Personal notes (Ķikure/Kikure)

Book reviews/Notes/Quotations

[most emphases marked are by Erna]

Marie-Claire Blais 1939 — 2021
Mad Shadows
Mother, beautiful son, ugly daughter — in train. Later mother’s 2. husband Lanz.
Daughters — that is sisters terrible jealousy on brothers beauty who is an idiot.
Mother — a stupid doll, to her 2. husband.
First attack on brother the sister does when he is 15 (she is older). Mother is away for a week or so — sister let the brother starve. He is ill.

Then the brother kills his stepfather riding a horse on him (kind of unconsciously done killing). Sister marries a blind young man to whom she plays being beautiful. She gets an ugly child (daughter) from him. Regains his sight — sees her ugly — beats her. She flees back to mother.

Later pushes her brother’s face in boiling water, so destroying his beauty.
Mother (later) discovering it, sends her away with her child.
The ugly son she does not love anymore. So — puts him in madhouse.

She, the mother gets a cancer on her face. Is near dying, when the daughter with her child comes fortunately back to the house — puts fire on it.
Returning back where she came from with the child — she leaves the child and runs under the train.
The brother escapes from madhouse, comes home to see mother. Finds ashes. Goes to the lake, as formerly, to look at his face — if it might not be beautiful again. Drowns.

Forceful — but fantastically childish story. Short, dictatanic descriptions. Sure it does not matter for a book, if the story is believable all through its structure. But still — the childish fairytail quality in it, spoils the quite mature conclusions, observations etc. Still — for 20 years. O.K. What impresses me — the force, abruptness, sureness.

What I do not like — the told, always the told things, not living, developing by themselves — but made by author. Still — psychological road — is right.
—————
Quentin Bell
Virginia Woolf. Biography
Jealous, almost nasty woman. Much of her class.
—————
Virginia Woolf
Between the acts.
Summer in a “well off class” people’s house. The “villagers” are performing a play (an “every years happening”)
————–
Simone de Beauvoir
Les belles images
— boring!
————–
Robertson Davies
The Manticore
Fifth business turpinājums [continued]
Mostly rubbish.
Good knowledge of this and that (judges career, fate)
Psychotherapist — in action — finishes or, just does not finish, but talk and talk and talk, and at last — the stupid scene to crawl with Lisle in the cave, that is — crawl out and put in pants…
Make ups. No art.
—————-
Salinger
To Esme with love
Warm, as usually, Salinger.
—————-
Isaac Bashevis Singer
The Family Moskat
novel: Jews in Poland before world war 1. — Interesting.
Shortstories: gets a little boring his stile, when you read much of him.
Shortstories about Poland — Good!
—————
Thomas Mann + Herman Hesse
Letters
Interesting their genuine? hate for Hitler’s Germany — otherwise — not very interesting letters.
——————-
Anaïs Nin
In favor of the secretive man and Diary
Poor stuff. All hidden behind big words. Words, words, words, That woman has taken the wrong way how to write. Maybe also — how to live and judge life and art. (See what she says of “Milkwood“!!!)
Maybe her “for money written” erotic stories are better. Have to look at them.
These are only interesting to read and see her misleadings.
———————-
E.L. Doctorov
Ragtime
Not too bad, some — history at least.
The book of Daniel
Mixed up — not — really worth reading.
————-
Susan Sontag
Against interpretation
Long, too long talk.
Sharp. But much good opinions. Only — contradicts herself.
——————–
Oates
The poisonous kiss
Not worth reading.
Not genuine, not profound. One cannot speak for somebody else when writing so much, than even not having seen his country one could speak about it and its product, its man.
——————–

Kobo Abe:
The Woman in the Dunes.
About man trapped in a sand hole where there is a little house with a woman.
To live there – you have to dig the sand every night and put it in buckets, then the men from the village come and ‘fish’ it out. There has been a string ladder when the man came – to have a ‘hotel’ for a night. But he is trapped, the stairs taken away, no escape. Struggling, desperateness awful – sand everywhere… Once he escapes but is caught and put back.
Awful simple sex with the woman – however they are too hostile to each other. If they do not shovel the sand away every day (night actually) the all village will disappear under the sand.
At last the man discover water at the holes bottom – under a bucket he has placed there to catch crows (actually he is a teacher – insect gatherer, looking for new specimen beetles. He never there (for years) does anything – just suffers and works at the sand a bit.)
Yes – under in the bucket – he finds water, that by capillary momentum gather in the bucket – So that is his way for escaping, but it does not describe how. Only you read announcement of him – missing, escaped.
So he is somewhere in freedom.
But the years there – the life??
Awful books write is Japanese author Kobo Abe, the language pretty rude too and the reader – gets impatient to know the ending?
It was said (once) in a school or in literary critics that that is a bad style to write like that – that the reader gets impatient for the ending. But may be it depends also of the reader. Still I do not get impatient usually with good books – I got in both of Kobo Abe books impatient to know the ending. I read also – too long without a rest.
—————–
Reading American Voices – short stories. Up to now, the best are J. Updike – ‘Separation’ and Dennis McFarland – ‘Nothing to Ask For’.
Also Amy Amy Tan – ‘Rules of the Game’ O.K. Two other women authors I’ve forgotten and Carol Oates – somehow heavy and… yes and – what? Not compact, not strongly artistic. ‘Artistic’ in quotes.

—————–

Books read:
About                        By 
1. Van Gogh (1853-1890)        Frank Elgar
2. Van Gogh                  Pierre Cabanne
3. Van Gogh                  Andre Leclerc
4. The passion of a pilgrim – 
The life of Van Gogh  Lorence & Elizabeth Hanson 
5. Cezanne (1839-1906)         Jean de Beucken
6. Cezanne                  Henry Perruchot
7. P. Cezane                  Theodore Rousseau
8. Cezanne – Letters
9. The Valadon story – 
The life of S. Valadon  John Storm 
10. Paul Klee (1899-1940)      G. Dison Lazzaro
11. The World of 
Maurice Utrillo (1883-1955)  Peter de Polnay
12. De Staël
13. Picasso (1881 – )            Andre Leclerc
14. Cezanne                  Meyer Shapiro
15. Utrillo                  Alfred Werner


Quotations

In Greek art (and other good modern art) the complex whole is evoked by means of a few perfectly chosen details.
—-
Plaisir d’amour ne dure qu’un moment… (Since it consists not in the pleasure of making love, as is generally supposed, but in that suffering from love…)
So — it’s not too short…
—-
The spirit knows that its growth is the real aim of existence.
—-
Who makes stupid jokes? I am serious. I am really happy? Are you?
—-
There is always a way.
—-
Those who can – do.
Those who can’t – teach.
—-
[Add for good books]: …The greatness of a man is measured by the amount of power he has been able to acquire and use in his life time – and the consequences of his exercise of that power…” Yes. Power and power... [still forever, but used in some hellish way.]
—-
Happiness is the state of mind, not
State of your life real conditions.
—-
But an affair only in thought, still is a great thing.
—-
The force, that through the green fuse drives the flower drives my green age…
—-
The life, the existence. The hardships, the beauty, the eternal, the heavy, beautiful rule and desire – to live.
—-
(a woman):
You would trade your gray days
for the dark night of the soul,
but a child has drawn your golden face
Inside the centre of a daffodil.
————-

The Great Books Club books for 1982 [83?]:
The River – O’Connor
Stress Without Distress – Selye
Letters From The Earth – M. Twain
Love in the Ruins – Percy

Jean Anouilh
Dieu ne donne pas la passion à tout le monde.

Willem de Kooning
(Interview):
Content is a glimpse of something, an encounter like a flash. It’s very tiny — very tiny, content.

Andre Maurois
“The act of writing” (about Turgenev):
Poetry is the art of remaking, of recreating the world for man, of imposing upon it a form, and above all — a rhythm.

To reconstruct this mysterious unity, to establish a relationship between nature and human emotions, to set the individual within the vast, rhythmic movement of clouds and sunlight, spring and winter, youth and age, that is what being a poet (at the same time a novelist) means.

Strindberg 1888:
You are right to require a conscious attitude from the artist toward his work, but you mix up two ideas: the solution of the problem and the correct presentation of the problem. Only the latter is obligatory for the artist.

Denise Levertova
(A poem from Galway Kinnell):
I know, there is so much of me wasted
so much we could have been or done
that we held ourselves back from
out of fear,
or out of the dream we had one thing to be or to do,
or out of the faith a life is richer lived among the paths not taken.

—-
Yet now it seems nothing 
nothing, that once touched the web of possible
could keep itself
right down to the last, beyond knowing.
And how clear the air becomes, before dark.
—-
So? What? How?

Dag Hammerskjold:
The light died in the low clouds. Falling snow drank in the dusk. Shrouded in silence, the branches wrapped in their peace. When the boundaries were erased, once again the wonder: that I exist.
Where is the fire that has burned out,
Where goes the wind that has died?
We carry the miracles within us that we seek outside ourselves.
Without being aware of it, our fingers are so guided, that a pattern is created when the thread gets caught in the web.
—-

The road,			Vagen,
you shall follow it. du skall folja den.

The funa [fun?], Luckan,
you shall forget it. du skall glomma den.

The cup, Kalken,
you shall empty it. du skall tomma den.

The pain, Smartan,
You shall conceal it. du skall dolja den.

The truth, Svaret,
you shall be told it. du skall lara det.

The end, Slutet,
you shall endure it.
du skall vara det.

Sapho:

Catullus‘ translation of Sapho — (which is said to be “the best clinical description of love in European medicine’):
When I see you
Sound fails, my tongue falters,
Thin fire steals through my limbs,
An inner roar and darkness
Shrouds my ears and eyes.

John Berger
The Ways of Seeing:
When in love, the sight of the beloved has a completeness which no words and no embrace can match; a completeness which only the act of making love can temporarily accommodate.
Do not waste your life in fear.
—-
What makes a work (like this) almost pornographic is its destruction of all intimacy and its lack of all passion. (Suzanna and the Elders, in which the Elders are all fashion magazine photographers and Suzanna knows it only too well).
Success and Failure of Picasso:
Success is simultaneously desired and feared. On one hand it promises the means to survive, and go on working, on the other it threatens corruption.
Tacher (painters): [?]
A Tacher painting looks like one square centimetre of an Impressionist painting blown up to fill twelve square feet.
What makes a work like this almost pornographic is: its destruction of all intimacy and its lack of all passion.
Not Susanna and the Elders, but Susanna and the fashion magazine photographers.

Dylan Thomas:
Oh, as I was young and easy 
in the mercy of His means
time held me green and dying
though I sang in my chains 
like the sea.
—-
Do not go gentle in that dark night…
—-
about Wilfred Owen (war poet):
…he would always be experimenting technically, deeper and deeper driving towards the final intensity of language: the words behind the words.
—-
All I can say that might be interpreted as even remotely constructive is that you must endeavour to feel and weight the shape, sound, content of each word in relation to the shape, sound, content etc. of the words surrounding it.
It isn’t only the meaning of the words that must develop harmonically, each syllable adding to the single existence of the next, but it is that, which also informs the words with their own particular life: the noise, that is, that they make in the air and the ear, the contours in which they lie on the page and the mind, their colours and density!
—-
I can never make anything much of a phrase as – the measureless depth of fears – (!!)
I like in poems to be told why or how this ‘depth’ is full of fears, and even exactly what the ‘depth’ is?
Such a line as ‘the untellable deep squid-crowded sea’ would, in spite of its impromptu silliness, mean more to me.”
It is, of course, far easier to point out, what one disagrees with, than it is to comment sensibly upon what one finds good. (about criticism)
—-
…the words to be exact, to be just.
…the juxtaposition of a vague word and a particular word is, to me nearly always satisfactory.
—-
(But pieces VI + VII) because the words are objects, make an immediate impact, ‘yes’ one says ‘this is what it is about; he is looking through windows at the rooms, I can understand I think his grief’ etc.
And I think the rhythms of all the pieces could be tautened; but that tautening will emerge itself as each word is valued according to its individual life.
—-
The best craftsmanship always leaves holes and gaps in the works of the poem, so that something that is not in the poem can creep, crawl, flash or thunder in.
—-
The joy and function of poetry is, and was, the celebration of man which is also the celebration of God.
—-
Its generally accepted that language not only expresses thought but also affects it!
Example the Welsh did not, in large measure, still do not think exactly like the English.
—-
Dylan Thomas in a letter to Charles Fry:
I went on all over the States, ranting poems to enthusiastic audiences that, the week before, had been equally enthusiastic about lectures on Railway development or the modern Turkish essay; and gradually I began to feel nervous about the job in front of me, the job of writing, making things in words, by myself again.
The more I used words, the more frightened I became using them in my own work once more.
Endless booming of poems didn’t sour or stale words for me, but made me more conscious of my obsessive interest in them, and my horror that I would never again be innocent enough to touch and use them.
—-
…A live body is a building around the soul, and the dead body is without it. Without the soul a body breaks, but broken pieces are beautiful and meaningful because the soul has made them so and has left its marks. … just as, on looking on an empty house, we should say, there stands strength, strength (or anything else) for it housed strength, strength being beautiful…
…Art is praise and it is sane to praise, for praising, we praise the godliness that gives us sanity…
—-
D.S. Savage, The Poetry of Dylan Thomas:
What Thomas, – what any poet – says is precisely what is contained in the exact number and
arrangement of words by which he says it.
A clear understanding of this obvious truth will prevent a lot of idle talk about ‘obscurity’.
—-
A fine clear definition what must be set before the ‘idiots’…
—-
Brinnin’s report of a discussion with Thomas on the subject of composition (of poetry):
We began to speak of working methods. I noticed that on many of his manuscripts Dylan would add a single word or a phrase, or a new punctuation, then recopy the whole poem in longhand. When another addition or revision was made, no matter how minor or major, he would then copy the whole poem again. When I asked him, about this laborious repetition, he showed me his drafts of “Fern Hill.” There were more than two hundred separate and distinct versions of the poem. It was, he explained, his way of “keeping the poem together,” so that its process of growth was like an organism. He began almost every poem merely with some phrase he had carried about in his head. If this phrase was right, which is to say, if it were resonant or pregnant, it would suggest another phrase. In this way a poem would “accumulate.”

Once given a word (sometimes the prime movers of poems, were the words of an other poem or mere words of the dictionary that called out to be “set”) or a phrase or a line (or whatever it is that is “given”, when there is yet a poem to “prove”) he could often envision or “locate” it within a pattern of other words or phrases or lines, that not given, were yet to be discovered; so that sometimes it would be possible to surmise accurately that the “given” unit would occur near the end of the poem, or near the beginning or near the middle or somewhere in between.

M. Proust:
One of the tasks of the talented is to restore the tints of life and of nature to those sentiments that literature has surrounded with conventional splendors !–
—-
Nothing is more different from love than the idea we have of it.
(Me: Still, the development and continuity of that Idea, depends on the person with which we are supposed to be in love, and on ourselves.)

Margaret Atwood:
For the members of a country or a culture, shared knowledge of their place, their “here”, is not a luxury but a necessity.
Without that knowledge (they) we will not survive.
—-
A person who is “here” but would rather be somewhere else, is an exile or a prisoner.
A person who is “here” but THINKS he is somewhere else is insane.
—-
In societies where everyone and everything has its place a person may have to struggle to separate himself from his social background, in order to keep from being just a function of the structure.

Camus
La Shute:
Des lors, puisque nous sommes tous juges, nous sommes coupables les uns devant les autres, tous Christs à notre vilaine manière, un à un crucifiés, et toujours sans savoir.
—-
…Mais j’ai bu l’eau (d’un camarade agonisant), cela est sûr, en me persuadant que les autres avaient besoin de moi, plus que celui qui allait mourir de toutes façons, et je devais me conserver à ceux.
C’est ainsi, cher, que naissent les empires et les églises, sous le soleil de la mort.
—-
Tous le fleurs resteront…

William Faulkner:
If he is a first-rate poet, he tries to do it in a quatrain.
If he is not first-rate poet, then he tries to do it in few pages — he is a short-story writer.
If he can’t be a short-story writer, then he resorts to eighty thousand words and becomes a third-stage novelist.
If a spirit of nationalism gets into literature, it stops being literature.
—-
Sex to an Italian is something like a firecracker in a children’s party, to a Frenchman – a business the relaxation from which is making money, to an Englishman it is a nuisance, to an American a horse race.
—-
Silence is good for the wise and even better for the stupid.

Flannery O’Connor:
Any discipline can help your writing: logic, mathematics, theology and of course and particularly drawing.

John Hersey:
And so we come to the crux of the craft: What is it that gives some writings their power? I have hypothesized that this power where it shows itself is the product of a certain unique combination of temperament and intellect.

Alexander Solzhenitsyn:
But will we comprehend all that light?
Who will dare say that he has defined art?
That he has tabulated all its facets?

Paul Verlaine: [Erna’s emphases]
ART POÉTIQUE
De la musique avant toute chose,
Et pour cela préfère l’Impair
Plus vague et plus soluble dans l’air,
Sans rien en lui qui pèse ou qui pose.
  

Il faut aussi que tu n’ailles point
Choisir tes mots sans quelque méprise :
Rien de plus cher que la chanson grise
Où l’Indécis au Précis se joint.  

C’est des beaux yeux derrière des voiles,
C’est le grand jour tremblant de midi,
C’est, par un ciel d’automne attiédi,
Le bleu fouillis des claires étoiles !  

Car nous voulons la Nuance encor,
Pas la Couleur, rien que la nuance !
Oh ! la nuance seule fiance
Le rêve au rêve et la flûte au cor !  

Fuis du plus loin la Pointe assassine,
L’Esprit cruel et le Rire impur,
Qui font pleurer les yeux de l’Azur,
Et tout cet ail de basse cuisine !  

Prends l’éloquence et tords-lui son cou !
Tu feras bien, en train d’énergie,
De rendre un peu la Rime assagie.
Si l’on n’y veille, elle ira jusqu’où ?  

Ô qui dira les torts de la Rime ?
Quel enfant sourd ou quel nègre fou
Nous a forgé ce bijou d’un sou
Qui sonne creux et faux sous la lime ?  

De la musique encore et toujours !
Que ton vers soit la chose envolée
Qu’on sent qui fuit d’une âme en allée
Vers d’autres cieux à d’autres amours.  

Que ton vers soit la bonne aventure
Éparse au vent crispé du matin
Qui va fleurant la menthe et le thym…
Et tout le reste est littérature. 

Clive James:
As I see you
crystals grow
leaves chime
roses flow.   

As I touch you
tables turn
towers lean
witches burn.  

As I leave you
lenses shiver
flags fall
show’s over.

Apollinaire:
Rencotre
Passante mêle à ta vie l’orgueil et la bonté
Surmonte l’ennemi et boit à sa santé
Honore ton outil sans le laisser inerte
Brise-le par amour au moment de la perte
Et méprise ceci juoir sans en pleurer
La vigne sans ivresse et le champ sans ivrer.

Hector Bianciotti:
Car le jardin est l’une des formes du rêve — comme la musique, l’algèbre, le poème.

Saul Bellow
From Humboldt’s Gift:
… In the Twenties kids in Chicago hunted for treasure in the March thaw. Dirty snow hillocks formed along the curbs and when they melted, water ran braided and brilliant in the gutters and you could find marvellous loot — bottle tops, machine gears, Indian-head pennies. And last spring, almost an elderly fellow now, I found that I had left the sidewalk and that I was following the curb and looking for what? What was I doing? Suppose I found a dime? Suppose I found a fifty-cent piece? What then? I don’t know how the child’s soul had gotten back, but it was back. Everything was melting. Ice, discretion, maturity. (What would Humboldt have said to this?)…

— It is the most excellent page I have read in a long time… I almost hate Saul Bellow’s work — “The Adventures of Augie March”. I said — what the hell I have to read so much pages for that watery stuff? — Did not found a single paragraph like this. Or — didn’t see?
—-
Characteristics of this time observed by Saul Bellow:
                  Pride
                 Anger
                  Excessive rationality
                 Homosexual inclinations
                  Inability to bear criticism
                  Hostile projections
                  Competitiveness
                  Mistrust of emotions
             Delusion etc.

Sam. Johnson:
Keep your friendship in constant repair.
(Like Sydney Harbour bridge…)

Herman:
Dignity is to resist all the bad habits, desires, etc.

Dumas (from notes, an inscription in a monk’s cell in Chartreuse):
Un heure sonne; elle est déjà passée.

Antoine François Prévost:
Love, love! Will you and wisdom never be reconciled?
—-
Songs, that are for the most part local and private, are capable of losing almost all their substance in translation.
And again:
The private experience, if articulated with skill, may communicate an appeal that is universal beyond the limitations of time and landscape.

G. Garcia Marquez
The General in his labyrinth:
There is no greater victory than being alive.

Bertrand Russell:
After all, people can tell (one) nothing more interesting than their own feeling towards life.
—–
(After the war)…when we shall get back to poetry and summer woods!
—-
About atomic war:
There lies before us, if we choose, continual progress in happiness, knowledge and wisdom. Shall we instead choose death, because we cannot forget our quarrels? I appeal as a human being to human beings: Remember your humanity and forget the rest. If you can do that, the way lies open to a new Paradise; if you cannot, nothing lies before you but universal death.

Carlos Castaneda
the words of don Juan, in A Yaqui Way of Knowledge:
A man goes to knowledge as he goes to war wide awake, with fear, with respect, and with absolute assurance. Going to knowledge, or going to war in any other manner is a mistake, and whoever makes it, will live to regret his steps.

Gerard Manley Hopkins:
Thoughts about poetry.
Expressed in a letter.

… the language of verse may be divided into three kinds.
1. The first and highest is poetry proper, the language of inspiration.

The word inspiration need cause no difficulty. I mean by it a mood of great, abnormal in fact, mental acuteness, either energetic or receptive according as the thoughts which arise in it seem generated by stress and action in the brain, or to strike into it unasked

The mood arises from various causes, physical generally (??? is) as good health or state of air or, prosaic as it is, length of time after meal. (By me it’s almost only by state of mind — as hopes, love, joy, grief, etc.) But I need not go into this; all that is needful to mark is, that poetry of inspiration can only be written in this mood of mind even if it last only a minute, by poets themselves. Everybody of course has like moods, but not being poets what they then produce is not poetry.

The second kind (of language) I call
2. Parnassian. It can only be spoken by poets, but is not in the highest sense poetry.

It does not require the mood of mind in which the poetry of inspiration is written. It is spoken on and from the level of a poet’s mind, not as in the other case, when the inspiration, which is the gift of genius, raises him above himself. For I think it is the case with genius that it is not when the quiescent so very much above mediocrity as difference between the two might lead us to think, but that it has the power and privilege of rising from that level to a height utterly far from mediocrity in other words that its greatness is — that it can be so great.

Parnassian then is that language which genius speaks as fitted to its exaltation, and slave (?) among other genius, but does not sing in its flights.

Great men, poets I mean, have each their own their own dialect as it were of Parnassian, formed generally as they go on writing, and at last — that is the point to be marked, — they can see things in this Parnassian way and describe them in this Parnassian tongue, without further effort of inspiration. In a poet’s particular kind of Parnassian lies most of his style, of his manner, of his mannerism if you like… I believe that when a poet palls on us it is because of his Parnassian. We seem to have found out his secret. Now in fact we have found out not more than this, that when he is not inspired and in his flights, is poetry does run in an intelligibly laid down path… Shakespeare does not pall, because he uses so little Parnassian.

2a. There is a higher sort of Parnassian which I call Castalian, or it may be thought the lowest kind of inspiration,
Beautiful poems may be written wholly in it.

3. The third kind is merely the language of verse as distinct from that of prose, DELPHIC, the tongue of the Sacred Plain I may call it, used in common by poet and poetaster. Poetry when spoken is spoken in it but to speak it is not necessarily to speak poetry.

I may add — there is also Olympian. This is the language of strange masculine genius which suddenly forces its way into the domain of poetry, without naturally having a right there.

Spender:
Yet those we lose, we learn
With singleness to love;
Regret stronger than passion holds
Her the times remove:
All those past doubts of life, her death
One happiness does prove

Better in death to know
The happiness we lose
Than die in life in meaningless
Misery of those
Who lie beside chosen
Companions they never chose.

Tennyson:
                  Break, break, break
                       At the foot of thy crags, O Sea!
                  But the tender grace of a day that is dead
                       Will never come back to me.

—-
The tender grace of a day…
But the tender grace of the day is dead. Will never come back to us, to me…

De Caussade:
God instructs the heart not by ideas but by pains and contradictions!

Exupery:
A bitch in the heat is nothing.

18-19th c. Voltaire, Rousseau, Vigny, Victor Hugo, Anatole France:
French artists always – great thinkers.
Analytical, critical mind – French spirit at its best.

Francois Villon
Ballad of Ladies of the Past:
Nay, never ask this week, fair lord,
Where they are gone, nor yet this year,
Save with thus much for an overword
But where are the snows of yester-year?

Balzac:
Madame de Berny: „…it follows that we die entirely, that there is neither vice nor virtue, nor Hell, nor Paradise, and that our lives should be guided solely by this axiom ‘Take all the pleasure you can’…”

Goethe:
Last and highest effect of art is charm
No scowling sublimity – even in its best, and most brilliant.

Leonard Cohen:
As the mist leaves no scar
On the dark green hill
So my body leaves no scar
On you, nor ever will.

When wind and hawk encounter
What remains to keep?
So you and I encounter
Then turn, then fall to sleep.

As many nights endure
Without a moon or star,
So will we endure
When one is gone far.   
               .

(Also other verse is very lyrical):

Oh, green hills,
Dark, green hills…

Gunter Grass:
(as a joke) People don’t want to be made to think. They want to be accurately informed.

Carol Oates:
The Hungry Ghosts
Good information about ‘unhumanity’ of ‘high standard’ humans.

Bashevis Singer:
Shadow of a Crib
Heaven and Earth conspire that everything which has been, be rooted out and reduced to dust.
Only the dreamers who dream while awake, call back the shadows of the past and braid from unspun threads – un woven nets.

James Joyce:
When you wet the bed
First it is warm
Then it gets cold.

Italo Calvino:

About the blackbirds whistle: “…Or maybe no one can understand anyone: each blackbird believes that he has put into his whistle a meaning fundamental for him, but only he understands it; the other gives him a reply that has no connection with what he said; It is a dialogue between the deaf, a conversation without head or tail.

Chingiz Aitmatov:
The Day Lasts More Than a Hundred Years.
Everyone has his own understanding about things, and this understanding dies with him.

John di Stefano:
The history of a man is his solitude. ( in last ‘Parachute’)

—————————————–

Cupboards

Milosz:
“amoureuse ini[t]iation”
“L’armoir, tante pleine du tumulte muet des souvenirs.”

André Breton:
“L’armoir a pleine de ligne,
Il y a même des rayons de lune que 
je peux déplier.” 

“Le reflet de l’armoire ancien sous la braise du crépuscule d’octobre.”

“Disonance, harmonie
piles de draps de l’armoire
lavande dans le linge.”

—————————————

Rod Steiger:
Don’t dig me with your
down
beat conversations.
Don’t 
dig me –
Ding –
Dong –
––––
And gong –
––––
Don’t 
dig me with
your downbeat
con
versations.

Johann Sebastian Bach:

About technique: “I worked hard, if you are as industrious as I was, you will be no less successful!”

Antoine Francois Prevost (abbé Prevost):

Manon Lescaut:

Love, love! Will you and wisdom never be reconciled?

Giovanni Guareschi

My Secret Diary:

You must separate yourself from masses.

B. Kopp:

If You Meet the Buddha… Kill Him.

Milan Kundera
Farewell Party:

Life is to be accepted totally and completely. (to the dregs…)

(A female author):

Distance is the soul of beauty.

Peter Christensen:

On a horse
there is rhythm.
Everything we say
is careless wind.
*
Canada Jay
grey bird
for tallow
for grain.
Winter hot inside your breast.
*
Chinook
in waves
down the mountains
to lift the white skirts
of old mother prairie.
Brings visions of summer
on the wind

Hal Summers:

My old cat is dead
Who would butt me with his head.
He had the sleekest fur,
He had the blackest purr.
Always gentle with us
Was this black puss,
But when I found him today
Stiff and cold where he lay,
His look was a lion’s
Full of rage, defiance:
O! He would not pretend
That what came was a friend
But met it in pure hate.
Well died, my old cat!

Publications (Ķikure/Kikure)

Books Abroad                                                
University of Oklahoma Press, Norman, Oklahoma, U.S.A.
Lettish

Erna Ķikure. Mūsu kaimiņš. Sydney. Salas apgāds. 1962. 148 pages. $3.

In Latvian literature there are some writers with considerable output in both letters and art: Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962), Anšlavs Eglītis (1906 — ), Hilda Vīka (1900-1963), Klāra Zāle (1911 — ), Jānis Sarma (1884 — ), Ojars Jēgens (1924 — ) and the author of the present book, Erna Ķikure ([blacked out – probably birth date]). This book, illustrated by the author herself, contains eight short stories laid either in Australia or in Latvia.

In the title story, ‘Our Neighbor’, E. Ķikure tells about the love of an Australian man and a Latvian woman. It is exciting, mainly because of its colorful drawing of the Australian surroundings and the erotic tension between man and woman. Their characters seem real because they are skilfully portrayed. With ease of expression E. Ķikure carries this very human, sensitive story from start to finish. Here, likewise in her sketches, the reader feels that fresh poetic charm, the sense of landscape under spell, which poets have repeatedly noted in nature. The reader really is attracted to Erna Ķikures description of a Latvian summer in Laudona, with its jasmine blossoms and white water lilies, for poetic reasons.

The quality of Erna Ķikure’s book can not be explained by some modern experiment but by her true realistic talent only.

The book includes an informative essay on Erna Ķikure by the writer Jānis Sarma.

— Alfrēds Gāters
Hamburg.


Newcastle Morning Herald 20.04.1966
ARTIST THWARTED BY WAR
New citizen of the week

[photo of Dzelme holding picture of Inese as child in bed, other pictures in background]

A new citizen who had recently moved to Newcastle from Sydney, is Mrs. Erna Dzelme, Latvian artist and author.

Interested in pictorial art from way back, Mrs. Dzelme believes there is not a great deal of difference between any of the art forms.
„One is more talented in one form than in another, or one finds it more expedient to use one form rather than another – but all are observing and expressing,” she said.

So when, as a displaced person in Germany in the war, she could not obtain the right kind of paper for her art work, she turned to writing.
Accomplished in both fields, she has, since her arrival in Australia, had published a book of her short stories, illustrated by herself.

In Latvian

Called ‘The Neighbour’, the book is written in Latvian, because „I have not yet learned to express myself properly in English,” but Australia, and Latvians in Australia are the subjects of more than half the stories.

For her writing, Mrs. Dzelme uses her maiden name – Kikure.
Born in the Madona’s district, Laudona, Latvia, Mrs. Dzelme believes her artistic inclinations were inspired by her mother, who was interested in acting and writing.

„My mother’s ambitions were thwarted because of the times in which she lived,” Mrs. Dzelme said. „To a great extent, my ambitions, too, have been thwarted by the war. Perhaps if my mother had achieved fulfilment, I would not have felt so great an urgency. Now, perhaps one of my daughters will take over from me.”

2 daughters

Mrs. Dzelme has two grown daughters – both interested in art.
The family arrived in 1949, and from Bathurst was sent to Greta, where Mrs. Dzelme worked in the clothing store.
„We were surprised, on first sight of Bathurst, to see snow,” Mrs. Dzelme recalls. „We had been told this was a land of sunshine.”

Mrs. Dzelme became impressed about a lot of things in Australia. „I tended to think, when we first came here, that Australians knew nothing of suffering, or of life, because they had not seen the troubles we had seen,” she said. „Then I saw the floods at Maitland, and a bushfire at Wyong, and drought, and I knew that Australians, too, knew how to face hardship.”

‘Part of her’

Mrs. Dzelme said she still loved her native Latvia, but Australia had also become a part of her that she would not like to have to do without. It was while living in Wyong, on a farm, that Australia’s ‘Nature’ got through to her, she added. Now she would like to get to know Australia’s cities as well as she knew its country life. She would also like to visit the ‘great beyond’ and know what it is really like on a cattle station.

Mrs. Dzelme hopes to write in English some day. She has already surprised herself by writing in her diary in English ‘without noticing’.

In the meantime, so that she can give rein to her urge to express herself, she hopes to make a living by making and selling Latvian folk art, adapted to household uses and as clothing, „instead,” she said, „of having to work eight hours in a factory as I did once in Sydney.”

— M.M.


LARA’S Lapa 01.05.1998
IN THIS ISSUE

The seashore, its flow and ebb of youth and age, life and illusion, strength and frailty is the setting for Erna Ķikure’s (Canada) short story. It is reprinted from Būs skaista diena [It Will Be a Beautiful Day] (1993).


Three photos from the National Archives published in Diena on June 23, 2008, the 90th anniversary year of Latvia’s independence, showing preparations and celebration for St. John’s Day on June 23, 1928, at Ķikuri. Photographer: Andrejs Punka.

  1. [Cheese making at Ķikuri, June 22, 1928: From left, Alvine Bērziņš, Erna Bērziņš, unknown helper]
  2. [Guests arriving at Ķikuri by boat on the Aiviekste, June 23, 1928]
  3. [At table in Ķikuri, June 23, 1928, Erna, standing at right, serving drinks to guests]

‘Artava’ book essays (Ķikure/Kikure) (Ķikure/Kikure)

Erna Ķikure — Selected Poems

Erna Ķikure is well known to Latvian readers. Her short stories, poems and plays have been published in the Latvian migrant press. A collection of her short stories Mūsu Kaimiņš (“Our Neighbour”) was published in 1962 and her correspondence with the well-known Latvian writer Jānis Sarma Ķikures un Sarmas Vēstules (“The Letters of Ķikure and Sarma”) in 1982. Her finest writing, however, has been her verse and here is a selection of some of her poetry.

Erna Ķikure grew up in pre-war Latvia where she studied art and music and gained recognition in both these fields. When she turned to writing it was a synthesis of all three talents – and produced powerful and highly original prose and poetry. Her fate as a post-war migrant in an alien land provided the catalyst. She found herself with two young daughters, on a small and unsuccessful farm in Australia, tied to the never-ending chores. Her music and art were denounced as “frivolities”. In these circumstances, poetry and prose became her silent conspirators – a source of both sustenance and pain: she wrote in total isolation, in precious, unpredictable, stolen moments.

Jānis Sarma found her earliest poems to be works of astounding maturity and advised her not to read other verse, but to rely on herself instead.

What is remarkable, in view of the circumstances which gave birth to her writing, is that her work is not a lament, not nostalgia for a lost past. It is always a confirmation and celebration of the life she sees about her in all its manifestations. The Australian continent, which to many Latvians at that time seemed so alien, inspired and sustained Erna Ķikure – the Australian bush, the black snake, the magpie, the surf, the farm, are her world. Just at the time when she might have viewed these surroundings as her prison, her themes, her language, her images and prose rhythms are those of a modern Australian writer.

The Surfboard Rider 

On the peak of a charging wave,
below heaven, above the waters,
that form – rising, sinking,
is it human or divine? 

In the white foam,
in the deep green troughs,
the bronze form
shatters into a hundred images. 

A hundred terrors are lurking,
every instant charged with dread.
Isn’t the water blackening with blood?
The green board lolling like a lizard’s tongue… 

Away Satan! Dread is for the old! 

That form blazing in the sun,
full of vigour,
on the peak of a charging wave
is human and divine.

When her elder daughter Inese began her studies at Sydney University, Erna Ķikure accompanied her and left her farm (the setting of her first collection of short stories) forever. Six years later, she revisited Europe with Inese, who, returning via Canada, decided to settle there. In the meantime, her younger daughter Dzidra (whose work also appears in this book) settled in Sydney, after six years spent in England. Europe inspired in Ķikure a series of poems – “Joys of Travel”; Australia remained her home-base. Recently, Canada, with its climactic similarity to Latvia, provides a new source of inspiration.

Her poetry has always been a joy to read and re-read. But suddenly the poetry of the last few years takes the reader by surprise: its power and confidence delight as never before. For the first time we have poems recalling her homeland, including: There and First Ice. The first gives a picture of her happy childhood, of the family from whom she parted so suddenly, unexpectedly, and finally, on fleeing Latvia.

There 

On Sundays she spread a white cloth (linen threaded),
and we gathered happily at the breakfast table.
Around us the dew-steeped garden, tranquil and green,
the yard, fields, road, forest;
the river Aiviekste sporting with tiny waves
which reflected on the walls – invitingly,
and the clock with a flash of gold pendulum,
slowly struck the morning hour.
But time did not stand still.
“Now then – hurry along, get ready…”
called her voice as she cleared the table
And so we have been – hurrying, getting ready, until this very day.

The site of Erna Ķikure’s home on the banks of the Aiviekste is one of the most beautiful parts of Latvia. Was it the memory of the happy, calm, ordered family shown in this poem at Sunday breakfast – that dew, garden, yard, field, road, forest and her favourite river – which have for all these years given her the strength to see new beauty, to accept and celebrate it in her poetry, in the midst of loss and hardship? This is confirmed in her Letters. Moreover, the name of her home is her nom de plume: Ķikure.

First Ice 

When on the brown leaves
I feel the first signs of ice,
my heart leaps at the promise
of winter joys. 

I feel as though I must once again
harness the old bay
and return home
from my long sojourning. 

I harness up
with knots deft and tight
and try to divine
where North and South once lay. 

For a long time now
I’ve been getting ready,
attiring myself for the journey
not knowing where my rig might take me. 

When beneath my feet
I feel the first ice
I stop where the four roads meet. 

And instead
I send a message with the migrating birds –
it seems to me that they too
are now heading northwards towards morning.

This has the quality of a vivid dream, leaping to life with each returning winter. It is significant that the opening two lines of the first two stanzas recall the rhythm of a traditional folk-song. The theme of longing for one’s native place is recurrent in Latvian folk tradition, as the country has been ruled by “foreign masters” for most of its history. Not a single word in the poem jars one from the folk-dream, and yet, when we look closely, the poem is entirely hers. The brown leaves (not silver) and the joys of early winter ice (not spring, not gentle snow) are being celebrated. She feels she must harness not the handsome, trusty or frisky colt, but the old bay (grown old because she has overstayed her visiting?). She still remembers the knots deft and tight for the harness, but she needs to divine where North and South once lay. These deliberately everyday words keep the poem firmly in her control. These words also ensure that this is not a song of nostalgia. She keeps the Canadian ice beneath her feet and the land and its seasons are giving Erna Ķikure a new lease of energy and creative power.

Austra Graudiņš, Canberra.


Re-discovered and Re-created

Most immediately striking in the work of Erna Ķikure are surprising departures from the expectable. Her verse, although at times echoing folk rhythms (in a sense acknowledging them), does not follow them.1 It does not conform to traditional structure. It is contemporary in content, form and language. Her innovations have little to do with any conscious effort at experimentation, either for its own sake or for the wish to be seen as part of an “avant-garde“. They stem, rather, from a search for authentic expression by a “living being in our time”, as her best critic, K. Freimanis, has described her.

This search has led to a verse form which has been likened to prose poetry. It resembles English “free verse” and has similar basis in the natural, spoken rhythm of the language. It results from a sensitivity to the subtle configurations contained within the very structure of the language, to rhythms not quite the same as those of speech and prose, which become justifications for the elusive shift to poetry.

Ķikure’s language is rich and current. She is not afraid to go beyond the traditional. She incorporates, when needed, “foreign” words to express an experience which could not be as accurately conveyed in traditional terms. Her language corresponds to a life which has crossed not only national and geographical borders, but also philosophical, cultural and conceptual borders. Any one language governs, limits and shapes the very thoughts possible in it. It does so not only through the historical connotations of words, but through the actual linguistic structures available, which determine what can be imagined. Ķikure escapes some of these constraints and is able to give new and contemporary, often unexpected, nuances to words and expressions coined and fixed at some earlier, “purer” time.

Her initial training in music and printmaking has remained alive in a continued and passionate interest in contemporary work in the performing and visual arts. She is well-read in current literature in several languages. She plays the piano daily. She is an acute observer-critic of visual expression. These pursuits combine to give her a resource of knowledge, mastery and precision which is rare. Clear, attentive observation is transformed through skilful crafting into an expression as incisive and rich as the lines of an etching. Translation of her work, despite assiduous effort, has failed to reproduce this fullness.

The well-known composers E. Freimanis and E. Māršaus have set some of Erna Ķikure’s verse to music. The music contained in the poetry itself is not of the predictable variety of rhymes, rhythmic beat, onomatopoeiae and sound repetitions. It is based instead on the already mentioned sensitivity to the rhythms inherent in ordinary speech. The underlying structure parallels musical composition. The poet develops and elaborates themes of content with words, the way a musician constructs phrases with notes. Lines of verse, often repeated only at the end, are like refrains. Sometimes they are variations on themes, sometimes not. They gather associations, are enriched in significance, and leave an opening for further reverberation and expansion.

For Ķikure the senses are vital perceptors. S. Silkalna has commented on the poet’s use of colour, and traced it to her visual artist’s sensibility.2 So, it is not surprising that she has an acute understanding of the effect of colour and uses it with ease and accuracy. Equally important are smell and touch, most often used in the Proustian sense of unleashers of memory. The references are seldom explained. It is not a case of comparison. A eucalyptus smell is not like something else. It simply is, and is very particular. For those who know it, it will evoke a whole atmosphere, and almost always suggest heat of a distinctive flat kind. The description of a specific moment is exact.

Particular time and place always infer a defined cultural context, which can, however, become multi-layered. The white linens, flowers and a certain “sound of silence” implied at festive times in Northern Europe, link with the bell-shaped jacaranda blossoms in Australia, in their luminous profusion on trees and thick-carpeted below, to enrich the meaning of festivity as special sanctified time. So, perhaps there are hidden metaphors, or at least layers of association, which derive their connotations from several cultural sources. And always, there is the implication of the more ancient significance of “special occasions” to mark the changing rhythms of seasons and other cycles, and to acknowledge their mystery and to celebrate their renewal.

Ķikure rejects, consciously, the notion that poetry must speak of some greater beauty and grandeur, must strive for some imagined ideal. She returns always to direct experience, perceived with intelligence and sensitivity, and grounds herself in the belief that perhaps the here and now is the only truly knowable. She is wary of received ideas and ready-made conclusions. She needs to test them for their authenticity by living and experiencing them. Even the undercurrent of more ancient beliefs, the echo of an earlier more earth-bound mysticism, has to survive the test of the “here and now”. This alert, meticulous scrutiny ensures integrity and freshness in her expression. It rings true and is therefore a source of particular power.

Thus, her philosophy embodies a conviction that anything of importance in any eternal sense has to be re-discovered, re-created, re-presented through diligent, sensuous (with all the senses active and alive) observation of the present, ever changing and ever the same. Perhaps that is all there is, ever has been or will be. Yet, something is added to the sum total of our understanding. J. Sarma, her colleague, mentor and friend, has noted that what one feels “between the lines” of Ķikure’s work goes beyond the everyday described.3 She does not tell us how to look. She looks, with flair and presence, and then, celebrates the fact that she can.

Ķikure’s handling of content suggests a possible comparison with Haiku – a form with which she is not familiar. There is a similar depiction of a brief, personal moment, situated in a particular time and season, in a specific place, often in nature. It is a moment which expands its flash of illumination to a larger, more impersonal insight and comment on the “human condition.” This insight is not elaborated. There is a gap, where the mind makes a connecting leap. The poet presents a word picture of one event in its happening, where emotions felt are evoked, not described. Elements are presented without any statement of cause and effect. A new and further meaning emerges from the juxtapositions, through internal comparisons, through suggestion. The more general implication is what makes the work relevant, makes it a source of wisdom.

Her references to nature are most Haiku-like. Her poetry is not about Nature. She uses nature as a grounding point: a suggestion of both the eternally solid, beyond man (though including him), and the ever fragile, transitory and changing, in its specific manifestations. Nature is a consolation, but also a constant reminder of impermanence. There is no intimation of conflict between these two aspects. On the contrary, she finds comfort in and draws strength from the inevitability of the cycle. It is evidence of a truth beyond one’s capacity to unravel its contradictions. This is not a romantic vision of a caring, protecting Mother Nature. Nature does not “care” in any way about one’s existence. Nor is it “cruel and harsh” with any intention, as might the Australian extremes of it appear to a European. It simply co-exists. Understanding this, the poet can embrace it with an unconditional acceptance and an unsentimental allegiance.

At times, her descriptions of nature form a translucent smoke-screen to hide and reveal her own emotions. She does not attribute these to Nature. Her references then function as a displacement, a kind of concealed, indirect way of conveying what she has to say. There seems to be a hope that the “receiver” (a specific, known “other”, usually not the the public reader) will get the message, will decipher the code, will read and understand the secret wish – a wish, which cannot, dare not, be openly expressed. It is a coded eluding of some hostile presence, some threatening, watchful guard. Who?

A sense of oppression, a wish for freedom, permeates some of her works. It originates seldom in the predictable political, social, outside circumstances. It speaks, rather, of the binds and limitations of our own selves, the misunderstandings, the not-quite-communications. It is a challenge even to the physical body, container and constrainer of a spirit which rebels. It is, finally, the expression of a tremendous energy and will to live, fully, this very life, with its pain as well as its joy. Others have described it as her “celebration of life”, a reaffirmation of life as it is. It is not an escape from it to some other ideal, not a freedom from it, but a freedom to participate most fully in it. If there were the possibility of a choice at the end, a wish to be granted, it would be to live it all again! (A comparison here to Camus’ Meursault in L’Étranger is not inappropriate.)

Much of Ķikure’s work refers to the ongoing choices, made to the best of one’s ability or imposed by circumstances beyond one’s control – the turning-points, the shifts, often imperceptible at the time, which change and form an individual destiny. Some works look back, with a later consciousness, at those decisions. They reveal a keen awareness of how fortuitous, how little realized at the time, were the subtle switches of direction which altered the rest of a life. These moments are ever recurring. There is a poignancy in the realization, a poignancy imbued with wonder and surprise, that those choices and moments, carelessly lived, add up to a life. That that is how it happens.

Inese Birstiņš, Montreal.

1 Folk songs and poems are particularly important in Latvian culture. Over a million of them have now been collected and recorded and are beginning to be studied and analyzed in their function as the principal carriers, orally transmitted, of the collective culture, history, religion and belief of the people. They date back some four thousand years.
2 S. Silkalna, “Kompleksā krāsainība,” Latvija 29 July, 1985.
3 J. Sarma, “Vienreizības skaistums,” Austrālijas Latvietis 9 May, 1959.

Art after Latvia (Ķikure/Kikure)

Latviešu Ziņas – Latvian News 27.11.1946
ROSMES UN NEATLAIDĪGA DARBA LIELIE PANĀKUMI
Latviešu mākslas izstāde Eslingenā

Lai gan pilsskolā mākslas izstādei ierādītās telpas ir diezgan plašas, žūrijas komisijai tomēr nācās pildīt ļoti nepatīkamu uzdevumu un samazināt izstādāmo darbu skaitu. Šī paša iemesla dēļ arī Eslingenas māksliniekiem labprātīgi nācās atteikties no vienas da|as jau pieņemto darbu. Tā palika neizstādīti apmēram 100 eksponātu, atstājot izstādei 260. Rosme un neatlaidīgs darbs devis svētīgus augļus. Tik plaša mākslas izstāde vēl nav skatīta trimdā un liek atcerēties līdzīga veida sarīkojumus Latvijā.

Līdztekus mākslinieku un daiļamatnieku kuplajam sasniegumam, savus panākumus rāda ari mākslas studija un latviešu amatnieki, kuru darbs lietpratīgā vadībā devis ļoti iepriecinātājus rezultātus.
….
Erna Dzelme-Bērziņa sulīgā, mīkstā zīmuļa technikā tēlo ainavas ar īpatniem kokiem un ekspresīvas būtņu sejas. Arī viņai dzīves apstākļi iegrozījušies nelabvēlīgi un smagā novirzē, bet mākslinieka gars paliek nenomākts.

Anšlavs Eglītis sniedz divas ainavas, kurās strāvo Virtembergas kalnu atmosfaira un kas ir savdabīgi interesantas savā zaļajā noskaņojumā. Līdz ar to izveidojas kāda īpatna ainava mākslinieka skatījumā.
————————————————————–
Latviešu Ziņas: Latvian News 14.05.1947
Iznākušas mākslinieces Ernas Dzelmes tautiskās pastkartes. J. Dzelmes apgādā (14a) Fellbach, Vorderestr. 9. Dāvanām. Mākslas amatniecības izstrādājumi: kokgriezumi, intarsijas,
————————————————————–
Austrālijas Latvietis 28.01.1952
MĀKSLAS SKATE GRĒTĀ
-rs.

Skaistu svētku dāvanu grētiešiem bija sagādājusi grafiķe Erna Dzelme-Bērziņa ar savu darbu skati Grētas nometnē. Visā klusībā paveikts darbs, kas pelnī patiesu atzinību un ievērību. Skati atklāja nometnes direktors Martins, cildinātājus vārdus mākslinieces uzņēmībai un enerģijai teica nom. slimnīcas dir. Dr. Merfijs. Izstādīto darbu tepat pussimts, kuru lielākā daļa radusies Eiropā — Vācijas trimdas laikā. Sevišķi izcēlās Austrijas ainavas ar masīvajām kalnu grēdem, kas tvertas mākslinieces agrākās dzīves vietas tuvumā. levērības cienīgas arī galvas studijas, portreti un linoleja griezumi. Redzējām arī darbus, kas radušies pēdējā laikā Austrālijā, to skaitā darbus, kas godalgoti apkārtējo pilsētu austrāliešus mākslas skatēs. Izstāde bija atvērta vairāk par nedēļu un to apmeklēja gan nometnes iedzīvotāji, gan austrālieši no tuvākas un tālākas apkārtnes. Skati slēdzot, māksliniece izteicās:

„Izstādi rīkoju atvadoties no nometnes, lai mēģinātu ierosināt tos, kas man ticējuši un lai saklausītu, vai jaunās dzimtenes ļaudis būs grafikas cienītāji. Ar skates panākumiem esmu apmierināta. Bija daudz atzinīgu vārdu un viena otra patīkami pārdomās nogrimusi skatītāja seja. Atradu arī, ka tepat Sidnejā strādā mūsu figūralists Medenis, kam bija gadījies atvaļinājums Grētā tieši manas izstādes laikā. Akadēmijas kolēgas vārdi par galvu zīmējumiem un linoleja griezumiem deva to mierinātāju saprašanās sajūtu un vēlēšanos iet tālāk, ko arvien dod īsta kolēgas kritika. Žēl, ka nevaru atrast visus vajadzīgos materiālus ofortiem, kas jau kopš akadēmijas beigšanas 1932. g. un pēc Beļģijas mākslas akadēmijā pavadītā semestra 1939 g. ir mana mīļākā grafikas technika. Trūkst piemērotas cinka plates. Nedaudzās plates, ko nabadzīgā Vācijā tomēr atradu un tagad biju sagatavojusi augstā adatā, nevarēju izstādei nospiest. Arī kopējas darbs slimnīcā neļāva pietiekami brīva laika. Kaut kur tomēr atradīsies, radīsies arī nospiešanas iespējas un nākošā reizē būs vairāk ofortu. Ja tikai būtu laika strādāt, šī nākošā reize varētu būt jau ļoti drīz: izstādes telpas Maitlendā piedāvā pēc pāris mēnešiem. Tāpat varētu rīkot izstādi Ņūkaslā. Abās šajās pilsētās mākslai tuvus laudis paziņas ieguvu gadskārtējās mākslas skatēs, kur piedalījos, ar saviem darbiem, portrejā un melnbaltā dabasskatā gūstot viņu speciālās, pirmās un otrās godalgas. — Labāk tomēr iet pamazām un, pelnot maz vai daudz, zīmēt tomēr tikai tā, kā pašai patīk. Prātīgs vīrs — austrālietis gan deva padomu — peļņai taisīt akvareļus, ātri, pa vienam kokam uz katra, jo ar nopietnām gravīrām daudz nepelnīšot, vismaz tik ilgi, kamēr kļūšot slavena…”

Gribas vēl atzīmēt mākslinieces apbrīnojamo enerģiju un darba prieku: viņa ne tikai tura rūpīgi savu ģimeni, kurā aug divas meitas, strādā algotu darbu un atrod laiku zīmēšanai, bet jau [..] ilgāka laika ir noorganizējusi un vada nometnē arī mūzikas-klavieru studiju, kurā mācās vairāki desmiti bērnu.

Vislielāko atzinību par veikto līdz ar sirsnīgu Grētas latviešu paldies!
—————————————————————–
Latvju Sieviete Nr.7. 01.07.1952
Ciemos pie Austras Ogules
Jānis Kalmīte

Hilda Vīka un Nora Drapče laikam gan būs pirmās latviešu gleznotājas sievietes līdz pat tam brīdim, kad, nodibinoties mūsu pašu Mākslas akadēmijai, tajā pulcējās, mācījās un tapa mākslinieces, daudz viņu: Marija Muceniece, Erna Geistaute, Veronika Janelsiņa, Anna Dārziņa, Anna Zariņa, Erna Bērziņa, Margarita Kovaļevska, Elza Druja, Ludmila Krastiņa, Dagne Dzene, Austra Ogule. Bija vēl daudz citu, bet to vārdus vairs nezinu — tās dzīve aiznesa kaut kur citur. Varbūt tām pietrūka spēka.
——————————————————–
Austrālijas Latvietis 19.01.1953
KULTŪRAS DIENU MĀKSLAS UN DAIĻAMATNIECĪBAS IZSTĀDĒ
SKATS KULTŪRAS DIENU MĀKSLAS IZSTĀDĒ LUT. NAMĀ
izstādes atklāšanas dienā.

J. Sarma.

Latviešu mākslinieka dienas tagad aiziet nenozīmīgā un pelēkā tukšumā. Viens, visu aizmirsts un pamests, tagadējai dzīvei it kā lieks, viņš līdzi visiem citiem cīnās par savu fizisko eksistenci. Neviens nedomā par to, ka māksliniekā meklējams kāds mūsu nākotnes kultūras potenciāls spēks, kuru nespēj radīt ne politiķu klaigāšana, ne arī bagātnieka naudas maks, bet tikai garīgi eksistentas personības. Ir grūti, gandrīz neiespējami māksliniekam šādos apstākļos domāt par kādu jaunu problēmu meklēšanu vai risināšanu. Tomēr tas, tāpat kā visos laikos, ir un paliek uzdevums, kuram jāseko ikvienam māksliniekam, ja tas negrib noslīkt nenozīmībā. Tāpēc arī tagad, kad Melburnas kultūras dienas bija devušas izdevību diviem desmitiem latviešu mākslinieku parādīt savu darbu kopējā skatē, vispirms gribējās redzēt ne sekošanu labiem paraugiem, bet vairāk tīra krāsu prieka (trafarētiskajās puķēs vispirms) un kaut arī maldīšanos, tad tomēr meklēšanu problēmu pasaulē un beidzot mīlestību pret konkrētību, kas visos laikos bijusi mākslai dzīvības devēja.

Pieejot izstādītajiem darbiem ar šādām domām un vēlēšanos saprast, kas katrā no tiem vairāk vai mazāk panākts vai iegūts, jāsaka, ka Ojārs Bisenieks gleznojis pietiekami svaigu Kluso dabu un arī puķes. Par portretu nevar teikt to pašu. Ernas Dzelmes trīs sangvīnā zīmētās bērnu galviņas gribētos nosaukt par maziem meistardarbiem. Loti žēl, ka māksliniece šo reiz nebija rādījusi savus ainavu asējumus. Gunārs Jurjāns, kura Kallas patīkamas ar kluso, intīmo sirsnīgumu, savu labāko devis mazajā krāsu ziņā ļoti labi izplānotajā guašā. Jānis Kalniņš izstādījis 4 akvareļa studijas. Sigurds Kalniņš devis droši konturētus grebumus un labu pasakas ilūstrāciju.
…
Diezgan lielais izstādes apmeklētāju skaits (žēl, ka tiem nebija iespējams apskatīt izstādītos darbus, turot rokās katalogu latviešu valodā) iepriecina. Bet tas, ka to starpā bijis tik maz tādu, kas vēlējušies paņemt no izstādes sev līdzi uz mājām ko vairāk nekā tikai savus vērojumus vai iespaidus, mazliet skumdina. Taču, paldies Dievam, tautiešu skaitā ir jau krietns daudzums tādu, kuriem pieder nevien četras, bet pat četrreiz četras un vēl vairāk sienu, pie kurām viens otrs izstādes darbs būtu varējis atrast sev paliekamu vietu. Ar to, protams, nebūtu cēlusies sienu vērtība, bet gan vairojusies kāda cita manta, ar kuru mēs allaž mēdzam lepoties.
————————————————————–
Austrālijas Latvietis 06.06.1953
Grafiķe Erna Dzelme-Bērziņa
J. Sarma

Erna Dzelme-Bērziņa dzimusi Vidzemē, Ļaudonas pagastā un pēc Madonas ģimnāzijas nobeigšanas ieguvusi mākslinieces izglītību Latvijas mākslas akadēmijā, kuru atstāj 1932. g. ar mākslinieces-grafiķes grādu. Jau akadēmijas laikā viņai rodas iespēja apmeklēt Parīzi.

“Guvu tur Vakareiropas kultūras svētību un lielāko ticību sev un Latvijas mākslai,” māksliniece saka. Pēc akadēmijas nobeigšanas viņa no jauna dodas studiju ceļojumā pa Eiropu, kur vēro Berlīnes, Drēzdenes, Prāgas, Briseles un Parīzes mākslas krātuves. Atpakaļceļā viņa apmetas Antverpenē, lai papildinātos turienes karaliskajā akadēmijā. Šeit ikvienas zemes pilsonis, ja vien tas beidzis akadēmiju, var par brīvu izmantot telpas un profesoru aizrādījumus, šeit strādādama, jaunā māksliniece daudz iegūst delikātajā asējuma mākslā, ko izvēlējusies sev par arodu.

„Bet visai ilgi es negribēju ārzemēs kavēties,” viņa turpina savu stāstījumu, „jo bija taču jāpārstrādā tas, kas akadēmijā iegūts vai arī zaudēts. Protams, arī naudas nebija tik daudz, lai te varētu ilgi uzturēties.” — Bet kaut arī ieguvusi bagātu zināšanu un vērojumu krājumu, viņa vēl nevar nomierināties un pēc laiciņa dodas jaunā ceļojumā, šoreiz uz Igauniju un Somiju, jo grib iepazīties ar mūsu ziemeļkaimiņu mākslas dzīvi.

„Toreiz jau šiem ceļojumiem bija citāda vērtība nekā tagadējai klīšanai pa pasauli,” viņa saka, „bet… var jau būt, ka kādreiz pratīsim izvērtēt arī šī laika apkārt klejošanas nozīmi.”

Atgriezusies no šī ceļojuma, māksliniece atrod maizes darbu un kļūst skolotāja Ilūkstes ģimnāzijā. Tā ir tālā Latvijas nomalē un, še dzīvojot, grafiķe var savus darbus veidot tikai uzmetumos, jo izstrādāt tos attiecīgā technikā iespējams tikai Rīgā. Tas nu jādara skolas brīvlaikā. Un māksliniece to arī dara, un taisni šai Ilūkstes laikmetā rodas viņas lielie skaistie ainavu asējumi, kurus varēja redzēt Daugavpils latviešu mākslinieku izstādēs, Zaļās Vārnas skatēs Jelgavā un Kultūras fonda izstādēs Rīgā. Kur tagad visi šie jaukie darbi?

„Kādi no tiem ir Malmes mūzejā Zviedrijā, daži bija arī Tukuma mākslas muzejā bet visi citi palika kādā Vidzemes vecainē, kad pār mums lija Ērgļu kauju ugunis…” — ir rezignētā atbilde.

Trimdas apstākļos Vācijā tikpat kā nav iespējams strādāt, mazākais ne tai technikā, ko māksliniece izvēlējusies. Jāapmierinās ar sliktu papīru un krāsainiem zīmuļiem. Pie tam arī šis darbs nav sistemātisks, bet gadījuma rakstura. Kādu laiciņu gan rodas izdevīgāki apstākli, jo Sillenbuchas nometnē saradusies „grupa zīmētkāru ļaužu”, ar kuriem kopā nu varētu strādāt. Bet — šo likteņa labvēlību pārtrauc skrīnings: māksliniece bez atļaujas pārgājusi zonas robežai… Tomēr arī šais apstākļos kaut kas ir panākts, jo E. Dz.-Bērziņas darbi ir redzami 2 Eslingenas izstādēs.

Austrālijā grafiķe nodzīvojusi jau trīs gadus. Līdzi citiem viņai jāiekļaujas jaunajā dzīvē, jāsāk “nurses” gaitas Grētas nometnes slimnīcā, bet vēlāk jāiepazīstas ar farmera priekiem un bēdām. Tak jau laikam tāpēc, lai attaisnotu veco parunu, kas bija jāmācās pirmskolā: Cilvēka mūžs raibs kā dzeņa vēders!

Bet kaut tas arī tā, māksliniece nav zaudējusi savu sīksto ļaudonietes neatlaidību un turpina strādāt tais retajos vaļas brīžos, kurus spēj atlicināt. Viņa rādījusi savus darbus Sidnejas austrāliešu mākslas izstādēs, Ņūkaslas un Maitlandes mākslas skatēs, gūstot tur godalgas un cildinātājas atsauksmes austrāliešu presē. Zināms, ir arī gadījumi, kad mākslinieces darbi redzēti “upside down”…

Grafiķe E. Dz.-Bērziņa ir ļoti skopa atklājumos par savu dzīvi un darbu, tā kā mums tikai ar pūlēm izdevies uzzināt, ka viņa kalpojusi vairākām mūzām, starp citu mācīdama mūziku un vadīdama mūzikas studiju. Viņa ari daudz rakstījusi Latvijas laika žurnālistikā par mākslas un kultūras lietām. Lai nu viņa neņem ļaunā, ja mēs šo to no viņas dzīves esam knipsējuši. Ar to mēs vispirmā kārtā esam gribējuši stiprināt saites pa visu kontinentu izkaisīto latviešu gara darbinieku starpā, un — otrs — rādīt jaunajiem mākslas adeptiem, kas dažreiz baidās jau no skarbāka vārda, ka mākslinieka mūžs ir zaudējumu, atteikšanās un neatlaidīga darba mūžs, kas pārvarams tikai ar drosmi un neatlaidību.

“Ak. es dotu nezin ko, lai gūtu kaut vienu pusgadu brīvības darbam, īstai darba dienai!…” — māksliniece beidz savu stāstījumu. Mēs no visas sirds novēlām viņai šo darba dienu jo drīzi sagaidīt.


[Photos
E. Dzelmes-Bērziņas — Lasītāja. (drawing of girl’s jead)
E. DZELME-BĒRZIŅA (passport photo)]

—————————————————————-

Austrālijas Latvietis 07.11.1953
IZNĀKUSI UN DABŪJAMA VISAS LATVIEŠU GRĀMATNĪCAS AUSTRĀLIJAS LATVIEŠA GADA GRĀMATA 1954. gadam

SATURĀ:
Kalendārijs ar latviskām vārda dienām, sūtņa Kār|a Zariņa ievadvārdi — Lai netrūkst e||as mūsu traukos, Teodora Tomsona Pusdzejolis, Jāņa Sarmas Trioleti, Raita Birkmaņa Donkichots, Oļģerta Rozīša Mantojums, Māras Kalnietes Pusnakts Variācijas, Teodora Tomsona Negantnieka gals, Ellas Kreišmanes Brauciens pa Sarkano jūru, Raita Birkmaņa Dziesma par suni, Kārļa Ābeles Rīga starp revolūciju un pirmo pasaules karu, Paula Jureviča Divas pasaules, Edgara Dunsdorfa Latvju tautas ienākums starptautiskā salīdzinājumā, Jāņa Sarmas Latviešu tēlotājas mākslas Austrālijā, Pētera Elsiņa Piezīmes par latviešu teātri Austrālijā, Ed. Šmugaja Mūsu trimdas skolas, Arv. Kripēna Austrālijas latviešu apvienība, Lilijas Dunsdorfas Ko lasa latvieši Austrālijā, Arn. Šmita Sajūsma un rekordi, Jāņa Baltaka Austrālijas skolu sistēma, Dr. A. Eikena Veselības kopšanas problēmas Austrālijā, adrešu saraksts. Tekstā vai uz ats. lapas Sigurda Kalniņa, Ernas Dzelmes-Bērziņas, Kārļa Medņa, Valdemāra Branta, Margaritas Stīpnieces, Reiņa Zustera un Gunāra Jurjāna gleznu un grafiku reprodukcijas.

Gada grāmatas apjoms šogad palielināts uz pusi, tā aptver 8 iespiedloksnes, iespiesta uz ļoti laba papīra, Sigurda Kalniņa zīmētu vāku divkrāsu izpildījumā un maksā 9 šiliņi 6 pensi. Pasūtinot tieši apgādam, piesūtīšanas izdevumus sedz apgāds.

Grāmatas metiens ir ierobežots, tādēļ pasūtināt savu gada grāmatu 1954. gadam jau tagad. Nosūtīta draugiem un paziņām aizjūrā, Austrālijas Latvieša Gada grāmata 1954. gadam būs jauks Ziemsvētku sveiciens, kas dos ieskatu Austrālijas latviešu gara dzīves sniegumos. Grāmata pieprasāma ikvienam latviešu grāmatgaldam vai tieši apgādam: —
AUSTRĀLIJAS LATVIETIS,
————————————————————–
Austrālijas Latvietis 27.02.1954
MĀKSLAS SKATE SIDNEJĀ
U.A.
[Uldis Āboliņš?]

Ernas Dzelmes-Bērziņas grafiskos darbus redzējām 14. februāra literārā vakarā Sidnejā. E.Dzelmes-Bērziņas iemīļotā technika un stiprā puse ir asējums. Šai technikā šoreiz, diemžēl, redzējām tikai divas pamazas ainavas un arī ne pašas labākās. lepriecina turpretī apstāklis, ka māksliniece tagad pievērsusies linogriezumam. Divi redzētie darbi būtu lielāka mēroga izstādes cienīgi. Gribētos lūgt autori turpināt tieši šo asi robežoto melnbalto laukumu techniku, jo tā vislabāk šķiet liekam lietā viņas plašo pieredzi un zināšanas grafikā.

Studijās sangvīnā, sēpijā un grafītā mazliet traucēja saraustītā darbu izlase. Daži manieriskā vienkāršotā tvērumā (Kaķēni) blakus ātrām, nejaušām dabas skicēm bez pārdomātas kompozīcijas. Bet ari šeit daži darbi bija ievērības cienīgi. Cerēsim, ka māksliniece turpmāk spēs vairāk atlicināt laika savai mākslai un darīs mūs bagātākus tieši grafikā.
————————————————————–
Austrālijas Latvietis 13.03.1954
LASĪTĀJU VĒSTULES
TIKAI DAŽAS STUNDAS
Z., Sidnejā

Literārajos vakaros Sidnejā pēdējā laikā skaists papildinājums ir Sidnejas un apkārtnes gleznotāju darbu skates. Pēdējās izstādēs, kas veltītas Ulža Āboliņa un Ernas Dzelmes-Bērziņas darbiem, atkal tomēr bija iekārtotas tikai dažām stundām. Tāpēc vērtīgos darbus iespēja vērot nelielam skaitam tautiešu.

Gribētos, lai vismaz tad, kad literāros vakarus rīkos Sidnejas latviešu jaunajā namā, gleznu skates paliktu vēl dažas dienas arī pēc literārajiem vakariem.
————————————————————-
Austrālijas Latvietis 05.02.1955
KRĀSAS TRIUMFS
LATVIEŠU MĀKSLAS IZSTĀDE SIDNEJA

Prof. Maksimilians Feuerrings

Šķiet, ka franči atraduši īsto vārdu visas Eiropas mākslas rakstura izteikšanai, šis burvju vārds ir: „L’échantillonage du spectre solaire”, citiem vārdiem — mākslā vienīgais nozīmīgais lielums ir krāsas skaņa, šai krāsas triumfa gājienā ir piedalījušās visas Eiropas tautas, ieskaitot latviešus, un šo skaisto tradīciju rūpīgi kopj ari nelielā latviešu mākslinieku grupa, kas rīkoja kopēju izstādi Dēvida Džonsa galerijā Sidnejā.

Grupas locekļi ir jauni mākslinieki, kas tikai vēl meklē savu īpatnējo stilu. Viņus visus vieno kopēja sajūsma par krāsu un formu sintēzi. Šī sajūsma ir īsti jauneklīga un tajā vairāk nozīmes ir pirmajam tvērumam nekā sekojošam rūpīgam izpildījumam, šī iemesla dēļ izstādei ir vairāk improvizācijas un uzmetuma iespaids. Kā izstādītāji, tā publika apzinās ka šis ir tikai ceļa sākums, ka ceļš vēl ir garš un nāksies mest vēl daudz līkumu līdz mērķa sasniegšanai. Par spīti tam, šis sākums ir pievilcīgs un arī slavējams, jo jāatceras, ka izstādes darbi radušies gandrīz vienīgi brīvajā laikā pēc maizes darba.

Gatavākais izstādītāju vidū ir Uldis Āboliņš.
….
Ernas Dzelmes-Bērziņas un Jura Dukura grafikas darbi melni baltajā tonī sasniedz to standartu, kas Eiropā būtu pašsaprotamība.
—————————————————————-
Laiks 26.01.1955
MĀKSLA UN MĀKSLINIEKI

Sidnejas latviešu gleznotāju kopēju darbu skati ar vairāk nekā 100 darbiem atklāja 19. janvārī Sidnejā, Austrālijā. Skate ilgs līdz 28. janvārim. Piedalās Erna Dzelme-Bērziņa, U. Āboliņš, J. Dukurs, Dž. Krīvs, H. Sils un R. Zusters.
—————————————————————
Austrālijas Latvietis 19.02.1965
Viens no trim talantiem
E. ĶIKURES-DZELMES GRAFIKAS SKATE SIDNEJĀ

Uldis Āboliņš

Sidnejas latviešu teātra literārā sekcija savas kārtējās gleznu skates latviešu namā šogad sāka ar Ernas Ķikures-Dzelmes grafikas Izstādi, ko, klātesot pulciņam mākslas cienītāju, atklāja SLT režisore Lija Gailīte. Pieminot E. Ķikures-Dzelmes trīs, talantus, runātāja atgādināja, ka autore beigusi Latvijas mākslas akadēmijas grafikas klasi, bet trimdā pievērsusies ari literatūrai. Bez tam E. Ķikure-Dzelme vēl paspējusi akadēmiski izglītoties ari mūzikā — klavieru spēlē.

Mākslinieces pirmā izstāde Sidnejā ir kā spogulis viņas beidzamo 20 gadu darbībai grafikas laukā. Ar tik lielā laika sprīdī darinātu klāstu ir pagrūti panākt viengabalainu izstādi. Redzējām gan ofortus, gan vienkāršus zīmējumus, tušas mazgājumus un linoleja griezumus. Jaunu virzienu neietekmēta, E. Ķ.-Dz. savus darbus darina izjusti, reālisma un impresionisma garā. Vācijas laika zīmējumu vairums — no dabas zīmētas ainavas. Sangvīnā darinātas guļošo bērnu skices ir akadēmiskas, bet pēdējā laikā darinātās impresijas “caur logu” — daudz brīvākas.

No ofortiem švīkājuma (aukstās adatas) technikā vislabāk patika Nr. 6 — Sidnejas osta. Vispār šiem darbiem ir vairāk tīras noskaņas un gleznieciska saliedējuma. Labi patika E. Ķ.-Dz. techniski vingrie linoleja griezumi. Salīdzinot ar viegliem zīmējumiem, šie darbi likās smagnējāki. Vienkāršs, bet ļoti labs darbs ir Nr. 30 — bērna ģīmetne. Dinamiskāki un reālai videi vairāk atraisīti ir melnās tušas mazgājumi. Bagātā faktūrā izteiktas, šīs ilustrācijas liekas daudz spēcīgākas par pārējiem darbiem.

Trimdas latviešu grafika nevar lepoties ar raženu uzplaukumu, arī E. Ķikure-Dzelme savos agrākajos darbos šķiet vairāk tikai grafikas mīļotāja, neradot neko tādu, kas iezīmētu pagriezienu jeb rakstura maiņu latviešu grafikā. Taču viņas beidzamā laika darbi, sevišķi tušas mazgājumi, ir jau radoši — kreatīvi darbi, kas parāda autores īsto varēšanu.
————————————————————-
Austrālijas Latvietis 25.08.1967
Lieli un mazi notikumi
(E. P.)

Sidnejas sieviešu rokdarbnieču kopas dalībnieces 6. aug. sanāksmē sekretāres Veronikas Krimas mājā Pendle Hillā pirmo reizi piesprauda zeltkaļa E. Polikēviča kaldinātās jaunās kopas nozīmes. Priekšniece Elvīra Palava paskaidroja nozīmes — saktiņas veidojumu kurā ir 4 Māras koki un 4 burti: SRKS — Sieviešu rokdarbnieču kopa Sidnejā, bet šais burtos varam izlasīt ari citas nozīmes, piem. — Sirdis ar rokām kopā lai sienam, spēks ir roku kopībā ar sirdīm, Sadodoties rokās un kopā strādājot. — Šis ir kopas septītais darba gads. Kopš 1961 gada kopā aktīvi darbojas Arvīda Brūvere, Austra Eichmane, Velta Kieinberga, Irma Līce, Valija Rakūna un Marta Renbuša, bet vēlākos gados iestājušās Vera Kanča, Veronika Krima, Marta Krima, Emma Ozoliņa, Elvīra Palava, Lilija Herlinga-Bogdanova, Valija Mikolaja, Vija Mikolaja, Marija Nāzare, Olga Paula, Zelma Rone, Alise Veide, Anna Apine, Irma Berķe, Elza Birstiņa, Erna Dzelme, Aina Lide, leva Trankele, Ludviga Žagara, Lidija Berga, Elza Cilinska, Lilija Felmane, Olga Pijola, Elvīra Zemīte. Kā padomdevējas rokdarbu gatavošanā darbojas M. Renbuša, V. Rakūna, A. Apīne un E. Dzelme. Sanāksmes dalībnieces apsprieda arī programmu savam gadskārtējam sarīkojumam 17 septembra pēcpusdienā — darba skatei ar priekšnesumiem, tērpu parādi un pēcpusdienas tēju. Priekšnesumu daļā šogad paredzēts senlatviešu vakarēšanas uzvedums Azandas ciema ļaudis Anitas Apeles iestudējumā ar Mārtiņa Siliņa dziesmām, Jāņa Svilāna dekorācijām un Valentīna Bikšes apgaismojumu. Tērpu parādē bez pašdarinājumiem piedalīsies arī modistes Māra Milta un Marga Viese ar saviem darbiem.

————————————————————-
Austrālijas Latvietis 03.03.1967
IEDERĪBAS UN SARĪKOJUMI SIDNEJA

4. martā pl. 18.15 latviešu namā Sidnejas grafiķu izstādes atklāšana. Piedalās Astra Lāce, Vija Spoģe, Erna Ķikure-Dzelme, Mārtiņš Gauja un Juris Dukurs.
————————————————————-
Austrālijas Latvietis 27.10.1967
Septītais koris
AL 8. rakstnieku dienu raibie sīkumi Sidnejā

A. D

Patīkamu kuriozitāšu skati varēja vērot Sidnejas latviešu nama foajē. Pie ieejas karājās 4 Ulža Āboliņa eļļas gleznas, gar kurām visilgāk kavējās Miķelis Ģeņģeris un smīnēja. Mārtiņš Gauja ar savām grafikām bija uzmeties par pasaules lāpītāju, satirīzēdams moderno skulptūru, īsās kleitas, jauniešu skaļos orķestrus. Izcili retumi bija Mārtiņa Siliņa rotatora nejaušības technikā veidotais grafiskais darbs un māc P. Laiviņa akvarelī gleznotais zirgs un bībeles pants. Erna Ķikure un Jānis Svilāns, salīdzinot ar agrākām skatēm, nesniedza neko jaunu, toties Dž. Krīva trīs grafikās varēja saskatīt 21 plikni un desmitiem numuru un burtu. Elga Leja reprezentējās ar vēl nenožuvušiem gleznojumiem Meditācija un Politika.

————————————————-
Tilts 01.03.1968
ČETRAS DIENAS LITERATŪRAI
Kanberietis

Piektā kontinenta latviešu literāti laikā no 29. sept. līdz 2. oktobrim pulcējās gadskārtējām rakstnieku dienām Sidnejā. Skaitā astotās pēc kārtas, tās pulcināja kuplu autoru skaitu un arī bija ļoti labi apmeklētas, ka rīkotāji varēja segt visus ceļa izdevumus citpilsētu viesiem.
[…]
Lirikas un prozas sarīkojumā piedalījās 15 autori. Dzeju skandēja Kārlis Ābele, Erna Ķikure, Eduards Silkalns, Raits Birkmanis, Karmena Kurzemniece, Māra Kalmane, Juris Krādziņš, Elga Leja un Jānis Svilāns. Ar prozas darbiem reprezentējās — Mintauts Eglītis, Erna Lēmane, Oļģerts Rozītis, Osvalds Lācis, Baiba Metuzāle un Jāņa Sarmas noveli lasīja SLT aktieris K. Gulbergs. Jāatzīmē, ka O. Rozīša darbu lasīja Lija Gailīte ar Uldi Siliņu, bet O. Lāča — Vera Dūte. Svaigākus vējus ienesa R. Birkmanis un M. Kalmane dzejā, bet daiļprozā — O. Rozītis un 82 gadus vecais J. Sarma.
[…]
Nama gleznu salona sienas pildīja neierasta izstāde — “Redaktori un kritiķi glezno” (SLB priekšn. M. Siliņš, māc. P. Laiviņš, rakstniece Erna Ķikure-Dzelme, dzejnieks Jānis Svilāns, kritiķi — Uldis Āboliņš, Mārtiņš Gauja, Džems Krīvs un liberāļu partijas kandidāte parlamenta vēlēšanām Elga Rodze-Ķīsele-Leja.).
Ļoti asprātīga izvērtās fotogrāfa Viļa Motmillera foto izstāde „Jaunās grāmatas” (neesošu grāmatu vāki, kas saistās ar aktualitātēm) un satīrisku foto attēlu izstāde.
[…]
Rīcības komitejā darbojās Spodris Klauverts. Dr. Lūcija Bērziņa-Felsberga, Mint. Eglītis, Aleksandrs Zariņš, Juris Krādziņš u.c.
————————————————————–
Austrālijas Latvietis 39.08.1969
Neparasta “gleznu” skate
TĀDA NOTIKS AL 10. RD LAIKĀ MELBURNĀ


Austrālijas latviešu 10. rakstnieku dienās no 31. oktobra līdz 2. novembrim Melburnā notiks arī “gleznu” izstāde, kurai darbi lūgti rakstniekiem un žurnālistiem, cerot to vidū sagaidīt arī kādu izstādītāju „ar vārdu”, un redzamie darbi būs pārdodami, — informē RD rīcības komitejas priekšsēdis Jānis Sproģis. Austrālijas latviešu literāro autoru vidū tāds “gleznotājs ar vārdu”, pirmēram, ir rakstnieks Jānis Sarma, tad sidnejiete Erna Ķikure un varbūt vēl kāds.

———————————————————-
Austrālijas Latvietis 20.02.1970
MĀTE UN MEITA
ERNAS DZELMES UN DZIDRAS DZELMES KOPĪGA GLEZNU SKATE SIDNEJĀ
A. Z. [Aleksandrs Zariņš]

Sestdien, 28. februāri, pirms Kaleidoskopa izrādes, Sidnejas latviešu nama foajē atklās Ernas Dzelmes — mātes un meitas Dzidras Dzelmes kopējo darbu skati.

Dzelmes dzīvo Volongongā, bet pagājušā gadā ciemiņi velti klaudzināja pie Kroņa ielas namiņa, jo māte bija devusies apciemot vecāko meitu Inesi Eiropā, bet Dzidra, no darba brīvajās stundās, droši vien, atpūtās jūrmalā. Šogad namiņā ir atkal dzīvība. Dažreiz skan klavieru spēle, dažreiz jauniešu smiekli un disputi, bet parasti ir lauku klusums un gala logā, kas atver plašu skatu pāri okeānam, var redzēt sēdam sievieti lasām vai arī rakstām. Tā ir Erna Dzelme, stāstu grāmatas Mūsu kaimiņš autore, grafiķe, mūziķe.

E. Dzelme ir runātīga, labprāt atklāj izjūtas, bet ja nojauž, ka teikto varētu atklāt laikraksta lasītājam, kļūst kautrīga. “Nekas nav nācis klāt,” pēdējā apciemojumā, jautāta par izstādes darbiem latviešu namā, viņa saka un piebilst, ka tā būšot galvenokārt meitai izstāde. Dzidra Dzelme beigusi Ņūkaslas mākslas skolu un skolotāju institūtu un tagad Vorilas vidus skolas audzēkņiem mācot zīmēšanu un mākslas vēsturi, bet atliekot maz laika īsti pieķerties gleznošanai. “Dzidras mīļākā technika ir eļļa un viegla roka zīmējumiem. Darbi izmētāti visās istabās, bet kas tos ielogos? Foajē izstādēm labi piemērots un neprasa noteiktu darbu skaitu. Piepalīdzot izstāžu vadītājam Krūmiņam, ceram, ka viss būs labi.” 

Ārzemju ceļojumā daudz prieka un skaistu atmiņu nesusi tikšanās ar draudzeni, Beļģijas karaliskās akadēmijas profesori Annu Zariņu Briselē. Tā bijusi vienīgā plānotā tikšanās un rosinājusi padomāt par grafikas darbu.

Ceļojums pa Vāciju. Austriju, Šveici. Itāliju, Franciju, Angliju un Kanādu ir cits stāsts. Par to pēc kopējās skates.
—————————————————————-
Austrālijas Latvietis 13.03.1970
Divpusīga skate
ERNAS UN DZIDRAS DZELMES GLEZNU IZSTĀDE SIDNEJĀ
M. Gauja

Pēc ilgāka pārtraukuma SLT literārā sekcija savu kārtējo gleznu izstāžu ciklu atjaunoja 28. februāri ar dubultizstādi: Ernas Dzelmes un Dzidras Dzelmes grafiku un gleznu parādi.

Erna un Dzidra Dzelmes ir māte un meita, un izstāde ir savdabīgi īpatnēja ar to, ka tā spilgti un uzskatāmi reprezentē divējas dažādas mākslinieciskas attīstības un pieejas.

Erna Dzelme beigusi Latvijas mākslas akadēmiju 1929. gadā ar grafiķes diplomu, papildinājusies Francijā un Beļģijā. Viņai aiz muguras bagāts un ražens darba cēliens, gan tikai pagātnē un dzimtenē. Trimdā māksliniece klusē un pašreizējā skatē rāda tikai 8 darbus. Arī tie, acīmredzot, nav pēdējā laikā darināti un ir tikai sīks atspīdums no tā lielo grafiku cikla, kuru māksliniece savā laikā rādīja dzimtenes izstādēs. No izstādītajiem darbiem recenzentam patika Austrija un Ilūkste.

Dzidra Dzelme māksliniecisko izglītību guvusi Austrālijā. Te dominējošais modernisms arī viņai uzspiedis savu zīmogu, tāpat kā lielākajai daļai Austrālijas mākslas skolu audzēkņu.

Ir interesanti, bet reizē arī bēdīgi vērot, kā jaunie Austrālijas mākslinieki adoptē šo, jau savu laiku pārdzīvojošo, bezpersonisko abstraktismu akli sekojot tā principiem, upurējot tam savu īpatnību, savu māksliniecisko rokrakstu, un meklējot mākslu tur, kur tās nav. Žēl, ka arī Dz. Dzelme šai ziņā nav izņēmums. Žēl jo vairāk tādēļ, ka jaunajai māksliniecei ir talants, labas zīmētājas dāvanas. Viņas skicēs tas parādās visspilgtāk, tur jau pavīd īpatni, savdabīgi vaibsti. Tiem vajadzētu sekot, tos vajadzētu izkopt, radīt pašai savu rokrakstu. Darbos Domas, Meitene ar puķi Dz. Dzelmei tas pa daļai jau izdevies. Visumā tomēr skolā ietrenētais un jau piesavinātais “isms” dominē, nepieļaujot sava rokraksta, savas īpatnās pieejas izpausmi.

Dz. Dzelme tomēr ir pietiekami talantīga māksliniece, lai arī šo bezpersonisko mākslas formu parādītu pietiekami veikli un teicamā techniskā apdarē. Darbi Satikšanās, Avots, Antiņš, Zaļums, Dzeltena gaisma, Konkurente un Puķes jau rāda teicamu gatavību. Māksliniece izstādījusi 19 lielāka formāta darbus un 11 skices. Latviešu nama šaurā izstāžu telpa tik lielu darbu klāstu lāga neuzņem, tādēļ izstāde rada mazliet pārkrautu un juceklīgu iespaidu. Daļa darbu varēja izpalikt, taču attaisnojama ir mākslinieces doma parādīt savu darbu dažādās attīstības stadijās.

Manā vērtējumā jaunajai māksliniecei ir pietiekami daudz talanta, lai atrastu savu ceļu, savu rokrakstu. Jātiek vaļā tomēr no skolā uzspiestā un apgūtā robotisma, kas savu laiku jau pārdzīvojis un īstai mākslai nekalpo.

Izstādi atklāja K. Freimanis un tā būs atvērta līdz 6. aprīlim.
————————————————————
Tilts 01.05.1971
GLEZNU GALERIJA
R. U.

Sidnejas latviešu namā kopš 1963. gada pastāv, šķiet, vienīgā sabiedrības uzturētā gleznu izstāžu galerija brīvā pasaulē. Sidnejas latviešu teātris, kas līdzās tiešajam teātra darbam rīko arī izrādes jauniešiem, literārus sarīkojumus, vēl uzņēmies regulāru gleznu izstāžu rīkošanu.

Pirmā izstāde notika 1963. gada februārī ar šī pasākuma ierosinātāja akvarelista Ulža Āboliņa darbiem. Šajā laika posmā līdz 1970. gada decembrim notikušas 77 izstādes ar 1385 darbiem, piedaloties 52 autoriem individuālās izstādēs un ap 80 autoru grupu skatēs. Skatēs piedalās tikai latviešu gleznotāji, un dažos gadījumos arī igauņi (Āviks, Nēme). Telpas izstādēm pieprasījuši daudzkārt arī austrāliešu jaunie mākslinieki, bet tā kā 10-11 izstādes gadā ir par maz mūsu pašu gleznotājiem, tad nevar būt runas par sveštautiešu līdzdalību.

Gleznu galerija dod iespēju daudzajiem jaunajiem gleznotājiem pirmo reizi reprezentēties publikā ārpus savām mākslas skolas studijām. Izstādes rīkojuši gan vecās paaudzes gleznotāji — Herberts Sils, Kārlis Veinbergs, Erna Bērziņa-Dzelme-Ķikure, Ludmilla Meilerte, Juris Dukurs, Leonīds Svīķers, Leonīds Slaucītājs u. c. Gan arī vidējās paaudzes autori, kas mācījušies galvenokārt Vācijas nometņu dienās — Uldis Āboliņš, Džems Krīvs, Mārtiņš Gauja, Fricis Dzintars, Haralds Norītis, Gunārs Jurjāns, Ojārs Bisenieks, Jevgeņijs Kasapcevs, Miķelis Ģeņģeris. Un pēdējā grupa ir jaunie, kuri izglītojušies galvenokārt Sidnejas un Melburnas mākslas skolās. Te jo spilgti izceļas Astra Lāce, Vija Erdmane-Spoģe, Raimonds Rumba, Līga Liepiņa, Aija Rutkovska, Jānis Svilāns, Dagnija Zariņa, Ilze Luce, Anita Bērziņa-Misiņa, tēvs un dēls Gunārs un Imants Krūmiņi, Andris Tillers, Viktors Veinbergs, Gunta Pārupe, Tālivaldis Zīle un citi.

Atzīmējams, ka notikušas arī grupu izstādes — Brisbanes gleznotāju kopa OKERS — T. Krūmkalns, J. Franks, O. Stenders, u. c; Sidnejas jauno gleznotāju grupa Jaunā palete.

Septiņu gadu pastāvēšanas laikā izstāžu vadītāju posteņos ir darbojušies — Spodris Klauverts, gleznotājs Jānis Svilāns, grafiķis Mārtiņš Gauja un patlaban enerģiskais grafiķis Gunārs Krūmiņš.

Visā pastāvēšanas laikā pārdoti 212 darbi, kas lielāko tiesu grezno latviešu mājas. Šobrīd gleznu izstādes latviešu namā jau kļuvušas par jēdzienu. Un kad kādreiz kādas dienas latviešu nama foajē palicis bez gleznām, nama pastāvīgie apmeklētāji jau sūdzas par nekārtību. Cik šodien Sidnejas latviešu teātra izstādes ir populāras, jau norāda fakts, ka 1970. gada novembrī bija gandrīz aizņemti visi datumi līdz 1972. gada beigām.
————————————————————–
Austrālijas Latvietis 03.03.1972
Divu mākslu lokā
ERNAI ĶIKUREI-DZELMEI VELTĪTS SARĪKOJUMS SIDNEJĀ

Sp. Kl. [Spodris Klauverts]

Sidnejas latviešu teātris 12. martā rīko literāro vakaru, veltītu dzejniecei Ernai Ķikurei. Autore pirmā kārtā bija pazīstama kā izcilus grafiķe, un tēlotājas mākslas cienītāji viņu pazina kā Ernu Dzelmi-Bērziņu.

Piecdesmitajos gados, dzīvojot Austrālijā, autore līdzās grafikai pievērsās arī literatūrai, rakstot dzejoļus un daiļprozu. Arī Latviešu preses biedrības apgāds savu darbu atklāja ar Ernas Ķikures grāmatu Mūsu kaimiņš. Autorei padomā jauns dzejoļu krājums, kam vēl šogad vajadzētu parādīties iespiedumā.

Erna Ķikure pieder nedaudzajiem mūsu kontinenta latviešu rakstniekiem, kas raksta regulāri. Šis ir vienīgais darba ceļš tīrās literatūras kopšanai. Austrālijā ieviesusies „nezāle”: ļoti daudzi mūsu autori raksta tikai pirms rakstnieku dienām, lai ar sasteigto jaundarbu tur reprezentētos. Tādēļ rodas cienība pret autoriem, kas raksta ikdienas, jo bez šīš rutīnas nav iespējams arī apgūt rakstnieka varēšanu. Rakstīšana „kad pagadās” autoru neglābjami noved diletantismā, paviršībā. Ko gan līdz “rakstnieka talants un dzirksts”, ja pietrūkst rutīnas un techniskās varēšanas? Laimīgā kārtā Erna Ķikure un, varbūt, pusducis citu Austrālijas latviešu autoru, šai grupai nepieder.

12. martā sarīkojums būs interesants jau ar plašo un daudzveidīgo programmu, kurā piedalīsies kritiķis Kārlis Freimanis, SLB jauktais koris diriģenta Voldemāra Ruļļa vadībā, baritons Andris Ruņģis, pianiste Agrita Klauverte un SLT aktieri — Lija Gailīte, Lita Zemgale, Mirdza Ansule, Zeltīte Nīče un Kārlis Gulbergs.

Paredzams, ka tanī pašā dienā Sidnejas latviešu nama foajē būs redzama Ernas Dzelmes grafikas skate.

Izstādi atklās svētdien, 12. martā pl. 17, bet literārais vakars sāksies stundu vēlāk — pl. 18.

Art in Latvia (Ķikure/Kikure)

Madonas Vēstnesis Nr. 132, 01.11.1930
Gleznu izstāde Madonas vidusskolā
Beo.

Madonas vidusskolas apzolv. b-bas rīkoto mākslas izstādi atklāja pag. svētdien ģimnāzijas aktu zālē. Šai izstādei kurā piedalās septiņi bijušie Madonas vidusskolas, tagad Latv. mākslas akadēmijas audzēkņi, vairāk intīms kā publisks raksturs. Tā domāta tik kā pirmais atklātais savu darbu sakopojums plašākas publikas apskatam ārpus akadēmijas sienām.

Lielāko darbu skaitu izstādījuši Erna Bērziņa (akvareļi un zīmējumi) un Andrejs Punka (dabas gleznojumi un kompozīcijas, izvesti temperā un eļļā). No Bērziņas darbiem vairāk izceļas zīmējumi, tie diezgan sulīgi un interesanti kompozīcijā. Punka vērš uzmanību ar saviem temperā izvestiem darbiem, no kuriem dažos uzrādīti jau ļoti labi sasniegumi. Liekas, viņa mīļākais motīvs — zilās tāles. Jaunrubenis Natālijai vairumi portretas un klusā daba (eļļā). Kā portretiste uzrāda labus sasniegumus. E. Vardaunim interesanti kostīm zīmējumi (Raiņa lug. “Spēlēju dancoju”) ar īpatnēju tipu uztveri (Drusku gan saskatāms Ed. Brencēna iespaids) J. Gulbim — gleznojumi eļļā ar spilgti ieturētiem gaismas un ēnu kontrastiem un jūtamu tendenci uz kolorītu. O. Grāvītis izstādījis pāris portretas (eļļā), bet J. Baltiņš (ārpus akadēmijas) skulptūras no kurām vērtīgākā kāda sievietes galviņa (Skumjas).

Vispār sakot, izstādes kopiespaids svaigs un patīkams. Ja arī darbā saskatāmi savi trūkumi, tad citādi tas nemaz nevar būt. Šeit taču uzstājas tikai topošie mākslinieki. Starp citu, vidusskolu direktors Dobuļa kungs, kurš nav varējis uz šo izstādi ierasties, piesūtījis apsveikuma telegrammu.

leteicams izstādi apmeklēt, jo par niecīgu ieejas maksu (50 sant.) katrs varēs apskatīt ko nesenie mūsu gaismaspils tag. mākslas akadēmijas audzēkņi jau veikuši viņu grūtajās mākslinieku gaitās.

Izstāde vēl būs atvērta līdz 4. novembrim.
——————————————————————
Latvijas Kareivis 13.12.1932
Mākslas akadēmijas izstādes atklāšana

svētdien piedalījās Valsts Prezidents A. Kviesis ar kundzi, Saeimas priekšsēdētājs Dr. P. Kalniņš, izglītības ministris A. Ķēniņš, valsts kontrolieris R. Ivanovs, ģen. Hartmanis, ģen. Goppers un daudzi citi mūsu sabiedrības redzamākie pārstāvji. Izstāde, kā parasts, ļoti plaša. Sevišķi interesanta izstāde tajā ziņā, ka šogad tur liels skaits diplomdarbu.

Akadēmiju beiguši šogad sekojošie audzēkņi:

grafisko meistardarbnīcu — Apinis Artūrs, Bērziņš Erna, Druja Elza, Grosbergs Aina, Krauze Kārlis, Liepiņš Jānis, Pāvuliņš Kristīne, Riške Nikolajs, Sternbergs Jānis, Upītis Pēteris, Vīksna Fridrichs, Zutis Pēteris
———————————————————————
Latvijas Kareivis 25.12.1932
Latvijas mākslas akadēmiju beigušo diplomdarbi akadēmijas izstādē.

Šogad akadēmijā ievesta diplomu darbu šķirošana trijās šķirās, kas pielietota tomēr ļoti saudzīgi, jo no 48 darbiem tikai divi nav izpelnījušies augstāko šķiru. Docenta G. Eliasa vadīto figurālo meistardarbnīcu beidz 11 audzēkņi.
…
Atzīmējami vēl Ernas Bērziņas „Daugava” un N. Kliķes „Pirts”.
———————————————————————
Valdības Vēstnesis 01.02.1937
Valdības iestāžu paziņojumi.
KULTŪRAS FONDA DOMES SĒDE
1937. gada 18. janvārī (Protokola izvilkums.)

I. Kultūras fonda Dome nolemj pirkt sekojošus Kultūras fonda 3. Latvijas mākslas izstādē izstādītus mākslas darbus:
Num. pēc kārtas. Kataloga num. Gleznas autors. Gleznas nosaukums
1. 4. Āboliņš, Rūdis – Pāļi — akv.
2. 8. Alders, Rūdolfs – Kailā — marmors
3. 16. Annuss, Augusts – Pirtiņā
4. 35. Auniņš, Raimonds – Uzbrukumā
5. 63. Bērziņa, Erna – Ilūkste — oforts
6. 68. Bīne, Jēkabs – Ogu laikā
7. 73. Birnbaums, Staņislavs – Latvju govis
8. 76. Breikšs, Nikolajs – Ķeišu ciems
9. 85. Briedis, Jānis – Veļu māte — pulierēts Latv. granīts
10. 86. Briedis, Mirdza – Ainava
12. 99. Cielavs, Jānis – Trauku pārdevējs
13. 107. Danne, Kārlis – Siena kaudzes
14. 120. Dzenis, Dagne – Zvejnieku ciems
15. 122. ,, „ – Vecrīga
16. 124. Egle, Arvīds – Tirgū
17. 125. „ ,, – Rēzeknes ainava
18. 136. Eglītis, Kārlis – Kartupeļu racējas — ogle
19. 137. Eliāss, Ģederts – Laidarā (III variants)
20. 141. ,, ,, – Salmu stirpas
21. 150. Filka, Alberts – Vecās noliktavas
22. 158. Gailis, Jānis – Vakars jūrmalā
23. 183. Hornigs, Heinrichs – Zīlētāja
24. 187. Irbe, Voldemārs – Sīkumtirgus — pastels
25. 189. ,, ,, – Jelgavas bīskaps Jēkabs svētī ļaudis
op> 190. Jablovskis, Jānis – Vestienas ainava
etc. etc. [Total 84]

———————————————————————
Valdības Vēstnesis 04.02.1937
KULTŪRAS FONDA DOMES SĒDE
1937. gada 28. janvārī.
(Protokola izvilkums.)

Kultūras fonda dome nolemj pirkt papildām sekojošus Kultūras fonda 3. Latvijas mākslas izstādē izstādītus mākslas darbus:
Num. Gleznas autors Gleznas nosaukums
1. Rūdis Āboliņš – Mežs — akv.
2. Arturs Apinis – Daugavas plosti — oforts
3. Jēkabs Apinis – Apmākusies diena
4. ,, ,, – Mežs
5. Ansis Artums – Tukums II
6. Emma Baltmane – Pēc tirgus Krustpilī
7. Francis Bange – Ainava — akv.
8. ,, ,, – Lauku ceļš — akv.
9. Viola Beāters – Lielupe
10. Erna Bērziņa – Rojas jūrmala — oforts
11. ,, ,, – Roja — oforts

12. Jēkabs Bīne – Atbrīvotā Daugava
13. ,, ., – Platones sudmalas
14. Staņislavs Birnbaums – Valkas mežos
15. N. Bogdanovs-Beļskis – Latgales bērni
16. Mirdza Briedis – Lauku ceļš
17. ,, ,, – Nomales iela
18. Margrieta Celmiņa – Izcirtums
19. ” ” – Puķes
20. Jānis Cielavs – Puķes
21. Dagne Dzenis – Pļavā
22. Anšlavs Eglītis – Tirgus Skrundā
23. Ģederts Eliāss – Pagalmā
24. Otomija Freiberts – Gauja — oforts
25. ,, ,, – Rudzi — oforts
26. Jānis Gailis – Baltās buras
27. ,, ,, – Pelēkā diena
28. Vilhelms Griķis – Ainava
29. Jānis Jablovskis – Vestienas ainava II
30. Oļģerts Jaunarājs – Pie Daugavas
31. Eduards Jurķelis – Rudens Vidzemē
32. Vitālijs Kalvāns – Lauku ainava
33. Zinta Knope-Logins – Rēzeknes skats
34. Ludmila Krastiņa – Iela
35. Kārlis Krauze – Strēlnieki — oforts
36. ,, ,, – Saules kauja — oforts
37. ,, ,, – Lūgšana — oforts
38. Mārtiņš Krūmiņš – Izcirtums
39. Kārlis Kurlis – Audēja
40. Ēriks Laiva – Arājs
41. Ludolfs Liberts – Pļāvējs
42. ,, ,, – Rudenī
43. Verners Linde – Pēc lietus
44. ,, ,, – Laivas
45. Kārlis Melbārzdis – Migla
46. ,, ,, – Gauja
47. Kārlis Miesnieks – Pievakars
48. Kārlis Mudelis – Ābeles zied
49. Oskars Norītis – Kūts — temp. eļļa
50. Pēteris Pētersons – Skaidrojas
51. Aleksandrs Petrovs – Saulaina diena jūrmalā
52. Oto Pladers – Daugava plūdos
53. Vilhelms Purvītis – Ziedoši koki (bez rāmja)
54. Jānis Rozenbergs – Gauja pie Raiskuma
55. ,, ,, – Gaujmala
56. Fricis Roždārzs – Mierīgā darbā
57. ,, ,, – Ceļ gaismas pili — skolu
58. Oļģerts Saidavs – Ziema provincē
59. Alberts Silzemnieks – Kopti lauki
60. Arnolds Spalviņš – Pie Muitas dārza
61. Vera Steinerts – Vasaras diena
62. Jānis Sternbergs – Ar sauli darbā — asējums
63. ,, ,, – Slēpj mantu
64. Andrejs Šulcs – Sagatavošanās zvejai
65. Kondrāts Ubāns – Grobiņa
66. Kārlis Varonis – Gaismas studija — pastele
67. Oto Viduks – Kaugurciems
68. Voldemārs Vimba – Rēzeknes atbrīvošana
69. Konstantīns Visockis – Aiziet
70. ,, ,, – Uz laupījumu
71. Eduards Vītols – Mazsalaca II — akv.
72. ,, ,, – Salaca — akv.
73. ,, ,, – Ziemā — akv.
74. Indriķis Zeberiņš – Ziedonis

———————————————————————————
Jaunākās Ziņas 04.09.1937
Zemgales novada mākslas izstāde Jelgavā
Jūlijs Madernieks

Piepildījies Latvijas lauksaimniecības kameras plašais teicamais nodoms: pievienot lielajai Zemgales izstādei arī attiecīgo mākslinieku gleznu klāstu, kura saturs, kā kultūras augstākā uzvija, konkrēti rādītu Zemgales mākslas garīgo vaibstu īpato atspulgu. Jelgavas lepnums — grandiozā pils ar savu gulbja balto ārieni jau no tālēm liek skatītājam sajūsmā aizrauties par dailes devuma pasakaini burvīgo varenību. Dižo formu baltā rotaļa, liegi pakļaudamas dažādām apgaismojuma maiņām, atver kopā ar zaļumu un gaisa pretstatiem gleznaini valdzinošu skatāmības panorāmu. Tuvumā kopainas struktūru mazliet saraibina plastisko rotājumu pelēcīgie tonējumi. Lauksaimniecības akadēmijas vēl nepabeigtā pils korpusa 7 istabās novietotā Zemgales novada mākslas izstāde tagad izvirza jaunu, mūsmājās vēl maz cilātu problēmu. Mākslas vēsturē par novadu īpatnībām skaidru valodu runā Itālijas ziedu laiku lielā māksla ar savām daudzajām glezniecības skolām. Dabīgā diferencēšanās pēc etnogrāfiskas piederības neskalda mākslas kopējo lietu, bet padara to dziļāku un daudzpusīgāku. Liekas, ka minētai parādībai ari mūsu mākslinieki līdz šim vēl nav nopietni un apzināti pieskārušies. Izstādes kataloga ievadā V. Dambergs mēģinājis saskatīt dažas savādības Zemgalei piederošo, jau mirušo (V. Matvejs, J. Valters, R. Romans, Plīte-Pleite), kā arī esošo un topošo (V. Tone, G. Eliass, Uga un Otis Skulme, A. Spertals, K. Neilis, A. Artums un c.) mākslinieku darbos. Tiesa, ka sākot ar Matveju kā ceļa rādītāju, tie pievērsušies vairāk savai iekšējai, dvēseliskai noskaņai, iegrimstot tīrās mākslas meklējumos, glezniecības elementu sacerējumā. Visumā šos jēdzienus nevaram pierakstīt vienīgi Zemgales māksliniekiem. Mākslas ceļi tik plaši un daudzpusīgi, ka te jārod šaurākā apjomā katra atsevišķa mākslinieka darbu sīkāka analizē, jāmeklē specifiskāki nozarojumu pavedieni, kas reizē šķir un vieno dažādo novadu mākslinieciskās sejas. Ar laiku, rīkojot vairākas novadu gleznu izstādes, tad salīdzināšanas ceļā jaušamāki izkristalizēsies katra novada iedzimtās un vienojošās saites. Ņemot vērā idejiskās puses principiālo nozīmi jāsaka, ka Zemgales novada pirmā lielākā mākslas izstāde pelna jo plašu ievērību un dzīvu atsaucību no sabiedrības puses. Bez augšā minētiem māksliniekiem izstādē vēl piedalās tādi, kas nav Zemgalē dzimuši, bet tur ilgāku laiku dzīvojuši un vēl tagad dzīvo. Žēl tikai, ka mirušo gleznotāju darbi nav pilnīgāki prezentēti, jo tad daudz jūtamāki atspoguļotos vietējā rakstura garīgais „credo”. Īsā rakstā iespējams minēt tikai dažus no 53 autoru 212 darbiem.
…
Grafikā atzīmējami: S. Vidbergs, Erna Bērziņa, J. Aižens, Z. Tālberga, Elza Druja, L. Āriņš.
Savādi, ka P. Zutim nav izstādīti jaunākie darbi.
————————————————————————–
Zemgales Balss 10.09.1937
Zemgales tēlojošo mākslas izstāde Viestura pilī
V. Dambergs.
…
Atsevišķā istabā ir sakopoti grafiķi, šo interesanto, bet mazāk iecienīto glezniecības nozari Zemgales novada izstādē reprezentē 14 mākslinieku, tā tad krietns skaits. Zemgalietis ir ari visredzamākais jau ar starptautisku mērogu mērojams grafiķis Zigismunds Vidbergs. Diemžēl autors ir reprezentēts tikai ar 5 un pie tam ne pašiem labākiem darbiem. Pie vecās jau mūžībā aizgājušās paaudzes pieder Plīte-Pleta, nopietns mākslinieks savā reālistiskā dabas uztverē. Starp grafiķiem redzamu vietu ieņem sievietes grafiķes Erna Bērziņa, cēlusies no Vidzemes, bet dzīvo Zemgalē, un zemgaliete? Anna Grosberga, Elza Druja un Zelma Tālberga — pēdējā arī visnopietnākā savās grafikās. Lai gan starp grafiķiem neviens sevišķi neizdalās, bet kompliments pietiekoši augsts.

Vismazāk Zemgalei ir tēlnieku, savus darbus ir izstādījuši M. Zaurs, L. Zurgina un M. Krāģīte. Pēdējā netika ievesta katalogā, jo savus darbus iesūtīja pēc viņa sastādīšanas. Daudz tālāk par pirmiem mēģinājumiem pārvarēt dabu minētie tēlnieks un divas tēlnieces pagaidām vēl nav tikuši.
————————-
Latvijas Kareivis 16.09.1937
Also: Rīts 16.09.1937
Also: Zemgales Balss 16.09.1937
Zemgales mākslas izstādē pārdoti 40 darbi
Ka.

Zemgales mākslas izstādes noslēgumā Jelgavā, Viestura piemiņas pilī, pavisam pārdoti un pirkšanai izraudzīti ap 40 gleznu un grafiku. Lauksaimniecības kamera savu telpu izdaiļošanai nopirkusi mākslinieku A. Egles un K. Neiļa gleznas un S. Vidberga un Ernas Bērziņas grafikas. Jelgavas pilsētas valde nopirkusi 4 darbus: R. Dobelnieka, A. Strekāvina un E. Jurķeļa gleznas un Zelmas Tālbergas grafiku. Privātpersonām pārdoti 3 darbi: V. Štelfa dabas skats un F. Sutras un A. Šalkovska gleznas. Bez tam sevišķa lietpratēju komisija Pašvaldību departamenta uzdevumā pašvaldību iestāžu ēku izdaiļošanai izraudzījusi šādu autoru 28 darbus: A. Artuma, K. Baltgaiļa, V. Blūmenava, A. Egles, Ģ. Eliāsa, V. Kalnrozes, V. Lingas, K. Mudeļa, K. Neiļa, A. Nulīša, O. Skulmes, A. Spertāla un J. Viļumaiņa gleznas un J. Aižena, Ernas Bērziņas, P. Kuncendorfa, V. Rūsas, Zelmas Tālbergas un S. Vidberga grafikas.
————————————————————————–
Izglītības Ministrijas Mēnešraksts Nr. 10 (01.10.1937)
111. Vidusskolu direkcijas rīkojumi.
Protokols…
Pielaisti

Zelma Tālberga par zīmēšanas, mākslas vēstures un rokdarbu skolot. Ilūkstes v. ģimn. Ernas Bērziņas atvaļinājuma laikā ar š. g. 1. oktobri.
——————————————————————————-
Izglītības Ministrijas Mēnešraksts Nr. 10, 01.10.1937
Zemgales tēlotajās mākslas izstāde
J. S.

no 28. augusta līdz 12. septembrim 1937. g. Jelgavā Viestura piemiņas pilī. — Lauksaimniecības Kameras sarīkotā Zemgales novada izstādē bija ierādīta cienīga vieta arī tēlotājām mākslām, sarīkojot Viestura piemiņas pilī plašu izstādi, kurā piedalījās 53 autori ar 212 darbiem. Izstādes nodaļas galvenais uzdevums — „rādīt Zemgales sasniegumus un Zemgales īpatnējo seju šinī nozarē, kā arī atklāt Zemgales mākslinieku, neizslēdzot jau mirušo garīgo seju un nozīmi Latvijas mākslas dzīvē.” Izstādē piedalījās ar saviem darbiem mākslinieki, kas cēlušies no Zemgales, resp. dzimuši un auguši Zemgalē, un mākslinieki, kas tagad dzīvo Zemgalē un te nodzīvojuši ne mazāk par trim gadiem, ja viņi nav nodomājuši nākotnē piedalīties līdzīgās izstādēs citos valsts apgabalos. Tā nu izstādē piedalījās arī citu novadu mākslinieki, kas pašlaik darbojas Zemgalē, arī V. Matvejs bija izstādīts, lai gan dzimis Rīgā, bet cēlies no Naudītes pag. Tas rāda, kāda nenoteiktība rodas, noteicot pašu mākslinieka piederību Zemgalei. Tone, piem., gan dzimis Zemgalē, bet mākslinieciski attīstījies un darbojies ārpus Zemgales; Baltgailis — vidzemnieks, bet darbojas ilgus gadus Jelgavā. Ja jau vieta, novads, kā to uzsver arī tagadnes mākslas zinātne ietekmē mākslas formas, tad šai gadījumā viena mākslinieka darbos var kontaminēties vai pārslāņoties dažādas īpatnības; atrast specifiski zemgalisko nokrāsu, sevišķi modernās dzīves apstākļos, kur vilciens vai autobuss mūs stundas laikā pārsviež no Zemgales citā novadā, būs gan stipri problemātiska lieta. Kataloga priekšvārdā runāts, ka Zemgales māksliniekiem esot raksturīga iegrimšana sevī un tīrās mākslas meklējumi. Sevī iegrimst, piem., arī sapņotājs Pērle, tēlnieks Zaļkalns, būdami vidzemnieki; Neiļa darbos gan šalc dzīves prieks, bet Tones, Matveja, Valtera gleznās izskan drīzāk krēslainības un skumju stīgas. G. Eliass turpretim ir ar stipru reālistisku ievirzi. Lai nu būtu kā būdams, izstāde katrā ziņā bija interesanta un deva daudz ierosinājumu.

Glezniecībā piedalījās: Ansis Artums (9 darbi), Kārlis Baltgailis (5 darbi), Rūdolfs Bērziņš (2 darbi), Verners Blumenaus (2 darbi), Jānis Brinkmanis (2 darbi), Kārlis Celmiņš (3 darbi), Roberts Dobelnieks (1 darbs), Arvīds Egle (7 darbi), Ģederts Eliass (12 darbi), Jānis Jablovskis (1 d.), Eduards Jurķelis (l d.), Valdis Kalnroze (2 d.), Arturs Lapiņš (3 d.), Vilis Linga (4 d.), Oskars Mangulis (2 d.), Voldemārs Matvejs † (5 d.), Kārlis Meiris (2 d.), Kārlis Mudelis (2 d.), Kārlis Neilis (6 d.), Arnolds Nulītis (6. d.), Alberts Osītis (3 d.), Jānis Plase (1 d.), Aleksandrs Romāns † (1 d.), Bernhards Rozens (1 d.), Aleksandrs Strekavins (1 d.), Ansis Stunda (1 d.), Atis Skulme (7 d.), Uga Skulme (6 d.), Arvīds Spertāls (6 d.), Fricis Sutra (1 d.), Šalkovskis (1 d.), Paulis Štelmachers †(3 d.), Voldemārs Štelfs (1 d.), Voldemārs Tone (12 d.), Jānis Valters † (4 d.), Jūlijs Viļumainis (3 d.), Jānis Zommerfelds (2 d.).

Grafikā piedalījās: Arturs Apinis (5 d.), Leonids Āriņš (4 d.), Jānis Aižens (9 d.), Erna Bērziņa (6 d.), Elza Druja (5 d.), Anna Grosberga (2 d.), Pāvils Kuncendorfs (2 d.), Jānis Kalniņš (2 d.), Voldemārs Meija (2 d.), Alfrēds Plīte-Pleite † (8 d.), Visvaldis Rūsa (8 d.), Zelma Tālberga (10 d.), Sigismunds Vidbergs (5 d.), Pēteris Zutis (8 d.). Skulptūrā: Mārtiņš Zaurs (4 d.), Lūcija Žurgina (3 d.) un Marija Kraģīte (2 d., katalogā nav minēta).
——————————————————————————–
Sējējs 01.10.1939
Ernas Bērziņas — Strauts

——————————————————————————–
Brīvā Zeme 04.04.1940
Zemnieku gleznotājs ANDERSS CORNS [Anders Leonard Zorn]
ERNA BĒRZIŅA

No zviedru māksliniekiem visvairāk pazīstams Anderss Corns. Dzimis viņš 1860. gadā Mora, Zviedrijā un miris turpat 1920. gadā. Tur jau kā mazs zēns ganos iedams Corns grieza kokā govis un zirgus un krāsoja tos ar ogu sulu.

Pieaudzis Corns ar tēlniecību — kokā griešanu nodarbojās tikai starp citu, jo viņš kļuva par gleznotāju un grafiķi, bet spēcīga, plastiska formu izjūta manāma visos viņa darbos. 15 gadu vecumā Corns sāk mācīties Stokholmā mākslas skolā, tad mākslas akadēmijā, kur iesāk strādāt tēlniecībā, tad piegriežas ūdens krāsām un drīz gūst labus panākumus. Bet savu īsto izteiksmes veidu Corns atrod tikai tad, kad pēc ūdens krāsu gleznojumiem sāk darināt asējumus

[Valkula, 1912]
———————————————————————————

Brīvā Zeme 01.06.1940
Draudzīgā aicinājuma karogs

Sekojot Draudzīgam aicinājumam, ārpus Saikavas pagasta dzīvojošie šī pagasta pilsoņi ierosināja līdzekļu vākšanu, lai pasniegtu karogu Saikavas Kalna pamatskolai. Ar Prezidenta un saikaviešu ziedotiem līdzekļiem pēc brīvmākslinieces Ernas Bērziņas zīmējuma izgatavoto karogu Saikavas Kalna pamatskolai ārpus pagasta dzīvojošo saikaviešu vārdā rīcības komitēja pasniegs skolas izlaiduma aktā rīt.
——————————————————-
Brīvais Zemnieks Nr.31, 05.02.1941
Latvijas PSR tēlotājas mākslas izstāde
Artūrs Jūrasteteris.

Kā jau agrāk aprādīts, šai izstādē dominējošā ir glezniecība — īpaši ainavu un klusās dabas žanros. Pie tam ar noteiktu studij materiālu.

Tēlniecībai, kas tik vāji pārstāvēta, visumā, īsā sagatavošanās laika dēļ, arī faktiski varēja būt par iemeslu apstāklis, ka autoriem še vēl nav materiālos vai metos izpildītu ieceres projektu. Uzmanību saista trīs vārdi: Aleksandra Kalniņa, Mārtiņš Zaurs, Egons Zvirbulis. Žanram marmorā cirsta grupa „Māte” (275) liecina par teicamu dekoratīvās tēlniecības dotībām. Tā ļoti kompakta uzbūvē un stilistiski atgādina izteiksmes veidus, kas Rīgā redzēti igauņu tēlnieka Starkopfa paņēmienos. Arī otrs žanra darbs, citrona kokā grebtais „Alu cilvēks” (276) pieminams atzinīgi, šķietami archaizētā uztverē. Zvirbuļa granītā cirstā „Daiļā dārzniece” (283) un Kalniņas grupa „Māte” (107) ar statueti “PūcIte” (108) pieskaitāmi pie mūsu tēlnieku pēdējā laika izteiksmīgākiem bērnu pasaules un ģimenes dzīves laimi personificējošiem notēlojumiem.

Redzams, ka bez Voldemāra Irbes pasteļ zīmējumu technikai pievērsušies arī citi autori. No Irbes 3 darbiem atzīmējama „Darbnīca” (80) auksto toņu nokrāsā. Jānim Ramanim kāda izteiksmīga „Ainava” (106), bet Kurtam Fridrichsonam ļoti savdabīga pastelī zīmēta galvas studija „Anri Barbiss” (66). Leonīda Āriņa „Akvarelis” (11) un „Ainava” (12) gan būtu atzīmējami kā oriģinālākie, bet, tāpat kā eļļas glezniecību apcerot, nācās atzīmēt „svešās literatūras” ietekmi tukumiešu Artuma un Neiļa darbos — tas pats jāsaka ari par Āriņu. Ļoti pārsteidz Kārlis Bušs ar savām temperām. Vispirms, dīvains iespaids par šo mākslinieku rodas no viņa ilustrācijām Furmanova „Čapajevam“, tad uzreiz architektoniski konstruētas, pārliecinoši sacerētas cietuma dzīves ainas, un beidzot — gandrīz nevainojamā figūralista manierē traktētās „Linu plūcējas” (34). Abas pārējās temperas atkal pavisam citas kvalitātes. Svaigs triepums jūtams Alfrēda Kalniņa akvareļos „Negaisa tuvošanās” (110) un „Remontā” (111).

Alekseja Jupatova zīmējums „XVII g. simtenī” (98) savas smalki punktētās technikas pēc, ar izsvērto kolorējumu nu gandrīz būtu pieskaitāms vairāk kādai no reproducējošo grafisko mākslu nozarēm nekā tīram zīmējumam. Precīzas, bet kompozīcijā sadrumstalotas un technikā cietas ir Fridolina Eglīša litogrāfijas. — Eduards Bauze, tušas zīmējumos „Nomale” (19 un 20), par iepriekšminēto vingrāks zīmējumā, bet neskaidri risina iekšējā satura jautājumus (stāstījumā). — Savādi atzīt, ka pie mums tīrās grafiskās mākslas (līdzīgi ofortam un ksilogrāfijai) attīstās it kā joņiem — brīžam veidojoties patstāvīgās, tikai grafiskām mākslām iezīmīgās problēmās, brīžam atrodoties pusceļā starp pielietojamo (rūpniecības) grafiku un parasto grāmatu ilustrāciju, šķiet, patlaban iestājies šis, otrs moments, kā to pierāda vai visi izcilākie ksilogrāfi: Aleksandrs Junkers, Ernests Mauriņš, Jānis Plēpis, Nikolajs Puzirevskis, un Pēteris Upītis. Zināmā izņēmuma stāvokli atrodas ofortisti Oļģerts Ābelīte, Voldemārs Krastiņš un Erna Bērziņa. Abi pirmie it kā aprakušies vecmeistaru tēchnlsko finešu studijās, kas gan var būt ļoti pamācošas, bet dažreiz bīstamas arī personīgās izpausmes gatavībai. Savus motīvus “llūkstes ainava” (23) un “Dārza stūris” (24) sirsnīgi apmīļojusi Bērziņa.

Baltais zvirbulis, kā arvienu plašākās tēlotāju mākslu izstādēs, arī I Latvijas PSR šo mākslu parādē ir rotmākslas, par ko, uz 3 m gara galda ar saviem labākiem eksponātiem atgādina: keramikā — E. Sīlis ar Pormali; audumos — E. Ūdris; pinumos — O. Kaza, bet grāmatsiešanā — A. Purmalis.

Kādas varētu būt izredzes nākotnē, apcerot sasniegumus un guvumus I Latvijas PSR tēlotājas mākslas izstādē? Beidzamos gados mūsu mākslas pārdzīvojušas sarežģītu iekšējas pārorientēšanās procesu. Acumirklī šīs pārkārtošanās būtība izteicas — cīņā par sociālistiskā reālisma principa uzvarām. Mākslas darbu estētiskām vērtībām jābūt nesaraujamām saitēm vienotām ar idejisku saturu. Tam būtu vēsturiski un laikmetīgi attaisnojumi. Citiem vārdiem, kā to kādā vietā izteicis galvenās tēlotāju mākslinieku pārvaldes priekšnieks V. Škvarikovs („Sovetskoje iskusstvo” Nr. 2 (737) — 1941. g.): „Padomju mākslinieku uzdevumu uzmanības centrā ir patiess jaunā salikuma, sociālistiskās sabiedrības salikuma cilvēka notēlojums. Tamlīdz, vēl arvienu svarīga paliek mūsu zemes pagātnes patiesā iztēle, cilvēces vēstures iztēle.” Un tālāk — „mākslas darbu idejiskais satvars savu īsteno izteiksmes spēka pakāpi sasniedz tikai tad, kad mākslinieks uzrāda pietiekami augstu līmeni formas izpratnē, kad tas ir sasniedzis zināmu meistarību. Tikai pilnīgās mākslas formās var ietilpināties lielas un skaistas idejas.” Kā redzams, tāds principiāls nostādījums mākslā pilnīgi izslēdz izrunāšanos par padomju reālistīgās mākslas it kā “oficiālo” raksturu, kas varētu nivelēt mākslinieku individualitātes, ierobežojot viņu radītājas spējas ar it kā nosacītu žanru un gleznošanas manieri. Zem sociālistiskā reālisma karoga var sadarboties mākslinieki ar ļoti dažādu radītāju impulsu salikuma nogulsnējumu.

—————————————————

Laikraksts „Latvietis“
Ceturtdien, 2024. gada 19. decembrī

Latvijas kolekcija
20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbi no Malmes muzeja krājuma

Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 2024. gada 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) noritēs izstāde Latvijas kolekcija, kas parāda 20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbus no Malmes muzeja krājuma un tos papildinošus mūsdienu autoru jaundarbus.

1939. gadā Malmes Mākslas muzejam kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija – unikāls Latvijas mākslas momentuzņēmums starp diviem pasaules kariem. Darbu kopums – ainavas, portreti, klusās dabas un scenogrāfiju skices – iezīmē pāreju no 20. gadsimta 20. gadu modernisma eksperimentiem uz reālismu, kas bija raksturīgs 30. gadu Eiropas mākslai, un tematiski pievēršas Latvijas dabai un nacionālās kultūras cildinošām idejām, sabalsojoties ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma kultūrpolitiku. Līdz 1958. gadam kolekcija bija skatāma Malmes Mākslas muzejā, bet tad no pastāvīgās ekspozīcijas noņemta un nav tikusi izstādīta.

Ar mērķi turpināt kolekcijas izpēti un kontekstualizēt visu 47 darbu kopumu, sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (LLMC) 2022. gadā kolekcija no jauna, pilnā apjomā tika izstādīta Malmes Mākslas muzejā. Tagad pirmo reizi – 85 gadus pēc kolekcijas veidošanas sākuma – daļa mākslas darbu atgriežas Latvijā.

Rīgas izstādi papildina šodienas autoru redzējums – astoņi laikmetīgās mākslas jaundarbi, kas izceļ nepamanītos naratīvus Latvijas mākslas kolekcijā un komentē plašākus jautājumus, saistītus ar nacionālismu un nacionālas valsts dzimšanu. Mūsdienu mākslinieku darbi iekļauti Malmes Mākslas muzeja kolekcijā, kļūstot par Latvijas mākslas izlases laikmetīgu interpretāciju un paplašinājumu.

„Latvijas kolekcija Malmē gan aktualizē tā laika mākslinieku darbību un politisko situāciju Latvijā, gan aicina pārdomāt, kur, kā un vai Latvijas mākslas darbi pieejami ārvalstu muzeju kolekcijās un to stāsti – starptautiskiem skatītājiem,“ uzsver Inga Lāce, viena no trim izstādes kuratorēm.

Pētot un papildinot Latvijas kolekciju, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Malmes Mākslas muzejs un Latvijas Nacionālais mākslas muzejs veido jaunus saskarsmes tiltus, rosinot plašāku diskusiju par vārda brīvību un tās trauslumu, kā arī mākslas lomu sabiedrības ekosistēmā un politikā, muzeju kolekciju veidošanu un mākslinieku līdzdalību nacionālu valstu naratīvu formulēšanā, kultūras diplomātijā un valstu politikā.

Izstādi pavada publiskā programma, ietverot tikšanos ar projekta kuratorēm, sarunu par Latvijas mākslas darbu likteni Otrā pasaules kara notikumu ietekmē, starptautisku simpoziju par muzeju lomu un atbildību sabiedrībā 21. gadsimtā, kā arī radošo darbnīcu bērniem un vecākiem kopā ar mākslinieci Ievu Krauli-Kūnu. Februārī notiks mākslinieces Makdas Embaje (Makda Embaie, Norvēģija) performance-sarunu šovs Karnevāls, kas tapusi iedvesmojoties no Jāņa Tīdemaņa dinamiskās gleznas Karnevāls, un izstādes noslēguma koncerts sadarbībā ar komponistu Henriju Poikānu.

Izstādē piedalās:
• Mākslinieki no Latvijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Ukrainas, Igaunijas, Dānijas un Lietuvas: Ieva Epnere, Ieva Kraule-Kūna, Santjago Mostins (Santiago Mostyn) un Susanna Jablonska (Susanna Jablonski), Makda Embaje (Makda Embaie), Lada Nakonečna (Lada Nakonechna), Jānuss Samma (Jaanus Samma), Asbjerns Skous (Asbjørn Skou) un Anastasija Sosunova (Anastasia Sosunova).

Mākslinieki „Latvijas mākslas kolekcijā“ Malmes Mākslas muzejā:
• Jānis Aižēns, Augusts Annuss, Arturs Apinis, Jēkabs Apinis, Kārlis Baltgailis, Jānis Cielavs, Jānis Cīrulis, Elza Druja, Erna Dzelme-Bērziņa, Eduards Dzenis, Otomija Freiberga, Jāzeps Grosvalds, Arvīds Gusārs, Eduards Kalniņš, Kārlis Krauze, Valdemārs Krastiņš, Jānis Kuga, Ludolfs Liberts, Milda Liepiņa, Jānis Liepiņš, Jūlijs Madernieks, Marija Induse-Muceniece, Oskars Norītis, Jānis Plēpis, Janis Rozentāls, Pēteris Rožlapa, Arijs Skride, Oto Skulme, Uga Skulme, Janis Šternbergs, Arvīds Štrauss, Niklāvs Strunke, Erasts Šveics, Leo Svemps, Zelma Tālberga, Jānis Tīdemanis, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Johans Valters (Johann Walter), Vilis Vasariņš, Ernests Veilands, Sigismunds Vidbergs, Vilhelms Purvītis, Kārlis Zāle, Teodors Zaļkalns, Rihards Zariņš.

Izstādi organizē:
• Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Malmes Mākslas muzeju.

Izstādi atbalsta:
• Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Novum Riga Charitable Foundation, Zviedrijas vēstniecība, Danish Arts Foundation, krāsu ražotājs „Vivacolor“.

Izstādes kuratores:
• Inga Lāce, Lote Lēvholma (Lotte Løvholm), Solvita Krese.

Izstādes producente:
• Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece, Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja / Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Izstādes arhitekte:
• Līva Kreislere

Preses materiālu sagatavoja:
Nataļja Sujunšalijeva, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Preses centra vadītāja

Tributes (Ķikure/Kikure)

Austrālijas Latvietis 29.01.2003
LATVIEŠU RAKSTNIECE AIZVĒRUSI DZĪVES GRĀMATU 4.10.1906.-1.1.2003.
Elga Rodze-Ķīsele

Cilvēka dzīve veidojas starp atnākšanu un aiziešanu, tāpat kā grāmatas saturs ir ietilpināts starp diviem vākiem, ko lieto grāmatas atvēršanai un aizvēršanai. Grāmatas satura būtību veido cilvēks, kas, pēc vāku atvēršanas, savas dzīves stāstu atstāj tiem, kas vēlas to lasīt.

Rakstniece Erna Ķikure, dzimusi Bērziņa, precējusies Dzelme, savas dzīves grāmatas vākus atvēra Latvijā, Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās, saimnieka ģimenē. Jau agrā bērnībā meitene, vērojot dabas skaistumu, tiekusies pēc dzīves skaistuma, ko viņa, gadiem ejot, spējusi saskatīt mākslā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas viņa iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, ko beidza kā grafiķe. 1929. gadā sāka strādāt Ilūkstes ģimnāzijā par skolotāju un ar saviem darbiem sāka arī piedalīties izstādēs.

Glezniecība jauno mākslinieci tomēr neapmierināja – viņa tiecās pēc kaut kā vairāk. Jau meitenes gados viņa sajutusi tieksmi rakstīt, bet tikai pusmūža gados uzdrošinājusies sarakstīt pirmo grāmatu Mūsu kaimiņš (1962. g.), kas iznāca Austrālijā. levērojamais latviešu literatūras kritiķis Jānis Rudzītis par Ķikures pirmo grāmatu saka, ka tai ir kāda savdabīga jūtoņa, kāda stilistiska un dvēseliska atmosfaira.

Pirmā grāmata apliecināja Ernas Ķikures rakstnieces spējas. Labo atsauksmju iedrošināta, Erna Ķikure turpināja rakstīt. Dzīvojot Melburnā [ne Melburnā bet pie Vajongas (Wyong), laukos netālu no Sidnejas], viņai radās ciešs kontakts ar rakstnieku Jāni Sarmu abi apmainījās vēstulēm, kur izteica savas domas, ieceres un vēlēšanos. Vēstules, kas rakstītas laikā no 1953. – 1962. gadam, sakopotas divos sējumos, kas [pirmais sējums] parādījās atklātībā 1980. gadā.

1985. gadā klajā nāk Dienas un gadi. lejūtīgi bērnības atmiņu tēlojumi atrodami grāmatā Kā plūsti, Aiviekste? (1989. g.), Ceļa akmeņu raksts iznāk 1990. gadā un Tu prasi patiesu stāstu klajā nāk 1991. gadā. Šajā gadā Erna Ķikure saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa balvu. 1993. gadā radās grāmata Būs skaista diena, 1995. gadā Desmit dzejoļi no Ķikures, bet 1996. gadā Mājas un ceļi. Ernas Ķikures darbi publicēti ari periodikā, sevišķi laikrakstā Austrālijas Latvietis.

Viņas dzejoļos jūtami liriski ietonētu tēlu un izjūtu skicējumi. Prozā Ķikure vairāk tēlojusi, mazāk stāstījusi. Nereti sastopami sāpju, vilšanās, rezignācijas un garīgas vientulības motīvi. Sarakstē ar J.Sarmu atrodami vērē ņemami kultūrvēsturiski materiāli.

Rakstniece bija Latviešu preses biedrības locekle un pēdējos mūža gadus dzīvoja Kalgarijā, Kanādā.

Latviešu literātu saime izjutīs Ernas Ķikures aiziešanu no šīs pasaules, jo, kopā sanākot, redzami un jūtami lielie robi rakstnieku rindās.

Kad pienāk laiks no zemes projām iet,
Ir dzīves stāsta vāki jāver ciet …

—————————————–

Ritums 01.02.2003
Mūsu mīļā mamma, rakstniece
ERNA ĶIKURE-DZELME dz. BĒRZIŅA

dzimusi 1906. g. 4. oktobrī Madonas apr. Ļaudonas pag. Ķikuros, šķīrās no mums 2003. g. 1. janvārī Kalgarijā, Kanādā.
Mīlestībā piemin meitas Inese Birstiņa un Dzidra Mitchell un mazdēls Tālis Mitchell.

————————–

Ļaudonas vēstis Nr. 2 (106) februāris 2003.g.
Atvadu vārdi
Erna Ķikure Aizsaulē
(1906.g. 4. okt. – 2003.g. 1. janv.)
Dace Zvirgzdiņa

No ziemas sporta pilsētas Kalgari saņemta ziņa, ka 1.janvārī Baltajā mierā iegājusi ļaudoniete Erna Ķikure. Rakstniece, dzejniece, māksliniece. Ļaudonas “Ķikuru” kādreizējā saimnieku Bērziņu vecākā meita.

Pirms desmit gadiem pārliecinājos, ka tajā vietā upmalā palikuši ēku mūra pamati. Viņa zināja to, taču priecājās, ka Bērziņu zemē kāds jauns cilvēks gribot stādīt kokus.

“Esmu tos sapņos simtreiz redzējusi, un, lai gan lasīt par sapņiem ir mocoši, es to reiz uzrakstīšu,” — rakstīts par Ķikuriem vēstulē 1992.gada 15. jūlijā. Šie sapņi ienāk vairākos tēlojumos krājumā “Būs skaista diena” (1993). “Kā plūsti, Aiviekste, gar seniem krastiem?” — jautāts dzejolī, šī pati rinda ir citas grāmatas virsrakstā. Viņai bija svarīgi, lai upe būtu tīra, lai tās krastos dzīvotu labi cilvēki.

1944.gada augustā Sāvienas un Ļaudonas skolu zīmēšanas skolotāja Erna Dzelme kopā ar māti, vīru un meitiņu Inesi devās bēgļu gaitās, vēl nezinot, kurp tās aizvedīs. Kādā Kalsnavas vai Bērzaunes šķūnī zem siena palika viņas klavieres, pļavā aiz Ērgļiem — segā ievīstīts ofortu rullis…

Ģimene nokļuva Vācijā, vispirms Sudētijā, tad Štutgartes apkārtnē. Tur pasaulē nāca otra meita Dzidra, un tur palika māte. 1949. gadā Dzelmes aizbrauca uz Austrāliju, kur diplomētā māksliniece strādāja visus lauku un kūts darbus Sidnejas tuvumā, apgādāja savējos, pelnījās ar klavieru privātstundām. Smags fizisks darbs, nepārtrauktas rūpes par iztiku, meiteņu skološanu, raizes par māsas ģimeni, kas 1941.gadā bija izsūtīta uz Sibīriju. Pavisam retas minūtes klavierspēlei, mēģinājumiem atgriezties pie mākslas, kaut ko uzrakstīt.

Pēdējos divdesmit gadus rakstniece dzīvoja pie meitas Montreālā, pēc tam Kalgarī, Kanādā, taču, kamēr spēja, līdzīgi Kukažiņai bieži ceļoja uz Austrāliju.

Ir iznākušas vienpadsmit E.Ķikures grāmatas, vairumam no tām izdevēja ir Inese Birstiņa, savukārt viņas dzīves biedrs Nelsons Vignolts (Vigneault) un māsa Dzidra Mičela (Mitchell) veidojuši noformējumu. Daži eksemplāri atvesti vai atsūtīti arī uz Latviju.

Viņa kādreiz rakstīja:

“Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdas, tas ir — skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt; nenoniecināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā.”

Vienkāršiem vārdiem viņas dzejā un prozā ieskicējas situācijas, izjūtas, pārdomas. Nejūt aizvainojumu, nepārvaramu rūgtumu par pāri nodarījumiem vai zaudēto, drīzāk mieru un cerības. 1991.gadā Ernai Ķikurei par grāmatām “Kā plūsti, Aiviekste?“, “Uz tilta“, “Ceļa akmeņu raksts” piešķirts lielākais trimdas apbalvojums literatūrā — Jāņa Jaunsudrabiņa balva.

Noslēdzies reti garš, bagāts, skaists mūžs. Domās esam kopā ar Ernas Ķikures tuviniekiem, viņas daiļrades pazinējiem Ļaudonā, Latvijā, pasaulē.

—————————————————————————————–

Latvija Amerikā 19.04.2003
Ernai Ķikurei aizejot
Indra Gubiņa

Aiziet mūžībā mūsu vecākā paaudze, un šejienes rakstnieku rindas kļūst aizvien retākas, jo jauni klāt nerodas. Kad cilvēka vairs nav, dzīvo vēl viņa darbs un atmiņas, dažreiz ilgāku, dažreiz iīsāku laiku. Manī ir atmiņas par lasīto un kopā pavadītiem brīžiem ar rakstnieci Ernu Ķikuri, kura nu jau mūžībā kopš šā gada 1. janvāra. Savas dzīves gaitā viņa ienāca mūsu rakstniecībā vēlu, kad jau bija 56 gadus veca. Ar savu 1962. gadā publicēto pirmo stāstu krājumu „Mūsu kaimiņš“, sevi apliecinādama jau kā nobriedušu rakstnieci. Austrālijas latviešu periodikā viņas darbi gan bija parādījušies agrāk, bet lielākai lasītāju daļai Erna Ķikure bija vēl nepazīstama.

Atceros viņu sirmu, lēniīgu, ar siltām acīm un smaidu, kad Banfas mežājā mēs staigājām un runājāmies gan par Latviju, gan Austrāliju, kur viņa bija aizvadījusi ilgus gadus. Salīdzinājām dabas skaistumu dažādos kontinentos, un es nojautu, ka Erna ir cilvēks, kas skaisto redz visur. Mēs apbrīnojām dažādās sūnas, priežu skujas, ilgi stāvējām Bou (Bow) upes krastā un vērojām saulrietu. Vai tas bija sen? Droši vien pirms pāris gadu desmitiem. Tad — cita reize — 1988[9]. gads Losandželosā Latviešu Rakstnieku Apvienības rīkotā tikšanās nedēļā. Toreiz pirmo reizi no Latvijas varēja piedalīties trīs rakstnieki, un Erna — vecākā no mums visiem, gribēja viņus satikt, runāt, klausīties. Toreiz viņa no Austrālijas jau bija pārcēlusies uz Kanādu pie meitas — mākslinieces Ineses Birstiņas, kura ar apbrīnojamu sirsnību rūpējās par mātes darbu publicēšanu, kamēr otra Ernas meita Dzidra Mičele savukārt rūpējās par mātes darbu ilustrēšanu. Mākslinieciski ievirzīta ģimene! Erna Ķikure arī pati — māksliniece, 1932. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijā Richarda Zariņa vadīto grafikas klasi. Un ne tikai vizuālā māksla Ernu saistīja, bet ar labiem panākumiem viņa mācījās klavierspēli Tautas konservatorijā. Pēc bēgļu gaitām Vācijā, kad dzīves apstākļi Austrālijā ievirzīja viņu smagā darbā lauku saimniecībā, klavieres īsajos brīvajos brīžos bija gara remdinātājas. Vēlāk, kad meitas bija izaudzinātas, rakstnieka un gleznotāja Jāņa Sarmas (Kalniņa) skubināta, Erna pievērsās trešajam mākslas virzienam — rakstniecībai.

Kad Austrālijā no izolētās lauku dzīves autore pārcēlās uz Melburnu [uz Sidneju], viņai kontakts ar J. Sarmu pastiprinājās, un abu autoru rakstītās vēstules no 1953-1962.g. tika izdota grāmatā “Ķikures un Sarmas vēstules” (1982), kas pavēra ieskatu rakstnieces tapšanā, kā arī atspoguļo Austrālijā iebraukušo latviešu eksistences cīņu.

E. Ķikurei publicētas vienpadsmit grāmatas. Lielākā daļa, kad rakstniece jau astoņdesmitos, un vēl gribējās piezīmēt, ka tajā laikā mēs, jaunākie par datoriem vēl tikai klausījāmies un runājām, bet Erna to jau lietoja!

Kaut viņas pirmā grāmata — 1962. gadā tika atzinīgi novērtēta, otra proza „Uz tilta” iznāca turpat vai pēc 30 gadu atstarpes — 1990. gadā. Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi bija autores ražīgākie. Bez jau minētajām vēl publicētas grāmatas: “Kā plūsti Aiviekste“, “Būs skaista diena“, “Ceļa akmeņu raksts“, “Tu prasi patiesu stāstu“, “Mājas un ceļi“, un par saviem darbiem 1991. gadā autore saņēma J.Jaunsudrabiņa balvu prozā.

E. Ķikures prozā atmiņu tēlojumi gan rakstīti tādā kā minora gammā, bet ar siltu pieeju jebkura cilvēka vai apkārtnes tēlojumam. Varētu teikt — viņas proza ir liriska. Tomēr tiešā lirika ir palikusi viņas dzejoļu krājumos “Dienas un gadi” (1985), „Artava” (1988) un “Desmit dzejoļi” (1995), kā arī vairākos periodiskos izdevumos.

Rakstniece Erna Ķikure, dzimusi 1906. gada 4. oktobrī Bērziņu ģimenē, precējusies Dzelme. Latvijā strādājusi Ilūkstes ģimnāzijā par zīmēšanas skolotāju un ar savām ofortā veidotām ainavām piedalījusies vairākās mākslas izstādēs. Mākslā vēl papildinājusies Beļģijas Karaliskajā mākslas akadēmijā Antverpenē, 1939. g. Tomēr rakstniecība Ernas Ķikures mūža pēdējo pāris desmitgadu laikā kļuva par viņas galveno māksliniecisko izpausmi.

Rakstniece mirusi šā gada 1. janvāri Kalgarijā, Kanādā.

——————————————————————————————–

Ļaudonas Vēstis – 2004.
Atceroties Ernu Ķikuri-Dzelmi
Līga Calmāne

Pagājušā gada 1.janvārī 96 gadu vecumā Aizsaules ceļos aizgāja mūsu novadniece, rakstniece, dzejniece, māksliniece. Mira tālu no dzimtās Latvijas – Kanādā Kalgari. Tur palika dzīvot viņas meita Inese Birztin [sic]. Citēšu rindas no Ineses kundzes vēstules, kas atceļoja uz Ļaudonu pagājušā gada janvārī:

“Paldies par Jūsu vēlējumiem, tos lasīju mammai, un viņa par tiem priecājās. Šoreiz no mums bēdīgas ziņas – mamma (Erna Ķikure-Dzelme) nomira Jaungada dienā. Viņa saslima pirms Ziemassvētkiem, tad uzlabojās, bet tomēr neizturēja. Viņai bija 96 gadi. Vēlreiz ļoti sirsnīgi saku paldies par apsveikumiem. Tie mammai bija ļoti nozīmīgi. Es domāju, ka viņa vēl vienmēr cerēja, kaut kā viņa vai mēs (meitas) varētu atgriezties Latvijā – Ķikuros. Un varbūt, ka mana māsa Dzidra, un ja ne viņa, tad varbūt viņas dēls Tālis…” Šajā sūtījumā saņēmu arī retu dāvanu – fotogrāfiju, kurā E. Ķikure-Dzelme redzama 2002.gada augustā uzņemta kopā ar meitu Dzidru.

Otra meita Dzidra Mitchell man raksta no Austrālijas Paddingtonas. Sarakstē uzzināju, ka Dzidras kundze ir māksliniece, kas ražīgi strādā, gatavodama savu darbu izstādes, arī Sidnejā. Viņa atzinīgi izsakās par mūsu avīzīti: “Paldies par avīzēm! Bija aizkustinoši ieraudzīt to rakstu par mammu tādā vietā, kur rāda tik daudz par dzīvi un visādām darbībām un interesantiem notikumiem. Kā viņa būtu gribējusi redzēt visu to, kas tur jums notiek Ļaudonā!”

Māsas ir izteikušas vēlēšanos guldīt mammas pelnus Ļaudonas kapos, blakus rakstnieces tēvam. Šogad, ja viņu materiālās iespējas to atļaus, viņas gribētu atbraukt.

Noslēgumā dzeja no E. Ķikures-Dzelmes grāmatas “Artava”:

Vīzija
Rudens koks

———————————————————————————–

Stars (Madona) 27.09.2005


Atgriežas rakstniece un viņas lietas
Dace Zvirgzdiņa

Ļaudoniete, rakstniece un māksliniece Erna Ķikure (Dzelme, dzimusi Bērziņa) nomira Kalgari (Kanādā) 2003. gada pirmajā dienā deviņdesmit sešu gadu vecumā.

Rakstnieces meita Inese Birstiņa vasaras sākumā Madonas muzejam atsūtīja mātes arhīvu un personīgās lietas, iesaiņotas piecās kastēs. Dienasgrāmatas ar ikdienas gaitu aprakstiem, izjūtām un tobrīd sacerētiem dzejoļiem, stāsti rokrakstā, pēc tam pārrakstīti ar mašīnu vai datoru. Piezīmju grāmatiņas. Vēstules. Ļoti palielinātas mīļāko skaņdarbu notis, jo mūža beigās parasta izmēra burtus un notis viņa vairs nevarēja saskatīt, bet joprojām labprāt spēlēja klavieres. Visu materiālu pamatīga izpēte mani vēl gaida. Muzeja krājumu papildinās rakstnieces personīgās lietas – apģērba piederumi, somiņas, apavi, brilles, dažas rotaslietas. Kā mīļa piemiņa līdzi izvadāts izšuvumu komplekts, gatavots un godalgots vēl Latvijā. Rokdarbi strādāti arī 1970.-1980. gados, lai latviskās sedziņas nodotu tautiešu veikalam. Šos priekšmetus pēc izvērtēšanas un apstrādes piedāvāsim apskatei nākamvasar kultūras darbiniekiem – simtgadniekiem veltītajā izstādē.

Savā zemē atgriežas arī pati rakstniece. Trīs dienas pirms 99. dzimšanas dienas – 1. oktobrī pulksten 12.00 – paredzēta viņas urnas apglabāšana Ļaudonas kapos, līdzās 1919. gadā Pļaviņās nošautajam tēvam.

Sestdien pulcēties aicināti visi, kas ir šai dzimtai piederīgi, atceras viņu vai vēlas kaut ko uzzināt par to. Būsim kopā ar abām meitām māksliniecēm Inesi Birstiņu no Kanādas un Dzidru Mitčelu no Austrālijas.

Pēc tam Ļaudonas kultūras namā būs atmiņu stunda. Pirms vairāk nekā desmit gadiem režisors Kārlis Pamše izveidoja scenāriju izrādei pēc Ernas Ķikures vēstulēm Jānim Sarmam un J. Sarmas romāna motīviem. Tajā spēlēja Nacionālā teātra aktrise Māra Zemdega un pats K. Pamše, režisēja Edgars Kramiņš. Šajā dienā viņi cer piedalīties rakstnieces pēdējā godā, gaidām rakstniekus un dzejniekus. Muzicēs paši ļaudonieši.

——————————————————————

Funeral

Kad ilgi tumst, kad lēni diena grimst
rudens vēsumā, vakara vējā,
ilga gaidīšana vieno bijušo ar nebijušo.
Erna Ķikure

Erna Ķikure
(dz. Bērziņa, prec. Dzelme)
1906.gada 4.oktobrī Ļaudonas pagasta Ķikuros –
2003.gada 1.janvārī Kalgari, Kanādā
Apbedīšana Ļaudonas kapos
2005.gada 1.oktobrī

Mācītājs Ingus Dāboliņš

*****

Piemiņas stunda Ļaudonā 2005.gada 1.oktobrī

Atkal ceļas, uzplaukst, uzbirst, uzzied
putnu bari vakara debesīs
rudens aizlidošanas stundā.
E. Ķikure
            
Kur paliec tik ilgi?

Sapnis

Tur

Mana ceļa akmeņu raksts

Rudens saule krīt uz rokām

Un ko es varu teikt?

Erna Bērziņa dzimusi 1906.gada 4.oktobrī Ļaudonas pagasta Ķikuros. 1924.gadā beidz Madonas vidusskolu, 1932.gadā Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Vienlaikus mācās klavierspēli Tautas konservatorijā.

1932.-1940.g. zīmēšanas skolotāja Ilūkstes vidusskolā, pēc tam Ļaudonas un Sāvienas pamatskolā. 1941.g. apprecējusies ar Jāni Dzelmi.
1944.g. vasarā kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Vāciju.
1949.-1983. dzīvo Austrālijā.
1983.-2003. dzīvo Kanādā.

Prozas grāmatas:

Mūsu kaimiņš, 1962.
Kā plūsti, Aiviekste? 1989.
Uz tilta, Ceļa akmeņu raksts, 1990.
Tu prasi patiesu stāstu…, 1991.
Būs skaista diena, 1993.
Mājas un ceļi (izlase), 1996.
Ķikures un Sarmas sarakste, 2 daļas, 1980., 1991.

Dzeja:

Dienas un gadi, 1985.
Artava, 1988.
10 dzejoļi no Ernas Ķikures, 1995.

{Vecā tēva gredzens ar debeszilo akmeni ceļojot pazuda.[…] Varbūt uz vecā tēva zemi…
No tēlojuma “Vecā tēva gredzens”}

Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdas, tas ir – skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt; nenoniecināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā.

E. Ķikure

———————————————————————–

Diena (Rīga), Kultūra 13.10.2005
Āboli ar prātu un sirdi – sleja
Laima Muktupāvela, rakstniece,

Šogad dāsns ābolu gads. Svētība un sodība vienlaikus. Vienus es izbēru komposta kaudzē, citus rūpīgi saliku kastēs, krāvu pagrabā. Meita jautāja: “Mammu, bet kā tu zini, kurš ir kompostābols, kurš kultūrābols, abi it kā līdzīgi?”

Lasot ābolus, man radās dažas pārdomas par saaugušo kultūras dārzā. Par kritērijiem, kā atšķirt vērtības, kā uzminēt lietderību. Kā saprast, kas veido atšķirību starp mazo/viendienīgo un lielo/saglabājamo?
[…]
Lasu ābolus un dusmojos – kurš gan būs svērējs un mērītājs? Vai domubiedru pulciņi, kuriem pieder vara lobēt māksliniekus kādos nekādos medijos?
[…]
Pagājušajā sestdienā piedalījos skumji skaistā brīdī. Ļaudonas kapsētā pārbedījām Kanādā mirušo dzejnieci Ernu Ķikuri. Visticamāk, ka neesmu par viņu dzirdējusi. Uz dzejnieces kapa plāksnes rakstīts: Erna Ķikure, dzejniece. Erna Dzelme, dzimusi Bērziņa. Cik cilvēku tad te apbedīti? Izskatās, pat it kā trīs. Bērziņa bija gleznotāja, skolotāja. Dzelme bija mājsaimniece, Austrālijā nonākušā trimdinieka fermera sieva. Trešā ir dzejniece, kura, lai izbēgtu no garīgas vientulības, rakstīja dzeju. Ernas Ķikures un rakstnieka Jāņa Sarmas sarakste apkopota grāmatā Ķikures un Sarmas vēstules. Grāmata atzīta par kultūrvēsturisku vērtību. Kas latviešu literatūras āboldārzā ir Erna Ķikure, Latvijā gandrīz vai nezināma dzejniece, jo nav baudīti tās augļi? Savrupa mežābele? Viņa bija novērtēta, saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa prēmiju, kas trimdas rakstniekiem bija augstākais apbalvojums, tātad liekama pie tiem labajiem āboliem. Vai tomēr pie kultūrprocesa, pie tiem mazajiem, kas godprātīgi veido burzmu un rosīšanos kultūrlaukā.

Eh, vienas mocības ar āboliem, ne tikai literātiem, bet visiem kuri sevi izpauž radot.

Krāmēju ābolus un šķiroju. Uz aci, ar prātu. Ja ābolam melnums, to kompostā. Ja liels, tad pagrabā. Apskaidrība tomēr atnāca. Sapratu, ka starpība ne jau simts gramos, bet sirdsnojautā.
[…]


—————————————————————————————-

Stars (Madona) 18.10.2005
Rakstniece atgriežas dzimtajā Ļaudonā
Laima Garā

Pirmā oktobra sestdiena mūs sagaida ar pelēku miglu un rāmu klusumu. No Aiviekstes miglas iznirst saule, krīt dzeltenas lapas. Rakstniece, māksliniece, mūziķe, zemniece – Erna Dzelme, dzim. Bērziņa, jeb Erna Ķikure ir atgriezusies atpakaļ dzimtajā zemē. Mazpamazām pie Ļaudonas kapu kapličas sarodas kādreizējie un tagadējie ļaudonieši – meitas Inese Birstiņa no Kanadas un Dzidra Mitčele no Austrālijas, bijušie kaimiņi un radi – Birnīšu un Bleivu ģimenes, pagasta pašvaldības pārstāvji, jauktais ansamblis un skolēni, Madonas muzeja ļaudis. Klusi skan dziesma un fragmenti no rakstnieces darbiem, sveicienus sūtījis Andrejs Eglītis un režisors Kārlis Pamše. Uz kapa gulst ziedi. Pagasta kultūras namā atmiņu stundā aktrise Māra Zemdega lasa fragmentus no Ernas Ķikures sarakstes ar rakstnieku Jāni Sarmu, savos iespaidos dalās režisors Edgars Kramiņš un rakstniece Laima Muktupāvela. Turpat blakus uz galda rakstnieces grāmatas, rokdarbi un dažas piemiņas lietas. Viņa būtu gribējusi parunāties ar visiem šeit sanākušiem. Latvija – Vācija – Austrālija – Kanāda – Latvija. Loks ir noslēdzies, bet tā vidū paliek viņas darbi – grafikas, stāsti, tēlojumi, dzeja, atmiņas. Bagātības, kuras tālāk nest vajadzēs Ļaudonas jaunajai paaudzei – vēstīt visai Latvijai par vēl vienu izcilu personību, par tās devumu latviešu kultūrai.

[photo: Piemiņas brīdis Ļaudonas kapos]

————————————————————————————————

Austrālijas Latvietis 21.03.2007
ERNAS ĶIKURES SIMTGADEI
Sarīkojums ar darbu lasījumiem un vēstulēm lugā.
Juris Krādziņš

SLB Valodas un literārais pulciņš 18. februārī rīkoja literāru pēcpusdienu Ernas Dzelmes Ķikures (1906.4.X – 2003.1.I) 100 gadu dzimšanas dienas atcerei. Alfrēds Siļķēns, sarīkojumu atklājot, norādīja, ka Erna Ķikure kopusi 3 mākslas: mūziku, literatūru un grafiku, bet viņas meitas Inese un Dzidra rūpējās par to, lai viņas darbs nepazustu. Skolotājs un rakstnieks Kārlis Freimanis kādreiz teicis, ka viņas dzejai nevarot pieiet ar parasto mērauklu, un, to ilustrējot, Alfrēds Siļķēns nolasīja dzejoli no krājuma Dienas un gadi (1985):

Dzeja ir kas vairāk,
kā naids un mīlestība,
lai ari –
dzeja ir naids un mīlestība.
Dzeja it kas vairāk,
kā vārdi un doma,
lai ari
dzeja ir vārdi un doma
Dzeja ir kas cits,
kā krāsa un skaņa,
lai ari
dzeja ir krāsa un skaņa.
Dzeja ir vēl kas cits,
kā vien tas,
ko kāds, teikt gribēdams
vārdos satvēris.
Dzeja ir
kā putns no zaļtumsas zara
uz pleca nolaidies,
līdzi runājis.

un aicināja dzejnieces meitu Dzidru Dzelmi-Mičelu (Mitchel) teikt ievada vārdus. Viņa, cita starpā, pieminēja, ka no mātes dzimtā novada ļaudonieši izdevuši grāmatu Es zemes tās, kur ievietojuši Ķikures dzejoļus un tēlojumus, kur pieminēta Ļaudona, pievienojot ari biogrāfiskas ziņas, jo ilgu laiku par viņu neko nav zinājuši. Sidnejas biedrības bibliotēkai nodevusi 5 ārzemēs izdotās grāmatas.

Priekšnesumu daļu iesāka Lija Veikina un Kārlis Gulbergs, nolasot 3 Ķikures tēlojumus no krājuma Būs skaista diena, 1993. Tēlojumā Kaķi, ko nolasīja Lija Veikina, rakstīts par trim. Vispirms par mazu, slimu kaķīti, kas vēl pirms nāves pamurrājis. Cita kaķene, no rīta apgulusies viņai, gultā guļot, uz krūtīm, it kā modinādama darbam. Vēl cits, pieklīdis kaķis, kā draugs sēdējis kādu soli no viņas ārpus mājas un kā draugs vērojis to pašu ielu. — Tēlojumā Meži, ko lasīja Kārlis Gulbergs, pieminēti gan “lepni meži, kas klāj kalnus, kāpj līdz sniegiem, bet ar laipnībām skopi”, gan “mazie, tukšie Anglijas meži”, kam “īss zaļums, bāls saules retums”; “Austrālijas saules un uguns liesmu tik bieži dedzinātie meži… ar visām to slēptām, neieraugāmām briesmām”; bet Latvijas meži ir silti kā mājas, kas “pacienāja ar melleņu pilnām mētrām, ar brūkleņu ķekariem uz sūnām, dažreiz ar augstiem, gatavu ogu pilniem aivieksteņu zariem.” Beidzot, Lijas Veikinas lasītais tēlojums Saules puķes, kuras bērni zīmē lielas, par visu lapu ar mazu namiņu un cilvēkiem atlikušajā, apakšējā lapas stūrītī. Šīs vasaras saules puķes arī ir lielas un, liekas, “pāri galvai, pāri jumtam, pāri pilsētas tornim”.

Sekoja video lentē uzņemta aktiera Kārļa Pamšes luga par Ķikures un Sarmas saraksti. Šī luga Latvijā vairākkārt rādīta uz skatuves, tad uzņemta videolentē jau 1992. gadā. Sarakste ar Sarmu Ķikurei sākusies, kad viņa 1953. gadā sāka iesūtīt Austrālijas Latvietim savus literāros darbus un, tā kā Sarma bija literārās daļas vadītājs, tie nonāca uz viņa galda. Lugā Kārlis Pamše tēloja Sarmu, bet Māra Zemdega Ķikuri. lespraudumos ar skatiem no Sarmas romāna Rotaļa bez noteikumiem Kārlis Pamše tēloja inženieri Herbertu Galakrodznieku, bet Māra Zemdega viņa sievu Tintiju. Filmas garums — 70 minūtes.

Filmas/lugas sākumā Kārlis Pamše pastāstīja par abiem rakstniekiem. Latvijā viņus, šķiet, vairs neatcerējās. Abu vēstules viņš sācis lasīt, kad teātra kritiķe Skaidrīte Rubene viņam atsūtījusi grāmatu no San Francisko Kalifornijā. Tālāk viņš paskaidro, ka abi ir mākslinieki, bet pēc sirds aicinājuma rakstnieki. Kārlim Pamšem ar Kalniņu bijušas subjektīvas attiecības, un Sarmas dēls Sigurds bijis draugs. Pēc kara meklējis, kur viņš palicis. Ķikures vārds bijis svešs, bet to, ko vēstulēs lasījis, Kārlis Pamše nav varējis aizmirst: “Es mīlu to, kas man nav, un tas man palīdz pārciest to, kas man ir.” Kā nepiepildāms sapnis viņai licies pirmās grāmatas izdošana. Sarma viņu vēstulēs mierinājis, ka viņam pašam bijis jau 70 gadu, kad iznākusi pirmā grāmata. Aktrisi Māru Zemdegu interesējusi Ķikures personība, kas glezno, bet brīvā laikā raksta. Rakstnieks Oļģerts Rozītis par Sarmu teicis: “Sarma nav salmu kūlis, bet ir dzirkstele, kas aizdedzina mežu.” Jau pirms pāris gadiem (no lugas izrādīšanas laika) Kārlis Pamše zinājis, ka Sarmas vairs nav, bet nav zinājis, ka Ķikure dzīvo Kanādā. Tur viņa saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa balvu (1991), bet Sarmam jau agrāk piešķirta PBLA Tautas balva (1965). Abi sapņojuši par to, lai viņu darbus lasītu Latvijā.

Lugai sākoties, abi viens otram stāsta izvilkumus no vēstulēm par savu dzīvi un darbu literatūra. Vēstules ir ari kā pašatklāšanās. Sarma raksta: “Vai nerakstu ar panisku steigu tāpēc, ka gribu izbēgt no vientulības… Kad Jūs sastapu Daugavpilī (mākslas izstādē), biju jau uzrakstījis relatīvi daudz.” Kamēr Sarma sūdzas par vientulību, Ķikures nelaime ir laika trūkums, jo jāstrādā vīra farmā: “un jāgādā par vīru, divi meitenēm, suni, kaķi, govi, vistām, pupām, zirņiem… Gribētu brīvu laiku sev, tikai dažas stundas. Apskaužu Jūs, Jums ir brīvas stundas.” Tad Sarma viņai pārmet, ka viņu uzskata par laimīgu: “Ilgus gadus nodzīvoju Vācijā. Manas dzīves biedre sasirga. Viņu māca drausmīgas bailes. Man vajadzēja no visiem to slēpt, lai viņu neievietotu kādā iestādē. Tad viņa pati sevi atbrīvoja no dzīves. Jaunākais dēls jau bija Austrālijā, vecākais Amerikā. Es turu sevi par vainīgu, ka nepratu novērst šīs dvēseles bojā eju.” Ķikure savukārt pastāsta par savu tēvu: “Es tēvu ļoti mīlēju, vairāk par māti, varbūt tādēļ, ka māte jau vienmēr bija tuvumā. Tēvu nošāva lielinieki 1919. gadā. Māte metusies uz Daugavu, bet kundze, kas viņai bijusi līdz, to atvedusi atpakaļ.” Atrasta tēva atvadu vēstule: “Ceļš no tiesas nama līdz kapam vienaldzīgs. Mirstu nevienam nekā ļauna nenodarījis”. — Tas mazai ilustrācijai no lugā izmantotām vēstulēm. Pa starpām, it kā uzjautrināšanai, skati no Gala krodznieku pāra brauciena uz Sveķu viesībām, kur automobilis iestīgst smiltīs, un atpakaļ, kad Herberts, no to izkāpis, nomaldas un never atrast savu māju un Tintiju.

Filmas nobeigums traģisks. Vispirms jau Sarma kādā vēstulē raksta par ļaunām priekšnojautām. Ķikure raksta Sarmam, ka saņēmusi godalgu par grāmatu, bet sūdzas, ka neesot no viņa saņēmusi vēstuli. Tad Sarma viņai aizraksta dienā, kad miris viņa dēls, laikam ar sirdstrieku un piemetina: “Esmu tagad viens. Nezinu, kur lai eju, ko lai daru, nav neviena, kurp aiziet.” Tās pašas dienas pievakarē nosūta Ķikurei otru vēstuli, kur stāsta, ka neraksta, lai saņemtu mierināšanas vārdus, jo tos jau daudzi teikuši. “Zinu, ka Jūs pie manis nekad neatnāksit, kaut gan šo atnākšanu visvairāk gaidu. Labāk negaidīt, nekā sagaidīto pazaudēt. Es nezinu vairs, it nekā vairs nezinu.” 10. maijā Ķikure raksta atbildi, ka saņēmusi abas vēstules un baidās, ka nezinās vārdus, kas nesāpinātu: “Lūdzu Dievu, lai Jūs nesabruktu. Jūs man esat vajadzīgs. Cik briesmīgs ir attālums. Es gribētu pie Jums aiziet, bet es Jums rakstīšu katru dienu… Visa dzīve ir mūžīga atvadīšanās un arī mūžīgs ceļš tālāk… Un tagad es Jums spēlēšu Mocartu.” Abi aktieri paklanās viens pret otru un luga beidzas. Salīdzinājumā redzams, ka lugas autors saliedējis rakstīto no dažādām vēstulēm un dažādiem notikumiem, kas ne vienmēr ir chronoloģiski pamatoti, bet derīgi lugas dramatiskajam kāpinājumam un noslēgumam.

Starpbrīdim sekoja literārās pēcpusdienas otra daļa, kurā uz ekrāna projicēja Ķikures grafikas darbus un fotoattēlus no viņas dzīves ar ģimeni un tās atsevišķiem locekļiem gan Latvijā, gan vēlākos gados, tāpat draugus un pazīstamos, no dzīves gaitas. Pat viņas klavieres, kas aizvestas, viņai pārceļoties, uz Kanādu. Par pašas dzīves notikumiem gadu gaitā viņas meita jau bija pastāstījusi senioru sanāksmē pagājušā, 2006. gada 13. oktobrī un to vairs neatkārtoja. Šī piemiņas diena bija veltīta viņas darbiem un ar tiem saistīto sarakstīšanos ar Sarmu. Videolentas un fotoattēlu projicēšanu pārraudzīja Rūdolfs Nemme.

[Foto: Ojārs Greste.
no kr. Kārlis Gulbergs, referente Dzidra Dzelme – Mičele, Lija Veikina un Rūdis Nemme]

——————————————————————————————–

Treji Vārti 01.04.2007
ATCERĒSIMIES ERNU ĶIKURI DZELMI
Dace Zvirgzdiņa.

2003. gada 1.janvārī no šīs pasaules atvadījās Erna Ķikure-Dzelme, dzimusi Bērziņa. Viņa ilgus gadus bija žurnāla Treji vārti līdzstrādniece un viņas darbi, galvenokārt stāsti un tēlojumi, bieži bija lasāmi šai žurnālā. Erna Ķikure dzimusi 1906. gada 4.oktobrī Ļaudonas pagasta Ķikuros. 1924. gadā beidz Madonas vidusskolu, 1932. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Vienlaikus mācās klavierspēli Tautas konservatorijā. Tā tad – vispusīga māksliniece. Tomēr plašākai latviešu sabiedrībai viņa kļuva pazīstama kā rakstniece. No 1949. gada līdz 1983. gadam dzīvo Austrālijā, bet no 1983. līdz 2003.gadam Kanādā. Pateicoties viņas meitai Inesei Birstiņai, Treju Vārtu redakcija ir saņēmusi labu informāciju par viņas guldīšanu dzimtā pagasta kapsētā, kā arī par viņas pēdējā laika dzīvi un darbiem Kanādā. Turpinājumā pārpublicējumi no izdevumiem dzimtenē.

Atkal ceļas, uzplaukst, uzbirst,
uzzied putnu bari vakara debesīs
rudens aizlidošanas stundā.
Erna Ķikure

Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu
dzīvojusi, ja nebūtu trimdas, tas ir – skatīties
svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem,
vērtēt, atzīt un iemīlēt; nenoniecināties noliegumā
un nepazust apbrīnošanā.
Erna Ķikure.

Ļaudoniete, rakstniece un māksliniece Erna Ķikure (Dzelme, dzimusi Bērziņa) devās Aizsaules ceļos 2003. gada pirmajā dienā 96 gadu vecumā.

Rakstnieces meita Inese Birstiņa vasaras sākumā Madonas muzejam atsūtīja mātes archīvu un personīgās lietas, iesaiņotas piecās kastēs. Dienasgrāmatas par ikdienas gaitu aprakstiem, izjūtām un tobrīd sacerētiem dzejoļiem. Stāsti rokrakstā, piezīmju grāmatiņas, vēstules, ļoti palielinātas mīļāko dziesmu skaņdarbu notis, jo mūža beigās viņa labprāt spēlēja klavieres. Kā mīļa piemiņa līdzi izvazāts izšuvumu komplekts, gatavots un godalgots vēl Latvijā…

Savā zemē atgriežas arī pati rakstniece. Trīs dienas pirms savas 99. dzimšanas dienas — 1.oktobrī, plkst 12:00 — paredzēta viņas urnas apglabāšana Ļaudonas kapos, līdzās 1919. gadā Pļaviņās nošautajam tēvam.

Sestdien pulcēties aicināti visi, kas ir šai dzimtai piederīgi, atceras viņu vai vēlas kaut ko uzzināt par rakstnieci. Būsim kopā ar abām meitām — Inesi Birstiņu no Kanādas un Dzidru Mitčelu no Austrālijas.

Pēc tam Ļaudonas kultūras namā būs atmiņu stunda. Pirms vairāk nekā desmit gadiem režisors Kārlis Pamše izveidoja scenāriju izrādei pēc Ernas Ķikures vēstulēm Jānim Sarmām un J. Sarmas romāna motīviem. Tajā spēlēja Nacionālā teātra aktrise Māra Zemdega un pats K. Pamše, Edgara Kramiņa režijā. Šajā dienā viņi cer piedalīties rakstnieces pēdējā godā. Gaidām rakstniekus un dzejniekus. Muzicēs ļaudonieši

Prozas grāmatas: Masu kaimiņš (1962), Kā plūsti Aiviekste? (1989), Uz tilta, Ceļa akmeņu raksts (1990), Tu prasi patiesu stāstu (1991), Būs skaista diena (1993), Mājas un ceļi (Izlase 1996), Ķikures un Sarmas sarakste, 2 daļas (1980-1991)

Dzeja: Dienas un gadi (1985), Artava (1988), 10 dzejo|i no Ernas Ķikures (1995)

[photo — portrait from funeral pamphlet]

2001-2025 (Ķikure/Kikure)

Latvija Amerikā 02.06.2001
Trimdas 2001. gada literārie jubilāri
Indra Gubiņa

Šis gads jau tuvojas pusei, no mūsu rakstnieku saimes citi aiziet, citi var atzīmēt tā sauktos apaļos gadus — tos, kas beidzas ar pieci vai nulli. Varam skatīties jau atpakaļ un ari uz priekšu. Ļoti konspektīvi atzīmēšu dažu, man zināmo šā gada jubilāru devumu, jo mēs nedrīkstam aizmirst pašreizējos šejienes literatūras uzturētājus. Cik ilgi vēl trimdā literatūra pastāvēs, mēs neviens nezinām, bet lai esam pateicīgi, ka tā tomēr vēl ir. Droši vien uzskaite nebūs pilnīga, jo mums trūkst izziņu materiālu, pat enciklopēdija, kuras I sējums izdots 1983. gadā, vēl nav pabeigta un esošās ziņas nav papildinātas ar pēdējo 20 gadu darbiem vai notikumiem. Lai atceramies un pieminam arī tos, kas pagājušā gadā no mums šķīrušies, līdz ar to atstājot pamatīgu robu rakstnieku saimē: Knuts Lesiņš, Irma Grebzde, Tālivaldis Ķiķauka, Gunārs Janovskis, Jānis Klīdzējs, Jānis Gorsvāns, Valerija Bērziņa-Baltiņa. Tie ir vārdi, kuriem mūsu literatūr vēsturē ir paliekama vieta. Viņu pašu vairs nav, bet viņu sarakstītās grāmatas paliks.
Tomēr mums vēl ir rakstnieki un literatūrzinātnieki, tāpēc sveiksim viņus šā gada jubilejās, kaut dažam tā jau pagājusi, un — nevar jau paredzēt, vai visi, pašreiz esošie, gada beigas sagaidīs. Bet cerēsim, ka jā. Visi autori publicējušies periodikā, kā arī darbojušies sabiedrībā latviskās kultūras uzturēšanā, tāpēc pieminēšu tikai viņu publicētās grāmatas, cik man pašreiz iespējams noskaidrot.
…
Oktobris
Kalgarijā, Kanādas rietumos dzīvo rakstniece Erna Ķikure, kurai 4. oktobrī pienāks raženie 95 gadi. Stāsti publicēti grāmatās Mūsu kaimiņš (1962), Uz tilta (1990) un dzejoļi Dienas un gadi (1985), Artava (1988), kā arī kultūrvēsturiskā grāmata Ķikures un Sarmas vēstules (1980), Kā plūsti, Aiviekste (1990) u.c.

—————————

Austrālijas Latvietis 19.09.2001
Dzīve ar paskopu mēru
Juris Krādziņš.

SLB Valodas pulciņa sarīkojumā Sidnejas latviešu nama Mārtiņa Siliņa zālē 26. augustā Elmārs Zaļums referēja par rakstnieku Jāni Sarmu, apakšvirsrakstam izvēloties apzīmējumu — Dzīve ar paskopu mēru. 

… Jānis Sarma savu autobiogrāfiju nav rakstījis, bet autobiogrāfiski elementi atrodami viņa romānos, piemēram, Kalnakūļu Viktā. Par viņu rakstīts ari Daugavpils ģimnāzijas vēsturē “Vakardiena apciemo šodienu” un Ēbenveileras ģimnāzijas vēsturē “Ebenveilerieši”. Par savu dzīvi viņš pats stāstījis arī vēstulēs rakstniecei Ernai Ķikurei, ar kuru sācis sarakstīties sakarā ar Austrālijas Latvieša kulturālās daļas vadītāja pienākumiem, kurus uzņēmās 1953.gadā. Šīs vēstules vēlāk publicētas, un tā referents varēja citēt Jāņa Sarmas dzīves ziņas un spriedumus. Līdzīgi vairākiem citiem rakstniekiem (Anšlavam Eglītim, Veronikai Janelsiņai, Jānim Jaunsudrabiņam, Ernai Ķikurei u.c.) Jānis Sarma bija gleznotājs un rakstnieks, bet kādā vēstulē piemin, ka no 1940. līdz 1947. gadam nav uzgleznojis vairs nevienu akvareli. Austrālijā, kur bija viņa ražīgākie darba gadi, rakstnieks Jānis Sarma pārspēja gleznotāju Jāni Kalniņu, ierindojoties latviešu literatūras augšgalā.

———————————

Treji Vārti #203, okt./nov./dec. 2002
Vēstuļošana
Eduards Freimanis

1.
Vēstuļošana ir aptverošākais sazināšanās veids vismaz tai ziņā, ka tas iesaista vislielāko rakstītāju skaitu. Radio, tāļrādis, avīzes, mēnešraksti, grāmatas un pat internets programmā iesaista kā rakstītājus ne visai lielu ļaužu daļu. Vairums ir pasīvi radītā uztvērēji. Vēstuļošanā iesaistās gandrīz ikviens rakstīt pratējs.

Liela daļa ļaužu aizsūta pa vēstulei ik nedēļas; daži pat katru dienu. Ir arī gausāki vēstuļotāji; raksta reizi mēnesī vai tikai reizi gadā. Turpretī rosīgākie raksta vairākas vēstules katru dienu — sevišķi, ja to prasa darbs vai citas saistības.

Ir jūsmīgi vēstuļotāji. Tādi ir iemīlējušies jaunieši, pa retam arī ļaudis jau gados. Dedzīgi raksta, ja prot, arī tie, kas ar vēstulēm cer iegūt materiālus labumus. Tādi vēstuļotāji pūlās pierunāt, kaut ko ieskaidrot vai izkaulēt vai pat uzspiest.

Kārtēji vēstules raksta apzinīgie, kas negrib būt parādnieki. Ja vēstule ir pienākums, tad tā ir lietišķa, prātīga, dažkārt vēsa, ko saņēmējs var manīt. Jādomā, ka šādu vēstuļu sacerējumi ir visparastākie, bet to apgalvot nevar.

Retie rakstītāji parasti ir maz skolotie. Tie ar rakstuli nav draudzējušies skolā, un vēlākajā dzīvē rakstīšana viņiem nozīmē cīņu ar vārdiem un teikumiem. Šie gausuļi dažkārt iesāk vēstules ar ievadiem par nerakstīšanu un sarindo iemeslus par ilgo kavēšanos. Pēc tam viņi raksta par laika apstākļiem un savu ikdienu. Gausuļus uz rakstīšanu pamudina kāds nozīmīgs notikums. Viņus iekustina arī sensācijas; sevišķi ja tās saistītas ar mīlestības dēkām, ko saklausījušies no draugiem. Derīga tēma ir palielīšanās, pat ja sasniegums ir sīks.

Nozīmīgi notikumi pamudina rakstīt arī kārtējos vēstuļotājus, bet ne tik izteikti kā gausuļus. Sarežģīts, protams, ir jautājums, kāds notikums kuram šķiet ievērības cienīgs. Jūsmīgie rakstītāji neaizmirst neparastos notikumus, bet viņi steigtos atbildēt arī bez sevišķas ietekmes. Diemžēl, jūsmīgie rakstītāji bieži vien ir arī pļāpīgi – izplūst niekos vai prātvēderējumos. Uzticīgi vēstuļošanas draudi ir vientuļnieki un kropļi. Vismaz liela daļu no tiem.

Vēsturē pieminētas daudz nozīmīgas vēstules un rakstītāji. Varbūt saistošākā ir slavenās angļus vārdnīcas autora Samuēla Džonsona (Samuel Johnson, 1709-1784) vēstule Lordam Česterfīldam (Philip Dromer Stanhope Chesterfield, 1694-1773). Džonsons ‘pateicas’ Lordam Česterfīldam par atbalstu, ko viņš saņēmis pēc milzīgas vārdnīcas sastādīšanas. Asā kritikā Džonsons aizrāda, ka atbalsts nāk par vēlu: tas nav vairs vajadzīgs. Kad Džonsons, smagi strādādams, daudzus gadus cīnījās ar trūkumu, Lordam neradās vēlēšanās palīdzēt.

Latviešu vēstuļu literatūrā der pieminēt Jāņa Sarmas (1884-1983) saraksti ar E. Ķikuri. Vēstules sakopotas sējumā Ķikures un Sarmas vēstules (1980).

2.
Daudzas vēstules ir vairāk, citas mazāk gaidītas. Daudzas nekad nesagaidītas. Sevišķi par pēdējām daudz rakstīts prozas un dzejas darbos. Tās radījušas sarūgtinājumu, bēdas, nospiestību, pat traģēdiju un nāvi. Šķiet mazāk ir vēstuļu, kas nesušas laimi un prieku. Kāpēc tā, var prasīt psīchlogiem un filozofiem.

Miljoniem vēstuļu glabājas archīvos un muzejos vai pat tūkstošos vecu vēstuļu. Nereti dižgaru vēstules ceļ gaismā politiķi un filozofi. Tūkstošiem vēstuļu sakopotas grāmatās, kas tikpat saistošas kā biogrāfiju sējumi.

Ja kāds lūdz padomu vai palīdzību, tad bēdīgi, ja atbilde nepienāk. Skumīgi arī, ja nepienāk paldies par dāvanu. Draugi stāsta, ka viņš reti kādam vairs dāvina grāmatas, jo saņēmēji pat ‘plika’ paldies nepasaka. Amatu personas neiedomājas pierakstīt pāris vārdu, kad sūta dāvinātājiem apkārtrakstu. Autors spriež, ka tā ir nicinājuma parādīšana. Skaidrs, ka viņš tādā organizācijā neiederas.

Dažas leģendas stāsta par neatbildētām mīlestības vēstulēm. Tomēr samērā reti; ievērojot, ka neveiksmīgas vai nelaimīgas mīlestības ir biežas. Kam gan patiks atzīties, ka bijis zaudētājs?

Par radinieku neatbildētām vēstulēm var noklausīties sarunas. Ja tuvība panīkst, tad vēstulēm neatbild. Atsvešināšanos veicina novecošanās, darba vai dzīves vietas maiņa.

Vēstuļu apmaiņa draugu un paziņu starpā ir nepastāvīga. Draugu sarakste var ilgt desmitiem gadu, bet tādi gadījumi ir reti. Ir vēsas draudzības: vēstules apmainās vienreiz vai divreiz gadā. Rakstītājiem dažkārt trūkst kopēju interešu, ir atšķirīgi politiskie un kultūras uzskati. Gadās pat ka vēstuļotāji saķīvējas.

Liela ļaužu daļa pienācīgi nenovērtē vēstuļošanas nozīmi, ne tikai atsevišķu cilvēku, bet jo vairāk tautas dzīvē. Šodiena prasa raitus sakarus, lai dzīve būtu rosīga un radoša. Neatbildētas vēstules nokauj sadarbību. Arī ilga gaidīšana rada vienaldzību un sašutumu. Pagurušais gaidītājs meklē rosīgāku biedru un ‘atmet ar roki’, kļūst laisks un īgns. Iepriekš minētais rakstnieks, kas par dāvanām pat pliku paldies nav saņēmis, izteicās, ka taupīšot pastmarku izstāšanās vēstulei. Tā tad viņš kā ‘mirušu dvēseli’ aizmirsīs organizāciju un nebēdās, ka viņu kaut kad izslēgs. Varam šādu cilvēku nopelt, bet tas nekā nelīdzēs. Būtu gan līdzējusi sabiedriska sirsnība.

Kāds trimdinieks stāsta par vientulību, ko pūlās pārvarēt, atrodot vēstuļu paziņas un draugus. Kad vien atrod iespēju nodibināt saraksti ar kādu tautieti Latvijā vai ārzemēs, tā tūlīt aizraksta. Kaut ko pajautā par politiku, literatūru, valodu un aicina atbildēt, lai apmainītu domas. Uz divdesmit divām vēstulēm saņēmis vienu atbildi. Sarakste pārtrūkusi. Paziņa pārliecināts, ka pats vainīgs par savu neveiksmi. Pazaudējis pašapziņu, ierāvies sevī un dzīvo kā vientulis. Atzinās, ka studējot savas vēstules, lai saprastu, kāpēc viņa vēstulēm nav bijis vērts atbildēt. Vai varbūt neatbildētāji ir kritizējami? Pārrunas par vēstuļošanu nav dzirdētas.

Latvieši ir savrupnieki, kas nav slikta īpašība, tomēr apzinīgums vēstuļošanā mūs stiprinātu.

3.
Relatīvi visgrūtākās un nozīmīgākās ir politiskās vēstules. Par tām varētu un derētu rakstīt pamatīgas apceres un studijas. Līdz šim šis vēstuļu novads nav diezgan kopts un izmantots. Zinām gan, ka archīvi un muzeji glabā vēstules ar lielu vēsturisku, kulturālu un militāru (aizsardzības) vērtību.

Daudzas vēstules glabājas piemiņu grāmatās, albūmos un atvilknēs. Vairums ar laiku iet bojā sērgās, zemes trīcēs, ugunsgrēkos, plūdos un karos. Tā pazūd ģimeņu, cilšu un tautu liecības. Vēsturnieki, archīvisti un folkloristi pūlās savākt un saglabāt cik iespējams, bet nereti viņiem trūkst atbalsta. Gadās pat, ka mēs šīs vērtības iznīcinām. Vairums muzeju un archīvu ir pārpildīti. Tā kā vēstuļu uzglabāšana nerāda materiālu ieguvumu, tad valdības bieži noskauž līdzekļus telpu paplašināšanai un uzturēšanai. Reiz man gadījās ieiet Raiņa Literatūras un Mākslas muzeja krātuvē. Redzēju līdz pēdējam pārblīvētus plauktus. Gaiteņi iespējami šauri. Tomēr vēstules, manuskripti, ziņojumi, grāmatas un citas vērtības nāk klāt dienu dienā. Jāapbrīno darbiniekus, kas cīnās par šo vērtību saglabāšanu.

4.
Vēstules ir dažādas ne tikai saturā, bet dažāds ir arī to mērķis, nozīme un sekas. Viss ir visai relatīvs. Kāda vēstule vienam var būt augstvērtīga, bet citam mazvērtīga. Ikdienišķā plāksnē to var sacīt par atsevišķu cilvēku vēstulēm tuviniekiem un draugiem. Svešiniekiem, kas vēlāk to atrod, tās var būt līdzīgas lappusēm literārā darbā. Turpretī kāda politiķa, valdnieka, zinātnieka, mākslinieka, rakstnieka, filozofa vai reliģiska domātāja vēstule draugam vai ienaidniekam, pretiniekam, priekšniekam vai padotajam ir ar nozīmi dažādiem ļaudīm dažādās sabiedrībās vai tautās. Skaidrs, ka kādu vēstuli vieni ļaudis var slavēt kā izcilu cilvēcības liecinieku, bet pretinieki nopelt, kā mežonīgu propagandu. Piemēru netrūkst naciķu un komunistu archīvos. Netrūkst arī citos — dažādos laikos, dažādās sakarībās. Vairums vēstuļu kalpo indivīdiem, tautām un pasaulei, bet netrūkst arī ļaunuma radītājas. Netrūkst arī tādu, kuru vērtība ir pretrunīga un relatīva.

——————————–

Madonas muzeja raksti 2006. pp. 154-166
Ernas Ķikures gadi viņas dienasgrāmatu gaismā
Dace Zvirgzdiņa

2005. gada vasarā Madonas muzejs saņēma 5 kastes no Kanādas — Inese Birstiņa atsūtīja muzejam savas mātes, rakstnieces un mākslinieces Ernas Ķikures (1906–2003) arhīvu un personīgās lietas. E. Ķikures 100. dzimšanas diena 2006. gada 4. oktobrī, ļoti bagātais muzeja krājuma papildinājums, kā arī fakts, ka viņa 1924. gadā beigusi Madonas vidusskolu, ir iemesls šī raksta tapšanai.

Iegūts ļoti plašs materiāls — 52 klades un bloknoti ar dienasgrāmatām, darbu uzmetumi un varianti, vēstules meitām un draudzenei Rutai Freijai Ņūkaslā, saņemtā korespondence. Tā kā visu manuskriptu izpēte un zinātniskā apstrāde ir ļoti laikietilpīga, pētījumam izmantotas galvenokārt dienasgrāmatas un publikācijas. Darba gaitā konsultējos ar rakstnieces meitām Inesi Birstiņu un Dzidru Mitčelu.

Ārpus Latvijas iznākušas pavisam 12 Ernas Ķikures grāmatas, 7 no tām ļoti mazā metienā izdeva viņas meita Inese Birstiņa. Latvijā publicēti nedaudzi darbi presē, ir bijuši viņai veltīti radioraidījumi. 1992. gadā Rīgas Muzikāli poētiskais teātris iestudēja uzvedumu “Un mūžīgs ceļš tālāk“, izmantojot Ernas Ķikures un rakstnieka Jāņa Sarmas saraksti un J. Sarmas romāna “Rotaļa bez noteikumiem” (1968) fragmentus (scenāriju autors un režisors Kārlis Pamše, bez viņa paša piedalījās aktrise Māra Zemdega). Taču plašākas publikācijas Latvijā par Ernu Ķikuri nav bijušas, un viņas vārds sabiedrības lielākajai daļai ir svešs.

Muzeja sarakste un materiālu vākšana par Ernu Ķikuri sākās 1990. gadu sākumā. Pirmās vēstules rakstniecei uz Kanādu sūtīja Elza Rudenāja. Saņēmām dažas viņas grāmatas, kas deva ieskatu daiļradē. No māsasmeitām aizņēmāmies māsas Austras Lāces rakstīto kladi ar atmiņām par dzimtu un savu dzīvi — pārrakstīšanai un attēlus pārfotografēšanai. Tādejādi 1992. gadā muzeja izstādē “Man prātā mana zeme” līdzās citiem novada rakstniekiem — trimdiniekiem (Andrejs Eglītis, Zinaīda Lazda, Konstantīns Strods-Plencinieks, Daina Šķēle) varējām parādīt arī Ernu Ķikuri.

Erna Bērziņa nāk no Ļaudonas pagasta Ķikuriem — mājām pašā Aiviekstes krastā tuvu pie robežas ar Kalsnavas pagastu. Par ķikuriem sauc odu kāpurus, un mājvārds dāvina rakstniecei pseidonīmu. Otrpus upei ir Sāviena, kaimiņu pagasta centrs krietni tuvāk nekā savējais.

1873. gada 20. martā Pēteris Bērziņš ar trim krustiņiem parakstās, ka Ļaudonas muižas īpašniekam Heinriham Pētersonam Rušmanim ir “par to pie Ļaudonas muižas piederīgu Ķikuru Nr. 4 grunts gabalu ar visām ēkām un citiem piederumiem pirkšanas kontraktu noslēgdams, pirkdamas naudas atliekumu 1900 rubļ. sudr. parādā palicis.” Šis Pēteris Bērziņš ir rakstnieces vectēvs, Ļaudonā ienācis no Saikavas, apprecot Ķikuru māju saimnieka Pētera Maltas atraitni Annu. Viņa dēls Jānis Bērziņš (1873–1919) dažus gadus strādājis par skolotāju Liezerē un Vestienā, līdz 1900. gada 30. decembrī ar dāvinājuma līgumu mājas pāriet viņa īpašumā.

Ķikuri bijušas trīs mājas, sākotnēji visas kopā pie upes. Maltu Ķikuru zemes austrumu stūrī. Izceļoties viensētās, divi saimnieki aizgājuši tālāk — Deksnis meža piekalnē, Auleciems kalnā pie lielceļa, bet Malta savu saimniecību pārvietojis nedaudz uz leju gar upi, kur auglīgāka zeme. Jānis Bērziņš, kļuvis par saimnieku, uzcēlis lielu mūra kūti un klēti, pārbūvējis dzīvojamo māju, stādījis augļu dārzu. Ķikuru zeme bija viegla, deva labu ražu lietainajās vasarās, bet niecīgu sausajās. J. Bērziņš atzina, ka te izdevīgi audzēt āboliņu pārdošanai, tāpēc labību sēja tikai pašu vajadzībām, bet pārējā platībā zaļoja āboliņš, ko, labi izžāvētu, glabāja šķūņos gandrīz līdz pavasarim, kad tam nāca vislabākā cena, tad vēl pa ziemas ceļu veda uz staciju un sūtīja uz Rīgu.

1905. gadā Jānis Bērziņš apprecējis Alvīni Putniņu (1885. g. Ļaudonas Dauziņos–1947.g. Vācijā). Putniņi bija pareizticīgie, precoties Alvīne pārgājusi luterāņu konfesijā.

Alvīnei bija laba balss, pēc skolas beigšanas viņa dziedājusi duetus ar draudzeni baznīcā, piedalījusies korī un vietējās teātra izrādēs, spēlējot galveno lomu G. Hauptmaņa “Nogrimušajā zvanā” un citās lugās. Kādai izrādei uzaicinātais režisors no Rīgas ieteicis, lai Alvīne mācās Rīgā dramatiskajos kursos par aktrisi. To ģimene nevarēja atļauties, taču tēvs viņu palaida uz mājturības kursiem Rīgā. Alvīne vienmēr daudz lasījusi, pēc daudziem gadiem meita atmiņās viņu redz istabas stūrī ar grāmatu vai avīzi rokās.

1914.–1918. gadā Jānis Bērziņš ir iesaukts krievu armijā. Gadu dēļ viņu nesūta uz pirmajām frontes līnijām, viņš stāv posteņos pie tiltiem, strādā kancelejā rakstu darbus.

Jāņa un Alvīnes vecākā meita Erna dzimusi 1906. gada 4. oktobrī, māsa Austra 1909. gada 17. septembrī. Vēl pēc diviem gadiem pasaulē nākuši dvīņi — nedzīvs puisītis un meitenīte Mirdza. Tēvs pats dēliņu esot apglabājis kaut kur Ķikuru zemē, vietu sievai nekad neatklājot. Mirdza 2 gadu vecumā pēc kritiena dabūjusi smadzeņu iekaisumu un nomirusi, apglabāta Ļaudonas luterāņu kapos.

Kā bijušo pagasta vecāko Jāni Bērziņu 1919. gada janvāra sākumā apcietina lielinieki. Viņš bijis cietumā Madonā, pēc ta, pārvests uz toreizējo apriņķa centru Stukmaņiem (Plaviņām). Nakti pirms nošaušanas 26. martā seši vīri ieslodzīti kādā pagrabā, un tur viņš durvju stenderē ar ķīmisko zīmuli ierakstījis pēdējo vēstuli sievai. Pavasarī kopējo kapu atrok, un Jānis Bērziņš apglabāts blakus meitiņai. Izzāģēto dēlīti ģimene kā dārgumu paņēma līdz bēgļu gaitās, un pagājušā vasarā arī tas nokļuva muzejā.

Apmēram reizē ar vīru apcietināts arī Alvīnes tēvs Jēkabs Putniņš, kas nomira Stukmaņu cietumā un apglabāts Ļaudonas pagasta pareizticīgo kapos.

Pēc saimnieka nāves Ķikuru zemes lielāko daļu izrentēja, bez tam nolīga kādu puisi un meitu, kas tika galā ar pārējiem darbiem.

Apmēram kilometru uz leju no Ķikuriem ir Aronas ieteka Aiviekstē, tieši pirms tās otrā krastā atradās Grīvnieki — Maltu mājas, divstāvu sarkanu ķieģeļu dzīvojamā ēka, izkopti apstādījumi, kļavu un akāciju gatve — lielceļš gar upi. Grīvnieku saimnieka dārzkopja Andreja Maltas dēls Nikolajs (1890. g. Krustpilī–1944. g. Štolcenavā, Ziemeļvācijā) bija pazīstams botāniķis, pētījis galvenokārt sūnas. Nikolaja māsa Veronika, skaista, slaida jaunkundze, bija Ernas un viņas māsas skolotāja. Savukārt Veronikas jaunākā meita Biruta — Ernas krustmeita.

Tā kā skolas no mājām bija tālu, Erna Bērziņa nav apmeklējusi ne pagasta, ne draudzes skolu — tēvs sāka pats mācīt meitas mājās. Kad viņš kara dēļ to nevarēja turpināt, meitenes sūtīja privātstundās uz Grīvniekiem, kur tās sagatavojušas visu pamatskolas kursu.

Uz rītiem, kādu kilometru augšup no Ķikuriem, arī Sāvienas pusē, bija Miķelsonu mājas Dzīšļi. Saimnieks Brencis Miķelsons — Jāņa Bērziņa attālāks brālēns. Viņa dēls Arnolds — varbūt Ernas 3. pakāpes brālēns, kādu gadu par viņu jaunāks. Pirms Brenča Dzīšļos saimniekoja viņa vecākais brālis Andrievs, kas miris traģiski. Bērziņi bieži sagājās ar Miķelsoniem, tāpat ar Maltām, Jaunzemu Kaminskiem, Dauziņu radiem.

Ernas Bērziņas pirmā skola bija Madonas ģimnāzija, toreiz Biržu vidusskola, kā rāda viņas 1924. {1918/1919?} gada 21. jūnijā izsniegtā gatavības apliecība. “Liku eksāmenus uz pirmo sagatavošanās klasi, mani uzņēma otrā. [..] Visi bērni, kas tur toreiz lika eksāmenus, bija ar ļoti neizlīdzinātām zināšanām un nevienāda vecuma, kara laiku izjaukto mācīšanās apstākļu dēļ nevienādi bija arī mūsu apģērbi.” Erna un viņas draudzene Alise Dzirkale bijušas klasē visjaunākās, iestāšanās brīdī Ernai vēl nav pilni 12 gadi.{?}

Photo: Alvīne Bērziņa ar meitām Ernu (pa kreisi) un Austru ap 1917. gadu.

Madonas vidusskolā bija vairāki lieliski skolotāji, kas attīstīja jauniešu mākslinieciskās tieksmes: latviešu literatūru pirmajā gadā mācīja rakstnieks Augusts Baltpurviņš, pēc tam Jānis Āboliņš (1888. g. Salaspils pag.–1964. g. Trentonā, ASV), ko skolēni zeltīto briļļu dēļ un lai atšķirtu no matemātiķa Pētera Āboliņa (1886. g. Kusas pag.–1975. g. Madonā) — Sudrabāboliņa, sauca par Zeltāboliņu. Zeltāboliņš rakstīja dzejoļus un dažkārt publicēja tos ar Irvalda Salas vārdu. Skolēniem viņš prasīja izteikties skaidri, īsi, mācīja stilu un dažādas daiļdarbu formas. Augstāko atzīmi piecnieku licis visai reti. Skolotājs J. Āboliņš “visvairāk ir devis manai garīgai attīstībai. Viņš mums mācīja redzēt un izteikties, brīdināja no sentimentalitātes, mācīja spriest par dzīves norisēm, vērtēt savas jūtas.” Erna skolas literārajam žurnālam reizēm iesniedz kādu savu dzejoli vai rakstu, cenšoties mainīt rokrakstu un parakstot ar dažādiem vārdiem, taču skolotājs jaunos autorus atminēja.

Meitenei mēģinājumi dzejā nešķita īpaši svarīgi. “Man bija daudz citu nodarbību: mūzika, zīmēšana, sports un visādas iešanas un nākšanas, dziedāšana skolēnu vakaros. Arī vēlāk, kad iestājos Mākslas akadēmijā, ar rakstīšanu neko nenodarbojos, tikai cītīgi vedu dienasgrāmatu [..]. Kad mēs bēgļu laikā atstājām Latviju, es apraku zemē 18 biezas “klades”, pierakstītas 20 gados.”

Zīmēšanu mācījuši mākslinieki – sākumā Kārlis Celmiņš (1894. g. Cēsu apr.–1973. g. Liepājā), tad Jānis Plase (1892. g. Lielauces pag.–1929. g. Rīgā). “Viņš mūs aizrāva, mēs viņu dievinājām, strādājām daudz un ar lielu patiku. [..] Plase nodibināja pēcpusdienas zīmētāju grupu, un trīs no tās mēs vēlāk aizgājām uz akadēmiju, izturot lielu konkursu tai gadā. No pāri par simts eksāmena licējiem uzņēma tikai divdesmit. Starp tiem bijām arī mēs – Andrejs Punka, {Otto – D.Z.} Grāvītis un es.”

Ārpus dziedāšanas stundām un kora skolēni varēja apgūt klavierspēli, darbojās orķestris. Pirmajā gadā Ernas klavieru skolotājs bija pianists, vēlākais konservatorijas profesors Arvīds Daugulis (1879. g. Cesvainē–1955. g. Rīgā). Pie klavierēm internātā viņai kā mazākajai bieži vien nebija iespējams pietiekoši vingrināties, jo spēlētāju bija daudz, tāpēc skolotājs reiz pārmetis slinkumu. Meitene pat baidījās iet uz stundu. Vēlāk viņa drīkstējusi spēlēt klavieres skolotāju istabā pirms stundām. Visus piecus gadus Madonā Erna dzīvojusi pie kādas radinieces, paprāvā jumtistabā viņas bijušas septiņas skolnieces.

1924.–1932. gadā Erna Bērziņa ir Mākslas akadēmijas studente, beidz Grafikas meistardarbnīcu un iegūst mākslinieka grafiķa grādu, diploms Nr. 67. Droši vien par šo posmu varētu lasīt kādās no apraktajām kladēm, ja tās būtu saglabājušās… Vēlāko dienasgrāmatu un tēlojumu lappusēs ir tikai pavisam fragmentāras atmiņas — sadzīviskās situācijas vairākkārt pieminēts Leonīds Āriņš (1907–1991), kāds Sandra, kas varētu būt vārda saīsinājums jaunā gleznotāja Feliksa Čipēna (1908–1931) nošaušanā. Pirms akadēmijas beigšanas viņa pirmo reiz apmeklē Rietumeiropu. Izglītības ministrijas skolu departaments 1933. gada 29. jūnijā E. Bērziņu cenzējis par vidusskolas skolotāja kandidāti ar tiesībām mācīt zīmēšanu, grafiku un mākslas vēsturi, 1935. gada 2. februārī atzīta par pilntiesīgu vidusskolas skolotāju šajos priekšmetos.

Beidzot vidusskolu, Ernai bijis grūti izšķirties starp tēlotāju mākslu un mūziku, un paralēli akadēmijai viņa mācās Tautas konservatorijā klavierspēli, dažkārt piedalās koncertos. Laikrakstā “Austrālijas Latvietis” 1983. gada 23. decembrī ir nedaudz ar humoru rakstīts tēlojums par koncertu Saikavā “Par to laiku. No vecām piezīmēm”.

1932.–1940. gadā viņa strādā par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Augšzemē, Ilūkstes ģimnāzijā. Piedalījusies tēlotājas mākslas izstādēs Daugavpilī 1937. un 1939. gadā, šajā laikā nepilnu gadu arī papildinājusies grafikā Beļģijā, Antverpenes mākslas akadēmijā, apmeklējusi Parīzi. 1940. gadā īsi pirms padomju okupācijas sākuma vēl bijusi Somijā.

Jaunākā māsa Austra, mācoties Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā, iedraudzējas ar sava pagasta puisi Jēkabu Lāci un drīz pēc skolas beigšanas kļūst viņa māju Ruķu saimniece. Jēkabs Lācis 1930. gadu otrajā pusē ir Ļaudonas pagasta vecākais. 1941. gada 14. jūnijā, kad viņš ir ceļā uz Ruķiem no Krustpils aerodroma būves, sievu, māti un trīs bērnus — deviņgadīgo Zigurdu un mazākās māsiņas Guntu un Dzintru izved uz Krasnojarskas novada Berjozovkas rajonu. Bērni atgriežas 1946. gadā. Pats J. Lācis iestājas latviešu leģionā, pēc kara no Vācijas izbrauc uz Kanādu.

Saskaņā ar 1939. gada 6. decembra Mantojuma dalīšanas līgumu par Ķikuru īpašnieci kļūst Erna Bērziņa, kas savai līdzmantiniecei Austrai Lācis izmaksājusi Ls 8000. — kā viņai pienākošos daļu, apņemoties dot mātei pilnīgu apgādību Ķikuros līdz viņas mūža galam.

1941. gada 10. aprīlī Rīgā Erna Bērziņa apprecējusies ar Jāni Dzelmi, drīz pēc viņa iepriekšējās laulības šķiršanas. Tā paša gada 26. augustā viņa no Rīgas dzīvokļa Dzirnavu ielā 15/3 pierakstīta Ķikuros, vīrs — strādnieks J. Dzelme, dzimis Smiltenē 1907. gada 9. oktobrī, iepriekš dzīvojis Rīgā, Brīvības gatvē 4/30, reģistrēts divus mēnešus agrāk. Mājas grāmatā pie Ernas vārda vēlāk klāt pierakstīta meita Daina-Inese, dzimusi 1942. gada 27. martā Madonā.

Izglītības un kultūras galvenā direkcija apliecina, ka skolotāja Erna Dzelme 1941. gada vasarā ir beigusi vācu valodas kursus un ieguvusi tiesības mācīt vācu valodu pamatskolā. Juku un kara gados viņa mācījusi zīmēšanu un vācu valodu Sāvienas un Ļaudonas skolu bērniem. Vīrs uzņemas saimnieka lomu, ar to nedaudz atvieglojot īstās saimnieces Alvīnes Putniņas gaitas. Jau toreiz iezīmējas nesaskaņas — par neuzmanību pret pārējiem, viena vai otra darba strādāšanu, ja tas atšķīrās no tēva paradumiem.

“Skraidīt, traikšķīties pa tīrumu priekš [..] svētkiem, tas gandrīz jau — svētkus traucēt. [..] Zemniekam jādzīvo ar cieņu. Kam? Visam apkārt. Dzīvai un nedzīvai dabai. Patiesi ir jau tikai dzīvā daba tam apkārt –nedzīvās nav! Zeme, koks, cilvēks, zirgs — zemnieks ir saimnieks visiem, un saimnieks nozīmē — tēvs. Sargātājs, rūpētājs, zinātājs. Darbs? Darbs nedrīkst valdīt pār to, nomākt, mest haosā. Saimnieks ir valdnieks pār dabu. Ar ziņu. [..] Saimniekam jāzina, jāizkārto savs spēks tā — lai svētkiem atliek laiks godam. Tāda bija mana doma. Kur tā bija radusies? Turpat mūsu mājā. Tēva, mātes laikā. Mūsu mājā nebija reliģiozs gars, nebija baznīcas likumu. Lūgšanas tur neskaitīja. Lūgšanas turēja. Dzīvoja.” (1984. gada 18. aprīlī)

1944. gadā Dzelmes, ieskaitot divgadīgo Inesi un veco māti, devās bēgļu gaitās, vēl nezinot, kurp tās aizvedīs. Kādā Kalsnavas vai Bērzaunes šķūnī zem siena palika Ernas klavieres, pļavā aiz Ērgļiem — segā ievīstīts ofortu rullis. Lietas, kas bija tik svarīgas izbraucot, vēlāk izrādās mazvērtīgākas nekā maizes klaips. Sākumā viņi nonāk Vācijas–Čehoslovākijas pierobežā Sudetijā. Pēc tam gandrīz gadu dzīvo Austrijā, kur nomāc Ineses un mātes slimošana, bailes par viņu dzīvību, produktu trūkums.

No Austrijas viņi nokļūst Vācijā, vispirms Eslingenā, no kuras saglabājusies Jānim Dzelmem izsniegtā makšķerēšanas atļauja, pēc tam Sillenbuchā pie Štutgartes. Erna Dzelme strādā Štutgartes–Sillenbuchas latviešu nometnes vidusskolā par zīmēšanas un mākslas skolotāju. Štutgartē 1946. gada 21. maijā dzimusi Dzelmju jaunākā meita Dzidra. 1947. gada 5. decembrī tikai 62 gadu vecumā mirusi un Fellbahas kapos apglabāta bēgļu dzīves un pusbada nomocītā vecmāte Alvīne Putniņa.

1949. gadā, kad bēgļi sāk rosīties tālākam ceļam, Jānis Dzelme iesniedzis pieteikumus uz divām valstīm — ASV, un Austrāliju un uz abām saņēmis atļauju. Nenopietni stāsta, ka tēvs teicis: “Dzidra, saki — vai nu Amerika, vai Austrālija.” Dzidra savos trijos gados sacījusi – Austrālija. Tas izšķīris ceļa mērķi. Nopietni — uz Ameriku vai Kanādu bija vai nu vispirms jābrauc ģimenes galvam, jāiekārtojas darbā un tad jāizsauc pie sevis pārējie, vai arī jādabū izsaukums no kāda cita, kas garantē darbu un iztikšanu. Austrālijai garantiju nevajadzēja. Vasaras sākumā Dzelmes nokļūst Itālijā, Neapolē, no turienes ar vecu karakuģi “General Omar Bundy” izbrauz uz Austrāliju. Ceļojums ir garš un nogurdinošs. 7. jūlijā viņi sasniedz Sidneju. kur ir ziema ar sniegu, bet siltās drēbes noliktas lielajā bagāžā, pie kuras uzreiz never tikt klāt. Sākumā viņi ir nometnē Bathērstā (Bathurst), tad nokļūst Grētas emigrantu nometnē, kur nodzīvo divus gadus. Erna Dzelme strādā nometnes slimnīcā, tēvs ir šoferis, bērni nereti paliek vieni. Par to runāts 1950. gadu otrās puses stāstā “Žēlastība”.

1951. {1952?} gada jūlijā Dzelmes sāk saimniekot laukos kādus simt kilometrus no Sidnejas, tuvākā mazpilsētiņa Vaionga (Wyong) ar skolu un veikaliem ir kilometri astoņi no mājām. Līdzīgi kaimiņiem, viņi tur vistas, pārdod olas un putnu gaļu. Priekšpusdienā un vakarā diplomētajai grafiķei jāsavāc izdētās olas, katrreiz pa trim spaiņiem, tās jānoslauka un jāsaliek kastēs prom vešanai, gandrīz katru dienu jātīra arī nokautas vistas. Bez tam prāvās platībās audzē pupiņas un citus dārzeņus, vairākkārtēja pākšu nolasīšana velkas ilgāk nekā mēnesi divreiz gadā.

Ārēji Dzelmes laikam ir diezgan saskanīgs pāris — gandrīz ik nedēļu viņi apmeklē kinoizrādes Vaiongā, kopā ar bērniem brauc peldēties, šad tad satiekas ar nedaudzajiem apkārtnes latviešiem un vietējiem austrāliešiem.

Taču māja ir šaura, bez jebkādām ērtībām, vīra plāni saimniecības izvēršanā gan lieli, bet mazliet utopiski, vienmēr pietrūkst pacietības un līdzekļu tos novest līdz galam. Nerēķinot ne savus, ne līdzcilvēku fiziskos spēkus, kā pret sievu, tā reizēm pieņemtajiem strādniekiem viņš ir augstprātīgs un rupjš.

Erna saprot — ja viņa apliecina sevi, tad vīrs grimst, viņš jūtas drošs, tikai pierādot sievas nevērtību. Viņai ir ļoti smagi ne vien fiziski, bet arī garīgi, jo apkārt nav kārtības — mētājas atkritumi, zālē ieauguši malkas gabali, neizzāģēti ogulāji, neaprakti koki, zemes pirms sējas netiek pienācīgi sastrādāta, ātri sazaļo nezāles. Jākopj govs, jāgatavo ēst, jāmazgā trauki un veļa, nekad visu nevar pagūt izdarīt laikā.

“Tikko, traukus mazgājot, to izdomāju, atklāju — kā te visvairāk trūkst — tā, ka darbam neseko tā nepieciešamais, raženais, cēlais iznākums. Tāds, ka lauki nokopti, klēts pilna — ļaudīm samaksāts, mēri nebijuši viltoti, par maziem, graudi nebijuši sīkie un pelējušie, ar ko maksāts, darba rīki novākti, pāri ceļiem un takām staigājusi slota — pievācot, notīrot. Tāds ir darbs, ko es zināju un kas man vēl tāds likās par grūtu tiem ļaudīm, kas to darīja. It kā svētdiena, kas tam sekoja, būtu par īsu. Es meklēju — kur tā būtu garāka, kur cilvēks ilgāk varētu pārdomāt, ilgāk varētu turēt galvu, paceltu no zemes. [..] Mūsu lielākā nelaime ir taisni šī starpība, kā mēs skatāmies uz darbu — vīrs un es. Te nav svētdienas, un vīrs ar to lepojas, viņš cik reizes nav to atkārtojis un lielījies, ka gadiem un gadiem viņš nezina svētdienas.” (1961. gada 21. februārī)

Kad izdodas lēti nopirkt lietotas klavieres, Erna Dzelme sāk pa pusstundai, kad vīra nav mājās un visneatliekamākie darbi apdarīti, vingrināties, kaut rokas sastrādātas raupjas, bieži jēlas no olu un vistu tīrīšanas. Retumis viņa kaut ko arī uzzīmē, visbiežāk vienu vai otru meiteni. Atpūta ir — pacelt acis pret vakara debesīm, no rīta dzirdēt pirmo putnu balsis, taču nereti viņa jūtas kā cietumniece starp zaļām sienām un saules jumtu.

Photo: Dzelmju ģimene Štutgartē 1948. [Felbahā 1949.?] gadā

Šajā nomācošajā situācijā viņu sameklē rakstnieka Jāņa Sarmas (īst. v. Jānis Kalniņš, 1984. g. Vecsaules pag.–1983. g. Melburnā) vēstule. J. Sarma vada Melburnā iznākošā nedēļraksta “Austrālijas Latvietis” kultūras daļu. Ernu viņš atceras no kopīgas izstādes Daugavpilī. Sarmas vēstules ir mudinājums nepalikt tikai govs, vistu un suņu sabiedrībā, bet rakstīt, publicēties, un viņa ir tam gatava. “Austrālijas Latvietī” ar Ernas Ķikures vārdu vispirms parādās atsevišķi raksti un recenzijas par grāmatām. Visu uzrakstīto viņa sūta J. Sarmam uzglabāšanai, jo baidās, ka mājās vīrs varētu to atņemt un neatdot vai iznīcināt, kā tas dažas reizes patiešām notika. Vēstules viņai tiek adresētas uz Vaiongu, tās visbiežāk saņem meitas, nākot no skolas.

Dienasgrāmatā ir daudzi dzejoļi, skices, tēlojumi. Iecerētais un vēl neuzrakstītais nedod mieru, bet redzēt iespiestu savu tekstu it kā kauns un bail, ka rezultāts būs pavājš.

“Jūs sakāt, ka es redzu mazas lietas, sīkumus un runāju par tiem un to Jūs atzīstiet par labu. Šī dzīve mani uz to piespiež, redzēt to, kam normāli paiet garām. [..] Es arī ticu, ka caur sīko es varētu atrast ceļu uz lielo, izprotot, redzot sīko, es aptveru daļu lielā.

Jūsu plāns par romānu mani saista, bet es baidos vēl no tik lielām lietām. Vai ar stāstiem, pastāstiem, novelēm nevar izteikt tikpat? Jeb vai mana rakstīšana nes vairāk romāna iezīmes? Nu kā būs, būs, strādāt man gribas ļoti, un lietas, kas meklē izeju vārdos, tēlos utt., ir daudz. Rakstīšu, cik spēšu, un sūtīšu Jums. Ko var — tas arī kaut kur jāiespiež. Reiz jel man būtu kā nekā jātiek pie brīvākas rakstīšanas. Tagad, par to domājot, es it kā tuvojos kam liktenīgam, man šķiet, es vienā dienā pēkšņi varētu nolikt pie malas visus manus citus pienākumus un aiziet. Kur? Es nezinu. Apsēsties ceļa malā un rakstīt.”

1959. gadā Inese iestājas Sidnejas universitātē. Vajadzība meiteni apciemot dažkārt ļauj mātei izrauties no laukiem. 1959. gada pirmajos Ziemassvētkos, kad Sidnejā atklāj latviešu kultūras dienas, dzied arī Eduarda [Eižena] Freimaņa dziesmu ar Ernas tekstu, bet viņa pati kopā ar Inesi apmeklē tikai sarīkojumu 30. decembrī. Par publicētajām “Dienas grāmatas lapām” tad saņēmusi godalgu — 15 dolārus.

Piezīmēs 1960. gad 24. janvārī saklausām aizvainojumu — Jāņa Sarmas grāmatā “Gadsimteņi” (1959) stāstā “Draudzība” viņa pamanījusi savu vēstuļu valodu. Iepriekš viņš rakstījis, ka draudzību nepazīstot, jo nevarot sevi atvērt otram cilvēkam, bet stāstā par to jauki runājot. Salīdzinot vēstuļu tekstus ar grāmatu, atrodam E. Ķikures domas, kaut ne tieši viņas vārdiem izteiktas.

E. Ķikurei atstājot Vaiongu, sarakste pamazām pierimst, tad atjaunojas ap 1967. gadu. bet adresāta vājās redzes dēļ atkal apsīkst. Vēlāk pašai šķiet — ja nebūtu to pārtraukusi un vairāk strādātu, būtu ko sasniegusi. Taču laiku pa laikam viņa aizsūta vecajam vīram kādu kreklu, džemperi vai citu noderīgu uzmanības apliecinājumu.

Photo: Erna Ķikure ar tikko iznākušo grāmatu “Mūsu kaimiņš” 1962. gadā.

1954. gada 14. februārī notiek pirmā Ernas Dzelmes grafiku izstāde Sidnejā — linogriezumi, oforti, sangvīnas zīmējumi. Latvijā viņa strādājusi galvenokārt ar metāla platēm, viņas līnijas bija smalkas un maigas. Kaut ko viņa veidoja arī Vācijā — dažus pasūtījuma portretus. Madonas muzejā nonācis organiskajā stiklā iegravēts mātes portrets. Linogriezums — tā ir izeja bezizejā, gandrīz vienīgais pieejamais materiāls.

Sidnejā, Latviešu Preses biedrības jaunajā apgādā “Sala” kā pirmā grāmata iznāk Ernas Ķikures stāsti “Mūsu kaimiņš” (1962) — 8 darbi, kas pirms tam iespiesti presē, tos papildina pašas linogriezumi. Tie galvenokārt ir pirmajā personā rakstīti tradicionāli stāsti, no kādiem rakstniece vēlāk gandrīz aiziet, paliek pie tēlojumiem, aprakstiem.

1956.–1957. gada piezīmēs parādās saskatīšanās pāri ceļam ar kaimiņu Džo, viņa svilpošana labā garastāvoklī un klusēšana sliktā. Viņiem abiem līdzīgs liktenis — vienu nesaprot vīrs, otru — jaunā, slimīgā sieva Džoise. Stāstītāja tumsā pastāv ārā pie vārtiem, parunājas ar suni un kaķi un iet atkal iekšā. “Džo tādās reizēs cērt malku. Mēs tātad kaut kur satiekamies. Varbūt ir vieglāk, zinot, ka tumsā arī citi stāv zem zvaigznēm, lai saņemtu spēkus un varētu ieiet atpakaļ savās mājās.”

Savstarpējās simpātijas neizskan nevienā vārdā, tās it tikai nojaušamas. Džo ir īsts zemnieks, lauku darbus viņš strādā veikli un ar prieku, bet Džoise iedomājusies, ka vīram jābūt tirgotājam, un — saimniecību viņi pārdod.

Pēc vairākiem gadiem Erna Ķikure atzīst, ka “Kaimiņu” uzrakstījusi tādēļ, ka “bija žēl to atdot aizmirstībai.”

“Svētdiena nedēļas vidū” — jaunā skolotāja Melita apciemo bijušā skolnieka Kazimira ģimeni. Ieskicēts Kazimirs, kļuvis vīrišķīgāks gadā pēc skolas beigšanas, viņa māte, kas cienā viešņu un šķiroties uzdāvina melnus cimdus ar sarkanbaltiem rakstiem. Tēvs atvedis no pilsētas žūksni avīžu, ko visi kopā apskata, bet, kad viņš ceļas un novēl Melitai labu nakti, tas jādara arī dēlam. Durvis saimnieks aizver tik cieši, ka meitene jūtas kā ieslēgta. Abpus tām paliek divi satraukti, jauni cilvēki. Melita jūt savus sirdspukstus. “Un tie nebija vairs viņas vien, tie nāca pretī no otra, cauri mūrim. Tas šūpojās, zuda, tam bija jāzūd…” Viņa svārstās — atvērt durvis vai ne, droši vien to pašu jūt puisis. Dzirdot tēva soļus augšā, “māja līgodamies uzpeldēja savā vietā un arī mūris. No tā otrā pusē kāds atrāvās, gaidīja mirkli, tad asi, spītīgi soļi devās pretī tiem, kas čīkstēja kāpnēs.”

Daudz vēlāk — 1980. gados dienas grāmatā pieminēta kāda kolēģe Ilūkstē, kas apprecējusies ar savu skolēnu.

Skaistais atmiņu stāsts “Kapu svētki” ir veltījums dzimtajai pusei un piederīgajiem, redzam Ļaudonas kapsētu, autores māti, māsu un māsasvīru, pieminam nošauto tēvu. Kaut kas no dzimtenes ieskanas tēlojumā “Malienā“, arī “Piezīmēs”, kas vairāk rāda jauniegūto zemi — Austrāliju. Nepārvaramā dzīves ikdiena atklājas “Dienā”. Šīs skices pirmoreiz iespiestas ar nosaukumu “No kādas sievietes dienasgrāmatas”.

1962. gada pirmajās dienās Erna Dzelme laukus atstāj, tur paliek vīrs un jaunākā meita Dzidra, kas vēl nav beigusi vietējo skolu. Mājās vairākkārt mainās kalpones — saimniecības vadītājas, līdz kāda paliek ilgāk, un beidzot saimnieks jūtas labi, izretis arī vēlāk viņu apciemo meitas. 1975. gada 18. decembrī Jānis Dzelme iesniedz pieteikumu par laulības šķiršanu, atbildētājai piesūtīta mašīnraksta kopija ar oriģināl parakstiem un zīmogiem. Laulība šķirta pēc diviem gadiem. Jānis Dzelme miris 1985. gada 7. aprīlī.

Minētajā pieteikumā nosauktas savas dzīves vietas pēc aiziešanas no laukiem — mazpilsētiņas Sidnejas apkārtnē, Sidnejas dažādas daļas kā arī Ņūkasla (Newcastle) un rūpniecības centrs Vollongonga (Wollongong), kur viņa dzīvojusi vairākkārt. Bijusi mūzikas privātskolotāja, kantoriste, sanitāre slimnīcā, pakotāja jostu fabrikā, bet visbiežāk — kalpone dažādās mājās. Kad Dzidra pabeigusi Sidnejas mākslas koledžu un dabūjusi zīmēšanas skolotājas darbu netālu no Vollongongas, māte pārceļas un ilgstoši dzīvo tur.

Drīz pēc stāšanās darbā Sidnejā pārņem bezmāju sajūta: “Bet es nekur te nepiederu un man nekas nepieder — tās nav manas mājas. Arī istaba, kurā guļu, nav mana māja. [..] Bet guļot liekas, ka nav laika gulēt — būtu jādzīvo. Jo nav dzīvots. Ir tikai strādāts, bet mūslaiku darbs — nav dzīvošana. Sēt miežus, jaukt maizi, taisīt laivas, celt tiltus, kaut mazu tiltiņu pār grāvi, tas ir — dzīvot. Bet tīrīt no sienas līdz sienai paklāju ar elektrisko putekļu sūcēju — tas nav dzīvot.” (1962. gada sākumā, bez datuma)

1963. gadā Erna Dzelme uz nomaksu lēti nopērk lietotas klavieres [nopērk Inese — jaunas]. Gandrīz katru dienu viņa spēlē Šopēnu, Mocartu, Bahu. Priecājas, ka dabūjusi notis ar latviešu tautas dziesmu apdarēm. “Spēlēju tautas dziesmas. Skaistas. Kaut es kādam varētu to viņu īstāko skaistumu mazliet parādīt — atklāt. Mana māmiņa man mazliet to parādīja. Viņa iedziedāja, ierunāja manī to nopietnību, skumjas un skaistumu, kas viņās ir. Te prasa (un iedomājas, ka vajag) jautrumu vien. Kaut kāds spētu iedziedāt viņu mūzikas pilnās skumjas.” (1967. gada 6. maijā)

Dzidra nopietni pievēršas tēlotājai mākslai, māte seko līdz meitas darbam, kaut ko dara arī pati, vairāk gan domājot par praktisko pusi: “Jāuztaisa pāris labi pilsētas skati ofortā — varbūt var pelnīt. Mazā Latvijā man par Foreļu upīti nāca pa latam. Pāris labu ofortiņu būtu laba lieta. Un mājās es tos dažreiz uzskrāpēju stundas laikā. Tieši tos — izstādes ‘nagliņas’. Aiviekstes ūdeņi ar krūmiņiem, kas gāja kā traks! Jāpamēģina tamlīdzīgi te! Tie bija tie noskaņu bagātie, bezgala vienkāršie ofortiņi.” (1963. gada 31. maijā). Vienu tādu Aiviekstes skatu nejauši Bērzaunes tuvumā ieguva arī Madonas muzejs.

No 1967. gada aprīļa Erna Dzelme sāk saņemt nelielu pensiju. Tad viņa vairs nestrādā oficiāli algotu darbu, bet auklē bērnus, pa laikam uzņemas citus mājkalpotājas pienākumus. Visu laiku viņa cenšas atrast vēl kādu iespēju piepelnīties.

Tikšanās ar dažādajiem ļaudīm, viņu ārēji nemanāmās dzīves uzkrājas apziņā un dod pamatu literāriem darbiem. Jau pēc “Kaimiņa” lasīšanas daži paziņas izteikuši autorei apbrīnu par drosmi atklāties. Dienasgrāmatā viņa vairākkārt prāto, kā lai uzraksta par daudzajiem cilvēkiem, varbūt dienasgrāmatas formā, caur tagadni izgaismojot pagātni. “Bet — kaut kas mani traucē — bailes no lasītājiem. Bailes būt tik kailai. Bet citādi — nav ko sākt! Tātad. Jāizģērbjas atkal.” (1963. gada 13. maijā)

Tajās pat dienās domā par “veco itāli” — ir zināms, ko grib pateikt, bet vēl nav skaidrs, kā to uzrakstīt, varbūt jāļauj viņam pašam runāt. “Vienā ziņā — ierobežojums, otrā ziņā vēl brīvāka izteikšanās atļauta vārdos un darbībā.” (stāsts “Gaskone” [Gaskare])

1971. gadā Erna Dzelme piekrīt kādu laiku padzīvot pie divdesmitgadīgas ar poliomielītu slimas meitenes, kam māte nesen nomirusi, tēvam jāaizceļo uz 4 mēnešiem. Sākumā viņai Sallija iepatīkas, kaut arī darba vairāk, nekā iepriekš solīts. Taču pakāpeniski parādās aizvien vairāk neapmierinātības, Sallija kļūst aizvien prasīgāka, paliek mazāk brīva laika. E. Dzelme ir rīta cilvēks, Sallija — vakara, un šī atšķirība ir traucējoša. Tas viss parādās stāstā “Dorine un es.”

1974. gada beigās pēc pusotra gada prombūtnes {pie meitām Kanādā un Anglijā} Erna Dzelme atgriežas Austrālijā un uzņemas Sidnejas Bondi daļā sešas nedēļas pieskatīt māju un suni saimnieku prombūtnes laikā. Viņas draudzene šveiciete Ida ar īpašnieku atļauju noorganizē šeit pusdienas piecām vecām sievām. Viena līku muguru pastīva, bet vēl žirgta, vienai vāja dzirde, cita slima garīgi, vēl cita — igauniete, skaidra un mīļa, diemžēl pusakla. “Tā bij trokšņaina un jautra pārtija — ēdām, dzērām, smējāmies kā īsti cilvēki — bet tikai cilvēku atliekas — jeb ne?”

Pēc četriem gadiem, 1978. decembrī, atzīmēts, ka uzrakstījusi “Ziemas svētku pusdienas”, stāstu, kur tieši atspoguļojas šī “pārtija” Sidnejā.

1971. gada sākumā Erna Ķikure pēc režisora Kārļa Gulberga lūguma Sidnejas Latviešu teātrim tulko angļu {un franču} rakstnieka Semjuela Beketa (Beckett, 1906–1989.) absurda drāmu “Godo gaidot“. Luga viņu ieinteresē un patīk kaut gan prasa daudz laika, un jūnijā redzētā izrāde nešķiet īsti veiksmīga. S. Beketa un franču rakstnieka Žana Anuija (Anouilh) lugu lasīšana franču valodā ietekmēja rakstnieces izteiksmes veidu. Pludmalē iepazīts kara bēglis Jozefs no Dienvidslāvijas viņai stāstījis par savu jaunību, kas ieskanas stāstā “Viņi”. Tas rakstīts trešajā personā, gandrīz kā luga — sievietes un vīrieša sarunas kafejnīcā. Viņš runā par ikdienišķām lietām savā zemē, viņa nedaudz piebilst par savējo.

Photo: E. Ķikure ap 1985. [1975.?] gadu.

Tulkošana pamudina atgriezties pie kādreiz Vaiongā iesāktās lugas “Šķūnī“. K. Gulbergs atzīst to par šejienes publikai nepiemērotu, kam autore nepiekrīt. “Es nedomāju sevi salīdzināt ar Beketu. Viņa (Gulberga — D.) galvenais iebildums — nekas nenotiek, atkārtojas etc. [..] Es nemaz negribu, lai viņi to lugu uzved — bet uzrakstīta viņa ir un es to pārstrādāšu, viņa jau ir tikai uzmetums, bet es ticu, ka viņa ir O.K. [..] Es nedomāju rakstīt šai publikai. Rakstīt speciāli tai.” (1972. gada 14. novembrī)

Saturs — Toms būvē lielu labības noliktavu, kur uzkrāt graudus un pārdot, kad tas būs izdevīgi. Viņa sieva Meta visai padevīga, vīrs pret viņu un pieņemtajiem strādniekiem ļoti prasīgs, atlaiž par niekiem. Šķūņa būve netiek pabeigta, bet kaut kādu labību Toms ir nopircis, daļa no tās sakrauta maisos. Meklēdams it ka tur esošās peles vai žurkas, Toms uzgāž pats sev maisus virsū. Graudi birst un tajos pazūd viņa kliedzieni.

Šī pati tēma ir aprakstīta arī kādā mazā prozas gabaliņā, saimnieku pāra prototipi abi Dzelmes, tikai bez traģiskā noslēguma.

Vēlreiz pie lugas E. Ķikure atgriežas pēc vairāk nekā 10 gadiem, pabeidz to un 1983. gada aprīlī aizsūta Daugavas Vanagu ASV īslugu konkursam, pieliekot klāt skatuves iekārtojuma skici. Pēc dažiem mēnešiem rakstnieces meita Inese Birstiņa saņem vēstuli, ka no 30 iesūtītajām lugām starp 5 godalgotajām ir J. Birstiņa kunga darbs “Cilvēki šķūnī”, pievienots čeks par 200 ASV dolāriem. Pārpratums par autoru. protams, tiek noskaidrots. Ziņu par lugas iestudēšanu nav.

Rakstnieces arhīvā atrodas viencēliens bērniem “Ieradīšos ar traku”, kur pamatā vārdu spēle — vecāmāte saņem zīmīti no dēla, kas raksta, lai sagatavojas, jo viņš “ieradīsies ar traku”. Sieviete nospriež, ka dēls ir izīrējis istabu kādam garīgi slimajam, jo “viegli ķertos dodot privāti. Maksājot lielu naudu”. Mazdēls uzreiz saprot, ka tēvs atbrauks ar kravas automašīnu (truck). Bērni runā latviski, bet lieto arī angļu vārdus, ko vecāmāte, kas svešajā zemē cītīgi kopj latviskumu, dažkārt nezin. Pamatā gadījums, kad J. Dzelme līdzīgu ziņu aizsūtījis kādam latvietim un visus pārbiedējis.

1968. gada sākumā Inese pēc apprecēšanās ar Laimoni Birstiņu aizbrauc uz Eiropu un ilgāku laiku dzīvo Vācijā, strādā skolā, vēlāk pārceļas uz Kanādu. 1970. gadā Dzidra apprecas ar Klaivu Mitčelu (Clive Mitchell) un abi dodas uz Angliju, kur nodzīvo vairākus gadus. Vollongongas dzīvoklī rakstniece izīrē vienu un pat divas istabiņas, lai būtu vieglāk nomaksāt īri, taču īrnieki viņu traucē.

Dzīvojot Vollongongā, Erna Dzelme aktīvāk iesaistās latviešu sabiedriskajā dzīvē kā uz vietas, tā biežāk braucot uz Sidneju, neilgi dzied korī, spēlē klavieres sarīkojumos. Dažkārt viņai žēl laika, kas paiet, dežurējot tautas tērpā izstādē Latvijas stendā vai cepot smalkmaizītes līdz nešanai. “Visu laiku ir tāda nelabuma sajūta: mēs ‘spēlējam latviešus’, visu laiku spēlējam — ākstāmies un ākstāmies, un mūsu dvēselēs nav nekā vairs cita vērtīga — tikai šī ākstīšanās. Nav mūsu zemes, nākotnes, ticības, morāles, spēka. Mēs esam dzīves samīti pašlabuma ļautiņi — neviens te no mums nav nekāds ‘īsts’ latvietis, mēs nekā nopietna nedarām ne Latvijai, ne tās nākotnei.” (1967. gada 3. jūnijā)

Viņa daudz strādā rokdarbus, piedalās latviešu rokdarbu kopas izstādēs Sidnejā un Vollongongā. Sameklējusi piemērotus materiālus, izšuj galdautus un sedziņas, ada un tamborē džemperus, vestes, lakatus un pončo dāvanām un pārdošanai. Kad Sidnejas latvietes rāda publikai pašdarinātus tērpus, piedalās arī Dzelmes kundze. Izšūšanu un adīšanu viņa turpina arī vēlāk Kanādā.

Neskatoties uz naudas trūkumu, viņa nopērk Jāņa Svilāna (1932. g. Viļānos) gleznu, jo tā viņai patikusi — varbūt tie 10 dolāri ienākšot par Beketa lugas tulkojumu. “Smieklīgi mani lepnie, lielie, bagātie kungi, kas vienmēr strādājuši visu par algām, kas cepuši maizi un taisījuši desas, zobus labojuši mums, par ko mēs nekurnot velkam ārā maku — par dzeju — nav jāmaksā. Tas ir hobijs. Tas ir hobijs Jums ne man. Man tas ir mans darbs.” (1971. gada 14. novembrī)

1969. gada vasarā, Ineses un viņas vīra Laimoņa aicināta, Erna Ķikure pirmoreiz pēc aizbraukšanas uz Austrāliju apmeklē Eiropu. Viņi ar mašīnu apceļo Itāliju, Franciju un Spāniju. Parīzē atrod vietas, kur kādreiz apmetusies, un secina, ka viņas Parīze ir prom jaunā, nomazgātā, pārbūvētā — tā ir cita Parīze, līdzīga visām citām pilsētām, tā kļuvusi tālāka, vienkāršāka, “bez solījumu mistērijas”.

1963. gada martā Sidnejā viesojas dzejnieks, Latviešu Nacionālā fonda dibinātājs, ļaudonietis Andrejs Eglītis (1912. g. 21.10. Ļaudonas Siliešos–2006. g. 23. 03. Rīgā). E. Ķikure tikusies ar viņu gan oficiālajā sarīkojumā, par kuru priecājas maz, jo tas viņas uztverē bijis “neizkārtots un nepasniegts”, “noturējās tikai uz lielo cieņu pret dzejnieku un Tēvu zemi”, gan privāti pie Zusteriem (Reinis Zusters, 1918. g. Odesā, Ukrainā–1998. g. Austrālijā, gleznotājs, arhitekts), runājuši “tikai par kapusvētkiem un zaļumu ballēm”. Eglītis priecājies par “skaistajiem vārdiem, kur mācītājs piemin pagasta ļaudis — jā, tie nemaz nav izpušķoti, un skaisti tur ir aprakstīts diezgan”, domājot par grāmatu “Mūsu kaimiņš”.

Andreju Eglīti E. Ķikure piemin arī 1987. gada 19. novembrī, atceroties ieteikumu rakstīt par talkām, ko viņš nevarot. “Šoreiz viņš saka kaut ko — ka to visu (nākotni, tautas brīvību etc.) mēs nesam mūsos pašos — labi teikts, trāpīgi. [..] Viņš uzkāpa savos augstumos ar vienu teikumu: ‘Dievs, tava zeme deg!'”

1975. g. 26. septembrī bijusi uz vēsturnieka Ulda Ģērmaņa referātu par latviešu padomju valodu, atceras, ka viņu nedaudz pazinusi Latvijā. “Ģērmanis kulturāls cilvēks[..]. Smalks skatā, bet ne pompozs. Maz tādu mūsu vidū. Gribētos dzirdēt viņu kādā privātā sanāksmē citu pulkā — pagrabiņā maz tā bija, atsevišķas personas ar viņu tikai runāja.”

1972. gadā Inese un Laimonis aicina māti pie sevis uz Kanādu, viņa izšķiras doties vispirms uz Angliju (Lielbritānijas nosaukums nekur nav lietots) pie Dzidras, kas dzīvo mazā pilsētiņā Čelmsfordā (Chelmsford), tad tālāk. Brauciens ilgst no 12. septembra līdz 17. oktobrim, ceļā daudzas apstāšanās, ekskursijas pa pilsētām. Ziemeļu puslodē rakstniecei jau drīz trūkst Austrālijas saules, gaisa, tāluma un dzīves vasaras ilūziju. Dažus mēnešus ziemā viņa strādā arheoloģijas centrā, mazgājot un tīrot izrakumu materiālus.

Ļoti nepatīkami pārsteidz ziņa par Ineses un Laimoņa šķiršanos. “Žēl arī, ka manas latviešu ģimenes vairs nav. [..] Izgaist kāds sapnis par māju skaistā vietā un dārzu un dzīvi tur.” (1973. gad 27. jūnijā)

Čelmsfordā E. Dzelme iepazinusies ar kādu vecāku latvieti un nejauši apciemojusi to, kad saimnieks ņēmis dārzā ābolus. Viņa tūlīt iesaistījusies darbā un ar prieku aiznesusi līdz tūti ar svaigajiem augļiem, kas smaržo pēc mājām un dārza. Vairāk nekā pēc gada viņa atzīmē, ka pabeigusi stāstu par koku un cilvēkiem, iesākusi otru — par āboliem (Ābolu ņemšana Anglijā”).

Lielākais prieks — 1973. gada 7. septembrī Dzidrai piedzimis dēls Tālis. Divarpus mēnešus vēlāk Erna Dzelme aizlido uz Kanādas rietumiem — Vankuveru, kur viņu sagaida Inese. Pirmā uzturēšanās Kanādā ilgst 11 mēnešus, tad pēc vairāk nekā divu gadu prombūtnes viņa atgriežas Austrālijā.

Pēc tam šādi ceļojumi starp Kanādu un Austrāliju gan ar kuģi, gan lidmašīnu atkārtojas regulāri, jo 1976. gadā Mitčeļi pārceļas atpakaļ uz Sidneju, kur nopērk māju Paddingotnā. Kopdzīve gan pamazām izirst, un mājā parasti ir kāds īrnieks.

1992. gada februāris ir pēdējā reize, kad Erna Ķikure ciemojas Austrālijā, turklāt viņu nomāc ne vien lidojuma nogurums sākumā, bet arī saaukstēšanās. Dienas plāno Dzidra un jau astoņpadsmitgadīgais Tālis, “tāds liels, labs un jauks ar Dzidru un mani”, kas fotografē sarāvušos vecmāmiņu un rīko izbraukumus kopā ar viņu, nespējot iedomāties, cik vārga un veca viņa jūtas. Māja izskatās pavisam citāda nekā tad, kad viņa te bijusi iepriekš. Meita mācās, kārtējo reizi pārkārto istabu jaunajam īrniekam. “Dzidra ir darījusi milzu darbus dzīvē un mākslā un ir viena un nabaga savā ikdienā. Māksla neatmaksājas vai — māksla neatmaksā naudā, pat ne slavā, varbūt tikai iekšējā un iluzionārā apmierinātībā — tu to vari, tu to dari!” (1992. gada 28. februārī)

1992. gada 22. februārī Engadīnē ir sarīkojums draugiem un paziņām rakstnieces 85 gadu jubilejas atskaņās.

Viņa jūt Austrāliju ap sevi un zina, ka tā atkal būs jāatstāj. “Ar kaut ko man viņa jāsatur pie sevis, ar kaut ko man jāietveras viņā. [..] Mēs kā akmeņi gulstamies. Te? Mums jāgulstas citā malā. Un tā arī vairs nav mūsu mala. Mūsu! Kā tas bija ar tiem nabaga Ciānas bērniem? Mēs nabaga Ciānas bērni. Tagad sāku saprast, ka tādi ir.” (1992. gada 24. februārī)

Visu laiku Ernai Dzelmei ir Austrālijas pilsonība, pase un pensija. Dzīves vietas Kanādā mainās atkarībā no Ineses Birstiņas darba — sākuma gados Kvalikuma (Qualicum) un Viktorija (Victoria) Vankuveras salā valsts rietumos, tad Hope 150 km uz austrumiem no Vankuveras. No turienes brauc ciemos un vairākkārt diezgan ilgi uzturas Banfā (Banff) apmēram 100 km no Kalgari (Calgary), jo no 1981. gada Inese strādā Banfas mākslas centrā. Dzīvoklis ar skatu uz kalniem ir 10-15 minūšu gājienā no centra ar bezmaksas koncertiem, izstādēm, lekcijām, izrādēm. Dienasgrāmatā regulāri profesionāli izvērtēts redzētais un dzirdētais: “Kalgari muzejā indiāņu lietas pārsteidz ar savu bagātību, darbu un arī daiļumu. Pēc tam man atvērās acis uz amerikāņu šīs dienas mākslu. Ieraudzīju vienkāršības spēku un dažus dzejoļus, savus, zinu vērtēt labāk un uzticēties tam, ka man gribas (un citādi arī neveicas) izteikt, kas sakāms, īsi.” (1984. gada 3. oktobrī). Īpaši daudz rakstīts par mūziku.

1985.–1989. gadā viņas abas dzīvo Montreālā, kaut arī Inese māti uz vairākiem mēnešiem atstāj vienu, braucot atkal uz Banfu, ASV, Eiropu — Angliju, Poliju, Vāciju, Šveici. 1989. gadā meita divus mēnešus ar savu izstādi ir Brazīlijā. Inese ne vien auž gobelēnus, bet arī veido reljefas lielizmēra figūras no plāna pašgatavota filca, ir mākslas priekšmetu pasniedzēja Konkordijas universitātē, darbnīcu vadītāja. 1989. gada rudenī viņas pārceļas vēlreiz — uz Kalgari, kur Inese vada mākslas salonu, piedalās arhitektūras žurnāla veidošanā, pēc tam ir privātas datorfirmas līdzīpašniece un reizē viena no nedaudzajiem darbiniekiem.

Vairakkārt Kanādā pie mātes un māsas ciemojas jaunākā meita gleznotāja un grafiķe Dzidra, pāris reizes kopā ar dēlu Tāli. “Dzidra bija te — 2 mēneši. Tas bija neaprakstāms laiks. Pilns mīlestības, siltuma un arī baiļu — ka būs jāšķiras.” (1993. gada 24. oktobrī)

No 1975. gada Erna Ķikure pakāpeniski pārraksta uz mašīnas savas un Jāņa Sarmas vēstules, ko abi norunājuši publicēt kā tā laika dzīves dokumentējumu. Vēstuļu ir daudz, daļa jāatsijā, un izvēle prasa laiku. Izdošanu piedāvā apgādam “Grāmatu Draugs“. Tā vadītājam Helmāram Rudzītim šķiet, ka vēstules neatmaksāsies izdot, viņš ieinteresējas par E. Ķikures stāstiem. Viņa tūlīt sāk kārtot jaunu krājumu, taču to neizdeva. Jau agrāk rakstnieci sarūgtināja Hugo Skrastiņš, kura apgādam “Tilts” 1975. gadā bija aizsūtījusi manuskriptu, pēc tam iemaksājusi prasīto summu. Diemžēl grāmata neiznāca, darbs un nauda netika atdota.

1980. gada 2. maijā izdevējam Albertam Riekstam nosūtītas 1953.–1958. gadā rakstīto vēstuļu 643 pārrakstītas lapaspuses, turpinājums pagaidām paliek nepārrakstīts. Pirmo grāmatas eksemplāru viņa saņem decembrī. Patiesībā izdevēja parādu dēļ tā nāca klajā tikai 1981. gadā. “Vēstuļu” otro, daudz plānāko daļu (1985–1962) izdeva Inese Birstiņa Kalgari 1992. gadā.

Sastādītājai šķiet, ka galvenais ir J. Sarmas — pazīstama literāta uzrakstītais, pašas rindas var vairāk saīsināt. Salīdzinot iespiestos tekstus ar J. Sarmas vēstuļu oriģināliem, neliekas, ka būtu kas daudz un būtisks atmests. Bieži E. Ķikures vēstuļu un dienasgrāmatas attiecīgo datumu teksti ir visai līdzīgi. J. Sarmas rakstītajā atspoguļojas daudzas Melburnas latviešu sabiedriskās dzīves aktivitātes un cilvēki. Savukārt Erna Dzelme tik kolorīti stāsta par lauku un mājas darbiem, ka arī mēs jūtam karstumu, nogurumu, aizvainojumu, prieku — visu to, ko pārdzīvo viņa pati. Gribot vai negribot viņi abi izpauž savu garīgo vientulību un sāpes — J. Sarmas dēla mākslinieka Sigurda Kalniņa (1918. g. Rembatē–1956. g. Melburnā) pēkšņā nāve un viņa piemiņas izstāde pēc gada, E. Dzelmes nesaprašanās ar vīru, vēlēšanās nodarboties ar literatūru, mūziku, mākslu un nespēja atrast tam laiku. Jūtam arī, kā pamazām veidojas uzticība, atklātība, savstarpējas simpātijas starp divu dažādu paaudžu cilvēkiem, kurus šķir kādi 1000 kilometri un kuri dzīvē satikās tikai dažas reizes. Viņi bieži apspriež latviešu un cittautu literatūru un mākslu, J. Sarma sūta izlasīšanai atsevišķas grāmatas, rakstus. Abi parakstās gan ar īstajiem vārdiem, gan pseidonīmiem.

Literatūrkritiķe Skaidrīte Rubene, ar kuru E. Ķikure iepazinās Rakstnieku dienās Kalamazū, vēstulē viņai apgalvo, ka Benitas Veisbergas “Mans maigais jērs” un abu sarakste esot divas vienīgās “mīlestības romāna” grāmatas trimdā. Autore dienasgrāmatā to noraida: “Mana mīlestība gan tur apstājās neuzplaukusi — mana vajadzība pēc cilvēku palīdzības bija tā, kas man lika turpināt rakstīt.” (1991. gada 13. jūnijā)

Citu jēgu rakstītajam redz režisors Kārlis Pamše, uzsverot, ka tā ir garīguma pasaulē pasargāta sala: “Jūsu–Sarmas sarakstē šifrējas radīšanas process. Tas ir tas, kas mani visvairāk suģestē, mēģinot ielūkoties jebkuros mākslas ceļam notiesātajos. Parasti paši autori to noklusē, bet vērtētāji pa laikam vai nu apdzied, vai nopaļā rezultātus.”

Vērīgām acīm viņa vēro dabu un cilvēkus Austrālijā, Anglijā, dažādās vietās Kanādā, kur nākas sastapties gan ar indiāņiem, gan japāņiem, gan AIDS slimnieku. Kā eksperimentu 1981. gada 21. novembrī pati vērtē stāstu “Uz tilta” — veidot 2 personas no sevis, radot kādu Pēteri, “ko es satieku un kas runā visu manu domāšanu, bet tam pretī es vēl varu atstāt arī sevi. Varbūt izdosies.”

Dzīvojot Kanādā, meitas skubināta, Erna Ķikure nedaudz tuvinās ka vietējai, tā latviešu literārajai sabiedrībai. 1978. gadā viņa aizbrauc uz triju dienu diskusiju Bellinghamas universitātē, Sietlā, ASV. Priecīga par šo izraušanos, labprāt būtu klāt tādās sarunās biežāk, kaut arī līmeni vērtē kritiski: “Visumā — mediocre minds (viduvēji prāti). Mierīga, puspasīva, bezkaislīga attiecība pret grāmatas pasauli. Apskata tikai grāmatu saturu — ne autora stilu, māksl. vērtību, varēšanu..” (1978. gada 20. jūnijā)

1980. gada jūlijā vairākas dienas piedalās seminārā par literatūru Britu Kolombijas universitātē Vankuverā, kur klausās lekcijas, koncertus, diskusijas. Paticis muzejā.

Iespēju robežās E. Ķikure seko līdz latviešu literatūrai, piezīmes liecina, kādu prieku viņai sagādā Gunāra Saliņa dzeja, Ulda Ģērmaņa “Zili stikli, zaļi ledi”. Turpretī Lilijas Zariņas “Sarkanā migla” vienkārši nokaitina, bet Osvalda Lāča “Ķīvīte” raksturo kā grūti lasāmus dažādas kvalitātes stāstus. Tā kā dienasgrāmatās pieminēts Ojārs Vācietis, kāda dzejoļa rindas it kā atsaucas Imanta Ziedoņa “Bez mīlestības nedzīvojiet”, tad rodas sajūta, ka absolūti izolēta no Latvijas literatūras viņa nav. Lasot “Jauno Gaitu” un citus žurnālus, priecājas par latviešu literatūras svaigumu, milzīgo Dziesmu svētku uzņēmumu un I. Ziedoņa aprakstu.

Ļoti daudz viņa lasa 20. gadsimta angļu, amerikāņu, franču literatūru, protams, oriģinālā, īpaši aizraujoties ar Albēra Kamī (Camus, 1913.–1960.) filozofiskajiem darbiem un dzejnieka Alana Dilana [Dylan Thomas] daiļradi. Visās pilsētās viņa ļoti bieži apmeklē bibliotēku.

1987. gada jūnijā, piedaloties Rakstnieku dienās Kalamazū, astoņdesmitgadīgā sieviete dzird atzinīgus vārdus, un tas dod jaunu sparu un cerību, īpaši prātā paliek Astrīdes Ivaskas teiktais par dzirdēto stāstu: “Kaut es tā varētu rakstīt.”

Pēc diviem gadiem viņa ir Rakstnieku nedēļā Losandželosā. Dienasgrāmatā pieminēts Anšlavs Eglītis, Margaritas Biezaites referāts par J. Sarmu, rakstnieki no Latvijas Māra Zālīte, Alberts Bels un Māris Čaklais. “Ko viņi īsti domā — kas zina? Brīvu Latviju patreiz viņi nesapņo, un tas ir prātīgi. No mums viņiem vajadzīgi tikai — labākie darbi — grāmatas — cita nekā tiem nevajaga un nekā viņi nevēlas. [..] Mēs — degam un mutuļojam tur pievienoties, tur kaut kas būt, kaut ko nozīmēt katrs arī personīgi…” (1989. gada 4. jūlijā)

Saviļņojoša bijusi E. Ķikures pirmā tikšanās ar Latvijas latviešiem 1989. gada 3. februārī Montreālas Latviešu centrā. Delegācijas vadītājam Imantam Daudišam (1945.–2002., toreiz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs) iedevusi divas savas grāmatas — “Artavu” un Sarmas vēstules. “Vakar mani pēkšņi, negaidot pārņēma tāds saviļņojums, ka es tikko spēju parunāt, man balss neklausīja. [..] Viņš bija pirmais latvietis no turienes, ko es satiku pēc 44–45 gadiem.” (1989. gada 4. februārī)

Erna Ķikure visur stāda kādas puķes, kokus vai krūmus un rūpīgi kopj tos. Hopē [Mišenā — Mission] dzīvo mājiņā ar dārzu un viņai ir pat savas bišu saimes un medus, ar ko mieloties un dāvināt retiem, mīļiem viesiem. Montreālā pie īrētā dzīvokļa logiem iestāda ceriņkrūmus, kreimenes, tulpes, pērk sēklas, sēj podiņos un zemē, laista un priecājas par visu.

“Vakar, sēdot ārā pie mūsu galda, ilgi raugoties plaukstošajā, mīksti peļlapotajā lielajā kokā pie baznīcas sienas, es pirmo reizi jutu mieru, saderību un pat prieku — par dzīvi uz zemes, kas dzīvos, kad es būšu jau zemē. Koki plauks pavasaros tā kā šai dienā. Manis te nebūs. Bet arī tagad es esmu tikai vienā sīkā pasaules vietā. Visa pasaule plaukst, zaļo, dzīvo, kur manis nav.” (1988. gada 23. maijā)

Tikpat aizrautīgi viņa darbojas arī Kalgarī, kur Inese nopērk savu māju.

Sakari ar māsu Austru Lāci un Latviju vairāk vai mazāk pastāv kopš 1950. gadu vidus. Kad iespējams, viņa aizsūta kādu paku vai naudu. 1970. {1968} gadā Inese un Laimons tūrisma braucienā uz Padomju Savienību satiekas Ļeņingradā ar Austras meitu Guntu {ne ar meitu, bet Austru pašu}.

1982. gada vasarā Latviju apmeklē tuvi rakstnieces draugi Ruta un Indulis Freiji no Ņūkaslas Austrālijā, kas pēc Ernas lūguma ir tikušies ar Austru un viņas dēlu Zigurdu. “Jā, par Latviju un tiem latviešiem un mums te — ir tomēr tā, kā tas man jau sen liekas — mēs te darāmies, it kā mēs paši kaut ko lielu nozīmētu — cik mēs latviski runājam, uzvedamies, noslēdzamies ‘no svešām kultūrām’ — tas viss tomēr ir samērā maznozīmīgs un zudīs — paliks tikai tas, ko mēs esam darījuši — patiesi ko radījuši, kaut vai labu slavu kā vienkārši labi strādnieki — un tad vēl mūzikā, rakstos un tēlotājā mākslā, zinātnē etc. — ko mēs tais laukos atstāsim — ne latviskās prievītēs ievīstītu — bet patiesi vērtīgu (salīdzinājumā ar svešām kultūrām) būsim labu devuši.” (vēstule R. Freijai 1982. 27. 11.)

1989. gada februārī viņa saņem vēstuli no māsas meitas Guntas — Austra mirusi ar trieku 22. janvārī — dienu pirms Ernas vēstules pienākšanas. Iepriekšējā gada 7. oktobrī pēc slimības miris Guntas brālis Zigurds.

“Savāds tukšums beidzot sāk apņemt visapkārt — Jaša (Jēkabs Lācis, miris Kanādā 1975. g. — D. Zv.), Austra, pat Zigurds, mūsu māmiņa — visi prom. Un tāpat visi tur apkārt. [..] Tik meži, pļavas, upe pusaizdambēta, dūņaina, meži arī daudz izcirsti. Bet zinu, kā tas ir — vienā vietā izcērt, otrā jau ataug, un vasaras iet pāri, un tie paši ziedi zied! Bet visa mūsu dzīve, tie cilvēki visi prom!” (1989. gada 7. februārī)

Lieldienu svētdienā Erna Ķikure pēkšņi saprot, kā jutās māte, sēdot klusa, viena sevī jauniešu vidū. Tagad viņa ir ārā no Ineses un Dzidras paaudzes, un it kā vairs nesaprot viņas, lai gan arī meitas jau aizsniegušas savas vecās mātes gadus mātes jaunībā. Mājās viņas parasti runā latviski, bet sarunā jaucas angļu vārdi, kas parādās arī dienasgrāmatā: šopīt (iepirkties), fridž (ledusskapis), klogas (clog — koka tupele, kurpe ar vaļēju papēdi bez siksniņas). Vēstules meitām rakstītas latviski, citreiz angliski, atbildes saņēma angļu valodā. Kādreiz sev un bērniem viņa spēlēja un dziedāja Jāņu dziesmas, vija vainagus. Vecumā viņa nav īsti pārliecināta, cik daudz meitām nozīmē būt latvietēm.

Par to visu domājot, Erna Ķikure 1989. gada pavasarī uzraksta atmiņu garstāstu “Kā plūsti Aiviekste?” Par Latviju, vecāku mājām un to apkārtni viņa rakstījusi ļoti daudz. Dienasgrāmata parāda atsevišķu epizožu rašanos. Kādreiz spēlējusi Bahu, un “viņa vienkāršie teikumi” un Maruija (upe Sidnejas un Vollongongas tuvumā), kas atgādināja Aivieksti, pēkšņi radīja vārdus. “Tur bija daudz mežu” — viņa teikusi domās, skrējusi prom no klavierēm un meklējusi papīru. “Kaut es tā kā šodien, bez 3 reiz pārrakstīšanas — varētu rakstīt par visu to — cilvēkiem, dabu, notikumiem — tas ir romāns. [..] Tepat jau ģeogrāfiskais plāns iezīmējas — gar Aivieksti — arī mājas ar ļaudīm — arī svešinieki — plostnieki, zvejnieki, dzejnieki, īrnieksieva jau ierunājas — upē iekrīt, ielūzt ar zirgu kāds — aizskrien nodusmojies, nosmērējies.” (1972. gada 19. februārī). Romāns tas nav — trūkst izvērstas darbības aktīvu centrālo varoņu. Galvenais tēls ir Aiviekste, kas plūst visam cauri “zila, sudrabaina brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm no agras bērnības, kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, sarkanu kā dzīvības spēku, gan ne pārlieku platu, bet spožu svītru, valdonīgu un dārgu.”

Krastos ap to grupējas mājas, ainavas, cilvēki. Ja skicējumu sākotnējos tekstos lietoti galvenokārt īstie māju un cilvēku vārdi, tad grāmatā tie nedaudz izmainīti.

Julieta Rumberga recenzijā “Viņa aizved mūs ciemos” norāda, ka, no atsevišķajām epizodēm veidots, ir radīts “pārskatāms, viengabalains vēstījums par cilvēkiem, viņu dzīves veidu, par apstākļiem, kādos viņi dzīvojuši un kā, cilvēkiem mājas atstājot, mainās māju likteņi.”

Erna Ķikure ir triju dzejas krājumu autore: “Dienas un gadi” (1985.), “Artava” (1988.), “10 dzejoļi no Ķikures” (1994.).

E. Ķikures īsā proza ir ļoti tēlaina, dzejiska. Viņas dzejai nav atskaņu, bieži arī stingra ritma. Dienasgrāmatā dažkārt vairākas lappuses pēc kārtas pierakstītas dzejā, varbūt pat nedomājot par to. Viņa pati apgalvo, ka esot dzejas un esot prozas periodi, bet piezīmēs tie neatdalāmi savijušies kopā. Daļa dzejoļu no kladēm ir pārrakstīti ar mašīnu vai datoru, bet publicēta, ieskaitot presi, salīdzinoši nedaudz.

Erna Ķikure apzinājās arī pati: “Nupat, sakārtojusi visus, es domāju — bet man tak nav dzejas! Kas tā ir, to es nezinu — proza nav, bet dzeja?” (1984. gada 16. oktobrī)

“Artava” ir pirmā Ineses Birstiņas izdoto mātes grāmatu rindā. Būtībā tas ir piecu cilvēku kopdarbs. Vispirms, protams, autores vārsmas un to atlase, tad Dzidras Mitčeles gleznas un zīmējumi — patstāvīgi darbi, ne ilustrācijas. Jau 1984. gadā, kārtojot krājumu “Dienas un gadi” un skatoties Dzidras zīmējumus, E. Ķikure tos vērtē kā māksliniece, redz izmaiņas meitas rokrakstā — zīmējumi kļuvuši gleznieciskāki, daudz “rupjāki” kā agrāk, “more bulky” (apjomīgāki), viņa raksta dienasgrāmatā, un saskata tajos līdzību ar savu dzeju. Veidojot “Artavu”, viņa jūt Kārļa Freimaņa kritikas un līdzdalības trūkumu, jo neviens “nekā nesaka un laikam neinteresējas par to, ko es uzrakstu.”

Ar divām apcerēm angliski, ko uzrakstījušas Inese Birstiņa un viņas studiju biedre filoloģe Austra Graudiņš no Austrālijas, grāmata mēģina nedaudz iepazīstināt ar autori kā trimdinieku jauno paaudzi, kam latviešu literatūra maz zināma un lasīšana sagādā grūtības, tā cittautiešus — mātes un meitu draugus un paziņas. A. Graudiņa pārtulkojusi angliski trīs dzejoļus. Slavējams ir grāmatas iekārtotāja Nelsona Viņo (Nelson Vigneault) darbs — baltais apvāks ar zilpelēko Dzidras gleznu, pelēcīgie vāki, zilie un melnie burti uz vāka un titullapā, sarkanie virsraksti un dzejoļu (ne lappušu) numerācija — viss pārsteidz vislabākajā nozīmē. Par to priecājas arī pati autore: “Skaista gan ir mūsu grāmata, eleganta, smalka — kā smalkākais priekškara izdevums.” (1988. gada 16. decembrī)

Arī Nelsona Viņo noformētie “10 dzejoļi no Ķikures” (1995), iesieti melnā materiālā, sākumā izdoti tikai 10 (!) numurētos un autores parakstītos eksemplāros, noteikti varētu piedalīties konkursā par skaistāko grāmatu.

Ernas Ķikures dzejā daudz glezniecisku, krāsainu tēlu. Visai bieži līdzās latviskajam te citur pieredzētā un pasaules kultūras atplaiksnījumi — melanholija sēd Dīrera asējumā, logs kā Magrita glezna utt. “Dzeja ir kas vairāk kā vārdi un doma. Dzeja ir kas cits kā krāsa un skaņa, lai arī dzeja ir krāsa un skaņa. Dzeja ir — kā putns, no zaļtumsas zara uz pleca nolaidies, līdzi runājis.”

Vairums E. Ķikures darbu vispirms iespiesti laikrakstā “Austrālijas Latvietis“, kas Emīla Dēliņa vadībā iznāca Melburnā, taču atsevišķas publikācijas ir dažādos citos trimdas izdevumos.

Pēc “Mūsu kaimiņa” vairāki mēģinājumi izdot grāmatu izrādījās neveiksmīgi — apgādi atteica, prasīja lielas iemaksas, kādas autore nebija spējīga dot, citi pat izputēja.

1988. gada vasarā Inese Birstiņa nopērk datoru, iet kursos un apmāca māti tā lietošanā. Rakstīšana gan šķiet neērta, sākumā lēna, jo nevar uzreiz apgūt latviešu valodas zīmju veidošanu, taču ērti tūlīt izdarīt vajadzīgos labojumus. Un pakāpeniski tiek pārrakstīti daudzi stāsti.

1988. gada decembrī Erna Ķikure iesūta savu miniatūru un īsstāstu kopojumu un dzejoļu krājumu “Artava” ģenerāļa Goppera balvas konkursam, taču godalga iet viņai secen. Saņēmusi atpakaļ materiālus, priecājas, ka manuskripts apburzīts, tātad ir lasīts. “Nu — skaistāku un arī labāku (tas ir viss kopā) grāmatu viņi nevarēs atrast. Tādas nav. Bet — ja vajadzīgo saturu vien meklē, vai vispār — ļoti plašu literāru darbu — tad jā!” (1989. gada 25. aprīlī)

1989. gada vidū Inese uzņemas 50 eksemplāros izdot stāstījumu par Upeslejām. t.i. Ķikuriem. Protams, teksta sakārtošana, aplaušana utt. piekrīt viņai. Darbs ir ilgstošs, un mātei šķiet, ka nemaz nevajadzētu tik perfekti, kā meita to dara. Taču tas patīk abām un, nedomājot ne par kādu pelņu, Inese tūlīt augustā ierosina taisīt nākošo grāmatu. Līdz “Uz tilta” (1990) iznākšanai gan paiet vesels gads, vēl pēc dažiem mēnešiem gatavs arī “Ceļa akmeņu raksts” (kā izdošanas gads minēts 1990, taču dienasgrāmatā atzīmēts, ka Inese to atnesusi 1991. gada 30. janvārī), pēc tam “Tu prasi patiesu stāstu” (1991) un “Būs skaista diena” (1993).

Savā ārējā izveidojumā tās ir līdzīgas — viena formāta, ar Dzidras Mitčeles zīmējumu uz mīkstā baltā vāka, vienīgi pirmajai izmantots sens, nedaudz samazināts E. Ķikures linogriezums — Dzidras portrets bērnībā un “Būs skaista diena” — Ineses filca figūru fotoattēls. Sākotnējais metiens 50–100 eksemplāri, ja ir nepieciešamība, tiek iespiests vēl. Rakstniece pati atsevišķā kladē atzīmējusi, kam grāmatas nosūtītas — kādiem latviešu veikaliem tirgošanai, kādām personām uz pēcmaksu, kam kā dāvanas. Ir arī atzīmes par saņemto naudu — pensija nav liela, Ineses ienākumi svārstīgi. Var saprast dažkārt atrodamo pukošanos, ka atkal jāiet uz pastu, jāmaksā par iesaiņošanu, sūtīšanu.

Ja stāsts par Aiviekstes krastu un tā ļaudīm ir vienots darbs, tad citās grāmatās ievietoti atsevišķi stāsti, kuru darbība noris dažādās vietās, personu tautību var minēt pēc vārdiem, bet tai nav īpašas nozīmes. Daudzos stāstos nav gandrīz nekādu notikumu, tikai atgādinājums, atmiņas par tiem. Samazinās tradicionālā stāsta prasībām atbilstoši teksti, pieaug tēlojumi, kas gan ietiecas pagātnē, gan raugās šodienā, bez tam “Ceļa akmeņu rakstā” ievietoti arī dzejoļi. Par šo grāmatu autore domāja, ka varbūt “pirmais klupšanas akmens” tajā ir stāsts par bēgļu nometni Sudētijā — citāds, vienkāršs, ne tā izstrādāts, kā to vajadzētu laba stila grāmatā, tāpēc to varētu uzskatīt par piezīmēm. Nākošajās grāmatās dzeja nav iestarpināta.

Iespējams, ka grāmatas “Tu prasi patiesu stāstu” nosaukuma netieša līdzautore bijusi rakstnieces māsasmeita Gunta Lāce, lūdzot uzrakstīt, kā patiesībā dzīvojušas Bērziņu un Lāču ģimenes Latvijā, kā viņi izsūtīti, ko pārcietuši. To varētu atspoguļot romānā, bet Erna Ķikure pēc savas būtības nebija romāniste, īstenību viņa atklāj nelielos darbos. “Ceļa akmeņu rakstā” ievietotajā veltījumā māsai “Auce” ļoti koncentrētā tēlojumā parādīta viņas skaistā jaunība, izsūtījums un vecumdienas.

Rakstniece savā apkārtnē allaž ierauga kādu cilvēku, ko apjūsmot, par kuru domāt un fantazēt. Pat ātri pāršķirot E. Ķikures dienasgrāmatas, var pamanīt, ka bieži steidzīgā rokrakstā vienā dienā noklātas daudzas lappuses, sīki aprakstot negaidītas tikšanās ar ļaudīm, sarunas, izjūtas, pārdomas. Šīs piezīmes kļūst par rakstnieces darbu pirmuzmetumiem, kas pēc tam izstrādāti, vairākkārt pārrakstot.

Kad 1991. gadā par krājumiem “Kā plūsti, Aiviekste?”, “Uz tilta”, “Ceļa akmeņu raksts” autorei tiek piešķirta lielākais trimdas literatūras apbalvojums — Jāņa Jaunsudrabiņa balva (1000 dolāru), LaRA (Latviešu rakstnieku apvienība) izdod tos vienā sējumā “Mājas un ceļi” (1996). Lasot Kārļa Zvejnieka vēstuli par balvu, viņa uzreiz novērtē visus, kas ko labu darījuši, īpaši domājot par dzejnieku Gunāru Saliņu: “Tas Saliņa pirksts lielumlielu darījis. Viņš jau 30 gadus atpakaļ jūsmoja par maniem dzejoļiem — un tādēļ es viņam sūtīju savas grāmatas.” Pēc laiciņa viņa atzīst: “Esmu piepildījusi tēva un mātes cerības uz mani. Tēvs pacēla augstu mani rokās un teica: ‘Tev jāraksta!’ — Te nu tas ir noticis. Ko vairāk? Nekāda mūžīga slava nav jāgaida.” (1991. gada 15. augustā)

1991. gada augustā vairākkārt pieminēta Latvijas neatkarība. Dzidra piezvanījusi, ka Austrālijā baltieši selebratējot (celebrate — svinēt). “Nu, es arī gribētu selebratēt — bet it kā — tikai jāsāk darbs, jāsāk strādāt, jāstrādā, jāstrādā… [..] Un ko nu mēs dzejosim, kad vairs nebūs ko žēloties un nebūs ko cīņai mudināt? Ko nu mēs runāsim? Par pienu, krējumu un zīmaļu, raibaļu, brūnaļu, jā, brūnaļu slaukšanu dzejosim? Par cukurbietēm un cukurfabrikām un citām saldām lietām slavas vārdus teiksim? O, sauksim, lai dod mums tirgus, lai augstu vērtē mūsu dzidro un mūsu sviestu. Ak, kādi laiki būs pienākuši bez kaujas saucieniem uz lūpām.” (1991. gada 26. augustā)

Deviņdesmito gadu sākumā izveidojas sarakste ar vairākiem cilvēkiem Latvijā — režisoru Kārli Pamši, rakstnieku un literatūrzinātniekiem Imantu Auziņu, Māri Čaklo, Viesturu Vecgrāvi, Jāni Aneraudu, Ļaudonas pagasta padomes priekšsēdētāju Dzintaru Birni, Madonas muzeja cilvēkiem Elzu Rudenāju un Daci Zvirgzdiņu. Tie visi viņai ir patiesībā sveši ļaudis, nekad neredzēti, izņemot M. Čaklo. Vēstules iet ilgi, sarakste nav tik regulāra, lai varētu runāt par īstu domu apmaiņu. “Daža vēstule uzbur kādu tēlu, kādu iedomu, tas sāk sildīt kļūst tuvs, pazīstams, tad atkal tas pazūd, cita vēstule to atsauc, izjauc. Es pāreju savā iztēlē, savā tuvības meklēšanā no viena uz otru. [..] Kāda ir īsti viņu ikdiena, viņu iešana, nešana, dzīvošana? Ko viņi lasa manās vēstulēs, ko viņi saņem no tām?” (1992. gada 15. martā)

Deviņdesmitajos gados rakstniece ir daļēji atsvešinājusies no Austrālijas, jo tur izauguši jauni, viņai nezināmi cilvēki, daudzi vecie paziņas aizgājuši pavisam. Kanādā tādu īsti iemīlētu vietu un draugu nav — pārāk bieži bijis jāpārceļas no pilsētas uz pilsētu — nekādu saistību, sakņu, mīlestības. “Latvijā? Pāris laipnu vārdu no cilvēkiem, kas ņemtu, ko no sava darba dotu, bet kam nav arī nekāda liela vajadzība pēc tā — ieliktu kaut kādā muzejā — tā viņi runā. Man nav vairs nekur vietas, īstas mājvietas, gaidītās… Man jāceļo tālāk palikušais ceļa gabals kā svešiniekam, kas pieticīgi, laipnīgi priecājas par tām dienām, kas uztur dzīvu, kas ļauj dzīvot un tad mirt kā kokam mežā.” (1991. gada 31. augustā)

1992. gada rudenī laikraksta “Literatūra un Māksla” īso stāstu konkursam E. Ķikure atsūta stāstu “Prom no mājām” — četras skices par dzimtenes atstāšanu 1944. gadā.

Konkursam iesniegti 119 darbi, par vislabāko atzīta Regīnas Ezeras “Oda mēnesim un krītošām lapām”. Septiņiem autoriem piešķirta 1. vieta (starp tiem ir Valentīns Jākobsons, Jānis Kalniņš, Egils Lukjanskis u.c.), 10 — otrā, to vidū līdzās Arnim Skujiņam (Austrālija), Gunāram Bekmanim (ASV), Ārijam Geikinam u.c. ir arī Erna Dzelme-Ķikure. Viņas stāsts iespiests 16. aprīlī.

1993. gada martā Erna Ķikure pārcieš insultu, taču atgūst kustību spējas, turpina rakstīt un spēlēt ar labo roku, jo kreisā ir visai nevarīga. Rokraksts pakāpeniski pasliktinās, klibo redze un dzirde. Dienasgrāmatā 1994. gadā ir tikai ļoti īsi 8 ieraksti par nosūtītajām vēstulēm jūnijā, septembrī, oktobrī. 1995. gadā atzīmētas 9 reizes, kad nosūtītas vēstules. t. sk. 27. 07. J. Rumbergai skices “Medus podi” un “Mēs mīlējām dzeju”. Cieši aiz 14. augusta pierakstīts: “7. maijā, otrdien, nosūtītas kartiņas (Dz. zīmētāja) Pamšem un Birutai (Birnītei — D. Zv.). Sniegs, sniegs kā īstā ziemā.” (tas ir jau 1996. gadā — D. Zv.). Tas ir pēdējais ieraksts dienasgrāmatā. Nav pieminēts pat tik svarīgs notikums kā meitu brauciens uz Latviju 1995. gada maijā.

Lai varētu lasīt un spēlēt, Inese palielina gan notis, gan lasāmo grāmatu lapas, gan saņemtās vēstules. Vēl 1990. gadu beigās rakstniece pati rakstīja apsveikuma kartiņas. Līdz beidzamajiem gadiem viņai bija interese par visu pasauli, par jaunajiem notikumiem. Diemžēl 2000. gada augustā žults iekaisuma dēļ viņu nācās ievietot slimnīcā, pēc tam pārvest uz aprūpes māju, jo bija vajadzīga regulāra pieskatīšana, ko, strādājot ārpus mājas, Inese nevarēja veikt. Meita apmeklēja viņu katru dienu, veda ratiņos ārā uz parku, kafejnīcu. Erna Dzelme šķīrās no šīs pasaules 2003. gada 1. janvārī.

2005. gada 1. oktobrī Ļaudonas kapos tika apglabāta pelnu urniņa. Kapakmenī iegravēts “Rakstniece Erna Ķikure — Erna Dzelme, dz. Bērziņa”. Trīs uzvārdi, ar kādiem viena sieviete dzīvojusi un darbojusies, it kā atklāj trīs dažādas dzīves vienā mūžā: literāte — sava vīra sieva un meitu māte, kalpone — laimīga meitene, māksliniece.

Erna Ķikure par sevi rakstīja: “Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdas, tas ir — skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt; nenoniecināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā.”

Viņa vienmēr ir bijusi ceļā, uz tilta — ne vien starp diviem upes krastiem, bet starp mūziku un tēlotājmākslu, starp nepieciešamību strādāt fiziski un vēlmi nodarboties ar literatūru, starp meitām Kanādā un Austrālijā, starp dzimto un angļu valodu. Par viņas pilnīgu pārnākšanu varēsim runāt tikai tad, kad viņas darbi būs izdoti dzimtenē.

******************************

Lēbensjahre von Erna Ķikure im Lichte ihrer Tagebücher
Zusammenfassung
Dace Zvirgzdiņa

Der Artikel stellt eine bisher in Lettland nur ein wenig bekannte Schriftstellerin, Dichterin und Künstlerin Erna Ķikure (geb. Bērziņa, geheiratet Dzelme, 4. 10. 1906 Ķikuri, Gemeinde Ļaudona – 01. 01. 2003 Calgary, Canada) vor. Bei der Erforschung wurden ihre 12 Bücher, die in Australien, Canada un USA herausgegeben sind, ebenso auch das Archiv, im Sommer 2005 von der Tochter der Schriftstellerin Inese Birstiņa dem Museum Madona übergegeben, ausgenutzt.

E. Ķikure hat die Mittelschule Birži (später Gymnasium Madona) 1924 und die Meisterwerkschaft für die Grafik Akademie der Kunst Lettlands 1932 absolviert, danach als Kunstlehrerin im Gymnasium Ilūkste, später in den Grundschulen Ļaudona und Sāviena gearbeitet. Nach dem zweiten Weltkrieg hat sie in Deutschland, seit der Mitte 1949 in Australien gelebt, wo sie in der Familienwirtschaft auf dem Lande in der Umgebung Sydney, als Hausangestellte, Putzfrau, Krankenhausküche- und Büroarbeiterin tätig war. Seit dem 1983 wohnte sie am meisten in Canada bei der ältesten Tochter, doch besuchte regelmässig auch die jüngste Tochter in Australien. Mit ihren Grafiken hat sie an mehreren Ausstellungen in Lettland un Australien teilgenommen. Sie schrieb Gedichte un psychologisch nuancierte Kurzeprosa. Besonders kulturhistorische Bedeutung haben die in 2 Büchern gedruckte Briefe zwischen ihr und dem Schriftsteller Jānis Sarma (1884–1983).

Die Erforschung entdeckt den Lebenslauf der Schriftstellerin durch ihre Tagebücher un zeigt, wie der Alltag zu der wichtigsten Quelle ihres Shaffens geworden ist.

—————————————

Es zemes tās. Tēlojumi, dzejoļi.
Sastādījusi Dace Zvirgzdiņa. Izdevusi Ļaudonas pagasta padome. Madona, 2006.
Ar turieni sevī
Dace Zvirgzdiņa

Erna Ķikure (dz. Bērziņa, prec. Dzelme, 1906. 04.10. – 2003. 01.01.) ir ļaudoniete, dzimusi un augusi Ķikuros, pašā Aiviekstes krastā pie Kalsnavas robežas. Beigusi Mākslas akadēmiju kā grafiķe, strādājusi par skolotāju Ilūkstē, Ļaudonā un Sāvienā. 1944. gada rudenī Dzelmes atstāj Latviju, nokļūstot latviešu bēgļu nometnē Sillenbuhā pie Štutgartes. 1949.gada vasarā viņi izceļo uz Austrāliju, kur dzīvo laukos ap 100 km no Sidnejas, vēlāk vairākās vietās lielpilsētā un tās tuvumā. 1980.gados par E.Ķikures pamatmītnes zemi kļūst Kanāda, kur strādā meita Inese, taču līdz 1992.gadam viņa regulāri atgriežas arī Sidnejā pie otras meitas Dzidras.

1989. gada 14. aprīlī Montreālā Erna Ķikure raksta dienasgrāmatā: „Man briesmīgi gribas kāda dzīva, tuva cilvēka – un es domāju un rakstu par veco dzīvi Ķikuros – un savādi – es te kreņķējos par to, ka manu grāmatu nepērk (..) un tad pēkšņi es domāju, jūtu: lai iet pie vella visi, es esmu citur, es atgriežos savā pasaulē, pie sevis, kas es biju, kas es augu, dzīvoju – tur!
  Kur es tur varu atgriezties?
  Turienes vairs nav.
  Bet esmu – ar turieni sevī, es esmu tā, kas tur augu – un man ir iespējams atgriezties pie sevis un teikt – man jūsu nevajaga!
  Vai nav neviena, kam mans rakstītais būtu derīgs?
  Kādreiz bija.
  Vai tie visi arī ir prom? Vai tie, kas tagad vēl ir – ir citādi?”

Par to domājot, top atmiņu garstāsts ‘Kā plūsti, Aiviekste?’ Par Latviju, vecāku mājām un to apkārtni viņa rakstījusi jau agrāk.

[…]

[Dienas grāmatā] 1966.g. jūnijā, bez datuma: „Manas vārsmas īstenībā nav atsevišķa dzeja. Tā ir dzejā pārslīdējusi proza, kas atkal atslīd atpakaļ prozā, kad to lasa piezīmēs, kur tā radusies. (..) Tā ir mana dzīves norise, uztvere, domāšana, tas viss.” Daudzi dzejoļi rakstīti dienasgrāmatu kladēs, tikai daļa pēc tam pārrakstīti, laboti, vēl mazāk publicēti presē vai atrodami krājumos ‘Dienas un gadi’ (1985), ‘Artava’ (1988), ’10 dzejoļi no Ķikures’ (1995).

Ernai Ķikurei bija svarīgi tikt sadzirdētai dzimtenē, taču viņas attieksme pret sevi un citiem bija kritiska: „Paliks tikai tas, ko mēs esam darījuši – patiesi ko radījuši, kaut vai labu slavu […]”

Šī grāmatiņa ir Ernas Ķikures mājupceļa posms. Tas ir mēģinājums atdot parādu – vispirms pašai rakstniecei, kuras darbi pie mums tikpat kā nav pieietāmi, kaut viņas lielākā vēlēšanās bija kļūt pazīstamai Latvijā, reizē – parādu ļaudoniešiem, kam būtu tiesības un pienākums vislabāk viņu zināt. Piedāvājam dažus dzejoļus un tēlojumus, kas daļēji izmantoti grāmatā ‘Kā plūsti, Aiviekste?’, citi iespiesti kā patstāvīgi darbi (‘Kapu svētki’, ‘Auce’), vēl kāds dienasgaismu ierauga, iespējams, pirmoreiz (‘Māsa raksta’).

———————-

Ritums 01.02.2007
Eižena Freimaņa simtgade
[Detailed story of his life and work]
Juris Krādziņš

SLB Valodas pulciņa sarīkojums 26. novembrī Sidnejas Latviešu nama Mārtiņa Šiliņa zālē bija veltīts komponista Eižena Freimaņa 100 gadu dzimšanas dienai, viņa dzīves stāstam un mūzikai.
[…]
Komponists nav prasījis, lai viņa dziesmas nodzied, bet izpildītāji tikai tad saņēmuši nošu lapas, kad komponists tos pazinis un tiem uzticējies. Daudzām dziesmām izvēlēti Austrālijas latviešu autoru vārdi (Ābele, Ķikure, Tomsons, Svilāns) un komponists bieži izgriezis dzejoļus no laikrakstiem un krājis, lai lietotu tad, kad tie viņu ierosinājuši.
——–
Beigās vēl paziņojums, ka 2007. gada 18. februārī būšot sarīkojums veltīts Ernas Ķikures simtgadei, bet Guntars Saiva jau ievadvārdos pieteica, ka simtgadu jubileja būšot arī Paulai Brīvkalnei, kādēļ jāmeklējot referāta rakstītāju.
———————-

Laiks 25.08.2007
“Treju Vārtu” 222. numurs
Maiga Kildiša

… Dace Zvirgzdiņa aicina “Atcerēsimies Ernu Ķikuri-Dzelmi”, kas bijusi vispusīga māksliniece. Žurnālā ievietots E. Ķikures-Dzelmes stāsts “Vecā tēva gredzens” par dzīvi Latvijā laukos pagājušā gadsimta sākumā; interesants viņas stāsts “Pie Ķikuriem” – par dzīvi Aiviekstes malā. Pa Aivieksti plūdināti koki, ar kuģīti varēja aizbraukt no Cūku kroga uz Saikavu.

———————————

Tāla zeme, tuvi ļaudis – Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga, 2014. (472-475 lpp.)
Inguna Daukste-Silasproģe

Erna Ķikure (Dzelme; 1906-2003) dzimusi Ļaudonas pagastā. Rakstniece un grafiķe.

Tēvs bijis skolotājs un pats meitu sagatavojis ģimnāzijas iestājpārbaudījumiem. Ģimnāzijā viņas māksliniecisko dotību veicināšanā zīmīgi trīs audzinātāji — latviešu literatūras skolotājs Jānis Āboliņš, zīmēšanas skolotājs gleznotājs Jānis Plase un mūzikas skolotājs pianists un vēlākais Konservatorijas klavierklases vadītājs un profesors Arvēds Dauguls. Jau ģimnāzijas gados viņa darbojās skolnieku žurnālā kā līdzstrādniece.

1924. gadā pēc ģimnāzijas beigšanas iestājas Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas klasē (pie grafiķa Richarda Zariņa). Dodas papildināties uz Parīzi, atgriežas Rīgā un 1929. gadā pabeidz akadēmiju ar diplomdarbu “Daugava” oforta tehnikā. Pilsētas skaistā apkārtne un mierīgā provinces gaisotne rosina mākslinieci darbam, rodas oforta ainavas, kas skatāmas Kultūras fonda, Jelgavas un Daugavpils mākslinieku grupu izstādēs. Jaunu iespaidu meklējumos 1939. gadā dodas uz Beļģijas Karaliskās mākslas akadēmiju. Atgriezusies Latvijā, viņa pagūst vēl apmeklēt arī Somiju. Baigo gadu pavada, strādājot par skolotāju savā dzimtajā novadā.

1944. gada rudenī ar ģimeni nokļūst Vācijā, dzīvojusi netālu no Štutgartes Fellbahas bēgļu nometnē un pilsētiņā. Jānis Sarma rakstīja:

“Varbūt latvietim tik neparastā nometņu dzīve, smagie personīgie pārdzīvojumi un piemērotas garīgas vides trūkums ierosina E. Ķikuri atcerēties sava bijušā skolotāja ierosinātās vēlmes, un viņa sāk rakstīt. Pirmajos darbos dominē apkārtnes dzīves tēlojumi. Tomēr tajos ir jau arī pa tēlam ar dziļāku iekšējās dzīves skatījumu. Kad 1949. gadā E. Ķikure nokļūst Austrālijā, viņas darbi sāk parādīties laikrakstā ‘Austrālijas Latvietis‘, kā arī ‘Austrālijas Latvieša Gadagrāmatā’.

Šo stāstu un tēlojumu virknē E. Ķikure atestē sevi kā stāstnieci ar lirisku, smalkjūtīgu un tai pašā reizē arī konkrētu pasaules un dzīves skatījumu. Tas pateikts īpatnā, impresionistiski svaigā veidā. Tematiskā skartas gan trimdas, gan arī dzimtenes dzīves parādības. Sākot ar 1958. gadu, sāk parādīties E. Ķikures pirmie liriskie dzejoļi.”

1949. gadā izceļojusi uz Austrāliju, nonākdama Jaundienvidvelsā, vispirms Grētas ieceļotāju nometnē, kur kādu laiku strādājusi par medmāsu, tad Vaiongas apkārtnē pie Sidnejas, strādādama lauku darbus, brīvos mirkļos spēlējot klavieres, zīmējot un rakstot, sapņodama par savu mūzikas studiju.

Stāsti un dzeja publicēti izdevumos “Austrālijas Latvietis”, “Jaunā Gaita“, “Londonas Avīze“, “Treji Vārti“, “Ceļa Zīmes”. Stāstu krājums “Mūsu kaimiņš” (1962), dzejoļu krājums “Dienas un gadi” (1985). 1976-1978. gadā viesojusies Kanādā pie meitas Ineses, tad atgriezusies Austrālijā, bet 1983. gadā pārcēlusies uz Kanādu.

Erna Ķikure atzinusi:

“Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdā, tas ir – skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt, nenocietināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā. [..] Austrālija ir ļoti svešāda zeme. Sākot dzīvi tanī, ir jānoliek pie malas viss zināmais un ierastais. [..] Saules maiguma vietā jāiepazīst arī tās skarbums, jāmācās no Austrālijas dabas lielajām izciešanas un izdzīvošanas spējām. [..] Ja daba ar savu lielo svešumu dažkārt skarba Austrālijā, cilvēki, austrālieši, ir labsirdīgi.”

Lūcija Bērziņa atzīmējusi, ka Ernas Ķikures īsprozas darbi ir impresionistiski un pirmajā krājumā viņa Austrālijas dabu vēl skatījusi svešinieces acīm, ar ziemeļnieces kritisko un atturīgo skatu.

Jānis Sarma atzīmējis, ka Erna Ķikures darbos allaž jūtams nepārtraukts dvēseliska viļņojuma ritms, spēja ar grafiķes acīm saskatīt lietas un caur mūzikas pasauli uztvert skaņas.

“Tas, ko Erna Ķikure raksta, ir viņas pārdzīvots, bet pēc tam konkretizēts, sašaurināts, no muzikālās pasaules plašuma izvests un vārda šaurībā ietverts pārdzīvojuma moments. [..] Dažreiz tā ir Latvijas lauku, pļavu un debesu plašuma zeme, pa kuru staigā ne sapņoti vai izskaistināti brīnumzemes pilsoņi, bet rakstnieces mīlēti patiesi un reāli cilvēki, kas veidoti ļoti reljefi. Redzam tur tad mazpilsētas jaunkundzi, pašapzinīgus saimniekus un saimnieces, bohēmiskās jaunās mākslinieku audzes pārstāvjus u.t.t. Trimdas sākuma gadi ienes rakstnieces darbā jaunas vides vērojumus — nometņu baraku, slimnīcu atmosfairu. Erna Ķikure tai pieiet ar to pašu iekšējā vērojuma izgaismojumu. Nāk un iet vai nu sveši, vai pašu latviešu cilvēki ar savām rūpēm, nelaimēm un postu, gan sūdzēdamies, gan slēpdami sevi aiz viegla humora. [..] Austrālijas kontinents ar savām īpatnībām, kas mums šķiet tik neparasts, Ernu Ķikuri nenomāc kā daudzus citus. Viņa paliek tā pati vērotāja un mīlētāja ar aso grafiķes skatu arī šeit. Te ir tāpat skaisti rīti un vakari kā dzimtenē, te tā pat svaigi un spēcīgi elpo ar traktoru apartie lauki, tāpat tiem pāri slīd mākoņi. Tāpat te arī dzird putnu dziesmas, redz veselu dzīvnieku pasauli, var vērot daudz ziedu. Ķikure prot to visu vērot un iesaistīt savā pasaulē.”

Kārlis Freimanis par Ernas Ķikures dzeju: dzejoļi īpatnēji, nav ne atskaņu, ne konvencionālu vai modernu ritmu, ne arī izturētas formas, toties ir spēcīgs iespaids, vizualizācija, dabas tēlojums, krāšņums, gleznainums, autore nevis reģistrē apkārtni, bet tajā dzīvo.

“Ķikures dzejā piemīt kāds pirmatnējs spēks, vitalitāte, stiprums, stingrums. Bieži vien ir tāda sajūta, ka dzeja ir piesātināta līdz galējībai, pat tur, kur ir delikāta. [..] Viņa ir tuvāka jaunajiem austrāliešu dzejniekiem nekā mūsu pašu. Kā jaunie austrālieši viņa nebaidās teikt to, ko grib, lieto vienkāršas iztēles, parasto sarunu valodu, un, kā austrālieši, viņa noraida tradicionālo formu. [..]

Ķikure jūt ‘organiski’, plastiski: ar redzi, dzirdi, smaržām, tausti un gaisu.”

Selga Silkalna atzīmējusi, ka Ernai Ķikurei daiļrades procesā ļoti svarīgs ir apstāklis, ka viņas interese nenorobežojas ar literatūras izpratni vien, bet tālu iesniedzas arī mūzikas un glezniecības laukā.

“Mūzika un glezniecība gan ritma izjūta, gan metaforu izvēle bagātina viņas dzeju, to padarot daudz plastiskāku un daiļskanīgāku. Viņas vārdu palete atplaiksnī arvien jaunās niansēs, pieņem arvien jaunu toņu nokrāsu. [..] Dominējošais elements Ķikures dzejās ir krāsas. [..] Ernas Ķikures dzeja ir reizē izsmalcinātas kosmopolītes (autore mīl bieži ceļot) un rezignētas trimdinieces dzeja.”

“Viņa [Erna Ķikure] spēj īsti iejusties svešajā vidē, svešajos ļaudīs, vienalga, vai tie dzīvo Austrālijā, Anglijā vai Kanādā. Viņas pēdējā laika literāriem tēliem nav vairs raksturīgs latviskais kolorīts, – tie ir cilvēki pasaulē, un tieši tāpēc šķiet, ka Ķikures darbi būtu īsti piemēroti tulkošanai.” (Ņina Luce)

Savukārt rakstnieks Jānis Sarma akcentējis, ka Ernas Ķikures literārajos darbos var just, ka viņa ir grafiķe, “jo Jūs tad ieraugāt vissīkākās lietas un runājiet par tām. Un tas ir svarīgi. Jums ārējā pasaule ir lielais ‘Tu’, ar kuru runā Jūsu mazais ‘Es’.”

IZMANTOTIE FOTO MATERIĀLI

[Informatation about this photograph supplied by Dace Zvirgzdiņa]:

Fotogrāfija ir uzņemta pie A. un L.Bērziņiem (Greenwich, Sydney, NSW, Australia), 1972.g.13. augustā. Sanāksmē viešņa no Melburnas, Ella Kreišmane lasīja savu stāstu „Zilā Venēcijas lampa”.

Pulksteņrādītāja virzienā no kreisās puses ir redzami:
Arvīds Bērziņš/ ekonomijas maģistrs, Lūcijas vīrs
Baiba Kreišmane/ Ellas Kreišmanes meita
**Lūcija Felsberga-Bērziņa/ vadīja Sidnejas latviešu biedrības vidusskolu, mācīja vēsturi skolā, lasīja literāros referātus, arī uzrakstīja vairākas grāmatas (dz. 1907.g. 8.maijā Tartu, Igaunijā – mir. 1999.g. 11.janvārī, “Straumēnos“, Anglijā, pārbedīta Meža kapos, Rīgā)
Kārlis Gulbergs (aizmugurē)/ aktieris Sidnejas latviešu teātrī (SLT), arī režisors (dz. 1923.g. 8.septembrī, Pārdaugavā, Nordeķos)
**Erna Ķikure/
**Ella Kreišmane/ rakstniece (dz. 1912.g. 31.augustā, Jelgavā; nosvinēja savu 100 gadu jubileju)
**Lita Zemgale/ aktrise SLT, literāte (dz. Kluce, 1917.g. 15. jūnijā Jaungulbenes pag. – 1991.g. 6.janvārī, Sidnejā, Austrālijā)
**Aleksandrs Zariņš/ laikraksta Austrālijas latvietis redaktors Sidnejā, literāts, grāmatu autors (dz. 1918.g. 18.novembrī, Alsviķu pag. Gailīšos – mir. 1994.g. 8.jūnijā, Sidnejā, Austrālijā, pelnu urna apbed. Alūksnes kapos)
**Ņina Luce/ teātŗa kritiķe (dz. Brilovska, 1917.g. 25.maijā, Maskavā, dzīvojusi Pārdaugavā – mir. 1985.g. 10.janvārī, Austrālijā)
Lija Gailīte/ aktrise SLT
Lauma Jurjāne-Krādziņa/ latviešu sestdienas skolas skolotāja (dz. 1926.g. 29.okt. Bilskā)
**Juris Krādziņš/ literāts, rakstīja referātus, reportāžas avīzē, stāstus, dzejoļus un lugas, inženieris (dz. 1930.g. 1.aprīlī, Rīgā)

      **  Personas ir atrodamas “Latviešu rakstniecība – biogrāfijās”, Zinātne, 2003.

—————————————–

Austrālijas Latvietis 09.11.2011
Kristīgi un tautiski

Ed. S

…
Tā kā koncerts notika sakrāla celtnē, dziedāto un atskaņoto darbu smagumpunkts saprotamā kārtā, bija ar garīgu un kristīgu noskaņu, tomēr novārtā pamests nepalika arī patriotiskais moments un folklora. Labsirdīgu nodevu savai ilggadīgajai mītnes zemei Brigita Saiva veltīja ar Eižena Freimaņa dziesmu “Vakars”, kam vārdus sarakstījusi Erna Ķikure. Pirms tās izpildījuma Ventis Zilberts paskaidroja, ka tekstā ietilpinātais dzīvnieciņš posums Latvijā esot zināms kā oposums.

—————————

Domuzīme Nr. 2, 2018
Mazzināmā impresioniste
Viesturs Vecgrāvis

Ernas Ķikures proza lasāma mājienu un epifānisku norāžu uztveres līmenī

Par Ernu Ķikuri (1906. gada 4. oktobris, Ļaudona – 2003. gada 1 janvāris, Kalgari, Kanāda) pat erudīti trimdas prozas lasītāji zina maz, lai neteiktu — nemaz. Un tam ir objektīvi iemesli. Kaut gan trimdā viņai izdotas septiņas īsprozas grāmatas (pirmā 1962. gadā, pārējās 80. gadu beigās un 90. gados) un divas dzeju grāmatas un liela kultūrvēsturiska nozīme ir divās grāmatās izdotajai viņas sarakstei ar citu trimdas rakstnieku — Jāni Sarmu no 1953. līdz 1962. gadam, 1991. gadā Ķikurei piešķirts visnozīmīgākais trimdas apbalvojums par prozu — Jāņa Jaunsudrabiņa balva, tomēr Latvijā izdota tikai viena paplāna grāmatiņa — 2006. gadā madonieši savas novadnieces simtgadē laida klajā viņas atmiņu krājumu Es zemes tās.

Rakstnieces mazzināmība Latvijā skaidrojama ar to, ka viņa sava trimdinieces mūžu lielāko daļu — 34 gadus — nodzīvoja Austrālijā (pēc 1983. gada rakstniece lielākoties dzīvoja pie meitas Kalgari pilsētā), bet mums ķenguru zemē rakstītā latviešu literatūra, tāpat kā cienījami rosīgā latviešu kultūras, tajā skaitā literārā dzīve, šķiet kaut kas pavisam tāls. Vienīgais respektablais pētījums par Austrālijas latviešu rakstniecību — Ingūnas Daukstes-Silasproģes vairāk nekā 700 lpp. apjomīgā monogrāfija Tāla zeme, tuvi ļaudis. Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības — izdots pirms četriem gadiem, ko iesaku visiem, kas interesējas par šī kontinenta latviešu kultūru.

Ļaudoniete, Aiviekstes krastos dzimusī Erna Ķikure pēc mācībām Biržu (tagad — Madonas) ģimnāzijā (tur viņai zīmēšanu mācījis Aleksandra Čaka monogrāfijā raksturotais gleznotājs Jānis Plaše, bet mūziku — vēlākais Latvijas Konservatorijas profesors Arvēds Daugulis) 1932. gadā ar ofortu Daugava beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas meistardarbnīcu. Lai gūtu plašāku ieskatu modernajā mākslā, viņa studiju laikā devusies uz Parīzi, kur dzīvojusi arī 30. gadu vidū; bet savu grafiķes meistarību Erna pilnveidojusi Antverpenes mākslas skolā. Ķikure mācījusies arī klavierspēli (“Tā bijusi ar mani visu manu mūžu. Pārtraukumi kara laikā un arī vēlākā dzīvē neļāva izvest lielākus nodomus šai nozarē,” viņa raksta) un trimdā absolvējusi Sidnejas konservatoriju. Latvijā strādājusi par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Ilūkstes ģimnāzijā. “Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdā, tas ir — skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt, nenocietināties noliegumā un nepazust aprbrīnošanā,” 1989. gadā rakstītā īsā autobiogrāfijā uzsvērusi Erna Ķikure. Taču rakstīts arī cits: “Austrālija ir ļoti svešāda zeme. (..) Saules maiguma vietā jāiepazīst arī tās skarbums, jāmācās no Austrālijas dabas lielajām izciešanas un izdzīvošanas spējām. [Tas] emigranta materiālo un garīgo grūtumu pilnajās sākuma dienās palīdzēja.”

Erna Ķikure bija viena no pirmajām, kas 80./90. gadu mijā sāka savus darbus sūtīt Latvijas grāmatu apgādiem, taču neviens tā arī neiedrošinājās izdot plašāku viņas darbu izlasi. To izdarīja paši trimdinieki — 1996. gadā LaRAs Grāmatu klubs ASV izdeva vairāk nekā 300 lappušu apjomīgu viņas prozas kopojumu Mājas un ceļi, kurā gan nebija iekļauti pirmā īsprozas krājuma Mūsu kaimiņš (1962) darbi. Dažas no sūtītajām grāmatām uz Latviju bija izdevība izlasīt arī man — tajās iepriecināja īsprozas sižetiskais lakonisms vienkopus ar atturīgiem zemtekstiem un precīzu psiholoģisku nianšu akcentiem.

Ķikures kā rakstnieces liktenis bija smags. Pēc pirmās grāmatas Mūsu kaimiņš 1962. gadā nākamā sekoja tikai 1985. gadā. Laiku paņēma rūpes par meitām un sadzīves lietas. 1957. gada februārī vēstulē Jānim Sarmam viņa raksta: “Es vāru ievārījumus. 51 mazs podiņš jau pilns. Un tomāti un firziķi un pašenfrūti (kā tos latviski sauc?) ir konservēti pudelēs un burkās dučiem. Eju lasīt blackberijas, tās esot lācenes. Varbūt.” Mēnesi vēlāk nākamajā vēstulē: “Ir tāda brīvāka diena, pa brīžam varētu rakstīt, bet nevarēju iesākt. Beidzot to izdarīju, un, tikko biju labi aizmirsusi apkārtni un aizgāju tur, par ko rakstu, — soļi atskan, pusdienas laiks klāt! Jāgrūž viss nost, jāskrien, jāliek kas galdā. Tagad tas garām. [Vēlāk] man ir atkal brīdis laika (līdz veļas katls uzvārīsies), es varētu tūlīt turpināt (..). [Bet] kaut kas ir izpostīts, (..) es gribētu (..) izdzert kādu dzērienu, kas mani aplaimotu, atsvabinātu no tā pūķa, kas ir šī ikdiena — bet to nevar. (..) tiklīdz es būšu ar kaut ko nomierinājusi sevi, atgriezusies tur, lai sāktu turpināt rakstīto — veļas katls būs uzvārījies.”

Skumdināja arī izdošanas grūtības un apziņa, ka rakstīto nelasa tauta dzimtenē, un tad izlauzās pat naiva vēlme braukt uz mājām. 1957. gada septembrī Ķikure raksta: “Kādēļ tad mēs te [trimdā] esam, ja mūsu gara dzīves izpaudumiem jāizsīkst? Kā cita dēļ mēs dzīvojam? Lai mūsu bērnus atdotu svešām tautām? Uzlabotu viņu asinis ar savu asiņu spēku? Nolādēts ar vienu aci! Tā te lamājas un es atļaujos arī to darīt. Personīgi mani tas iznīcina. (..) ja arī man (..) uz kādas necerētas laimes pamata [laimētos izdot grāmatu], cik tam vairs nozīmes, ja mēs visi neaugam savai tautai un savā tautā? (..) Kam vairs rakstīt, ja nav lasītāju? Es braukšu uz mājām! (..) Ja Latvijā var izdot grāmatas un te [Austrālijā] nevar, tad es braukšu atpakaļ. (..) Mēs būsim par veciem, lai mūs vairs dzītu uz Sibīriju, mums tikai vajadzēs pūst [komunistu] stabuli! Ak, mēs nožēlojamie, kam pasaulē nav māju!”

Jānis Sarma Ķikures pasaules skatījumu salīdzināja ar vācu romantiķa Fridriha Helderlīna skatījumu: “Tas ir reizē skatīties, domāt un pārdzīvot (trekninājums — V.V.). Es to saucu par kontemplatīvo skatīšanās veidu, tā īsāk izsakot to, ko domāju. (..) tā pamatā ir celtnieciska, formu veidojoša, dzīvību cildinātāja tendence.” Pati Ķikure uzsvērusi, ka īsprozas darba fabula viņu pavisam neinteresē. Viņas akcenti nav uz vēstījumu, reālistiski trāpīgu un izvērstu personāžu atveidi (kaut arī tos viņa, piemēram, bērnības un jaunības atmiņu tēlojumos rada kolorītus), bet gan uz kādas šķietami ikdienišķas situācijas psiholoģisku izpēti, to parādot plašākās un dziļākās kopsakarībās kā kādu līdz tam neapjaustu eksistenciālu patiesību, kas atklājas kāda lūzuma vai krīzes, vai pat nejaušības iespaidā. Kā kāda epifāniska atklāsme, kas piepeši liek izjust realitāti padziļināti, bez ikdienišķības racionalitātes. Viņas akcenti ir uz atturīgu, viegli impresionistisku un vienlaikus simboliski vispārinātu cilvēka iekšpasaules sasaisti ar lielajām, taču bieži vien neievērotajām patiesībām.

Mani personiski saista Ķikures lieliskā spēja redzēt un izjust savus tēlojuma objektus un situācijas viegli dūmakainā izgaismojumā, nianšu smalkumā, pieskārienu poētikā un detaļu pacelšanā pāri tikai realitātes plaknei, kad daudzkārt vairāk par tiešo tekstu pasaka zemteksts un aizteksts, kurā dažkārt viešama arī atturīga, paskumja ironija un rezignācija. Ķikures prozas daudzveidībā nozīmīgi ir arī viņas bērnības tēlojumi Kā plūsti Aiviekste? (1989), darbi par latviešiem un vietējiem cilvēkiem Kanādā un Austrālijā, kā arī traģiski drūms atmiņu tēlojums par dzīvi bēgļu nometnēs Nometne Sudetijā, daudzas raksturu un situāciju ainas. Visam tam viņa piešķir vispārcilvēciski humānu savu attieksmi un psiholoģiski dziļu eksistenciālu izgaismojumu.

Rakstnieces darbiem problemātiski atrast daudzmaz sakarīgu atbilsmi citu latviešu rakstnieku prozā, viņas skatījums un rakstības manieres rosinātāji nebija latviešu autori. “Ķikures grāmata nav [domāta] tiem, kas lasa ātri un kam nav laika (..) [viņas] simbolus saskatīt,” uzsvērusi Lūcija Bērziņa. Proti, Ķikures proza nav jālasa sižeta līmenī, bet gan mājienu un epifānisku norāžu uztveres līmenī. Tādā līmenī, kādā jālasa, teiksim, Virdžinija Vulfa, Marsels Prusts vai Džons Steinbeks — iespējams, trīs Ķikurei tuvākie rakstnieki.

Domuzīmei izvēlētais stāsts Pēc Dāvja auzbraukšanas mani savaldzināja gan ar precīzo impresionistisko tēlojumu, gan ar ikdienišķas emocionālas situācijas dziļup vērstu, smalkjūtīgu izgaismojumu, gan ar tekstā tieši neuzrakstīto. Šajā darbā redzams Ķikurei raksturīgais skatījums uz brīdi “pēc tam”, kad cilvēka dzīvē noticis kas neatgriezenisks, par ko neatvairāmi būs jāskumst, pēc kā būs jāilgojas, taču izvēle vai liktenis būs izdarījuši savas korekcijas, un tāpēc neko vairs nav iespējams mainīt. Ķikure atturīgi tēlo drāmu, kas noris visparastākajā ikdienā un kurai bieži vien mēs paslīdam garām, neiedziļinoties tajā, kas noticis. Bet no viņas prozas grāmatām iesaku izvēlēties izlasi Mājas un ceļi — tā parāda rakstnieces prozas dažādību gan tematiski, gan mākslinieciski.

Viesturs Vecgrāvis (1948) ir latviešu literatūrzinātnieks, grāmatizdevējs, Latvijas Universitātes zinātņu fakultātes emeritētais profesors.

—————————————

Jaunā Gaita nr. 929 pavasaris 2018


Maija Meirāne

TĀLAS SAULES PILNĀS BALSIS


Erna Bērziņa / Dzelme / Ķikure, Atgriešanās mājās.Zīmējumi un teksti. Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā. Inese Birstiņa, autore un izdevēja. Zīmējumu, grafikas un dzejas albums. Nelson Vigneault dizains. Marquis Book Printing, Montreal, Canada (2017).

Spējot piesaistīt sava novada pētniecībai un kultūras vērtībām dedzīgu radošu saimi, skaistais Madonas muzejs ir kā pērle starp līdzīgiem. Muzeja telpas un krātuves pēdējos gados kļūst par mājvietu Ārlatvijā mītošo rakstnieku un mākslinieku izstādēm, ieskaitot Vispasaules latviešu mākslas ceļojošu darbu skati, kas pēc atklāšanas Valmierā 2008. gadā nonāk Madonā.[1] Pagājušā gada septembrī skatītājus iepriecināja novadnieces Ernas Ķikures (dzimusi Bērziņa, prec. Dzelme – 1906-2003) mantoto darbu klāsts, turklāt izdevība iepazīt viņas abu meitu – tekstilmākslinieces Ineses Birstiņas un gleznotājas Dzidras Mitchell darbus. Treju māk­slinieču mākslas devumu akcentē izcilas kvalitātes albuma formāta izdevums ar Ķikures dzīvesstāstu, zīmējumiem, dzeju un vēsturiskiem fotoattēliem. Īso eseju autori ir Birstiņa, Inese Jakobi; grāmatas mākslinieciskais iekārtotājs – Nelsons Vinjo (Nelson Vigneault), dokumentālās mākslas zinātnieks Kanādā.

Tekstilmāksliniece Inese Jakobi Ķikures izstādi raksturo:

„…tā ir atgriešanās savā sākotnē, garīgajā dzimšanas vietā pēc cīņas ar izdzīvošanu, cīņas ar sevi, savām vājībām, bailēm un neuzņēmību. Sava spēka un nespēka novērtējums, cilvēka sīkstums un neatlaidība par spīti apstākļiem, bet pāri visam neatslābstoša vēlme atgriezties mājās, kaut atmiņās, kaut virtuāli.”

Ja latviešu grāmatu lasītājs Austrālijā ilgus gadus dzīvojušo Ernu Ķikuri iepazinis tikai kā stāstnieci – vairāku prozas krājumu autori un dzejnieci, tad albuma vizuālā daļa sagādā iepriecinošu pārsteigumu. Ar 20. gadsimta linogriezumam raksturīgo ekspresiju, izteiksmīgiem ofortiem, ogles un sangīna zīmējumiem viņa panāk aplūkoto ainavu dokumentāciju, ar verlibra dzeju un dzīves stāstiem atklāj iemeslus, kādēļ viņas darbi diasporas mākslā maz pazīstami.

Savu dzimto māju Ļaudonas „Ķikurus”, dzīvi un sadzīvi Ļaudonā viņa vēlāk ieraksta impresionistiskās bērnības atmiņās[2] Kā plūsti, Aiviekste?, Ceļa akmeņu raksts un Uz tilta.

Pirmo stāstu krājumupapildina Vācijas bēgļu nometnes un Austrālijas posma impresijas un caurstrāvojumi. Par to viņa saņem Jāņa Jaunsudrabiņa balvu prozā[3]. Liecina literāte Nora Kūla:

„Lasot Ķikures prozu, rodas sajūta kā kavējoties galerijā, kas piepildīta mazām, šķietami vārām, gandrīz vai gaistošām impresijām. Taču tās neizgaist, drīzāk gan iegrebjas lasītāja atmiņā.“[4]

Ernas agrās skolas gaitas aizstāj mājmācība (viņas tēvs bija skolotājs un Ļaudonas pagasta vecākais), viņa arī sekmīgi apgūst klavieru spēli. Kad tēvu nošauj lielinieki, meitene, mātes mudināta, iestājas Madonas vidusskolā. Tur abas ar māsu izjūt grūto pēckara pieticību. Madonas vidusskolā viņa uzrāda zīmēšanas spējas, tādēļ skolotājs Jānis Plase viņu iedrošina un sagatavo mācībām Rīgā. Erna iestājas LMA grafiķos un līdztekus Tautas konservatorijā izkopj klavierspēli. 1929. gadā ar akadēmijas draudzenes radinieka preču kuģi rodas negaidīta iespēja apciemot Parīzi. Viņa atgriežas ar gūzmām jaunu iespaidu un ceļa somu pilnu skicēm, lai pabeigtu Riharda Zariņa grafikas meistardarbnīcu. Diplomdarbs – oforts Daugava (1932).

Saklausījusi pareizo aicinājumu, Erna kļūst zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja Ilūkstes pamatskolā un ģimnāzijā. Viņa piedalās Kultūras fonda rīkotās izstādēs, un 1939. gadā vairākus mēnešus pavada Beļģijā, jo tur brīva mācīšanās pieejama tādiem, kas jau beiguši kādu mākslas akadēmiju. Viņa otrreiz apciemo iemīļoto Parīzi, atgriežas Ilūkstes skolā, drīz apprecas ar Jāni Dzelmi, kas pārnāk par saimnieku Ķikuros. Seko darbs Sāvienas un Ļaudonas skolās, bet 1941. g. 14. jūnijā viņa pārdzīvo māsas ģimenes deportāciju uz Sibīriju. Vācu okupācijas laikā piedzimst meita Inese un, kopā ar ģimeni un mīļoto māti, bēgļu gaitas uz Vāciju.

Liktenis Dzelmes ģimeni nesaudzē. Bēgļu ceļi līču loču aizved no Liepājas uz Gotenhāfenu (Gdiņu), uz Sudetiju, Liencu (Austrijā), Štutgarti (Sillenbuchas nometni). Nāk pasaulē otra meita, Dzidra, bet gadu vēlāk aizsaulē aiziet Ernas māte. No šī posma grāmatā parādās vairākas emociju pilnas ainavas un ģimenes locekļu portretu skices. Kā turpinājums pārrautai dzīvei, seko ģimenes izlemšana emigrēt uz Austrāliju.

1949. gada jūlijā viņi nonāk kontinentā, kur gadalaiki sagriezušies otrādi.

Un sirds soļo tālāk
Savā tukšā sirreālistu gleznā.
O, ne tukšā – apvārsnis, gaismas,
dažas izmētātas lietas,
kāda cepure, kāds krēsls.
Skan tālums viņas soļos.
Es klausos tās tuvos soļos,
minot, kā viņai veicas
iet tāl
āk, tālāk zem zilās Magrita acs.[5]
Pasaules acs? Dieva acs?

                                    – Erna Ķikure

Necils darbs un pieticība pavada viņas dzīvi Austrālijas bēgļu nometnē, strādājot Bathurstas nometnē un slimnīcā par izpalīdzi. Viņa patapām turpina zīmēt un mācīt klavierspēli bērniem. Pēc gadiem ģimene iegādājas pusceltu māju un uzsāk lauksaimniecību, bet zeme Vaiongā (Wyong, 100 km no Sidnejas) izrādās sausa, darbs vistu un pīļu fermā notrulinošs un bez kāda gandarījuma. Ernai sāk pietrūkt izdevību zīmēt, to viņai aizliedzis vīrs. Rakstīšana notiek vēlu vakaros, arī tā ir aizliegta. Dzīves grūtības noved pie lūzuma. Viņa saslimst. Laimīgā kārtā meitenes jau pieaugušas, Inese uzsākusi studijas Sidnejā, un, lai pati galīgi nesabruktu, viņa ar autobusu dodas uz Sidneju. Tur seko mājkalpotājas darbs, bet tagad viņa ir nonākusi tuvāk radošajiem latviešu domubiedriem.

Austrālijas latviešu dzīves dokumentētājs žurnālists Aleksandrs Zariņš Bites un bumerangs. Latvieši piektajā kontinentā[6] atceras viņu kā aristokrātisko Ļaudonas saimnieci:

„Visa pilna lauku labestības, vēl tagad kā šodien atceroties un staigājot pa Ķikuru pļavām un laukiem Aiviekstes krastos, Erna Ķikure divtik asi izjūt atšķirīgo Austrālijas salas dabu…”

Tolaik Austrālijā nonākušajiem radošiem bija neiedomājami grūti pārvarēt Eiropas un neierastās dabas un kultūras pretstatus. Augusi Aiviekstes krastos, pēc tam dažādos kontinentos dzīvodama, Ķikure tomēr alkst nosargāt savu īpatnību. Kad viņai piedāvā izstādīt zīmējumus Latviešu namā Sidnejā, nogurums kavē spēju radīt ko jaunu.

Pamazām Ernai Ķikurei izdodas izkopt sevī rakstnieci. Viņa saņem pirmo godalgu Austrālijas Preses biedrības stāstu sacensībā. Apgāds „Sala” Sidnejā (1962) izdod viņas pirmo grāmatu Mūsu kaimiņš. To rotāja pašas linogriezumi. Viņas darbi parādās LRA maza metiena prozas izdevumos, dzejoļi ievietoti laikrakstā Austrālijas Latvietis, trimdas antoloģijās Dzejas un sejas (1962), Prozas profili, Grāmatu Draugs (1964), Jaunā Gaita un LaRAs Lapa.

Viņa pievienojas Austrālijas domubiedru rakstnieku saimei, un piedalās autorvakaros.

 *

Melburnā mīt viņas domu un ideju biedrs, rakstnieks Jānis Sarma. Īstajā vārdā Jānis Kalniņš (1884-1983) – 14 grāmatu autors un gleznotājs uzsāka rakstīt Latvijā divdesmitajos gados, bet pirmā grāmata viņam iznāk tikai 70 gadu vecumā. Sarma kļūst par viņas dzīves sarežģījumu padomnieku un mentoru; abu sarakste 1950. gados veido Sarmas romāna Rotaļa bez noteikumiem dažas epizodes. Stāstījums satur autobiogrāfiskus paradoksus. 1980. gadā iznāk grāmata Ķikures un Sarmas vēstules. Sarakste. Apgāds AKA. Mičiganā, ASV. Režisors Kārlis Pamše. Rīgas Muzikāli poētiskā teātrī 1991. gadā izveido Ķikures un Sarmas sarakstes dramatizējumu, nospēlējot 27 izrādes.

 *

Kad meita Inese beidz Sidnejas universitāti (valodas un literatūra) un Dzidra Ņukastlē Valsts mākslas skolu, Ernas dzīve kļūst vieglāka. Ciemošanās pie meitas Ineses un viņas vīra Laimoņa Birstiņa Vācijā, ceļojums pa Eiropu. Inese vēlāk pārcēlās uz Banfu, vadīja starptautiskā mākslas centrā tekstiliju nodaļu un izkopa šķiedras mākslu un filcēšanu Vankūverā un Banfas mākslas centrā. Inese kļuva pazīstama ar laikmetīgām šķiedras instalācijām izstādēs no Vankūveras līdz Montreālai, Sanfrancisko, Ņujorkai, Sanpaulo, Brazilijā un citur.

Māsa Dzidra Mitchell pēc glezniecības studijām izšķīrās palikt Austrālijā, gleznot un audzināt ģimeni.

Mūža nogali Ķikure pavadīja Kalgarijā, Kanādā pie meitas Ineses, palaikam uz pusgadu uzturoties pie Dzidras Austrālijā, un tā starp draugiem ieguva mūsdienu Kukažiņas vārdu.

Ar daudzpusīgi apdāvināto rakstnieci – kopskaitā 7 stāstu un 3 dzejoļu krājumu[7] – paspēja iepazīties LaRAs – Amerikas latviešu rakstnieku apvienības saime, kad Ķikure viesojojās LaRAs Rakstnieku nedēļās Kalamazū, Mičiganā (1987) un, kopā ar rakstnieci Ainu Vāveri, Losandželosā (1989). No šī laika viņas sarakste ar pašas gatavotu kolāžu apsveikumiem lido pie jauniegūtiem domubiedriem.

Viņas rakstītais atstaro novadu, līkumojošās Aiviekstes otorus, krāces, dziedošu plostu vadītāju, kas no Latgales ved līdz skaistus māla podus, lai pie Ļaudonas tos iemainītu pret pienu.

„Ziemās Aiviekste aizsala vienādi un droši. Bieži tad iebrauca ceļu pa to, pat no Pļaviņām līdz Ļaudonai un tālāk. Pat kailsalā, kad uz ceļiem vēl bija kāpene, pa upi varēja laist tā, ka kamanas griezās, ja tikai zirgs bija labi apkalts. Dažs labs pavasaros tik ilgi negribēja atstāt šo vieglo ceļu, līdz pats vai zirgs, vai abi ielūza ledū. Tad bija ko skriet ar bomjiem un striķiem palīgos.“

 *

Kad 1995. gadā Erna, tobrīd vecākā rakstniece trimdas saimē, atgūst dzimtos „Ķikurus”, atlikuši tikai nojauktās kūts mūri. Sapnis par nākotnes rakstnieku un mākslinieku darba un atpūtas vietu pie Aiviekstes kļuvis par enigmātisku ieceri.

Erna atdusas skaistajos Ļaudonas kapos. Turpat, kur Andrejs Eglītis. Viņas pieminekli rotā īpaši iemīļotās Dilana Tomasa dzejrindas –

Do not go gentle into that good night.           

Rage, rage against the dying of the light.

Par izcilo izdevumu pateicība Inesei Birstiņai un Madonas muzeja nesavtīgai saimei: kultūrmantojuma izzinātājai Dacei Zvirgzdiņai, māksliniecei Inesei Jakobi, Leldei Zīmelei un daudz citiem.


[1] Ar Madonas muzeja radošo saimi rakstītājai bija izdevība iepazīties 3×3 nometnes lekciju laikā 2005. g.

[2] Ķikures darbi parādās 1989. un 1990. g. Austrālijā LRA maza metiena (30-100 eks.) prozas izdevumos. Bērnības atmiņas par Ļaudonu ir Ineses Birstiņas izdevumi Montreālā un Kalgari.

[3] Erna Ķikure –Mājas un ceļi. Izlase. LaRAs Grāmatu klubs 1996. Rec. Jaunā Gaita nr. 207 (1996)

[4] Atgriešanās…110. lp.

[5] Beļģijas sirreālistu René Magritte (1898-1967) dēvēja par poète visible, jo viņš gleznās un kolāžās dzejiski uzsver enigmātisko slēpšanos sapņos 

[6] LaRAs Grāmatu kluba izdevums (1989 )

[7] Ernas Ķikures dzejas grāmata Artava ar Dzidras Michell gleznas reprodukciju uz vāka (1988) un Ķikures stāstu grāmata Būs skaista diena ar Ineses Birstiņas tekstildarba attēlu iznāk Kalgarijā (Calgary) Kanādā (1993).

——————————–

Laikraksts Latvietis Nr. 843, 2025. g. 1. maijā

Jānis Grauds 

Kas pazina? Kas atceras?

Latviešu rakstniece un māksliniece Ernu Ķikure

Viņas darbi lasīti Sidnejā, Melburnā, Adelaidē, Latviešu Rakstnieku Dienās. Sidnejā viņai bija trīs vakari veltīti viņas darbiem.

[Right: Erna Ķikure un Inese Birstiņa. 
FOTO no Ineses Birstiņas personīgā arhīva.]

„Erna Ķikure pieder nedaudzajiem mūsu kontinenta latviešu rakstniekiem, kas raksta regulāri. Šis ir vienīgais darba ceļš tīrās literatūras kopšanai. Austrālijā ieviesusies „nezāle“: ļoti daudzi mūsu autori raksta tikai pirms rakstnieku dienām, lai ar sasteigto jaundarbu tur reprezentētos. Tādēļ rodas cienība pret autoriem, kas raksta ikdienas, jo bez šīs rutīnas nav iespējams arī apgūt rakstnieka varēšanu. Ko gan līdz „rakstnieka talants un dzirksts“, ja pietrūkst rutīnas un tehniskās varēšanas? Laimīgā kārtā Erna Ķikure un, varbūt, pusducis citu Austrālijas latviešu autoru, šai grupai nepieder.“

Raksts Austrālijas Latvietī, Nr. 1117, 03.03.1972

Laima Muktupāvela ir rakstījusi:

„Kas latviešu literatūras āboldārzā ir Erna Ķikure, Latvijā gandrīz vai nezināma dzejniece, jo nav baudīti tās augļi? Savrupa mežābele? Viņa bija novērtēta, saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa prēmiju, kas trimdas rakstniekiem bija augstākais apbalvojums“.

„Cilvēks nomirst nevis tad, kad apstājas viņa sirds, bet tad, kad par viņu aizmirst tie, kuri viņu ir mīlējuši.“ (Nezināms autors).

Lai tas nenotiktu par to rūpējusies viņas meita Inese Birstiņa Kanādā un ziņo ka šī gada sākumā pabeidza monumentālu darbu sastādot savas mammas stāstu kā blogu internetā.

Bloga ievadā Inese raksta:

Šī vietne stāsta par latviešu rakstnieces un mākslinieces Ernas Ķikures (1906-2003) mākslu un dzīvi.

…Ernas Ķikures filozofijā iemieso pārliecību, ka jebkas, kas ir nozīmīgs jebkurā mūžīgā nozīmē, ir jāatklāj no jauna, jārada no jauna, jāatspoguļo no jauna, cītīgi, jutekliski (ar visām maņām darbīgām un dzīvām) vērojot tagadni, arvien mainīgu un topošu… Inese Birstiņa.

Ar Ernas Ķikures dzejoļiem un rakstiem, viņas mākslas darbiem, piemēram, ofortiem un zīmējumiem, var dalīties šeit šajā vietnē. Šajā visaptverošajā vietnē, cita starpā, ir iekļauta viņas sarakste ar ievērojamiem autoriem, viņas publicētās grāmatas, video, kritiskas esejas par viņas darbu, kā arī personīgais pārskats par tiem viņas 40+ dzīves gadiem, par kuriem rakstīts viņas dienasgrāmatā (ilustrēti, iepriekš nav publicēti). Šīs vietnes saturs ir paredzēts lasītājiem un pētniekiem, lai godinātu šo augsti atzīto 20. gadsimta latviešu mākslinieci un rakstnieci Ernu Ķikuri. Pastāvīgais Ernas Ķikures darbu un artefaktu arhīvs ir daļa no Novadpētniecības un mākslas muzeja pastāvīgās kolekcijas Madonā, Latvijā.

Izsmeļošo un vēsturiski nozīmīgo aprakstu var skatīt – http://ernakikure.wordpress.com.

Jānis Grauds

1992-1998 (Ķikure/Kikure)

LARAs LAPA 43, 1991./1992.g. ziemā
LARAs Rakstnieku nedēļa
Indra Gubiņa

Vai es dzirdu balsis?
Tik tiešām!

Skatos fotogrāfijā, kuŗā RN 89 dalībnieki stāv saulainā dienā un skatās man pretim. Es viņus dzirdu. Ne tikai viņus vien, bet visu to murdēšanu, mutuļošanu, dziedāšanu, runāšanu un arī klusumu, kas mūs apņēma tajā vienā nedēļā, laikā no 23. jūn. līdz 5. jūlijam.

[Group photo: RN 89 )1989.g.23. jūn. – 30. jūn.) dalībnieki. No kr. p. pirmajā rindā: Biruta Zvejniece, Aina Vāvere, Kārlis Zvejnieks Aleksandrs Zariņš, Freds Launags. Otr. r. no kr. p.: Maija Meirāne, Viktors Neimanis, Alberts Bels, Aina Kraujiete, Lidija Venta-Dobrovoļska, Māra Zālīte, Māris Čaklais, Benita Veisberga, Velta Saulīte, Indra Gubiņa. Tr. r. no kr. p.: Ilgvars Spilners, Skaidrīte Rubene, Edīte Zuzena, Anšlavs Eglītis, Erna Ķikure (daļēji aizsegta), Māra Celle, Laima Kalniņa, Elza Reinberga, Maruta Voitkus, Margarita Biezaite. Cetr. r. no kr. p.: Aija Spilnere, Roberts Mūks, Dagmāra Vallena, Rita Petričeka, Dzidra Zeberiņa, Rūdolfs Hofmanis, Nora Kūla-Priedīte, Alma Bēne, Ervīns Antons, Rasma Kiršteina, Jānis Gorsvāns.   Foto: Helēna Hofmane.]

Paveŗaties man līdz šajā fotogrāfijā. Tā bija diena, kad priecīgi savā vidū apsveicām mūsu rakstniecības maestro – Anšlavu Eglīti.

Pašā priekšā uz kāpnēm sēž Biruta Zvejniece, LARAs priekšnieka Kārļa palīgs, administratīvā darba darītāja. Viņai blakus kaut ko vēl prasa Aina Vāvere, kuŗa visas šīs dienas staigāja it kā ar Austrālijas sauli sejā, referēja par drāmu, par valodas izteiksmes līdzekļiem, un vienā vakarā pat piedzīvojām viņas LARAs Grāmatu kluba izdotās jaunās grāmatas “Svešatnes albums” kristības. Šajā kontinentā tas bija kas jauns.

Fotogrāfijas vidū pats LARAs priekšnieks, Kārlis Zvejnieks, kuŗš, šo nedēļu atklājot, deva ļoti labu, koncentrētu pārskatu par trimdas literatūru. (Vai viņš dabūja paklejot un izbaudīt skaisto Lojolas universitātes apkārtni, kā mēs citi? Laikam gan ne!)

Viņam blakus vienmēr smaidīgais, izpalīdzīgais Austrālijas Latvieša redaktors Aleksandrs Arvīds Zariņš. Šoreiz sniedza ļoti interesantu referātu par pag. gadā mirušo dzejnieku Teodoru Tomsonu.

Pavirzījies tālāk – Brīvās Latvijas un arī LARAs LAPAS bijušais redaktors – Freds Launags. Varbūt viņš izskatās drusku bēdīgs, jo pēc nedēļas taisījās ceļā uz Austrāliju!

Fotogrāfijā no kreisās – stāv Maija Meirāne-Šlesere, kas atbraukusi, tūlīt zināja, kā lekciju telpu izgreznot tīkamāku. Maijai nesen iznāca pirmais dzejoļu krājums Dūmistaba, kuŗā viņa lasītājus ieved īpatnējā secīgumā, gan ar buŗamiem vārdiem, gan valodas bagātību. Viņai blakus Viktors Neimanis, pat bildē sniegdamies ar roku pēc savas Ainas Kraujietes. Viņi abi kopā sniedza bagātīgu referātu par trimdas rakstnieku paaudžu maiņām.

Starp viņiem stāv viesis no Latvijas – Alberts Bels (pirmie burti no – Baigi ellīgs latviešu stāstnieks – tā radās vārds!)

Blakus Ainai – allaž elegantā Lidija Dobrovoļska, kuŗai blakus atkal Latvijas viesi – Māra Zālīte un Māris Čaklais. Visi trīs par Latvijas pašreizējo literatūras stāvokli, par agrāko, par sevi, lasīja savus darbus un pavēra plašāk mūsu acis un sirdis. Mūsu pulkā viņi iekļāvās gan nopietnās sarunās, gan Naksniņās, un likās – esam jau gadiem pazīstami. Taču – viena mēle, viena dvēs’le, viena zeme mūsu!

Starp Māru un Māri redzama klausītāja Elza Reinberga un viņai blakām enerģiskā, zinīgā Maruta Voitkus-Lūkina. (Žēl, ka arī viņa taisās uz Austrāliju. Būtu LARAi noderīga tepat!) Mārim blakām stāv Benita Veisberga un pašā rindas galā – es pati, knibinoties ap foto aparātu. Aiz manis Velta Saulīte, kuŗa, no Austrālijas atlidojusi, Kalifornijas maigajā klimatā pamatīgi saaukstējās, tomēr savu Rūtiņu Matildu gan nolasīja, gan nodziedāja. Aiz viņas – arī no Austrālijas – Margarita Biezaite, šoreiz ar lielisku referātu par Lāčplēša tematu un arī par Austrālijas latviešu rakstniekiem.

Skatu atkal derētu pārsviest uz fotogrāfijas kreiso pusi, kur aiz Maijas Meirānes redzams “Laika” red. I.Spilnera viens vaigs. Viņam blakām Skaidrīte Rubene, un viņu no šīs reizes atcerēsimies ar ļoti iejūtīgo V.Belševicas dzejoļu lasījumu, kā arī ar atjautīgo stāstījumu, kā vajātais rakstnieks Rušdijs kļuva par latvisku Rušinātāju.

Galvu pavisam uz otru pusi no vīra pagriezusi Aija Spilnere. Varbūt ciešāk vēro blakus stāvošo Robertu Mūku, kuŗam, nez’ kāpēc, nestāv blakām, kā visu laiku šai nedēļā, pacietīgā dzīves biedre Elza. Starp Viktoru Neimani un Albertu Belu it smaidīga skatās Edīte Zuzena un starp Belu un Aiju Kraujieti – Anšlavs Eglītis. Aiz viņa BATUN darbniece, šīs mūsu RN atreferētāja Dagmāra Vallena, tad vienmēr smaidīgā Rita Petričeka un aiz viņas Dzidra Zeberiņa. Klusā, mazā (tāpēc tikai daļu no galvas vien var redzēt) Erna Ķikure un viņai blakām Māra Celle, kuŗa laikam visu savu rakstīšanas talantu atstāj Ziemeļkalifornijas Apskatam. Tālāk smaida Laima Kalniņa un aiz viņas LARAS LAPAS mūžīgais palīgs Rūdolfs Hofmanis. Viņam blakām Nora Kūla-Priedīte (aha – cik svētīgas ir Rakstnieku nedēļas!), Nora šoreiz mūs apgaismoja atkal ar interesantu referātu par nevaroni latviešu literatūrā. Ieslīpi viņai priekšā – klusā, sirsnīgā Alma Bēne un aiz viņas šoreiz arī klusais Ēris. Tad – ar saules brillēm mana skolas laiku draudzene Rasma Kiršteina. Viņai laimējās vienā reizē izgāzt trīs kafijas tases! Kā punkts – vai stūrakmens fotogrāfijai un visai RN – šīs nedēļas izkārtotājs, jaukās vietas sameklētājs, LARAS LAPAS redaktors, nenogurstošais Naksniņu rīkotājs – Jānis Gorsvāns.

Bet visu te vēl nav. trūkst Ivara Lindberga, kuŗš atpūtas brīžos mūs apgaismoja tautas folklorā ar savas vecmāmuļas stāstiem. Viņš lasīja arī referātu par Māri Čaklo.

Trūkst Helēnas Hofmanes (protams, viņa taču fotografē!). Nevar aizmirst viņas darinātos Jāņu vainagus, ar kuŗiem varējām apsveikt Latvijas ciemiņus. Trūkst Astridas Stahnkes, kas interesanti un emocionāli (kā parasti!) stāstīja par Vizmu Belševicu. Trūkst Jāņa Klīdzēja, kuŗš gan tikai priekšpēdējā dienā varēja ierasties, bet tomēr – bija!

Jā, mīļie draugi! Ir tik labi uz jums visiem atkal skatīties un sajust tādu kā ģimenes piederību. Mēs taču esam vajadzīgi cits citam, mēs varam papildināt cits citu, un mēs varam dzirdēt balsis – gan tās ap mums, gan tālumā, gan skaidri pateiktos vārdus, gan to – kas starp rindiņām. Labi, ka šīs balsis skan un galvenais, ka vēl skan latviski – par Latviju!

[No kr. p.: Margarita Biezaite, Aina Vāvere, Skaidrīte Rubene, Roberts Mūks, Biruta Zvejniece, Kārlis Zvejnieks, Māris Čaklais, Erna Ķikure (centre front), Velta Saulīte, Elza Reinberga, Māra Zālīte, Alberts Bels, Dagmāra Vallena, Jānis Gorsvāns.]

————————————————————————————————-

Karogs 01.03.1992
“Vēss un tāls mirdz Dienvidu krusts” —
Viesturs Vecgrāvis

Šādi Austrālijas latviešu rakstniece Aina Vāvere raksturo garīgo izjūtu, kas lielākoties ir galvenā tam latviešu trimdinieku atzaram, kas 40./50. gadu mijā par savu patvēruma zemi izvēlējās svešo, eksotisko un faktiski pat minimālas informācijas līmenī mazzināmo terra Australis — aborigēnu cilšu un angļu valodā runājošo izdzīto, notiesāto, klaidonīgo, laimi meklējošo un — gaužām vienkārši! — arī pazemoto, nabadzīgo un nelaimīgo cilvēku zemi, kuru viņi centās ne tikai fiziski, bet ari dvēseliski veidot par savu jauno Tēvzemi.

Insulāra apzina, ģeogrāfiskas un arī garīgas atšķirtības apziņa no pārejās pasaules ir vidusmēra austrālieša pasaules izjūtas centrālais vaibsts. Tuksneši, meži, kas nereti ir ugunsgrēku apņemti, okeāns, kurš vienmuļi bliež savus viļņus pret krastu, it kā atgādinot, ka viņš ir šķīrējs un attālinātājs no “vecās pasaules”, un pretstatā tam strauji izaugošie pilsētu konglomerāti un ņirbošu automašīnu kustīgums, metāliski spīdošu rūpnīcu trokšņainība — tie ir kontrasti, kuros dzīvo Austrālijas pilsonis vai iedzīvotājs, pārvarot lielus attālumus starp milzu pilsētām klusuma un vientulības zonās.
[…]
Ar Austrālijas kontinenta rakstniecību saistīta ir ari J. Jaunsudrabiņa prozas balvas 1991. g. laureātes Ernas Ķikures, īst uzv. Dzelmes darbība. Mani ļoti pārsteidza ar savu sulīgo stāstījumu un eksistenciālo smeldzi agrīnais E Ķikures īsprozas krājums “Mūsu kaimiņš” (izd. 1962. g.). 80. gadu nogalē E. Ķikure, dzīvodama jau Kanādā, apkopojusi vēl divas lakoniskas, taču psiholoģiski un filozofiski piesātinātas īsprozas grāmatas — “Ce|a akmeņu raksti” (1990. g.) un “Pastāsti man patiesu stāstu” (1991. g.), kurās darbības teritorija aptver gadsimta pirmās desmitgades laukus, apsudraboto brīvvalsts optimisma laiku, Vācijas bēgļu un filtrācijas nometņu pazemojumus un šausmas, un smalkjūtīgu, dvēseliski tiešu iedziļināšanos Austrālijas dabā un ļaudīs. Šķiet, ka E. Ķikure no visiem Austrālijas latviešu rakstniekiem “visatvērtāk” ir uztvērusi jauno realitāti un līdzīgi kā citi, nesdama līdzi arī Latvijas atmiņu gaišumu, nav to pretstatījusi Austrālijas ikdienišķajai esamībai, bet, gluži otrādi, Austrālijas vidi, telpu spējusi padarīt par latvietim tuvu.
[…]

———————

Austrālijas Latvietis 13.03.1992
Tikšanās ar Ernu Ķikuri
Viņa Sidnejā atceras 85 mūža gadus

K.

Rakstnieci Ernu Ķikuri draugi dēvē par moderno Kukažiņu, jo viņa laiku pa laikam ceļo no meitas Ineses Kanādā pie meitas Dzidras Sidnejā, Austrālijā. Pēc 7 gadu nodzīvošanas pie Ineses, rakstniece 1992. gada sākumā atlidoja uz Austrāliju, lai februāra mēnesi pabūtu kopā ar meitu Dzidru. Tā kā rakstniece joprojām ir Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas locekle, tad “presinieki” 22. februāra pēcpusdienā pulcējās kopas valdes priekšsēža Aleksandra Zariņa ģimenes mājā Engadīnē, lai tiktos ar seniori un iepazītos ar viņas 1991. gadā klajā laistajām, bet Austrālijā vēl nesaņemtām jaunākajām grāmatām. Tās ir Ceļa akmeņu stāsts, Sarakste ar Jāni Sarmu 1958.-1962. g. un Tu prasi patiesu stāstu.

[1. rindā no kreisās – Dzidra Dzelme-Mičele, Olita Zariņa, Kārlis Gulbergs, Aleksandrs Zariņš, Erna Ķikure, Elga Leja, Ina Rone, 2. rindā – Uldis Misiņš, Linda Misiņa, Vita Kristovska, Māra Kiope, Imants Ronis, Ivars Apelis un Anita Apele. Skat. rakstu. AL uzņēmums.]

Sanāksmei bija arī sentimentāli vēsturiska pieskaņa, jo pirms 30 gadiem – 1962. gada LPB sanāksmē – tais pašās Zariņu mājās „nokristīja” Ernas Ķikures pirmo grāmatu Mūsu kaimiņš, kas bija arī LPB Austrālijas kopas Austrālijas latviešu daiļdarbu sērijas pirmā grāmata. Laika gaitā LPB apgāds laida klajā 22 grāmatas, bet Ernai Ķikurei kopš tā laika dažādos apgādos iznākušas 9 grāmatas.

22. februāra sanāksmē Kārlis Gulbergs lasīja Ernas Ķikures stāstu Vītrags, bet Ina Rone – dzejoļus no krājuma Dienas un gadi. [Photos below]

Pieminot rakstnieces aizvadītos 85 mūža gadus, nodziedāja Daudz baltu dieniņu. Viesu pulkā bija arī Latvijas viešņa Māra Kiope.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

.

—————————–

Stars (laikraksts Madonas rajonā) 18.04.1992
„Kā plūsti, Aiviekste?”
Dace Zvirgzdiņa      

„Jūs jautājat pēc kāda mana grafiskā darba, teicu jau, ka te man nav. Bēgot kaut kur Ērgļu apkārtnē pa meža un pļavu ceļu, mēģinot apiet iebrucējus tankus, mums apgāzās viens vezums, tur zaļā pļavā palika liels rullis manu ofortu, ietītu kādā vilnas segā. Varbūt, ja neuznāca smagi lieti, kāds to atrada un, kas zina – kur kādā mājā vēl kāds no tiem ir.”

Tā nesen kādā vēstulē režisoram Kārlim Pamšem raksta astoņdesmitpiecgadīgā Erna Ķikure no Kalgari pilsētas Kanādā. Citā vēstulē septembrī apsveikums „brīviem latviešiem brīvā Latvijā”, vēl citā bažas, lai šejieniešiem no Rietumiem nepieliptu negatīvais, jo arī tur nebūt viss nav ideāli.

Mazliet tuvāk iepazīties ar šo sievieti varētu palīdzēt izstāde muzejā „Man prātā mana zeme” – veltījums dažiem trimdas rakstniekiem – mūsu novadniekiem (arī Zinaīdai Lazdai, Dainai Šķēlei, Andrejam Eglītim, Konstantīnam Strodam).

Erna Ķikure, dzimusi Bērziņa, savu pseidonīmu paņēmusi no dzimtajam mājām, Ļaudonas Ķikuriem, kas atradās pašā Aiviekstes krastā, Kalsnavas un Sāvienas pierobežā. „Aiviekste, labā upe, tur tecēja visam cauri, zila, sudrabaina, brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, sarkanu kā dzīvības spēku, gan ne pārlieku platu, bet spožu svītru, valdonīgu un dārgu.” („Kā plūsti, Aiviekste?”)

Tēvu, kādreizējo skolotāju, Ļaudonas pagasta vecāko Jāni Bērziņu 1919. gadā Pļaviņu tuvumā nošāvuši lielinieki. Māte Alvīne izrentēja daļu zemes, jo viena nevarēja tikt ar saimniecību galā. Visu mūžu viņa esot staigājusi tumšās atraitnes drēbēs un bijusi labākā draudzene meitām Ernai (dz. 1906.g. 4. okt.) un trīs gadus jaunākai Austrai (1909.–1990.).

Erna Bērziņa 1924. gadā beigusi Madonas vidusskolu. Atmiņās par skolas laiku viņa īpaši min latviešu valodas skolotāju Jāni Āboliņu un mūzikas skolotāju Arvīdu Dauguli. 1932. gadā viņa beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas meistardarbnīcu, bez tam mācījusies klavierspēli Tautas konservatorijā. Seko skolotājas darbs Ilūkstē un neilgi Sāvienā. Viņas linogriezumi skatāmi vairākās grupu izstādēs Daugavpilī un Rīgā.

Māsai Austrai Lācei, kas dzīvoja Ļaudonas Ruķos, ar trim maziem bērniem bija jāpieredz 1941. gada 14. jūnijs, tādēļ gluži likumsakarīgi, ka 1944. gada rudens pusē jaunā māksliniece kopā ar vīru Jāni Dzelmi, divgadīgo meitiņu Inesi un māmuļu dodas projām no Latvijas. Vācijā piedzimst Dzidra, bet māmuļa paliek uz visiem laikiem… 1949. gadā Dzelmju ģimene nonāk Austrālijā un ilgstoši dzīvo Vaiongā Sidnejas tuvumā. Viņiem ir sava saimniecība – lauki, kur audzē pupiņas un tomātus pārdošanai, vistu un pīļu ferma. Dienas ritmu nosaka kūts un lauku darbi, ēdiena gatavošana un veļas mazgāšana. Vienīgā retā atpūta ir kāda darbam nozagta stunda pie vecām klavierēm. „Mani nomāc tas, ka es pazaudēju savu dzīvi. Lai es spētu panest savu ikdienu, man ir it kā jāatsakās no tā, ka esmu cilvēks, sieviete, man ir jābūt tik trulai, lai es nekā nejustu,” viņa raksta Jānim Sarmam uz Melburnu 1956. gada 8. martā. Šis pavecais un pēc dēla nāves ļoti vientuļais rakstnieks ir viņas vienīgais garīgais atbalsts grūtajos gados, kad vienīgais mērķis ir – nodrošināt ģimenes eksistenci, dot iespēju meitenēm mācīties. E. Ķikure un J. Sarma sarakstās daudzus gadus, sākumā oficiāli, tad sirsnīgāk, laikiem ļoti intensīvi. Daļa no šīm vēstulēm pēdējos gados iespiesta divās grāmatās.

1950. gados Erna Dzelme sāk rakstīt nelielus stāstiņus, ko publicē avīze ‘Austrālijas Latvietis’ Melburnā. Nu iznākušas pavisam deviņas E. Ķikures dzejas un prozas grāmatas. Daļā no tām ne vien apskatāma, bet arī lasāma muzeja izstādē.

E. Ķikures stāstos nereti gandrīz nav notikumu, tikai atgādinājums, atmiņas par tiem. Darbības vieta – Latvija pagātnē vai Austrālija tagadnē, starp personām arī sveštautieši, kā tas mēdz būt emigrantu vidē.

Abas E. Ķikures meitas ir mākslinieces. Inese dzīvo Kanādā, audusi gobelēnus, tagad veido plastikas kompozīcijas no ādas. Dzidra joprojām mīt Austrālijā, ir grafiķe un ilustrē mātes grāmatas, kuru izdošanu uzņēmusies Inese. Pati rakstniece 1983. gadā pārcēlusies uz Kanādu, bet nupat februārī un martā uzņēmās tālo ceļu uz dienvidiem pie jaunākās meitas. Tāpat kā daudzi mūsu tautieši, arī viņas grib atbraukt uz Latviju.

Aktrise Māra Zemdega un Kārlis Pamše ir iestudējuši E. Ķikures un J. Sarmas vēstuļu un daiļdarbu fragmentu kompozīciju, ar ko viesosies Madonas muzejā Jurģu dienas pēcpusdienā. Gaidīsim madoniešus, ļaudoniešus un visus, kam tas varētu būt interesanti.

—————————————————————————————-

Austrālijas Latvietis 1.5.92
Skola pie lakstīgalu gravas, Rakstu krājums
Madonas Ģimnāzija
Sakārtojis Jānis Briedis, izdevusi Madonas ģimnāzijas bijušo skolotāju un audzēkņu kopa trimdā, 1990.g. Toronto, 384. Lpp., iespiesta 300 eksemplāros.
E. Silkalns

Izrādās, ka vairāki itin prominenti vēl dzīvi vai jau miruši Austrālijas latvieši savā laikā apmeklējuši Madonas ģimnāziju: Latviešu kredīt kooperatīva Melburnā ilggadējais iedvesmotājs un dvēsele Arvīds Prods, rakstniece Daina Šķēle (toreiz Dzintare) un Erna Ķikure (toreiz Bērziņa), archivārs un skolotājs Jānis Baltaks. Tur mācījušies abi ievērojamie literatūras kritiķi Jānis Rudzītis un Alfrēds Gāters, kā arī dziedone Ksenija Bidiņa. Madonas ģimnāzija ir ļoti nopietni ņemama skola: tā bijusi pirmā uz laukiem dibinātā latviešu ģimnāzija.

Bijušiem Madonas ģimnāzistiem un retajiem neatkarības gadu skolotājiem, kas vēl dzīvi, torontieša Jāņa Brieža sarūpētais rakstu krājums par viņu jaunības skolu derēs atmiņu atsvaidzināšanai un dažas klusas asaras nosusināšanai acu kaktiņos par to, ka pagātne nav atgriežama. Citi lasītāji grāmatā, kas nav ne labāka, nedz sliktāka par daudzām līdzīgām, meklēs līdzības ar savām jauno gadu skolām un varbūt arī visām šādām grāmatām raksturīgo humoru.

Audzēkņu nedarbi un patvaļa kā arī audzinātāju reakcija dažbrīd tik parasta, ka jādomā: tie madonieši tomēr bijuši visai neoriģināli. Tomēr ar smaidu var palasīt, kā pie skolas durvīm piestiprināta lapa ar atdarinātu direktora parakstu, ka skola lipīgu slimību dēļ slēgta, pat ja tas jau sen skatīts reiz tik populārajā vācu filmu komēdijā ar Heincu Rīmani Die Feuerzangenbowle. Ka skolas direktors Aizpurītis bieži slēpies pie pilsētas kino durvīm un ķēris gājējus, trīsdesmito gadu audzināšanas paņēmieniem laikam ir tikpat raksturīgi kā tas, ka deju vakaros nav ļauts dzert aukstu ūdeni, lai audzēkņi nebūtu tbc. Un skolotājas Dzintares novešana no temata mācību stundā un piedurkņu aizšūšana skolotājas Miķelsones mētelim… ai, ai!

Amizanti ir skolotāju raksturojumi. Bieži pietiek ar vienu pašu īpašību – atkārtotu ar nelielām nianšu maiņām vairāku atminētājos rakstos – lai skolotājs lasītāja acu priekšā nostātos kā dzīvs. Franču valodas skolotājs, vēlākais diplomāts Ludvigs Sēja, uz tāfeles rakstot, allaž pacēlies uz pirkstgaliem. Cienītais, daudzu arī bijātais vēsturnieks Pēteris Kalniņš, sabijis skolā vairāk nekā 20 gadus, cīnījies ar ‘zaļo pūķi’, kā mēdza teikt, grāmatā pārstāvēts ļoti pamatīgi, arī ar divām vēsturiskām apcerēm grāmatas beigās. Vācu okupācijas laikā Hitlera vārdu viņš izrunājis – Ķitlers. Pats viņš dēvēts par Totu, jo latīņu valodas stundās par pareizu atbildi skolēnu uzteicis ar vārdiņu Toto.

Direktoram Sprūdam runas defekts liedzis izrunāt burtu ‘r’, tāpēc Romas vietā viņš runājis par Omu. Direktors Aizpurīts mēdzis teikumu nobeigt ar ‘kas’. Dziedāšanas skolotājam Jānim Mūrniekam bijusi iesauka Largs, no largo. Direktors J. Dobulis, 1925. gadā no skolas atvadoties, noskūpstījis visas kora meitenes uz pieres un zēnus uz lūpam. O tempora, o mores!

1938. gada abiturients Dimitrijs Rubenis atceras savu fizikas skolotāju Jēkabu Kundrātu:

„Savas stundas viņš sagatavoja, iegaumēdams tekstu no fizikas mācības grāmatas. Lai būtu pilnīgi drošs, viņš atvērtu grāmatu nolika sev priekšā uz galda un reižu reizēm uz to šķielēja, gandrīz tāpat kā skolēni ‘špikojot’, stundu atbildot. Drīz vien mēs ievērojām, ka viņa runa vārdu vārdā atbilst grāmatā iespiestam tekstam. Man kaut kā piekrita loma viņa runai sekot, velkot ar pirkstu tekstam līdz. Ja skolotājs kādu vārdu izlaida, es to viņam tūlīt atgādināju. Mūsu attiecības, protams, šo manu izdarību dēļ nebija visai siltās.”

Protams, tādiem lasītājiem, kam prāts nenesas uz jokiem vien, rakstu krājums sniedz bagātīgu vielu arī nopietnākām pārdomām. Kā katra skola, arī Madonas ģimnāzija taču bija sabiedrisks mikroorganisms, kas labi atspoguļoja politiskās pārvērtības makro pasaulē: krievu okupācijas gadu, kad direktoru Aizpurīti nomainīja ateists, bet kaislīgais kordiriģents Stabulnieks, vācu okupācijas laiku, kad Veidenbauma vietā literatūras programmā nāca Andrievs Niedra un tml.

Rakstāmie stili grāmatas autoriem dažādi. Kultivētākie, kā jau varēja sagaidīt, abām raksiniecēm Ķikurei un Šķēlei, kaut Ķikures devumu traucē valodas kļūdas („mans tēvs bija nošauts no lieliniekiem”, „cītīgi vedu dienas grāmatu”), ko sakārtotājam Briedim būtu derējis palabot.

Krājumā bez rakstiem vēl daudz foto attēlu, galvenokārt dažādu klašu un gada gājumu grupu uzņēmumi, kur varam redzēt, kādi skolas gados izskatījušies rakstnieks Olģerts Liepiņš, žurnālists Raimonds Čaks, ilggadīgā Minsteres latviešu ģimnāzijas latīņu valodas skolotāja Mirdza Rinkusa u.d.c.

Madonas apriņķis īpatnējs tādā ziņā, ka tur ir krasi pagājušā gadsimta vietā iedarbināta cara polītika latviešu pievēršanā pareizticībai. Šim tematam veltīti divi vēstures skolotāja Pētera Kalniņa raksti – Hernhūtietis Dāvids Andrejs d. Balodies un Krieviskās pareizticības cīņa ar luteriski latvisko, — kas pirmpublicējumu pieredzējuši Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā. Šie abi raksti interesi par grāmatu varētu izraisīt arī tādos lasītājos, kam interese par Madonas ģimnāziju mazāka.

Jānis Briedis sevi pazemīgi dēvē par grāmatas sakārtotāju, nevis par redaktoru. Viņš veicis brangu, vērtīgu darbu. Šur un tur jau būtu arī varēts nedaudz parediģēt. Rakstā par skolas pirmo gadu desmitu lasītājam jāsastomās, ieraugot ziņu ka 1908. gadā skolā sākusi strādāt jauna skolotāja Upeslejas jaunkundze, tagadējā Grasis (Graša, lūdzu!) kundze. Vai tas varētu būt, ka Graša kundze nu jau pāri simtam, bet viņa arvien vēl dzīva? Meklējoties pa rakstu un pakombinējot, nākas atskārst, ka raksts būs pārņemts vārds vārdā no 1934. gada 19. maija Jaunākajām Ziņām un ka ‘tagadējā’ attiecas uz 1934., ne 1990. gadu.

Pārņemot nepārbaudītu citātu no Olģerta Liepiņa grāmatas Tālos atspulgos, iznāk, ka Ģētes slaveno Ceļinieka nakts dziesmu būtu komponējis Čaikovskis, kaut slavenākā ir Šūberta kompozīcija. Rādītāji kā citus Ceļinieka nakts dziesmas komponistus vēl min Šūmani un Rubinšteinu, taču ne Čaikovski.

„Sēžot Austrālijas pavasara saulē,” tā raksta 1930. gada abituriente Erika Zosāre, „skatos ziedošu eikaliptu kokos un lielā pepperkorna kokā klausos kukaburra smieklos. Uz brīdi aizveru acis un atkal esmu jauna. Ejot uz klavieru stundu, redzu Madonas gravā zied ievas un lazdām ir zeltaini pakari. Vakaros pa atvērtiem silas logiem skan gravā lakstīgalu smeldzošās dziesmas.”

Vaļējām acīm lasot Zosāres un citu madoniešu atmiņas, jauns jutīsies ne viens vien Madonas ģimnāzijas lasītājs.

——————————————————————————————–

Treji Vārti 01.09.1992
Also: Literatūra un Māksla 08.01.1993
STĀSTU KONKURSS
Konkurss beidzies. Lai dzīvo konkurss!
LM redakcija

4.janvārī LM redakcijā žūrijas komisija apkopoja mūsu īso stāstu konkursa rezultātus. Prozas rakstnieku atsaucība bijusi necerēti liela – pavisam 119 iesūtījumi. Kvalitāte, protams, dažāda – kā jau allaž. Bet stāstu daudzums devis samērā lielas izvēles iespējas.

Par pašu vislabāko žūrija atzina stāstu Oda mēnesim un krītošām lapām (devīze: «Dzīve ir brīnišķīgs izgudrojums»). Atverot mazo aploksni, atklājās autore – Regīna Ezera. Viņas darbu publicējam, kā jau konkursa nolikumā paredzēts, šajā LM numurā. Bez tam šo R.Ezeras stāstu kopā ar septiņiem citiem labākajiem darbiem izdosim kopkrājumā. Kāds ir šis laimīgais septiņnieks? Neminot devīzes, nosaucam autorus un stāstus:

1) Valentīns Jēkobsons – Zirgudzenis.
2) Jānis Kalniņš – Načiketa un Jama.
3) Egils Lukjanskis – Skumja melodija saksofonam.
4) Normunds Rudzītis – Porsche.
5) Biruta Blumberga – Gulbju dziesma.
6) Fēlikss Baranovskis – Centrinieks un Naba.
7) Arnolds Auziņš – Vīne miglā.

Kopkrājums – tā šajos krīzes laikos būtu mūsu galvenā balva. Honorāru, kā solīts, maksāsim paaugstinātu. Bez tam februārī vai martā astoņus uzvarētājus aicināsim uz pieņemšanu redakcijā. (Par to paziņosim atsevišķi. Sekojiet sludinājumiem!)

Tā bija, tā sakot, pirmā pakāpe. Tagad nāks otrā. Saskaņā ar nolikumu žūrija atzina vēl desmit darbus, kas publicējami LM slejās (par labi iztaksētu honorāru). Lūk, šie stāsti un to autori:

1) Arnis Skujiņš (Austrālija) – Krūmu suns dingo.
2) Jānis Vēveris – To dara tā.
3) Gunārs Bekmans (ASV) – Tā lieta ar tiem pazūdošiem gredzeniem.
4) Egils Lukjanskis – Nekrologs cilvēcībai.
5) Erna Ķikure-Dzelme (Kanāda) – Prom no mājām.
6) Jānis Einfelds – Kurpnieks ir saule.
7) Edvīns Tauriņš – Atkaļņu vīri.
8) Andris Liepiņš – Pūķa balss.
9) Ārijs Geikins – Ods.
10) Valdis Tīrmanis – Kad akmeņi rūc.

———————————————-

Treji Vārti 01.09.1992
Latviete pasaulē

Erna Kikure UZ TILTA, CELA AKMEŅU RAKSTS, TU PRASI PATIESU STĀSTU. Izdevusi Inese Birstiņa Kanādā, Dzidras Mičeles (Mitchell) un Nelsona Vignaulta (Vigneault) vāki.
Julieta Rumberga

Savā grāmatā Kā plūsti Aiviekste, Erna Ķikure visu uzmanību veltījusi savai dzimtajai pusei Aiviekstes krastos. Runājot par viņas jaunākajām grāmatām, liekas, ka autore ar tādu pašu interesi — vēro un rakstos ataino, ar ko viņai nācies sastapties svešniecības gados.

Liekas, ka autore vislabprātāk raksta īsstāstus vai tēlojumus, kas dažkārt ir tikai kā mazas domu skicītes par kādu spilgtāk pārdzīvotu dzīves epizodi vai mirkli. Viņa it kā zīmē ar vārdiem, piešķir krāsu un mirdzumu, izvēloties trāpīgus vārdus, veidojot teikumus, kas lasītājam liek ieraudzīt dabas gleznu, katra cilvēka īpatnību. Lai gan Erna Ķikure necenšas filozofēt vai analizēt dzīvē sastapto un redzēto, lasītājs tomēr izjūt viņas īpatnējā dzīves skatījumā kādas garīgas dzīves vērtības, patiesības. Tās viņai liek katru sīkāko (arī nedzīvo) priekšmetu cienīt un novērtēt. Piem., paceļot akmeni, lai to brīdi tuvāk apskatītu, viņai liekas, ka ir izjaukusi kārtību dabā, ka varbūt arī akmens vislabāk jūtas savā ierastajā vietā.

Viņa vēro dažādas pasaules parādības izjuzdama ikdienas mirkļu īpatnējo skaistumu, to nozīmi. Autore tos krāj kā pērles virknē, kas uzrakstīti kļūst par viņas dzīves rotu.

Grāmatā Uz tilta, autore vienkāršos, viegli saprotamos teikumos, risina dziļi tvertus īslaicīgus notikumus, kas lasītāju vedina apzināties katra dzīvotā mirkļa vienreizību. Viņa stāsta par cilvēku attieksmēm, vidi, kurā tiem jādzīvo, par viņu ilgām iepretī dzīves realitātei. Viņa raksta par ikdienišķiem, slavu vai ievērību neieguvušiem cilvēkiem. Autore tajos atradusi ko ievērības cienīgu, ar to it kā apliecinot, ka katram Dieva radījumam ir sava vērtība un nozīme.

Ķikures personas ir dzīvas, satiktas, ne izdomātas. Tā piem., īsstāstā Gaskare (grāmata Uz tilta) autore stāsta par itāļu izcelsmes strādnieku, kas savu zemi atstājis 15 g. vecumā un, ceļojot pa dažādām zemēm, ir bijis maiznieks, dārznieks, dzelzceļnieks, vārdu sakot, strādājis darbu, kādu varējis dabūt. Katrā darbā bijis apzinīgs un godīgs: Gaskare nav izlepis, ne gardēdis, bet viņš domā, ka katrai izdarībai dzīvē, tā tad arī baložu gatavošanai, ir jānotiek pēc zināmiem likumiem, un šie likumi jātur, jārespektē. Gaskare, strādādams dažādās zemēs dažādos darbos uztur un izskolo savu prāvo ģimeni Itālijā, uzceļ tiem pat marmora māju, meitai frizētavu, paskaidrodams, ka Itālijā ir marmors un tādēļ marmora māja nav nekas sevišķs. Gaskare ir itālis savā domāšanā un izdarībās, to var just no autores stāstījuma.

Stāstā Uz tilta, kas devis nosaukumu visai grāmatai, autore ar sevišķu smalkjūtību stāsta par divu cilvēku attiecībām, kas izveidojušās, tikai garām ejot katru dienu un satiekoties uz tilta. Autore jautā: Kādas kopības vajag, lai varētu apstāties un runāt? Viņa saprot, ka vientuļam cilvēkam gribas runāt. Ja divi vientuļi cilvēki satiekas, tiem nav grūti uzsākt sarunas: Pēteris nav liels runātājs, bet, ja viņu nepārtrauc, viņš runā it kā pats to nemanot. Ja cilvēki mūs nesaprot, nezina, par ko mēs runājam, tas ir smagi, nevar izrunāties. Bet, ja otrs zina mūsu domas jau pirms vārda teikšanas, arī ir ļauni. Arī nevar izrunāties. Vajag svaiga sapratēja, bet pārsteigta, ieinteresēta un mierīga klausītāja. Par tādu var kļūt, ir tikai jāatsakās no mantkārīgas īpašuma izjūtas — tā doma, ko tu saki, ir mana … Tāda ir viena no dziļām gudrībām, ko atrodam viņas grāmatās, un tās raksturo autores iejūtīgo dzīves skatījumu un spēju izteikties rakstītā vārdā.

Stāstā Pūķu svētki autore stāsta, ka divi pilnīgi sveši cilvēki sāk viens otru ieinteresēt, pārdzīvojot kādu kopīgu momentu, šai gadījumā lidinot un vērojot pūķa lidojumu: Viņu abu skati kopā kāpa pa to pašu, gandrīz neredzamo, stipro saiti uz vibrējošo ziedu mākoņos, kas kļuva it kā par kādu simbolu … Viņa rāda pūķu lidinātāja domas: …vīrs aizslēpa savu vēlēšanos turēt pūķi vēl brīdi ilgāk gaisos jaunās sievietes dēļ, kas tik vienkārši atsēdās zemē, tik kārām acīm raudzījās pūķī, it kā tas būtu, un varbūt bija, vēl kas cits, vēl kas vairāk.

Autorei pietiek tikai ar šī savādo izjūtu bagātā brīža atainojumu. Viņa necenšas cilvēkus satuvināt kādai dēkai. Viņa ļauj tiem aiziet katram savu ceļu.

Tai pašā grāmatā īsstāstā Kalpone, autore, rakstot par kādu kungu un kundzi, kas vārdos netiek saukti, bet viņu attiecības ir tādas, par kurām skaļi nerunā, patiesībā visai raksturīgi notēlo kalponi un viņas lomu dzīvē. Šai stāstā vairāk pārdomu, kā citos, kas radušās, kalpojot kungiem un kundzēm: Nemaz nav jālūr atslēgas caurumā, lai kādā mājā klusi dzīvojot, beidzot zinātu visu. Dzīve ir kā jūras paisums, kas skalojas krastā un atstāj tur kaut ko no jūras dziļuma. Pie kalpotāja, kas diendienā iet kādā mājā apkārt savā darbā un kavējas to darot te vienā, te otrā vietā, notikumi tā pienes un nomet savas sīkās daļas, kā jūra atskalo un atstāj krastā daļu sevis. (29)

Kalpone ir ne tikai paklausīga, bet viņai ir arī jūtīga sirds, kas pēc kaut kā ilgojas: Osta ar kuģiem manā logā vēl nav īsti iemīlēta, un augstais, vientuļais debesskrāpis jūras vējos nelabi šūpojas. Manā kalpones logā reiz varētu gadīties rozes, kā tas ir bagātās mājās. Daudz rožu… Un dārznieks. (34)

Katru stāstiņu, tēlojumu vai domu skici viņa veido kā gleznu vai skatuvi izrādei. Vispirms ar vienkāršiem, bet trāpīgiem vārdiem, viņa iezīmē fonu, tad attiecīgos raksturus, kam uz šī fona jādarbojas — jādzīvo. Stāstiņā Rozes, viņa tēlo jaunu, bet sakropļotu cilvēku un viņa veselo, dzīves priecīgo sievu. Viņu abu gaitu, nokāpjot pa mājas trepēm, novēro Valtera kundze, kas aplūko dārzā rozes. Lasītājam pietuvojas domas par to, kas ir mīlestība un cik daudz tā spēj uzupurēties…

Erna Ķikure raksta daudz par mīlestību. Parasti tā nav mīlestība, kas aplaimo, bet kas parāda cilvēka apslēptākās rakstura īpašības. Tā stāstā Neej ar labu, autore parāda mākslinieku, kas varēja kļūt slavens, bet aiziet bojā vairāk mīlēdams sievieti, kā mākslu. Dažreiz grūti pateikt, kas autorei svarīgāks — cilvēka raksturs, vai viņa liktenis, bet katrā ziņā, cilvēka dzīve veidojas atkarībā no cilvēka rakstura, — cik tas spējīgs spītēt vai padoties liktenim.

Katrs cilvēks, par kuru raksta Ķikure, ir īpatnis. Viņa raksta par sievieti, kas bieži redz sejas, kur seju nebija, piemēram mākoņos. Lietus peļķē viņa redz savas mirušās mātes seju. Bet ķieģeļu sienā redzētā seja atšķiras no citām ar to, ka tā viņu vajā un liek uzmeklēt, ieraudzīt kādu seju, kurai ir miesa un asinis…

Aizvien, šad un tad, vērojot pasauli, viņa ierauga kādu atspīdumu no pagātnes. Tā, stāstot par kādas mājas durvīm, autore atceras: Šādas durvis uz dārzu, bija arī tālajā ciemā, vecā tēva un vecās mātes mājās. Durvis uz lielo, laimīgo dārzu, durvis — uz lielo, vecā tēva stādīto, kopto, audzēto dārzu, bet skumīgas pašas sevī šīs durvis, no pustumšās viesu istabas, uz mazu, stiklotu verandiņu… un autore turpina stāstīt atmiņas par savu vecā tēva dārzu, līdz atkal atgriežas pie pašreiz apskatāmām durvīm. (l48.)

Grāmatā Ceļa akmeņu raksti, atrodamas gandrīz tikai dažādu, visai krāsainu domu skices un dzejoļi. Tie ir kā momenti, kas iemirdzējušies viņas dzīvē ar kādu jūtu uzplūdumu, atziņu dziļumu, domu īpatnību, vai skatījuma vienreizību. Šo grāmatu viņa sadalījusi nodaļās, dodot tām nosaukumus: Mājas, Ceļā, Austrālija, Anglijā, Kanādā. Autore tiešām lasītāju izvadā pa šīm zemēm un liek tam lasīt “ceļa akmeņa rakstus.” Šais rakstos ne viss ir skaidri pateikts, daudz kas jāuzmin, daudz kas varbūt paliek neaptverts, bet valdzina autores fantāzija un atjautīgā izteiksme. Nodaļā Mājā: Vecā tēva gredzens ar debeszilo akmeni ceļojot pazuda. Varbūt tas labi — ko tas būtu mētājies šai svešajā pasaulē? Tas pazuda līdz ar savu pasauli. Bet man tas vēl pieder… (11)

Nodaļā Ceļā, ievietots garāks stāstījums, kurā autore notēlo caurbraucamo nometņu dzīvi Vācijā: Anna izstiepās uz lāvas blakus vīram. No viņu kakta jau divu trūka. Tukšās guļamvietas Annai iedvesa bailes. Mazajai bija mazliet labāk, bet vai māte piecelsies? Vai te viņa būs jāatstāj, svešā vietā, no pretīgās nometnes vairs saules gaismas, brīvības neredzējušai… Tad jau labāk bij viņu atstāt nomirt uz dzimtās zemes. (40.)

Nodaļā Austrālija, dzejolis:

SVEICIENS SIDNEJAI

Skaistā pilsēta,
ar saules pilnām ielām,
baložiem un kaijām,
tavos tiltos
gribētu es glābties,
ielu krustojumos
gaidot sāpēt,
kaut kam līdzi soļot,
kaut kur doties.
Varbūt tikai tavu parku solos,
sēdot līdz ar klaidoņiem,
dienas ziņas izlasīt. Un tad
— mājās doties.


Jauki ir sekot Ķikures valodai, kad viņa pietuvojas dabai — arī svešumā. Viņa to neatstumj savās ilgās pēc dzimtenes, bet cenšas iepazīt neparastās dabas parādības. Tā, dzīvojot Austrālijā, viņa it kā pamāca lasītāju, kā tuvoties tās dabai:

Austrālijas dabai trūkstot poēzijas, neesot dziedātāju putnu, žēlojās balsis emigrantu nometnē. Bet viņas putnu skaņas un viņas poēziju atrast, ir jāiet ārā, laukā, mežā, viņu “bušā“. Vajag galvu noliekt līdz zemei, kur zālē guļ tūkstošiem koku stumbru, stāv milzīgi apdeguši celmi, tur var ieraudzīt šo to… (69.)

Stāstot par eikaliptu kokiem, Ķikure aizraujas tāpat, kā runājot par dzimtenes kokiem un mežiem:
Apstājos pie viena, otra violetā krūma apbrīnā, pie trešā palieku ilgāk stāvot un pēkšņi — nevaru aiziet, viņa dzīvošanas aktivitāte ir tik liela, kas liek man tur stāvēt, it kā krūms būtu dzīva būtne, kas ir sākusi ar mani kādu kontaktu, kādu sarunu. Stāvu un skatos krūma sīko lapu biezoknī, viņa pārvarīgi violetajā krāsā, viņa daudzveidīgajā kustībā; katra lapa ir pagriezta pareizi apsvērtā leņķī pret sauli, pret gaismu. Pret — ko? To īsti nezinu. To es nemaz nezinu. (72.)

Nodaļu Anglija autore ievada ar dzejoli

PIE KATEDRĀLES SALESBURIJĀ.

Pāri lietus dienai,
pāri vientulībai,
atspiežos pie senas katedrāles
kur mana mīļā brālis
akmenī izkalts stāv,
(mūžmūžos tiem līdzīgas sejas te,
kā lapas kokiem…),
manī klausās, par brāli runā:
— Viņš tevi ieraudzīja
diendienu tirgus drūzmā,
atrada simts garām klīstošās sejās;
sava pavasara vējos stalts izslējās,
tumšs, gaišs mainījās
jauno asiņu straumēs
kā debesu blāzmās, kas aust un riet.
To stundu dēļ nesēro.
Pār mani jau piektais gadsimts iet…
Atnāc. Aizej, viegli.
Un varbūt,
varbūt vienu sveci dedz
.(109.)

Visai bieži viņas tēlojumos var atrast kādu atziņu:

Pret vecumu cilvēki ir pilni mīlestības, mīl daudz ko — mīl savus dārziņus, savus suņus, sauli, putnus, svešus bērnus. Viņi ir gatavi mīlēt — visu pasauli, tikai viņu mīlestības nevienam nevajag. Jaunie mīl tikai sevi un pasaule sēd apkārt un gaida kādu kripatu viņu pašmīlīgās mīlestības. (29.)

No nodaļas Kanādā, gribas pieminēt Ķikures tēlojumu Kanādas mežs, kas labi raksturo viņas iztēles un izjūtu spēku:

Krūti pret krūti ar šo mežu mēs esam vienā augumā, kad es lieku sevi pret to, pret šo dzīvo, vareno instrumentu; es esmu pret to no malas līdz malai, no gala līdz galam, es sedzu visu tā tuvošanos man aci pret aci. (165.) Šai tēlojumā izpaužas kāda transcendentāla gaišredzība, kad viņa jūt sevī it kā visa meža dzīvības spēku.

Tēlojums Kalni un cilvēki atklāj autores domas par Dievu un Viņa radību:

Katru rītu kalna gals guļ citā gaismā, citādās debesīs runā ar mani citādu valodu. Tomēr gandrīz to pašu. Par dzīvi. Es neeju baznīcā. Bet es lūdzu Dievu. Dievu var lūgt arī bez vārdiem, to saka pat baznīcas literatūra. Es neeju baznīcā un kādreiz lūdzu bez vārdiem.

Kalns ar krusta zīmi ir kā baznīca, kas atnākusi pie manis, kad es neeju pie tās. Tā ir atnākusi pie manis visādi. Tā ir kā kalns. Citreiz jūra. Mežs. Kaimiņmājas jumts, kas mainās debesīs tāpat kā mainās kalns. (
184)

Par Ķikuri un viņas rakstīšanu labi parāda viņas pašas dzejolis 210. lapp.:

IT KĀ VIEGLA ZEMES TRĪCE

It kā viegla zemes trīce,
domas mainās, pārvietojas,
viss ir te un viss ir citur,
it kā aprok, it kā izrauj
slēpto ārā dienas gaismā.


Vēl reiz meklē, vēlreiz vērtē
ātra laika projām rauto.
Norimt nevar kalns kam jābrūk,
kam no akmens ārā jānāk.


Grāmatu Tu prasi patiesu stāstu... var uzskatīt par stāstu grāmatu, bet ne parastā nozīmē, jo Ernas Ķikures darbos, notikums nav galvenais. Liekas, ka viņas iemīļotākais temats ir mīlestība — divu siržu tuvošanās. Tā parasti notiek kautrīgi, bet dziļu jūtu virzīta. Bieži šī tuvošanās notiek tikai iztēlē, bieži tā pat ir liegta, citiem neredzama, bet tomēr tā ir īsta.

… Viņš saka un skatījās pretī — skatījās, skatījās… Un es domāju — kā tas ir viņam ar smalko, lutināto Maiju? … Bija tā, ka mēs sniegtos tuvāk un tuvāk viens pie otra, es un Miķelis un es domāju — vai viņš nemaz negaida Maiju?… (4., 5.)

Ernai Ķikurei patīk rakstīt par cilvēka ārējo izskatu, par viņa uzvešanos, bet to darīdama, viņa pārliecinoši parāda arī tā raksturu: Vītradziene, mazā, ņiprā un visādi možā un izdarīgā sieviņa, dienām tipināja tikai ap savu mājiņu, turpat uz vietas vien. Līdz kūtiņai, lejā turpat pie upes, piena lupatiņu izskalot, līdz pagrabiņam līdz apiņiem aiz apiņiem un kādreiz uz lielo māju pēc akas ūdens… Viņa bija saimnieku kārtas, lai gan tas tagad sen bija aizmirsts… Viņa maza auguma, sarkaniem matiem, bez pūra, nevarēja gaidīt lielos saimnieku dēlus… (13.)

Tāpat kā cilvēkus, viņa ar lielu interesi novēro arī putnus un dzīvniekus. Sevišķi mīļš viņai ir mežs: Atspirdzinājums ir pašā šinī mierīgajā padevībā un visa pieņemšanā. No vienas caurspīdīgas ēnas uz otru. Pusdienas laikā šīs ēnas ir kļuvušas ļoti mazas, bet brīžam uzdveš maigs gaisa vilnis, veldzējoša smarža — augšā zied lielo eikaliptu galotnes! Un tad lēnām var apostīt arī citus sīkziedus lejā — zālē, krūmos, zaros zied diezgan daudz kas… (70.)

Liekas, ka stāstā Inge autore stāsta par kādu meitenīti, kas viņai tuva. Varbūt tā viņa pati? Tēlojums tik intīmi dzīvs, ka liekas — autore to pati pārdzīvojusi: Bet tad uzreiz viņa stāv spoguļa priekšā un veido no savas sejas princesi Margaretu. Spogulī skatīšanās gadās bieži, sevišķi vakaros, jo Inges gultiņai ir pretī ir skapis ar spoguļa durvīm.

Tikko māte paver skapja durvis pretī Ingei, kas guļ jau savā gultiņā, Inge acumirklī vairs neguļ, bet stāv. Nakts krekliņš ir nozudis no viņas pleciem, viņa stāv līdz papēžiem ietinusies baltā palagā. Pleci ir atsegti un palags ap tiem kā apburts veidojas pēc kāda vakartērpa parauga, acis pieņem stieptu, plakstiem pusaizsegtu skatu, lūpas noslīd un ir puspavērtas — uz mata tā, kā tiem modeļiem, kas stāv žurnālos. (
78.)

Stāstā Viesības autore stāsta novērojumus par skolotājiem un māksliniekiem, kas sanākuši kopā katrs no savas zemes. Stāstā Sugas suns viņa risina problēmu, kas radusies, kad sieva mīl suni vairāk par vīru. Iznākums paredzams, tikai Ķikures stāstīšanas veids saista:Melitas kundze uzreiz neko nesaprata, tikai prieks par Undīni un nepatika pret svešo personu, kas necienīgi kaut ko runāja par viņas skaisto dzīvnieku, sašķobīja viņas seju. Bet tad viņa saprata un iekliedzās: “Kā jūs uzdrošināties!” Tad aizklāja seju rokām un māja mammai, lai tā saņem kuci. Jā, mamma arī bija ieradusies, nobijusies, klusa kā spoks, tā pazuda ar suni prom. Bet policists vēl stāvēja un Melita, nevarēdama to vēl reiz uzlūkot, sauca Edvīnu: (125)

Īsta psicholoģiska cīņa atspoguļojas stāstā Aprikožu kociņš: Jumeja kungs sāka domāt, ka būtu jāņem atvaļinājums, jābrauc prom uz kādu laiku. Viņš jau nevarēja vairs tagad ņemt šļūteni rokā un staipīties pa izkaltušo dārzu. Bet tas sasodītais koks to laikam gaidīja. Stiepa zarus pretī rītos, kad Jumeja kungs gāja uz darbu. Un tad viņa vītumā bija viegla rasas migla, sīkas rasas pērlītes. … Jumeja kungs zvanīja veikalam un jau vakarā ieslēdza tādu laistītāju pats savā dārzā. Atstāja to visu nakti un izslēdza tikai otrā rītā, agri pamodies. Sīkstais koks, tas jauniestādītais, jau vienā naktī bija gludi piepūties un atdzīvojies. Vairākas naktis vajadzēja, līdz zāle atguva krāsu. Kādēļ Jumeja kungs ieslēdza laistītāju pa naktīm? To viņš pats īsti nezināja… (140.)

Stāsts Puķes, jau ir īsts prātojums par puķu nozīmi: Mums puķes šķiet pierasta, parasta, vienkārša lieta. Bet ja mazliet atskatās, cik daudz, cik bieži, cik tuvu puķes mums bijušas klāt dzīvotās dienās! Var iztrūkties un nobīties. (143)

Katra, Ķikures stāstam uzticēta kāda problēma, pie kuras autore brīdi pakavējas, to izgaismo, pamodina arī lasītāja interesi un tad to atstāj it kā lasītāja ziņā, pati steidzoties apskatīt citu dienu, citu epizodi no kāda cilvēka dzīves. Ar saviem tēlojumiem viņa atver it kā durvis, logu uz citu varbūt vēl nepamanītu pasauli, kurā saplūst pagātne, tagadne un nākotne; dažādu cilvēku domas; tajā ienāk reāli, bet agrāk neievēroti priekšmeti, kam katram sava dvēsele un vieta šai viļņojošā gleznā, kas reizēm arī ieskanas visu apskaujošā melodijā…

Interesanti arī tas, ka Ernu Ķikuri ievērojis Muzikāli poētiskā teātra vadītājs Edgars Kramiņš Rīgā un uzņēmis viņas darbus savā izrāžu repertuārā.

————————————————————————————————

Austrālijas Latvietis 29.01.1993
No Silkalna līdz Skujiņam
JURIS KRĀDZINŠ PAR RAKSTNIEKU PĒCPUSDIENU AL 42. KULTŪRAS DIENĀS

… Kādēļ latviešu rakstnieki tik maz raksta par savas mītnes zemes pilsētām? Referāta beigās Silkalns teica, ka iemesls esot meklējams gribētā patriotismā: ja kāds rakstītu par šīm pilsētām, varētu domāt, ka autors aizmirsis savu dzimto zemi… Otrkārt, rakstnieki, kas vēlas, lai viņu darbus lasa, nevar rakstīt par vietām, kuras pazīstamas tikai viņiem, tādēļ labāk rakstīt romānus, kuru darbība notiek, piemēram, Rīgā vai Cēsīs.

Runājot par Sidneju latviešu rakstnieku darbos, Silkalns vispirms pieminēja Ernu Ķikuri ar viņas Sūtījumu Sidnejai. 

———————-

Jaunā Gaita nr. 191, marts 1993
NO AIVIEKSTES LĪDZ KANĀDAI
Erna Ķikure: Kā plūsti, Aiviekste? Montreālā: Inese Birstiņš, 1989. 99 lp. Autores vāka gleznojums. Uz tilta. Kalgarijā: Inese Birstiņš, 1990. 152 lp. Vāku zīmējusi Dzidra Mičele (Mitchell). Ceļa akmeņu raksts. Kalgarijā: Inese Birstiņš, 1990. 232 lp.
Maruta Voitkus-Lūkina

Par šīm trīs grāmatām Erna Ķikure (īstā vārdā Dzelme) saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu.

Kā plūsti, Aiviekste? rakstīta tēlainā prozā. Uz tilta — esejās un apcerēs, pasausā prozā. Ceļu akmeņu raksts — dažāda gatavības līmeņa dzejā un prozā.

Darbā Kā plūsti, Aiviekste? autore risina latviešu literatūrā parastos bērnības atmiņu tematus: lauku ļaužu dzīves, likteņus, iedabas, lauku darbus un izpriecas, dabas skatus, pilsētnieku un laucinieku uztveres kontrastus. Pretstatā šī žanra meistaram Jaunsudrabiņam te darbojas cita paaudze. Atribūtikā ietilpst motocikls, radio ar kristāliem un austiņām, porcelāna tasītes, viras terīne, saules sargs ar perlamutra rokturi, klavieres, vijole, ārzemēs pirkta kleita, par kuras krāsām jādomā, vai tās nav pārāk košas zaļumballei.

Izteiksmē dominē īsi, nesarežģīti, parasti lakoniski teikumi. Kad tēvu aizved un nošauj lielinieki: “Upesleju māja pēkšņi bija pilna skaļas raudāšanas un brēkšanas — kliedza bērni, par vēlu Upeslejiete gribēja aizvērt durvis, tie bija dzirdējuši, sapratuši. Tā bija melnākā diena Upeslejās.” Šajā darbā, pretstatā citām Ķikures grāmatām, nav daudz viņai citādi raksturīgo vienas un tās pašas domas atkārtojumu citos vārdos.

Apceru sižeti vienkārši, tieši no dzīves. Bērniem jāiet mežā salasīt sūnas ziemas logu ielikšanai; siena laikā Siliņu saimnieks ar Matildi, sākot mīlas dēku, nozūd pārējo skatam; veca sieviņa meitenēm, kuras no Aiviekstes izvilkušas slīkoni, saka, ka tai vietā pēc gada slīks cits.

Cilvēki lielākoties raksturoti pēc viņu ārpusējiem, ne dvēseles vaibstiem. “Jaudzumiete iznāk durvīs liela un pilnīga … sasit plaukstas un smejas un asaras viņai nobirst ātri pār seju.” (13) “Vītradziene arvien par visu pasūdzējās, citreiz nopietni, žēlabaini no visas sirds, citreiz tāpat pus pa jokam.” (55) “Tēvs un māte un citi ļaudis sprieda — Auce būs saimniece, tā visu zina kur kas atrodas, ja kāda lieta pazudusi, paprasi Aucei — tā zinās pateikt kur tā meklējama, būs redzējusi, ievērojusi”. (84 – 85)

Šajā grāmatā smaržo baldriāns, pret krasta akmeni plaukšķina grūti noķertā līdaka, sakarsušu miesu tīkami dzesē meža dvaša, garšo cepetis un smalkmaizītes. Tā ir tveramās pasaules tīkami piesātināta un saista lasītāju.

Tomēr — Ķikurei raksturīgais pesimisms un pieklusinātais, rezignētais, no tieša pārdzīvojuma distancētais pasaules uzskats visam pamatā izmanāms jau arī šajā, visvieliskākajā no trim aplūkojamām grāmatām. Kā plūsti, Aiviekste? ieskaņai — kaimiņu Augstsētu dzimtas un māju posts, izskaņai — autortēla Īnas atsacīšanās no attālā brālēna Arnolda mīlestības un apprecēšanās “bez lielās mīlestības” (92) ar vīru, par ko jau iepriekš zinām, ka Īnai “mūžs ar cietu vīru bez mīlestības” (35). Kā tas nācies, ka viņa ar šo atkārtoti minēto cieto vīru salaulājusies, lasītājs neuzzina, ne šajā grāmatā, ne turpmākajās.

Šī pa gabalu noskatīšanās, pieeja notikumiem ar prātu, ne ar jūtām pastiprinās nākamajā darbā Uz tilta. Grāmata sākas ar izgudrā itāļa Gaskares dzīves gudrību — Austrālijā dzīvot pieticīgi, nedraudzēties, saraut naudu gan ar godīgu darbu, gan ar viltu, un atgriezties Itālijā kā bagātniekam. Grāmata beidzas ar to pašu tematu citā variācijā. Sila kundze gandrīz kā pasakā par mantrausīgo zvejnieksievu grib no dzīves vēl un vēl. Stāstiņā ar grāmatas virsrakstu ir atslēga šādas patukšas dzīves pārvarēšanai. “Ja cilvēki mūs nesaprot, nezina, par ko mēs runājam, tas ir smagi, nevar izrunāties. Bet ja otrs zina mūsu domas jau pirms vārda teikšanas arī ir ļauni. Arī nevar izrunāties. Vajaga svaiga sapratēja, bet arī pārsteigta, ieinteresēta un mierīga klausītāja. Par tādu var kļūt, ir tikai jāatsakās no mantkārīgās īpašuma izjūtas — tā doma, ko tu saki, ir mana!” (15)

Šī saites meklēšana vai nemeklēšana cilvēkam ar cilvēku ir arī grāmatas vienīgais temats. Tādi kā botāniķis Pēteris, Veismaņa kunga mīļākā, Ārena kundze, ģitārists, Sābrs, mūziķe Lilija un Sila kundze to meklē. Tikai Pēterim un Ārena kundzei tas izdodas. Pārējiem neveicas dažādu iemeslu dēļ. Vainīgs var būt viņu sabiedriskais stāvoklis vai raksturs. Veismaņa kungs ir precējies. Ģitārists ir par lipīgi uzbāzīgu, lai starp viņu un galerijas uzraudzi rastos garīga tuvība. Māte, kura alkst sava dēla tuvības, no tās atsakās pašlepnuma dēļ, jo negrib ieslīgt gara kroplībā, kur viss viņas esmes apliecinājums sakņotos tikai dēlā.

Izteiksmē tikai retumis tā dzīvinošā sula, kas raksturo iepriekšējo darbu. Te daudz vairāk neitrālu objektu un skatu. Vairāk abstrakciju, pārdomu un komentāru agrāko tiešo lirisko aprakstu vietā.

Sižeti bezpersoniskāki, gandrīz simboliski, it kā pielaikoti tēmai, nevis otrādi — spriedumi par dzīvi, kas izristu no pārdzīvojuma. Ja vīrs, kurš parasti labprāt sakļaujas ar savas patīkamās sievas augumu, grib patīksmināties gar svešu sievieti, tad tas noris viņa apziņā, karnevāliskā gaisotnē pūķu svētkos pludmalē. Vientuļnieces — pensionāres tīko dzīves kripatiņas kopējā maltītē lielajos ģimenes siltuma svētkos, Ziemassvētkos.

Tāpat simboliski ir cilvēki, kas darbojas esejām tuvojas stāstiņos. Viņus raksturo spēja vai nespēja iesaistīties dzīvē. Gammas vienā galā sausais Arnolds Vinters, kam bailes just un kurš no jušanas brīdina savus bērnus, tāpat atriebīgā sieviete “Sienas sejā”, kura aiziet parādīties sievietei, ko apprecējis kādreiz mīlēts vīrietis — lai sāpinātu. Gammas otrā galā —– sirsnīgā Ārena kundze, nesavtīgais Sābrs, kurš ar savu atdevīgumu pats sevi iznīcina un tiepīgā latviete, kura negrib, lai sagraiza Dieva dāvanu ķirbi visu svēto dienas priekšvakarā.

Virsraksts Ceļa akmeņu raksts trāpīgi raksturo gan trešās grāmatas tematiku, gan formas un stila raibo jūkli tajā. Ceļš ved no Aiviekstes krasta cauri Rīgai, Sudētijai, Austrālijai un Anglijai līdz Kanādai.

Temati, kā jau atmiņās, dažādi. Tur ir Āriņš, kas veda uz operu, vecaistēvs, kam bija īpatnējs gredzens, Aiviekste, Latvijas ainava, autortēla Īnas māsa Auce, slims bērniņš bēgļu nometnē, Austrālijas, Kanādas un Anglijas ainavu tēlojumi, vīrieša tīksmināšanās ap sievietes augumu, ar literatūru un mākslu saistīti temati, pusaudži, paziņu atkalredzēšanās.

Izteiksme mainās no meistarīgas līdz neveiklai, vairāk piemērotai tikai pašam lasāmām piezīmēm. Veiksmīgi izteikta trimdinieces sāpe astoņās īsās rindiņās dzejolī “Šīs dienas” (163):

Šīs dienas dzīvotas pa pusei, 
pa pusei sapņos vestas
par nākotni,
kas iegriezusies pagātnē,
kā meža ceļš
kas kaut kur ved
bet izsīkst, atgriežas
un paliek mājās.

Abstraktie jēdzieni diena, sapņi, nākotne, pagātne, mājas atjautīgi ietverti metaforā par meža ceļu, kas nekur neaizved.

Neveikls ir dzejolis “kā viegla zemes trīce” (210), kur vieglais trochaju tetrametrs bezspēcīgi lauzelējas pret smago tēmu — kalnu kam jābrūk, kam no akmens ārā jānāk”.

Sižeti un raksturi visumā līdzinās tiem, kas grāmatā Uz tilta. Ir it kā autore būtu lasītāju vadājusi pa klusu muzeju, kur valda liels miers. Eksponāti ir viņas atmiņas un simboliski skati, kas ilustrē pieredzē gūtos spriedumus.

Visos trīs darbos daudz iespieduma, gramatikas, ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdu.

Erna Ķikure nāca kā jauna balss latviešu literatūrā. Viņas aprautā izteiksme, rezignētā un ironiskā poza vairāk saderas ar šaubām nekā iešķiļ dzīvotprieku, tomēr —– ir arī tādi brīži, sevišķi, kad ir runa par saulaino bērnību, jo par to māksliniece prot uzburt ne tikai vārdu gleznu, bet arī lasītājā izraisīt prieku par skaņu, smaržu un taustes jaukumu.

 ——————————————————–

Laiks 04.08.1993
Mistērija ar ūsām
RAIBĀ DZĪVE
KA PĒRKONA GRĀVIENS

PAIJA

…
Drošsirdīgs okeāna pārlidotājs šīgada jūlijā devās pretējā virzienā — uz Ziemeļamerikas krastu, un vēsts par tā ierašanos šai kontinentā nodimdējusi kā pērkona grāviens. Vismaz tā to raksturojis Meija raga (Cape May) Putnu observatorijas direktors Pols Kerlindžers Ņudžersijā.
…
Meija raga bākas tuvumā nolaidies un purvainā pļavā apmeties lidotājs ir 10 collas garš pelēku un baltu spalvu mistrojums, ar melnu cepurīti un garu knābi. Izskatā gauži līdzīgs vietējām jūras bezdelīgām. Taču šim putnam esot ūsas, un tādēļ vien putnu pazinēji pārliecināti, ka tas ir nelegāls ieceļotājs. Eiropā, Āfrikā un Āzijā ūsainā jūras bezdelīga ir gluži parasta parādība, bet neviena nekad nav manīta Atlantijas okeāna šai pusē.
…
Kā ūsainā jūras bezdelīga jaudājusi šķērsot okeānu? Tā ir mistērija, par kuru ornitologi spriež gan šā, gan tā.
…
Ko cilvēks no putna mācījies? Ne tikai lidošanu, bet arī civilizēto ģērbšanos, kā to savā stāstā par žagatēnu Pēteri Austrālijā attēlo Erna Ķikure: “Tie bija paraugi, no kā cilvēki bija noskatījušies savas pelēkās bikses un melnos vizīt svārkus, tur netrūka pat divu pogu uz muguras, kur sākās svārku astes. Tāpat spoži baltais tur bija — apkakles, krūtežas, kabatas lakati. Un katrs indivīds bija mazliet citāds, tikai mazliet. Gluži kā cilvēku sabiedrībā.”

Varbūt okeāna pārlidotajā Amerikā ieviesīs jauno Parīzes modi — melnu basku bereti.

——————————–

Laiks 01.09.1993
Also: Latvija Amerikā 18.09.1993
SAVIENOTĀS VALSTIS
V.Z.

GRAND RAPIDI

Rīgas muzikāli-poētiskais teātris piedāvā viesizrādes: Atkalredzēšanās (Daces Aperānes muzikālā versija par Aleksandru Čaku), …un mūžīgs ceļš tālāk (kontrastiem bagāta izrāde par latviešu rakstnieku Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures daiļrades periodu Austrālijā), Nesakarīgu lietu sakarības (latviešu autoru dzejas, prozas, dziesmu un humoresku muzikāla programma). Režisors Edgars Kramiņš, aktieri Kārlis Pamše, Māra Zemdega, Edgars Kramiņš un Ausma Broka. Teātris viesosies arī pie Kalamazū tautiešiem un izrādes tiks saskaņotas tā, lai iespējas būtu kā vienas, tā otras kolonijas latviešiem tās visas redzēt. Grand Rapidos izrāde paredzēta 16. oktobrī. Tuvākas ziņas sekos latviešu biedrības apkārtrakstos.

——————–

Literatūra un Māksla 01.10.1993
Rīgas Muzikāli poētiskajā teātrī
M.Kalniņa

Kopā ar tiem, kas par savu darbu uzskata mācības, š.g. I.septembrī savu jubilejas sezonu uzsāka Rīgas Muzikāli poētiskais teātris, uzreiz aktīvi apliecinādams savu piecos pastāvēšanas gados izveidojušos kredo:
– jauno skatītāju audzināšana ne tikai teātrī, bet arī, viesojoties skolās;
– jauno, topošo muzikālo teātru aktieru audzināšana īpašā, jaunizveidotā skolā.
…

Latviešu literatūras cienītājus savukārt teātris aicina uz viencēlienu ciklu par latviešu rakstniekiem. Tajā iekļauti trīs viencēlieni. Kārlis Pamše veidojis kontrastiem bagātu izrādi … un mūžīgs ceļš tālāk par Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures daiļrades Austrālijas periodu. Lomās Māra Zemdega un Kārlis Pamše.

Photo: Mara Zemdega un Kārlis Pamše izrāde … mūžīgs ceļš tālāk.
Foto – Andris Tonē

———————

Austrālijas Latvietis 14.01.1994
JAUNAS GRĀMATAS
Mainīga kā Melburnas diena
Erna Ķikure, BŪS SKAISTA DIENA,
izdevusi Inese Birstiņa Kalgarijā, Kanādā 1993. gadā, 154 lpp.
E. Silkalns

Būs skaista diena ir vismaz ceturtā grāmata Ernas Ķikures īsās prozas krājumu virknē, kurus pēdējos gados pasākusi laist klajā autores meita Inese Birstiņa. lepriekšējo krājumu tituli bija Ceļa akmeņu raksts (1990), Uz tilta (1990) un Tu prasi patiesu stāstu… (1991).

Visām grāmatām ir vairākas kopīgas īpašības. Gabaliņi (stāstiņi, tēlojumi, pa apcerei, pa atmiņu tēlojumam, pat pa anekdotam) ir īsi, un to ir daudz. Autorei ir stipra tieksme uz impresionismu, uz vāru, trauslu, līdz galam neattīstītu un neizteiktu, mazliet aizplīvurotu skatīšanos uz dzīves īstenību. Darbiņi liek domāt par Debisī īsajām kompozīcijām klavierēm. Labākie sniegumi Ķikurei arvien ir delikāti kā labi apstrādātas pērles, bet nevar arī noliegt, ka darbiņu kvalitāte ir stipri nelīdzena un ka daži kopiespaidam nodara pāri. Traucē pareizrakstības kļūdas.

Jaunākais krājums no iepriekšējiem atdalās ar to, ka tas pārrakstīts ar jaunu mašīnu. Dobjākie burti padara lasīšanu tīkamāku acij. Pareizrakstības kļūdu (apgāzsts, turēja savā vārā, Kamu, Pikasso, vatteļkoki) daudz mazāk nekā agrāk.

Citādi jaunajam krājumam piemīt iepriekšējo īpašības. Pirmais gabaliņš nevainojami konstruēts, patiesi kā pērle. Vasaras dienai (74.-76.), kur „nekas nenotiek, nekas nenotiks” sižets neoriģināls, pat banāls, taču stils — izstāstījuma veids — visai smalks. Attēlot maigu jūtu virmojumus uz liriska dabas fona Ķikurei allaž padodas. Ar vizuālo mākslu kopējas aso skatu Ķikure nemaldīgi atrod Latvijas, Anglijas, Kanādas, Austrālijas mežiem raksturīgas īpašības gabaliņā Mežs (62.-64.). Vairāk dramatisma nekā lirikas, stāstījuma nekā tēlojuma ir darbiņā Kas notika naktī? (38.-43.), kam impulsu droši vien deva mazās Azārijas Čemberlenas mistiskā pazušana Vidusaustrālijā gadu sākumā. Nevien jau uzcildinātajā pirmajā darbiņā Pie jūras (3.-9.), bet arī Kara atraitne (13.-22.) liegi un delikāti skarta cilvēka neatvairāmā novecošana. Tiešām, Skaistajā dienā ir daudz laba.

Par vienu otru citu gabaliņu turpretim jābrīnās, kāpēc tas krājumā uzņemts. Vai tad Inese Birstiņa meitas mīlestībā pret māti iecerējusi nodrukāt katru pēdējo raksta galiņu, ko māte kādreiz uzmetusi, bet nepaguvusi nogludināt un sakopt? Ar virsrakstu lela Volongongā sastopam vienkopus vairākus autores ierakstus dienas grāmatā 1968. gada jūnijā. Kāda velna pēc (tas nebūs par stipru teikts) tie krājumā vispār uzņemti, nevar saprast. Pat valodu te neviens nav izskatījis, iegadās tāds „teikums” kā „Strict individuāla patiesības meklēšana un vērtēšana”. (35.) Fragmentārs un pavisam neizstrādāts ir ap 40 rindu garais gabaliņš Še guļ Fricis Bandinieks (103.-104 ). Varbūt te autore tikai uzmeta atsevišķas domas un teikumus darbiņam, ko viņa bija iecerējusi, bet nekad nepaveica? Arī It kā būtu bijis savās bērēs (54.-56.) ir ļoti neoriģināls un dažādās versijās jau pārāk bieži dzirdēts anekdots.

Uz grāmatiņas beigu galu sastopamies ar darbiņiem, kurus ar pārējiem vieno autores izteiksmes veids, bet citādi būtu drīzāk pieskaitāmi atmiņu literatūrai, ne daiļliteratūrai. Te ir ceļojuma piezīmes par Luāras pilīm Francijā, te ir atmiņas par tikšanos ar toreiz vēl jauniem latviešu dzejniekiem un rakstniekiem trīsdesmito gadu beigās, te ir atmiņas par dzimto pusi pie Aiviekstes un par došanos bēgļu gaitās. Vai šī papildus viela, lai cik tā laba un interesanta, nenodara pāri grāmatas viengabalainībai? Kādu iespaidu atstātu gleznu izstāde, ja tukšās vietas pie sienām, kas pēc gleznu izkāršanas vēl palikušas, aizpildītu ar trim vai četriem foto attēliem?

Jauks ir krājuma virsraksts — Būs skaista diena. Kaut vairāk būtu tādu cerīgu virsrakstu, kas vieš labu omu un aicināt aicina uz lasīšanu! Jāsaka, gan, ka recenzenta mītnes pilsētā Melburnā paredzējumu „būs skaista diena” rīta pusē ir gaužām riskanti sacīt, jo nereti diena Melburnā iegrozās tik nelīdzena un mainīga, ka liekas: tajā pārstāvēti visi četri gada laiki. Lasīt Ernas Ķikures grāmatas nozīmē ko līdzīgu dzīvošanai Melburnā: gluži tāpat kā nevar zināt, vai nākamajā brīdī Melburnā spīdēs saule vai uzlīs lietus, tā nevar zināt, vai nākamajā Ķikures lappusē pavizēs literāra pērle, jeb vai tur būs iegadījies mērens brāķis.

————————

Māksla 01.08.1994
KĀDAS GULTAS STĀSTI.
ALEKSANDRS ZARIŅŠ

…
Austrālijā mums ir sava Kukažiņa — rakstniece un dzejniece Erna Ķikure, rakstnieka Jāņa Sarmas sarakstes draudzene. Viņa pārmaiņus kādu laiku dzīvo pie vienas meitas Kanādā, tad atkal atgriežas pie otras meitas Sidnejā. Ķikure ir Zeberiņas labestības līdziniece. Kā Latviešu preses biedrības apgāda vadītājs biju izdevis Ķikures pirmo stāstu grāmatu “Mūsu kaimiņš“, un kļuvām labi pazīstami. Laimējās, ka tolaik Ķikure bija atgriezusies Sidnejā, un mums ar Zeberiņu bija tīkami ciemi pie Ķikuriņa, kā viņu draugi sauca.

—————————-

LaRas lapa 44/45, 1994.g. decembrī
Ārzemju latviešu autoru darbu izdošana Latvijā    
Informācija. Atlases kritēriji. Iekļaušanās kopīgā literātūras apritē
Viesturs Vecgrāvis

(Referāts nolasīts Pasaules latviešu rakstnieku III saietā 28.06.1993.g. un ir skaņu ieraksta dokumentācija)

Visupirms, ko es gribu teikt, lai izvairītos no pārpratumiem; mans mērķis nebūt nav sniegt kaut kādu gaužām objektīvu priekšstatu par Latvijā izdotajām trimdas rakstnieku grāmatām, bet dot informāciju, kuru katrs klātesošais, tajā skaitā paši rakstnieki, kā arī izdevēji, varētu pārdomāt un acīmredzot arī nākotnei ieskicēt gan tās darba formas, gan arī tendences, kas mums ir ļoti nepieciešamas, lai trimdas literatūra atgrieztos Latvijā – ne tikai kā gadījuma rakstura fakts, bet tik tiešām kā literāras pastāvēšanas fakts.

Man jāsniedz ir tikpat kā pārskata vai atskaites ziņojums par pēdējā piecgadē Latvijā izdotajām trimdas rakstnieku grāmatām. Un es, protams, nevaru pretendēt uz iespaidīgiem skaitļiem, kas liecinātu par Latvijas grāmatu izdevēju iekāri uz trimdas grāmatu jaunizdošanu. Drīzāk gan otrādi. Latvijas grāmatizdevēji, izlemjot par tā vai cita trimdas autora darba izdevumu, ir spiesti rēķināties šobrīd ar tādiem faktoriem kā grāmatas ražošanas pašizmaksa, inteliģenta un kultūrieinteresēta pircēja arvien mazākā pirktspēja, kā arī lasītāju lielākās daļās arvien pieaugošā orientācija uz triviāli pazīstamiem sižetiem un situācijām, personāžu veidoliem un emocionālām noskaņām.

Māksliniecisks vērtējums, rakstības manieres vai pasaules izjūtas un interpretācijas oriģinalitāte patlaban grāmatizdevējus vairāk gan spēj atbaidīt, jo jebkurš neierastāks, grūtāk atpazīstams darbs garantē, pirmkārt, grāmatas iekonservēšanos grāmatveikalu plauktos, otrkārt, nes izdevniecībām arī finansiālus zaudējumus. Faktiski šobrīdējā apgādu orientācija grāmatu izdošanā no 800-2000-3000 eksemplāriem, ir pat pārdrošs solis, kuru var atļauties bagāti vai kultūrideālistiski izdevēji. Laikmeta ekonomiskā situācija nosaka arī grāmatizdevēja izvēli, pirmatnējā kapitālisma iekļaušanās Latvijas ekonomijā ir ļoti daudz ko iznīcinājusi no mīta par Latvijas ļoti inteliģento un pēc grāmatām alkstošo lasītāju.

Taču tomēr – ar nesaudzīgu skatienu pārskatot pēdējās piecgades (es lietošu šo sociālisma ēras terminu ar tādu nelielu smīnu) trimdas autoru darbu izdevumus, Latvijas grāmatu izdevējiem par godu jāteic, ka šajos piecos gados, t.i., sākot no brīža, kad 1988.g. iznāca turpat 20 gadus cenzūras un ideologu aizkavētā Linarda Tauna dzejoļu izlase Plīvošana ar pilsētu, līdz 1993.g. Līgo svētkiem Latvijā ir izdotas gandrīz 70 trimdā radušās grāmatas, kuras ir uzrakstījuši vairāk nekā 50 autori.

Iztiekot bez liekas greznošanās, jāteic, ka šis skaitlis, manuprāt, ir iespaidīgs. Turklāt, ja vēl piebilst, ka lielumlielā grāmatu raža izdota tikai sākot ar 1990.g. vidu (faktiski tas ir 5/6 no šī grāmatu skaita), tad nepārprotama ir grāmatu izdevēju vēlme arvien intensīvāk atdot Latvijas lasītājiem trimdas rakstniecībā radītās vērtības. Informējot par izdotajām grāmatām, es palieku pie tradicionālā dalījuma žanros – dzeja, proza, dramaturģija, kritika, vienlaikus mēģinot parādīt arī dažādo paaudžu ieguldījumu trimdas literatūras tradīciju saglabāšanā no vienas puses, bet, no otras puses, novatoriskas problemātikas un māksliniecisku tendenču ienākšanā trimdas literatūrā.

Tātad, vispirms dzeja. Ir izdotas pietiekami plašas, korekti sastādītas Veronikas Strēlertes, Zinaīdas Lazdas izlases, kā arī nelielas Kārļa Rabāca un Veltas Tomas izlases. Acīmredzot, Dzejas dienu laikā iznāks arī pilnīgs Andreja Eglīša dzejoļu kopojums, deviņi krājumi, kas aptvers laiku no 1939. līdz 1982. gadam.

1950. gadu jaunienācējus un vēlāko paaudžu dzejniekus pārstāv Veltas Sniķeres, Baibas Bičoles, Valža Krāslavieša, Andreja Irbes, Olafa Stumbra, Margitas Gūtmanes, Jura Kronberga, Roberta Mūka izlases. Ļoti zīmīgs man šķiet Ivara Lindberga krājums, kas iznāca pagājušā gada nogalē, jo tas ir simptomātisks ar to, ka tā ir faktiski dzejnieka atgriešanās ar oriģināldzeju tieši Latvijā. Grāmata vairs neiznāk svešatnē.

Cerams, ka trimdas dzejas īpatnības atklās arī topošā Trimdas dzejas antoloģija, taču, diemžēl, ir vairāk būtiski trimdas dzejnieki, kuru izlašu izdošana, manis jau minēto grūtību un droši vien arī citu apstākļu dēļ, ir aizkavējusies vai pat nemaz nav iecerēta.

Visupirms, taču ne galvenokārt, tās ir mūsu trīsdesmito gadu romantiskās pasaules izjūtas un stilistiksās ievirzes autoru, kā Klāras Zāles, Ingridas Vīksnas, Friča Dziesmas, Rūtas Skujiņas, Mirdzas Čuibes, Pētera Aigara, Artura Kaugara, Teodora Tomsona dzejas izlases, kuras manuprāt, būtu ļoti nepieciešamas.

Savrupa parādība ir dažu trimdas dzejnieku 1930. gados uzrakstīto krājumu jaunizdošana. Te es varētu minēt Elzas Ķezberes Profīlu stiklā un Friča Dziesmas Līvzemi. Absolūti neatmaksāts parāds 40. un 50. gadu trimdas dzejas novatorizētājiem ir tas, ka trūkst plašas respektablas Dzintara Soduma, Gunara Saliņa, Jāņa Krēsliņa, Andreja Pablo Mierkalna dzeju izlases. Viņu ieguldījums latviešu dzejas stilistikas un intonāciju paplašināšanā nav kultūrvēsturisks fakts, bet gan mākslas vērtība, kas aktuāla arī mūsdienās. Katrā ziņā šo dzejnieku izlases, tāpat kā jau izdotās Tauna, Stumbra, Krāslavieša, Bičoles, Irbes izlases, jūtami mainītu mūsu priekšstatus par visas divdesmitā gadsimta latviešu dzejas attīstību un īpatnībām. Taču, blakus šiem četriem minētajiem dzejniekiem, nepieciešamas arī vēl citu viņu paaudzes pārstāvju izlases. Tādi dzejnieki kā Aina Kraujiete, Aina Zemdega, Astrīde Ivaska, Ausma Jaunzeme, Valda Dreimane, Lalita Muižniece, Rita Gāle, varbūt austrālieši Inārs Brēdrichs, Kārlis Ābele jr., Gunars Pļavkalns būtu pelnījuši izlases šeit pat Latvijā.

Tas pats sakāms arī par nākamo, t.i. ‘trimdas bērnu’ paaudzi, kas dzimusi vai nu kara pēdējos gados vai pēckara gados Vācijā un Zviedrijā. Te, pirmkārt, es domāju jaunu, plašāku Jura Kronberga izlasi, domāju arī Margitas Gūtmanes, Pāvila Johansona, Sniedzes Ruņģes, Baibas Kaugaras dzeju. Īpatne arī varētu būt 70. un 80. gadu ASV latviešu jauno dzejnieku, kā Sarmas Muižnieces, Mārtiņa Granta, Anitas Ievas Dzirnes un citu dzeju kopojumu izdošana.

Proza. Tā likumsakarīgi ir izdota visplašāk. Minēto 70 grāmatu skaitā proza ir izdota vairāk nekā 50 grāmatās. Ja, runājot par dzeju, es varēju uzsvērt, ka izdevumos daudzmaz reģistrētas trimdas dzejas īpatnējākās iezīmes un personības, prozas izdevumu atlasē, manuprāt, šobrīd dominē komerciālais kritērijs. Trimdas prozistu vidū izdevēji jau ir atraduši rakstniekus, kuru rakstības maniere, prblemātika, sižeta atspere un varoņu iekrāsojums ir diezgan izteikts lasītāju lipeklis, gan arī finansiāli nodrošināts balsts. Es šeit negribētu izteikties par šo rakstnieku darbu kvalitāti un nozīmi. Droši varu apgalvot, ka viņi visi ir patiesi labi prozisti. Katram pieder sava respektabla vieta trimdas dzejas kopainā, taču, skatoties tā tīri kvantitatīvi, līdzsvars tomēr, manuprāt, neeksistē.

Spriežot pēc Latvijā izdoto grāmatu skaita, ražīgākie un nozīmīgākie trimdas prozisti ir Irma Grebzde, kurai ir izdoti seši romāni un divi romānu publicēti periodikā. Manuprāt, nosaukumus šeit minēt nebūtu tik svarīgi. Tālāk jāmin Anšlavs Eglītis ar četrām emigrācijas prozas grāmatām (Omartija kundze, Pansija pilī, Piecas dienas, Vai te var dabūt alu?), — kā arī ar apjomīgu dramaturģisko darbu izlasi. Vairākās Latvijas grāmatnīcās un arī uz kolportieru galdiem izdevies pamanīt arī, manuprāt, ‘pirāteriskus’ Anšlava Eglīša darbu kseroksētus izdevumus, kuros nav ne mazākās norādes uz kseroksētāja vai apgāda piederību. Arī Nacionālās un Misiņa bibliotēkas katalogi, tāpat Bibliogrāfijas institūta rādītāji šos izdevumus nav reģistrējuši. Tālab attiecībā pret tiem esmu spiests izturēties rezervēti, neieskaitot grāmatu klāstā, kaut gan Benjamiņš Jēgers, izcilākais trimdas bibiliogrāfs, šķiet, būtu uzskatījis, ka tie tomēr ir grāmatu izdevumi. Klausītāju zināšanai varu informēt, ka tie ir Anšlava Eglīša romāni: Ilze, Cilvēks no mēness, Es nebiju varonis. Protams, es neesmu pārliecināts, vai neeksistē vēl kādi citi Anšlava Eglīša vai citu autoru nelegāli izdoti darbi šeit Latvijā, vai viņu mantinieku neaprobēti izdevumi.

Tālāk. Mani patiesi iepriecina Gunara Janovska darbu lielā popuaritāte Latvijā, izdevēju aktivitāte attiecībā pret Janovska darbiem, kuri tik tiešām pieder pie trimdas prozas vislabākajiem veikumiem. Ir izdoti četri Janovska romāni, un visi četri ir tik laba literatūra, kā arī cilvēciski dažbrīd pat šokējoša, taču ļoti patiesa trimdas traģikas un trimdas pārdzīvojumu liecība. Īpaši nozīmīgs man šķiet fakts, ka jaunākais Gunara Janovska romāns Pilsēta pie upes savu pirmpublicējumu pieredz tieši Latvijā, bet nevis svešatnē. Ja blakus tam piebildst, ka vairāki Janovska romāni ir pārpublicēti periodikā, tad šķiet, ka viņa otrreizējā ienākšana Latvijas literatūrā noris ļoti sekmīgi.

Trīs romāni Tikai mīlestība, Jaunavu iela un Vēstule no dzimtenes ir pārpublicēti no Voldemāra Kārkliņa trimdas laika darbiem.

Ir izdoti četri Jāņa Klīdzēja darbi: Cilvēka bērns, Dāvātās dvēseles, Sniegi un Zilie kalni; vairāki darbi ir arī atrodami periodikā. Manuprāt, arī Klīdzēja atgriešanās Latvijā noris veiksmīgi.

Izdevēju jājamzirdziņš pēdējo divu-trīs gadu laikā ir bijusi Aīdas Niedras romānistika. Faktiski ir izdoti vairāk kā trīs ceturtdaļas viņas pirmskara un kara laiku romāni, blakus tiem arī divi emigrācijas laikā tapušie: Miera ielas cepurniece un Melnā magone. Cik zinu, tad Latvijas grāmatizdevēji gatavo arī vēl citus Aīdas Niedras darbus.

No Alfrēda Dziļuma ļoti plašā trimdas grāmatu klāsta izdots viņa atmiņu krājums Pēdas rīta rasā un apjomīgā triloģija Celminieki. Tiek gatavoti arī vēl citi izdevumi. Šķiet, ka apmierināts varētu būt arī Eduards Freimanis. Viņam Latvijā izdotas 3 grāmatas. Tāpat šķiet ar Marisa Vētras atmiņu stāstu Sestā kolonna iznākšanu ir noslēgusies Marisa Vētras darbu apgūšana šeit, Latvijā.

Jau 1991. gadā trijās grāmatās iznāca Teodora Zeltiņa romānu triloģija par Antiņa piedzīvojumiem Amerikā. Tas, protams, ir apsveicams fakts, taču Teodora Zeltiņa darbu vidū ir vēl vairāki citi, un īpaši jānosauc romāni Slazdā un Drupu republika, kas, manuprāt, pieder pie Zeltiņa labākajiem un tematiski savdabīgākajiem darbiem, tēlojot Vācijas bēgļu nometņu periodu.

Domāju, ka par patiesu atklājumu Latvijas lasītājiem ir kļuvis Dzintara Soduma divu romānu Savai valstij audzināts un Taisām tiltu pār plašu jūru kopizdevums vienā grāmatā. Sodums galugalā ir pirmais trimdas latviešu literatūras novatorizētājs, ‘negantais bērns’ ne tikai dzejā, bet arī prozā. Un Soduma darbu izdošana ir ļoti svarīga latviešu prozas stilistikā dažādīguma liecība un daudzu mums šeit arī Latvijā esošo mītu noārdīšana.

Iepriekšējā Rakstnieku saieta dienās jūs jau varējāt redzēt Jāņa Anerauda sastādīto prozas izlasi. Manuprāt, arī tas ir respektējams izdevums. Taču lielākā daļa Latvijā izdoto trimdas prozistu ir pārstāvēti ar vienu grāmatu. Es nosaukšu tikai šīs grāmatas un to autorus, atsevišķos gadījumos pasakot arī savu viedokli, kas, protams, ir subjektīvs.

Tātad visupirms: trimdas prozas seniors Ernests Aistars, romāns Savā zemē. Ilona Leimane, romāns Mātes cilts. Knuts Lesiņš, romāns Janka Mūzikants. Manuprāt būtu nepieciešami Knuta Lesiņa īsprozas izlase. Benita Veisberga, romāns Es, Tavs maigais jērs, viens no latviešu modernās prozas sākumdarbiem 60. gados. Konstances Miķelsones romāns Nakts parāde par traģisku izvēles situāciju Vācijas nometņu beigu posmā. Ainas Vāveres romāns Varbūt tā bija. Romānam pirmizdevums tieši Latvijā. Pāvila Gruznas kultūrvēsturiskais romāns Jaunā strāva. Margaritas Kovaļevskas romāns Posta puķe, viens no latviešu modernās prozas aizsākumiem, kurš sākts jau 40. gadu vidū un trimdā izdots 1962. gadā. Cik zinu, ir paredzēts arī, ka iznāks Posta puķes turpinājums Gauru gaiļi.

Indra Gubiņa, svešatnē populāra romāniste pavasarī tika reprezentēta ar vienu no saviem labākajiem ģimenes romāniem Iztiksim bez mēness. Manuprāt, absolūti gandarīts var justies arī Andrejs Irbe, jo blakus viņa dzejas izlasei izdota arī pārdomāti sastādīta un ar gudriem pēcvārdiem apgādāta īsprozas izlase Dubultapgaismojums. Elvīra Kociņa ar romānu Dievi dusmo. Nikolajs Kalniņš pārstāvēts Latvijā ar jaunatnes romānu Rijas zēnu rota. Jānis Veselis ar prāvu izlasi, kurā ir teiksmu romāns Viesturs Varapoga un fragmentāri arī atmiņas Teiksma par manu mūžu.

Hermanis Kreicers ar stāstījumu par pirmo pasaules karu Nu ardievu, Vidzemīte, Velta Toma ar romānu Aldaune, Aina Zemdega ar atmiņu vēstījumu Toreiz, Lubes dzirnavās. Tik tikko iznācis ir Austrālijā dzīvojošā Richarda Krauļa stāstu krājums Dieva pabērni.

Izdota Latvijā arī Jāņa Širmaņa bērnu proza, Jāņa Kārkliņa karnevāliskais vēstījums par Latviešu Pūcesspieģeli, Zentas Mauriņas trimdas laiku eseju izlase. Rosīgi, manuprāt, ir darbojusies arī latgaļu izdevniecība, kura ir izdevusi vairāk nekā desmit grāmatu.

Diemžēl, manuprāt, ir jānosauc un mums kopīgi jāpadomā par daudziem trimdas rakstniekiem un viņu darbiem, kuru izdošana Latvijā ir vai nu ieilgusi vai nav iekļauta izdevniecības plānos. Šādu aizmirstu vai neievērotu, taču respektējamu prozistu vidū pirmkārt ir jāmin Ilze Šķipsna un Guntis Zariņš. Viņu mūži ir noslēgušies, taču viņu ieguldījums trimdas prozas evolūcijā ir tik būtisks, ka gandrīz jābrīnās par izdevēju vienaldzīgo attieksmi.

Vēl blakus Šķipsnai un Zariņam gribētu minēt citus prozistus, kuru darbu izdošana būtu ļoti nepieciešama. Richards Rīdzinieks, Valentīns Pelēcis. Ģirts Salnais, Jānis Sarma, Lūcija Bērziņa, Erna Ķikure, Dzintars Kiršteins, Tālivaldis Ķiķauka, Pēteris Aigars, Aivars Ruņģis, Valdis Zeps, Pāvils Klāns, Kārlis Zvejnieks, Rita Liepa, Eglons Spēks, Arnolds Apse u.t.t., u.t.t. – varētu turpināt.

Būtiska man šķiet arī trimdas literatūras kritikas antoloģijas izdošana, tāpat kā trimdas dramaturģijas izlase, kuru jau ir sastādījis Viktors Hausmanis, taču izdevēju šim, finansiāli protams neizdevīgajam, darbam tā arī nav izdevies atrast.
*
Kādi varētu būt eventuāli izdevīgākie varianti, lai trimdā izdotie darbi atgrieztos ne tikai lielo rajonu bibliotēku plauktos, bet lai tie tiktu izdoti Latvijā un atrastos arī Latvijas lasītāju grāmatu plauktos?

Man šķiet, ka būtiskākais un racionālākais ceļš daudzos gadījumos ir kompaktu izlašu izdošana, kurā tad arī būtu apkopota trimdas gadu literārās darbības kvintesence, tiklab mākslinieciskā ziņā tā arī būtu trimdinieku likteņstāstu izgaismošana. Šeit es varētu vilkt paralēles ar KF izdoto Cilvēkarchīvs.

Visubeidzot, manuprāt, tieši latviešu rakstnieku saietam būtu jāveido darba grupa, kurā būtu tiklab ārzemju, kā arī Latvijas pārstāvji. Un šī darba grupa tad arī būtu tā autoritīvā pārstāvniecība, kas sekmētu gan morāla, gan finansiāla atbalsta saņemšanu trimdā radīto darbu jaunizdošanā Latvijā. Tieši ar tādu ievirzi es noslēdzu savu informāciju par to, kas ir paveikts un kas vēl jāpaveic, lai trimdas rakstniecība Latvijā neatgrieztos tikai kā komerciāli izdevīgu autoru devums, vai kā gadījuma rakstura grāmatas, bet gan kā mērķtiecīgs un pārdomāts mākslinieciskās atjaunošanās un kopā saplūšanas fakts un process vienlaikus.

———————————————————————————————–

Neatkarīgā Cīņa 30.03.1995
INTERVIJA
Kultūras avīze Ļaudonā
IMANTS ZIEDONIS

…
Prezidenta kancelejai aizsūtīti divi ieteikumi – piešķirt Trīszvaigžņu ordeni diviem dzejniekiem – Ļaudonā dzimušajai dzejniecei Ernai Ķikurei (Kanādā) un ļaudonietim dzejniekam Andrejam Eglītim (Zviedrijā). Dzejnieks Andrejs Eglītis augsto apbalvojumu saņēmis, viņa dzejoļiem atvēlētā lappuse skan mīļāk un skaistāk par publikācijām centrālajā presē – jo savam novadam veltīta. «Nu es esmu savpusē. Satikos ar smilgu. Teica viņa domīga – Biji prom par ilgu. Ilgi tevi gaidījām…» Dzejnieka fotogrāfija ar Ļaudonas ziedu klēpi.

Svētīgs, kas nestāv tautas postam malā.
Ticīgs, kas Dievam – aiziet šķēpa galā;
Tas taisa ceļu – mūsu laikiem ceļu
Mūžīgi mūžos.

——————————-

Brīvā Latvija 11.12.1995
Māras Zemdegas ceļojumi: 11. decembrī aktrisei Mārai Zemdegai — 60
Kārlis Pamše

Viņai tīk to darīt vistiešākajā nozīmē, ari lasot labu grāmatu, sarunās ar draugiem. Zīmīgi: ievērojamā aktrise atkārto braucienu maršrutus, grāmatas pēdējā laikā lasa nesteidzoties, draugus nemaina. Jautāta, vai ir kādreiz prātojusi par iespēju pamest teātri (visai populārs sindroms šīs profesijas pārstāvjiem, kas gan 99% beidzas tikai ar prātošanu), Māra Zemdega atbild: “Zinu tikai vienu: teātris bez manis var iztikt, bet es bez teātra? …”

Piecdesmito gadu sākumā Aleksandra Leimaņa vadītajā Teātra fakultātes kursā viņa bija pati jaunākā. Arī patstāvīgākā — tiklab sadzīves, kā mākslas sfairā. Šī patstāvība brīžam nosvērās spītības slīpnē, brīžam — apliecināja personību. Jau toreiz.

Pēc absolvācijas jaunās aktrises ilgu pils — Nacionālais (toreiz saukts Drāmas) teātris viņai nepaver vārtus. Varbūt Māras dvēsele tobrīd raud, bet viņa ar smaidu sejā paraksta darba piedāvājumu Valmieras teātrī. Ar smaidu? Jā, tikko jūtams smeldzes izēnojums skaistajā profilā. It kā pamanīts kādreiz viņas māmiņas vaibstos vai tēva — tēlnieka Kārļa Zemdegas marmorā iemūžināts?

No Valmieras Māra Zemdega ar katru savu veikumu it kā raidīja izaicinošus pārmetumus republikas mākslas dzīves priekšniekiem. Un trāpīja desmitniekā.

Pretēji Elzai Radziņai (kā skatuves “karaliene” intervijās dažkārt atzinusies) Māra Zemdega Nacionālajā teātrī ienāk bez bailēm, ienāk “savā mājā”. Pēc vairākiem spožiem uzzibsnījumiem (“Trešais vārds”, “Amerikāņu traģēdija”) dažas “klusās sezonas”, tad šedevrs (jo sevišķi lielajā divskatā ar Elzu Radziņu) “Vasara Noānā” un nedaudz vēlāk — ne mazāk spilgta liecība, ka šajā aktrišu paaudzē latviešiem tomēr ir arī traģisku lomu interprētes — “Sarkanmatainajā kalpā”.

Māra Zemdega ļoti labi jūt formu. Taču nepozē. Ne lomās, ne sadzīvē. Un necenšas sev gūt gandarījumu ar atstāstiem kolēģēm ne par saviem pielūdzējiem, ne ģimenes pavardu. Arī prieks un raizes par bērniem un mazdēlu nav šajā “repertuārā”.

— Toties savai māsai es uzticu gandrīz visu, — vaļsirdības brīdī atzīstas Māra.
— Tev ir arī māsa?
— Turpat jau piecpadsmit gadus viņu tā sajūtu — Brigitu Siliņu, Kalifornijā. Un vīri mums abām ir Laimoņi.
Tālruņa zvans no Ņujorkas. Lietišķa pāris teikumu saruna.
— Tev vēl kādas viesizrādes aiz okeāna?
— Nē, zvanīja Latviešu kultūras biedrības Tilts dibinātājs un vadītājs Ģirts Zeidenbergs. Esmu šai organizācijai piederīga.
— Viņš, ja drīkstu jautāt, ir arī tas, kas tev izrādīja Ameriku “krustām šķērsām”?
— Nē. Ar to pašā pirmajā tāllidojumā iepriecināja mans brālēns Zigfrīds Zemdega.
— Redzu no Kanādas atceļojušu aploksni ar Ernas Ķikures vārdu. Vai kontaktē ar šo rakstnieci?
— Protams. Nupat saņēmu mīļu apsveikumu manā jubilejas gadskārtā. No viņas esmu mācījusies daudz, arī to, ka “Visa dzīve ir mūžīga atvadīšanās un ari mūžīgs ceļš tālāk.”

————————–

Latviešu Rakstnieku Apvienības jaunākajā prozas izdevumā sakopoti Ernas Ķikures (Dzelmes) darbi no 1989. un 1990. g. Kanādā izdotajām trim grāmatiņām: Kā plūsti, Aiviekste?, Ceļa akmeņu raksts un Uz tilta, par kuŗiem autore 1991. gadā saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu. Toreiz šīs grāmatiņas iznāca tikai mazā metienā.

Jaunajā izlasē ievietotos darbus grūti, un varbūt nemaz nav vajadzīgs, iespīlēt kādā stingrā literatūras žanra kategorijā. Tur ir sakopoti tēlojumi, īsi stāsti, mirkļa impresijas, pārdomu un atskārsmju pieraksti. Šī grāmata nav ar nepacietību izraujama vienā rāvienā no vāka līdz vākam. Autores stila īpatnējo garšu un smaržu tā vispilnīgāk atklāj tikai apdomīgi baudot. Vienīgi gribas iebilst — kaut arī valodnieki par to ir dalītās domās, ka šo lasītāju skumdina autores un redaktores izšķiršanās, nelietot mīkstināto ŗ tur, kur to prasa latviešu valodas gramatikas loģika.

Nodaļā “Kā plūsti, Aiviekste?” rakstniece lasītāju izvadā pa savu dzimto novadu un iepazīstina ar ļaudīm, kas dzīvojuši kaimiņos. Šīs atmiņas sniedzas atpakaļ līdz gadiem pirms Pirmā pasaules kaŗa. Nav noslēpums, ka Erna Ķikure ir trimdas vecākā latviešu prozas autore, kuŗai 1996.g. nosvinēja 90-to dzimšanas dienu. Puslīdz droši varam minēt, ka atmiņu stāsta Upeslejas ir autores dzimtās mājas, tās iemītnieki, apkārtne un kaimiņi viņai pazīstami no ikdienas saskares bērnībā. Šī nodaļa labi papildina latviešu bērnības atmiņu literatūru, kad no gadu tāluma atskatoties, pat posts un bēdas šķiet pārklāti ar maigu, zeltainu mirdzējumu. Ziemas bargumu var atcerēties ar jauku tēlojumu par sūnu lasīšanu un dubultlogu ielikšanu, bet apģērba lāpīšana izvēršas par jautru notikumu, meklējot piemērotus ielāpus rūpīgi sakrātajā lupatiņu kaudzītē. Arī dziļām traģēdijām — noslīkšanas gadījumiem, vēža slimnieka pāragrai nāvei, tēva aizvešanai un nošaušanai lielinieku gadā — var pieskarties bez smagām emocijām, pieņemot visu kā daļu no dzīves nerimtīgā plūduma, tāpat kā plūst rāmā, nopietnā, neaizmirstamā bērnības upe Aiviekste.

Turpmāko tēlojumu, stāstu un miniatūru notikumu vietas ir bēgļu nometne Sudētijā, autores ilggadīgā trimdas mītnes zeme Austrālija, dažkārt apciemotā Anglija un tagadējā dzīves vieta Kanādā, atkal un vēlreiz atgriežoties arī “Mājās” — tur un toreiz, pie Lazdonas baznīcas ezera, pie mīļās, daiļās Aiviekstes.

Rakstīšana ir tikai viens no Ernas Ķikures talantiem, kuŗu, starp citu, atklājis ar sirsnību pieminēts latviešu valodas skolotājs Madonas ģimnāzijā. Taču nopietni rakstīt viņa sākusi tikai trimdas gados Austrālijā, kur to iedrošinājis un morāli balstījis rakstnieks Jānis Sarma. Latvijā Ķikure ieguvusi Mākslas akadēmijas mākslinieces — grafiķes grādu, papildinoties arī Parīzē. Turklāt viņa apguvusi arī klavierspēli un pa laikam darbojusies kā klavierskolotāja. Ķikures pirmā grāmata, stāstu krājums Mūsu kaimiņš, izdota 1962. gadā Austrālijā. Kādā vēstulē mentors Sarma komentē, ka Ķikures atsūtītā rakstu “gabaliņa” stāstījumam “trūkst mezgla, trūkst intrigas”. Kādā krietni vēlākā vēstulē Sarmam arī pati Ķikure atzīstas, ka “fabula mani pavisam neinteresē”. Autori neinteresē spilgti notikumi, sižeti ar sākumu, vidu un beigām, bet gan dažādu it kā nejaušu novērojumu dziļākā jēga, pēkšņi apjaustas, dvēseles līdzsvaram noderīgas atziņas, lielāku kopsakarību minējumi vai atskārsmes. Pie tam rakstnieces pasaules skatījums nebūt nav šaurs vai provinciāls, bet gan ietilpīgs un zinīgs. Teicami viņai padodas cilvēku raksturojumi visai knapos bet zīmīgos vilcienos (Gaskare, sirmās dāmas “Ziemsvētku pusdienās”, ķirbju audzētāja Liepiņas kundze, Sābrs, Klārka kundze un daudzi citi). Bēgļu gaitu necilvēcīgos apstākļus skaudrā tiešumā parāda tēlojums “Nometne Sudētijā.” Stāstiņā “Kalpone” ar meistarīgi skopiem teikumiem ieskicēts kādas šķietami laimīgas laulības sabrukums.

Mīlestības tēmas Ķikure apcer vairākos darbos. Vairums viņas tēloto sieviešu mīlestību glabā sevī slepeni. Šīs sievietes nav agresīvas mīlestības laimes meklētājas, bet parasti tikai sapņo no tālienes vai arī rezignēti atkāpjas, atsakās, aizbrauc, savas jūtas iemīlētajam vīrietim nemaz neatklājot. Vienīgi bērnības atmiņās pavīd arī pilnasinīgāki mīlestības sarežģījumi, greizsirdīgs mīlētājs nošauj sāncensi, laulāti pāŗi izšķiŗas, iznesīgs saimnieku pāris dzīvo kopā bez salaulāšanās.

Katrā grāmatas lappusē manāma rakstnieces ciešā tuvība ar dabu, un viņas izveicīgi ieskicētās epifānijas par kokiem, putniem, jūru, āboliem, ķirbjiem, lašiem, Austrālijas siseņiem un daudz ko citu spēj brīnišķīgi bagātināt atsaucīgu lasītāju. “Satikšanās” ar violetu eikalipta krūmu piepilda autori ar spēku, palīdz kaut ko saprast savā dzīvē, liek atskārst, ka “krūms grib dzīvot — es gribu dzīvot.”

Šīs lasītājas izpratnē Erna Ķikure ir dzīves apliecinātāja. Dzimtene viņai atmiņā kā zeme, kur dzīvoja cilvēki, kas nebaidījās no dzīves. Pat par trimdas gadiem svešajā Austrālijā viņa teikusi, ka nenožēlo tos, jo Austrālija ir skaista zeme ar labiem cilvēkiem, kaut gan, spriežot no plašās vēstuļu apmaiņas ar Sarmu, autores personīgā dzīve dažkārt bijusi grumbuļiem bagāta.

Bet — “ciešanās cilvēks rada”, viņa raksta par gleznotāju, kuŗš, mietpilsonīgās ērtībās ieslīcis, nespēj pabeigt iesāktus darbus. Šajā tēlojumā Ķikure apceŗ arī Dilana Tomasa (Dylan Thomas) mudi pretoties, nepadoties ar labu tumstošajai naktij. Kā to darīt? Varbūt nav jāprasa, bet vienkārši jādzīvo un jāļaujas dabas uzliktajiem mūžīgajiem ritmiem, tāpat kā to dara sīki ziedi, augdami kaut vai ceļa uzbērumā vai kādā saplaisājušā ietves lējumā (“Kad vilciens apstājas”). Jo, kā apliecina autore — “dzīvei ir dažādi veidi. Bet dzīvot — ir dzīvot!”

—————————————————-

Akadēmiskā Dzīve 01.01.1996
SASTINGT DAIĻUMĀ, KO DIENAS NEPĀRMAINA
PIEZĪMES PAR RAKSTNIEKU UN GLEZNOTĀJU JĀNI SARMU (1884-1983)
Rolfs Ekmanis

…
Atsevišķi jāizceļ grāmata «Ķikures un Sarmas vēstules“, kuru laiž klajā 1981. gadā apgāds AKA (Raven — Publisher) Mičiganas pavalstī un kurā ietilpināta sarakste ar rakstnieci un grafiķi Ernu Ķikuri laikposmā no 1953. līdz 1958. gadam. Šajā autora pēdējā izdevumā visai intīmi iepazīstamies ne tikai ar Jāni Sarmu, bet ari ar Austrālijā patvērumu atradušo latviešu garīgās pasaules veidošanos minētajā periodā. Bez tam sarakste liecina, ka Sarma ļoti rūpīgi sekojis trimdas latviešu kultūras dzīves pulsējumam visos kontinentos, ne tikai piektajā.

Šī grāmata, tāpat kā viņa raksti, atsedz autora mākslas, sabiedrības un dzīves jēgas uztveri, noskaidro viņa darbu radīšanas izejpunktus un principus. To pavada visnotaļ dzirkstoša asprātība, ironija un pašironija.
…

————————–

Laiks 06.07.1996
Ar vērienu un ķērienu
Erna Ķikure, “Mājas un ceļi“. Ernas Kikures vāka zīmējums. LaRAs Grāmatu klubs. Newton, MA 02161. 335 lp.
JURIS SILENIEKS

Šis stāstu un eseju sējums sastāv no rakstiem, kas ir bijuši publicēti Ineses Birstiņas maza metiena izdevumos: “Kā plūsti Aiviekste“, “Uz tilta” un “Ceļa akmeņu raksts“. Par viņas darbu 1992. g. Ķikurei piešķīra Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu. Gunārs Saliņš, viens no žūrijas komisijas locekļiem, izteicās (un dzejnieks jau zina): “Šais grāmatās mēs sastopamies ar nobriedušu mākslinieci, kam vēriens izteikties par visu ko — vēriens un ķēriens.”

Šai izlasē raksti neseko cieši kādai chronoloģiskai secībai, taču varam konstatēt zināmu domu un nostājas attīstības virzienu. Vispirms autore izvadā lasītāju patālā pagātnē un neatkarības laikos pa savu dzimto Aiviekstes novadu, aprakstot ķirurģiski iejūtīgi savas ģimenes un apkārtnes ļaužu dzīvi, traģiskus likteņus un ikdienu, ieražas, kokus, tīrumus, ēkas, dzīvniekus. Zveja, plosti, siena vākšana un šķūņa romantika iznirst ēdeniskās ainās. Bet šajā idilliskajā skatā drūmi motīvi: cilvēki noslīkst Aiviekstē, jo tā ir ari traģēdiju upe. Cilvēkus nošauj politisko varu maiņās, un bieži dzīves, kas apsolītas laimei, kļūst liktenīgi smagas. Bēgļu nometnes ainas Sudētijā, kur bērni cieš visvairāk no slimībām apstākļu dēļ, liek pārdomāt par mūsu laikmeta nejēdzībām.

Šiem aprakstiem pieslēdzas Austrālijas portreti un novērojumi. Kaut arī šī dienvidu puslode parādās reizēm dīvaina un sveša, Ķikure māk visu eksotisko parādīt cilvēcīgi saprotamu un pieņemamu. Kad stāstītāja “es” kļūst kalpone, nekad neizskan skarbums un netaisnības sajūta par piešķirto lomu. Arī neparastā daba un apgrieztie gada laiki, no ziemeļnieka viedokļa, neizraisa sašutumu un neizpratni, jo Ķikure cenšas saprast visu cilvēcīgo un neuzspiest dabai antropomorfismu. Un tomēr, atbraucot atpakaļ ziemeļu puslodē, autore it kā jūtas labākā saskaņā ar sevi. Bet, turpinot dialogu ar sevi, viņa konstatē: “Ceļš patiesi ir vienīgā lieta, kas patiesi ir un turpina būt. Ceļš mani ir atvedis atpakaļ ziemeļpuslodē.”

Te stāstījums kļūst dziļāku pārdomu pilns, un stāstītāja izmaina personības. Zināms “vojērisms” un intimitātes ieskicējumi arvien biežāk raksturo stāsta perspektīvu. Kā kādu neizdzēšamu atmiņu nomākta, autore atkal atgriežas pie Sudētijas nometnes bērnu slimnīcas barakā, kur vecāki bezspēcīgi noraugās savu bērnu mokās. Šādas ainas atgādina Kāmī aprakstus par bērniem, kas mirst mokās mēra laikā. Tas Kāmī izsauc sašutumu par visiem tiem, kas grib cilvēka mokas izskaidrot kādas augstākas taisnības vārdā. Citviet Ķikure argumentē ar Sartru par filozofa pieņēmumu, ka eksistence ir uzspiesta, un aizstāv Fransuā Moriaku pret Sartra pārmetumiem, ka Moriaks sevi iedomājas Dieva vietā.

Autore katrā ziņā cīnās par labu cilvēkam, iestājoties par pozitīvo, nepieļaujot, ka pasaule ir kādu ļaunu spēku vadīta. Taču, vērojot lašu izmisīgo laušanos pret straumi, lai savu cīniņu beigās nomirtu, autore nevar nenojaust zināmu absurditāti mūsu eksistencē. Bet par to jāizšķiras lasītājam pašam. Kā Nora Kūla konstatē savā vērtējumā: “Viņas darbi ‘runā’ uz un ar lasītāju.” Lasītājam vajadzētu uzsākt šādu sarunu.

LaRA ir atkal izdarījusi labu.

—————————————-

Stars 5.10.1996
Aiviekstes Rakstniece
Dace Zvirgzdiņa

Sirma dāma svītrainā blūzītē ieraksta datora disketē savu stāstu — tā bija pirmā Ernas Ķikures gaišpelēkā fotogrāfija, ko ieraudzīju pirms vairākiem gadiem uz grāmatas apvāka. Diskete toreiz mums vēl bija nezināms svešvārds.

4. oktobrī rakstniece un māksliniece Erna Ķikure atceras 90 nodzīvotos gadus.

Starp Ļaudonas “Ķikuru” māju saimnieku Bērziņu vecākās meitas skolotājiem Madonas vidusskolā bija Jānis Āboliņš latviešu literatūrā, Jānis Plase zīmēšanā un Arvīds Daugulis mūzikā. Šie vārdi komentārus neprasa. 1924. gadā, kad vidusskola pabeigta, meitenei grūti izšķirties par studiju vietu. Viņa iestājas Mākslas akadēmijas Grafikas klasē, paralēli mācās klavierspēli Tautas augstskolā. Strādājusi par skolotāju Ilūkstes ģimnāzijā un kara laikā tuvu mājām — Sāvienas skolā. Piedalījusies vairākās mākslas izstādēs.

1949. gadā viņa ar ģimeni caur Vācijas bēgļu nometnēm sasniedz Austrāliju, kur sāk nopietnāk pievērsties literatūrai. Ir desmit grāmatu autore (stāsti, tēlojumi, dzeja, sarakste ar rakstnieku Jāni Sarmu).

Visu mūžu Erna Ķikure ir “Uz tilta” (tā saucas viena no viņas grāmatām) — starp dažādām mākslām, starp Latviju un mītnes vietu, starp nepieciešamību strādāt fiziski, lai uzturētu ģimeni, un vēlmi nodoties radošam darbam (grūti bija vismaz divdesmit gadi pēc dzimtenes atstāšanas), starp divām kultūrām — latvisko un anglo-amerikānisko, starp Austrāliju, kur palika jaunākā meita grafiķe Dzidra, un Kanādu, kur dzīvo vecākā — tekstilmāksliniece Inese.

Savā iztēlē viņa bieži atgriežas šeit dzimtenē, Aiviekstes krastos.

“Tā bija skaista zeme ar skaistām vasarām, un tur dzīvoja cilvēki, kas nebaidījās no dzīves, uzdrīkstējās neskatīties atpakaļ, kad stājās pie arkla. Teica īsi un droši — kas no mēsla bīstas, nav mēsla vērts!” (“Kā plūsti Aiviekste?“, 1989. g.).

Atbildot uz J. Sarmas jautājumiem, 1958. gada 7. novembra vēstulē Erna Ķikure paver logu uz savu pasauli. Šķiet, ka turpmākais laiks un viņas uzrakstītais to apliecina.

“Kas pamudināja rakstīt — nevaru zināt. Zīmēju, spēlēju un rakstīju (skolas žurnālā un dienas grāmatā) jau no ģimnāzijas pirmiem gadiem. Visās trijās nodarbībās nejutu būtisku starpību. Tikai klejojot no vienas pie otras, baudu to īpatnējo burvību un meklēju sev labāku atklāšanās, izteikšanās iespēju. (..)

Domāju, ka zīmēšana un mūzika mani rakstīšanā kavē laika dēļ, bet atver skatu daudz kam, ko es citādi neredzētu. Zīmēšana palīdz vielas atklāšanā, izteiksmē, vispār pasaules mīlēšanā, mūzika — vārda izmantošanā, formā, kompozīcijā.

Fabula mani pavisam neinteresē. Bet varbūt tā būs jāmācās mīlēt kompozīcijas stingrības dēļ. (..)

Vielas izvēlē? Šķiet, ka līdz šim viela izvēlas mani, ne es vielu. Lieli notikumi paiet un — man nav ko teikt. Putns krīt no zara, aizskar manu sirdi, un man par to jāraksta.”

Novēlēsim, lai, ziemas sporta un mākslas centrā Kalgarī dzīvojot, bieži gadās putni un saules stari, kas aizskar sirdi un skubina Ernu Ķikuri joprojām rakstīt.

—————————

Neatkarīgā Rīta Avīze 04.10.1996
ŠODIEN PIRMS…

Pirms 90 gadiem (1906) dzimusi skolotāja un māksliniece, kura Vācijas, Austrālijas un Kanādas latviešos kļuva pazīstama kā rakstniece Erna Ķikure. Viņas darbos var atrast daudz ko no latviešu kultūrvēstures. Pirms pieciem gadiem viņai piešķirta Jāņa Jaunsudrabiņa balva.

————————————-

Austrālijas Latvietis 17.01.1997
Kas jau reiz bijis un kas vēl tikai būs
Jauna grāmata, jauns žurnāls, Erna Ķikure, Mājas un ceļi, izdevis Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) Grāmatu klubs ASV 1969. gadā, 332 lpp.
E. Silkalns

Mājas un ceļi ir trīs agrāk izdotu Ernas Ķikures grāmatu apvienojums un pārspiedums vienā kopīgā grāmatā, kas nosaukta par Ķikures darbu izlasi. Pārspiestās grāmatas pieticīgā technikā un mazā metienā reiz laida klajā autores meita Inese Birstiņa. Tās bija Kā plūsti, Aiviekste (1989 Montreālā), Uz tilta (1990 Kalgarijā) un Ceļa akmeņu raksts (1990 Kalgarijā).

Pavirši pāršķirstot jauno izdevumu un salīdzinot to ar origināl iespiedumiem, nākas konstatēt, ka no krājuma Uz tilta izmests stāstiņš Kalpone, bet no Ceļa akmeņu raksta nozuduši visi dzejoli, atskaitot Aiviekste, mīļā, daiļā, kas ir par autores bērnības un jaunības pusi un kas droši vien domāts kā sasaukšanās ar viņas garāko daiļprozas devumu Kā plūsti, Aiviekste?

Tā kā visas trīs sākotnējās grāmatas, kas tagad veido jauno, mūsu laikrakstā īsi pēc to iznākšanas jau vērtētas, nav nozīmes vērtēt vēlreiz. Izteiksim tikai prieku, ka pa LaRA Grāmatu kluba abonentu tīklu Ķikures darbi tagad kļuvuši ērti pieejami kaut cik plašākam lasītāju lokam. Tāpat jāpriecājas, ka jaunajā izdevumā izlabotas daudzās pareizrakstības kļūdas, kas visai piesātināja pirmizdevumus.

—————————————

LaRAs lapiņas nr. 1, 1998.g. janvāris
Grāmatu kluba darbība
Kārlis Zvejnieks 

Doma par sava grāmatu kluba vajadzību LaRAs biedru rindās pacēlās jau sen. Cik atceros jau 1972.g. LaRAs saietā Garezerā par to runāja.

Savi grāmatu klubi jau bija trimdas igauņu rakstniekiem ar sēdekli Zviedrijā, arī ārzemju lietuviešu rakstniekiem Čikāgā, kas darbojas ar labiem panākumiem.

Bet mums bij ‘Grāmatu Draugs’ – izdevniecība Helmara Rudzīša vadībā, kā arī dažs labs cits grāmatu apgāds, ar kuriem grūti būtu bijis konkurēt. Bet kad ‘Grāmatu Draugs’ – mūsu lielākais apgāds taisījās likvidēties un pamazām grāmatu izdošanu samazināja, bija laiks pacelt balsis par LaRAs pašas grāmatu klubu.

Dzīvas pārrunas par to bija LaRAs Portlandes rakstneiku nedēļā. Beidzot tos, kas visvairāk iestājās, ka mums šāds grāmatu klubs vajadzīgs – Noru Kūlu, Fredi Launagu un Kārli Zvejnieku – izraudzīja par grāmatu kluba iedzīvinātājiem, nozīmējot Kārli Zvejnieku par kluba vadītāju, bet Noru Kūlu par technisko darbu darītāju.

Pēc Launaga aiziešanas Aizsaulē palikām divi – Nora un es.

Helmars Rudzītis, latviešu grāmatu izdošanā visvairāk piedzīvojis, deva mums savu svētību. „Ja varat 700 abonentu noturēt, variet mēģināt.” Tā arī nolēmām sākt ar 700 grāmatu iespiešanu, pie tam brošētas, jo iesietas grāmatas to cenu ievērojami sadārdzinātu.

Nolēmām izdot 3 grāmatas gadā: divus prozai, vienu dzejai. Rakstītāju vēl bij daudz, tādēļ bija jāizdara zināma sijāšana, kādu manuskriptu pieņemt, ko ne, tādēļ izraudzījām vērtētāju komiteju, kurā ietilpa Gunars Saliņš, Jānis Krēsliņš, sen. un Nora Kūla.

Autoriem nekādu honorāru nevarējam solīt, vienīgi 60 brīveksemplāru. Dzejoļu krājumu izdošanu nācās drīz samazināt, jo pēc tiem pieprasījums bij mazs. To izdošanā nogājām līdz 400 eks. un attiecīgi mazāk brīveksemplāru.

Grāmatu iespiešanu izdarījām Augstuma spiestuvē Linkolnā, Nebraskā. Laimējās turpat dabūt grāmatu ekspeditori Hertas Lorences personā, kas bij vienīgā LGK atalgotā darbiniece. Tā kā viņa arī dzīvoja Linkolnā, tad grāmatas turpat no Linkolnas varējām izsūtīt.

Pirmo LGK grāmatu varējām jau izplatīt 1987.g. LaRAs saietā Kalamzū, ko saieta dalībnieki uzņēma ar gavilēm. Tas bija Laimas Kalniņas stāstu un noveļu krājums ‘Kur upes satiekas’, kas bij ieguvis Jāņa Jaunsudrabiņa balvu, bet nevarēja atrast izdevēju.

Kopš tā laika no 1987.-1997. gadam esam izdevuši kopā 21 grāmatu, kuru autori mūsu ievērojamākie LaRAs biedri (minu izdošanas kārtībā): Jānis Grosvāns, Astride Ivaska, Indra Gubiņa, Jānis Klīdzējs, Andrejs Irbe, Aina Vāvere, Aleksandrs Zariņš, Voldemārs Avens, Nikolajs Kalniņš, Marianna Ieviņa, Anšlavs Eglītis, Lūcija Bērziņa, Klāra Zāle, Aina Zemdega, Aina Kraujiete, Erna Ķikure.

Visvairāk tautā aizgājušas Anšlava Eglīša ‘Esejas’. Paredzot to labo noietu, iespiedām tās 1990.g. 1100 eksemplāros, kas aizgāja, tā ka bij jāiespiež vēl 1100 klāt, vēlreiz apstiprinot, ka Anšlavs Eglītis mūsu populārākais autors.

Bet jau sākot ar 1991.g. latviešu grāmatu tirgus sāka ievērojami sarukt – vecie lasītāji pamazām izmira, jauniem tuvāks bij kino un televīzija. Un kad 1995.g. izdevām Ainas Kraujietes KF godalgotās ‘Divas poemas’ 400, tad no tām aizgāja tikai 300, bet no Jāņa Jaunsudrabiņa fonda pēdējās godalgotās grāmatas – Ernas Ķikures ‘Mājas un ceļi’ – 600 eksemplāriem aizgāja tikai apmēram puse.

Ja labas, godalgotās grāmatas nevaram pārdot, ko lai dara ar citām? Katra no šīm divām grāmatām nesa mums vairāk kā $1000 zaudējumu. Ko nevar celt, to nevar nest. Tā nu nācām pie prātīgas atziņas LGK likvidēt, jo ar 300 grāmatu izdošanu vien klubs nevar pastāvēt. Mūsu svešatnes latviešu autori mēģina iespiesties arī Latvijas grāmatniecībā, mums pieteikto manuskriptu palicis pavisam maz.

Un tomēr, pēc manām domām 10 gados esam veikuši svētīgu darbu. LGK devis LaRAs kasei ap $6000 atlikumu, lai arī daudz grāmatas izsūtītiem abonentiem palikušas nesamaksātas. (Nemaksātāju starpā arī LaRAs biedri.) Slikti maksātāji bijuši arī aizjūras abonenti. Ko darīt ar tiem? Laikam jau viņu parādi ap $2000 kopsummā – būs jāierakasta skurstenī, ja uz vairākkārtīgiem atgādinājumiem neatsaucās.

Abonēšanas maksu bijām nolikuši pavisam zemu: sākumā tikai $10.- par grāmatu (par $2.- lētāk kā brīvajā tirgū), vēlāk uz $12.- un tomēr mums atlikums bijis. Par to jāpateicas vispirms autoriem, kas nav prasījuši honorāru, otrkārt tādiem nesavtīgiem darba rūķiem kā Norai Kūlai un viņas dzīves biedram – datoru specialistam Andrim Priedītim, kas strādājuši par velti un vienu otru sirmu matu dabūjuši vai rūpju rievu pierē ievilkuši.

Tāpat ekspeditorei Hertai Lorencei, manuskriptu izvērtētājiem, korektoriem, Augstuma spiestuvei. Lai viņiem visiem pateicības!

Esam pierādījuši, ka mēģinot labu latviešu literatūru un valodu dzīvu uzturēt, pat ar 500 un mazāk izdoto grāmatu eksemplāriem esam to varējuši izdarīt, vismaz uz laiku, vismaz uz 10 gadiem. 17 latviešu labu autoru 21 labu darbu pienesums latviešu literatūrai ir goda pilns nopelns LaRAs grāmatu klubam.

Tagad atbalstīsim latviešu literatūru Latvijā! Latviešu valoda nedrīkst zust!

Bij. LaRAs grāmatu kluba vadītājs.

————————————

LARA’S Lapa 01.05.1998
IN THIS ISSUE

The seashore, its flow and ebb of youth and age, life and illusion, strength and frailty is the setting for Erna Ķikure’s (Canada) short story. It is reprinted from Būs skaistadiena [It Will Be a Beautiful Day] (1993).

——————————-

Laiks 20.06.1998
“LaRAs Lapu” lapojot
JURIS SILENIEKS

Ernas Ķikures ieskicējumā “Pie jūras”, kas rakstīts ar tik tipiski ķirurģisku pieticību un neuzbāžību, ieskanas memento mori motīvs.

1987-1991 (Ķikure/Kikure)

Lara’s Lapa 01.06.1987
RN 87
KĀRLIS ZVEJNIEKS

LARAs sestā Rakstnieku nedēļa aizvadīta.
Tā notika no 13. – 20. jūnijam Jāņa Riekstiņa Latviešu studiju centrā Kalamazū un bija (pēc rīkotāja Aivara Ruņģa datiem) pulcinājusi 52 dalībniekus, kā arī citus viesus un klausītājus. Dažs dalībnieks ieradās agrāk, cits vēlāk, tā ka visi nevarēja vienā reizē būt klāt – un pēc Aivara datiem – pieci dalībnieki nekad nesatikās.
…
Otrdien, 16. jūnija rīta cēlienā bija tikšanās ar Austrālijas (un Kanādas) latviešu autori Ernu Ķikuri, ko Aivars Ruņģis raksturoja par modernu mūsdienu Kukažiņu, kas brauc ciemos pie savām meitām Austrālijā un Kanādā. Ķikure izjusti nolasīja vairākus savus darbus.

—————————-

Treji Vārti  01.07.1987
No Zelta vārtu pilsētas puses uz 1987. gada Rakstnieku nedēļu skatoties.
Skaidrīte Rubene
No 1987. g. 13. – 20. jūnijam Kalamazū, Mičigenā, Latviešu Studiju Centrā notika sestā Latviešu Rakstnieku nedēļa (RN 87) ar 52 dalībniekiem.

…
Izcēlās ASTRĪDES IVASKAS liriski virtuozie Somijas dabas notēlojumi un vinjete par spāņu rakstnieku (Jorge) Gullēnu. Dziļi atmiņā iespiedās Austrālijas rakstniece ERNA ĶIKURE ar neparasto tēlojumu par sastapšanos ar violeto eikalipta krūmu Sidnejas parkā. Jaukas rindas lasīja arī INGRĪDA VĪKSNA, INDRA GUBIŅA, LOLITA GULBE, citas un citi, bet — „kas var zvaigznes izskaitīt…”
Nobeigumā tikai jāsaka, ka, visu norišu virzītāja Aivara Ruņģa smalkjūtīgās laipnības dēļ rakstnieku nedēļas dalībnieki patiesi saplūda draudzīgā, harmoniska vienībā. Pie tam pārrunas visas likās pašas disciplinētākās, kādas gadījies pieredzēt.

Daļa no RN 87 dalībniekiem.
Pirmajā rindā no kr.: Biruta Zvejniece, Skaidrīte Liepa, Nora Kūla, Kārlis Zvejnieks, Erna Ķikure, Ernests Aistars, Osvalds Liepa, Mirdza Kalniņa. Otrajā rindā: Lidija Dombrovska, Jānis Avotiņš, Nikolajs Kalniņš, Eduards Freimanis, Aina Zemdega, Astrīde Ivaska, Ingrīda Vīksna, Skaidrīte Rubene, Velta Dindone. Trešajā rindā: Inga Patterson, Ilga Rubene, Auseklis Zaļinskis, Julieta Rumberga, Edīte Zuzena, Laima Kalniņa, Lalita Muižniece, Aivars Ruņģis. Ceturtajā rindā: Maira Bundža, Valters Nollendorfs, Valdis Zeps, Betija Zepa, Valija Ruņģe, Tonija Krūka, Silvija Lapiņa, Laimons Pilpe, Artūrs Rubenis un Juris Mazutis.

——————

Brīvā Latvija 13.07.1987
Rūpējoties par latviešu literatūras nākotni
LARA’s Rakstnieku Nedēļā pulcējās 50 literāti, skolotāji, bibliotekāri un literatūras interesenti

Indra Gubiņa

…
No Austrālijas uz Kanādu pārcēlusies rakstniece Erna Ķikure, un viņa saistīgā stāstījumā attēloja savu darbību gan Austrālijā, gan tagad Kanādā. 
…
Šajā nedēļā piedalījās rakstnieki un literāti: E. Aistars, O. un M. Cakari, Ed. Freimanis, I. Gubiņa, L. Gulbe, H. Hofmane, A. Ivaska, A. Jansone, B. Jēgers, L. Kalniņa, N. Kalniņš, E. Ķikure, V. Kraslavietis, T. Krūka, N. Kūla, J. Lēlis, O. Liepa, J. Mazutis, L. Muižniece, V. Nollendorfs, S. Rubene, A. Rubenis, J. Rumberga, A. un V. Ruņģi, S. Ruņģe, I. Vīksna, L. Venta-Dobrovoļska, A. Zaļinskis, A. Zemdega, V. Zeps, E. Zuzena, K. Zvejnieks, lietuviešu prof. R. Silbajoris, kā arī vairāki skolotāji, bibliotekāri u.c. literatūrā ieinteresētie.

—————

Laiks 22.07.1987
Rakstnieku nedēļas vērtējums un ierosinājumi nākotnei
AUSEKLIS ZAĻINSKIS

…
Man sevišķi patika tikšanās ar cilvēkiem, kuru vārdi man bija zināmi, bet sejas un personība, arī pa daļai darbi — nepazīstami. Piemēram, Erna Ķikure. Es zināju gan viņas grāmatu “Mūsu kaimiņš“, bet es nekad nebiju viņu sastapusi.

———————


Austrālijas Latvietis 31.07.1987
KATRU OTRO GADU
J. R. Z
.
Latviešu rakstnieku apvienības rīkotā Rakstnieku nedēļa šogad notika Kalamazū, ASV

…
Latviešu rakstnieku apvienība (LARA) ASV ik pārgadus rīko nedēļu ilgas rakstnieku sanāksmes, kurās autori un literāti iepazīstas viens ar otra darbiem, noklausās referātus, piedalās debatēs. Dzīvojot vienviet, notiek sadraudzēšanās un domu apmaiņa, pēc tam sarakstoties vēl ilgus gadus. Pirmā un trešā Rakstnieku nedēļa notika Garezerā, ASV, otrā Džīlongā, Austrālijā, ceturtā Portlandē, piektā Grandrapidos, ASV, un pēdējā — šogad no 13. līdz 20. jūnijam Latviešu studiju centrā Kalamazū, arī ASV.
Par Rakstnieku nedēļas sekmēm var spriest jau pēc dalībnieku skaita (52) un klātesošo autoru vārdiem. Autoru vakaros savus darbus lasīja Ernests Aistars, Marta Čakare, Eduards Freimanis, Indra Gubiņa, Lolita Gulbe, Astrīde Ivaska, Laima Kalniņa, Erna Ķikure, Nikolajs Kalniņš, Kuraž Krišs (Kārlis Zvejnieks), Jāzeps Lelis, Juris Mazutis, Lalita Muižniece, Julieta Rumberga, Ingrīda Vīksna un Aina Zemdega.

Atsevišķi autoru vakari bija veltīti gados vecākiem kolēgām. 16. jūnijā dalībnieki iepazinās ar vienīgo klātesošo Austrālijas latviešu autori Ernu Ķikuri, kas pēdējos gados dzīvo pie meitas Montreālā (skat. viņas impresijas atsevišķā rakstā 8. lpp. Red.). Ķikure atzinās, ka Austrāliju ļoti iemīlējusi, un joprojām dzejo par piektā kontinenta pilsētām un dabu. To apliecinot, viņa nolasīja dzejoļus, kas rādīja Ķikures attieksmes ar pilsētu un laukiem. Autores vārdi ir tā izmeklēti, ka rada gleznu, ko lasītājs var priekšstatīt un pārdzīvot. Ķikure sarunājas ar krūmu un liecina: «Krūms jūt manu klātieni.»

—————————–

Treji Vārti 01.09.1987
JAUNDARBI UN TO AUTORI
LARAs 1987. gada Rakstnieku nedēļā

Austrālijas dzejniece un rakstniece ERNA ĶIKURE (stāsta krājuma Mūsu kaimiņš — 1962, dzejoļu krājuma Dienas un darbi — 1985 autore, savas sarakstes ar Jāni Sarmu publicētāja) lasa spilgtu dabas izjūtu dzejoli: “Citrondzeltens mēness/ iesprūst eikaliptā…” Citā priecājas, ieraugot ciemiņus: „ Vecā labā prieka padzeras sirds.” Visdzīvāk atmiņā iespiežas mistiski iekrāsotais fragments par atkal redzēšanos ar violeto eikaliptu krūmu Sidnejas parkā, kad Ķikure krūmā izjūt visai radībai cauri strāvojošu gandrīz inteliģentu dzīvību. Ķikures prozu raksturo spriegums starp tēlu spēcīgo jūtu dzīvi un ārējas izturēšanās atturīgumu. Ķikures stāsts Mūsu kaimiņš ir Blaumaņa paraugnoveļu līmenī.

——————–

[Essay in book]:
ERNA ĶIKURE – SELECTED POEMS, Artava, 1988

Erna Ķikure grew up in pre-war Latvia where she studied art and music and gained recognition in both these fields. When she turned to writing it was a synthesis of all three talents – and produced powerful and highly original prose and poetry. Her fate as a post-war migrant in an alien land provided the catalyst. She found herself with two young daughters, on a small and unsuccessful farm in Australia, tied to the never-ending chores.  Her music and art were denounced as “frivolities”. In these circumstances, poetry and prose became her silent conspirators – a source of both sustenance and pain: she wrote in total isolation, in precious, unpredictable, stolen moments.

Jānis Sarma found her earliest poems to be works of astounding maturity and advised her not to read other verse, but to rely on herself instead.

What is remarkable, in view of the circumstances which gave birth to her writing, is that her work is not a lament, not nostalgia for a lost past. It is always a confirmation and celebration of the life she sees about her in all its manifestations. The Australian continent, which to many Latvians at that time seemed so alien, inspired and sustained Erna Ķikure – the Australian bush, the black snake, the magpie, the surf, the farm, are her world. Just at the time when she might have viewed these surroundings as her prison, her themes, her language, her images and prose rhythms are those of a modern Australian writer.

The Surfboard Rider
	
On the peak of a charging wave,
below heaven, above the waters,
that form – rising, sinking,
is it human or divine?

In the white foam,
in the deep green troughs,
the bronze form
shatters into a hundred images.

A hundred terrors are lurking, 
every instant charged with dread.
Isn't the water blackening with blood?
The green board lolling like a lizard's tongue...

Away Satan! Dread is for the old!

That form blazing in the sun,
full of vigour,
on the peak of a charging wave
is human and divine.

When her elder daughter Inese began her studies at Sydney University, Erna Ķikure accompanied her and left her farm (the setting of her first collection of short stories) forever. Six years later, she revisited Europe with Inese, who, returning via Canada, decided to settle there. In the meantime, her younger daughter Dzidra (whose work also appears in this book) settled in Sydney, after six years spent in England. Europe inspired in Ķikure a series of poems – “Joys of Travel”; Australia remained her home-base. Recently, Canada, with its climactic similarity to Latvia, provides a new source of inspiration.

Her poetry has always been a joy to read and re-read. But suddenly the poetry of the last few years takes the reader by surprise: its power and confidence delight as never before. For the first time we have poems recalling her homeland, including: There and First Ice. The first gives a picture of her happy childhood, of the family from whom she parted so suddenly, unexpectedly, and finally, on fleeing Latvia.

There

On Sundays she spread a white cloth (linen threaded),
and we gathered happily at the breakfast table.
Around us the dew-steeped garden, tranquil and green,
the yard, fields, road, forest;
the river Aiviekste sporting with tiny waves 
which reflected on the walls - invitingly,
and the clock with a flash of gold pendulum,
slowly struck the morning hour.
But time did not stand still.
"Now then – hurry along, get ready..."
called her voice as she cleared the table
And so we have been – hurrying, getting ready, until this very day.

The site of Erna Ķikure’s home on the banks of the Aiviekste is one of the most beautiful parts of Latvia. Was it the memory of the happy, calm, ordered family shown in this poem at Sunday breakfast – that dew, garden, yard, field, road, forest and her favourite river – which have for all these years given her the strength to see new beauty, to accept and celebrate it in her poetry, in the midst of loss and hardship? This is confirmed in her Letters. Moreover, the name of her home is her nom de plume: Ķikure.

First Ice

When on the brown leaves 
I feel the first signs of ice,
my heart leaps at the promise
of winter joys.

I feel as though I must once again
harness the old bay
and return home
from my long sojourning.

I harness up
with knots deft and tight
and try to divine
where North and South once lay.

For a long time now
I've been getting ready,
attiring myself for the journey
not knowing where my rig might take me.

When beneath my feet
I feel the first ice
I stop where the four roads meet.

And instead
I send a message with the migrating birds –
it seems to me that they too
are now heading northwards towards morning.

This has the quality of a vivid dream, leaping to life with each returning winter. It is significant that the opening two lines of the first two stanzas recall the rhythm of a traditional folk-song. The theme of longing for one’s native place is recurrent in Latvian folk tradition, as the country has been ruled by “foreign masters” for most of its history. Not a single word in the poem jars one from the folk-dream, and yet, when we look closely, the poem is entirely hers. The brown leaves (not silver) and the joys of early winter ice (not spring, not gentle snow) are being celebrated. She feels she must harness not the handsome, trusty or frisky colt, but the old bay (grown old because she has overstayed her visiting?). She still remembers the knots deft and tight for the harness, but she needs to divine where North and South once lay. These deliberately everyday words keep the poem firmly in her control. These words also ensure that this is not a song of nostalgia. She keeps the Canadian ice beneath her feet and the land and its seasons are giving Erna Ķikure a new lease of energy and creative power.

Austra Graudiņš, Canberra.

*******************

[Essay on book]:
RE-DISCOVERED AND RE-CREATED, Artava, 1988

Most immediately striking in the work of Erna Ķikure are surprising departures from the expectable. Her verse, although at times echoing folk rhythms (in a sense acknowledging them), does not follow them.1 It does not conform to traditional structure. It is contemporary in content, form and language. Her innovations have little to do with any conscious effort at experimentation, either for its own sake or for the wish to be seen as part of an “avant-garde“. They stem, rather, from a search for authentic expression by a “living being in our time”, as her best critic, K. Freimanis, has described her.

This search has led to a verse form which has been likened to prose poetry. It resembles English “free verse” and has similar basis in the natural, spoken rhythm of the language. It results from a sensitivity to the subtle configurations contained within the very structure of the language, to rhythms not quite the same as those of speech and prose, which become justifications for the elusive shift to poetry.

Ķikure’s language is rich and current. She is not afraid to go beyond the traditional. She incorporates, when needed, “foreign” words to express an experience which could not be as accurately conveyed in traditional terms. Her language corresponds to a life which has crossed not only national and geographical borders, but also philosophical, cultural and conceptual borders. Any one language governs, limits and shapes the very thoughts possible in it. It does so not only through the historical connotations of words, but through the actual linguistic structures available, which determine what can be imagined.  Ķikure escapes some of these constraints and is able to give new and contemporary, often unexpected, nuances to words and expressions coined and fixed at some earlier, “purer” time.

Her initial training in music and printmaking has remained alive in a continued and passionate interest in contemporary work in the performing and visual arts. She is well-read in current literature in several languages. She plays the piano daily. She is an acute observer-critic of visual expression. These pursuits combine to give her a resource of knowledge, mastery and precision which is rare. Clear, attentive observation is transformed through skilful crafting into an expression as incisive and rich as the lines of an etching. Translation of her work, despite assiduous effort, has failed to reproduce this fullness.

The well-known composers E. Freimanis and E. Māršaus have set some of Erna Ķikure’s verse to music. The music contained in the poetry itself is not of the predictable variety of rhymes, rhythmic beat, onomatopoeiae and sound repetitions. It is based instead on the already mentioned sensitivity to the rhythms inherent in ordinary speech. The underlying structure parallels musical composition. The poet develops and elaborates themes of content with words, the way a musician constructs phrases with notes. Lines of verse, often repeated only at the end, are like refrains. Sometimes they are variations on themes, sometimes not. They gather associations, are enriched in significance, and leave an opening for further reverberation and expansion.

For Ķikure the senses are vital perceptors. S. Silkalna has commented on the poet’s use of colour, and traced it to her visual artist’s sensibility.2 So, it is not surprising that she has an acute understanding of the effect of colour and uses it with ease and accuracy.  Equally important are smell and touch, most often used in the Proustian sense of unleashers of memory. The references are seldom explained. It is not a case of comparison. A eucalyptus smell is not like something else. It simply is, and is very particular. For those who know it, it will evoke a whole atmosphere, and almost always suggest heat of a distinctive flat kind. The description of a specific moment is exact.

Particular time and place always infer a defined cultural context, which can, however, become multi-layered. The white linens, flowers and a certain “sound of silence” implied at festive times in Northern Europe, link with the bell-shaped jacaranda blossoms in Australia, in their luminous profusion on trees and thick-carpeted below, to enrich the meaning of festivity as special sanctified time. So, perhaps there are hidden metaphors, or at least layers of association, which derive their connotations from several cultural sources. And always, there is the implication of the more ancient significance of “special occasions” to mark the changing rhythms of seasons and other cycles, and to acknowledge their mystery and to celebrate their renewal.

Ķikure rejects, consciously, the notion that poetry must speak of some greater beauty and grandeur, must strive for some imagined ideal. She returns always to direct experience, perceived with intelligence and sensitivity, and grounds herself in the belief that perhaps the here and now is the only truly knowable. She is wary of received ideas and ready-made conclusions. She needs to test them for their authenticity by living and experiencing them. Even the undercurrent of more ancient beliefs, the echo of an earlier more earth-bound mysticism, has to survive the test of the “here and now”. This alert, meticulous scrutiny ensures integrity and freshness in her expression. It rings true and is therefore a source of particular power.

Thus, her philosophy embodies a conviction that anything of importance in any eternal sense has to be re-discovered, re-created, re-presented through diligent, sensuous (with all the senses active and alive) observation of the present, ever changing and ever the same. Perhaps that is all there is, ever has been or will be. Yet, something is added to the sum total of our understanding. J. Sarma, her colleague, mentor and friend, has noted that what one feels “between the lines” of Ķikure’s work goes beyond the everyday described.3 She does not tell us how to look. She looks, with flair and presence, and then, celebrates the fact that she can.

Ķikure’s handling of content suggests a possible comparison with Haiku – a form with which she is not familiar. There is a similar depiction of a brief, personal moment, situated in a particular time and season, in a specific place, often in nature. It is a moment which expands its flash of illumination to a larger, more impersonal insight and comment on the “human condition.” This insight is not elaborated. There is a gap, where the mind makes a connecting leap. The poet presents a word picture of one event in its happening, where emotions felt are evoked, not described. Elements are presented without any statement of cause and effect. A new and further meaning emerges from the juxtapositions, through internal comparisons, through suggestion. The more general implication is what makes the work relevant, makes it a source of wisdom.

Her references to nature are most Haiku-like. Her poetry is not about Nature. She uses nature as a grounding point: a suggestion of both the eternally solid, beyond man (though including him), and the ever fragile, transitory and changing, in its specific manifestations. Nature is a consolation, but also a constant reminder of impermanence. There is no intimation of conflict between these two aspects. On the contrary, she finds comfort in and draws strength from the inevitability of the cycle. It is evidence of a truth beyond one’s capacity to unravel its contradictions. This is not a romantic vision of a caring, protecting Mother Nature. Nature does not “care” in any way about one’s existence. Nor is it “cruel and harsh” with any intention, as might the Australian extremes of it appear to a European. It simply co-exists. Understanding this, the poet can embrace it with an unconditional acceptance and an unsentimental allegiance.

At times, her descriptions of nature form a translucent smoke-screen to hide and reveal her own emotions. She does not attribute these to Nature. Her references then function as a displacement, a kind of concealed, indirect way of conveying what she has to say. There seems to be a hope that the “receiver” (a specific, known “other”, usually not the the public reader) will get the message, will decipher the code, will read and understand the secret wish – a wish, which cannot, dare not, be openly expressed. It is a coded eluding of some hostile presence, some threatening, watchful guard. Who?

A sense of oppression, a wish for freedom, permeates some of her works. It originates seldom in the predictable political, social, outside circumstances. It speaks, rather, of the binds and limitations of our own selves, the misunderstandings, the not-quite-communications. It is a challenge even to the physical body, container and constrainer of a spirit which rebels. It is, finally, the expression of a tremendous energy and will to live, fully, this very life, with its pain as well as its joy. Others have described it as her “celebration of life”, a reaffirmation of life as it is. It is not an escape from it to some other ideal, not a freedom from it, but a freedom to participate most fully in it. If there were the possibility of a choice at the end, a wish to be granted, it would be to live it all again! (A comparison here to Camus‘ Meursault in L’étranger is not inappropriate.)

Much of Ķikure’s work refers to the ongoing choices, made to the best of one’s ability or imposed by circumstances beyond one’s control – the turning-points, the shifts, often imperceptible at the time, which change and form an individual destiny. Some works look back, with a later consciousness, at those decisions. They reveal a keen awareness of how fortuitous, how little realized at the time, were the subtle switches of direction which altered the rest of a life. These moments are ever recurring. There is a poignancy in the realization, a poignancy imbued with wonder and surprise, that those choices and moments, carelessly lived, add up to a life. That that is how it happens.

Inese Birstiņš, Montreal.

1 Folk songs and poems are particularly important in Latvian culture. Over a million of them have now been collected and recorded and are beginning to be studied and analyzed in their function as the principal carriers, orally transmitted, of the collective culture, history, religion and belief of the people. They date back some four thousand years.

2 S. Silkalna, “Kompleksā krāsainība,” Latvija 29 July, 1985.

3 J. Sarma, “Vienreizības skaistums,” Austrālijas Latvietis 9 May, 1959.

———————————————-

MLB (Montreālas latviešu biedrības) Ziņotājs, 1989.g. februāris
Grāmatas:                                                                         
Artava Ernas Ķikures dzejoļu izlase. Izdevusi Inese Birstiņa 1988. gadā. Brošēta. Lappuses nav numurētas, bet gan iespiestie 45 dzejoļi. Maksā $25.
Š. [Štauvers]

Šī ir neparasta grāmata, kurā reprezentējas māte ar savām meitām.
Grāmatas degpunktā ir Ernas Ķikures, dzim. Bērziņš (precēta Dzelme) 45 dzejoļi, kurus dzejniece novēlējusi latvju tautai. Tie ir viņas devums mūsu kultūrai.
Viņa ietērpj tautas likteni vienkāršās, bet reizē izjustās rindās, kuras atrodam dzejolī Tur:

Bet laiks nestāvēja uz vietas. 
„Nu tad – aujieties, posieties...” 
traukus novācot sauca viņas balss. 
Tā mēs – aujamies, pošamies līdz šo stundu.

Dzejnieces valoda krāšņa, izmeklēta. Viņas tematika saista lasītāja uzmanību. Vajaga laiku, lai ar to labāk iepazītos. Piemēram, dzejolis Kā zibens debesī:

Kā zibens debesī  
kā zobens akmenī krizdams
Tavs tuvums
nākdams un iedams
manī ugunis šķeļ
pasauli baltās gaismās iemezdams,
mani pret kalnu vezdams
ceļā grūtā un skaistā
izkaltā, izdedzinātā.

Ar pārējiem lasītājam jāiepazīstas pašam, iegādājoties grāmatu.

Dzejniece dzimusi 1906. gada 4. oktobrī, Ļaudonā (Plašāki biogrāfiskie dati atrodami grāmatā, kur tie publicēti angliski.) Tagad pārmaiņus laiku dzīvo pie meitas Ineses Montrealā un Dzidras Sidnejā, Austrālijā. Montreāliešiem tas ir sevišķs ieguvums, jo pēc slavenību – Irmas Grebzdes un Artūra Voitkus – aizceļošanas uz citām dzīves vietām, redzamu rakstnieku mums aptrūka.

Grāmatā bez Ķikures dzejoļiem vēl atrodam viņas meitas Dzidras Mičeles (Mitchell) zīmējumus, skaitā 16, kas liecina, ka ģimenē daudz talantu, jo ar Inese vilnas skulptūrām esam iepazinušies jau agrāk šeit Montreālā.

Izdevēja krājumam ir Ķikures otra meita – Inese Birstiņa, kas sniedz arī īsu apceri. Viņai ar anglisku Ķikures dzeju vērtējumu pievienojas Austra Graudiņš, Kanberā, Austrālijā, ietilpinot trīs dzejoļu angliskās versijas. Tā sākumā citētais pants angliski skan šādi:

But time did not stand still 
„Now then – hurry along, get ready...” 
called her voice as she cleared the table. 
And so we have been – hurrying, getting ready, until this very day.

Ar glīto izdevumu, ko rotā Dzidras Mičeles zīmējums krāsās, vērts iepazīties, un tas varētu būt laba dāvana.

————————————————————————————————

Treji Vārti 01.03.1989
Also: Laiks 3.06.1989
Vārdu gleznas dzejā
Julieta Rumberga

Erna Ķikure. ARTAVA. Dzejoļu krājums. Izdevusi Inese Bristiņa Montreālā, Kanādā, 1988. gadā. Austras Graudiņas eseja par autori. Dzidras Mičeles gleznojumi un zīmējumi. Nelsona Viņo (Nelson Vigneault) fotogrāfija un grafiskais iekārtojums. 53 lapp.

Par īpatnēju notikumu 1988. gada latviešu literatūras novadā ir jāuzskata Ernas Ķikures dzejoju krājuma ARTAVA iznākšana. Krājuma eseja par Ķikures dzeju rakstīta angļu valoda, tāpat ka biogrāfiskas ziņas par autori. Izdevēja ir autores meita Inese Birstiņa. Grāmatu ar pilnām tiesībām var dēvēt par mākslas izdevumu tā iekārtojuma un augstvērtīgā satura dēļ.

No grāmatā atrodamām biogrāfiskām ziņām uzzinām, ka autore — Erna Ķikure, īstā vārdā Bērziņa, precējusies Dzelme, dzimusi 1906. gada 4. oktobrī Madonas apriņķī, Aiviekstes krastā, Ķikuru mājās. Viņa studējusi Latvijas mākslas akadēmijā un to beigusi ar grādu grafiskajā un iespiedmākslā 1932. gadā. Tajā pašā laikā viņa mācījusies arī konservatorijā. Pēc izglītības beigšanas strādājusi par skolotāju Ilūkstes vidusskolā. Jau tajā laikā apmeklējusi Somiju, Franciju, Beļģiju, kur papildinājusi savu mākslas izglītību Antverpenes Mākslas akadēmijā. Šajā laikā viņas darbi redzami izstādēs vairākās Latvijas pilsētās, kā: Rīgā, Daugavpilī, Madonā un Tukumā. Arī Malmes muzejā Zviedrijā.

Otrais pasaules karš pārtrauc visus Ernas Ķikures centienus. Viņa nonāk Vācijā un no turienes kopā ar ģimeni emigrē uz Austrāliju. Tur publicēti viņas pirmie darbi vārdu mākslā. Sākumā viņa raksta tikai sev, bet pamazām rakstniecība izvēršas par viņas galveno izteiksmes veidu.

Tagad Erna Ķikure ir atraitne un dzīvo vai nu pie vienas vai otras meitas: Dzidras Mičeles Austrālijā vai Ineses Birstiņas Kanādā.

Daži dzejoļi, kas ievietoti krājumā ARTAVA, jau iepriekš publicēti Austrālijas Latvietī, Latvijā — (Vācijas latviešu avīze), Jaunā Gaitā, — žurnālā, kas veltīts latviešu literatūrai un mākslai. Četrus dzejoļus komponējuši E. Freimanis un E. Māršaus. 1971. gadā Ķikure tulkojusi Samuela Beketa (Beckett) lugu Uz Godo gaidot, (Waiting for Godot), ko iestudējis Sidnejas latviešu teātris. Viņa raksta arī stāstus un tēlojumus. Viņas darbi publicēti Daugavas Vanagu Mēnešrakstā, Trejos Vārtos, kā arī divās antoloģijās, ko izdevis Grāmatu Draugs: Dzejas un Sejas 1962. gadā un Prozas Profili 1964. gadā. Publicētas grāmatas: Mūsu kaimiņš — Austrālijā 1962. gadā; Ķikures un Sarmas vēstules — Grand Hēvenā, Mičiganā 1982. gadā. Dienas un gadi — Sidnejā, Austrālijā 1985. gadā.

Par dzejoļu krājumu ARTAVA autore saka: man šis vārds — Artava nozīmē dāvinājumu manai tautai pateicībā par visu to, ko esmu no tās saņēmusi: par iespēju augt un veidoties Latvijā un par man ierādīto vietu latvju kultūrā. Tas jāuzskata par labprātīgu nodokli, par pateicības devumu tam, ka esmu drīkstējusi dalīties savas tautas bagātībās.
*
Lasot Ernas Ķikures dzeju, jūtams viņas gleznotājas skatījums. Viņa veido dzeju no mirkļa pārdzīvojuma, ko izsaucis dabā vērotais, cilvēku attiecībās piedzīvotais vai nejaušs, īpatns notikums. Kā gleznotājs veikli, ar otas meistarīgu triepienu un pareizas krāsas izvēli, rada noskaņojumu vai raksturīgu iezīmi modelim vai priekšmetam, tā Erna Ķikure, veikli savijot vārdus dzejas teikumā, rada vārdu gleznu. Dzejoli Nu viens uz sveša ceļa, viņa tēlo prieku, kas sagūstījis ceļotāju. Tērpies skrandās, ceļotājs tomēr izjūt prieku: “Es spieķi sagriežu /ap galvu labā prieka, / ka soļot tā ir ļauts.” Autore iezīmē šo prieku, salīdzinot gājēja skrandas, kas plīvo vējā, ar karaļmēteli: Pat skaudrais liktenis vairs nav jāizjautā — gājējs ir priecīgs, izbaudot brīvību, kāda ir vientuļam ceļa gājējam.

Īpatnēji, bet visai trāpīgi, viņa izteic sāpes zaudētās dzimtenes dēļ dzejolī Sens cirvja cirtiens. Tā ir atkal vārdu glezna, kurā viņa sevi salīdzina ar koku, kam tumsā iesāpējies cirtiens novembra naktī…: „Vējš skaudri vainu / slapjām saitēm sien / un mierina. / Un atkal vaļā rauj / jau saaugušo mizas vāti.”

Savdabīgi savas izjūtas Ķikure notēlo dzejolī Tik viegla nakts. Te viņa runā par skaistumu un vieglumu, kas smagi spiež: „Tik viegla nakts / tā spiež tik smaga / kā akmens, kas / nav atšķēlies no klints.” Lasītājs, kas labprāt kavējas jūtu pasaulē, sapratīs, ka svešuma skaistums var likties smags dvēselei, kas nav aizmirsusi dzimtenes nakšu skaistumu un vieglumu. Citā dzejolī Šīs dienas ir zobenu dejas, autore tēlo izjūtas, kas jāpārdzīvo cilvēkam praktiskā ikdienā svešā vidē:

„…izvairies asmeņu
pirkstgalos stiepies,
nepieskaries
noliecies zemu
izlied no savas ādas
kā čūska izlied,
izglābies savas bojā ejas.”


Ernas Ķikures dzejā slēpjas viņas dzīves skatījums, filozofija, kas iegūta, augot un veidojoties brīvās Latvijas apstākļos. Viņa nedzīvo pagātnē, bet redz ikdienišķos notikumus ap sevi, vēro svešās zemes dabu un spēj to iemīļot. Viņa saprot — ja gribi izdzīvot, ir jāiemīļo svešā pilsēta, kas devusi patvērumu bēglim, kuram nav vairs savu māju. „…vārti jāatver vai jābrauc atpakaļ…”

Sākot jaunu dzīvi, dzejniecei ir sajūta, ka viņu aicina uz deju: „Vai lai eju — šai dejā nosisties eju? / Vai nomirstu sēdot?” Lasot viņas dzeju, saprotam, ka aicinājumam uz deju viņa ir atbildējusi ar ‘jā!’

Liekas, ka izteiktākā Ķikures dzejā ir fantāzija, kas jo spilgti izpaužas dzejolī „Tai stunda, / kad jūra uzmeta mēnesi gaisā, / un sīkas mākoņu sloksnītes tam / ātri apmeta cilpu, / un piestiprināja pie zilsārtā debesu / gobelēna / šo milzīgo zelta bumbu, / vel izšķobījušos mīkstu, / no ātras robežu pāriešanas, / mums lejā tur klīstot, / tev pēkšņi spieda kāda aproču / poga / un nepacietīgi to atraisot, tā / iekrita, gluži kā ielidoja, jūrā.”

Dzejolis rada mūsu iztēlē romantisku dabas ainu, tomēr gribas jautāt, kāda nozīme šai gleznā aproces pogai? Varbūt tai nozīme tikai tik liela, lai dzejniece gleznā iekrāsotu mazu sirreālisma vilcienu, dzejoļa turpinājumā pasakot, ka jūra: „Citu vakaru, kas zin’, tā / pārskatīsies, / mēness vietā izmetīs manu aproču / pogu.”

Dažreiz viņa redz vīzijas un, tās ietērpjot vārdos, ļauj arī mums tās skatīt. Vienā tādā vīzijā viņa redz senās dienas dzimtenē:

„ Un pēkšņi dzirdu —
rīb goda rati
pa visiem Ļaudonas lielceļiem…”

Šai dzejolī viņa tēlo izjūtas, kas paglabājušās no laikiem, kad viņa piedalījusies sava svaiņa, pagasta vecākā bērēs, viņa nepaliek pagātnē, bet šīs atmiņas savij kopā ar nākotnes vīziju:

“Bet pa visiem lielceļiem
ar vasaras ziediem gar grāvmalām
jauni soļi iet.
Daudz jaunu soļu iet.”


Lasot Ernas Ķikures dzeju, varam apliecināt, ka viņa dzīvo tagadnē, nav aizmirsusi pagātni, bet ir pratusi šķetināt savas dzīves pavedienu tā, ka no pagātnes līdzpaņemtās bagātības un seno dienu skaistums atmirdz arī šīs dienas šķetināmā pavedienā.

Velti Ķikures dzejā meklēt tradicionālo formu. Viņas dzeja iegūst savdabīgu ritmu no izvēlēto vārdu kopā salikuma, rindiņu garuma vai īsuma. Kaut gan atsevišķie vārdi visai vienkārši, tie veido savdabīgu izteiksmi, kas paver jaunu, citādu dzīves skatījumu. Tā ir caur un cauri tikai Ķikures dzeja kā saturā, tā formā un stilā. Tajā daudz mistērijas un gandrīz vai katrs dzejolis vedina meklēt pēc simbolikas vai kādas atklāsmes, kas palīdzētu atklāt vēl līdz šim neapzinātas vērtības.

TĀLSARUNA
Tava balss
kā ziedlapa tāluma ūdeņos iešūpojas,
atplauka tuvu
vārdus, kā vārus glāstus
uz vaiga liekot
dārgus pārlieku savā vienkāršībā,
ar savu skaņu, savu krāsu
puspasaules telpas piesildot.
Tāluma ūdeņiem aizveroties
balss tava, kā ziedlapa
nepārsniedzamās dzelmēs aizšūpojas
uz vaiga atstājot laimības pieskārienu.


Domāju, ka šis dzejolis Ķikurei raksturīgs — tā ir skaista savā vienkāršībā ar savu skaņu, savu krāsu, kas spēj piesildīt puspasaules telpu.

————————————————————————————————-

 21. marts, 1989. [Gunars Saliņš — postcard]

Karte, pateicība par Artavu, no Gunara Saliņa. Ko viņš pāris vārdus saka – tas ir it kā būtu pieskāries otra glāzei un tā – ieskanas. Ieskanas. {in margin: Nezinu diemžēl kad varēšu [..]} „…it kā uz mirkli ar roku varētu izsniegties visam cauri.”
Jā – visam cauri, laikam telpai, dvēseļu svešumam. –
Sākumā teksts:

Erna Ķikure –
Jūsu Artava tik dzidra *
un it dzidra arī Jūsu Dzidra
Un Inese.
It kā uz mirkli ar
roku varētu izsniegties
visam cauri.

*arī angliski
              Paldies par dāvanu
              Jūsu Gunars Saliņš.

Un man šie pāris vārdi uzdzen sāpīgas ilgas – pēc šīs visam cauri izsniegšanās. Kur? Tur – ko rakstu. Ko Dzidra zīmē. Ko Inese stāsta. Un tomēr – tā grāmata tik ilgi gatavojās – jau it kā cits kas būtu radies. Bet vai ir? Vai es nerunāju tieši tāpat? Un – vai man ir jārunā savādāk? Vai Gunaram Saliņam mana dzeja ir ‘pieskārusies’, likusies laba? Artava Dzidra – vai dzidrums – ir labs? Nu to viņš saka mazliet lai ‘rīmētos’ ar Dzidru ir dzidra etc. „Uz mirkli it kā ar roku aizsniegties visam cauri” tas ir tas kritikas teiciens, bet kāds? It kā satvert, uzzināt, izsmelt uz reiz – bet vai to var? Varbūt nē, varbūt mēs neesam tik vienkāršas, kāds klasisks spēks ir Dzidrā un varbūt manī arī, varbūt pārāks īsums, lakoniskums, bet bagāts, diezgan savā – spēkpilns diezgan, nesagraujams tik viegli. Tā – es domāju.

————————————————–

Austrālijas Latvietis 1.12.1989
Jaunas grāmatas                                                             
Mirkļi paplēš spārnus
Erna Ķikure – Artava, dzejoļu izlase, izdevusi Inese Birstiņa (autores meita), 1988.g. Kanādā. 80.lpp.
E. Silkalns

Pie šīs grāmatas apstāsies bibliofili, kuru uzmanību vairāk saista izdevumu ārējais veidojums nekā saturs. Sarkaniem burtiem iespiestie dzejoļu virsraksti un sarkanā lappušu numerācija izlasei piešķir svinīgumu. Katra pelēko vāku apņemtā krējumkrāsas lapa liek priecāties par grafiskā iekārtotāja labo gaumi un teicamu māku.

Kaut gan kā autore titullapā izcelta dzejniece Erna Ķikure – šī modernā Kukažiņa, kas mūža nogali pavada, uzturēdamās laikiem pie Montreālas meitas, laikiem pie Sidnejas meitas, izdevums tomēr uzlūkojams par mātes un abu meitu kopdarbu. Montreālas meita Inese Birstiņa devusi meistarīgu kritisku apceri par mātes dzeju. Sidnejas meita Dzidra Mičele (Mitchell) grāmatu papildinājusi zīmējumiem un gleznu samazinātām melnbaltām reprodukcijām. Paskaidrots, ka Mičeles darbi nav uzskatāmi par dzejas ilustrācijām. Tie ir patstāvīgs, grāmatas kā mākslas darba papildinājs elements.

Īpati, ka grāmata ir bilingvāla. Latviešu valodā ir grāmatas kodols, pati Ķikures dzeja, kā arī dzejoļu nosaukumi satura rādītājā. Pamatīgā čaula – titullapa, pateicības, apceres, norādes, dzejnieces biografija – ir angļu valodā. Jādomā, ka meitas būs vēlējušās palepoties ar savu latvisko māti un pie reizes parādīt pašas savu māksliniecisko un literatūrkritisko varēšanu saviem austrāliešu un kanādiešu draugiem un kolēgām. Kā nekā, ir pagājuši jau pāris gadu desmiti kopš nelaiķis kritiķis Jānis Rudzītis uztraucās, ka Jaunā Gaita pasākusi aizmugurējo vāku apdrukāt ar anglisku satura pārstāstījumu. Tagad pat televīzijas kamerām pavērstie saukļi masu demonstrācijās Rīgas ielās nereti skatāmi angliski.

Žēl gan, ka paraugam dotie nedaudzu dzejoļu angliskie atdzejojumi kvalitātē netiek līdzi latviskajiem oriģināliem. Kur latviešu tekstā sastopama spilgta izteiksme un koša iztēle, tur angliskais pārnesums tiecas parastības un dzejas klišeju virzienā. Paraugam Viļņu slēpotāja pēdējās rindas latviski:

„Velns, mošķi tik večiem un vecenēm rādās! 

Saules gaismā tas laistās 
un savā spēkā, 
ātra viļņa galā 
dzīvs cilvēks un Dievs.”

Un angliski:

„Away, Satan! Dread is for the old! 

That form blazing in the sun, 
full of vigour, 
on the peak of a charging wave 
is human and divine.”

Pēcvārdā I. Birstiņa pati atzīst tulkojumu nepilnību.

Ķikure pēc izglītības un sākotnējās ievirzes ir tēlotāja māksliniece un daiļliteratūrai – gluži kā viņas pamudinātājs Jānis Sarma – pievērsās tikai mūža otrā pusē. Dažbrīd liekas, ka dzejā viņu saista iespēja pārvarēt mirkļu stingumu, kas ir tēlotājas mākslas lāsts. Līnijas var iemūžināt tikai mirkli, tēlotāja māksla katru kustību apstādina pusceļā, kurpretim ar vārdiem mirkļus var pagarināt, vārdos var izstāstīt kustību, pat veselu notikumu no sākuma līdz galam.

Ķikurei nekad – ne viņas īsajos daiļprozas darbos, ne dzejā – nav rūpējušas lielās un garās kustības, viņu nav interesējusi notikum izstāstīšana. Pamatos jau viņa ir un paliek tēlotāja māksliniece, statiska un ne dinamiska, mirkļu mīļotāja un ne plašu scenāriju tulkotāja un aptvērēja. Tikai pavisam nedaudz, pavisam nedaudz pastiept mirkli ilgumā, izplest to laikā ir viņas vēlme. „Kāds mirklis paplēta spārnus it kā tas būtu putns,” viņa raksta (36. lpp.). Citur „putnu bari šūpojas vakara debesīs vēsās”, uzspurdz, grimst, uzplaukst, uzbirst, uzzied debesīs (26.), jo tuvu ir rudens aizlidošana. Taču šī aizlidošana vēl nāks, lielais notikums paliek ārpus dzejoļa ietvariem, šī ir tikai tāda spārnu izvingrināšana.

Nākošajā lappusē „uguns uzblāzmo kamīnā…, kucēns ierējies nobīstas, pieraujas, atkrīt, ieplok paklājā mīkstā”. Atkal pagarināti mirkļi, jeb iekustināta glezna. Kustība, ko daži tēlotāji mākslinieki mūsdienās atrod t.s. kinētiskajā mākslā, Ķikure izsaka dzejā. Zīmīgi, ka Bacha mūzikā Ķikurei vistuvākas „mazās invencijas, fūgas sirdsšķīstās”, nevis lielās meses; viņa sakās pie Bacha ieejam „pa sētas vārtiņiem”. Viņai tīk kompozīcijas, kas aizņem tikai dažas minūtes, tā tad mirkļu pagarinājumi, viņai netīk monumentāli, episki diždarbi. (Vēsturiskās patiesības labad gan jāpiebilst, ka Bachs, būdams protestants, vienu vienīgu pilna garuma mesu komponējis!)

Nemēģināsim te analizēt Ķikures dzeju dziļāk un vispusīgāk jo, kā jau sacīts, kritiska apcere par to lasāma pašā grāmatā. Tāda parādība mēdz izņemt vēju no jebkura recenzenta izteiktgirbēšanas burām.

Ķikure, starp citu, šo nule minēto vārdu raksta ar nevajadzīgu pagarinājumu (būras, 40.). Tādi nevajadzīgi pagarinājumi ir arī citur: noslēpjās, tuvojās, rodās (6.), aizskārt (17.), mostās (31.), dūmākas (33.) un tml. Ir arī serdej serdei vietā (10.), un drāzšanās(34.). Citādi nevainojamā pēcvārdā apgalvots, ka latviešu tautas dziesmas ir 4000 gadu vecas! Tie visi tādi sīkumi, kādi parasti privātajos izdevumos ir arī daudz vairāk, bet kas lieku reizi norāda, cik svarīgi ir manuskriptu pirms iespiešanas iedot izskatīt ne tikai vienam, bet vairākiem redzīgu aci apveltītiem pārbaudītājiem.

Pamatos skaista grāmata gan iekšēji, gan ārēji!

————————————————————————————————-

[1st variant]
Laiks 25.08.1990
Viņa aizved mūs ciemos                                                   
‘Kā plūsti Aiviekste?’ Izdevusi Inese Birstiņa Kanādā, 1989. gadā. Grāmatai 99 lappuses.
Julieta Rumberga

Erna Ķikure savu jaunāko grāmatu – ‘Kā plūsti Aiviekste?’ veltījusi Latvijas dabai, vairāku māju un to iedzīvotāju likteņiem Aiviekstes krastos. Ar grāmatai doto nosaukumu autore it kā uzrunā upi, un, tāpat kā iepriekšējos darbos, autore arī šo ar vārdiem glezno. Viņa it kā stāv Aiviekstes krastos, katru ar savu īpatnību un apkārtni, kas raksturīga pagastiem šīs upes tuvumā. Kad mājai un apkārtnei doti raksturīgie vilcieni, viņa arī pastāsta, ka katra māja savu īpatnību ieguvusi, pierādot, ka katras mājas liktenis cieši saistīts ar tās iedzīvotāju likteņiem. Ar savu dzīvo un izteiksmīgo stāstījumu autore aizved lasītāju it kā ciemos laikā pirms pasaules kara, izvadā pa dažādām mājām, iepazīstina ar to iemītniekiem, ļaujot arī papriecāties par ziedošajām upes pļavām, bērzu birzēm un priežu siliem. Savā tēlainajā stāstījumā autore mūs iepazīstina ar sāvēniešu skaistajām meitām, saikaviešu varenajiem zirgiem un pastāsta, kāpēc ļaudoniešiem bijuši vislielākie parādi.

Ķikures stāstījumā neizceļas kāds atsevišķs raksturs, nav galvenās personas. Nav arī labo un slikto sabiedrības pārstāvēju. Viņa vēro ikdienišķos cilvēkus, tiem katram sava svarīga vieta viņas stāstā. Bet katru atsevišķo cilvēku viņa parāda lasītājam dzīvu, saprotamu, ar ticami iezīmētām savdabīgām īpašībām. Autore, gan sīki notēlodama katru personu, tāpat arī katru notikumu, savu stāstījumu tomēr neturpina no notikuma uz notikumu, taču pēcgalā, no atsevišķiem epizodēm veidots, ir radīts pārskatāms viengabalains vēstījums par cilvēkiem, viņu dzīves veidu, par apstākļiem, kādos viņi dzīvojuši un kā, cilvēkiem mājas atstājot, mainās arī šo māju likteņi.

Autore pieskaras arī I pasaules kara laikam, parādot, kā tas ietekmēja šī apgabala lauku dzīvi: „… tas nāca kā karstais vējš un sausums, kas dedzināja zemi, aprāva vasarāja ražu tīrumos, ka dažs labs lauks bija jānogana ar lopiem, jo tanī nebija ko pļaut.” Bet „Zeme izglabāja un izmācīja savus cilvēkus, kā tas no senlaikiem bijis.” Šis pēdējais teikums apliecina autores pasaules skatījumu: zemes un cilvēku likteņi ir saistīti.

Apskaužams ir Ķikures fantāzijas un īstas informācijas savijums šajā stāstā. Viņa pastāsta, kā audumus pasargāt no pelējuma, kā iegūt zilo, pelēki brūno, zaļgano un vēl citas krāsas audumiem, kā kafijai grauzdēja ozola zīles un saldumam vārīja cukurbietes, kā posta gados telpu varēja apgaismot ar cūku taukiem un vilnas dzijiņu… Interesanti autore stāsta par rudens un ziemas vakariem, kad gribot negribot bija jāsēžas pie drēbju lāpīšanas un kā katrs vecāks ilgi valkāts apģērba gabals nesa sev līdz atmiņas, kuras tad šādos vakaros tik jauki varēja pārcilāt. Lasītāja interesi saista arī dzīvi notēlotie romantiskie mazie notikumiņi, kuriem dažreiz bija nopietnas un nenoslēpjamas sekas. Ja arī erotikas pilieni dažā labā stāstījumā ir nenoliedzami, autore vienmēr paliek labas gaumes robežās.

Gribas pievienoties Ernai Ķikurei, kad viņa saka: „Tā bija skaista zeme ar skaistām vasarām un tur dzīvoja cilvēki, kas nebaidījās no dzīves, uzdrīkstējās neskatīties atpakaļ, kad stājās pie arkla. Teica īsi un droši – kas no mēsla bīstas, nav mēsla vērts!” Un: „Visam cauri tur tecēja Aiviekste, labā upe, zila, sudrabaina, brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm no agras bērnības, kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, sarkanu kā dzīvības spēku…”

—————

[2nd variant – variations/additions on version published in Laiks]
Treji Vārti 01.02.1990
Viņa aicina mūs līdzi pirmskara Latvijā
Erna Ķikure. KA PLŪSTI, AIVIEKSTE?, Tēlojums. Ineses Birstiņas izdevums Montreālā, Kanādā. 1989. 99 lapp.
Julieta Rumberga

Ernas Ķikures jaunākā grāmata Kā plūsti Aiviekste? jāuzskata kā tēlojums, kā poēzija, kas lasītāju aizved it kā ciemos pirmskara Latvijā, līdz ar to liekot asāk izjust netaisnību un postu, kas pārstaigājis mūsu tēvzemi, iznīcinot ne tikai mūsu lauku sētas, dabas ainavu, bet izvarojot arī katra atsevišķa latvieša un līdz ar to visas tautas latvisko dvēseli.

Šī grāmata ir veltījums Aiviekstei un ļaudīm, kas kādreiz dzīvojuši šīs upes krastos. Arī autore pati ir viena no Aiviekstes krasta kādreizējiem iemītniekiem, tādēļ šīs apkārtnes tēlojums ir izjusti patiess, kas rāda vienkāršāko īstenību — latviskās pasaules būtību ar tās pozitīvām un negatīvām nosliecēm toreizējo cilvēku dzīves gājumā. Viss, par ko grāmatā lasām, ir tuvs un pazīstams, tāpēc pilnīgi attaisno autores jautājumu grāmatas sākumā: — Varbūt jūs viņus pazīstat? —

Līdzīgi saviem iepriekšējiem darbiem Ķikure arī šo it kā glezno mūsu gara acu priekšā. Ar veikli veidotiem teikumiem viņa iezīmē lauku mājas Aiviekstes krastos, piešķirot katrai pienācīgo īpatnību. Kad mājai un apkārtnei doti raksturīgie vilcieni, viņa arī pastāsta, kā katra mājā ieguvusi savu īpatnību, pierādot, ka šo māju likteņi bijuši cieši saistīti ar to iedzīvotāju likteņiem. Autore lasītāju iepazīstina ar Upesleju un Bērziņu mājām, aizved uz Augstkalnu mājām satikties ar tās iedzīvotājiem, ļaujot arī papriecāties par ziedošajām upes pļavām, bērzu birzīm un priežu siliem. Autore spēj pārliecināt, ka vietas, par kurām viņa stāsta, ir vai pašas skaistākās pasaulē. Ar savu tēlaino stāstījumu autore mūs iepazīstina ar sāvieniešu skaistajām meitām, saikaviešu varenajiem zirgiem un pastāsta, kāpēc ļaudoniešiem bijuši vislielākie parādi. Aizved arī uz Grīvu un Jaudzemu mājām. Ja Grīvu mājās visi ievēro tās sarkano dakstiņu jumtu un skaisti grantētos celiņus, tad Jaudzemos ienācēju sagaida Jaudzemu saimniece, kas ir šīs mājas valdniece un dvēsele. Par viņu lasām grāmatas 13. lappusē: Jaudzemiete nav skaista sejā, tā viņai plata, plakana ar vairākām pazodēm, zilās acis mazas, bet viņa tomēr ir skaista savā lielumā un asarās, kas viņai tik ātri norit pār plato seju, ka nedabū tās pat noslaucīt. Citētais teikums parāda autores glezniecisko rakstīšanas veidu, kas vienā teikumā spēj radīt priekšstatu par tēlotās personas raksturīgākām iezīmēm. Ķikures stāstījumā neizceļas kāds atsevišķs raksturs, nav galvenās personas. Nav arī labo vai slikto sabiedrības pārstāvju. Viņa vēro ikdienišķos cilvēkus — tiem katram sava nozīmīga vieta stāstā. Autore visai dzīvi notēlo katru atsevišķu personu vai notikumu, bet stāstījumu neturpina notikumu secībā, tomēr pēcgalā no atsevišķiem epizodēm ir pārskatāms kāds viengabalains vēstījums par cilvēkiem un viņu dzīves veidu, par apstākļiem, kādos viņi dzīvojuši un, kā mājas atstājot, mainījušies arī šo māju likteņi.

Stāstot par Dziļumu mājām, autore liek Aiviekstei ietekmēt tās iedzīvotāju likteņus, jo atvarā, ko vietējie sauc par Otoru, noslīcis Dziļumu saimnieks. Lai cilvēki saprastu, sevišķi bērni, ka šī vieta bīstama, rakstniece vēl stāsta nostāstus par sāmiem, kas te dzīvojuši lielos vairumos. Tiem bijušas ūsas kā striķi, ar kurām tie rāvuši bērnus dziļumā, ja tie neklausījuši un gājuši dienvidus laikā peldēties.

Stāstot par otru Dziļumu mājām, Ķikure pavadā arī pa tā laika lauku veikaliņiem, zaļumballēm un pastāsta par “modēm” — kā toreiz ģērbušās meitenes, kā lielās meitas, sievas un vīri.

[…]

Arī sievu valodām ir sava vieta Ķikures tēlojumā, kā arī tīri praktiskiem notikumiem, kā logu ieziemošanai, kad starp logiem ievietoja mežā atrastas sūnas dažādu krāsu toņkārtās.

[…]

Stāstot par visu to, kas notika Aiviekstes krastos, liekas, ka pašai upei veltītie teikumi ir grāmatas 41. lappusē: Visam cauri tur tecēja Aiviekste, labā upe, zila, sudrabaina, brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm no agras bērnības, kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, sarkanu kā dzīvības spēku… Lasītājs var ar prieku pievienoties autores teiktajam, apzinoties, ka paši neatradīsim labākus vārdus, lai rādītu dabas ainavas, cilvēku raksturus dzīvus un izteiksmīgus mūsu atmiņām pievērstam skatam. Tas viņai izdodas, stāstot par plostu laiku Aiviekstē, kad tā bija kustību un trokšņu pilna, vai arī par vadātāju, kas nereti piesitās dienvidus stundā, kad saule spiež turpat virs galvas: Vadātājam tad nav ko pretī turēties.

Izdevies ir arī tēlojums par aku lauku sētā, pie kuras padzērās ne tikai cilvēki, bet arī zirgi: Skaisti bija, kad zirgi dzēra pie akas. Tad visas vasaras karstais darba grūtums it kā ienāca sētā norimt, atplaukt spēkā un grācijā. (52.) Nez vai ir iespējams ar vārdiem meistarīgāk uzgleznot šādu ainu, kad arī lasītājs izjūt karstās dienas svelmi kopā ar zirgu, kas grācijā pārspēj citus lauku sētu dzīvniekus. Tāpat reibinošu romantiku apdvestus vārdus autore atrod, stāstot par apiņiem, kurus Vītragu saimnieks iedēstījis rītu pusē pie sava loga: Drīz vien jau Vītraga apiņi vijās pa gludi nodarinātiem, smalkiem, taisniem mietiņiem — apiņu balstiem — uz augšu. Zeme nobērta smalku skaidienes drazu. Un tad tie ziedēja un pumpuroja un lieli ķekari karājās kā vīna dārzā.

Un tad autore stāsta, kā šo lauku zemnieciski aristokrātisko dzīvi piemeklē melnā diena, kas nenāca viena un kādā no tām Upesleju saimnieku nošāva kaut kur Stukmaņu apkārtnes priedēs… Stāstot par šīm posta dienām, kad tika iznīcināta visa cilvēku iedzīve, autore ilgāk pakavējas tēlojumā par skapi, …jo tas bija gandrīz kā cilvēka dzīves līdzgaitnieks. Lasot, it kā redzam kā rudeņos uz skapja sasēdās ķirbi, tik skaisti, ka grēks bija tos apēst… Ciemos pie vecāsmātes skapis smaržoja pēc baldriāna… Tēva skapī glabājās vēl žūksnis cara laika papīra naudas un rūpīgi sasieta vēstuļu paciņa, kuras viņš bija rakstījis sievai no kara laika… Bet autore savu literāro darbu grib nobeigt ar cerīgāku izskaņu, tāpēc beigu posmā atgriežas lauku sētā, kad tur salaidušies putni un atrod trāpīgus vārdus, lai iezīmētu mūsu apziņā katra īpatnību. Tāpat beigu daļā autore stāsta par Auces pūra vedējiem, kad meitai jāšķiras no mātes, lai uzsāktu jaunu dzīvi, jo …tāda ir dzīve — dot un ņemt.

————————–

Austrālijas Latvietis 27.04.1990
Jaunas grāmatas                                                             
Plūst bet neizplūst
Erna Ķikure – Kā plūsti, Aiviekste? Ineses Birstiņas izdevums Montreālā, 1989. gadā, 99 lpp.
E. Silkalns

Ir rakstnieki, kas sev labu slavu literatūras vēsturē nodrošinājuši ar darbošanos vienā vai divos žanros, bet ne citos. Grūti iedomāties, kāds būtu iznākums, ja Kārlis Skalbe būtu pamēģinājis uzrakstīt romānu, vai Mārtiņš Zīverts dzejoli. Vai Auseklis stāstu. Varbūt čiks vien?

Taču Erna Ķikure pēc dabas acīmredzot ir izmēģinātāja. Iesākusi jaunībā ar grafisko mākslu, viņa pusmūžā savām vaļas prieka nodarbēm pievieno dzeju un īso prozu, rādīdama arī šeit cienījamu veiksmi. Viņa vēro cilvēku un lietu pasauli ar gleznainu uztveri un dvēselīgu iejūtu un ieliek savus vērojumus nesamākslotā, tomēr smalkā vārdiskā izteiksmē. Un tagad nu Erna Ķikure debitē ar mazliet garāku prozas darbu, īpašu žanra apzīmējumu virsrakstam gan nepiemetinot.

Iznākums tādam izmēģinājumam ir kuriozs. Lasītājs jūtās tā, it kā viņš skatītos impresionistiska gleznotāja audeklā uzmestos krāsu traipos, starp kuriem vairāki visai pievilcīgi, tomēr viņam grūti izprast darba nolūku un uztvert saturisko visumu, ko traipiem it kā nāktos veidot.

Ķikure iesāk ar plaši izvērstu turpmākās darbības vietas un turpmāk darbojošos cilvēku aprakstu. Salīdzinot ar Virzas Straumēnu fonu, Ķikures fons ir daudz plašāks: izskatās ka būs darīšana ar veselu virkni lauku mājām pirms Pirmā pasaules kara – Upeslejām, Augstsētām (vienbrīd 5. lappusē nepareizi nosauktām par Augstkalniem), Grīvām, Jaudzumiem, Dziļumiem. Vienotājs elements ir tas, ka tās visas ir Aiviekstes krastos samērā tuvos kaimiņos.

Kad nu darbības fons ir izgleznots, lasītājs sagaida, ka uz tā risināsies mērķtiecīga darbība, tomēr vai nu nemācēšanas vai negribēšanas dēļ nekāda īsta fabula, nekādi notikumu mezglojumi un šķetinājumi neveidojas un neattīstās. To vietā nāk vesela virkne Ķikurei raksturīgu gleznainu tēlojumu. Aiviekste, Upesleju aka, apiņi, vadātājs karstā vasaras dienā, senlaicīgi skapji, dubultlogu likšana rudenī, līdaka – tie, lūk, ir liriski ievirzītā tēlojuma speciālistes Ernas Ķikures temati, tie ir viņas grāmatas labākā daļa. Šur un tur, kā pienākuma tramdīta, autore kādai grāmatas sākumā iepazītai personai liek arī kaut ko darīt, viņa liek kaut kam notikt, tomēr viss iznāk fragmentārs. Nevar izbēgt no aizdomām, ka Ķikure sākumā iecerējusi daudz plašāku darbu par mājām, ģimenēm, ciltīm Aiviekstes krastos, kas tālāk par fona izgleznojumu tomēr nav ticis un pārvērties par īsu dabas un agrāko laiku darbu un parašu tēlojumu virkni.

Beigu galā darbs izvēršas par nepiepildītas mīlestības stāstu (Īna, Arnolds) un aptrūkst bez īstām nobeiguma pazīmēm. Godīgs grāmatas apzīmējums nudien būtu ‘iecerēta, bet neuzrakstīta darba fragments’, jo tad nevarētu autorei neko pārmest par neharmonisku, nesimetrisku konstrukciju, kas lec acīs, ja tāda aizbildinājuma nav.

Traucē lielais skaits rakstības kļūdu, kas būs radušās nevien manuskripta pārrakstītāja nezināšanas dēļ.: mežš (5. lpp. divreiz!), iesniedzās (8.), ieplēsšana (12.), izstaba (33.), iztaba (86.), četrupadsmit (37.), četrudesmit (37.), divpatsmit (82.), otreiz (43.), existēt (48.) u.d.c. Tāda rakstība dūšīgi darbojas pretim pozitīvajam, daiļajam, smalkajam iespaidam, ko dod daudzas satura detaļas, pat ja kopiespaids par grāmatu paliek kā par ko līdz galam neizdomātu, nepabeigtu, nepilnīgu.

Teksts neattaisno izvēlēto rakstu Kā plūsti, Aiviekste? Varbūt ar to domāts izteikt gados vecākas autores vēlēšanos atbildi meklēt atmiņās par bērnību un jaunību, pašai apskatoties, kā Aiviekste toreiz plūda un kas tās krastos risinājās. Kā lai uz jautājumu, kā Aiviekste plūst Ķikures grāmatā, atbild lasītājs? Recenzentam, kam ļauna daba, niez pateikt, ka Aiviekste tur plūst gan, bet beigās nekur neaizplūst. Ir tomēr iespējams, ka gadīsies lasītājs, kas priecāsies, ka darbs nav garāks un teiks, ka Aiviekste tur plūst, bet neizplūst.

—————————————-

Austrālijas Latvietis 24.8.90 

Uz Austrāliju no ASV

ciemos pošas 30. rakstnieku dienu viešņa Laima Kalniņa (no labās), kas attēlā redzama kopā ar ‘austrālieti’ Ernu Ķikuri un ‘havajieti’ Dzidru Zeberiņu rakstnieku sanāksmē Losandželosā. (AL uzņēmums.)

——————————

Austrālijas Latvietis 15.02.1991
Trausli ka pūkas
Erna Ķikure UZ TILTA, izdevusi Inese Birstiņa Kalgarijā, Kanādā, 1990. g. 152 lpp.,
Dzidras Mičeles (Mitchell) vāks.
E. Silkalns

Kaut mūža gadu uz pleciem Ernai Ķikurei jau daudz, grāmatas viņai sāk iznākt no vienas vietas. Aizpērn bija dzejoļu krājums Artava latviešu un angļu valodā, pērn garāks stāsts Kā plūsti, Aiviekste, bet šogad esam ieguvuši 17 īsās prozas darbiņu krājumu Uz Tilta. Tā kā darbiem nav pievienots sarakstīšanas gads, tad paliek nezināms, vai autore tieši pēdējos gados sasparojusies uz lielu rakstīšanu, jeb vai viņas meitas Inese un Dzidra sasparojušās uz savas mātes jau agrāk sarakstītu darbu izdošanu. – Katrā ziņā tāda mātes un meitu sadarbība, kur viena raksta, otra ilustrē un trešā izdod, var iesildīt ikviena novērotāja sirdi.

Lasot Ķikures stāstiņus, gribas domāt par sīkām, mazām norisēm, kas ir tik mazas, ka tās neatstāj nekādu ietekmi uz cilvēku likteņiem un „īstiem” pasaules notikumiem. Gribas domāt par ūdens virmojumu, kad bērns tajā iemet skaidiņu, par pienenes pūkas lidojumu, pavasarī, par liegu smaidu un par klusinātu nopūtu.

Stāstiņi ir smalki, uz trauslākajām dvēseles stīgām izspēlēti, varbūt tikai tāda paša dvēseliska viļņu garuma apdvestiem cilvēkiem, kāds ir autorei, visā pilnībā izjūtami un izbaudāmi. Ja dvēseliskās afinitātes ar autori trūkst, tad lasot rodas vēlēšanās pēc kaut kā pilnasinīgāka, pēc dramatiska notikumu mezglojuma un atšķetinājuma. Lasot Viņas piezīmes (91.-104. lpp.), neviļus nāk atmiņā Gunāra Janovska lieliskais romāns Ēnu menuets, kā darbības izejas punkts tāpat bija kāda cilvēka, studenta ievākšanās īres istabā, kur viņš atrada agrāka istabas iemītnieka dienas grāmatu. Ko visu gan no šīs sākuma situācijas izveidoja Janovskis! Ķikures „es” persona atrastās piezīmes lasa, lasa, domās tās visādi izvērtē, bet beigās lasītājs (t.i. Ķikures stāsta lasītājs) visu detaļu jēgu piezīmēs tā i paliek neizpratis, jo nekas tik īpašs uz šo detaļu pamata netop un neveidojas.

Ir tiesa: Ķikures darbiņi prasa īpašu koncentrēšanos, jo izsekot viņas personu jūtu virmojumu niansēm uz visumā ļoti statiska ārējo notikumu fona ir daudz grūtāk nekā dzīvot līdzi dinamiskiem ārējiem notikumiem. Gaskare (3.-11.) ir pirmais un visvieglāk baudāmais stāsts: tas ir par garīgajām attiecībām, kādas itāliešu ieceļotājam Austrālijā ir ar viņa dzimto zemi. Ķikure to būs rakstījusi, par pašas tautiešiem domādama ne mazāk kā par itāliešiem. Kad lasītājs iedomājies, ka viņš jau zina, kā stāsts beigsies, tad stāsts simpātiskā kārtā beidzas citādi.

Pēc Gaskares gribētos ieteikt lasītājam lasīšanu turpināt, teiksim, ar 121. lappusi, jo no šejienes līdz grāmatas beigām sastopami vieglāk uztverami stāsti. Stāsta Maza satikšanās pirmajā pusē beidzas nost zivis Sidnejas piekrastē, bet otrā pusē beidzas nost cilvēki… Pirmā puse iezīmē piemērotu fonu un sagatavo ceļu otrai pusei. – Nākamajā stāstā vecas austrāliešu lēdijas kopīgi ēd Ziemsvētku pusdienas. Tēlojums meistarīgs, atmosfaira vieš labsajūtu un optimismu: „Tās bija labi izdevušās Ziemsvētku pusdienas. Neviena nebija ne klupusi, ne slīdējusi, ne nometusi kādu trauku, saplēsusi kādu glāzi, vai citādi sevi vai citus vai lietas savainojusi. Skaistas viesības.” Nāk prātā šai sakarā necik senā dāņu filma Babetes mielasts.

Stāstā Caur sirdsveidīgo lodziņu tēvs, šķirtenis, jūtas īpati, dīvaini, kā drusku nepilnīgs, kā atpalicis, bet arī kā visa labāk zinātājs, kad viņa pirmās sievas bērni abi reizē precas.

Titulstāsts, kas seko Gaskarem, kā arī turpmākie stāsti ir grūtāk tverami, kaut visai delikāti, un būtu atstājami lasīšanai tad, kad pie Ķikures stila jau kaut cik pierasts. Lai kā ar sižetu un fabulu, patīkami ir uzdurties vienai otrai izteiksmes pērlei. Kino cienītājiem tūlīt būs īstā aina gara acu priekšā, kad viņi izlasīs teikumu: „Pēteris… aiziedams uzsmaida savu labo, mazliet ieskābušo Dāvida Nivena smaidiņu.” Kungiem, kam baudu sagādā tīra krekla uzvilkšana katras jaunas dienas rītā, patiks šāds viņu apģērba gabala raksturojums: “Kreklam zem kakla saites vajadzēja būt kā siltam ledum, ja tāds varētu būt, pieglaudīgam, dzīvam, elegantam, bet bez veikala cietuma un bezpersonības.”

Jāpukojas gan no jauna par visām tām pašām pareizrakstības kļūdām, uz kādām jau nācās aizrādīt, apcerot Kā plūsti, Aiviekste. Neskaitāmas reizes skaitleņi no 11 līdz 19 rakstīti kā patsmiti. Gadās lieki burti (dzelzs-celnieks, salauzšana) un liekas garumzīmes (saprotāma, nesaredzāmi, nepanesāma, iedvēsme, rudēns). Citur atkal garumzīmju trūkst (tīrija, kasija) un nepareizi rakstīti gan latviski vārdi (iztaba), gan aizguvumi (filosofja, resonance, oficieli). Ja grāmatas saturs nebūtu tik smalks, tad nebūtu tik pārmērīgi ko uztraukties, bet tagad jānožēlo, ka prastumiņi rakstībā samazina smalkuma pakāpi, kādu lasītājs izjūt, nākdams par jauno izdevumu pie kāda kopiespaida.

—————————————————————————————————-

Treji Vārti 01.03.1991
Austrālijas latviešu sāpes un cerības
Julieta Rumberga

Aleksandrs Zariņš BITES UN BUMERANGS, — latvieši piektajā kontinentā.
LaRAs Grāmatu klubs. 1989. 398 lapp.

…
Zariņš plaši stāsta arī par Austrālijas latviešu vārda mākslas kopējiem: Mintautu Eglīti: “Nosēstos citiem aiz muguras, klusēju un skatos cilvēkos — tā man vienmēr paticis,” — saka Mintauts Eglītis (Meistara Celma kapellā); Teodoru Tomsonu: „Tomsons mīl pigorus un zirgošanos, tādēļ, cilpojot lejā no Bondai krusta stacijas uz Edžklifa ceļa 177. māju, mēģināju iedomāties, kādu sagaidīšanu dzejnieks man būs sapunktierējis. Olafu Stumbru bija sagaidījis kails un atvainojies, ka neesot gaidījis viesi ierodamies divu dāmu pavadībā.” (251). Osvaldu Lāci: “Lāča varoņu ceļus, līdzīgi Steinbekam, pavada lieliski dabas apraksti, un it bieži pavīd humora smaids.” (261). Par Ernu Ķikuri autors saka: „Ernā Ķikurē ir apvienots lauku saimnieces nemaldīgums, smagnējums un vienkāršība ar Rietumeiropas gara aristokrātismu.” (266). Tāpat trāpīgi teikumi veltīti Spodrim Klauvertam, Ernai Lēmanei, Lūcijai Bērziņai, Uldim Siliņam un katram, kam šajā grāmatā paredzēta vieta. Minēti arī jaunie drāmas autori un gleznotāji. Vispār grāmatā minēto censoņu skaits ir par lielu, lai visus pieminētu šajā rakstiņā. Varu apliecināt, ka grāmata nepievils nevienu lasītāju, kam liela zinātkāre un interesē latviešu tautas atsevišķu cilvēku likteņi, centieni un panākumi.

———————————-

Jāņa Jaunsudrabiņa balva mūsu novadniecei       
Elza Rudenāja [Madonas muzeja vadītāja, 1991]

Glābdamies no paredzamajām padomju okupācijas varmācībām, 1944. gada rudenī liela daļa mūsu tautiešu, starp tiem arī mūsu novada ļaudis, bija spiesti atstāt dzimteni un meklēt patvērumu svešumā, viņu vidū arī pazīstamā trimdas rakstniece Erna Ķikure.

Bija liels prieks, uzzinot, ka 1991. gadā Jaunsudrabiņa balva piešķirta Ernai Ķikurei par grāmatām ‘Kā plūsti, Aiviekste?’ (1989), ‘Uz tilta’ (1990) un ‘Ceļa akmeņu raksts’ (1990).

Jāņa Jaunsudrabiņa balva nodibināta 1962. gadā 1000 dolāru apmērā, nolūkā veicināt trimdas prozas attīstību un to ir jau saņēmuši trimdas rakstnieki Astrīde Ivaska, Margita Gūtmane, Jānis Klīdzējs, Aina Zemdega, nu arī Erna Ķikure.

Ernas Ķikures mūža ritējums sācies 1906. gadā Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta ‘Ķikuros’ zemnieku Bērziņu ģimenē. Mācījusies vietējā pamatskolā, tad Madonas ģimnāzijā. Tālāk Ernas Bērziņas ceļš ved uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kur viņa beidz grafikas meistardarbnīcu, līdztekus apgūstot klavierspēli Latvijas Valsts konservatorijā.

Literatūrai pievērsusies trimdas mītņu zemē Vācijā, skaisti izgodājot savas dzimtās sētas vārdu – ‘Ķikuri’ – savā literārajā pseidonīmā. Tālāk dzīves gaitas Ernu Bērziņu, pēc vīra uzvārda – Dzelmi, aizved uz Austrāliju, vēlāk Kanādu, kur rakstniece dzīvo arī tagad, rosīgi nododamās literāram darbam, kaut gan plecos 85 mūža gadu kalns, no kuriem lielākā daļa smaguma pilni. Katru gadu top pa kādai Ernas Ķikures grāmatai. Arī 1991. gadā viņa jau paguvusi lasītājus iepriecināt ar darbu ‘Tu prasi patiesu stāstu’.

Sveicam no sirds rakstnieci ar Jāņa Jaunsudrabiņa balvas piešķiršanu. Līdz ar Dzimtenes sveicieniem vēlam, lai turpmākie mūža gadi neliec plecus, lai ir veselība, možs gars, darba prieks un jaunas radošas veiksmes.

————————————————————————————————–

Austrālijas Latvietis 6.09.1991
Also: Laiks USA
   Treji Vārti
   Latvija Amerikā
   Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija”
Atzinība Ernai Ķikurei                                                
Viņai piešķirta Jaunsudrabiņa prozas balva
Kārlis Zvejnieks, Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas fonda priekšsēdis

Lai veicinātu jaunu prozas darbu rašanos, kas ienestu latviešu daiļliteratūrā jaunas vērtības, palikdami augstas mākslinieciskas kvalitātes robežās, Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas fonds ar paša Jāņa Jaunsudrabiņa piekrišanu vēl īsi pirms viņa nāves 1962. gadā nodibināja viņa vārdā nosaukto prozas balvu.

Balvu $1000 apmērā piešķir ik pa pāris gadiem mūsu trimdas prozas autoriem. Balvas līdzšinējie ieguvēji ir Ilze Šķipsna, Margarita Kovaļevska, Andrejs Irbe, Benita Veisberga, Eglons Spēks, Jānis Gorsvāns, Laima Kalniņa, Artūrs Baumanis, Indra Gubiņa, Astrīde Ivaska, Margita Gutmane, Zinta Aistara, Jānis Klīdzējs un Aina Zemdega. Viņiem šogad pievienojas AL ilggadīgā līdzstrādniece Erna Ķikure (Dzelme) ar 3 grāmatām: Kā plūsti, Aiviekste? (1989.), Uz tilta (1990.) un Ceļa akmeņu raksts (1990.). Vērtēšanas komitejā šogad bija Nora Kūla, Gunārs Saliņš un prof. Juris Silenieks, un viņu lēmums šogad ir vienprātīgs. Vērtētāji par Ķikures prozu izsakās šādi:

NORA KŪLA: „Lasot Ķikures prozu, ir tāda sajūta it kā kavējoties galerijā, kas piepildīta mazām, šķietami vārām, gandrīz vai gaistošām impresijām. Taču tās neizgaist, drīzāk gan iegrebjas lasītāja atmiņā. Manuprāt, Ķikures un Jaunsudrabiņa darbi ir ļoti radniecīgi, ne tik daudz stila vai tematu izvēlē kā spējā saskatīt būtisko šķietami ikdienišķās vai pat necilās situācijās un uzburt mirkļu iedomu gleznas no tām. Iespējams, ka šai radniecīgajai pieejai pamatā ir tas, ka viņi abi ir nevien rakstnieki, bet arī mākslinieki. Ernas Ķikures darbos ir raksturīga to pārliecība, vienalga vai tēma ir dzīve latviešu sētā šī gadsimta sākumā, vai saorganizēta svētku maltīte vientuļām, slimīgām pensionārēm šodien. Viņas darbi ‘runā’ uz lasītāju un ar to. Viņa nevairās no iespējami pretrunīgām vai pat ‘neērtām’ šīsdienas tēmām, bet tās top pārkausētas tā, ka neviļus nāk prātā Jaunsudrabiņa līdzība par balto kreklu un ziedošo linu druvu.”

GUNĀRS SALIŅŠ: „Ar trim pēdējo gadu grāmatām Erna Ķikure, tā liekas, atvērusi mums gan savas mājas, gan visus savus skapjus un lādes, ģimenes albumus, dzejoļu klades, skiču burtnīcas, jaunības atmiņu pierakstus, savus jaunākos stāstus, bēgulības un trimdas chroniku lappuses, refleksija par dzīvi, par mākslu, par mīlestību – par visu ko. Un viss gauži interesants, gauži saturīgs. Un savs. Skaties tik apkārt: kas vēl? Šajās grāmatās mēs sastopamies ar nobriedušu mākslinieci, kam vēriens izteikties par visu ko – vēriens un ķēriens. Viņas stāstījums daudzkārt izrisinās līdz smalkām jo smalkām niansēm, līdz atskartām par cilvēku likteņiem, par dzīves, par pasaules jēgu. Bet – pretstatā dažam citam mūsu prozas novatoram vai novatorei, kas savu rakstāmo raksta ļoti izgudrēm – Ķikurei tas, šķiet, padodas ļoti tieši, ļoti spontāni, it kā pirkstgaliem vien pieduroties. Viņa katrā ziņā ir pelnījusi Baltās grāmatas autora balvu.”

PROF. JURIS SILENIEKS: „Ķikures prozā forma ir saliedēta ar domu. Viņas stils ir apvaldīts, bieži aprauts, bet ne bez liriskām ieskaņām. Viņas dabas apraksti ir iezīmīgu domu caurausti. Un kaut arī viņas sižeti visā visumā aptver ikdienas situācijas, autores vērotāja acs redz cauri banalitātei un ar zināmu ironisku vai traģisku vērojumu atrod cilvēka eksistences nemainīgas kvalitātes, kas ir klasiskās literatūras ievirze daudzu vērtējumā. Klasiska, šajā speciālā nozīmē, ir arī Ķikures nostāja pret lasītāju, kurš netiek pazemots, kā tas it bieži mūsu literatūrā ir redzams, kad autors sevi uzskata par pārāku un žēlsirdīgi atļauj lasītājam ieskatīties viņa ģeniālā darbā. Ķikures pazemība ir patiesa. Viņas zināšanas un izpratne par pasaules literatūru un kultūru vispār, kā redzams, no viņas pieredzes un izjūtām ‘uz tilta’, starp diviem kontinentiem un dažādām kultūrām, paver apvāršņus, kas liek lasītājam domāt, atklāt, vērtēt.”

AUTORE UN DARBI

Erna Ķikure (Dzelme) dzimusi 1906. gada 4. oktobrī Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās. 1924. g. beigusi Biržu vidusskolu (vēlāko Madonas ģimnāziju), 1932. g. – Latvijas Mākslas akadēmijas grafisko meistardarbnīcu ar mākslinieces-grafiķes grādu, paralēli mācoties arī Latvijas Tautas konservatorijā klavierspēli.

Latvijā no 1932-40. gadam strādājusi par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Ilūkstes valsts ģimnāzijā. Vienu gadu papildinājusies grafikā Antverpenes mākslas akadēmijā Beļģijā. 1944. g. izceļojusi uz Vāciju, bet 1949. g. no turienes uz Austrāliju, kur dzīvojusi galvenokārt Sidnejā. Kopš 1983. g. dzīvo Kanādā, kurp apmetušās viņas meitas – gan Britu Kolumbijā, gan Montreālā, gan Kalgerijā, Albertā. Rakstīt sākusi Vācijas trimdā un to turpina Austrālijā un Kanādā. Publicējusi grāmatas:

Mūsu kaimiņš, proza, 1962., Austrālijā; Ķikures un Sarmas vēstules, sarakste, 1980., ASV; Artava, dzeja, 1988., Kanādā; Kā plūsti, Aiviekste? Proza, 1989., Kanādā; Uz tilta, proza, 1990., Kanādā; Ceļa akmeņu raksts, dzeja un proza, 1990., Kanādā; Tu prasi patiesu stāstu, proza, 1991., Kanādā.

Erna Ķikure ir Latviešu rakstnieku apvienības un Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas biedre, piedalījusies rakstnieku nedēļās 1987. g. Kalamazū, 1989. g. Losandželosā un sarīkojumos Austrālijā, ASV un Kanādā. Par sevi Erna Ķikure saka:

„Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdas, tas ir – skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt; nenocietināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā. Protams, zeme un daba ātrāk aizpilda zaudēto nekā cilvēks. Pret svešuma cilvēku aizspriedumi mūsos dzīvo ilgāk. (Varbūt īsti nezūd nekad…)

Domājot par radošo garīgu darbu, bērni un ģimene sākumā ņēma visu laiku un enerģiju. Jauna ģimene tāda ir. Vēlāk, un tā līdz pēdējām dienām, bērni ņemto visādā veidā bagātīgi atlīdzinājuši. Viņi gāja skolās, studēja un nesa mājā un dalīja savu jaunajā dzīvē, jaunajā zemē atrasto. Savstarpēja audzināšana nav beigusies. (Mainījusies varbūt tai ziņā, ka bērniem sākusi piekrist arī audzinātāju loma…)

Atbilstot, kas palīdzējuši mana rakstnieces ceļā: Jānis Āboliņš, latviešu valodas skolotājs Madonas ģimnāzijā. Jānis Sarma (Kalniņš), rakstnieks morāls balstītājs un ierosinātājs. Kārlis Freimanis, izprotošs kritiķis, iejūsminātājs un iedvesmotājs. Emīls Dēliņš, latviešu avīzes Austrālijas Latvietis redaktors, atsaucīgs, redzīgs darbu publicētājs. Aleksandrs Zariņš, cerīgs, nešaubīgs grāmatu izdevējs Austrālijā.

Publika? – Ir bijusi atsaucīga, cik tas viņas spēkos. Un tās spēkos būtu bijis vairāk, ja tā vairāk izmantotu savu atrašanos pasaulē, tuvu pasaules literatūras krājumiem, kurus piesavinātajā svešvalodā varētu lasīt bez tulkošanas pūlēm (kā tas bija mājās). Lasītājs ar savām prasībām palīdz vai bremzē rakstniekiem radīt vērtīgākus darbus.

Trimdas apstākļos radošam rakstniekam nevēlamā ir diezgan. Publicēšanās tikai laikrakstos nepalīdz rakstniekam augt lielumā. Iespiesto grāmatu neizpirkšana bremzē grāmatu iznākšanu un līdz ar to rakstnieka augšanu. (Vainots mūsu mazais skaits te, protams.) Izklaidētā emigrantu dzīve pa visiem pasaules stūriem varbūt rada rakstniekus un to darbus kvantitatīvi, bet ne kvalitatīvi. Valoda te nevar attīstīties brīvi, tā jāsargā no svešvalodas ietekmes, tai draud sastingums, izteiksmes vienmuļība, jaunu vārdu trūkums. Emigrācijā rakstnieka darbs, materiāli neatalgots, nes zaudējumus.

Bet tas, ka grāmatu rakstīšana, iznākšana un lasīšana latviešu mēlē izsīks un apstāsies, — jau ir pravietots sen, bet par spīti visiem ļauniem paredzējumiem tas vēl nenotiek.

Ja trimda nebeigsies (nekad?) – tad, jādomā gan, beigsies visas šīs debates… Un tomēr – nav vairs, ‘vecie laiki’; tik viegli mēs nepazudīsim kā mūsu agrākie emigranti. Ja pavērsies ceļš šīs puses grāmatai uz mājām, tad to svērs un vērtēs tur, un jo ilgāk uz to jāgaida, jo pārbaude būs grūtāka, lai arī – kas ir labs, tas paliek labs arī laika tecējumā; ir tomēr kāda darba svaiguma zelta puteklis, kas nobirst.

Kas mums paliek? – Ticība, ka mēs neiznīksim. Ka mūsu darbs atradīs savu vietu un nozīmi mājās. Pasaule ir pilna maiņu, un mums ir arī – jaunie.”

Lai mūža norietā uzkrātā Ernas Ķikures dzīves gudrība un rakstītais vārds iepriecina vēl ilgi mūs – kā vecos, tā jaunos!

—————————————————————————————————-

Literatūra un Māksla 13.09.1991
Jaunsudrabiņa balva – Ernai Ķikurei
Herberts Vītols


Lai veicinātu trimdas prozas attīstību, 1962. gadā tika nodibinātā Jāņa Jaunsudrabiņa balva (1000 dolāru apmērā). Laika gaitā to guvuši tādi (nu jau arī mums) pazīstami rakstnieki kā Ilze Šķipsna, Andrejs Irbe, Astride Ivaska, Margita Gutmane, Jānis Klīdzejs, Aina Zemdega u.c. Šogad viņiem pievienojusies Kanādā dzīvojošā prozaiķe Erna Ķikure ar trim grāmatām: Kā plūsti, Aiviekste? (1989), Uz tilta (1990) un Ceļa akmeņu raksts (1990). Gunārs Saliņš: «Šais grāmatās mēs sastopamies ar nobriedušu mākslinieci, kam vēriens izteikties par visu ko – vēriens un ķēriens.»

Erna Ķikure (Dzelme) dzimusi 1906. gadā Madonas apriņķī. Beigusi Latvijas Mākslās akadēmiju (grafikas meistardarbnīcu). 1944. gada izceļojusi uz Vāciju, kur arī pievērsusies literatūrai. Ilgāku laiku dzīvojusi Austrālijā, un viņas talantu balstījuši turienes literāti (Jānis Sarma u.c.). LM redakcija saņēmusi dažas E.Ķikures pēdējo gadu grāmatas, tostarp jaunāko Tu prasi patiesu stāstu (1991). Ceram pie šīs prozas atgriezties kādā recenzijā.

————————————-

Rīgas Balss 2.10.1991
Teātris                                                                                     
Nepazīstamie, nezināmie…
Kārlis Rieksts

Rīgas Muzikāli poētiskais teātris sāk kamerizrāžu ciklu par latviešu rakstniekiem. Pirmais šī cikla iestudējums – ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’. Tā pamatā – Austrālijā dzīvojošo latviešu Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures sarakste piecdesmitajos gados, kā arī Jāņa Sarmas romāna ‘Rotaļa bez noteikumiem’ epizodes.

Zemgalietis Jānis Sarma (1884.-1983.), īstajā vārdā Jānis Kalniņš. Gleznotājs un rakstnieks. Periodikā sāk publicēties divdesmito gadu Latvijā, taču pirmā grāmata parādās trimdā, kad autoram jau 70. Bagāta ir nākamā desmitgade, kad nāk klajā četrpadsmit grāmatas. Stāstu un dzeju krājumu vidū ir arī vairāki liela apjoma romāni – ‘Rūsa’, ‘Negantnieks’, ‘Kalnakūļu Vikta’. Daži no tiem tiek izdoti atkārtoti. Kritiķis Oļģerts Rozītis trimdas izdevumā ‘Tilts’ 1964.gadā par Jāni Sarmu rakstīja: „Gribas ticēt, ka Sarmas laikmets nu tikai vēl sāksies. Viņa grāmatu klāsts ir bagāta viela mūsu literatūras zinātniekiem, un es ticu arī, ka, viņu ierosināti, pa Sarmas grāmatu takām staigās daudzi lasītāji.” Savukārt pats rakstnieks reiz teicis: „Es rakstu Latvijai, es ceru, ka kādreiz manas grāmatas izlasīs ļaudis Latvijā.”

Pasaules Brīvo latviešu apvienība godinājusi Jāni Sarmu ar trimdas Tautas balvu, to piešķirot 1965 gada 18.novembrī.

Dzelme-Ķikure dzimusi Ļaudonā. Absolvējusi Madonas vidusskolu, studē Latvijas Mākslas akadēmijā. Papildinājusies ārzemēs – Francijā un Beļģijā. Rakstniecībai pievēršas trimdā. Viņas pūrā – stāsti, noveles, dzejas. Šobrīd dzīvo Kanādā un nule saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa balvu par pēdējos gados klajā nākušām grāmatām ‘Kā plūsti, Aiviekste?’, ‘Uz tilta’, ‘Ceļa akmeņu raksts’. Rakstnieces jaunākā grāmata – ‘Tu prasi patiesu stāstu’ iznākusi šogad.

Dokumentālā iestudējuma ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’, kas tapis Kārļa Pamšes un Gunāra Zemgala interpretācijā, pirmizrāde būs rīt, 3.oktobrī, koncertzālē ‘AVE SOL’. Lomās – Māra Zemdega un Kārlis Pamše.

————————————-

Treji vārti Nr 144, 1.11.1991

Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balva
1991. gadā piešķirta Treju Vārtu līdzstrādniecei Ernai Ķikurei (Erna Dzelme, dz. Bērziņa).

[Rakstniece Erna Ķikure — LPB Austrālijas kopas apgāda izdotas stāstu grāmatas Mūsu kaimiņš kristībās 1962. g. Engadinē, Sidnejā. Foto — A. Lejietis.]

Erna Ķikure ir nevien prozas rakstniece, bet arī dzejniece, māksliniece — grafiķe (beigusi Latvijas mākslas akadēmijas grafikas darbnīcu) un ir skolojusies mūzikas mākslā Latvijas konservatorijā un Sidnejas konservatorijā, Austrālijā. Latvijā viņa strādājusi par ģimnāzijas skolotāju, bēgļu gaitās uz Vāciju devusies 1944. gada rudenī, izceļojusi uz Austrāliju 1949. gadā, bet kopš 1983. gada dzīvo Kanādā.

Pirmā Ernas Ķikures literārā publikācija parādījusies apm. 1940. gadā žurnālā Sējējs. Vēlāk dzejoļi un īsproza publicēti latviešu periodikā ārzemēs. Iznākušas grāmatas: stāstu krāj. Mans kaimiņš (1962.), Ķikures un Sarmas vēstules (1980), dzejoļu krāj. Dienas un gadi 1985., dzejoļu krāj. Artava (1988.), prozas darbs Kā plūsti Aiviekste (1989.), stāstu krāj. Uz tilta (1990.), tēlojumi un dzeja Ceļa akmeņu raksts (1990.) un stāsti Tu prasi patiesu stāstu (1991.), par kuru ieguvusi J. Jaunsudrabiņa balvu.


Rakstnieku nedēļa Losandželosā, jūnijā, 1989.


[Front centre: Kārlis Zvejnieks, Erna, Māra Zālīte]