga pēc pirmā cēliena, bet daļa izturējusi izrādi līdz beigām, aizgāja mā,ās neapmierināta un sašutusi par velti izniekotu sestdienas vakaru. Kāpēc tas tā?

Par Beketa traģikomēdiju Godo gaidot bija sašutuši arī teātra apmeklētāji Francijā 1953. gadā. Vienīgi kritiķi un intelekiuāļi par izrādi jūsmoja, bet daļa publikas tur tāpat kā šeit atstāja izrādi. Vai kritiķi liekuļoja, cenzdamies būt modemi? Reizēm jau gadās arī tā, ka kritiķi pārcenšas. Šoreiz tomēr būs jāatzīst patiesība, ka absurdo drāmu spēj izprast un baudīt tikai tas, kam ir kāda jēga par mūsu laikmeta garīgo seju.

Jāpazīst eksistenciālisms kas krasi uzplauka Francijā, kad pēc Otra pasaules kara cilvēki bija zaudējuši ne tikai savas dzīves drošības principus, bet arī pašu dzīves jēgu. Ja nu dzīvei nav jēgas, tad loģika prasītu doties pašnāvībā, ko abi lugas varoņi Didi un Dodo vairākkārt apsver, bet tomēr pakāršanos aizvien atstāj rītdienai un no Eifeļa torņa arī nav nolekuši. Kāpēc? Tāpēc, ka ar pašnāvību cilvēks iznīcinātu savu vienīgo reālo vērtību — dzīvību. Tas ir cilvēka absurdais stāvoklis pasaules telpā. Mēs gan esam nāvei nolemti bet ar pašnāvību mēs iznīcinātu savu vienīgo vērtību — dzīvību.

Lai sekotu absurdistu drāmai, šis pasaules skatījums ir jāpazīst. Daļa iebildīs, ka dzīves jēgas problēmas uz skatuves nav nekas jauns. Protams, ka nē. Tām jau pieskārusies senie grieķi, Šekspīrs, Ibsens un citi. Bet absurdistus raksturo ne tikai lugas saturs, ne tikai lugas ideja, bet jo vairāk lugas stils, kas ietver simbolus, metafiziku un ironiju. Taisni šie pēdējie trīs drāmas elementi, kas raksturo absurdo teātri, prasa skatītāju garīgu piepūli. Diemžēl, vairums no mums neapmeklē teātri, lai garīgi piepūlētos, mūsu publikai teātris ir tīkams laika kavēklis.

Varbūt, ja latvietis būtu Godo gaidot redzējis Vācijas nometnēs, kad arī mēs vēl uz kaut ko cerējām, kaut ko gaidījām, kad mēs vēl jutāmies savā situācijā nedroši, pat apdraudēti, varbūt toreiz mēs visi kā viens būtu uzņēmuši izrādi tikpat atsaucīgi kā tie 1400 ieslodzītie Amerikā kuriem bija izdevība šo lugu noskatīties un kas paši atradās līdzīgā situācijā kā Godo gaidītāji. Viņi izrādei uzgavilēja.

Tagad pēc ilgiem gadiem jaunajās mītņu zemēs mūsu situācija ir krasi mainījusies. Būsim patiesi un neliekuļosim sev, kas šodien mēs jūtamies drošībā, vairums mēs nejūtamies pat vientuļi. Mums ir sava ģimene, kas mūs mīl, sava māja, auto, bankas konts, un vienīgais, ko mēs īsti un patiesi gaidām, ir nākošā algas izmaksa. Pret visu pārējo mēs esam kļuvuši tikpat akli kā Pozo un kurli kā Lakijs. Atrazdamies pārāk tālu no reālās dzīves, absurdais teātris ir arī svešs latviešu mentalitātei, to mēs nedrīkstētu atstāt neievērotu, domājot, kāpēc latviešu publikai (ne intelektuāļiem) absurdais teātris ir tikpat svešs kā skatot pirmo izrādi Francijā.

Latvietim pirmajā vietā aizvien ir bijis darba tikums. Kā lai mēs saprotam šos divus dīkdieņus, kas nodarbojas ar bezjēdzīgu Godo gaidīšanu, ja darbīgums noteic latviskā cilvēka vērtību:

Dievs, dod man tā nomirt
Kā nomira tēvs, māmiņa.
Kuļot riju tēvs nomira,
Maizi mīcot māmuliņa.

Bez tam latvietis pretēji eksistenciālistiem ir optimists:

Es negāju noskumusi
Nevienā vietiņā:
Ar dziesmiņu druvā gāju,
Ar valodu sētiņā.

Latviskai dzīves ziņai dzīves bezjēdzības jēdziens ir svešs. Protams, mēs esam mirstīgi bet tā ir pati par sevi saprotama lieta, un tāpēc dzīve nekļūst bezjēdzīga.

Viņa saule, viņa zeme —
Tā citam mūžiņam.

Tātad latviskai dzīves ziņai, kas atspoguļojas mūsu dainās, nav nekā kopīga ar eksistenciālisma filozofiju. Diemžēl, mēs nedzīvojam garīgā izolācijā, tādēļ mums jāiepazīst arī citi pasaules gara strāvojumi, lai cik tuvi vai tāli tie mūsu mentalitātei.

Tiesa, vienkāršais cilvēks nejūt un neizprot šo savu absurdo stāvokli pasaules telpā. Tāpat kā viņš nejūt, ka gaiss, ko viņš elpo, ir fabrikas dūmiem sabojāts, ka cigarešu dūmi bojā viņa plaušas.

Varbūt mūsu teātra kritiķi, teorētiķi nav mācējuši izgaismot teātra apmeklētājiem absurdā teātra idejiskās un stiliskās savdabības tā, lai arī vienkāršais skatītājs no izrādes ko gūtu ne tikai intelektuāļi vien. Kaut arī šādā ceļā publikai absurdais teātris idejiski kļūtu skaidrs un saprotams, tad dramatiski tas tomēr paliks garlaicīgs, jo tie paši žesti, tās pašas situācijas atkārtojas vairākkārt. Varbūt taisni šī dramatiskā vienmuļība vainojama, ka absurdā teātra ziedu laiki jau pagājuši.

Kaut arī abi Godo gaidītāji Estragons (Jānis Ķauķis) un Vladimirs (Kārlis Gulbergs) ar savām klauniskajām izdarībām pūlējās ainas atdzīvināt (darbošanās ap zābakiem un cepurēm), tās tomēr garlaikoja. Saprotot, ka autora nodoms bijis dzīves nejēdzību akcentēšana. Mazliet gribētos vainot arī abu klaunu pārāk lielo naturalitāti tērpos un grimā. Tie patiesi bija vairāk tikai divi dīkdieņi, klaidoņi — vaļēju bikšu priekšu —. smirdošām kājām un smirdošu muti, ne klauni, kas simbolizētu cilvēku pasaules tukšumā, cilvēku dzīves bezjēdzībā.

Arī mazā zēna, kas paziņo Godo ierašanos, vienkāršais ikdienas tērps stilizētajā lugā neiekļāvās. Tērpā un grimā atbilstošāks absurdajam teātrim bija Kārļa Ābeltiņa Poso, izteiksmīgs arī savā varas apziņā. Otra kļūme bija nevajadzīgā verga Laki lomas piešķiršana sievietei (Lita Zemgale), kas zināmā mērā traucēja autora nodomus. Bez tam aktrise savā tēlojumā ne ar ko neparādīja, ka būt samītam pie zemes piespiestam vergam, kalpojot savam kungam, viņu patiesībā dara laimīgu, ciešanas viņu aplaimo. Jo, lūk, viņš jūtas kaut kur piederīgs, jūtas kādam vajadzīgs, sevišķi otrā cēlienā, kad Poso kļuvis akls. Tāpēc jau arī verga vārds nozīmē laimīgais, iepretim abiem klaidoņiem, kas nevienam nav vajadzīgi un nekur nejūtas piederīgi.

Lielisku absurdā teātra vidi sniedza Vijas Spoģes-Erdmanes pusabstraktās dekorācijas, labām Jāņa Grauda gaismām papildinātas. Tiem, kam absurdais teātris kaut ko nozīmē, kas spēj to uzņemt, Kārļa Gulberga režija patika, jo neskatoties uz iepriekš minētajiem iebildumiem, režija bija laba, raksturi izturēti un aktieru spēle teicama.

Man, noskatoties izrādē, tomēr acu priekšā stāv Kurta Rīsa (Curt Riess) nesen lasītā grāmata Theaterdämmerung oder Das Klo auf der Būhne.
—————————-

Treji Vārti 01.09.1990
SIDNEJAS LATVIEŠU TEĀTRIS
Materiālus sakārtojis Aleksandrs Zariņš
1971. gads

Godo gaidot. (Waiting for Godot). Varētu teikt, ka desmit gadu darbības atzīmēšanai un 11. teātru festivāla publikas pārsteigšanai SLT bija izvēlējies Samuela Beketa traģikomēdiju Godo gaidot. Lugas tulkotāja no franču valodas Erna Ķikure pirms izrādes Austrālijas Latvietī, piemēram rakstīja: “Apsveicami ķerties pie lielas, modernas lugas, kas varbūt ir pati spožākā sava virziena pārstāve. Bekets ar jaunu pasaules skatījumu, ar jauniem izteiksmes līdzekļiem ieņem gandrīz vadītāja vietu literārā virzienā, kam vārds ir absurdais teātris. Vārds absurds, burtiski tulkots, nozīmē neharmonisks, bez saskaņas. Latviešu valodā tas lielāko daļu lietots, izsakot neloģisko, muļķīgi smieklīgo, ačgārno. Šis teātris atspoguļo mūsu laikmeta cilvēka stāvokli pasaulē. Cilvēks ir pametis reliģiju, zinātne viņam izskaidrojusi daudz, bet ne visu, viņš ir iemācījies prasīt pēc šī visa izskaidrojuma un ir aizmirsis ticēt neredzot. Viņa situāciju var apzīmēt par absurdu.

Absurdā māksla, absurdais teātris nesludina šī cilvēka stāvokli un to neaizstāv, bet tā arī nerāda ceļu ārā no šī stāvokļa. Māksla šo stāvokli konstatē un vedina uz pārdomām par to. Absurdais teātris, lai par viņu ko zinātu, ir jāredz. Tam jātuvojas atklāti, vienkārši, atdevīgi. Absurdais teātris ir ziņojums ar citām, jaunām, neparastām zīmēm. Ne tādēļ, lai ziņojumu darītu noslēpumainu vai nereālu, bet tādēļ, lai to labāk, tiešāk sadzirdētu. Absurdajā teātrī valodas vietā vairāk vai mazāk stājas skatuves tēli, un šo tēlu darbībā, situācijās, eksistencē mēs ieraugām, notveram, uzminam jēgu, kas stāv aiz šīs spēles. Autora domas izteikšanai ir atļauti visi skatuviski iespējamie līdzekļi. Līdz ar jauniem tēlošanas līdzekļiem lugas norise dabū citu ritmu, citu iekšējo uzbūvi. Katrs skatītājs ir indivīds, kas tēlu nozīmi var absorbēt citādi, tādēļ smiekli absurdā teātrī bieži izskan nevienādi pa visu skatītāju telpu. Katrs indivīds pārdzīvo ļoti personīgu pārdzīvojumu, kur viens reaģē spontāni, bet otrs var būt kluss.”


Režisors Kārlis Gulbergs ar sīkām niansēm darbības ritmā, tēlojumos, teksta sniegumā bija centies izcelt autora idejiskos pamatus, noskaņu maiņas — izvērtēt asākiem krāsu triepieniem to valodas un idejisko bagātību, kas skatītāju ierosina pārdomām un emocionālām izjūtām. Jāņa Ķauķa — Estragona un Kārļa Gulberga — Vladimira saspēle bija lieliska, tīra un niansēm bagāta, abu tēlojumi, teksta sniegums un emocionālie refleksi katram teicienam bija precīzi un rūpīgi izsvērti. Litas Zemgales teiktais Lakija absurdais monologs paliks atmiņā uz mūžu. Kārļa Ābeltiņa Pozo, kā valodā, tā tēlojumā bija perfekts.

Vijas Spoģes-Erdmanes dekorācijas bija acij tīkamas un ar raksturīgo koku labi iekļāvās izrādes kopnoskaņā.

Latviskai dzīves ziņai dzīves bezjēdzības jēdziens ir svešs. Absurdistus raksturo ne tikai lugas saturs un ideja, bet jo vairāk stils, kas ietver simbolus, metafiziku un ironiju. Šie pēdējie trīs drāmas elementi, kas raksturo absurdo teātri, prasa skatītāju garīgu piepūli. Par spīti tam, ka SLT gadiem bija centies publiku sistemātiski iepazīstināt ar absurdo teātri, daži skatītāji atstāja zāli jau pirmajā cēlienā. Kad šo lugu izrādīja 11. teātru festivālā Melburnā, tā izraisīja plašu publikas diskusiju, kas pārsviedās uz laikraksta lasītāju vēstuļu nodaļu. Brēka bija vēl lielāka nekā pēc Blaumaņa Indrānu modernā inscenējuma. Daži rakstītāji SLT izrādi uzskatīja kā Trojas zirgu, lai latviešu sabiedrībā iefiltrētu komunismu.


[Ņina Luce, Aleksandrs Zariņš, Erna Ķikure]

Leave a Reply