LARAs LAPA 43, 1991./1992.g. ziemā
LARAs Rakstnieku nedēļa
Indra Gubiņa
Vai es dzirdu balsis?
Tik tiešām!
Skatos fotogrāfijā, kuŗā RN 89 dalībnieki stāv saulainā dienā un skatās man pretim. Es viņus dzirdu. Ne tikai viņus vien, bet visu to murdēšanu, mutuļošanu, dziedāšanu, runāšanu un arī klusumu, kas mūs apņēma tajā vienā nedēļā, laikā no 23. jūn. līdz 5. jūlijam.

[Group photo: RN 89 )1989.g.23. jūn. – 30. jūn.) dalībnieki. No kr. p. pirmajā rindā: Biruta Zvejniece, Aina Vāvere, Kārlis Zvejnieks Aleksandrs Zariņš, Freds Launags. Otr. r. no kr. p.: Maija Meirāne, Viktors Neimanis, Alberts Bels, Aina Kraujiete, Lidija Venta-Dobrovoļska, Māra Zālīte, Māris Čaklais, Benita Veisberga, Velta Saulīte, Indra Gubiņa. Tr. r. no kr. p.: Ilgvars Spilners, Skaidrīte Rubene, Edīte Zuzena, Anšlavs Eglītis, Erna Ķikure (daļēji aizsegta), Māra Celle, Laima Kalniņa, Elza Reinberga, Maruta Voitkus, Margarita Biezaite. Cetr. r. no kr. p.: Aija Spilnere, Roberts Mūks, Dagmāra Vallena, Rita Petričeka, Dzidra Zeberiņa, Rūdolfs Hofmanis, Nora Kūla-Priedīte, Alma Bēne, Ervīns Antons, Rasma Kiršteina, Jānis Gorsvāns. Foto: Helēna Hofmane.]
Paveŗaties man līdz šajā fotogrāfijā. Tā bija diena, kad priecīgi savā vidū apsveicām mūsu rakstniecības maestro – Anšlavu Eglīti.
Pašā priekšā uz kāpnēm sēž Biruta Zvejniece, LARAs priekšnieka Kārļa palīgs, administratīvā darba darītāja. Viņai blakus kaut ko vēl prasa Aina Vāvere, kuŗa visas šīs dienas staigāja it kā ar Austrālijas sauli sejā, referēja par drāmu, par valodas izteiksmes līdzekļiem, un vienā vakarā pat piedzīvojām viņas LARAs Grāmatu kluba izdotās jaunās grāmatas “Svešatnes albums” kristības. Šajā kontinentā tas bija kas jauns.
Fotogrāfijas vidū pats LARAs priekšnieks, Kārlis Zvejnieks, kuŗš, šo nedēļu atklājot, deva ļoti labu, koncentrētu pārskatu par trimdas literatūru. (Vai viņš dabūja paklejot un izbaudīt skaisto Lojolas universitātes apkārtni, kā mēs citi? Laikam gan ne!)
Viņam blakus vienmēr smaidīgais, izpalīdzīgais Austrālijas Latvieša redaktors Aleksandrs Arvīds Zariņš. Šoreiz sniedza ļoti interesantu referātu par pag. gadā mirušo dzejnieku Teodoru Tomsonu.
Pavirzījies tālāk – Brīvās Latvijas un arī LARAs LAPAS bijušais redaktors – Freds Launags. Varbūt viņš izskatās drusku bēdīgs, jo pēc nedēļas taisījās ceļā uz Austrāliju!
Fotogrāfijā no kreisās – stāv Maija Meirāne-Šlesere, kas atbraukusi, tūlīt zināja, kā lekciju telpu izgreznot tīkamāku. Maijai nesen iznāca pirmais dzejoļu krājums Dūmistaba, kuŗā viņa lasītājus ieved īpatnējā secīgumā, gan ar buŗamiem vārdiem, gan valodas bagātību. Viņai blakus Viktors Neimanis, pat bildē sniegdamies ar roku pēc savas Ainas Kraujietes. Viņi abi kopā sniedza bagātīgu referātu par trimdas rakstnieku paaudžu maiņām.
Starp viņiem stāv viesis no Latvijas – Alberts Bels (pirmie burti no – Baigi ellīgs latviešu stāstnieks – tā radās vārds!)
Blakus Ainai – allaž elegantā Lidija Dobrovoļska, kuŗai blakus atkal Latvijas viesi – Māra Zālīte un Māris Čaklais. Visi trīs par Latvijas pašreizējo literatūras stāvokli, par agrāko, par sevi, lasīja savus darbus un pavēra plašāk mūsu acis un sirdis. Mūsu pulkā viņi iekļāvās gan nopietnās sarunās, gan Naksniņās, un likās – esam jau gadiem pazīstami. Taču – viena mēle, viena dvēs’le, viena zeme mūsu!
Starp Māru un Māri redzama klausītāja Elza Reinberga un viņai blakām enerģiskā, zinīgā Maruta Voitkus-Lūkina. (Žēl, ka arī viņa taisās uz Austrāliju. Būtu LARAi noderīga tepat!) Mārim blakām stāv Benita Veisberga un pašā rindas galā – es pati, knibinoties ap foto aparātu. Aiz manis Velta Saulīte, kuŗa, no Austrālijas atlidojusi, Kalifornijas maigajā klimatā pamatīgi saaukstējās, tomēr savu Rūtiņu Matildu gan nolasīja, gan nodziedāja. Aiz viņas – arī no Austrālijas – Margarita Biezaite, šoreiz ar lielisku referātu par Lāčplēša tematu un arī par Austrālijas latviešu rakstniekiem.
Skatu atkal derētu pārsviest uz fotogrāfijas kreiso pusi, kur aiz Maijas Meirānes redzams “Laika” red. I.Spilnera viens vaigs. Viņam blakām Skaidrīte Rubene, un viņu no šīs reizes atcerēsimies ar ļoti iejūtīgo V.Belševicas dzejoļu lasījumu, kā arī ar atjautīgo stāstījumu, kā vajātais rakstnieks Rušdijs kļuva par latvisku Rušinātāju.
Galvu pavisam uz otru pusi no vīra pagriezusi Aija Spilnere. Varbūt ciešāk vēro blakus stāvošo Robertu Mūku, kuŗam, nez’ kāpēc, nestāv blakām, kā visu laiku šai nedēļā, pacietīgā dzīves biedre Elza. Starp Viktoru Neimani un Albertu Belu it smaidīga skatās Edīte Zuzena un starp Belu un Aiju Kraujieti – Anšlavs Eglītis. Aiz viņa BATUN darbniece, šīs mūsu RN atreferētāja Dagmāra Vallena, tad vienmēr smaidīgā Rita Petričeka un aiz viņas Dzidra Zeberiņa. Klusā, mazā (tāpēc tikai daļu no galvas vien var redzēt) Erna Ķikure un viņai blakām Māra Celle, kuŗa laikam visu savu rakstīšanas talantu atstāj Ziemeļkalifornijas Apskatam. Tālāk smaida Laima Kalniņa un aiz viņas LARAS LAPAS mūžīgais palīgs Rūdolfs Hofmanis. Viņam blakām Nora Kūla-Priedīte (aha – cik svētīgas ir Rakstnieku nedēļas!), Nora šoreiz mūs apgaismoja atkal ar interesantu referātu par nevaroni latviešu literatūrā. Ieslīpi viņai priekšā – klusā, sirsnīgā Alma Bēne un aiz viņas šoreiz arī klusais Ēris. Tad – ar saules brillēm mana skolas laiku draudzene Rasma Kiršteina. Viņai laimējās vienā reizē izgāzt trīs kafijas tases! Kā punkts – vai stūrakmens fotogrāfijai un visai RN – šīs nedēļas izkārtotājs, jaukās vietas sameklētājs, LARAS LAPAS redaktors, nenogurstošais Naksniņu rīkotājs – Jānis Gorsvāns.
Bet visu te vēl nav. trūkst Ivara Lindberga, kuŗš atpūtas brīžos mūs apgaismoja tautas folklorā ar savas vecmāmuļas stāstiem. Viņš lasīja arī referātu par Māri Čaklo.
Trūkst Helēnas Hofmanes (protams, viņa taču fotografē!). Nevar aizmirst viņas darinātos Jāņu vainagus, ar kuŗiem varējām apsveikt Latvijas ciemiņus. Trūkst Astridas Stahnkes, kas interesanti un emocionāli (kā parasti!) stāstīja par Vizmu Belševicu. Trūkst Jāņa Klīdzēja, kuŗš gan tikai priekšpēdējā dienā varēja ierasties, bet tomēr – bija!
Jā, mīļie draugi! Ir tik labi uz jums visiem atkal skatīties un sajust tādu kā ģimenes piederību. Mēs taču esam vajadzīgi cits citam, mēs varam papildināt cits citu, un mēs varam dzirdēt balsis – gan tās ap mums, gan tālumā, gan skaidri pateiktos vārdus, gan to – kas starp rindiņām. Labi, ka šīs balsis skan un galvenais, ka vēl skan latviski – par Latviju!

[No kr. p.: Margarita Biezaite, Aina Vāvere, Skaidrīte Rubene, Roberts Mūks, Biruta Zvejniece, Kārlis Zvejnieks, Māris Čaklais, Erna Ķikure (centre front), Velta Saulīte, Elza Reinberga, Māra Zālīte, Alberts Bels, Dagmāra Vallena, Jānis Gorsvāns.]
————————————————————————————————-
Karogs 01.03.1992
“Vēss un tāls mirdz Dienvidu krusts” —
Viesturs Vecgrāvis
Šādi Austrālijas latviešu rakstniece Aina Vāvere raksturo garīgo izjūtu, kas lielākoties ir galvenā tam latviešu trimdinieku atzaram, kas 40./50. gadu mijā par savu patvēruma zemi izvēlējās svešo, eksotisko un faktiski pat minimālas informācijas līmenī mazzināmo terra Australis — aborigēnu cilšu un angļu valodā runājošo izdzīto, notiesāto, klaidonīgo, laimi meklējošo un — gaužām vienkārši! — arī pazemoto, nabadzīgo un nelaimīgo cilvēku zemi, kuru viņi centās ne tikai fiziski, bet ari dvēseliski veidot par savu jauno Tēvzemi.
Insulāra apzina, ģeogrāfiskas un arī garīgas atšķirtības apziņa no pārejās pasaules ir vidusmēra austrālieša pasaules izjūtas centrālais vaibsts. Tuksneši, meži, kas nereti ir ugunsgrēku apņemti, okeāns, kurš vienmuļi bliež savus viļņus pret krastu, it kā atgādinot, ka viņš ir šķīrējs un attālinātājs no “vecās pasaules”, un pretstatā tam strauji izaugošie pilsētu konglomerāti un ņirbošu automašīnu kustīgums, metāliski spīdošu rūpnīcu trokšņainība — tie ir kontrasti, kuros dzīvo Austrālijas pilsonis vai iedzīvotājs, pārvarot lielus attālumus starp milzu pilsētām klusuma un vientulības zonās.
[…]
Ar Austrālijas kontinenta rakstniecību saistīta ir ari J. Jaunsudrabiņa prozas balvas 1991. g. laureātes Ernas Ķikures, īst uzv. Dzelmes darbība. Mani ļoti pārsteidza ar savu sulīgo stāstījumu un eksistenciālo smeldzi agrīnais E Ķikures īsprozas krājums “Mūsu kaimiņš” (izd. 1962. g.). 80. gadu nogalē E. Ķikure, dzīvodama jau Kanādā, apkopojusi vēl divas lakoniskas, taču psiholoģiski un filozofiski piesātinātas īsprozas grāmatas — “Ce|a akmeņu raksti” (1990. g.) un “Pastāsti man patiesu stāstu” (1991. g.), kurās darbības teritorija aptver gadsimta pirmās desmitgades laukus, apsudraboto brīvvalsts optimisma laiku, Vācijas bēgļu un filtrācijas nometņu pazemojumus un šausmas, un smalkjūtīgu, dvēseliski tiešu iedziļināšanos Austrālijas dabā un ļaudīs. Šķiet, ka E. Ķikure no visiem Austrālijas latviešu rakstniekiem “visatvērtāk” ir uztvērusi jauno realitāti un līdzīgi kā citi, nesdama līdzi arī Latvijas atmiņu gaišumu, nav to pretstatījusi Austrālijas ikdienišķajai esamībai, bet, gluži otrādi, Austrālijas vidi, telpu spējusi padarīt par latvietim tuvu.
[…]
———————
Austrālijas Latvietis 13.03.1992
Tikšanās ar Ernu Ķikuri
Viņa Sidnejā atceras 85 mūža gadus
K.
Rakstnieci Ernu Ķikuri draugi dēvē par moderno Kukažiņu, jo viņa laiku pa laikam ceļo no meitas Ineses Kanādā pie meitas Dzidras Sidnejā, Austrālijā. Pēc 7 gadu nodzīvošanas pie Ineses, rakstniece 1992. gada sākumā atlidoja uz Austrāliju, lai februāra mēnesi pabūtu kopā ar meitu Dzidru. Tā kā rakstniece joprojām ir Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas locekle, tad “presinieki” 22. februāra pēcpusdienā pulcējās kopas valdes priekšsēža Aleksandra Zariņa ģimenes mājā Engadīnē, lai tiktos ar seniori un iepazītos ar viņas 1991. gadā klajā laistajām, bet Austrālijā vēl nesaņemtām jaunākajām grāmatām. Tās ir Ceļa akmeņu stāsts, Sarakste ar Jāni Sarmu 1958.-1962. g. un Tu prasi patiesu stāstu.

[1. rindā no kreisās – Dzidra Dzelme-Mičele, Olita Zariņa, Kārlis Gulbergs, Aleksandrs Zariņš, Erna Ķikure, Elga Leja, Ina Rone, 2. rindā – Uldis Misiņš, Linda Misiņa, Vita Kristovska, Māra Kiope, Imants Ronis, Ivars Apelis un Anita Apele. Skat. rakstu. AL uzņēmums.]
Sanāksmei bija arī sentimentāli vēsturiska pieskaņa, jo pirms 30 gadiem – 1962. gada LPB sanāksmē – tais pašās Zariņu mājās „nokristīja” Ernas Ķikures pirmo grāmatu Mūsu kaimiņš, kas bija arī LPB Austrālijas kopas Austrālijas latviešu daiļdarbu sērijas pirmā grāmata. Laika gaitā LPB apgāds laida klajā 22 grāmatas, bet Ernai Ķikurei kopš tā laika dažādos apgādos iznākušas 9 grāmatas.
22. februāra sanāksmē Kārlis Gulbergs lasīja Ernas Ķikures stāstu Vītrags, bet Ina Rone – dzejoļus no krājuma Dienas un gadi. [Photos below]

Pieminot rakstnieces aizvadītos 85 mūža gadus, nodziedāja Daudz baltu dieniņu. Viesu pulkā bija arī Latvijas viešņa Māra Kiope.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
.
—————————–
Stars (laikraksts Madonas rajonā) 18.04.1992
„Kā plūsti, Aiviekste?”
Dace Zvirgzdiņa
„Jūs jautājat pēc kāda mana grafiskā darba, teicu jau, ka te man nav. Bēgot kaut kur Ērgļu apkārtnē pa meža un pļavu ceļu, mēģinot apiet iebrucējus tankus, mums apgāzās viens vezums, tur zaļā pļavā palika liels rullis manu ofortu, ietītu kādā vilnas segā. Varbūt, ja neuznāca smagi lieti, kāds to atrada un, kas zina – kur kādā mājā vēl kāds no tiem ir.”
Tā nesen kādā vēstulē režisoram Kārlim Pamšem raksta astoņdesmitpiecgadīgā Erna Ķikure no Kalgari pilsētas Kanādā. Citā vēstulē septembrī apsveikums „brīviem latviešiem brīvā Latvijā”, vēl citā bažas, lai šejieniešiem no Rietumiem nepieliptu negatīvais, jo arī tur nebūt viss nav ideāli.
Mazliet tuvāk iepazīties ar šo sievieti varētu palīdzēt izstāde muzejā „Man prātā mana zeme” – veltījums dažiem trimdas rakstniekiem – mūsu novadniekiem (arī Zinaīdai Lazdai, Dainai Šķēlei, Andrejam Eglītim, Konstantīnam Strodam).
Erna Ķikure, dzimusi Bērziņa, savu pseidonīmu paņēmusi no dzimtajam mājām, Ļaudonas Ķikuriem, kas atradās pašā Aiviekstes krastā, Kalsnavas un Sāvienas pierobežā. „Aiviekste, labā upe, tur tecēja visam cauri, zila, sudrabaina, brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, sarkanu kā dzīvības spēku, gan ne pārlieku platu, bet spožu svītru, valdonīgu un dārgu.” („Kā plūsti, Aiviekste?”)
Tēvu, kādreizējo skolotāju, Ļaudonas pagasta vecāko Jāni Bērziņu 1919. gadā Pļaviņu tuvumā nošāvuši lielinieki. Māte Alvīne izrentēja daļu zemes, jo viena nevarēja tikt ar saimniecību galā. Visu mūžu viņa esot staigājusi tumšās atraitnes drēbēs un bijusi labākā draudzene meitām Ernai (dz. 1906.g. 4. okt.) un trīs gadus jaunākai Austrai (1909.–1990.).
Erna Bērziņa 1924. gadā beigusi Madonas vidusskolu. Atmiņās par skolas laiku viņa īpaši min latviešu valodas skolotāju Jāni Āboliņu un mūzikas skolotāju Arvīdu Dauguli. 1932. gadā viņa beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas meistardarbnīcu, bez tam mācījusies klavierspēli Tautas konservatorijā. Seko skolotājas darbs Ilūkstē un neilgi Sāvienā. Viņas linogriezumi skatāmi vairākās grupu izstādēs Daugavpilī un Rīgā.
Māsai Austrai Lācei, kas dzīvoja Ļaudonas Ruķos, ar trim maziem bērniem bija jāpieredz 1941. gada 14. jūnijs, tādēļ gluži likumsakarīgi, ka 1944. gada rudens pusē jaunā māksliniece kopā ar vīru Jāni Dzelmi, divgadīgo meitiņu Inesi un māmuļu dodas projām no Latvijas. Vācijā piedzimst Dzidra, bet māmuļa paliek uz visiem laikiem… 1949. gadā Dzelmju ģimene nonāk Austrālijā un ilgstoši dzīvo Vaiongā Sidnejas tuvumā. Viņiem ir sava saimniecība – lauki, kur audzē pupiņas un tomātus pārdošanai, vistu un pīļu ferma. Dienas ritmu nosaka kūts un lauku darbi, ēdiena gatavošana un veļas mazgāšana. Vienīgā retā atpūta ir kāda darbam nozagta stunda pie vecām klavierēm. „Mani nomāc tas, ka es pazaudēju savu dzīvi. Lai es spētu panest savu ikdienu, man ir it kā jāatsakās no tā, ka esmu cilvēks, sieviete, man ir jābūt tik trulai, lai es nekā nejustu,” viņa raksta Jānim Sarmam uz Melburnu 1956. gada 8. martā. Šis pavecais un pēc dēla nāves ļoti vientuļais rakstnieks ir viņas vienīgais garīgais atbalsts grūtajos gados, kad vienīgais mērķis ir – nodrošināt ģimenes eksistenci, dot iespēju meitenēm mācīties. E. Ķikure un J. Sarma sarakstās daudzus gadus, sākumā oficiāli, tad sirsnīgāk, laikiem ļoti intensīvi. Daļa no šīm vēstulēm pēdējos gados iespiesta divās grāmatās.
1950. gados Erna Dzelme sāk rakstīt nelielus stāstiņus, ko publicē avīze ‘Austrālijas Latvietis’ Melburnā. Nu iznākušas pavisam deviņas E. Ķikures dzejas un prozas grāmatas. Daļā no tām ne vien apskatāma, bet arī lasāma muzeja izstādē.
E. Ķikures stāstos nereti gandrīz nav notikumu, tikai atgādinājums, atmiņas par tiem. Darbības vieta – Latvija pagātnē vai Austrālija tagadnē, starp personām arī sveštautieši, kā tas mēdz būt emigrantu vidē.
Abas E. Ķikures meitas ir mākslinieces. Inese dzīvo Kanādā, audusi gobelēnus, tagad veido plastikas kompozīcijas no ādas. Dzidra joprojām mīt Austrālijā, ir grafiķe un ilustrē mātes grāmatas, kuru izdošanu uzņēmusies Inese. Pati rakstniece 1983. gadā pārcēlusies uz Kanādu, bet nupat februārī un martā uzņēmās tālo ceļu uz dienvidiem pie jaunākās meitas. Tāpat kā daudzi mūsu tautieši, arī viņas grib atbraukt uz Latviju.
Aktrise Māra Zemdega un Kārlis Pamše ir iestudējuši E. Ķikures un J. Sarmas vēstuļu un daiļdarbu fragmentu kompozīciju, ar ko viesosies Madonas muzejā Jurģu dienas pēcpusdienā. Gaidīsim madoniešus, ļaudoniešus un visus, kam tas varētu būt interesanti.
—————————————————————————————-
Austrālijas Latvietis 1.5.92
Skola pie lakstīgalu gravas, Rakstu krājums
Madonas Ģimnāzija
Sakārtojis Jānis Briedis, izdevusi Madonas ģimnāzijas bijušo skolotāju un audzēkņu kopa trimdā, 1990.g. Toronto, 384. Lpp., iespiesta 300 eksemplāros.
E. Silkalns
Izrādās, ka vairāki itin prominenti vēl dzīvi vai jau miruši Austrālijas latvieši savā laikā apmeklējuši Madonas ģimnāziju: Latviešu kredīt kooperatīva Melburnā ilggadējais iedvesmotājs un dvēsele Arvīds Prods, rakstniece Daina Šķēle (toreiz Dzintare) un Erna Ķikure (toreiz Bērziņa), archivārs un skolotājs Jānis Baltaks. Tur mācījušies abi ievērojamie literatūras kritiķi Jānis Rudzītis un Alfrēds Gāters, kā arī dziedone Ksenija Bidiņa. Madonas ģimnāzija ir ļoti nopietni ņemama skola: tā bijusi pirmā uz laukiem dibinātā latviešu ģimnāzija.
Bijušiem Madonas ģimnāzistiem un retajiem neatkarības gadu skolotājiem, kas vēl dzīvi, torontieša Jāņa Brieža sarūpētais rakstu krājums par viņu jaunības skolu derēs atmiņu atsvaidzināšanai un dažas klusas asaras nosusināšanai acu kaktiņos par to, ka pagātne nav atgriežama. Citi lasītāji grāmatā, kas nav ne labāka, nedz sliktāka par daudzām līdzīgām, meklēs līdzības ar savām jauno gadu skolām un varbūt arī visām šādām grāmatām raksturīgo humoru.
Audzēkņu nedarbi un patvaļa kā arī audzinātāju reakcija dažbrīd tik parasta, ka jādomā: tie madonieši tomēr bijuši visai neoriģināli. Tomēr ar smaidu var palasīt, kā pie skolas durvīm piestiprināta lapa ar atdarinātu direktora parakstu, ka skola lipīgu slimību dēļ slēgta, pat ja tas jau sen skatīts reiz tik populārajā vācu filmu komēdijā ar Heincu Rīmani Die Feuerzangenbowle. Ka skolas direktors Aizpurītis bieži slēpies pie pilsētas kino durvīm un ķēris gājējus, trīsdesmito gadu audzināšanas paņēmieniem laikam ir tikpat raksturīgi kā tas, ka deju vakaros nav ļauts dzert aukstu ūdeni, lai audzēkņi nebūtu tbc. Un skolotājas Dzintares novešana no temata mācību stundā un piedurkņu aizšūšana skolotājas Miķelsones mētelim… ai, ai!
Amizanti ir skolotāju raksturojumi. Bieži pietiek ar vienu pašu īpašību – atkārtotu ar nelielām nianšu maiņām vairāku atminētājos rakstos – lai skolotājs lasītāja acu priekšā nostātos kā dzīvs. Franču valodas skolotājs, vēlākais diplomāts Ludvigs Sēja, uz tāfeles rakstot, allaž pacēlies uz pirkstgaliem. Cienītais, daudzu arī bijātais vēsturnieks Pēteris Kalniņš, sabijis skolā vairāk nekā 20 gadus, cīnījies ar ‘zaļo pūķi’, kā mēdza teikt, grāmatā pārstāvēts ļoti pamatīgi, arī ar divām vēsturiskām apcerēm grāmatas beigās. Vācu okupācijas laikā Hitlera vārdu viņš izrunājis – Ķitlers. Pats viņš dēvēts par Totu, jo latīņu valodas stundās par pareizu atbildi skolēnu uzteicis ar vārdiņu Toto.
Direktoram Sprūdam runas defekts liedzis izrunāt burtu ‘r’, tāpēc Romas vietā viņš runājis par Omu. Direktors Aizpurīts mēdzis teikumu nobeigt ar ‘kas’. Dziedāšanas skolotājam Jānim Mūrniekam bijusi iesauka Largs, no largo. Direktors J. Dobulis, 1925. gadā no skolas atvadoties, noskūpstījis visas kora meitenes uz pieres un zēnus uz lūpam. O tempora, o mores!
1938. gada abiturients Dimitrijs Rubenis atceras savu fizikas skolotāju Jēkabu Kundrātu:
„Savas stundas viņš sagatavoja, iegaumēdams tekstu no fizikas mācības grāmatas. Lai būtu pilnīgi drošs, viņš atvērtu grāmatu nolika sev priekšā uz galda un reižu reizēm uz to šķielēja, gandrīz tāpat kā skolēni ‘špikojot’, stundu atbildot. Drīz vien mēs ievērojām, ka viņa runa vārdu vārdā atbilst grāmatā iespiestam tekstam. Man kaut kā piekrita loma viņa runai sekot, velkot ar pirkstu tekstam līdz. Ja skolotājs kādu vārdu izlaida, es to viņam tūlīt atgādināju. Mūsu attiecības, protams, šo manu izdarību dēļ nebija visai siltās.”
Protams, tādiem lasītājiem, kam prāts nenesas uz jokiem vien, rakstu krājums sniedz bagātīgu vielu arī nopietnākām pārdomām. Kā katra skola, arī Madonas ģimnāzija taču bija sabiedrisks mikroorganisms, kas labi atspoguļoja politiskās pārvērtības makro pasaulē: krievu okupācijas gadu, kad direktoru Aizpurīti nomainīja ateists, bet kaislīgais kordiriģents Stabulnieks, vācu okupācijas laiku, kad Veidenbauma vietā literatūras programmā nāca Andrievs Niedra un tml.
Rakstāmie stili grāmatas autoriem dažādi. Kultivētākie, kā jau varēja sagaidīt, abām raksiniecēm Ķikurei un Šķēlei, kaut Ķikures devumu traucē valodas kļūdas („mans tēvs bija nošauts no lieliniekiem”, „cītīgi vedu dienas grāmatu”), ko sakārtotājam Briedim būtu derējis palabot.
Krājumā bez rakstiem vēl daudz foto attēlu, galvenokārt dažādu klašu un gada gājumu grupu uzņēmumi, kur varam redzēt, kādi skolas gados izskatījušies rakstnieks Olģerts Liepiņš, žurnālists Raimonds Čaks, ilggadīgā Minsteres latviešu ģimnāzijas latīņu valodas skolotāja Mirdza Rinkusa u.d.c.
Madonas apriņķis īpatnējs tādā ziņā, ka tur ir krasi pagājušā gadsimta vietā iedarbināta cara polītika latviešu pievēršanā pareizticībai. Šim tematam veltīti divi vēstures skolotāja Pētera Kalniņa raksti – Hernhūtietis Dāvids Andrejs d. Balodies un Krieviskās pareizticības cīņa ar luteriski latvisko, — kas pirmpublicējumu pieredzējuši Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā. Šie abi raksti interesi par grāmatu varētu izraisīt arī tādos lasītājos, kam interese par Madonas ģimnāziju mazāka.
Jānis Briedis sevi pazemīgi dēvē par grāmatas sakārtotāju, nevis par redaktoru. Viņš veicis brangu, vērtīgu darbu. Šur un tur jau būtu arī varēts nedaudz parediģēt. Rakstā par skolas pirmo gadu desmitu lasītājam jāsastomās, ieraugot ziņu ka 1908. gadā skolā sākusi strādāt jauna skolotāja Upeslejas jaunkundze, tagadējā Grasis (Graša, lūdzu!) kundze. Vai tas varētu būt, ka Graša kundze nu jau pāri simtam, bet viņa arvien vēl dzīva? Meklējoties pa rakstu un pakombinējot, nākas atskārst, ka raksts būs pārņemts vārds vārdā no 1934. gada 19. maija Jaunākajām Ziņām un ka ‘tagadējā’ attiecas uz 1934., ne 1990. gadu.
Pārņemot nepārbaudītu citātu no Olģerta Liepiņa grāmatas Tālos atspulgos, iznāk, ka Ģētes slaveno Ceļinieka nakts dziesmu būtu komponējis Čaikovskis, kaut slavenākā ir Šūberta kompozīcija. Rādītāji kā citus Ceļinieka nakts dziesmas komponistus vēl min Šūmani un Rubinšteinu, taču ne Čaikovski.
„Sēžot Austrālijas pavasara saulē,” tā raksta 1930. gada abituriente Erika Zosāre, „skatos ziedošu eikaliptu kokos un lielā pepperkorna kokā klausos kukaburra smieklos. Uz brīdi aizveru acis un atkal esmu jauna. Ejot uz klavieru stundu, redzu Madonas gravā zied ievas un lazdām ir zeltaini pakari. Vakaros pa atvērtiem silas logiem skan gravā lakstīgalu smeldzošās dziesmas.”
Vaļējām acīm lasot Zosāres un citu madoniešu atmiņas, jauns jutīsies ne viens vien Madonas ģimnāzijas lasītājs.
——————————————————————————————–
Treji Vārti 01.09.1992
Also: Literatūra un Māksla 08.01.1993
STĀSTU KONKURSS
Konkurss beidzies. Lai dzīvo konkurss!
LM redakcija
4.janvārī LM redakcijā žūrijas komisija apkopoja mūsu īso stāstu konkursa rezultātus. Prozas rakstnieku atsaucība bijusi necerēti liela – pavisam 119 iesūtījumi. Kvalitāte, protams, dažāda – kā jau allaž. Bet stāstu daudzums devis samērā lielas izvēles iespējas.
Par pašu vislabāko žūrija atzina stāstu Oda mēnesim un krītošām lapām (devīze: «Dzīve ir brīnišķīgs izgudrojums»). Atverot mazo aploksni, atklājās autore – Regīna Ezera. Viņas darbu publicējam, kā jau konkursa nolikumā paredzēts, šajā LM numurā. Bez tam šo R.Ezeras stāstu kopā ar septiņiem citiem labākajiem darbiem izdosim kopkrājumā. Kāds ir šis laimīgais septiņnieks? Neminot devīzes, nosaucam autorus un stāstus:
1) Valentīns Jēkobsons – Zirgudzenis.
2) Jānis Kalniņš – Načiketa un Jama.
3) Egils Lukjanskis – Skumja melodija saksofonam.
4) Normunds Rudzītis – Porsche.
5) Biruta Blumberga – Gulbju dziesma.
6) Fēlikss Baranovskis – Centrinieks un Naba.
7) Arnolds Auziņš – Vīne miglā.
Kopkrājums – tā šajos krīzes laikos būtu mūsu galvenā balva. Honorāru, kā solīts, maksāsim paaugstinātu. Bez tam februārī vai martā astoņus uzvarētājus aicināsim uz pieņemšanu redakcijā. (Par to paziņosim atsevišķi. Sekojiet sludinājumiem!)
Tā bija, tā sakot, pirmā pakāpe. Tagad nāks otrā. Saskaņā ar nolikumu žūrija atzina vēl desmit darbus, kas publicējami LM slejās (par labi iztaksētu honorāru). Lūk, šie stāsti un to autori:
1) Arnis Skujiņš (Austrālija) – Krūmu suns dingo.
2) Jānis Vēveris – To dara tā.
3) Gunārs Bekmans (ASV) – Tā lieta ar tiem pazūdošiem gredzeniem.
4) Egils Lukjanskis – Nekrologs cilvēcībai.
5) Erna Ķikure-Dzelme (Kanāda) – Prom no mājām.
6) Jānis Einfelds – Kurpnieks ir saule.
7) Edvīns Tauriņš – Atkaļņu vīri.
8) Andris Liepiņš – Pūķa balss.
9) Ārijs Geikins – Ods.
10) Valdis Tīrmanis – Kad akmeņi rūc.
———————————————-
Treji Vārti 01.09.1992
Latviete pasaulē
Erna Kikure UZ TILTA, CELA AKMEŅU RAKSTS, TU PRASI PATIESU STĀSTU. Izdevusi Inese Birstiņa Kanādā, Dzidras Mičeles (Mitchell) un Nelsona Vignaulta (Vigneault) vāki.
Julieta Rumberga
Savā grāmatā Kā plūsti Aiviekste, Erna Ķikure visu uzmanību veltījusi savai dzimtajai pusei Aiviekstes krastos. Runājot par viņas jaunākajām grāmatām, liekas, ka autore ar tādu pašu interesi — vēro un rakstos ataino, ar ko viņai nācies sastapties svešniecības gados.
Liekas, ka autore vislabprātāk raksta īsstāstus vai tēlojumus, kas dažkārt ir tikai kā mazas domu skicītes par kādu spilgtāk pārdzīvotu dzīves epizodi vai mirkli. Viņa it kā zīmē ar vārdiem, piešķir krāsu un mirdzumu, izvēloties trāpīgus vārdus, veidojot teikumus, kas lasītājam liek ieraudzīt dabas gleznu, katra cilvēka īpatnību. Lai gan Erna Ķikure necenšas filozofēt vai analizēt dzīvē sastapto un redzēto, lasītājs tomēr izjūt viņas īpatnējā dzīves skatījumā kādas garīgas dzīves vērtības, patiesības. Tās viņai liek katru sīkāko (arī nedzīvo) priekšmetu cienīt un novērtēt. Piem., paceļot akmeni, lai to brīdi tuvāk apskatītu, viņai liekas, ka ir izjaukusi kārtību dabā, ka varbūt arī akmens vislabāk jūtas savā ierastajā vietā.
Viņa vēro dažādas pasaules parādības izjuzdama ikdienas mirkļu īpatnējo skaistumu, to nozīmi. Autore tos krāj kā pērles virknē, kas uzrakstīti kļūst par viņas dzīves rotu.
Grāmatā Uz tilta, autore vienkāršos, viegli saprotamos teikumos, risina dziļi tvertus īslaicīgus notikumus, kas lasītāju vedina apzināties katra dzīvotā mirkļa vienreizību. Viņa stāsta par cilvēku attieksmēm, vidi, kurā tiem jādzīvo, par viņu ilgām iepretī dzīves realitātei. Viņa raksta par ikdienišķiem, slavu vai ievērību neieguvušiem cilvēkiem. Autore tajos atradusi ko ievērības cienīgu, ar to it kā apliecinot, ka katram Dieva radījumam ir sava vērtība un nozīme.
Ķikures personas ir dzīvas, satiktas, ne izdomātas. Tā piem., īsstāstā Gaskare (grāmata Uz tilta) autore stāsta par itāļu izcelsmes strādnieku, kas savu zemi atstājis 15 g. vecumā un, ceļojot pa dažādām zemēm, ir bijis maiznieks, dārznieks, dzelzceļnieks, vārdu sakot, strādājis darbu, kādu varējis dabūt. Katrā darbā bijis apzinīgs un godīgs: Gaskare nav izlepis, ne gardēdis, bet viņš domā, ka katrai izdarībai dzīvē, tā tad arī baložu gatavošanai, ir jānotiek pēc zināmiem likumiem, un šie likumi jātur, jārespektē. Gaskare, strādādams dažādās zemēs dažādos darbos uztur un izskolo savu prāvo ģimeni Itālijā, uzceļ tiem pat marmora māju, meitai frizētavu, paskaidrodams, ka Itālijā ir marmors un tādēļ marmora māja nav nekas sevišķs. Gaskare ir itālis savā domāšanā un izdarībās, to var just no autores stāstījuma.
Stāstā Uz tilta, kas devis nosaukumu visai grāmatai, autore ar sevišķu smalkjūtību stāsta par divu cilvēku attiecībām, kas izveidojušās, tikai garām ejot katru dienu un satiekoties uz tilta. Autore jautā: Kādas kopības vajag, lai varētu apstāties un runāt? Viņa saprot, ka vientuļam cilvēkam gribas runāt. Ja divi vientuļi cilvēki satiekas, tiem nav grūti uzsākt sarunas: Pēteris nav liels runātājs, bet, ja viņu nepārtrauc, viņš runā it kā pats to nemanot. Ja cilvēki mūs nesaprot, nezina, par ko mēs runājam, tas ir smagi, nevar izrunāties. Bet, ja otrs zina mūsu domas jau pirms vārda teikšanas, arī ir ļauni. Arī nevar izrunāties. Vajag svaiga sapratēja, bet pārsteigta, ieinteresēta un mierīga klausītāja. Par tādu var kļūt, ir tikai jāatsakās no mantkārīgas īpašuma izjūtas — tā doma, ko tu saki, ir mana … Tāda ir viena no dziļām gudrībām, ko atrodam viņas grāmatās, un tās raksturo autores iejūtīgo dzīves skatījumu un spēju izteikties rakstītā vārdā.
Stāstā Pūķu svētki autore stāsta, ka divi pilnīgi sveši cilvēki sāk viens otru ieinteresēt, pārdzīvojot kādu kopīgu momentu, šai gadījumā lidinot un vērojot pūķa lidojumu: Viņu abu skati kopā kāpa pa to pašu, gandrīz neredzamo, stipro saiti uz vibrējošo ziedu mākoņos, kas kļuva it kā par kādu simbolu … Viņa rāda pūķu lidinātāja domas: …vīrs aizslēpa savu vēlēšanos turēt pūķi vēl brīdi ilgāk gaisos jaunās sievietes dēļ, kas tik vienkārši atsēdās zemē, tik kārām acīm raudzījās pūķī, it kā tas būtu, un varbūt bija, vēl kas cits, vēl kas vairāk.
Autorei pietiek tikai ar šī savādo izjūtu bagātā brīža atainojumu. Viņa necenšas cilvēkus satuvināt kādai dēkai. Viņa ļauj tiem aiziet katram savu ceļu.
Tai pašā grāmatā īsstāstā Kalpone, autore, rakstot par kādu kungu un kundzi, kas vārdos netiek saukti, bet viņu attiecības ir tādas, par kurām skaļi nerunā, patiesībā visai raksturīgi notēlo kalponi un viņas lomu dzīvē. Šai stāstā vairāk pārdomu, kā citos, kas radušās, kalpojot kungiem un kundzēm: Nemaz nav jālūr atslēgas caurumā, lai kādā mājā klusi dzīvojot, beidzot zinātu visu. Dzīve ir kā jūras paisums, kas skalojas krastā un atstāj tur kaut ko no jūras dziļuma. Pie kalpotāja, kas diendienā iet kādā mājā apkārt savā darbā un kavējas to darot te vienā, te otrā vietā, notikumi tā pienes un nomet savas sīkās daļas, kā jūra atskalo un atstāj krastā daļu sevis. (29)
Kalpone ir ne tikai paklausīga, bet viņai ir arī jūtīga sirds, kas pēc kaut kā ilgojas: Osta ar kuģiem manā logā vēl nav īsti iemīlēta, un augstais, vientuļais debesskrāpis jūras vējos nelabi šūpojas. Manā kalpones logā reiz varētu gadīties rozes, kā tas ir bagātās mājās. Daudz rožu… Un dārznieks. (34)
Katru stāstiņu, tēlojumu vai domu skici viņa veido kā gleznu vai skatuvi izrādei. Vispirms ar vienkāršiem, bet trāpīgiem vārdiem, viņa iezīmē fonu, tad attiecīgos raksturus, kam uz šī fona jādarbojas — jādzīvo. Stāstiņā Rozes, viņa tēlo jaunu, bet sakropļotu cilvēku un viņa veselo, dzīves priecīgo sievu. Viņu abu gaitu, nokāpjot pa mājas trepēm, novēro Valtera kundze, kas aplūko dārzā rozes. Lasītājam pietuvojas domas par to, kas ir mīlestība un cik daudz tā spēj uzupurēties…
Erna Ķikure raksta daudz par mīlestību. Parasti tā nav mīlestība, kas aplaimo, bet kas parāda cilvēka apslēptākās rakstura īpašības. Tā stāstā Neej ar labu, autore parāda mākslinieku, kas varēja kļūt slavens, bet aiziet bojā vairāk mīlēdams sievieti, kā mākslu. Dažreiz grūti pateikt, kas autorei svarīgāks — cilvēka raksturs, vai viņa liktenis, bet katrā ziņā, cilvēka dzīve veidojas atkarībā no cilvēka rakstura, — cik tas spējīgs spītēt vai padoties liktenim.
Katrs cilvēks, par kuru raksta Ķikure, ir īpatnis. Viņa raksta par sievieti, kas bieži redz sejas, kur seju nebija, piemēram mākoņos. Lietus peļķē viņa redz savas mirušās mātes seju. Bet ķieģeļu sienā redzētā seja atšķiras no citām ar to, ka tā viņu vajā un liek uzmeklēt, ieraudzīt kādu seju, kurai ir miesa un asinis…
Aizvien, šad un tad, vērojot pasauli, viņa ierauga kādu atspīdumu no pagātnes. Tā, stāstot par kādas mājas durvīm, autore atceras: Šādas durvis uz dārzu, bija arī tālajā ciemā, vecā tēva un vecās mātes mājās. Durvis uz lielo, laimīgo dārzu, durvis — uz lielo, vecā tēva stādīto, kopto, audzēto dārzu, bet skumīgas pašas sevī šīs durvis, no pustumšās viesu istabas, uz mazu, stiklotu verandiņu… un autore turpina stāstīt atmiņas par savu vecā tēva dārzu, līdz atkal atgriežas pie pašreiz apskatāmām durvīm. (l48.)
Grāmatā Ceļa akmeņu raksti, atrodamas gandrīz tikai dažādu, visai krāsainu domu skices un dzejoļi. Tie ir kā momenti, kas iemirdzējušies viņas dzīvē ar kādu jūtu uzplūdumu, atziņu dziļumu, domu īpatnību, vai skatījuma vienreizību. Šo grāmatu viņa sadalījusi nodaļās, dodot tām nosaukumus: Mājas, Ceļā, Austrālija, Anglijā, Kanādā. Autore tiešām lasītāju izvadā pa šīm zemēm un liek tam lasīt “ceļa akmeņa rakstus.” Šais rakstos ne viss ir skaidri pateikts, daudz kas jāuzmin, daudz kas varbūt paliek neaptverts, bet valdzina autores fantāzija un atjautīgā izteiksme. Nodaļā Mājā: Vecā tēva gredzens ar debeszilo akmeni ceļojot pazuda. Varbūt tas labi — ko tas būtu mētājies šai svešajā pasaulē? Tas pazuda līdz ar savu pasauli. Bet man tas vēl pieder… (11)
Nodaļā Ceļā, ievietots garāks stāstījums, kurā autore notēlo caurbraucamo nometņu dzīvi Vācijā: Anna izstiepās uz lāvas blakus vīram. No viņu kakta jau divu trūka. Tukšās guļamvietas Annai iedvesa bailes. Mazajai bija mazliet labāk, bet vai māte piecelsies? Vai te viņa būs jāatstāj, svešā vietā, no pretīgās nometnes vairs saules gaismas, brīvības neredzējušai… Tad jau labāk bij viņu atstāt nomirt uz dzimtās zemes. (40.)
Nodaļā Austrālija, dzejolis:
SVEICIENS SIDNEJAI
Skaistā pilsēta,
ar saules pilnām ielām,
baložiem un kaijām,
tavos tiltos
gribētu es glābties,
ielu krustojumos
gaidot sāpēt,
kaut kam līdzi soļot,
kaut kur doties.
Varbūt tikai tavu parku solos,
sēdot līdz ar klaidoņiem,
dienas ziņas izlasīt. Un tad
— mājās doties.
Jauki ir sekot Ķikures valodai, kad viņa pietuvojas dabai — arī svešumā. Viņa to neatstumj savās ilgās pēc dzimtenes, bet cenšas iepazīt neparastās dabas parādības. Tā, dzīvojot Austrālijā, viņa it kā pamāca lasītāju, kā tuvoties tās dabai:
Austrālijas dabai trūkstot poēzijas, neesot dziedātāju putnu, žēlojās balsis emigrantu nometnē. Bet viņas putnu skaņas un viņas poēziju atrast, ir jāiet ārā, laukā, mežā, viņu “bušā“. Vajag galvu noliekt līdz zemei, kur zālē guļ tūkstošiem koku stumbru, stāv milzīgi apdeguši celmi, tur var ieraudzīt šo to… (69.)
Stāstot par eikaliptu kokiem, Ķikure aizraujas tāpat, kā runājot par dzimtenes kokiem un mežiem:
Apstājos pie viena, otra violetā krūma apbrīnā, pie trešā palieku ilgāk stāvot un pēkšņi — nevaru aiziet, viņa dzīvošanas aktivitāte ir tik liela, kas liek man tur stāvēt, it kā krūms būtu dzīva būtne, kas ir sākusi ar mani kādu kontaktu, kādu sarunu. Stāvu un skatos krūma sīko lapu biezoknī, viņa pārvarīgi violetajā krāsā, viņa daudzveidīgajā kustībā; katra lapa ir pagriezta pareizi apsvērtā leņķī pret sauli, pret gaismu. Pret — ko? To īsti nezinu. To es nemaz nezinu. (72.)
Nodaļu Anglija autore ievada ar dzejoli
PIE KATEDRĀLES SALESBURIJĀ.
Pāri lietus dienai,
pāri vientulībai,
atspiežos pie senas katedrāles
kur mana mīļā brālis
akmenī izkalts stāv,
(mūžmūžos tiem līdzīgas sejas te,
kā lapas kokiem…),
manī klausās, par brāli runā:
— Viņš tevi ieraudzīja
diendienu tirgus drūzmā,
atrada simts garām klīstošās sejās;
sava pavasara vējos stalts izslējās,
tumšs, gaišs mainījās
jauno asiņu straumēs
kā debesu blāzmās, kas aust un riet.
To stundu dēļ nesēro.
Pār mani jau piektais gadsimts iet…
Atnāc. Aizej, viegli.
Un varbūt,
varbūt vienu sveci dedz.(109.)
Visai bieži viņas tēlojumos var atrast kādu atziņu:
Pret vecumu cilvēki ir pilni mīlestības, mīl daudz ko — mīl savus dārziņus, savus suņus, sauli, putnus, svešus bērnus. Viņi ir gatavi mīlēt — visu pasauli, tikai viņu mīlestības nevienam nevajag. Jaunie mīl tikai sevi un pasaule sēd apkārt un gaida kādu kripatu viņu pašmīlīgās mīlestības. (29.)
No nodaļas Kanādā, gribas pieminēt Ķikures tēlojumu Kanādas mežs, kas labi raksturo viņas iztēles un izjūtu spēku:
Krūti pret krūti ar šo mežu mēs esam vienā augumā, kad es lieku sevi pret to, pret šo dzīvo, vareno instrumentu; es esmu pret to no malas līdz malai, no gala līdz galam, es sedzu visu tā tuvošanos man aci pret aci. (165.) Šai tēlojumā izpaužas kāda transcendentāla gaišredzība, kad viņa jūt sevī it kā visa meža dzīvības spēku.
Tēlojums Kalni un cilvēki atklāj autores domas par Dievu un Viņa radību:
Katru rītu kalna gals guļ citā gaismā, citādās debesīs runā ar mani citādu valodu. Tomēr gandrīz to pašu. Par dzīvi. Es neeju baznīcā. Bet es lūdzu Dievu. Dievu var lūgt arī bez vārdiem, to saka pat baznīcas literatūra. Es neeju baznīcā un kādreiz lūdzu bez vārdiem.
Kalns ar krusta zīmi ir kā baznīca, kas atnākusi pie manis, kad es neeju pie tās. Tā ir atnākusi pie manis visādi. Tā ir kā kalns. Citreiz jūra. Mežs. Kaimiņmājas jumts, kas mainās debesīs tāpat kā mainās kalns. (184)
Par Ķikuri un viņas rakstīšanu labi parāda viņas pašas dzejolis 210. lapp.:
IT KĀ VIEGLA ZEMES TRĪCE
It kā viegla zemes trīce,
domas mainās, pārvietojas,
viss ir te un viss ir citur,
it kā aprok, it kā izrauj
slēpto ārā dienas gaismā.
Vēl reiz meklē, vēlreiz vērtē
ātra laika projām rauto.
Norimt nevar kalns kam jābrūk,
kam no akmens ārā jānāk.
Grāmatu Tu prasi patiesu stāstu... var uzskatīt par stāstu grāmatu, bet ne parastā nozīmē, jo Ernas Ķikures darbos, notikums nav galvenais. Liekas, ka viņas iemīļotākais temats ir mīlestība — divu siržu tuvošanās. Tā parasti notiek kautrīgi, bet dziļu jūtu virzīta. Bieži šī tuvošanās notiek tikai iztēlē, bieži tā pat ir liegta, citiem neredzama, bet tomēr tā ir īsta.
… Viņš saka un skatījās pretī — skatījās, skatījās… Un es domāju — kā tas ir viņam ar smalko, lutināto Maiju? … Bija tā, ka mēs sniegtos tuvāk un tuvāk viens pie otra, es un Miķelis un es domāju — vai viņš nemaz negaida Maiju?… (4., 5.)
Ernai Ķikurei patīk rakstīt par cilvēka ārējo izskatu, par viņa uzvešanos, bet to darīdama, viņa pārliecinoši parāda arī tā raksturu: Vītradziene, mazā, ņiprā un visādi možā un izdarīgā sieviņa, dienām tipināja tikai ap savu mājiņu, turpat uz vietas vien. Līdz kūtiņai, lejā turpat pie upes, piena lupatiņu izskalot, līdz pagrabiņam līdz apiņiem aiz apiņiem un kādreiz uz lielo māju pēc akas ūdens… Viņa bija saimnieku kārtas, lai gan tas tagad sen bija aizmirsts… Viņa maza auguma, sarkaniem matiem, bez pūra, nevarēja gaidīt lielos saimnieku dēlus… (13.)
Tāpat kā cilvēkus, viņa ar lielu interesi novēro arī putnus un dzīvniekus. Sevišķi mīļš viņai ir mežs: Atspirdzinājums ir pašā šinī mierīgajā padevībā un visa pieņemšanā. No vienas caurspīdīgas ēnas uz otru. Pusdienas laikā šīs ēnas ir kļuvušas ļoti mazas, bet brīžam uzdveš maigs gaisa vilnis, veldzējoša smarža — augšā zied lielo eikaliptu galotnes! Un tad lēnām var apostīt arī citus sīkziedus lejā — zālē, krūmos, zaros zied diezgan daudz kas… (70.)
Liekas, ka stāstā Inge autore stāsta par kādu meitenīti, kas viņai tuva. Varbūt tā viņa pati? Tēlojums tik intīmi dzīvs, ka liekas — autore to pati pārdzīvojusi: Bet tad uzreiz viņa stāv spoguļa priekšā un veido no savas sejas princesi Margaretu. Spogulī skatīšanās gadās bieži, sevišķi vakaros, jo Inges gultiņai ir pretī ir skapis ar spoguļa durvīm.
Tikko māte paver skapja durvis pretī Ingei, kas guļ jau savā gultiņā, Inge acumirklī vairs neguļ, bet stāv. Nakts krekliņš ir nozudis no viņas pleciem, viņa stāv līdz papēžiem ietinusies baltā palagā. Pleci ir atsegti un palags ap tiem kā apburts veidojas pēc kāda vakartērpa parauga, acis pieņem stieptu, plakstiem pusaizsegtu skatu, lūpas noslīd un ir puspavērtas — uz mata tā, kā tiem modeļiem, kas stāv žurnālos. (78.)
Stāstā Viesības autore stāsta novērojumus par skolotājiem un māksliniekiem, kas sanākuši kopā katrs no savas zemes. Stāstā Sugas suns viņa risina problēmu, kas radusies, kad sieva mīl suni vairāk par vīru. Iznākums paredzams, tikai Ķikures stāstīšanas veids saista:Melitas kundze uzreiz neko nesaprata, tikai prieks par Undīni un nepatika pret svešo personu, kas necienīgi kaut ko runāja par viņas skaisto dzīvnieku, sašķobīja viņas seju. Bet tad viņa saprata un iekliedzās: “Kā jūs uzdrošināties!” Tad aizklāja seju rokām un māja mammai, lai tā saņem kuci. Jā, mamma arī bija ieradusies, nobijusies, klusa kā spoks, tā pazuda ar suni prom. Bet policists vēl stāvēja un Melita, nevarēdama to vēl reiz uzlūkot, sauca Edvīnu: (125)
Īsta psicholoģiska cīņa atspoguļojas stāstā Aprikožu kociņš: Jumeja kungs sāka domāt, ka būtu jāņem atvaļinājums, jābrauc prom uz kādu laiku. Viņš jau nevarēja vairs tagad ņemt šļūteni rokā un staipīties pa izkaltušo dārzu. Bet tas sasodītais koks to laikam gaidīja. Stiepa zarus pretī rītos, kad Jumeja kungs gāja uz darbu. Un tad viņa vītumā bija viegla rasas migla, sīkas rasas pērlītes. … Jumeja kungs zvanīja veikalam un jau vakarā ieslēdza tādu laistītāju pats savā dārzā. Atstāja to visu nakti un izslēdza tikai otrā rītā, agri pamodies. Sīkstais koks, tas jauniestādītais, jau vienā naktī bija gludi piepūties un atdzīvojies. Vairākas naktis vajadzēja, līdz zāle atguva krāsu. Kādēļ Jumeja kungs ieslēdza laistītāju pa naktīm? To viņš pats īsti nezināja… (140.)
Stāsts Puķes, jau ir īsts prātojums par puķu nozīmi: Mums puķes šķiet pierasta, parasta, vienkārša lieta. Bet ja mazliet atskatās, cik daudz, cik bieži, cik tuvu puķes mums bijušas klāt dzīvotās dienās! Var iztrūkties un nobīties. (143)
Katra, Ķikures stāstam uzticēta kāda problēma, pie kuras autore brīdi pakavējas, to izgaismo, pamodina arī lasītāja interesi un tad to atstāj it kā lasītāja ziņā, pati steidzoties apskatīt citu dienu, citu epizodi no kāda cilvēka dzīves. Ar saviem tēlojumiem viņa atver it kā durvis, logu uz citu varbūt vēl nepamanītu pasauli, kurā saplūst pagātne, tagadne un nākotne; dažādu cilvēku domas; tajā ienāk reāli, bet agrāk neievēroti priekšmeti, kam katram sava dvēsele un vieta šai viļņojošā gleznā, kas reizēm arī ieskanas visu apskaujošā melodijā…
Interesanti arī tas, ka Ernu Ķikuri ievērojis Muzikāli poētiskā teātra vadītājs Edgars Kramiņš Rīgā un uzņēmis viņas darbus savā izrāžu repertuārā.
————————————————————————————————
Austrālijas Latvietis 29.01.1993
No Silkalna līdz Skujiņam
JURIS KRĀDZINŠ PAR RAKSTNIEKU PĒCPUSDIENU AL 42. KULTŪRAS DIENĀS
… Kādēļ latviešu rakstnieki tik maz raksta par savas mītnes zemes pilsētām? Referāta beigās Silkalns teica, ka iemesls esot meklējams gribētā patriotismā: ja kāds rakstītu par šīm pilsētām, varētu domāt, ka autors aizmirsis savu dzimto zemi… Otrkārt, rakstnieki, kas vēlas, lai viņu darbus lasa, nevar rakstīt par vietām, kuras pazīstamas tikai viņiem, tādēļ labāk rakstīt romānus, kuru darbība notiek, piemēram, Rīgā vai Cēsīs.
Runājot par Sidneju latviešu rakstnieku darbos, Silkalns vispirms pieminēja Ernu Ķikuri ar viņas Sūtījumu Sidnejai.
———————-
Jaunā Gaita nr. 191, marts 1993
NO AIVIEKSTES LĪDZ KANĀDAI
Erna Ķikure: Kā plūsti, Aiviekste? Montreālā: Inese Birstiņš, 1989. 99 lp. Autores vāka gleznojums. Uz tilta. Kalgarijā: Inese Birstiņš, 1990. 152 lp. Vāku zīmējusi Dzidra Mičele (Mitchell). Ceļa akmeņu raksts. Kalgarijā: Inese Birstiņš, 1990. 232 lp.
Maruta Voitkus-Lūkina
Par šīm trīs grāmatām Erna Ķikure (īstā vārdā Dzelme) saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu.
Kā plūsti, Aiviekste? rakstīta tēlainā prozā. Uz tilta — esejās un apcerēs, pasausā prozā. Ceļu akmeņu raksts — dažāda gatavības līmeņa dzejā un prozā.
Darbā Kā plūsti, Aiviekste? autore risina latviešu literatūrā parastos bērnības atmiņu tematus: lauku ļaužu dzīves, likteņus, iedabas, lauku darbus un izpriecas, dabas skatus, pilsētnieku un laucinieku uztveres kontrastus. Pretstatā šī žanra meistaram Jaunsudrabiņam te darbojas cita paaudze. Atribūtikā ietilpst motocikls, radio ar kristāliem un austiņām, porcelāna tasītes, viras terīne, saules sargs ar perlamutra rokturi, klavieres, vijole, ārzemēs pirkta kleita, par kuras krāsām jādomā, vai tās nav pārāk košas zaļumballei.
Izteiksmē dominē īsi, nesarežģīti, parasti lakoniski teikumi. Kad tēvu aizved un nošauj lielinieki: “Upesleju māja pēkšņi bija pilna skaļas raudāšanas un brēkšanas — kliedza bērni, par vēlu Upeslejiete gribēja aizvērt durvis, tie bija dzirdējuši, sapratuši. Tā bija melnākā diena Upeslejās.” Šajā darbā, pretstatā citām Ķikures grāmatām, nav daudz viņai citādi raksturīgo vienas un tās pašas domas atkārtojumu citos vārdos.
Apceru sižeti vienkārši, tieši no dzīves. Bērniem jāiet mežā salasīt sūnas ziemas logu ielikšanai; siena laikā Siliņu saimnieks ar Matildi, sākot mīlas dēku, nozūd pārējo skatam; veca sieviņa meitenēm, kuras no Aiviekstes izvilkušas slīkoni, saka, ka tai vietā pēc gada slīks cits.
Cilvēki lielākoties raksturoti pēc viņu ārpusējiem, ne dvēseles vaibstiem. “Jaudzumiete iznāk durvīs liela un pilnīga … sasit plaukstas un smejas un asaras viņai nobirst ātri pār seju.” (13) “Vītradziene arvien par visu pasūdzējās, citreiz nopietni, žēlabaini no visas sirds, citreiz tāpat pus pa jokam.” (55) “Tēvs un māte un citi ļaudis sprieda — Auce būs saimniece, tā visu zina kur kas atrodas, ja kāda lieta pazudusi, paprasi Aucei — tā zinās pateikt kur tā meklējama, būs redzējusi, ievērojusi”. (84 – 85)
Šajā grāmatā smaržo baldriāns, pret krasta akmeni plaukšķina grūti noķertā līdaka, sakarsušu miesu tīkami dzesē meža dvaša, garšo cepetis un smalkmaizītes. Tā ir tveramās pasaules tīkami piesātināta un saista lasītāju.
Tomēr — Ķikurei raksturīgais pesimisms un pieklusinātais, rezignētais, no tieša pārdzīvojuma distancētais pasaules uzskats visam pamatā izmanāms jau arī šajā, visvieliskākajā no trim aplūkojamām grāmatām. Kā plūsti, Aiviekste? ieskaņai — kaimiņu Augstsētu dzimtas un māju posts, izskaņai — autortēla Īnas atsacīšanās no attālā brālēna Arnolda mīlestības un apprecēšanās “bez lielās mīlestības” (92) ar vīru, par ko jau iepriekš zinām, ka Īnai “mūžs ar cietu vīru bez mīlestības” (35). Kā tas nācies, ka viņa ar šo atkārtoti minēto cieto vīru salaulājusies, lasītājs neuzzina, ne šajā grāmatā, ne turpmākajās.
Šī pa gabalu noskatīšanās, pieeja notikumiem ar prātu, ne ar jūtām pastiprinās nākamajā darbā Uz tilta. Grāmata sākas ar izgudrā itāļa Gaskares dzīves gudrību — Austrālijā dzīvot pieticīgi, nedraudzēties, saraut naudu gan ar godīgu darbu, gan ar viltu, un atgriezties Itālijā kā bagātniekam. Grāmata beidzas ar to pašu tematu citā variācijā. Sila kundze gandrīz kā pasakā par mantrausīgo zvejnieksievu grib no dzīves vēl un vēl. Stāstiņā ar grāmatas virsrakstu ir atslēga šādas patukšas dzīves pārvarēšanai. “Ja cilvēki mūs nesaprot, nezina, par ko mēs runājam, tas ir smagi, nevar izrunāties. Bet ja otrs zina mūsu domas jau pirms vārda teikšanas arī ir ļauni. Arī nevar izrunāties. Vajaga svaiga sapratēja, bet arī pārsteigta, ieinteresēta un mierīga klausītāja. Par tādu var kļūt, ir tikai jāatsakās no mantkārīgās īpašuma izjūtas — tā doma, ko tu saki, ir mana!” (15)
Šī saites meklēšana vai nemeklēšana cilvēkam ar cilvēku ir arī grāmatas vienīgais temats. Tādi kā botāniķis Pēteris, Veismaņa kunga mīļākā, Ārena kundze, ģitārists, Sābrs, mūziķe Lilija un Sila kundze to meklē. Tikai Pēterim un Ārena kundzei tas izdodas. Pārējiem neveicas dažādu iemeslu dēļ. Vainīgs var būt viņu sabiedriskais stāvoklis vai raksturs. Veismaņa kungs ir precējies. Ģitārists ir par lipīgi uzbāzīgu, lai starp viņu un galerijas uzraudzi rastos garīga tuvība. Māte, kura alkst sava dēla tuvības, no tās atsakās pašlepnuma dēļ, jo negrib ieslīgt gara kroplībā, kur viss viņas esmes apliecinājums sakņotos tikai dēlā.
Izteiksmē tikai retumis tā dzīvinošā sula, kas raksturo iepriekšējo darbu. Te daudz vairāk neitrālu objektu un skatu. Vairāk abstrakciju, pārdomu un komentāru agrāko tiešo lirisko aprakstu vietā.
Sižeti bezpersoniskāki, gandrīz simboliski, it kā pielaikoti tēmai, nevis otrādi — spriedumi par dzīvi, kas izristu no pārdzīvojuma. Ja vīrs, kurš parasti labprāt sakļaujas ar savas patīkamās sievas augumu, grib patīksmināties gar svešu sievieti, tad tas noris viņa apziņā, karnevāliskā gaisotnē pūķu svētkos pludmalē. Vientuļnieces — pensionāres tīko dzīves kripatiņas kopējā maltītē lielajos ģimenes siltuma svētkos, Ziemassvētkos.
Tāpat simboliski ir cilvēki, kas darbojas esejām tuvojas stāstiņos. Viņus raksturo spēja vai nespēja iesaistīties dzīvē. Gammas vienā galā sausais Arnolds Vinters, kam bailes just un kurš no jušanas brīdina savus bērnus, tāpat atriebīgā sieviete “Sienas sejā”, kura aiziet parādīties sievietei, ko apprecējis kādreiz mīlēts vīrietis — lai sāpinātu. Gammas otrā galā —– sirsnīgā Ārena kundze, nesavtīgais Sābrs, kurš ar savu atdevīgumu pats sevi iznīcina un tiepīgā latviete, kura negrib, lai sagraiza Dieva dāvanu ķirbi visu svēto dienas priekšvakarā.
Virsraksts Ceļa akmeņu raksts trāpīgi raksturo gan trešās grāmatas tematiku, gan formas un stila raibo jūkli tajā. Ceļš ved no Aiviekstes krasta cauri Rīgai, Sudētijai, Austrālijai un Anglijai līdz Kanādai.
Temati, kā jau atmiņās, dažādi. Tur ir Āriņš, kas veda uz operu, vecaistēvs, kam bija īpatnējs gredzens, Aiviekste, Latvijas ainava, autortēla Īnas māsa Auce, slims bērniņš bēgļu nometnē, Austrālijas, Kanādas un Anglijas ainavu tēlojumi, vīrieša tīksmināšanās ap sievietes augumu, ar literatūru un mākslu saistīti temati, pusaudži, paziņu atkalredzēšanās.
Izteiksme mainās no meistarīgas līdz neveiklai, vairāk piemērotai tikai pašam lasāmām piezīmēm. Veiksmīgi izteikta trimdinieces sāpe astoņās īsās rindiņās dzejolī “Šīs dienas” (163):
Šīs dienas dzīvotas pa pusei,
pa pusei sapņos vestas
par nākotni,
kas iegriezusies pagātnē,
kā meža ceļš
kas kaut kur ved
bet izsīkst, atgriežas
un paliek mājās.
Abstraktie jēdzieni diena, sapņi, nākotne, pagātne, mājas atjautīgi ietverti metaforā par meža ceļu, kas nekur neaizved.
Neveikls ir dzejolis “kā viegla zemes trīce” (210), kur vieglais trochaju tetrametrs bezspēcīgi lauzelējas pret smago tēmu — kalnu kam jābrūk, kam no akmens ārā jānāk”.
Sižeti un raksturi visumā līdzinās tiem, kas grāmatā Uz tilta. Ir it kā autore būtu lasītāju vadājusi pa klusu muzeju, kur valda liels miers. Eksponāti ir viņas atmiņas un simboliski skati, kas ilustrē pieredzē gūtos spriedumus.
Visos trīs darbos daudz iespieduma, gramatikas, ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdu.
Erna Ķikure nāca kā jauna balss latviešu literatūrā. Viņas aprautā izteiksme, rezignētā un ironiskā poza vairāk saderas ar šaubām nekā iešķiļ dzīvotprieku, tomēr —– ir arī tādi brīži, sevišķi, kad ir runa par saulaino bērnību, jo par to māksliniece prot uzburt ne tikai vārdu gleznu, bet arī lasītājā izraisīt prieku par skaņu, smaržu un taustes jaukumu.
——————————————————–
Laiks 04.08.1993
Mistērija ar ūsām
RAIBĀ DZĪVE
KA PĒRKONA GRĀVIENS
PAIJA
…
Drošsirdīgs okeāna pārlidotājs šīgada jūlijā devās pretējā virzienā — uz Ziemeļamerikas krastu, un vēsts par tā ierašanos šai kontinentā nodimdējusi kā pērkona grāviens. Vismaz tā to raksturojis Meija raga (Cape May) Putnu observatorijas direktors Pols Kerlindžers Ņudžersijā.
…
Meija raga bākas tuvumā nolaidies un purvainā pļavā apmeties lidotājs ir 10 collas garš pelēku un baltu spalvu mistrojums, ar melnu cepurīti un garu knābi. Izskatā gauži līdzīgs vietējām jūras bezdelīgām. Taču šim putnam esot ūsas, un tādēļ vien putnu pazinēji pārliecināti, ka tas ir nelegāls ieceļotājs. Eiropā, Āfrikā un Āzijā ūsainā jūras bezdelīga ir gluži parasta parādība, bet neviena nekad nav manīta Atlantijas okeāna šai pusē.
…
Kā ūsainā jūras bezdelīga jaudājusi šķērsot okeānu? Tā ir mistērija, par kuru ornitologi spriež gan šā, gan tā.
…
Ko cilvēks no putna mācījies? Ne tikai lidošanu, bet arī civilizēto ģērbšanos, kā to savā stāstā par žagatēnu Pēteri Austrālijā attēlo Erna Ķikure: “Tie bija paraugi, no kā cilvēki bija noskatījušies savas pelēkās bikses un melnos vizīt svārkus, tur netrūka pat divu pogu uz muguras, kur sākās svārku astes. Tāpat spoži baltais tur bija — apkakles, krūtežas, kabatas lakati. Un katrs indivīds bija mazliet citāds, tikai mazliet. Gluži kā cilvēku sabiedrībā.”
Varbūt okeāna pārlidotajā Amerikā ieviesīs jauno Parīzes modi — melnu basku bereti.
——————————–
Laiks 01.09.1993
Also: Latvija Amerikā 18.09.1993
SAVIENOTĀS VALSTIS
V.Z.
GRAND RAPIDI
Rīgas muzikāli-poētiskais teātris piedāvā viesizrādes: Atkalredzēšanās (Daces Aperānes muzikālā versija par Aleksandru Čaku), …un mūžīgs ceļš tālāk (kontrastiem bagāta izrāde par latviešu rakstnieku Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures daiļrades periodu Austrālijā), Nesakarīgu lietu sakarības (latviešu autoru dzejas, prozas, dziesmu un humoresku muzikāla programma). Režisors Edgars Kramiņš, aktieri Kārlis Pamše, Māra Zemdega, Edgars Kramiņš un Ausma Broka. Teātris viesosies arī pie Kalamazū tautiešiem un izrādes tiks saskaņotas tā, lai iespējas būtu kā vienas, tā otras kolonijas latviešiem tās visas redzēt. Grand Rapidos izrāde paredzēta 16. oktobrī. Tuvākas ziņas sekos latviešu biedrības apkārtrakstos.
——————–
Literatūra un Māksla 01.10.1993
Rīgas Muzikāli poētiskajā teātrī
M.Kalniņa
Kopā ar tiem, kas par savu darbu uzskata mācības, š.g. I.septembrī savu jubilejas sezonu uzsāka Rīgas Muzikāli poētiskais teātris, uzreiz aktīvi apliecinādams savu piecos pastāvēšanas gados izveidojušos kredo:
– jauno skatītāju audzināšana ne tikai teātrī, bet arī, viesojoties skolās;
– jauno, topošo muzikālo teātru aktieru audzināšana īpašā, jaunizveidotā skolā.
…
Latviešu literatūras cienītājus savukārt teātris aicina uz viencēlienu ciklu par latviešu rakstniekiem. Tajā iekļauti trīs viencēlieni. Kārlis Pamše veidojis kontrastiem bagātu izrādi … un mūžīgs ceļš tālāk par Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures daiļrades Austrālijas periodu. Lomās Māra Zemdega un Kārlis Pamše.
Photo: Mara Zemdega un Kārlis Pamše izrāde … mūžīgs ceļš tālāk.
Foto – Andris Tonē
———————
Austrālijas Latvietis 14.01.1994
JAUNAS GRĀMATAS
Mainīga kā Melburnas diena
Erna Ķikure, BŪS SKAISTA DIENA, izdevusi Inese Birstiņa Kalgarijā, Kanādā 1993. gadā, 154 lpp.
E. Silkalns
Būs skaista diena ir vismaz ceturtā grāmata Ernas Ķikures īsās prozas krājumu virknē, kurus pēdējos gados pasākusi laist klajā autores meita Inese Birstiņa. lepriekšējo krājumu tituli bija Ceļa akmeņu raksts (1990), Uz tilta (1990) un Tu prasi patiesu stāstu… (1991).
Visām grāmatām ir vairākas kopīgas īpašības. Gabaliņi (stāstiņi, tēlojumi, pa apcerei, pa atmiņu tēlojumam, pat pa anekdotam) ir īsi, un to ir daudz. Autorei ir stipra tieksme uz impresionismu, uz vāru, trauslu, līdz galam neattīstītu un neizteiktu, mazliet aizplīvurotu skatīšanos uz dzīves īstenību. Darbiņi liek domāt par Debisī īsajām kompozīcijām klavierēm. Labākie sniegumi Ķikurei arvien ir delikāti kā labi apstrādātas pērles, bet nevar arī noliegt, ka darbiņu kvalitāte ir stipri nelīdzena un ka daži kopiespaidam nodara pāri. Traucē pareizrakstības kļūdas.
Jaunākais krājums no iepriekšējiem atdalās ar to, ka tas pārrakstīts ar jaunu mašīnu. Dobjākie burti padara lasīšanu tīkamāku acij. Pareizrakstības kļūdu (apgāzsts, turēja savā vārā, Kamu, Pikasso, vatteļkoki) daudz mazāk nekā agrāk.
Citādi jaunajam krājumam piemīt iepriekšējo īpašības. Pirmais gabaliņš nevainojami konstruēts, patiesi kā pērle. Vasaras dienai (74.-76.), kur „nekas nenotiek, nekas nenotiks” sižets neoriģināls, pat banāls, taču stils — izstāstījuma veids — visai smalks. Attēlot maigu jūtu virmojumus uz liriska dabas fona Ķikurei allaž padodas. Ar vizuālo mākslu kopējas aso skatu Ķikure nemaldīgi atrod Latvijas, Anglijas, Kanādas, Austrālijas mežiem raksturīgas īpašības gabaliņā Mežs (62.-64.). Vairāk dramatisma nekā lirikas, stāstījuma nekā tēlojuma ir darbiņā Kas notika naktī? (38.-43.), kam impulsu droši vien deva mazās Azārijas Čemberlenas mistiskā pazušana Vidusaustrālijā gadu sākumā. Nevien jau uzcildinātajā pirmajā darbiņā Pie jūras (3.-9.), bet arī Kara atraitne (13.-22.) liegi un delikāti skarta cilvēka neatvairāmā novecošana. Tiešām, Skaistajā dienā ir daudz laba.
Par vienu otru citu gabaliņu turpretim jābrīnās, kāpēc tas krājumā uzņemts. Vai tad Inese Birstiņa meitas mīlestībā pret māti iecerējusi nodrukāt katru pēdējo raksta galiņu, ko māte kādreiz uzmetusi, bet nepaguvusi nogludināt un sakopt? Ar virsrakstu lela Volongongā sastopam vienkopus vairākus autores ierakstus dienas grāmatā 1968. gada jūnijā. Kāda velna pēc (tas nebūs par stipru teikts) tie krājumā vispār uzņemti, nevar saprast. Pat valodu te neviens nav izskatījis, iegadās tāds „teikums” kā „Strict individuāla patiesības meklēšana un vērtēšana”. (35.) Fragmentārs un pavisam neizstrādāts ir ap 40 rindu garais gabaliņš Še guļ Fricis Bandinieks (103.-104 ). Varbūt te autore tikai uzmeta atsevišķas domas un teikumus darbiņam, ko viņa bija iecerējusi, bet nekad nepaveica? Arī It kā būtu bijis savās bērēs (54.-56.) ir ļoti neoriģināls un dažādās versijās jau pārāk bieži dzirdēts anekdots.
Uz grāmatiņas beigu galu sastopamies ar darbiņiem, kurus ar pārējiem vieno autores izteiksmes veids, bet citādi būtu drīzāk pieskaitāmi atmiņu literatūrai, ne daiļliteratūrai. Te ir ceļojuma piezīmes par Luāras pilīm Francijā, te ir atmiņas par tikšanos ar toreiz vēl jauniem latviešu dzejniekiem un rakstniekiem trīsdesmito gadu beigās, te ir atmiņas par dzimto pusi pie Aiviekstes un par došanos bēgļu gaitās. Vai šī papildus viela, lai cik tā laba un interesanta, nenodara pāri grāmatas viengabalainībai? Kādu iespaidu atstātu gleznu izstāde, ja tukšās vietas pie sienām, kas pēc gleznu izkāršanas vēl palikušas, aizpildītu ar trim vai četriem foto attēliem?
Jauks ir krājuma virsraksts — Būs skaista diena. Kaut vairāk būtu tādu cerīgu virsrakstu, kas vieš labu omu un aicināt aicina uz lasīšanu! Jāsaka, gan, ka recenzenta mītnes pilsētā Melburnā paredzējumu „būs skaista diena” rīta pusē ir gaužām riskanti sacīt, jo nereti diena Melburnā iegrozās tik nelīdzena un mainīga, ka liekas: tajā pārstāvēti visi četri gada laiki. Lasīt Ernas Ķikures grāmatas nozīmē ko līdzīgu dzīvošanai Melburnā: gluži tāpat kā nevar zināt, vai nākamajā brīdī Melburnā spīdēs saule vai uzlīs lietus, tā nevar zināt, vai nākamajā Ķikures lappusē pavizēs literāra pērle, jeb vai tur būs iegadījies mērens brāķis.
————————
Māksla 01.08.1994
KĀDAS GULTAS STĀSTI.
ALEKSANDRS ZARIŅŠ
…
Austrālijā mums ir sava Kukažiņa — rakstniece un dzejniece Erna Ķikure, rakstnieka Jāņa Sarmas sarakstes draudzene. Viņa pārmaiņus kādu laiku dzīvo pie vienas meitas Kanādā, tad atkal atgriežas pie otras meitas Sidnejā. Ķikure ir Zeberiņas labestības līdziniece. Kā Latviešu preses biedrības apgāda vadītājs biju izdevis Ķikures pirmo stāstu grāmatu “Mūsu kaimiņš“, un kļuvām labi pazīstami. Laimējās, ka tolaik Ķikure bija atgriezusies Sidnejā, un mums ar Zeberiņu bija tīkami ciemi pie Ķikuriņa, kā viņu draugi sauca.
—————————-
LaRas lapa 44/45, 1994.g. decembrī
Ārzemju latviešu autoru darbu izdošana Latvijā
Informācija. Atlases kritēriji. Iekļaušanās kopīgā literātūras apritē
Viesturs Vecgrāvis
(Referāts nolasīts Pasaules latviešu rakstnieku III saietā 28.06.1993.g. un ir skaņu ieraksta dokumentācija)
Visupirms, ko es gribu teikt, lai izvairītos no pārpratumiem; mans mērķis nebūt nav sniegt kaut kādu gaužām objektīvu priekšstatu par Latvijā izdotajām trimdas rakstnieku grāmatām, bet dot informāciju, kuru katrs klātesošais, tajā skaitā paši rakstnieki, kā arī izdevēji, varētu pārdomāt un acīmredzot arī nākotnei ieskicēt gan tās darba formas, gan arī tendences, kas mums ir ļoti nepieciešamas, lai trimdas literatūra atgrieztos Latvijā – ne tikai kā gadījuma rakstura fakts, bet tik tiešām kā literāras pastāvēšanas fakts.
Man jāsniedz ir tikpat kā pārskata vai atskaites ziņojums par pēdējā piecgadē Latvijā izdotajām trimdas rakstnieku grāmatām. Un es, protams, nevaru pretendēt uz iespaidīgiem skaitļiem, kas liecinātu par Latvijas grāmatu izdevēju iekāri uz trimdas grāmatu jaunizdošanu. Drīzāk gan otrādi. Latvijas grāmatizdevēji, izlemjot par tā vai cita trimdas autora darba izdevumu, ir spiesti rēķināties šobrīd ar tādiem faktoriem kā grāmatas ražošanas pašizmaksa, inteliģenta un kultūrieinteresēta pircēja arvien mazākā pirktspēja, kā arī lasītāju lielākās daļās arvien pieaugošā orientācija uz triviāli pazīstamiem sižetiem un situācijām, personāžu veidoliem un emocionālām noskaņām.
Māksliniecisks vērtējums, rakstības manieres vai pasaules izjūtas un interpretācijas oriģinalitāte patlaban grāmatizdevējus vairāk gan spēj atbaidīt, jo jebkurš neierastāks, grūtāk atpazīstams darbs garantē, pirmkārt, grāmatas iekonservēšanos grāmatveikalu plauktos, otrkārt, nes izdevniecībām arī finansiālus zaudējumus. Faktiski šobrīdējā apgādu orientācija grāmatu izdošanā no 800-2000-3000 eksemplāriem, ir pat pārdrošs solis, kuru var atļauties bagāti vai kultūrideālistiski izdevēji. Laikmeta ekonomiskā situācija nosaka arī grāmatizdevēja izvēli, pirmatnējā kapitālisma iekļaušanās Latvijas ekonomijā ir ļoti daudz ko iznīcinājusi no mīta par Latvijas ļoti inteliģento un pēc grāmatām alkstošo lasītāju.
Taču tomēr – ar nesaudzīgu skatienu pārskatot pēdējās piecgades (es lietošu šo sociālisma ēras terminu ar tādu nelielu smīnu) trimdas autoru darbu izdevumus, Latvijas grāmatu izdevējiem par godu jāteic, ka šajos piecos gados, t.i., sākot no brīža, kad 1988.g. iznāca turpat 20 gadus cenzūras un ideologu aizkavētā Linarda Tauna dzejoļu izlase Plīvošana ar pilsētu, līdz 1993.g. Līgo svētkiem Latvijā ir izdotas gandrīz 70 trimdā radušās grāmatas, kuras ir uzrakstījuši vairāk nekā 50 autori.
Iztiekot bez liekas greznošanās, jāteic, ka šis skaitlis, manuprāt, ir iespaidīgs. Turklāt, ja vēl piebilst, ka lielumlielā grāmatu raža izdota tikai sākot ar 1990.g. vidu (faktiski tas ir 5/6 no šī grāmatu skaita), tad nepārprotama ir grāmatu izdevēju vēlme arvien intensīvāk atdot Latvijas lasītājiem trimdas rakstniecībā radītās vērtības. Informējot par izdotajām grāmatām, es palieku pie tradicionālā dalījuma žanros – dzeja, proza, dramaturģija, kritika, vienlaikus mēģinot parādīt arī dažādo paaudžu ieguldījumu trimdas literatūras tradīciju saglabāšanā no vienas puses, bet, no otras puses, novatoriskas problemātikas un māksliniecisku tendenču ienākšanā trimdas literatūrā.
Tātad, vispirms dzeja. Ir izdotas pietiekami plašas, korekti sastādītas Veronikas Strēlertes, Zinaīdas Lazdas izlases, kā arī nelielas Kārļa Rabāca un Veltas Tomas izlases. Acīmredzot, Dzejas dienu laikā iznāks arī pilnīgs Andreja Eglīša dzejoļu kopojums, deviņi krājumi, kas aptvers laiku no 1939. līdz 1982. gadam.
1950. gadu jaunienācējus un vēlāko paaudžu dzejniekus pārstāv Veltas Sniķeres, Baibas Bičoles, Valža Krāslavieša, Andreja Irbes, Olafa Stumbra, Margitas Gūtmanes, Jura Kronberga, Roberta Mūka izlases. Ļoti zīmīgs man šķiet Ivara Lindberga krājums, kas iznāca pagājušā gada nogalē, jo tas ir simptomātisks ar to, ka tā ir faktiski dzejnieka atgriešanās ar oriģināldzeju tieši Latvijā. Grāmata vairs neiznāk svešatnē.
Cerams, ka trimdas dzejas īpatnības atklās arī topošā Trimdas dzejas antoloģija, taču, diemžēl, ir vairāk būtiski trimdas dzejnieki, kuru izlašu izdošana, manis jau minēto grūtību un droši vien arī citu apstākļu dēļ, ir aizkavējusies vai pat nemaz nav iecerēta.
Visupirms, taču ne galvenokārt, tās ir mūsu trīsdesmito gadu romantiskās pasaules izjūtas un stilistiksās ievirzes autoru, kā Klāras Zāles, Ingridas Vīksnas, Friča Dziesmas, Rūtas Skujiņas, Mirdzas Čuibes, Pētera Aigara, Artura Kaugara, Teodora Tomsona dzejas izlases, kuras manuprāt, būtu ļoti nepieciešamas.
Savrupa parādība ir dažu trimdas dzejnieku 1930. gados uzrakstīto krājumu jaunizdošana. Te es varētu minēt Elzas Ķezberes Profīlu stiklā un Friča Dziesmas Līvzemi. Absolūti neatmaksāts parāds 40. un 50. gadu trimdas dzejas novatorizētājiem ir tas, ka trūkst plašas respektablas Dzintara Soduma, Gunara Saliņa, Jāņa Krēsliņa, Andreja Pablo Mierkalna dzeju izlases. Viņu ieguldījums latviešu dzejas stilistikas un intonāciju paplašināšanā nav kultūrvēsturisks fakts, bet gan mākslas vērtība, kas aktuāla arī mūsdienās. Katrā ziņā šo dzejnieku izlases, tāpat kā jau izdotās Tauna, Stumbra, Krāslavieša, Bičoles, Irbes izlases, jūtami mainītu mūsu priekšstatus par visas divdesmitā gadsimta latviešu dzejas attīstību un īpatnībām. Taču, blakus šiem četriem minētajiem dzejniekiem, nepieciešamas arī vēl citu viņu paaudzes pārstāvju izlases. Tādi dzejnieki kā Aina Kraujiete, Aina Zemdega, Astrīde Ivaska, Ausma Jaunzeme, Valda Dreimane, Lalita Muižniece, Rita Gāle, varbūt austrālieši Inārs Brēdrichs, Kārlis Ābele jr., Gunars Pļavkalns būtu pelnījuši izlases šeit pat Latvijā.
Tas pats sakāms arī par nākamo, t.i. ‘trimdas bērnu’ paaudzi, kas dzimusi vai nu kara pēdējos gados vai pēckara gados Vācijā un Zviedrijā. Te, pirmkārt, es domāju jaunu, plašāku Jura Kronberga izlasi, domāju arī Margitas Gūtmanes, Pāvila Johansona, Sniedzes Ruņģes, Baibas Kaugaras dzeju. Īpatne arī varētu būt 70. un 80. gadu ASV latviešu jauno dzejnieku, kā Sarmas Muižnieces, Mārtiņa Granta, Anitas Ievas Dzirnes un citu dzeju kopojumu izdošana.
Proza. Tā likumsakarīgi ir izdota visplašāk. Minēto 70 grāmatu skaitā proza ir izdota vairāk nekā 50 grāmatās. Ja, runājot par dzeju, es varēju uzsvērt, ka izdevumos daudzmaz reģistrētas trimdas dzejas īpatnējākās iezīmes un personības, prozas izdevumu atlasē, manuprāt, šobrīd dominē komerciālais kritērijs. Trimdas prozistu vidū izdevēji jau ir atraduši rakstniekus, kuru rakstības maniere, prblemātika, sižeta atspere un varoņu iekrāsojums ir diezgan izteikts lasītāju lipeklis, gan arī finansiāli nodrošināts balsts. Es šeit negribētu izteikties par šo rakstnieku darbu kvalitāti un nozīmi. Droši varu apgalvot, ka viņi visi ir patiesi labi prozisti. Katram pieder sava respektabla vieta trimdas dzejas kopainā, taču, skatoties tā tīri kvantitatīvi, līdzsvars tomēr, manuprāt, neeksistē.
Spriežot pēc Latvijā izdoto grāmatu skaita, ražīgākie un nozīmīgākie trimdas prozisti ir Irma Grebzde, kurai ir izdoti seši romāni un divi romānu publicēti periodikā. Manuprāt, nosaukumus šeit minēt nebūtu tik svarīgi. Tālāk jāmin Anšlavs Eglītis ar četrām emigrācijas prozas grāmatām (Omartija kundze, Pansija pilī, Piecas dienas, Vai te var dabūt alu?), — kā arī ar apjomīgu dramaturģisko darbu izlasi. Vairākās Latvijas grāmatnīcās un arī uz kolportieru galdiem izdevies pamanīt arī, manuprāt, ‘pirāteriskus’ Anšlava Eglīša darbu kseroksētus izdevumus, kuros nav ne mazākās norādes uz kseroksētāja vai apgāda piederību. Arī Nacionālās un Misiņa bibliotēkas katalogi, tāpat Bibliogrāfijas institūta rādītāji šos izdevumus nav reģistrējuši. Tālab attiecībā pret tiem esmu spiests izturēties rezervēti, neieskaitot grāmatu klāstā, kaut gan Benjamiņš Jēgers, izcilākais trimdas bibiliogrāfs, šķiet, būtu uzskatījis, ka tie tomēr ir grāmatu izdevumi. Klausītāju zināšanai varu informēt, ka tie ir Anšlava Eglīša romāni: Ilze, Cilvēks no mēness, Es nebiju varonis. Protams, es neesmu pārliecināts, vai neeksistē vēl kādi citi Anšlava Eglīša vai citu autoru nelegāli izdoti darbi šeit Latvijā, vai viņu mantinieku neaprobēti izdevumi.
Tālāk. Mani patiesi iepriecina Gunara Janovska darbu lielā popuaritāte Latvijā, izdevēju aktivitāte attiecībā pret Janovska darbiem, kuri tik tiešām pieder pie trimdas prozas vislabākajiem veikumiem. Ir izdoti četri Janovska romāni, un visi četri ir tik laba literatūra, kā arī cilvēciski dažbrīd pat šokējoša, taču ļoti patiesa trimdas traģikas un trimdas pārdzīvojumu liecība. Īpaši nozīmīgs man šķiet fakts, ka jaunākais Gunara Janovska romāns Pilsēta pie upes savu pirmpublicējumu pieredz tieši Latvijā, bet nevis svešatnē. Ja blakus tam piebildst, ka vairāki Janovska romāni ir pārpublicēti periodikā, tad šķiet, ka viņa otrreizējā ienākšana Latvijas literatūrā noris ļoti sekmīgi.
Trīs romāni Tikai mīlestība, Jaunavu iela un Vēstule no dzimtenes ir pārpublicēti no Voldemāra Kārkliņa trimdas laika darbiem.
Ir izdoti četri Jāņa Klīdzēja darbi: Cilvēka bērns, Dāvātās dvēseles, Sniegi un Zilie kalni; vairāki darbi ir arī atrodami periodikā. Manuprāt, arī Klīdzēja atgriešanās Latvijā noris veiksmīgi.
Izdevēju jājamzirdziņš pēdējo divu-trīs gadu laikā ir bijusi Aīdas Niedras romānistika. Faktiski ir izdoti vairāk kā trīs ceturtdaļas viņas pirmskara un kara laiku romāni, blakus tiem arī divi emigrācijas laikā tapušie: Miera ielas cepurniece un Melnā magone. Cik zinu, tad Latvijas grāmatizdevēji gatavo arī vēl citus Aīdas Niedras darbus.
No Alfrēda Dziļuma ļoti plašā trimdas grāmatu klāsta izdots viņa atmiņu krājums Pēdas rīta rasā un apjomīgā triloģija Celminieki. Tiek gatavoti arī vēl citi izdevumi. Šķiet, ka apmierināts varētu būt arī Eduards Freimanis. Viņam Latvijā izdotas 3 grāmatas. Tāpat šķiet ar Marisa Vētras atmiņu stāstu Sestā kolonna iznākšanu ir noslēgusies Marisa Vētras darbu apgūšana šeit, Latvijā.
Jau 1991. gadā trijās grāmatās iznāca Teodora Zeltiņa romānu triloģija par Antiņa piedzīvojumiem Amerikā. Tas, protams, ir apsveicams fakts, taču Teodora Zeltiņa darbu vidū ir vēl vairāki citi, un īpaši jānosauc romāni Slazdā un Drupu republika, kas, manuprāt, pieder pie Zeltiņa labākajiem un tematiski savdabīgākajiem darbiem, tēlojot Vācijas bēgļu nometņu periodu.
Domāju, ka par patiesu atklājumu Latvijas lasītājiem ir kļuvis Dzintara Soduma divu romānu Savai valstij audzināts un Taisām tiltu pār plašu jūru kopizdevums vienā grāmatā. Sodums galugalā ir pirmais trimdas latviešu literatūras novatorizētājs, ‘negantais bērns’ ne tikai dzejā, bet arī prozā. Un Soduma darbu izdošana ir ļoti svarīga latviešu prozas stilistikā dažādīguma liecība un daudzu mums šeit arī Latvijā esošo mītu noārdīšana.
Iepriekšējā Rakstnieku saieta dienās jūs jau varējāt redzēt Jāņa Anerauda sastādīto prozas izlasi. Manuprāt, arī tas ir respektējams izdevums. Taču lielākā daļa Latvijā izdoto trimdas prozistu ir pārstāvēti ar vienu grāmatu. Es nosaukšu tikai šīs grāmatas un to autorus, atsevišķos gadījumos pasakot arī savu viedokli, kas, protams, ir subjektīvs.
Tātad visupirms: trimdas prozas seniors Ernests Aistars, romāns Savā zemē. Ilona Leimane, romāns Mātes cilts. Knuts Lesiņš, romāns Janka Mūzikants. Manuprāt būtu nepieciešami Knuta Lesiņa īsprozas izlase. Benita Veisberga, romāns Es, Tavs maigais jērs, viens no latviešu modernās prozas sākumdarbiem 60. gados. Konstances Miķelsones romāns Nakts parāde par traģisku izvēles situāciju Vācijas nometņu beigu posmā. Ainas Vāveres romāns Varbūt tā bija. Romānam pirmizdevums tieši Latvijā. Pāvila Gruznas kultūrvēsturiskais romāns Jaunā strāva. Margaritas Kovaļevskas romāns Posta puķe, viens no latviešu modernās prozas aizsākumiem, kurš sākts jau 40. gadu vidū un trimdā izdots 1962. gadā. Cik zinu, ir paredzēts arī, ka iznāks Posta puķes turpinājums Gauru gaiļi.
Indra Gubiņa, svešatnē populāra romāniste pavasarī tika reprezentēta ar vienu no saviem labākajiem ģimenes romāniem Iztiksim bez mēness. Manuprāt, absolūti gandarīts var justies arī Andrejs Irbe, jo blakus viņa dzejas izlasei izdota arī pārdomāti sastādīta un ar gudriem pēcvārdiem apgādāta īsprozas izlase Dubultapgaismojums. Elvīra Kociņa ar romānu Dievi dusmo. Nikolajs Kalniņš pārstāvēts Latvijā ar jaunatnes romānu Rijas zēnu rota. Jānis Veselis ar prāvu izlasi, kurā ir teiksmu romāns Viesturs Varapoga un fragmentāri arī atmiņas Teiksma par manu mūžu.
Hermanis Kreicers ar stāstījumu par pirmo pasaules karu Nu ardievu, Vidzemīte, Velta Toma ar romānu Aldaune, Aina Zemdega ar atmiņu vēstījumu Toreiz, Lubes dzirnavās. Tik tikko iznācis ir Austrālijā dzīvojošā Richarda Krauļa stāstu krājums Dieva pabērni.
Izdota Latvijā arī Jāņa Širmaņa bērnu proza, Jāņa Kārkliņa karnevāliskais vēstījums par Latviešu Pūcesspieģeli, Zentas Mauriņas trimdas laiku eseju izlase. Rosīgi, manuprāt, ir darbojusies arī latgaļu izdevniecība, kura ir izdevusi vairāk nekā desmit grāmatu.
Diemžēl, manuprāt, ir jānosauc un mums kopīgi jāpadomā par daudziem trimdas rakstniekiem un viņu darbiem, kuru izdošana Latvijā ir vai nu ieilgusi vai nav iekļauta izdevniecības plānos. Šādu aizmirstu vai neievērotu, taču respektējamu prozistu vidū pirmkārt ir jāmin Ilze Šķipsna un Guntis Zariņš. Viņu mūži ir noslēgušies, taču viņu ieguldījums trimdas prozas evolūcijā ir tik būtisks, ka gandrīz jābrīnās par izdevēju vienaldzīgo attieksmi.
Vēl blakus Šķipsnai un Zariņam gribētu minēt citus prozistus, kuru darbu izdošana būtu ļoti nepieciešama. Richards Rīdzinieks, Valentīns Pelēcis. Ģirts Salnais, Jānis Sarma, Lūcija Bērziņa, Erna Ķikure, Dzintars Kiršteins, Tālivaldis Ķiķauka, Pēteris Aigars, Aivars Ruņģis, Valdis Zeps, Pāvils Klāns, Kārlis Zvejnieks, Rita Liepa, Eglons Spēks, Arnolds Apse u.t.t., u.t.t. – varētu turpināt.
Būtiska man šķiet arī trimdas literatūras kritikas antoloģijas izdošana, tāpat kā trimdas dramaturģijas izlase, kuru jau ir sastādījis Viktors Hausmanis, taču izdevēju šim, finansiāli protams neizdevīgajam, darbam tā arī nav izdevies atrast.
*
Kādi varētu būt eventuāli izdevīgākie varianti, lai trimdā izdotie darbi atgrieztos ne tikai lielo rajonu bibliotēku plauktos, bet lai tie tiktu izdoti Latvijā un atrastos arī Latvijas lasītāju grāmatu plauktos?
Man šķiet, ka būtiskākais un racionālākais ceļš daudzos gadījumos ir kompaktu izlašu izdošana, kurā tad arī būtu apkopota trimdas gadu literārās darbības kvintesence, tiklab mākslinieciskā ziņā tā arī būtu trimdinieku likteņstāstu izgaismošana. Šeit es varētu vilkt paralēles ar KF izdoto Cilvēkarchīvs.
Visubeidzot, manuprāt, tieši latviešu rakstnieku saietam būtu jāveido darba grupa, kurā būtu tiklab ārzemju, kā arī Latvijas pārstāvji. Un šī darba grupa tad arī būtu tā autoritīvā pārstāvniecība, kas sekmētu gan morāla, gan finansiāla atbalsta saņemšanu trimdā radīto darbu jaunizdošanā Latvijā. Tieši ar tādu ievirzi es noslēdzu savu informāciju par to, kas ir paveikts un kas vēl jāpaveic, lai trimdas rakstniecība Latvijā neatgrieztos tikai kā komerciāli izdevīgu autoru devums, vai kā gadījuma rakstura grāmatas, bet gan kā mērķtiecīgs un pārdomāts mākslinieciskās atjaunošanās un kopā saplūšanas fakts un process vienlaikus.
———————————————————————————————–
Neatkarīgā Cīņa 30.03.1995
INTERVIJA
Kultūras avīze Ļaudonā
IMANTS ZIEDONIS
…
Prezidenta kancelejai aizsūtīti divi ieteikumi – piešķirt Trīszvaigžņu ordeni diviem dzejniekiem – Ļaudonā dzimušajai dzejniecei Ernai Ķikurei (Kanādā) un ļaudonietim dzejniekam Andrejam Eglītim (Zviedrijā). Dzejnieks Andrejs Eglītis augsto apbalvojumu saņēmis, viņa dzejoļiem atvēlētā lappuse skan mīļāk un skaistāk par publikācijām centrālajā presē – jo savam novadam veltīta. «Nu es esmu savpusē. Satikos ar smilgu. Teica viņa domīga – Biji prom par ilgu. Ilgi tevi gaidījām…» Dzejnieka fotogrāfija ar Ļaudonas ziedu klēpi.
Svētīgs, kas nestāv tautas postam malā.
Ticīgs, kas Dievam – aiziet šķēpa galā;
Tas taisa ceļu – mūsu laikiem ceļu
Mūžīgi mūžos.
——————————-
Brīvā Latvija 11.12.1995
Māras Zemdegas ceļojumi: 11. decembrī aktrisei Mārai Zemdegai — 60
Kārlis Pamše
Viņai tīk to darīt vistiešākajā nozīmē, ari lasot labu grāmatu, sarunās ar draugiem. Zīmīgi: ievērojamā aktrise atkārto braucienu maršrutus, grāmatas pēdējā laikā lasa nesteidzoties, draugus nemaina. Jautāta, vai ir kādreiz prātojusi par iespēju pamest teātri (visai populārs sindroms šīs profesijas pārstāvjiem, kas gan 99% beidzas tikai ar prātošanu), Māra Zemdega atbild: “Zinu tikai vienu: teātris bez manis var iztikt, bet es bez teātra? …”
Piecdesmito gadu sākumā Aleksandra Leimaņa vadītajā Teātra fakultātes kursā viņa bija pati jaunākā. Arī patstāvīgākā — tiklab sadzīves, kā mākslas sfairā. Šī patstāvība brīžam nosvērās spītības slīpnē, brīžam — apliecināja personību. Jau toreiz.
Pēc absolvācijas jaunās aktrises ilgu pils — Nacionālais (toreiz saukts Drāmas) teātris viņai nepaver vārtus. Varbūt Māras dvēsele tobrīd raud, bet viņa ar smaidu sejā paraksta darba piedāvājumu Valmieras teātrī. Ar smaidu? Jā, tikko jūtams smeldzes izēnojums skaistajā profilā. It kā pamanīts kādreiz viņas māmiņas vaibstos vai tēva — tēlnieka Kārļa Zemdegas marmorā iemūžināts?
No Valmieras Māra Zemdega ar katru savu veikumu it kā raidīja izaicinošus pārmetumus republikas mākslas dzīves priekšniekiem. Un trāpīja desmitniekā.
Pretēji Elzai Radziņai (kā skatuves “karaliene” intervijās dažkārt atzinusies) Māra Zemdega Nacionālajā teātrī ienāk bez bailēm, ienāk “savā mājā”. Pēc vairākiem spožiem uzzibsnījumiem (“Trešais vārds”, “Amerikāņu traģēdija”) dažas “klusās sezonas”, tad šedevrs (jo sevišķi lielajā divskatā ar Elzu Radziņu) “Vasara Noānā” un nedaudz vēlāk — ne mazāk spilgta liecība, ka šajā aktrišu paaudzē latviešiem tomēr ir arī traģisku lomu interprētes — “Sarkanmatainajā kalpā”.
Māra Zemdega ļoti labi jūt formu. Taču nepozē. Ne lomās, ne sadzīvē. Un necenšas sev gūt gandarījumu ar atstāstiem kolēģēm ne par saviem pielūdzējiem, ne ģimenes pavardu. Arī prieks un raizes par bērniem un mazdēlu nav šajā “repertuārā”.
— Toties savai māsai es uzticu gandrīz visu, — vaļsirdības brīdī atzīstas Māra.
— Tev ir arī māsa?
— Turpat jau piecpadsmit gadus viņu tā sajūtu — Brigitu Siliņu, Kalifornijā. Un vīri mums abām ir Laimoņi.
Tālruņa zvans no Ņujorkas. Lietišķa pāris teikumu saruna.
— Tev vēl kādas viesizrādes aiz okeāna?
— Nē, zvanīja Latviešu kultūras biedrības Tilts dibinātājs un vadītājs Ģirts Zeidenbergs. Esmu šai organizācijai piederīga.
— Viņš, ja drīkstu jautāt, ir arī tas, kas tev izrādīja Ameriku “krustām šķērsām”?
— Nē. Ar to pašā pirmajā tāllidojumā iepriecināja mans brālēns Zigfrīds Zemdega.
— Redzu no Kanādas atceļojušu aploksni ar Ernas Ķikures vārdu. Vai kontaktē ar šo rakstnieci?
— Protams. Nupat saņēmu mīļu apsveikumu manā jubilejas gadskārtā. No viņas esmu mācījusies daudz, arī to, ka “Visa dzīve ir mūžīga atvadīšanās un ari mūžīgs ceļš tālāk.”
————————–
Jaunā Gaita nr. 207, 1996.g.
DZĪVOT — IR DZĪVOT!
Erna Ķikure. Mājas un ceļi. Izlase. LaRas Grāmatu klubs, 1996. 332 lp.
Biruta Sūrmane
Latviešu Rakstnieku Apvienības jaunākajā prozas izdevumā sakopoti Ernas Ķikures (Dzelmes) darbi no 1989. un 1990. g. Kanādā izdotajām trim grāmatiņām: Kā plūsti, Aiviekste?, Ceļa akmeņu raksts un Uz tilta, par kuŗiem autore 1991. gadā saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu. Toreiz šīs grāmatiņas iznāca tikai mazā metienā.
Jaunajā izlasē ievietotos darbus grūti, un varbūt nemaz nav vajadzīgs, iespīlēt kādā stingrā literatūras žanra kategorijā. Tur ir sakopoti tēlojumi, īsi stāsti, mirkļa impresijas, pārdomu un atskārsmju pieraksti. Šī grāmata nav ar nepacietību izraujama vienā rāvienā no vāka līdz vākam. Autores stila īpatnējo garšu un smaržu tā vispilnīgāk atklāj tikai apdomīgi baudot. Vienīgi gribas iebilst — kaut arī valodnieki par to ir dalītās domās, ka šo lasītāju skumdina autores un redaktores izšķiršanās, nelietot mīkstināto ŗ tur, kur to prasa latviešu valodas gramatikas loģika.
Nodaļā “Kā plūsti, Aiviekste?” rakstniece lasītāju izvadā pa savu dzimto novadu un iepazīstina ar ļaudīm, kas dzīvojuši kaimiņos. Šīs atmiņas sniedzas atpakaļ līdz gadiem pirms Pirmā pasaules kaŗa. Nav noslēpums, ka Erna Ķikure ir trimdas vecākā latviešu prozas autore, kuŗai 1996.g. nosvinēja 90-to dzimšanas dienu. Puslīdz droši varam minēt, ka atmiņu stāsta Upeslejas ir autores dzimtās mājas, tās iemītnieki, apkārtne un kaimiņi viņai pazīstami no ikdienas saskares bērnībā. Šī nodaļa labi papildina latviešu bērnības atmiņu literatūru, kad no gadu tāluma atskatoties, pat posts un bēdas šķiet pārklāti ar maigu, zeltainu mirdzējumu. Ziemas bargumu var atcerēties ar jauku tēlojumu par sūnu lasīšanu un dubultlogu ielikšanu, bet apģērba lāpīšana izvēršas par jautru notikumu, meklējot piemērotus ielāpus rūpīgi sakrātajā lupatiņu kaudzītē. Arī dziļām traģēdijām — noslīkšanas gadījumiem, vēža slimnieka pāragrai nāvei, tēva aizvešanai un nošaušanai lielinieku gadā — var pieskarties bez smagām emocijām, pieņemot visu kā daļu no dzīves nerimtīgā plūduma, tāpat kā plūst rāmā, nopietnā, neaizmirstamā bērnības upe Aiviekste.
Turpmāko tēlojumu, stāstu un miniatūru notikumu vietas ir bēgļu nometne Sudētijā, autores ilggadīgā trimdas mītnes zeme Austrālija, dažkārt apciemotā Anglija un tagadējā dzīves vieta Kanādā, atkal un vēlreiz atgriežoties arī “Mājās” — tur un toreiz, pie Lazdonas baznīcas ezera, pie mīļās, daiļās Aiviekstes.
Rakstīšana ir tikai viens no Ernas Ķikures talantiem, kuŗu, starp citu, atklājis ar sirsnību pieminēts latviešu valodas skolotājs Madonas ģimnāzijā. Taču nopietni rakstīt viņa sākusi tikai trimdas gados Austrālijā, kur to iedrošinājis un morāli balstījis rakstnieks Jānis Sarma. Latvijā Ķikure ieguvusi Mākslas akadēmijas mākslinieces — grafiķes grādu, papildinoties arī Parīzē. Turklāt viņa apguvusi arī klavierspēli un pa laikam darbojusies kā klavierskolotāja. Ķikures pirmā grāmata, stāstu krājums Mūsu kaimiņš, izdota 1962. gadā Austrālijā. Kādā vēstulē mentors Sarma komentē, ka Ķikures atsūtītā rakstu “gabaliņa” stāstījumam “trūkst mezgla, trūkst intrigas”. Kādā krietni vēlākā vēstulē Sarmam arī pati Ķikure atzīstas, ka “fabula mani pavisam neinteresē”. Autori neinteresē spilgti notikumi, sižeti ar sākumu, vidu un beigām, bet gan dažādu it kā nejaušu novērojumu dziļākā jēga, pēkšņi apjaustas, dvēseles līdzsvaram noderīgas atziņas, lielāku kopsakarību minējumi vai atskārsmes. Pie tam rakstnieces pasaules skatījums nebūt nav šaurs vai provinciāls, bet gan ietilpīgs un zinīgs. Teicami viņai padodas cilvēku raksturojumi visai knapos bet zīmīgos vilcienos (Gaskare, sirmās dāmas “Ziemsvētku pusdienās”, ķirbju audzētāja Liepiņas kundze, Sābrs, Klārka kundze un daudzi citi). Bēgļu gaitu necilvēcīgos apstākļus skaudrā tiešumā parāda tēlojums “Nometne Sudētijā.” Stāstiņā “Kalpone” ar meistarīgi skopiem teikumiem ieskicēts kādas šķietami laimīgas laulības sabrukums.
Mīlestības tēmas Ķikure apcer vairākos darbos. Vairums viņas tēloto sieviešu mīlestību glabā sevī slepeni. Šīs sievietes nav agresīvas mīlestības laimes meklētājas, bet parasti tikai sapņo no tālienes vai arī rezignēti atkāpjas, atsakās, aizbrauc, savas jūtas iemīlētajam vīrietim nemaz neatklājot. Vienīgi bērnības atmiņās pavīd arī pilnasinīgāki mīlestības sarežģījumi, greizsirdīgs mīlētājs nošauj sāncensi, laulāti pāŗi izšķiŗas, iznesīgs saimnieku pāris dzīvo kopā bez salaulāšanās.
Katrā grāmatas lappusē manāma rakstnieces ciešā tuvība ar dabu, un viņas izveicīgi ieskicētās epifānijas par kokiem, putniem, jūru, āboliem, ķirbjiem, lašiem, Austrālijas siseņiem un daudz ko citu spēj brīnišķīgi bagātināt atsaucīgu lasītāju. “Satikšanās” ar violetu eikalipta krūmu piepilda autori ar spēku, palīdz kaut ko saprast savā dzīvē, liek atskārst, ka “krūms grib dzīvot — es gribu dzīvot.”
Šīs lasītājas izpratnē Erna Ķikure ir dzīves apliecinātāja. Dzimtene viņai atmiņā kā zeme, kur dzīvoja cilvēki, kas nebaidījās no dzīves. Pat par trimdas gadiem svešajā Austrālijā viņa teikusi, ka nenožēlo tos, jo Austrālija ir skaista zeme ar labiem cilvēkiem, kaut gan, spriežot no plašās vēstuļu apmaiņas ar Sarmu, autores personīgā dzīve dažkārt bijusi grumbuļiem bagāta.
Bet — “ciešanās cilvēks rada”, viņa raksta par gleznotāju, kuŗš, mietpilsonīgās ērtībās ieslīcis, nespēj pabeigt iesāktus darbus. Šajā tēlojumā Ķikure apceŗ arī Dilana Tomasa (Dylan Thomas) mudi pretoties, nepadoties ar labu tumstošajai naktij. Kā to darīt? Varbūt nav jāprasa, bet vienkārši jādzīvo un jāļaujas dabas uzliktajiem mūžīgajiem ritmiem, tāpat kā to dara sīki ziedi, augdami kaut vai ceļa uzbērumā vai kādā saplaisājušā ietves lējumā (“Kad vilciens apstājas”). Jo, kā apliecina autore — “dzīvei ir dažādi veidi. Bet dzīvot — ir dzīvot!”
—————————————————-
Akadēmiskā Dzīve 01.01.1996
SASTINGT DAIĻUMĀ, KO DIENAS NEPĀRMAINA
PIEZĪMES PAR RAKSTNIEKU UN GLEZNOTĀJU JĀNI SARMU (1884-1983)
Rolfs Ekmanis
…
Atsevišķi jāizceļ grāmata «Ķikures un Sarmas vēstules“, kuru laiž klajā 1981. gadā apgāds AKA (Raven — Publisher) Mičiganas pavalstī un kurā ietilpināta sarakste ar rakstnieci un grafiķi Ernu Ķikuri laikposmā no 1953. līdz 1958. gadam. Šajā autora pēdējā izdevumā visai intīmi iepazīstamies ne tikai ar Jāni Sarmu, bet ari ar Austrālijā patvērumu atradušo latviešu garīgās pasaules veidošanos minētajā periodā. Bez tam sarakste liecina, ka Sarma ļoti rūpīgi sekojis trimdas latviešu kultūras dzīves pulsējumam visos kontinentos, ne tikai piektajā.
Šī grāmata, tāpat kā viņa raksti, atsedz autora mākslas, sabiedrības un dzīves jēgas uztveri, noskaidro viņa darbu radīšanas izejpunktus un principus. To pavada visnotaļ dzirkstoša asprātība, ironija un pašironija.
…
————————–
Laiks 06.07.1996
Ar vērienu un ķērienu
Erna Ķikure, “Mājas un ceļi“. Ernas Kikures vāka zīmējums. LaRAs Grāmatu klubs. Newton, MA 02161. 335 lp.
JURIS SILENIEKS
Šis stāstu un eseju sējums sastāv no rakstiem, kas ir bijuši publicēti Ineses Birstiņas maza metiena izdevumos: “Kā plūsti Aiviekste“, “Uz tilta” un “Ceļa akmeņu raksts“. Par viņas darbu 1992. g. Ķikurei piešķīra Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu. Gunārs Saliņš, viens no žūrijas komisijas locekļiem, izteicās (un dzejnieks jau zina): “Šais grāmatās mēs sastopamies ar nobriedušu mākslinieci, kam vēriens izteikties par visu ko — vēriens un ķēriens.”
Šai izlasē raksti neseko cieši kādai chronoloģiskai secībai, taču varam konstatēt zināmu domu un nostājas attīstības virzienu. Vispirms autore izvadā lasītāju patālā pagātnē un neatkarības laikos pa savu dzimto Aiviekstes novadu, aprakstot ķirurģiski iejūtīgi savas ģimenes un apkārtnes ļaužu dzīvi, traģiskus likteņus un ikdienu, ieražas, kokus, tīrumus, ēkas, dzīvniekus. Zveja, plosti, siena vākšana un šķūņa romantika iznirst ēdeniskās ainās. Bet šajā idilliskajā skatā drūmi motīvi: cilvēki noslīkst Aiviekstē, jo tā ir ari traģēdiju upe. Cilvēkus nošauj politisko varu maiņās, un bieži dzīves, kas apsolītas laimei, kļūst liktenīgi smagas. Bēgļu nometnes ainas Sudētijā, kur bērni cieš visvairāk no slimībām apstākļu dēļ, liek pārdomāt par mūsu laikmeta nejēdzībām.
Šiem aprakstiem pieslēdzas Austrālijas portreti un novērojumi. Kaut arī šī dienvidu puslode parādās reizēm dīvaina un sveša, Ķikure māk visu eksotisko parādīt cilvēcīgi saprotamu un pieņemamu. Kad stāstītāja “es” kļūst kalpone, nekad neizskan skarbums un netaisnības sajūta par piešķirto lomu. Arī neparastā daba un apgrieztie gada laiki, no ziemeļnieka viedokļa, neizraisa sašutumu un neizpratni, jo Ķikure cenšas saprast visu cilvēcīgo un neuzspiest dabai antropomorfismu. Un tomēr, atbraucot atpakaļ ziemeļu puslodē, autore it kā jūtas labākā saskaņā ar sevi. Bet, turpinot dialogu ar sevi, viņa konstatē: “Ceļš patiesi ir vienīgā lieta, kas patiesi ir un turpina būt. Ceļš mani ir atvedis atpakaļ ziemeļpuslodē.”
Te stāstījums kļūst dziļāku pārdomu pilns, un stāstītāja izmaina personības. Zināms “vojērisms” un intimitātes ieskicējumi arvien biežāk raksturo stāsta perspektīvu. Kā kādu neizdzēšamu atmiņu nomākta, autore atkal atgriežas pie Sudētijas nometnes bērnu slimnīcas barakā, kur vecāki bezspēcīgi noraugās savu bērnu mokās. Šādas ainas atgādina Kāmī aprakstus par bērniem, kas mirst mokās mēra laikā. Tas Kāmī izsauc sašutumu par visiem tiem, kas grib cilvēka mokas izskaidrot kādas augstākas taisnības vārdā. Citviet Ķikure argumentē ar Sartru par filozofa pieņēmumu, ka eksistence ir uzspiesta, un aizstāv Fransuā Moriaku pret Sartra pārmetumiem, ka Moriaks sevi iedomājas Dieva vietā.
Autore katrā ziņā cīnās par labu cilvēkam, iestājoties par pozitīvo, nepieļaujot, ka pasaule ir kādu ļaunu spēku vadīta. Taču, vērojot lašu izmisīgo laušanos pret straumi, lai savu cīniņu beigās nomirtu, autore nevar nenojaust zināmu absurditāti mūsu eksistencē. Bet par to jāizšķiras lasītājam pašam. Kā Nora Kūla konstatē savā vērtējumā: “Viņas darbi ‘runā’ uz un ar lasītāju.” Lasītājam vajadzētu uzsākt šādu sarunu.
LaRA ir atkal izdarījusi labu.
—————————————-
Stars 5.10.1996
Aiviekstes Rakstniece
Dace Zvirgzdiņa
Sirma dāma svītrainā blūzītē ieraksta datora disketē savu stāstu — tā bija pirmā Ernas Ķikures gaišpelēkā fotogrāfija, ko ieraudzīju pirms vairākiem gadiem uz grāmatas apvāka. Diskete toreiz mums vēl bija nezināms svešvārds.
4. oktobrī rakstniece un māksliniece Erna Ķikure atceras 90 nodzīvotos gadus.
Starp Ļaudonas “Ķikuru” māju saimnieku Bērziņu vecākās meitas skolotājiem Madonas vidusskolā bija Jānis Āboliņš latviešu literatūrā, Jānis Plase zīmēšanā un Arvīds Daugulis mūzikā. Šie vārdi komentārus neprasa. 1924. gadā, kad vidusskola pabeigta, meitenei grūti izšķirties par studiju vietu. Viņa iestājas Mākslas akadēmijas Grafikas klasē, paralēli mācās klavierspēli Tautas augstskolā. Strādājusi par skolotāju Ilūkstes ģimnāzijā un kara laikā tuvu mājām — Sāvienas skolā. Piedalījusies vairākās mākslas izstādēs.
1949. gadā viņa ar ģimeni caur Vācijas bēgļu nometnēm sasniedz Austrāliju, kur sāk nopietnāk pievērsties literatūrai. Ir desmit grāmatu autore (stāsti, tēlojumi, dzeja, sarakste ar rakstnieku Jāni Sarmu).
Visu mūžu Erna Ķikure ir “Uz tilta” (tā saucas viena no viņas grāmatām) — starp dažādām mākslām, starp Latviju un mītnes vietu, starp nepieciešamību strādāt fiziski, lai uzturētu ģimeni, un vēlmi nodoties radošam darbam (grūti bija vismaz divdesmit gadi pēc dzimtenes atstāšanas), starp divām kultūrām — latvisko un anglo-amerikānisko, starp Austrāliju, kur palika jaunākā meita grafiķe Dzidra, un Kanādu, kur dzīvo vecākā — tekstilmāksliniece Inese.
Savā iztēlē viņa bieži atgriežas šeit dzimtenē, Aiviekstes krastos.
“Tā bija skaista zeme ar skaistām vasarām, un tur dzīvoja cilvēki, kas nebaidījās no dzīves, uzdrīkstējās neskatīties atpakaļ, kad stājās pie arkla. Teica īsi un droši — kas no mēsla bīstas, nav mēsla vērts!” (“Kā plūsti Aiviekste?“, 1989. g.).
Atbildot uz J. Sarmas jautājumiem, 1958. gada 7. novembra vēstulē Erna Ķikure paver logu uz savu pasauli. Šķiet, ka turpmākais laiks un viņas uzrakstītais to apliecina.
“Kas pamudināja rakstīt — nevaru zināt. Zīmēju, spēlēju un rakstīju (skolas žurnālā un dienas grāmatā) jau no ģimnāzijas pirmiem gadiem. Visās trijās nodarbībās nejutu būtisku starpību. Tikai klejojot no vienas pie otras, baudu to īpatnējo burvību un meklēju sev labāku atklāšanās, izteikšanās iespēju. (..)
Domāju, ka zīmēšana un mūzika mani rakstīšanā kavē laika dēļ, bet atver skatu daudz kam, ko es citādi neredzētu. Zīmēšana palīdz vielas atklāšanā, izteiksmē, vispār pasaules mīlēšanā, mūzika — vārda izmantošanā, formā, kompozīcijā.
Fabula mani pavisam neinteresē. Bet varbūt tā būs jāmācās mīlēt kompozīcijas stingrības dēļ. (..)
Vielas izvēlē? Šķiet, ka līdz šim viela izvēlas mani, ne es vielu. Lieli notikumi paiet un — man nav ko teikt. Putns krīt no zara, aizskar manu sirdi, un man par to jāraksta.”
Novēlēsim, lai, ziemas sporta un mākslas centrā Kalgarī dzīvojot, bieži gadās putni un saules stari, kas aizskar sirdi un skubina Ernu Ķikuri joprojām rakstīt.
—————————
Neatkarīgā Rīta Avīze 04.10.1996
ŠODIEN PIRMS…
Pirms 90 gadiem (1906) dzimusi skolotāja un māksliniece, kura Vācijas, Austrālijas un Kanādas latviešos kļuva pazīstama kā rakstniece Erna Ķikure. Viņas darbos var atrast daudz ko no latviešu kultūrvēstures. Pirms pieciem gadiem viņai piešķirta Jāņa Jaunsudrabiņa balva.
————————————-
Austrālijas Latvietis 17.01.1997
Kas jau reiz bijis un kas vēl tikai būs
Jauna grāmata, jauns žurnāls, Erna Ķikure, Mājas un ceļi, izdevis Latviešu rakstnieku apvienības (LaRA) Grāmatu klubs ASV 1969. gadā, 332 lpp.
E. Silkalns
Mājas un ceļi ir trīs agrāk izdotu Ernas Ķikures grāmatu apvienojums un pārspiedums vienā kopīgā grāmatā, kas nosaukta par Ķikures darbu izlasi. Pārspiestās grāmatas pieticīgā technikā un mazā metienā reiz laida klajā autores meita Inese Birstiņa. Tās bija Kā plūsti, Aiviekste (1989 Montreālā), Uz tilta (1990 Kalgarijā) un Ceļa akmeņu raksts (1990 Kalgarijā).
Pavirši pāršķirstot jauno izdevumu un salīdzinot to ar origināl iespiedumiem, nākas konstatēt, ka no krājuma Uz tilta izmests stāstiņš Kalpone, bet no Ceļa akmeņu raksta nozuduši visi dzejoli, atskaitot Aiviekste, mīļā, daiļā, kas ir par autores bērnības un jaunības pusi un kas droši vien domāts kā sasaukšanās ar viņas garāko daiļprozas devumu Kā plūsti, Aiviekste?
Tā kā visas trīs sākotnējās grāmatas, kas tagad veido jauno, mūsu laikrakstā īsi pēc to iznākšanas jau vērtētas, nav nozīmes vērtēt vēlreiz. Izteiksim tikai prieku, ka pa LaRA Grāmatu kluba abonentu tīklu Ķikures darbi tagad kļuvuši ērti pieejami kaut cik plašākam lasītāju lokam. Tāpat jāpriecājas, ka jaunajā izdevumā izlabotas daudzās pareizrakstības kļūdas, kas visai piesātināja pirmizdevumus.
—————————————
LaRAs lapiņas nr. 1, 1998.g. janvāris
Grāmatu kluba darbība
Kārlis Zvejnieks
Doma par sava grāmatu kluba vajadzību LaRAs biedru rindās pacēlās jau sen. Cik atceros jau 1972.g. LaRAs saietā Garezerā par to runāja.
Savi grāmatu klubi jau bija trimdas igauņu rakstniekiem ar sēdekli Zviedrijā, arī ārzemju lietuviešu rakstniekiem Čikāgā, kas darbojas ar labiem panākumiem.
Bet mums bij ‘Grāmatu Draugs’ – izdevniecība Helmara Rudzīša vadībā, kā arī dažs labs cits grāmatu apgāds, ar kuriem grūti būtu bijis konkurēt. Bet kad ‘Grāmatu Draugs’ – mūsu lielākais apgāds taisījās likvidēties un pamazām grāmatu izdošanu samazināja, bija laiks pacelt balsis par LaRAs pašas grāmatu klubu.
Dzīvas pārrunas par to bija LaRAs Portlandes rakstneiku nedēļā. Beidzot tos, kas visvairāk iestājās, ka mums šāds grāmatu klubs vajadzīgs – Noru Kūlu, Fredi Launagu un Kārli Zvejnieku – izraudzīja par grāmatu kluba iedzīvinātājiem, nozīmējot Kārli Zvejnieku par kluba vadītāju, bet Noru Kūlu par technisko darbu darītāju.
Pēc Launaga aiziešanas Aizsaulē palikām divi – Nora un es.
Helmars Rudzītis, latviešu grāmatu izdošanā visvairāk piedzīvojis, deva mums savu svētību. „Ja varat 700 abonentu noturēt, variet mēģināt.” Tā arī nolēmām sākt ar 700 grāmatu iespiešanu, pie tam brošētas, jo iesietas grāmatas to cenu ievērojami sadārdzinātu.
Nolēmām izdot 3 grāmatas gadā: divus prozai, vienu dzejai. Rakstītāju vēl bij daudz, tādēļ bija jāizdara zināma sijāšana, kādu manuskriptu pieņemt, ko ne, tādēļ izraudzījām vērtētāju komiteju, kurā ietilpa Gunars Saliņš, Jānis Krēsliņš, sen. un Nora Kūla.
Autoriem nekādu honorāru nevarējam solīt, vienīgi 60 brīveksemplāru. Dzejoļu krājumu izdošanu nācās drīz samazināt, jo pēc tiem pieprasījums bij mazs. To izdošanā nogājām līdz 400 eks. un attiecīgi mazāk brīveksemplāru.
Grāmatu iespiešanu izdarījām Augstuma spiestuvē Linkolnā, Nebraskā. Laimējās turpat dabūt grāmatu ekspeditori Hertas Lorences personā, kas bij vienīgā LGK atalgotā darbiniece. Tā kā viņa arī dzīvoja Linkolnā, tad grāmatas turpat no Linkolnas varējām izsūtīt.
Pirmo LGK grāmatu varējām jau izplatīt 1987.g. LaRAs saietā Kalamzū, ko saieta dalībnieki uzņēma ar gavilēm. Tas bija Laimas Kalniņas stāstu un noveļu krājums ‘Kur upes satiekas’, kas bij ieguvis Jāņa Jaunsudrabiņa balvu, bet nevarēja atrast izdevēju.
Kopš tā laika no 1987.-1997. gadam esam izdevuši kopā 21 grāmatu, kuru autori mūsu ievērojamākie LaRAs biedri (minu izdošanas kārtībā): Jānis Grosvāns, Astride Ivaska, Indra Gubiņa, Jānis Klīdzējs, Andrejs Irbe, Aina Vāvere, Aleksandrs Zariņš, Voldemārs Avens, Nikolajs Kalniņš, Marianna Ieviņa, Anšlavs Eglītis, Lūcija Bērziņa, Klāra Zāle, Aina Zemdega, Aina Kraujiete, Erna Ķikure.
Visvairāk tautā aizgājušas Anšlava Eglīša ‘Esejas’. Paredzot to labo noietu, iespiedām tās 1990.g. 1100 eksemplāros, kas aizgāja, tā ka bij jāiespiež vēl 1100 klāt, vēlreiz apstiprinot, ka Anšlavs Eglītis mūsu populārākais autors.
Bet jau sākot ar 1991.g. latviešu grāmatu tirgus sāka ievērojami sarukt – vecie lasītāji pamazām izmira, jauniem tuvāks bij kino un televīzija. Un kad 1995.g. izdevām Ainas Kraujietes KF godalgotās ‘Divas poemas’ 400, tad no tām aizgāja tikai 300, bet no Jāņa Jaunsudrabiņa fonda pēdējās godalgotās grāmatas – Ernas Ķikures ‘Mājas un ceļi’ – 600 eksemplāriem aizgāja tikai apmēram puse.
Ja labas, godalgotās grāmatas nevaram pārdot, ko lai dara ar citām? Katra no šīm divām grāmatām nesa mums vairāk kā $1000 zaudējumu. Ko nevar celt, to nevar nest. Tā nu nācām pie prātīgas atziņas LGK likvidēt, jo ar 300 grāmatu izdošanu vien klubs nevar pastāvēt. Mūsu svešatnes latviešu autori mēģina iespiesties arī Latvijas grāmatniecībā, mums pieteikto manuskriptu palicis pavisam maz.
Un tomēr, pēc manām domām 10 gados esam veikuši svētīgu darbu. LGK devis LaRAs kasei ap $6000 atlikumu, lai arī daudz grāmatas izsūtītiem abonentiem palikušas nesamaksātas. (Nemaksātāju starpā arī LaRAs biedri.) Slikti maksātāji bijuši arī aizjūras abonenti. Ko darīt ar tiem? Laikam jau viņu parādi ap $2000 kopsummā – būs jāierakasta skurstenī, ja uz vairākkārtīgiem atgādinājumiem neatsaucās.
Abonēšanas maksu bijām nolikuši pavisam zemu: sākumā tikai $10.- par grāmatu (par $2.- lētāk kā brīvajā tirgū), vēlāk uz $12.- un tomēr mums atlikums bijis. Par to jāpateicas vispirms autoriem, kas nav prasījuši honorāru, otrkārt tādiem nesavtīgiem darba rūķiem kā Norai Kūlai un viņas dzīves biedram – datoru specialistam Andrim Priedītim, kas strādājuši par velti un vienu otru sirmu matu dabūjuši vai rūpju rievu pierē ievilkuši.
Tāpat ekspeditorei Hertai Lorencei, manuskriptu izvērtētājiem, korektoriem, Augstuma spiestuvei. Lai viņiem visiem pateicības!
Esam pierādījuši, ka mēģinot labu latviešu literatūru un valodu dzīvu uzturēt, pat ar 500 un mazāk izdoto grāmatu eksemplāriem esam to varējuši izdarīt, vismaz uz laiku, vismaz uz 10 gadiem. 17 latviešu labu autoru 21 labu darbu pienesums latviešu literatūrai ir goda pilns nopelns LaRAs grāmatu klubam.
Tagad atbalstīsim latviešu literatūru Latvijā! Latviešu valoda nedrīkst zust!
Bij. LaRAs grāmatu kluba vadītājs.
————————————
LARA’S Lapa 01.05.1998
IN THIS ISSUE
The seashore, its flow and ebb of youth and age, life and illusion, strength and frailty is the setting for Erna Ķikure’s (Canada) short story. It is reprinted from Būs skaistadiena [It Will Be a Beautiful Day] (1993).
——————————-
Laiks 20.06.1998
“LaRAs Lapu” lapojot
JURIS SILENIEKS
Ernas Ķikures ieskicējumā “Pie jūras”, kas rakstīts ar tik tipiski ķirurģisku pieticību un neuzbāžību, ieskanas memento mori motīvs.



