Latvija Amerikā 02.06.2001
Trimdas 2001. gada literārie jubilāri
Indra Gubiņa
Šis gads jau tuvojas pusei, no mūsu rakstnieku saimes citi aiziet, citi var atzīmēt tā sauktos apaļos gadus — tos, kas beidzas ar pieci vai nulli. Varam skatīties jau atpakaļ un ari uz priekšu. Ļoti konspektīvi atzīmēšu dažu, man zināmo šā gada jubilāru devumu, jo mēs nedrīkstam aizmirst pašreizējos šejienes literatūras uzturētājus. Cik ilgi vēl trimdā literatūra pastāvēs, mēs neviens nezinām, bet lai esam pateicīgi, ka tā tomēr vēl ir. Droši vien uzskaite nebūs pilnīga, jo mums trūkst izziņu materiālu, pat enciklopēdija, kuras I sējums izdots 1983. gadā, vēl nav pabeigta un esošās ziņas nav papildinātas ar pēdējo 20 gadu darbiem vai notikumiem. Lai atceramies un pieminam arī tos, kas pagājušā gadā no mums šķīrušies, līdz ar to atstājot pamatīgu robu rakstnieku saimē: Knuts Lesiņš, Irma Grebzde, Tālivaldis Ķiķauka, Gunārs Janovskis, Jānis Klīdzējs, Jānis Gorsvāns, Valerija Bērziņa-Baltiņa. Tie ir vārdi, kuriem mūsu literatūr vēsturē ir paliekama vieta. Viņu pašu vairs nav, bet viņu sarakstītās grāmatas paliks.
Tomēr mums vēl ir rakstnieki un literatūrzinātnieki, tāpēc sveiksim viņus šā gada jubilejās, kaut dažam tā jau pagājusi, un — nevar jau paredzēt, vai visi, pašreiz esošie, gada beigas sagaidīs. Bet cerēsim, ka jā. Visi autori publicējušies periodikā, kā arī darbojušies sabiedrībā latviskās kultūras uzturēšanā, tāpēc pieminēšu tikai viņu publicētās grāmatas, cik man pašreiz iespējams noskaidrot.
…
Oktobris
Kalgarijā, Kanādas rietumos dzīvo rakstniece Erna Ķikure, kurai 4. oktobrī pienāks raženie 95 gadi. Stāsti publicēti grāmatās Mūsu kaimiņš (1962), Uz tilta (1990) un dzejoļi Dienas un gadi (1985), Artava (1988), kā arī kultūrvēsturiskā grāmata Ķikures un Sarmas vēstules (1980), Kā plūsti, Aiviekste (1990) u.c.
—————————
Austrālijas Latvietis 19.09.2001
Dzīve ar paskopu mēru
Juris Krādziņš.
SLB Valodas pulciņa sarīkojumā Sidnejas latviešu nama Mārtiņa Siliņa zālē 26. augustā Elmārs Zaļums referēja par rakstnieku Jāni Sarmu, apakšvirsrakstam izvēloties apzīmējumu — Dzīve ar paskopu mēru.
… Jānis Sarma savu autobiogrāfiju nav rakstījis, bet autobiogrāfiski elementi atrodami viņa romānos, piemēram, Kalnakūļu Viktā. Par viņu rakstīts ari Daugavpils ģimnāzijas vēsturē “Vakardiena apciemo šodienu” un Ēbenveileras ģimnāzijas vēsturē “Ebenveilerieši”. Par savu dzīvi viņš pats stāstījis arī vēstulēs rakstniecei Ernai Ķikurei, ar kuru sācis sarakstīties sakarā ar Austrālijas Latvieša kulturālās daļas vadītāja pienākumiem, kurus uzņēmās 1953.gadā. Šīs vēstules vēlāk publicētas, un tā referents varēja citēt Jāņa Sarmas dzīves ziņas un spriedumus. Līdzīgi vairākiem citiem rakstniekiem (Anšlavam Eglītim, Veronikai Janelsiņai, Jānim Jaunsudrabiņam, Ernai Ķikurei u.c.) Jānis Sarma bija gleznotājs un rakstnieks, bet kādā vēstulē piemin, ka no 1940. līdz 1947. gadam nav uzgleznojis vairs nevienu akvareli. Austrālijā, kur bija viņa ražīgākie darba gadi, rakstnieks Jānis Sarma pārspēja gleznotāju Jāni Kalniņu, ierindojoties latviešu literatūras augšgalā.
———————————
Treji Vārti #203, okt./nov./dec. 2002
Vēstuļošana
Eduards Freimanis
1.
Vēstuļošana ir aptverošākais sazināšanās veids vismaz tai ziņā, ka tas iesaista vislielāko rakstītāju skaitu. Radio, tāļrādis, avīzes, mēnešraksti, grāmatas un pat internets programmā iesaista kā rakstītājus ne visai lielu ļaužu daļu. Vairums ir pasīvi radītā uztvērēji. Vēstuļošanā iesaistās gandrīz ikviens rakstīt pratējs.
Liela daļa ļaužu aizsūta pa vēstulei ik nedēļas; daži pat katru dienu. Ir arī gausāki vēstuļotāji; raksta reizi mēnesī vai tikai reizi gadā. Turpretī rosīgākie raksta vairākas vēstules katru dienu — sevišķi, ja to prasa darbs vai citas saistības.
Ir jūsmīgi vēstuļotāji. Tādi ir iemīlējušies jaunieši, pa retam arī ļaudis jau gados. Dedzīgi raksta, ja prot, arī tie, kas ar vēstulēm cer iegūt materiālus labumus. Tādi vēstuļotāji pūlās pierunāt, kaut ko ieskaidrot vai izkaulēt vai pat uzspiest.
Kārtēji vēstules raksta apzinīgie, kas negrib būt parādnieki. Ja vēstule ir pienākums, tad tā ir lietišķa, prātīga, dažkārt vēsa, ko saņēmējs var manīt. Jādomā, ka šādu vēstuļu sacerējumi ir visparastākie, bet to apgalvot nevar.
Retie rakstītāji parasti ir maz skolotie. Tie ar rakstuli nav draudzējušies skolā, un vēlākajā dzīvē rakstīšana viņiem nozīmē cīņu ar vārdiem un teikumiem. Šie gausuļi dažkārt iesāk vēstules ar ievadiem par nerakstīšanu un sarindo iemeslus par ilgo kavēšanos. Pēc tam viņi raksta par laika apstākļiem un savu ikdienu. Gausuļus uz rakstīšanu pamudina kāds nozīmīgs notikums. Viņus iekustina arī sensācijas; sevišķi ja tās saistītas ar mīlestības dēkām, ko saklausījušies no draugiem. Derīga tēma ir palielīšanās, pat ja sasniegums ir sīks.
Nozīmīgi notikumi pamudina rakstīt arī kārtējos vēstuļotājus, bet ne tik izteikti kā gausuļus. Sarežģīts, protams, ir jautājums, kāds notikums kuram šķiet ievērības cienīgs. Jūsmīgie rakstītāji neaizmirst neparastos notikumus, bet viņi steigtos atbildēt arī bez sevišķas ietekmes. Diemžēl, jūsmīgie rakstītāji bieži vien ir arī pļāpīgi – izplūst niekos vai prātvēderējumos. Uzticīgi vēstuļošanas draudi ir vientuļnieki un kropļi. Vismaz liela daļu no tiem.
Vēsturē pieminētas daudz nozīmīgas vēstules un rakstītāji. Varbūt saistošākā ir slavenās angļus vārdnīcas autora Samuēla Džonsona (Samuel Johnson, 1709-1784) vēstule Lordam Česterfīldam (Philip Dromer Stanhope Chesterfield, 1694-1773). Džonsons ‘pateicas’ Lordam Česterfīldam par atbalstu, ko viņš saņēmis pēc milzīgas vārdnīcas sastādīšanas. Asā kritikā Džonsons aizrāda, ka atbalsts nāk par vēlu: tas nav vairs vajadzīgs. Kad Džonsons, smagi strādādams, daudzus gadus cīnījās ar trūkumu, Lordam neradās vēlēšanās palīdzēt.
Latviešu vēstuļu literatūrā der pieminēt Jāņa Sarmas (1884-1983) saraksti ar E. Ķikuri. Vēstules sakopotas sējumā Ķikures un Sarmas vēstules (1980).
2.
Daudzas vēstules ir vairāk, citas mazāk gaidītas. Daudzas nekad nesagaidītas. Sevišķi par pēdējām daudz rakstīts prozas un dzejas darbos. Tās radījušas sarūgtinājumu, bēdas, nospiestību, pat traģēdiju un nāvi. Šķiet mazāk ir vēstuļu, kas nesušas laimi un prieku. Kāpēc tā, var prasīt psīchlogiem un filozofiem.
Miljoniem vēstuļu glabājas archīvos un muzejos vai pat tūkstošos vecu vēstuļu. Nereti dižgaru vēstules ceļ gaismā politiķi un filozofi. Tūkstošiem vēstuļu sakopotas grāmatās, kas tikpat saistošas kā biogrāfiju sējumi.
Ja kāds lūdz padomu vai palīdzību, tad bēdīgi, ja atbilde nepienāk. Skumīgi arī, ja nepienāk paldies par dāvanu. Draugi stāsta, ka viņš reti kādam vairs dāvina grāmatas, jo saņēmēji pat ‘plika’ paldies nepasaka. Amatu personas neiedomājas pierakstīt pāris vārdu, kad sūta dāvinātājiem apkārtrakstu. Autors spriež, ka tā ir nicinājuma parādīšana. Skaidrs, ka viņš tādā organizācijā neiederas.
Dažas leģendas stāsta par neatbildētām mīlestības vēstulēm. Tomēr samērā reti; ievērojot, ka neveiksmīgas vai nelaimīgas mīlestības ir biežas. Kam gan patiks atzīties, ka bijis zaudētājs?
Par radinieku neatbildētām vēstulēm var noklausīties sarunas. Ja tuvība panīkst, tad vēstulēm neatbild. Atsvešināšanos veicina novecošanās, darba vai dzīves vietas maiņa.
Vēstuļu apmaiņa draugu un paziņu starpā ir nepastāvīga. Draugu sarakste var ilgt desmitiem gadu, bet tādi gadījumi ir reti. Ir vēsas draudzības: vēstules apmainās vienreiz vai divreiz gadā. Rakstītājiem dažkārt trūkst kopēju interešu, ir atšķirīgi politiskie un kultūras uzskati. Gadās pat ka vēstuļotāji saķīvējas.
Liela ļaužu daļa pienācīgi nenovērtē vēstuļošanas nozīmi, ne tikai atsevišķu cilvēku, bet jo vairāk tautas dzīvē. Šodiena prasa raitus sakarus, lai dzīve būtu rosīga un radoša. Neatbildētas vēstules nokauj sadarbību. Arī ilga gaidīšana rada vienaldzību un sašutumu. Pagurušais gaidītājs meklē rosīgāku biedru un ‘atmet ar roki’, kļūst laisks un īgns. Iepriekš minētais rakstnieks, kas par dāvanām pat pliku paldies nav saņēmis, izteicās, ka taupīšot pastmarku izstāšanās vēstulei. Tā tad viņš kā ‘mirušu dvēseli’ aizmirsīs organizāciju un nebēdās, ka viņu kaut kad izslēgs. Varam šādu cilvēku nopelt, bet tas nekā nelīdzēs. Būtu gan līdzējusi sabiedriska sirsnība.
Kāds trimdinieks stāsta par vientulību, ko pūlās pārvarēt, atrodot vēstuļu paziņas un draugus. Kad vien atrod iespēju nodibināt saraksti ar kādu tautieti Latvijā vai ārzemēs, tā tūlīt aizraksta. Kaut ko pajautā par politiku, literatūru, valodu un aicina atbildēt, lai apmainītu domas. Uz divdesmit divām vēstulēm saņēmis vienu atbildi. Sarakste pārtrūkusi. Paziņa pārliecināts, ka pats vainīgs par savu neveiksmi. Pazaudējis pašapziņu, ierāvies sevī un dzīvo kā vientulis. Atzinās, ka studējot savas vēstules, lai saprastu, kāpēc viņa vēstulēm nav bijis vērts atbildēt. Vai varbūt neatbildētāji ir kritizējami? Pārrunas par vēstuļošanu nav dzirdētas.
Latvieši ir savrupnieki, kas nav slikta īpašība, tomēr apzinīgums vēstuļošanā mūs stiprinātu.
3.
Relatīvi visgrūtākās un nozīmīgākās ir politiskās vēstules. Par tām varētu un derētu rakstīt pamatīgas apceres un studijas. Līdz šim šis vēstuļu novads nav diezgan kopts un izmantots. Zinām gan, ka archīvi un muzeji glabā vēstules ar lielu vēsturisku, kulturālu un militāru (aizsardzības) vērtību.
Daudzas vēstules glabājas piemiņu grāmatās, albūmos un atvilknēs. Vairums ar laiku iet bojā sērgās, zemes trīcēs, ugunsgrēkos, plūdos un karos. Tā pazūd ģimeņu, cilšu un tautu liecības. Vēsturnieki, archīvisti un folkloristi pūlās savākt un saglabāt cik iespējams, bet nereti viņiem trūkst atbalsta. Gadās pat, ka mēs šīs vērtības iznīcinām. Vairums muzeju un archīvu ir pārpildīti. Tā kā vēstuļu uzglabāšana nerāda materiālu ieguvumu, tad valdības bieži noskauž līdzekļus telpu paplašināšanai un uzturēšanai. Reiz man gadījās ieiet Raiņa Literatūras un Mākslas muzeja krātuvē. Redzēju līdz pēdējam pārblīvētus plauktus. Gaiteņi iespējami šauri. Tomēr vēstules, manuskripti, ziņojumi, grāmatas un citas vērtības nāk klāt dienu dienā. Jāapbrīno darbiniekus, kas cīnās par šo vērtību saglabāšanu.
4.
Vēstules ir dažādas ne tikai saturā, bet dažāds ir arī to mērķis, nozīme un sekas. Viss ir visai relatīvs. Kāda vēstule vienam var būt augstvērtīga, bet citam mazvērtīga. Ikdienišķā plāksnē to var sacīt par atsevišķu cilvēku vēstulēm tuviniekiem un draugiem. Svešiniekiem, kas vēlāk to atrod, tās var būt līdzīgas lappusēm literārā darbā. Turpretī kāda politiķa, valdnieka, zinātnieka, mākslinieka, rakstnieka, filozofa vai reliģiska domātāja vēstule draugam vai ienaidniekam, pretiniekam, priekšniekam vai padotajam ir ar nozīmi dažādiem ļaudīm dažādās sabiedrībās vai tautās. Skaidrs, ka kādu vēstuli vieni ļaudis var slavēt kā izcilu cilvēcības liecinieku, bet pretinieki nopelt, kā mežonīgu propagandu. Piemēru netrūkst naciķu un komunistu archīvos. Netrūkst arī citos — dažādos laikos, dažādās sakarībās. Vairums vēstuļu kalpo indivīdiem, tautām un pasaulei, bet netrūkst arī ļaunuma radītājas. Netrūkst arī tādu, kuru vērtība ir pretrunīga un relatīva.
——————————–
Madonas muzeja raksti 2006. pp. 154-166
Ernas Ķikures gadi viņas dienasgrāmatu gaismā
Dace Zvirgzdiņa
2005. gada vasarā Madonas muzejs saņēma 5 kastes no Kanādas — Inese Birstiņa atsūtīja muzejam savas mātes, rakstnieces un mākslinieces Ernas Ķikures (1906–2003) arhīvu un personīgās lietas. E. Ķikures 100. dzimšanas diena 2006. gada 4. oktobrī, ļoti bagātais muzeja krājuma papildinājums, kā arī fakts, ka viņa 1924. gadā beigusi Madonas vidusskolu, ir iemesls šī raksta tapšanai.
Iegūts ļoti plašs materiāls — 52 klades un bloknoti ar dienasgrāmatām, darbu uzmetumi un varianti, vēstules meitām un draudzenei Rutai Freijai Ņūkaslā, saņemtā korespondence. Tā kā visu manuskriptu izpēte un zinātniskā apstrāde ir ļoti laikietilpīga, pētījumam izmantotas galvenokārt dienasgrāmatas un publikācijas. Darba gaitā konsultējos ar rakstnieces meitām Inesi Birstiņu un Dzidru Mitčelu.
Ārpus Latvijas iznākušas pavisam 12 Ernas Ķikures grāmatas, 7 no tām ļoti mazā metienā izdeva viņas meita Inese Birstiņa. Latvijā publicēti nedaudzi darbi presē, ir bijuši viņai veltīti radioraidījumi. 1992. gadā Rīgas Muzikāli poētiskais teātris iestudēja uzvedumu “Un mūžīgs ceļš tālāk“, izmantojot Ernas Ķikures un rakstnieka Jāņa Sarmas saraksti un J. Sarmas romāna “Rotaļa bez noteikumiem” (1968) fragmentus (scenāriju autors un režisors Kārlis Pamše, bez viņa paša piedalījās aktrise Māra Zemdega). Taču plašākas publikācijas Latvijā par Ernu Ķikuri nav bijušas, un viņas vārds sabiedrības lielākajai daļai ir svešs.
Muzeja sarakste un materiālu vākšana par Ernu Ķikuri sākās 1990. gadu sākumā. Pirmās vēstules rakstniecei uz Kanādu sūtīja Elza Rudenāja. Saņēmām dažas viņas grāmatas, kas deva ieskatu daiļradē. No māsasmeitām aizņēmāmies māsas Austras Lāces rakstīto kladi ar atmiņām par dzimtu un savu dzīvi — pārrakstīšanai un attēlus pārfotografēšanai. Tādejādi 1992. gadā muzeja izstādē “Man prātā mana zeme” līdzās citiem novada rakstniekiem — trimdiniekiem (Andrejs Eglītis, Zinaīda Lazda, Konstantīns Strods-Plencinieks, Daina Šķēle) varējām parādīt arī Ernu Ķikuri.
Erna Bērziņa nāk no Ļaudonas pagasta Ķikuriem — mājām pašā Aiviekstes krastā tuvu pie robežas ar Kalsnavas pagastu. Par ķikuriem sauc odu kāpurus, un mājvārds dāvina rakstniecei pseidonīmu. Otrpus upei ir Sāviena, kaimiņu pagasta centrs krietni tuvāk nekā savējais.
1873. gada 20. martā Pēteris Bērziņš ar trim krustiņiem parakstās, ka Ļaudonas muižas īpašniekam Heinriham Pētersonam Rušmanim ir “par to pie Ļaudonas muižas piederīgu Ķikuru Nr. 4 grunts gabalu ar visām ēkām un citiem piederumiem pirkšanas kontraktu noslēgdams, pirkdamas naudas atliekumu 1900 rubļ. sudr. parādā palicis.” Šis Pēteris Bērziņš ir rakstnieces vectēvs, Ļaudonā ienācis no Saikavas, apprecot Ķikuru māju saimnieka Pētera Maltas atraitni Annu. Viņa dēls Jānis Bērziņš (1873–1919) dažus gadus strādājis par skolotāju Liezerē un Vestienā, līdz 1900. gada 30. decembrī ar dāvinājuma līgumu mājas pāriet viņa īpašumā.
Ķikuri bijušas trīs mājas, sākotnēji visas kopā pie upes. Maltu Ķikuru zemes austrumu stūrī. Izceļoties viensētās, divi saimnieki aizgājuši tālāk — Deksnis meža piekalnē, Auleciems kalnā pie lielceļa, bet Malta savu saimniecību pārvietojis nedaudz uz leju gar upi, kur auglīgāka zeme. Jānis Bērziņš, kļuvis par saimnieku, uzcēlis lielu mūra kūti un klēti, pārbūvējis dzīvojamo māju, stādījis augļu dārzu. Ķikuru zeme bija viegla, deva labu ražu lietainajās vasarās, bet niecīgu sausajās. J. Bērziņš atzina, ka te izdevīgi audzēt āboliņu pārdošanai, tāpēc labību sēja tikai pašu vajadzībām, bet pārējā platībā zaļoja āboliņš, ko, labi izžāvētu, glabāja šķūņos gandrīz līdz pavasarim, kad tam nāca vislabākā cena, tad vēl pa ziemas ceļu veda uz staciju un sūtīja uz Rīgu.
1905. gadā Jānis Bērziņš apprecējis Alvīni Putniņu (1885. g. Ļaudonas Dauziņos–1947.g. Vācijā). Putniņi bija pareizticīgie, precoties Alvīne pārgājusi luterāņu konfesijā.
Alvīnei bija laba balss, pēc skolas beigšanas viņa dziedājusi duetus ar draudzeni baznīcā, piedalījusies korī un vietējās teātra izrādēs, spēlējot galveno lomu G. Hauptmaņa “Nogrimušajā zvanā” un citās lugās. Kādai izrādei uzaicinātais režisors no Rīgas ieteicis, lai Alvīne mācās Rīgā dramatiskajos kursos par aktrisi. To ģimene nevarēja atļauties, taču tēvs viņu palaida uz mājturības kursiem Rīgā. Alvīne vienmēr daudz lasījusi, pēc daudziem gadiem meita atmiņās viņu redz istabas stūrī ar grāmatu vai avīzi rokās.
1914.–1918. gadā Jānis Bērziņš ir iesaukts krievu armijā. Gadu dēļ viņu nesūta uz pirmajām frontes līnijām, viņš stāv posteņos pie tiltiem, strādā kancelejā rakstu darbus.
Jāņa un Alvīnes vecākā meita Erna dzimusi 1906. gada 4. oktobrī, māsa Austra 1909. gada 17. septembrī. Vēl pēc diviem gadiem pasaulē nākuši dvīņi — nedzīvs puisītis un meitenīte Mirdza. Tēvs pats dēliņu esot apglabājis kaut kur Ķikuru zemē, vietu sievai nekad neatklājot. Mirdza 2 gadu vecumā pēc kritiena dabūjusi smadzeņu iekaisumu un nomirusi, apglabāta Ļaudonas luterāņu kapos.
Kā bijušo pagasta vecāko Jāni Bērziņu 1919. gada janvāra sākumā apcietina lielinieki. Viņš bijis cietumā Madonā, pēc ta, pārvests uz toreizējo apriņķa centru Stukmaņiem (Plaviņām). Nakti pirms nošaušanas 26. martā seši vīri ieslodzīti kādā pagrabā, un tur viņš durvju stenderē ar ķīmisko zīmuli ierakstījis pēdējo vēstuli sievai. Pavasarī kopējo kapu atrok, un Jānis Bērziņš apglabāts blakus meitiņai. Izzāģēto dēlīti ģimene kā dārgumu paņēma līdz bēgļu gaitās, un pagājušā vasarā arī tas nokļuva muzejā.
Apmēram reizē ar vīru apcietināts arī Alvīnes tēvs Jēkabs Putniņš, kas nomira Stukmaņu cietumā un apglabāts Ļaudonas pagasta pareizticīgo kapos.
Pēc saimnieka nāves Ķikuru zemes lielāko daļu izrentēja, bez tam nolīga kādu puisi un meitu, kas tika galā ar pārējiem darbiem.
Apmēram kilometru uz leju no Ķikuriem ir Aronas ieteka Aiviekstē, tieši pirms tās otrā krastā atradās Grīvnieki — Maltu mājas, divstāvu sarkanu ķieģeļu dzīvojamā ēka, izkopti apstādījumi, kļavu un akāciju gatve — lielceļš gar upi. Grīvnieku saimnieka dārzkopja Andreja Maltas dēls Nikolajs (1890. g. Krustpilī–1944. g. Štolcenavā, Ziemeļvācijā) bija pazīstams botāniķis, pētījis galvenokārt sūnas. Nikolaja māsa Veronika, skaista, slaida jaunkundze, bija Ernas un viņas māsas skolotāja. Savukārt Veronikas jaunākā meita Biruta — Ernas krustmeita.
Tā kā skolas no mājām bija tālu, Erna Bērziņa nav apmeklējusi ne pagasta, ne draudzes skolu — tēvs sāka pats mācīt meitas mājās. Kad viņš kara dēļ to nevarēja turpināt, meitenes sūtīja privātstundās uz Grīvniekiem, kur tās sagatavojušas visu pamatskolas kursu.
Uz rītiem, kādu kilometru augšup no Ķikuriem, arī Sāvienas pusē, bija Miķelsonu mājas Dzīšļi. Saimnieks Brencis Miķelsons — Jāņa Bērziņa attālāks brālēns. Viņa dēls Arnolds — varbūt Ernas 3. pakāpes brālēns, kādu gadu par viņu jaunāks. Pirms Brenča Dzīšļos saimniekoja viņa vecākais brālis Andrievs, kas miris traģiski. Bērziņi bieži sagājās ar Miķelsoniem, tāpat ar Maltām, Jaunzemu Kaminskiem, Dauziņu radiem.
Ernas Bērziņas pirmā skola bija Madonas ģimnāzija, toreiz Biržu vidusskola, kā rāda viņas 1924. {1918/1919?} gada 21. jūnijā izsniegtā gatavības apliecība. “Liku eksāmenus uz pirmo sagatavošanās klasi, mani uzņēma otrā. [..] Visi bērni, kas tur toreiz lika eksāmenus, bija ar ļoti neizlīdzinātām zināšanām un nevienāda vecuma, kara laiku izjaukto mācīšanās apstākļu dēļ nevienādi bija arī mūsu apģērbi.” Erna un viņas draudzene Alise Dzirkale bijušas klasē visjaunākās, iestāšanās brīdī Ernai vēl nav pilni 12 gadi.{?}
Photo: Alvīne Bērziņa ar meitām Ernu (pa kreisi) un Austru ap 1917. gadu.
Madonas vidusskolā bija vairāki lieliski skolotāji, kas attīstīja jauniešu mākslinieciskās tieksmes: latviešu literatūru pirmajā gadā mācīja rakstnieks Augusts Baltpurviņš, pēc tam Jānis Āboliņš (1888. g. Salaspils pag.–1964. g. Trentonā, ASV), ko skolēni zeltīto briļļu dēļ un lai atšķirtu no matemātiķa Pētera Āboliņa (1886. g. Kusas pag.–1975. g. Madonā) — Sudrabāboliņa, sauca par Zeltāboliņu. Zeltāboliņš rakstīja dzejoļus un dažkārt publicēja tos ar Irvalda Salas vārdu. Skolēniem viņš prasīja izteikties skaidri, īsi, mācīja stilu un dažādas daiļdarbu formas. Augstāko atzīmi piecnieku licis visai reti. Skolotājs J. Āboliņš “visvairāk ir devis manai garīgai attīstībai. Viņš mums mācīja redzēt un izteikties, brīdināja no sentimentalitātes, mācīja spriest par dzīves norisēm, vērtēt savas jūtas.” Erna skolas literārajam žurnālam reizēm iesniedz kādu savu dzejoli vai rakstu, cenšoties mainīt rokrakstu un parakstot ar dažādiem vārdiem, taču skolotājs jaunos autorus atminēja.
Meitenei mēģinājumi dzejā nešķita īpaši svarīgi. “Man bija daudz citu nodarbību: mūzika, zīmēšana, sports un visādas iešanas un nākšanas, dziedāšana skolēnu vakaros. Arī vēlāk, kad iestājos Mākslas akadēmijā, ar rakstīšanu neko nenodarbojos, tikai cītīgi vedu dienasgrāmatu [..]. Kad mēs bēgļu laikā atstājām Latviju, es apraku zemē 18 biezas “klades”, pierakstītas 20 gados.”
Zīmēšanu mācījuši mākslinieki – sākumā Kārlis Celmiņš (1894. g. Cēsu apr.–1973. g. Liepājā), tad Jānis Plase (1892. g. Lielauces pag.–1929. g. Rīgā). “Viņš mūs aizrāva, mēs viņu dievinājām, strādājām daudz un ar lielu patiku. [..] Plase nodibināja pēcpusdienas zīmētāju grupu, un trīs no tās mēs vēlāk aizgājām uz akadēmiju, izturot lielu konkursu tai gadā. No pāri par simts eksāmena licējiem uzņēma tikai divdesmit. Starp tiem bijām arī mēs – Andrejs Punka, {Otto – D.Z.} Grāvītis un es.”
Ārpus dziedāšanas stundām un kora skolēni varēja apgūt klavierspēli, darbojās orķestris. Pirmajā gadā Ernas klavieru skolotājs bija pianists, vēlākais konservatorijas profesors Arvīds Daugulis (1879. g. Cesvainē–1955. g. Rīgā). Pie klavierēm internātā viņai kā mazākajai bieži vien nebija iespējams pietiekoši vingrināties, jo spēlētāju bija daudz, tāpēc skolotājs reiz pārmetis slinkumu. Meitene pat baidījās iet uz stundu. Vēlāk viņa drīkstējusi spēlēt klavieres skolotāju istabā pirms stundām. Visus piecus gadus Madonā Erna dzīvojusi pie kādas radinieces, paprāvā jumtistabā viņas bijušas septiņas skolnieces.
1924.–1932. gadā Erna Bērziņa ir Mākslas akadēmijas studente, beidz Grafikas meistardarbnīcu un iegūst mākslinieka grafiķa grādu, diploms Nr. 67. Droši vien par šo posmu varētu lasīt kādās no apraktajām kladēm, ja tās būtu saglabājušās… Vēlāko dienasgrāmatu un tēlojumu lappusēs ir tikai pavisam fragmentāras atmiņas — sadzīviskās situācijas vairākkārt pieminēts Leonīds Āriņš (1907–1991), kāds Sandra, kas varētu būt vārda saīsinājums jaunā gleznotāja Feliksa Čipēna (1908–1931) nošaušanā. Pirms akadēmijas beigšanas viņa pirmo reiz apmeklē Rietumeiropu. Izglītības ministrijas skolu departaments 1933. gada 29. jūnijā E. Bērziņu cenzējis par vidusskolas skolotāja kandidāti ar tiesībām mācīt zīmēšanu, grafiku un mākslas vēsturi, 1935. gada 2. februārī atzīta par pilntiesīgu vidusskolas skolotāju šajos priekšmetos.
Beidzot vidusskolu, Ernai bijis grūti izšķirties starp tēlotāju mākslu un mūziku, un paralēli akadēmijai viņa mācās Tautas konservatorijā klavierspēli, dažkārt piedalās koncertos. Laikrakstā “Austrālijas Latvietis” 1983. gada 23. decembrī ir nedaudz ar humoru rakstīts tēlojums par koncertu Saikavā “Par to laiku. No vecām piezīmēm”.
1932.–1940. gadā viņa strādā par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Augšzemē, Ilūkstes ģimnāzijā. Piedalījusies tēlotājas mākslas izstādēs Daugavpilī 1937. un 1939. gadā, šajā laikā nepilnu gadu arī papildinājusies grafikā Beļģijā, Antverpenes mākslas akadēmijā, apmeklējusi Parīzi. 1940. gadā īsi pirms padomju okupācijas sākuma vēl bijusi Somijā.
Jaunākā māsa Austra, mācoties Priekuļu lauksaimniecības vidusskolā, iedraudzējas ar sava pagasta puisi Jēkabu Lāci un drīz pēc skolas beigšanas kļūst viņa māju Ruķu saimniece. Jēkabs Lācis 1930. gadu otrajā pusē ir Ļaudonas pagasta vecākais. 1941. gada 14. jūnijā, kad viņš ir ceļā uz Ruķiem no Krustpils aerodroma būves, sievu, māti un trīs bērnus — deviņgadīgo Zigurdu un mazākās māsiņas Guntu un Dzintru izved uz Krasnojarskas novada Berjozovkas rajonu. Bērni atgriežas 1946. gadā. Pats J. Lācis iestājas latviešu leģionā, pēc kara no Vācijas izbrauc uz Kanādu.
Saskaņā ar 1939. gada 6. decembra Mantojuma dalīšanas līgumu par Ķikuru īpašnieci kļūst Erna Bērziņa, kas savai līdzmantiniecei Austrai Lācis izmaksājusi Ls 8000. — kā viņai pienākošos daļu, apņemoties dot mātei pilnīgu apgādību Ķikuros līdz viņas mūža galam.
1941. gada 10. aprīlī Rīgā Erna Bērziņa apprecējusies ar Jāni Dzelmi, drīz pēc viņa iepriekšējās laulības šķiršanas. Tā paša gada 26. augustā viņa no Rīgas dzīvokļa Dzirnavu ielā 15/3 pierakstīta Ķikuros, vīrs — strādnieks J. Dzelme, dzimis Smiltenē 1907. gada 9. oktobrī, iepriekš dzīvojis Rīgā, Brīvības gatvē 4/30, reģistrēts divus mēnešus agrāk. Mājas grāmatā pie Ernas vārda vēlāk klāt pierakstīta meita Daina-Inese, dzimusi 1942. gada 27. martā Madonā.
Izglītības un kultūras galvenā direkcija apliecina, ka skolotāja Erna Dzelme 1941. gada vasarā ir beigusi vācu valodas kursus un ieguvusi tiesības mācīt vācu valodu pamatskolā. Juku un kara gados viņa mācījusi zīmēšanu un vācu valodu Sāvienas un Ļaudonas skolu bērniem. Vīrs uzņemas saimnieka lomu, ar to nedaudz atvieglojot īstās saimnieces Alvīnes Putniņas gaitas. Jau toreiz iezīmējas nesaskaņas — par neuzmanību pret pārējiem, viena vai otra darba strādāšanu, ja tas atšķīrās no tēva paradumiem.
“Skraidīt, traikšķīties pa tīrumu priekš [..] svētkiem, tas gandrīz jau — svētkus traucēt. [..] Zemniekam jādzīvo ar cieņu. Kam? Visam apkārt. Dzīvai un nedzīvai dabai. Patiesi ir jau tikai dzīvā daba tam apkārt –nedzīvās nav! Zeme, koks, cilvēks, zirgs — zemnieks ir saimnieks visiem, un saimnieks nozīmē — tēvs. Sargātājs, rūpētājs, zinātājs. Darbs? Darbs nedrīkst valdīt pār to, nomākt, mest haosā. Saimnieks ir valdnieks pār dabu. Ar ziņu. [..] Saimniekam jāzina, jāizkārto savs spēks tā — lai svētkiem atliek laiks godam. Tāda bija mana doma. Kur tā bija radusies? Turpat mūsu mājā. Tēva, mātes laikā. Mūsu mājā nebija reliģiozs gars, nebija baznīcas likumu. Lūgšanas tur neskaitīja. Lūgšanas turēja. Dzīvoja.” (1984. gada 18. aprīlī)
1944. gadā Dzelmes, ieskaitot divgadīgo Inesi un veco māti, devās bēgļu gaitās, vēl nezinot, kurp tās aizvedīs. Kādā Kalsnavas vai Bērzaunes šķūnī zem siena palika Ernas klavieres, pļavā aiz Ērgļiem — segā ievīstīts ofortu rullis. Lietas, kas bija tik svarīgas izbraucot, vēlāk izrādās mazvērtīgākas nekā maizes klaips. Sākumā viņi nonāk Vācijas–Čehoslovākijas pierobežā Sudetijā. Pēc tam gandrīz gadu dzīvo Austrijā, kur nomāc Ineses un mātes slimošana, bailes par viņu dzīvību, produktu trūkums.
No Austrijas viņi nokļūst Vācijā, vispirms Eslingenā, no kuras saglabājusies Jānim Dzelmem izsniegtā makšķerēšanas atļauja, pēc tam Sillenbuchā pie Štutgartes. Erna Dzelme strādā Štutgartes–Sillenbuchas latviešu nometnes vidusskolā par zīmēšanas un mākslas skolotāju. Štutgartē 1946. gada 21. maijā dzimusi Dzelmju jaunākā meita Dzidra. 1947. gada 5. decembrī tikai 62 gadu vecumā mirusi un Fellbahas kapos apglabāta bēgļu dzīves un pusbada nomocītā vecmāte Alvīne Putniņa.
1949. gadā, kad bēgļi sāk rosīties tālākam ceļam, Jānis Dzelme iesniedzis pieteikumus uz divām valstīm — ASV, un Austrāliju un uz abām saņēmis atļauju. Nenopietni stāsta, ka tēvs teicis: “Dzidra, saki — vai nu Amerika, vai Austrālija.” Dzidra savos trijos gados sacījusi – Austrālija. Tas izšķīris ceļa mērķi. Nopietni — uz Ameriku vai Kanādu bija vai nu vispirms jābrauc ģimenes galvam, jāiekārtojas darbā un tad jāizsauc pie sevis pārējie, vai arī jādabū izsaukums no kāda cita, kas garantē darbu un iztikšanu. Austrālijai garantiju nevajadzēja. Vasaras sākumā Dzelmes nokļūst Itālijā, Neapolē, no turienes ar vecu karakuģi “General Omar Bundy” izbrauz uz Austrāliju. Ceļojums ir garš un nogurdinošs. 7. jūlijā viņi sasniedz Sidneju. kur ir ziema ar sniegu, bet siltās drēbes noliktas lielajā bagāžā, pie kuras uzreiz never tikt klāt. Sākumā viņi ir nometnē Bathērstā (Bathurst), tad nokļūst Grētas emigrantu nometnē, kur nodzīvo divus gadus. Erna Dzelme strādā nometnes slimnīcā, tēvs ir šoferis, bērni nereti paliek vieni. Par to runāts 1950. gadu otrās puses stāstā “Žēlastība”.
1951. {1952?} gada jūlijā Dzelmes sāk saimniekot laukos kādus simt kilometrus no Sidnejas, tuvākā mazpilsētiņa Vaionga (Wyong) ar skolu un veikaliem ir kilometri astoņi no mājām. Līdzīgi kaimiņiem, viņi tur vistas, pārdod olas un putnu gaļu. Priekšpusdienā un vakarā diplomētajai grafiķei jāsavāc izdētās olas, katrreiz pa trim spaiņiem, tās jānoslauka un jāsaliek kastēs prom vešanai, gandrīz katru dienu jātīra arī nokautas vistas. Bez tam prāvās platībās audzē pupiņas un citus dārzeņus, vairākkārtēja pākšu nolasīšana velkas ilgāk nekā mēnesi divreiz gadā.
Ārēji Dzelmes laikam ir diezgan saskanīgs pāris — gandrīz ik nedēļu viņi apmeklē kinoizrādes Vaiongā, kopā ar bērniem brauc peldēties, šad tad satiekas ar nedaudzajiem apkārtnes latviešiem un vietējiem austrāliešiem.
Taču māja ir šaura, bez jebkādām ērtībām, vīra plāni saimniecības izvēršanā gan lieli, bet mazliet utopiski, vienmēr pietrūkst pacietības un līdzekļu tos novest līdz galam. Nerēķinot ne savus, ne līdzcilvēku fiziskos spēkus, kā pret sievu, tā reizēm pieņemtajiem strādniekiem viņš ir augstprātīgs un rupjš.
Erna saprot — ja viņa apliecina sevi, tad vīrs grimst, viņš jūtas drošs, tikai pierādot sievas nevērtību. Viņai ir ļoti smagi ne vien fiziski, bet arī garīgi, jo apkārt nav kārtības — mētājas atkritumi, zālē ieauguši malkas gabali, neizzāģēti ogulāji, neaprakti koki, zemes pirms sējas netiek pienācīgi sastrādāta, ātri sazaļo nezāles. Jākopj govs, jāgatavo ēst, jāmazgā trauki un veļa, nekad visu nevar pagūt izdarīt laikā.
“Tikko, traukus mazgājot, to izdomāju, atklāju — kā te visvairāk trūkst — tā, ka darbam neseko tā nepieciešamais, raženais, cēlais iznākums. Tāds, ka lauki nokopti, klēts pilna — ļaudīm samaksāts, mēri nebijuši viltoti, par maziem, graudi nebijuši sīkie un pelējušie, ar ko maksāts, darba rīki novākti, pāri ceļiem un takām staigājusi slota — pievācot, notīrot. Tāds ir darbs, ko es zināju un kas man vēl tāds likās par grūtu tiem ļaudīm, kas to darīja. It kā svētdiena, kas tam sekoja, būtu par īsu. Es meklēju — kur tā būtu garāka, kur cilvēks ilgāk varētu pārdomāt, ilgāk varētu turēt galvu, paceltu no zemes. [..] Mūsu lielākā nelaime ir taisni šī starpība, kā mēs skatāmies uz darbu — vīrs un es. Te nav svētdienas, un vīrs ar to lepojas, viņš cik reizes nav to atkārtojis un lielījies, ka gadiem un gadiem viņš nezina svētdienas.” (1961. gada 21. februārī)
Kad izdodas lēti nopirkt lietotas klavieres, Erna Dzelme sāk pa pusstundai, kad vīra nav mājās un visneatliekamākie darbi apdarīti, vingrināties, kaut rokas sastrādātas raupjas, bieži jēlas no olu un vistu tīrīšanas. Retumis viņa kaut ko arī uzzīmē, visbiežāk vienu vai otru meiteni. Atpūta ir — pacelt acis pret vakara debesīm, no rīta dzirdēt pirmo putnu balsis, taču nereti viņa jūtas kā cietumniece starp zaļām sienām un saules jumtu.
Photo: Dzelmju ģimene Štutgartē 1948. [Felbahā 1949.?] gadā
Šajā nomācošajā situācijā viņu sameklē rakstnieka Jāņa Sarmas (īst. v. Jānis Kalniņš, 1984. g. Vecsaules pag.–1983. g. Melburnā) vēstule. J. Sarma vada Melburnā iznākošā nedēļraksta “Austrālijas Latvietis” kultūras daļu. Ernu viņš atceras no kopīgas izstādes Daugavpilī. Sarmas vēstules ir mudinājums nepalikt tikai govs, vistu un suņu sabiedrībā, bet rakstīt, publicēties, un viņa ir tam gatava. “Austrālijas Latvietī” ar Ernas Ķikures vārdu vispirms parādās atsevišķi raksti un recenzijas par grāmatām. Visu uzrakstīto viņa sūta J. Sarmam uzglabāšanai, jo baidās, ka mājās vīrs varētu to atņemt un neatdot vai iznīcināt, kā tas dažas reizes patiešām notika. Vēstules viņai tiek adresētas uz Vaiongu, tās visbiežāk saņem meitas, nākot no skolas.
Dienasgrāmatā ir daudzi dzejoļi, skices, tēlojumi. Iecerētais un vēl neuzrakstītais nedod mieru, bet redzēt iespiestu savu tekstu it kā kauns un bail, ka rezultāts būs pavājš.
“Jūs sakāt, ka es redzu mazas lietas, sīkumus un runāju par tiem un to Jūs atzīstiet par labu. Šī dzīve mani uz to piespiež, redzēt to, kam normāli paiet garām. [..] Es arī ticu, ka caur sīko es varētu atrast ceļu uz lielo, izprotot, redzot sīko, es aptveru daļu lielā.
Jūsu plāns par romānu mani saista, bet es baidos vēl no tik lielām lietām. Vai ar stāstiem, pastāstiem, novelēm nevar izteikt tikpat? Jeb vai mana rakstīšana nes vairāk romāna iezīmes? Nu kā būs, būs, strādāt man gribas ļoti, un lietas, kas meklē izeju vārdos, tēlos utt., ir daudz. Rakstīšu, cik spēšu, un sūtīšu Jums. Ko var — tas arī kaut kur jāiespiež. Reiz jel man būtu kā nekā jātiek pie brīvākas rakstīšanas. Tagad, par to domājot, es it kā tuvojos kam liktenīgam, man šķiet, es vienā dienā pēkšņi varētu nolikt pie malas visus manus citus pienākumus un aiziet. Kur? Es nezinu. Apsēsties ceļa malā un rakstīt.”
1959. gadā Inese iestājas Sidnejas universitātē. Vajadzība meiteni apciemot dažkārt ļauj mātei izrauties no laukiem. 1959. gada pirmajos Ziemassvētkos, kad Sidnejā atklāj latviešu kultūras dienas, dzied arī Eduarda [Eižena] Freimaņa dziesmu ar Ernas tekstu, bet viņa pati kopā ar Inesi apmeklē tikai sarīkojumu 30. decembrī. Par publicētajām “Dienas grāmatas lapām” tad saņēmusi godalgu — 15 dolārus.
Piezīmēs 1960. gad 24. janvārī saklausām aizvainojumu — Jāņa Sarmas grāmatā “Gadsimteņi” (1959) stāstā “Draudzība” viņa pamanījusi savu vēstuļu valodu. Iepriekš viņš rakstījis, ka draudzību nepazīstot, jo nevarot sevi atvērt otram cilvēkam, bet stāstā par to jauki runājot. Salīdzinot vēstuļu tekstus ar grāmatu, atrodam E. Ķikures domas, kaut ne tieši viņas vārdiem izteiktas.
E. Ķikurei atstājot Vaiongu, sarakste pamazām pierimst, tad atjaunojas ap 1967. gadu. bet adresāta vājās redzes dēļ atkal apsīkst. Vēlāk pašai šķiet — ja nebūtu to pārtraukusi un vairāk strādātu, būtu ko sasniegusi. Taču laiku pa laikam viņa aizsūta vecajam vīram kādu kreklu, džemperi vai citu noderīgu uzmanības apliecinājumu.
Photo: Erna Ķikure ar tikko iznākušo grāmatu “Mūsu kaimiņš” 1962. gadā.
1954. gada 14. februārī notiek pirmā Ernas Dzelmes grafiku izstāde Sidnejā — linogriezumi, oforti, sangvīnas zīmējumi. Latvijā viņa strādājusi galvenokārt ar metāla platēm, viņas līnijas bija smalkas un maigas. Kaut ko viņa veidoja arī Vācijā — dažus pasūtījuma portretus. Madonas muzejā nonācis organiskajā stiklā iegravēts mātes portrets. Linogriezums — tā ir izeja bezizejā, gandrīz vienīgais pieejamais materiāls.
Sidnejā, Latviešu Preses biedrības jaunajā apgādā “Sala” kā pirmā grāmata iznāk Ernas Ķikures stāsti “Mūsu kaimiņš” (1962) — 8 darbi, kas pirms tam iespiesti presē, tos papildina pašas linogriezumi. Tie galvenokārt ir pirmajā personā rakstīti tradicionāli stāsti, no kādiem rakstniece vēlāk gandrīz aiziet, paliek pie tēlojumiem, aprakstiem.
1956.–1957. gada piezīmēs parādās saskatīšanās pāri ceļam ar kaimiņu Džo, viņa svilpošana labā garastāvoklī un klusēšana sliktā. Viņiem abiem līdzīgs liktenis — vienu nesaprot vīrs, otru — jaunā, slimīgā sieva Džoise. Stāstītāja tumsā pastāv ārā pie vārtiem, parunājas ar suni un kaķi un iet atkal iekšā. “Džo tādās reizēs cērt malku. Mēs tātad kaut kur satiekamies. Varbūt ir vieglāk, zinot, ka tumsā arī citi stāv zem zvaigznēm, lai saņemtu spēkus un varētu ieiet atpakaļ savās mājās.”
Savstarpējās simpātijas neizskan nevienā vārdā, tās it tikai nojaušamas. Džo ir īsts zemnieks, lauku darbus viņš strādā veikli un ar prieku, bet Džoise iedomājusies, ka vīram jābūt tirgotājam, un — saimniecību viņi pārdod.
Pēc vairākiem gadiem Erna Ķikure atzīst, ka “Kaimiņu” uzrakstījusi tādēļ, ka “bija žēl to atdot aizmirstībai.”
“Svētdiena nedēļas vidū” — jaunā skolotāja Melita apciemo bijušā skolnieka Kazimira ģimeni. Ieskicēts Kazimirs, kļuvis vīrišķīgāks gadā pēc skolas beigšanas, viņa māte, kas cienā viešņu un šķiroties uzdāvina melnus cimdus ar sarkanbaltiem rakstiem. Tēvs atvedis no pilsētas žūksni avīžu, ko visi kopā apskata, bet, kad viņš ceļas un novēl Melitai labu nakti, tas jādara arī dēlam. Durvis saimnieks aizver tik cieši, ka meitene jūtas kā ieslēgta. Abpus tām paliek divi satraukti, jauni cilvēki. Melita jūt savus sirdspukstus. “Un tie nebija vairs viņas vien, tie nāca pretī no otra, cauri mūrim. Tas šūpojās, zuda, tam bija jāzūd…” Viņa svārstās — atvērt durvis vai ne, droši vien to pašu jūt puisis. Dzirdot tēva soļus augšā, “māja līgodamies uzpeldēja savā vietā un arī mūris. No tā otrā pusē kāds atrāvās, gaidīja mirkli, tad asi, spītīgi soļi devās pretī tiem, kas čīkstēja kāpnēs.”
Daudz vēlāk — 1980. gados dienas grāmatā pieminēta kāda kolēģe Ilūkstē, kas apprecējusies ar savu skolēnu.
Skaistais atmiņu stāsts “Kapu svētki” ir veltījums dzimtajai pusei un piederīgajiem, redzam Ļaudonas kapsētu, autores māti, māsu un māsasvīru, pieminam nošauto tēvu. Kaut kas no dzimtenes ieskanas tēlojumā “Malienā“, arī “Piezīmēs”, kas vairāk rāda jauniegūto zemi — Austrāliju. Nepārvaramā dzīves ikdiena atklājas “Dienā”. Šīs skices pirmoreiz iespiestas ar nosaukumu “No kādas sievietes dienasgrāmatas”.
1962. gada pirmajās dienās Erna Dzelme laukus atstāj, tur paliek vīrs un jaunākā meita Dzidra, kas vēl nav beigusi vietējo skolu. Mājās vairākkārt mainās kalpones — saimniecības vadītājas, līdz kāda paliek ilgāk, un beidzot saimnieks jūtas labi, izretis arī vēlāk viņu apciemo meitas. 1975. gada 18. decembrī Jānis Dzelme iesniedz pieteikumu par laulības šķiršanu, atbildētājai piesūtīta mašīnraksta kopija ar oriģināl parakstiem un zīmogiem. Laulība šķirta pēc diviem gadiem. Jānis Dzelme miris 1985. gada 7. aprīlī.
Minētajā pieteikumā nosauktas savas dzīves vietas pēc aiziešanas no laukiem — mazpilsētiņas Sidnejas apkārtnē, Sidnejas dažādas daļas kā arī Ņūkasla (Newcastle) un rūpniecības centrs Vollongonga (Wollongong), kur viņa dzīvojusi vairākkārt. Bijusi mūzikas privātskolotāja, kantoriste, sanitāre slimnīcā, pakotāja jostu fabrikā, bet visbiežāk — kalpone dažādās mājās. Kad Dzidra pabeigusi Sidnejas mākslas koledžu un dabūjusi zīmēšanas skolotājas darbu netālu no Vollongongas, māte pārceļas un ilgstoši dzīvo tur.
Drīz pēc stāšanās darbā Sidnejā pārņem bezmāju sajūta: “Bet es nekur te nepiederu un man nekas nepieder — tās nav manas mājas. Arī istaba, kurā guļu, nav mana māja. [..] Bet guļot liekas, ka nav laika gulēt — būtu jādzīvo. Jo nav dzīvots. Ir tikai strādāts, bet mūslaiku darbs — nav dzīvošana. Sēt miežus, jaukt maizi, taisīt laivas, celt tiltus, kaut mazu tiltiņu pār grāvi, tas ir — dzīvot. Bet tīrīt no sienas līdz sienai paklāju ar elektrisko putekļu sūcēju — tas nav dzīvot.” (1962. gada sākumā, bez datuma)
1963. gadā Erna Dzelme uz nomaksu lēti nopērk lietotas klavieres [nopērk Inese — jaunas]. Gandrīz katru dienu viņa spēlē Šopēnu, Mocartu, Bahu. Priecājas, ka dabūjusi notis ar latviešu tautas dziesmu apdarēm. “Spēlēju tautas dziesmas. Skaistas. Kaut es kādam varētu to viņu īstāko skaistumu mazliet parādīt — atklāt. Mana māmiņa man mazliet to parādīja. Viņa iedziedāja, ierunāja manī to nopietnību, skumjas un skaistumu, kas viņās ir. Te prasa (un iedomājas, ka vajag) jautrumu vien. Kaut kāds spētu iedziedāt viņu mūzikas pilnās skumjas.” (1967. gada 6. maijā)
Dzidra nopietni pievēršas tēlotājai mākslai, māte seko līdz meitas darbam, kaut ko dara arī pati, vairāk gan domājot par praktisko pusi: “Jāuztaisa pāris labi pilsētas skati ofortā — varbūt var pelnīt. Mazā Latvijā man par Foreļu upīti nāca pa latam. Pāris labu ofortiņu būtu laba lieta. Un mājās es tos dažreiz uzskrāpēju stundas laikā. Tieši tos — izstādes ‘nagliņas’. Aiviekstes ūdeņi ar krūmiņiem, kas gāja kā traks! Jāpamēģina tamlīdzīgi te! Tie bija tie noskaņu bagātie, bezgala vienkāršie ofortiņi.” (1963. gada 31. maijā). Vienu tādu Aiviekstes skatu nejauši Bērzaunes tuvumā ieguva arī Madonas muzejs.
No 1967. gada aprīļa Erna Dzelme sāk saņemt nelielu pensiju. Tad viņa vairs nestrādā oficiāli algotu darbu, bet auklē bērnus, pa laikam uzņemas citus mājkalpotājas pienākumus. Visu laiku viņa cenšas atrast vēl kādu iespēju piepelnīties.
Tikšanās ar dažādajiem ļaudīm, viņu ārēji nemanāmās dzīves uzkrājas apziņā un dod pamatu literāriem darbiem. Jau pēc “Kaimiņa” lasīšanas daži paziņas izteikuši autorei apbrīnu par drosmi atklāties. Dienasgrāmatā viņa vairākkārt prāto, kā lai uzraksta par daudzajiem cilvēkiem, varbūt dienasgrāmatas formā, caur tagadni izgaismojot pagātni. “Bet — kaut kas mani traucē — bailes no lasītājiem. Bailes būt tik kailai. Bet citādi — nav ko sākt! Tātad. Jāizģērbjas atkal.” (1963. gada 13. maijā)
Tajās pat dienās domā par “veco itāli” — ir zināms, ko grib pateikt, bet vēl nav skaidrs, kā to uzrakstīt, varbūt jāļauj viņam pašam runāt. “Vienā ziņā — ierobežojums, otrā ziņā vēl brīvāka izteikšanās atļauta vārdos un darbībā.” (stāsts “Gaskone” [Gaskare])
1971. gadā Erna Dzelme piekrīt kādu laiku padzīvot pie divdesmitgadīgas ar poliomielītu slimas meitenes, kam māte nesen nomirusi, tēvam jāaizceļo uz 4 mēnešiem. Sākumā viņai Sallija iepatīkas, kaut arī darba vairāk, nekā iepriekš solīts. Taču pakāpeniski parādās aizvien vairāk neapmierinātības, Sallija kļūst aizvien prasīgāka, paliek mazāk brīva laika. E. Dzelme ir rīta cilvēks, Sallija — vakara, un šī atšķirība ir traucējoša. Tas viss parādās stāstā “Dorine un es.”
1974. gada beigās pēc pusotra gada prombūtnes {pie meitām Kanādā un Anglijā} Erna Dzelme atgriežas Austrālijā un uzņemas Sidnejas Bondi daļā sešas nedēļas pieskatīt māju un suni saimnieku prombūtnes laikā. Viņas draudzene šveiciete Ida ar īpašnieku atļauju noorganizē šeit pusdienas piecām vecām sievām. Viena līku muguru pastīva, bet vēl žirgta, vienai vāja dzirde, cita slima garīgi, vēl cita — igauniete, skaidra un mīļa, diemžēl pusakla. “Tā bij trokšņaina un jautra pārtija — ēdām, dzērām, smējāmies kā īsti cilvēki — bet tikai cilvēku atliekas — jeb ne?”
Pēc četriem gadiem, 1978. decembrī, atzīmēts, ka uzrakstījusi “Ziemas svētku pusdienas”, stāstu, kur tieši atspoguļojas šī “pārtija” Sidnejā.
1971. gada sākumā Erna Ķikure pēc režisora Kārļa Gulberga lūguma Sidnejas Latviešu teātrim tulko angļu {un franču} rakstnieka Semjuela Beketa (Beckett, 1906–1989.) absurda drāmu “Godo gaidot“. Luga viņu ieinteresē un patīk kaut gan prasa daudz laika, un jūnijā redzētā izrāde nešķiet īsti veiksmīga. S. Beketa un franču rakstnieka Žana Anuija (Anouilh) lugu lasīšana franču valodā ietekmēja rakstnieces izteiksmes veidu. Pludmalē iepazīts kara bēglis Jozefs no Dienvidslāvijas viņai stāstījis par savu jaunību, kas ieskanas stāstā “Viņi”. Tas rakstīts trešajā personā, gandrīz kā luga — sievietes un vīrieša sarunas kafejnīcā. Viņš runā par ikdienišķām lietām savā zemē, viņa nedaudz piebilst par savējo.
Photo: E. Ķikure ap 1985. [1975.?] gadu.
Tulkošana pamudina atgriezties pie kādreiz Vaiongā iesāktās lugas “Šķūnī“. K. Gulbergs atzīst to par šejienes publikai nepiemērotu, kam autore nepiekrīt. “Es nedomāju sevi salīdzināt ar Beketu. Viņa (Gulberga — D.) galvenais iebildums — nekas nenotiek, atkārtojas etc. [..] Es nemaz negribu, lai viņi to lugu uzved — bet uzrakstīta viņa ir un es to pārstrādāšu, viņa jau ir tikai uzmetums, bet es ticu, ka viņa ir O.K. [..] Es nedomāju rakstīt šai publikai. Rakstīt speciāli tai.” (1972. gada 14. novembrī)
Saturs — Toms būvē lielu labības noliktavu, kur uzkrāt graudus un pārdot, kad tas būs izdevīgi. Viņa sieva Meta visai padevīga, vīrs pret viņu un pieņemtajiem strādniekiem ļoti prasīgs, atlaiž par niekiem. Šķūņa būve netiek pabeigta, bet kaut kādu labību Toms ir nopircis, daļa no tās sakrauta maisos. Meklēdams it ka tur esošās peles vai žurkas, Toms uzgāž pats sev maisus virsū. Graudi birst un tajos pazūd viņa kliedzieni.
Šī pati tēma ir aprakstīta arī kādā mazā prozas gabaliņā, saimnieku pāra prototipi abi Dzelmes, tikai bez traģiskā noslēguma.
Vēlreiz pie lugas E. Ķikure atgriežas pēc vairāk nekā 10 gadiem, pabeidz to un 1983. gada aprīlī aizsūta Daugavas Vanagu ASV īslugu konkursam, pieliekot klāt skatuves iekārtojuma skici. Pēc dažiem mēnešiem rakstnieces meita Inese Birstiņa saņem vēstuli, ka no 30 iesūtītajām lugām starp 5 godalgotajām ir J. Birstiņa kunga darbs “Cilvēki šķūnī”, pievienots čeks par 200 ASV dolāriem. Pārpratums par autoru. protams, tiek noskaidrots. Ziņu par lugas iestudēšanu nav.
Rakstnieces arhīvā atrodas viencēliens bērniem “Ieradīšos ar traku”, kur pamatā vārdu spēle — vecāmāte saņem zīmīti no dēla, kas raksta, lai sagatavojas, jo viņš “ieradīsies ar traku”. Sieviete nospriež, ka dēls ir izīrējis istabu kādam garīgi slimajam, jo “viegli ķertos dodot privāti. Maksājot lielu naudu”. Mazdēls uzreiz saprot, ka tēvs atbrauks ar kravas automašīnu (truck). Bērni runā latviski, bet lieto arī angļu vārdus, ko vecāmāte, kas svešajā zemē cītīgi kopj latviskumu, dažkārt nezin. Pamatā gadījums, kad J. Dzelme līdzīgu ziņu aizsūtījis kādam latvietim un visus pārbiedējis.
1968. gada sākumā Inese pēc apprecēšanās ar Laimoni Birstiņu aizbrauc uz Eiropu un ilgāku laiku dzīvo Vācijā, strādā skolā, vēlāk pārceļas uz Kanādu. 1970. gadā Dzidra apprecas ar Klaivu Mitčelu (Clive Mitchell) un abi dodas uz Angliju, kur nodzīvo vairākus gadus. Vollongongas dzīvoklī rakstniece izīrē vienu un pat divas istabiņas, lai būtu vieglāk nomaksāt īri, taču īrnieki viņu traucē.
Dzīvojot Vollongongā, Erna Dzelme aktīvāk iesaistās latviešu sabiedriskajā dzīvē kā uz vietas, tā biežāk braucot uz Sidneju, neilgi dzied korī, spēlē klavieres sarīkojumos. Dažkārt viņai žēl laika, kas paiet, dežurējot tautas tērpā izstādē Latvijas stendā vai cepot smalkmaizītes līdz nešanai. “Visu laiku ir tāda nelabuma sajūta: mēs ‘spēlējam latviešus’, visu laiku spēlējam — ākstāmies un ākstāmies, un mūsu dvēselēs nav nekā vairs cita vērtīga — tikai šī ākstīšanās. Nav mūsu zemes, nākotnes, ticības, morāles, spēka. Mēs esam dzīves samīti pašlabuma ļautiņi — neviens te no mums nav nekāds ‘īsts’ latvietis, mēs nekā nopietna nedarām ne Latvijai, ne tās nākotnei.” (1967. gada 3. jūnijā)
Viņa daudz strādā rokdarbus, piedalās latviešu rokdarbu kopas izstādēs Sidnejā un Vollongongā. Sameklējusi piemērotus materiālus, izšuj galdautus un sedziņas, ada un tamborē džemperus, vestes, lakatus un pončo dāvanām un pārdošanai. Kad Sidnejas latvietes rāda publikai pašdarinātus tērpus, piedalās arī Dzelmes kundze. Izšūšanu un adīšanu viņa turpina arī vēlāk Kanādā.
Neskatoties uz naudas trūkumu, viņa nopērk Jāņa Svilāna (1932. g. Viļānos) gleznu, jo tā viņai patikusi — varbūt tie 10 dolāri ienākšot par Beketa lugas tulkojumu. “Smieklīgi mani lepnie, lielie, bagātie kungi, kas vienmēr strādājuši visu par algām, kas cepuši maizi un taisījuši desas, zobus labojuši mums, par ko mēs nekurnot velkam ārā maku — par dzeju — nav jāmaksā. Tas ir hobijs. Tas ir hobijs Jums ne man. Man tas ir mans darbs.” (1971. gada 14. novembrī)
1969. gada vasarā, Ineses un viņas vīra Laimoņa aicināta, Erna Ķikure pirmoreiz pēc aizbraukšanas uz Austrāliju apmeklē Eiropu. Viņi ar mašīnu apceļo Itāliju, Franciju un Spāniju. Parīzē atrod vietas, kur kādreiz apmetusies, un secina, ka viņas Parīze ir prom jaunā, nomazgātā, pārbūvētā — tā ir cita Parīze, līdzīga visām citām pilsētām, tā kļuvusi tālāka, vienkāršāka, “bez solījumu mistērijas”.
1963. gada martā Sidnejā viesojas dzejnieks, Latviešu Nacionālā fonda dibinātājs, ļaudonietis Andrejs Eglītis (1912. g. 21.10. Ļaudonas Siliešos–2006. g. 23. 03. Rīgā). E. Ķikure tikusies ar viņu gan oficiālajā sarīkojumā, par kuru priecājas maz, jo tas viņas uztverē bijis “neizkārtots un nepasniegts”, “noturējās tikai uz lielo cieņu pret dzejnieku un Tēvu zemi”, gan privāti pie Zusteriem (Reinis Zusters, 1918. g. Odesā, Ukrainā–1998. g. Austrālijā, gleznotājs, arhitekts), runājuši “tikai par kapusvētkiem un zaļumu ballēm”. Eglītis priecājies par “skaistajiem vārdiem, kur mācītājs piemin pagasta ļaudis — jā, tie nemaz nav izpušķoti, un skaisti tur ir aprakstīts diezgan”, domājot par grāmatu “Mūsu kaimiņš”.
Andreju Eglīti E. Ķikure piemin arī 1987. gada 19. novembrī, atceroties ieteikumu rakstīt par talkām, ko viņš nevarot. “Šoreiz viņš saka kaut ko — ka to visu (nākotni, tautas brīvību etc.) mēs nesam mūsos pašos — labi teikts, trāpīgi. [..] Viņš uzkāpa savos augstumos ar vienu teikumu: ‘Dievs, tava zeme deg!'”
1975. g. 26. septembrī bijusi uz vēsturnieka Ulda Ģērmaņa referātu par latviešu padomju valodu, atceras, ka viņu nedaudz pazinusi Latvijā. “Ģērmanis kulturāls cilvēks[..]. Smalks skatā, bet ne pompozs. Maz tādu mūsu vidū. Gribētos dzirdēt viņu kādā privātā sanāksmē citu pulkā — pagrabiņā maz tā bija, atsevišķas personas ar viņu tikai runāja.”
1972. gadā Inese un Laimonis aicina māti pie sevis uz Kanādu, viņa izšķiras doties vispirms uz Angliju (Lielbritānijas nosaukums nekur nav lietots) pie Dzidras, kas dzīvo mazā pilsētiņā Čelmsfordā (Chelmsford), tad tālāk. Brauciens ilgst no 12. septembra līdz 17. oktobrim, ceļā daudzas apstāšanās, ekskursijas pa pilsētām. Ziemeļu puslodē rakstniecei jau drīz trūkst Austrālijas saules, gaisa, tāluma un dzīves vasaras ilūziju. Dažus mēnešus ziemā viņa strādā arheoloģijas centrā, mazgājot un tīrot izrakumu materiālus.
Ļoti nepatīkami pārsteidz ziņa par Ineses un Laimoņa šķiršanos. “Žēl arī, ka manas latviešu ģimenes vairs nav. [..] Izgaist kāds sapnis par māju skaistā vietā un dārzu un dzīvi tur.” (1973. gad 27. jūnijā)
Čelmsfordā E. Dzelme iepazinusies ar kādu vecāku latvieti un nejauši apciemojusi to, kad saimnieks ņēmis dārzā ābolus. Viņa tūlīt iesaistījusies darbā un ar prieku aiznesusi līdz tūti ar svaigajiem augļiem, kas smaržo pēc mājām un dārza. Vairāk nekā pēc gada viņa atzīmē, ka pabeigusi stāstu par koku un cilvēkiem, iesākusi otru — par āboliem (Ābolu ņemšana Anglijā”).
Lielākais prieks — 1973. gada 7. septembrī Dzidrai piedzimis dēls Tālis. Divarpus mēnešus vēlāk Erna Dzelme aizlido uz Kanādas rietumiem — Vankuveru, kur viņu sagaida Inese. Pirmā uzturēšanās Kanādā ilgst 11 mēnešus, tad pēc vairāk nekā divu gadu prombūtnes viņa atgriežas Austrālijā.
Pēc tam šādi ceļojumi starp Kanādu un Austrāliju gan ar kuģi, gan lidmašīnu atkārtojas regulāri, jo 1976. gadā Mitčeļi pārceļas atpakaļ uz Sidneju, kur nopērk māju Paddingotnā. Kopdzīve gan pamazām izirst, un mājā parasti ir kāds īrnieks.
1992. gada februāris ir pēdējā reize, kad Erna Ķikure ciemojas Austrālijā, turklāt viņu nomāc ne vien lidojuma nogurums sākumā, bet arī saaukstēšanās. Dienas plāno Dzidra un jau astoņpadsmitgadīgais Tālis, “tāds liels, labs un jauks ar Dzidru un mani”, kas fotografē sarāvušos vecmāmiņu un rīko izbraukumus kopā ar viņu, nespējot iedomāties, cik vārga un veca viņa jūtas. Māja izskatās pavisam citāda nekā tad, kad viņa te bijusi iepriekš. Meita mācās, kārtējo reizi pārkārto istabu jaunajam īrniekam. “Dzidra ir darījusi milzu darbus dzīvē un mākslā un ir viena un nabaga savā ikdienā. Māksla neatmaksājas vai — māksla neatmaksā naudā, pat ne slavā, varbūt tikai iekšējā un iluzionārā apmierinātībā — tu to vari, tu to dari!” (1992. gada 28. februārī)
1992. gada 22. februārī Engadīnē ir sarīkojums draugiem un paziņām rakstnieces 85 gadu jubilejas atskaņās.
Viņa jūt Austrāliju ap sevi un zina, ka tā atkal būs jāatstāj. “Ar kaut ko man viņa jāsatur pie sevis, ar kaut ko man jāietveras viņā. [..] Mēs kā akmeņi gulstamies. Te? Mums jāgulstas citā malā. Un tā arī vairs nav mūsu mala. Mūsu! Kā tas bija ar tiem nabaga Ciānas bērniem? Mēs nabaga Ciānas bērni. Tagad sāku saprast, ka tādi ir.” (1992. gada 24. februārī)
Visu laiku Ernai Dzelmei ir Austrālijas pilsonība, pase un pensija. Dzīves vietas Kanādā mainās atkarībā no Ineses Birstiņas darba — sākuma gados Kvalikuma (Qualicum) un Viktorija (Victoria) Vankuveras salā valsts rietumos, tad Hope 150 km uz austrumiem no Vankuveras. No turienes brauc ciemos un vairākkārt diezgan ilgi uzturas Banfā (Banff) apmēram 100 km no Kalgari (Calgary), jo no 1981. gada Inese strādā Banfas mākslas centrā. Dzīvoklis ar skatu uz kalniem ir 10-15 minūšu gājienā no centra ar bezmaksas koncertiem, izstādēm, lekcijām, izrādēm. Dienasgrāmatā regulāri profesionāli izvērtēts redzētais un dzirdētais: “Kalgari muzejā indiāņu lietas pārsteidz ar savu bagātību, darbu un arī daiļumu. Pēc tam man atvērās acis uz amerikāņu šīs dienas mākslu. Ieraudzīju vienkāršības spēku un dažus dzejoļus, savus, zinu vērtēt labāk un uzticēties tam, ka man gribas (un citādi arī neveicas) izteikt, kas sakāms, īsi.” (1984. gada 3. oktobrī). Īpaši daudz rakstīts par mūziku.
1985.–1989. gadā viņas abas dzīvo Montreālā, kaut arī Inese māti uz vairākiem mēnešiem atstāj vienu, braucot atkal uz Banfu, ASV, Eiropu — Angliju, Poliju, Vāciju, Šveici. 1989. gadā meita divus mēnešus ar savu izstādi ir Brazīlijā. Inese ne vien auž gobelēnus, bet arī veido reljefas lielizmēra figūras no plāna pašgatavota filca, ir mākslas priekšmetu pasniedzēja Konkordijas universitātē, darbnīcu vadītāja. 1989. gada rudenī viņas pārceļas vēlreiz — uz Kalgari, kur Inese vada mākslas salonu, piedalās arhitektūras žurnāla veidošanā, pēc tam ir privātas datorfirmas līdzīpašniece un reizē viena no nedaudzajiem darbiniekiem.
Vairakkārt Kanādā pie mātes un māsas ciemojas jaunākā meita gleznotāja un grafiķe Dzidra, pāris reizes kopā ar dēlu Tāli. “Dzidra bija te — 2 mēneši. Tas bija neaprakstāms laiks. Pilns mīlestības, siltuma un arī baiļu — ka būs jāšķiras.” (1993. gada 24. oktobrī)
No 1975. gada Erna Ķikure pakāpeniski pārraksta uz mašīnas savas un Jāņa Sarmas vēstules, ko abi norunājuši publicēt kā tā laika dzīves dokumentējumu. Vēstuļu ir daudz, daļa jāatsijā, un izvēle prasa laiku. Izdošanu piedāvā apgādam “Grāmatu Draugs“. Tā vadītājam Helmāram Rudzītim šķiet, ka vēstules neatmaksāsies izdot, viņš ieinteresējas par E. Ķikures stāstiem. Viņa tūlīt sāk kārtot jaunu krājumu, taču to neizdeva. Jau agrāk rakstnieci sarūgtināja Hugo Skrastiņš, kura apgādam “Tilts” 1975. gadā bija aizsūtījusi manuskriptu, pēc tam iemaksājusi prasīto summu. Diemžēl grāmata neiznāca, darbs un nauda netika atdota.
1980. gada 2. maijā izdevējam Albertam Riekstam nosūtītas 1953.–1958. gadā rakstīto vēstuļu 643 pārrakstītas lapaspuses, turpinājums pagaidām paliek nepārrakstīts. Pirmo grāmatas eksemplāru viņa saņem decembrī. Patiesībā izdevēja parādu dēļ tā nāca klajā tikai 1981. gadā. “Vēstuļu” otro, daudz plānāko daļu (1985–1962) izdeva Inese Birstiņa Kalgari 1992. gadā.
Sastādītājai šķiet, ka galvenais ir J. Sarmas — pazīstama literāta uzrakstītais, pašas rindas var vairāk saīsināt. Salīdzinot iespiestos tekstus ar J. Sarmas vēstuļu oriģināliem, neliekas, ka būtu kas daudz un būtisks atmests. Bieži E. Ķikures vēstuļu un dienasgrāmatas attiecīgo datumu teksti ir visai līdzīgi. J. Sarmas rakstītajā atspoguļojas daudzas Melburnas latviešu sabiedriskās dzīves aktivitātes un cilvēki. Savukārt Erna Dzelme tik kolorīti stāsta par lauku un mājas darbiem, ka arī mēs jūtam karstumu, nogurumu, aizvainojumu, prieku — visu to, ko pārdzīvo viņa pati. Gribot vai negribot viņi abi izpauž savu garīgo vientulību un sāpes — J. Sarmas dēla mākslinieka Sigurda Kalniņa (1918. g. Rembatē–1956. g. Melburnā) pēkšņā nāve un viņa piemiņas izstāde pēc gada, E. Dzelmes nesaprašanās ar vīru, vēlēšanās nodarboties ar literatūru, mūziku, mākslu un nespēja atrast tam laiku. Jūtam arī, kā pamazām veidojas uzticība, atklātība, savstarpējas simpātijas starp divu dažādu paaudžu cilvēkiem, kurus šķir kādi 1000 kilometri un kuri dzīvē satikās tikai dažas reizes. Viņi bieži apspriež latviešu un cittautu literatūru un mākslu, J. Sarma sūta izlasīšanai atsevišķas grāmatas, rakstus. Abi parakstās gan ar īstajiem vārdiem, gan pseidonīmiem.
Literatūrkritiķe Skaidrīte Rubene, ar kuru E. Ķikure iepazinās Rakstnieku dienās Kalamazū, vēstulē viņai apgalvo, ka Benitas Veisbergas “Mans maigais jērs” un abu sarakste esot divas vienīgās “mīlestības romāna” grāmatas trimdā. Autore dienasgrāmatā to noraida: “Mana mīlestība gan tur apstājās neuzplaukusi — mana vajadzība pēc cilvēku palīdzības bija tā, kas man lika turpināt rakstīt.” (1991. gada 13. jūnijā)
Citu jēgu rakstītajam redz režisors Kārlis Pamše, uzsverot, ka tā ir garīguma pasaulē pasargāta sala: “Jūsu–Sarmas sarakstē šifrējas radīšanas process. Tas ir tas, kas mani visvairāk suģestē, mēģinot ielūkoties jebkuros mākslas ceļam notiesātajos. Parasti paši autori to noklusē, bet vērtētāji pa laikam vai nu apdzied, vai nopaļā rezultātus.”
Vērīgām acīm viņa vēro dabu un cilvēkus Austrālijā, Anglijā, dažādās vietās Kanādā, kur nākas sastapties gan ar indiāņiem, gan japāņiem, gan AIDS slimnieku. Kā eksperimentu 1981. gada 21. novembrī pati vērtē stāstu “Uz tilta” — veidot 2 personas no sevis, radot kādu Pēteri, “ko es satieku un kas runā visu manu domāšanu, bet tam pretī es vēl varu atstāt arī sevi. Varbūt izdosies.”
Dzīvojot Kanādā, meitas skubināta, Erna Ķikure nedaudz tuvinās ka vietējai, tā latviešu literārajai sabiedrībai. 1978. gadā viņa aizbrauc uz triju dienu diskusiju Bellinghamas universitātē, Sietlā, ASV. Priecīga par šo izraušanos, labprāt būtu klāt tādās sarunās biežāk, kaut arī līmeni vērtē kritiski: “Visumā — mediocre minds (viduvēji prāti). Mierīga, puspasīva, bezkaislīga attiecība pret grāmatas pasauli. Apskata tikai grāmatu saturu — ne autora stilu, māksl. vērtību, varēšanu..” (1978. gada 20. jūnijā)
1980. gada jūlijā vairākas dienas piedalās seminārā par literatūru Britu Kolombijas universitātē Vankuverā, kur klausās lekcijas, koncertus, diskusijas. Paticis muzejā.
Iespēju robežās E. Ķikure seko līdz latviešu literatūrai, piezīmes liecina, kādu prieku viņai sagādā Gunāra Saliņa dzeja, Ulda Ģērmaņa “Zili stikli, zaļi ledi”. Turpretī Lilijas Zariņas “Sarkanā migla” vienkārši nokaitina, bet Osvalda Lāča “Ķīvīte” raksturo kā grūti lasāmus dažādas kvalitātes stāstus. Tā kā dienasgrāmatās pieminēts Ojārs Vācietis, kāda dzejoļa rindas it kā atsaucas Imanta Ziedoņa “Bez mīlestības nedzīvojiet”, tad rodas sajūta, ka absolūti izolēta no Latvijas literatūras viņa nav. Lasot “Jauno Gaitu” un citus žurnālus, priecājas par latviešu literatūras svaigumu, milzīgo Dziesmu svētku uzņēmumu un I. Ziedoņa aprakstu.
Ļoti daudz viņa lasa 20. gadsimta angļu, amerikāņu, franču literatūru, protams, oriģinālā, īpaši aizraujoties ar Albēra Kamī (Camus, 1913.–1960.) filozofiskajiem darbiem un dzejnieka Alana Dilana [Dylan Thomas] daiļradi. Visās pilsētās viņa ļoti bieži apmeklē bibliotēku.
1987. gada jūnijā, piedaloties Rakstnieku dienās Kalamazū, astoņdesmitgadīgā sieviete dzird atzinīgus vārdus, un tas dod jaunu sparu un cerību, īpaši prātā paliek Astrīdes Ivaskas teiktais par dzirdēto stāstu: “Kaut es tā varētu rakstīt.”
Pēc diviem gadiem viņa ir Rakstnieku nedēļā Losandželosā. Dienasgrāmatā pieminēts Anšlavs Eglītis, Margaritas Biezaites referāts par J. Sarmu, rakstnieki no Latvijas Māra Zālīte, Alberts Bels un Māris Čaklais. “Ko viņi īsti domā — kas zina? Brīvu Latviju patreiz viņi nesapņo, un tas ir prātīgi. No mums viņiem vajadzīgi tikai — labākie darbi — grāmatas — cita nekā tiem nevajaga un nekā viņi nevēlas. [..] Mēs — degam un mutuļojam tur pievienoties, tur kaut kas būt, kaut ko nozīmēt katrs arī personīgi…” (1989. gada 4. jūlijā)
Saviļņojoša bijusi E. Ķikures pirmā tikšanās ar Latvijas latviešiem 1989. gada 3. februārī Montreālas Latviešu centrā. Delegācijas vadītājam Imantam Daudišam (1945.–2002., toreiz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs) iedevusi divas savas grāmatas — “Artavu” un Sarmas vēstules. “Vakar mani pēkšņi, negaidot pārņēma tāds saviļņojums, ka es tikko spēju parunāt, man balss neklausīja. [..] Viņš bija pirmais latvietis no turienes, ko es satiku pēc 44–45 gadiem.” (1989. gada 4. februārī)
Erna Ķikure visur stāda kādas puķes, kokus vai krūmus un rūpīgi kopj tos. Hopē [Mišenā — Mission] dzīvo mājiņā ar dārzu un viņai ir pat savas bišu saimes un medus, ar ko mieloties un dāvināt retiem, mīļiem viesiem. Montreālā pie īrētā dzīvokļa logiem iestāda ceriņkrūmus, kreimenes, tulpes, pērk sēklas, sēj podiņos un zemē, laista un priecājas par visu.
“Vakar, sēdot ārā pie mūsu galda, ilgi raugoties plaukstošajā, mīksti peļlapotajā lielajā kokā pie baznīcas sienas, es pirmo reizi jutu mieru, saderību un pat prieku — par dzīvi uz zemes, kas dzīvos, kad es būšu jau zemē. Koki plauks pavasaros tā kā šai dienā. Manis te nebūs. Bet arī tagad es esmu tikai vienā sīkā pasaules vietā. Visa pasaule plaukst, zaļo, dzīvo, kur manis nav.” (1988. gada 23. maijā)
Tikpat aizrautīgi viņa darbojas arī Kalgarī, kur Inese nopērk savu māju.
Sakari ar māsu Austru Lāci un Latviju vairāk vai mazāk pastāv kopš 1950. gadu vidus. Kad iespējams, viņa aizsūta kādu paku vai naudu. 1970. {1968} gadā Inese un Laimons tūrisma braucienā uz Padomju Savienību satiekas Ļeņingradā ar Austras meitu Guntu {ne ar meitu, bet Austru pašu}.
1982. gada vasarā Latviju apmeklē tuvi rakstnieces draugi Ruta un Indulis Freiji no Ņūkaslas Austrālijā, kas pēc Ernas lūguma ir tikušies ar Austru un viņas dēlu Zigurdu. “Jā, par Latviju un tiem latviešiem un mums te — ir tomēr tā, kā tas man jau sen liekas — mēs te darāmies, it kā mēs paši kaut ko lielu nozīmētu — cik mēs latviski runājam, uzvedamies, noslēdzamies ‘no svešām kultūrām’ — tas viss tomēr ir samērā maznozīmīgs un zudīs — paliks tikai tas, ko mēs esam darījuši — patiesi ko radījuši, kaut vai labu slavu kā vienkārši labi strādnieki — un tad vēl mūzikā, rakstos un tēlotājā mākslā, zinātnē etc. — ko mēs tais laukos atstāsim — ne latviskās prievītēs ievīstītu — bet patiesi vērtīgu (salīdzinājumā ar svešām kultūrām) būsim labu devuši.” (vēstule R. Freijai 1982. 27. 11.)
1989. gada februārī viņa saņem vēstuli no māsas meitas Guntas — Austra mirusi ar trieku 22. janvārī — dienu pirms Ernas vēstules pienākšanas. Iepriekšējā gada 7. oktobrī pēc slimības miris Guntas brālis Zigurds.
“Savāds tukšums beidzot sāk apņemt visapkārt — Jaša (Jēkabs Lācis, miris Kanādā 1975. g. — D. Zv.), Austra, pat Zigurds, mūsu māmiņa — visi prom. Un tāpat visi tur apkārt. [..] Tik meži, pļavas, upe pusaizdambēta, dūņaina, meži arī daudz izcirsti. Bet zinu, kā tas ir — vienā vietā izcērt, otrā jau ataug, un vasaras iet pāri, un tie paši ziedi zied! Bet visa mūsu dzīve, tie cilvēki visi prom!” (1989. gada 7. februārī)
Lieldienu svētdienā Erna Ķikure pēkšņi saprot, kā jutās māte, sēdot klusa, viena sevī jauniešu vidū. Tagad viņa ir ārā no Ineses un Dzidras paaudzes, un it kā vairs nesaprot viņas, lai gan arī meitas jau aizsniegušas savas vecās mātes gadus mātes jaunībā. Mājās viņas parasti runā latviski, bet sarunā jaucas angļu vārdi, kas parādās arī dienasgrāmatā: šopīt (iepirkties), fridž (ledusskapis), klogas (clog — koka tupele, kurpe ar vaļēju papēdi bez siksniņas). Vēstules meitām rakstītas latviski, citreiz angliski, atbildes saņēma angļu valodā. Kādreiz sev un bērniem viņa spēlēja un dziedāja Jāņu dziesmas, vija vainagus. Vecumā viņa nav īsti pārliecināta, cik daudz meitām nozīmē būt latvietēm.
Par to visu domājot, Erna Ķikure 1989. gada pavasarī uzraksta atmiņu garstāstu “Kā plūsti Aiviekste?” Par Latviju, vecāku mājām un to apkārtni viņa rakstījusi ļoti daudz. Dienasgrāmata parāda atsevišķu epizožu rašanos. Kādreiz spēlējusi Bahu, un “viņa vienkāršie teikumi” un Maruija (upe Sidnejas un Vollongongas tuvumā), kas atgādināja Aivieksti, pēkšņi radīja vārdus. “Tur bija daudz mežu” — viņa teikusi domās, skrējusi prom no klavierēm un meklējusi papīru. “Kaut es tā kā šodien, bez 3 reiz pārrakstīšanas — varētu rakstīt par visu to — cilvēkiem, dabu, notikumiem — tas ir romāns. [..] Tepat jau ģeogrāfiskais plāns iezīmējas — gar Aivieksti — arī mājas ar ļaudīm — arī svešinieki — plostnieki, zvejnieki, dzejnieki, īrnieksieva jau ierunājas — upē iekrīt, ielūzt ar zirgu kāds — aizskrien nodusmojies, nosmērējies.” (1972. gada 19. februārī). Romāns tas nav — trūkst izvērstas darbības aktīvu centrālo varoņu. Galvenais tēls ir Aiviekste, kas plūst visam cauri “zila, sudrabaina brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm no agras bērnības, kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, sarkanu kā dzīvības spēku, gan ne pārlieku platu, bet spožu svītru, valdonīgu un dārgu.”
Krastos ap to grupējas mājas, ainavas, cilvēki. Ja skicējumu sākotnējos tekstos lietoti galvenokārt īstie māju un cilvēku vārdi, tad grāmatā tie nedaudz izmainīti.
Julieta Rumberga recenzijā “Viņa aizved mūs ciemos” norāda, ka, no atsevišķajām epizodēm veidots, ir radīts “pārskatāms, viengabalains vēstījums par cilvēkiem, viņu dzīves veidu, par apstākļiem, kādos viņi dzīvojuši un kā, cilvēkiem mājas atstājot, mainās māju likteņi.”
Erna Ķikure ir triju dzejas krājumu autore: “Dienas un gadi” (1985.), “Artava” (1988.), “10 dzejoļi no Ķikures” (1994.).
E. Ķikures īsā proza ir ļoti tēlaina, dzejiska. Viņas dzejai nav atskaņu, bieži arī stingra ritma. Dienasgrāmatā dažkārt vairākas lappuses pēc kārtas pierakstītas dzejā, varbūt pat nedomājot par to. Viņa pati apgalvo, ka esot dzejas un esot prozas periodi, bet piezīmēs tie neatdalāmi savijušies kopā. Daļa dzejoļu no kladēm ir pārrakstīti ar mašīnu vai datoru, bet publicēta, ieskaitot presi, salīdzinoši nedaudz.
Erna Ķikure apzinājās arī pati: “Nupat, sakārtojusi visus, es domāju — bet man tak nav dzejas! Kas tā ir, to es nezinu — proza nav, bet dzeja?” (1984. gada 16. oktobrī)
“Artava” ir pirmā Ineses Birstiņas izdoto mātes grāmatu rindā. Būtībā tas ir piecu cilvēku kopdarbs. Vispirms, protams, autores vārsmas un to atlase, tad Dzidras Mitčeles gleznas un zīmējumi — patstāvīgi darbi, ne ilustrācijas. Jau 1984. gadā, kārtojot krājumu “Dienas un gadi” un skatoties Dzidras zīmējumus, E. Ķikure tos vērtē kā māksliniece, redz izmaiņas meitas rokrakstā — zīmējumi kļuvuši gleznieciskāki, daudz “rupjāki” kā agrāk, “more bulky” (apjomīgāki), viņa raksta dienasgrāmatā, un saskata tajos līdzību ar savu dzeju. Veidojot “Artavu”, viņa jūt Kārļa Freimaņa kritikas un līdzdalības trūkumu, jo neviens “nekā nesaka un laikam neinteresējas par to, ko es uzrakstu.”
Ar divām apcerēm angliski, ko uzrakstījušas Inese Birstiņa un viņas studiju biedre filoloģe Austra Graudiņš no Austrālijas, grāmata mēģina nedaudz iepazīstināt ar autori kā trimdinieku jauno paaudzi, kam latviešu literatūra maz zināma un lasīšana sagādā grūtības, tā cittautiešus — mātes un meitu draugus un paziņas. A. Graudiņa pārtulkojusi angliski trīs dzejoļus. Slavējams ir grāmatas iekārtotāja Nelsona Viņo (Nelson Vigneault) darbs — baltais apvāks ar zilpelēko Dzidras gleznu, pelēcīgie vāki, zilie un melnie burti uz vāka un titullapā, sarkanie virsraksti un dzejoļu (ne lappušu) numerācija — viss pārsteidz vislabākajā nozīmē. Par to priecājas arī pati autore: “Skaista gan ir mūsu grāmata, eleganta, smalka — kā smalkākais priekškara izdevums.” (1988. gada 16. decembrī)
Arī Nelsona Viņo noformētie “10 dzejoļi no Ķikures” (1995), iesieti melnā materiālā, sākumā izdoti tikai 10 (!) numurētos un autores parakstītos eksemplāros, noteikti varētu piedalīties konkursā par skaistāko grāmatu.
Ernas Ķikures dzejā daudz glezniecisku, krāsainu tēlu. Visai bieži līdzās latviskajam te citur pieredzētā un pasaules kultūras atplaiksnījumi — melanholija sēd Dīrera asējumā, logs kā Magrita glezna utt. “Dzeja ir kas vairāk kā vārdi un doma. Dzeja ir kas cits kā krāsa un skaņa, lai arī dzeja ir krāsa un skaņa. Dzeja ir — kā putns, no zaļtumsas zara uz pleca nolaidies, līdzi runājis.”
Vairums E. Ķikures darbu vispirms iespiesti laikrakstā “Austrālijas Latvietis“, kas Emīla Dēliņa vadībā iznāca Melburnā, taču atsevišķas publikācijas ir dažādos citos trimdas izdevumos.
Pēc “Mūsu kaimiņa” vairāki mēģinājumi izdot grāmatu izrādījās neveiksmīgi — apgādi atteica, prasīja lielas iemaksas, kādas autore nebija spējīga dot, citi pat izputēja.
1988. gada vasarā Inese Birstiņa nopērk datoru, iet kursos un apmāca māti tā lietošanā. Rakstīšana gan šķiet neērta, sākumā lēna, jo nevar uzreiz apgūt latviešu valodas zīmju veidošanu, taču ērti tūlīt izdarīt vajadzīgos labojumus. Un pakāpeniski tiek pārrakstīti daudzi stāsti.
1988. gada decembrī Erna Ķikure iesūta savu miniatūru un īsstāstu kopojumu un dzejoļu krājumu “Artava” ģenerāļa Goppera balvas konkursam, taču godalga iet viņai secen. Saņēmusi atpakaļ materiālus, priecājas, ka manuskripts apburzīts, tātad ir lasīts. “Nu — skaistāku un arī labāku (tas ir viss kopā) grāmatu viņi nevarēs atrast. Tādas nav. Bet — ja vajadzīgo saturu vien meklē, vai vispār — ļoti plašu literāru darbu — tad jā!” (1989. gada 25. aprīlī)
1989. gada vidū Inese uzņemas 50 eksemplāros izdot stāstījumu par Upeslejām. t.i. Ķikuriem. Protams, teksta sakārtošana, aplaušana utt. piekrīt viņai. Darbs ir ilgstošs, un mātei šķiet, ka nemaz nevajadzētu tik perfekti, kā meita to dara. Taču tas patīk abām un, nedomājot ne par kādu pelņu, Inese tūlīt augustā ierosina taisīt nākošo grāmatu. Līdz “Uz tilta” (1990) iznākšanai gan paiet vesels gads, vēl pēc dažiem mēnešiem gatavs arī “Ceļa akmeņu raksts” (kā izdošanas gads minēts 1990, taču dienasgrāmatā atzīmēts, ka Inese to atnesusi 1991. gada 30. janvārī), pēc tam “Tu prasi patiesu stāstu” (1991) un “Būs skaista diena” (1993).
Savā ārējā izveidojumā tās ir līdzīgas — viena formāta, ar Dzidras Mitčeles zīmējumu uz mīkstā baltā vāka, vienīgi pirmajai izmantots sens, nedaudz samazināts E. Ķikures linogriezums — Dzidras portrets bērnībā un “Būs skaista diena” — Ineses filca figūru fotoattēls. Sākotnējais metiens 50–100 eksemplāri, ja ir nepieciešamība, tiek iespiests vēl. Rakstniece pati atsevišķā kladē atzīmējusi, kam grāmatas nosūtītas — kādiem latviešu veikaliem tirgošanai, kādām personām uz pēcmaksu, kam kā dāvanas. Ir arī atzīmes par saņemto naudu — pensija nav liela, Ineses ienākumi svārstīgi. Var saprast dažkārt atrodamo pukošanos, ka atkal jāiet uz pastu, jāmaksā par iesaiņošanu, sūtīšanu.
Ja stāsts par Aiviekstes krastu un tā ļaudīm ir vienots darbs, tad citās grāmatās ievietoti atsevišķi stāsti, kuru darbība noris dažādās vietās, personu tautību var minēt pēc vārdiem, bet tai nav īpašas nozīmes. Daudzos stāstos nav gandrīz nekādu notikumu, tikai atgādinājums, atmiņas par tiem. Samazinās tradicionālā stāsta prasībām atbilstoši teksti, pieaug tēlojumi, kas gan ietiecas pagātnē, gan raugās šodienā, bez tam “Ceļa akmeņu rakstā” ievietoti arī dzejoļi. Par šo grāmatu autore domāja, ka varbūt “pirmais klupšanas akmens” tajā ir stāsts par bēgļu nometni Sudētijā — citāds, vienkāršs, ne tā izstrādāts, kā to vajadzētu laba stila grāmatā, tāpēc to varētu uzskatīt par piezīmēm. Nākošajās grāmatās dzeja nav iestarpināta.
Iespējams, ka grāmatas “Tu prasi patiesu stāstu” nosaukuma netieša līdzautore bijusi rakstnieces māsasmeita Gunta Lāce, lūdzot uzrakstīt, kā patiesībā dzīvojušas Bērziņu un Lāču ģimenes Latvijā, kā viņi izsūtīti, ko pārcietuši. To varētu atspoguļot romānā, bet Erna Ķikure pēc savas būtības nebija romāniste, īstenību viņa atklāj nelielos darbos. “Ceļa akmeņu rakstā” ievietotajā veltījumā māsai “Auce” ļoti koncentrētā tēlojumā parādīta viņas skaistā jaunība, izsūtījums un vecumdienas.
Rakstniece savā apkārtnē allaž ierauga kādu cilvēku, ko apjūsmot, par kuru domāt un fantazēt. Pat ātri pāršķirot E. Ķikures dienasgrāmatas, var pamanīt, ka bieži steidzīgā rokrakstā vienā dienā noklātas daudzas lappuses, sīki aprakstot negaidītas tikšanās ar ļaudīm, sarunas, izjūtas, pārdomas. Šīs piezīmes kļūst par rakstnieces darbu pirmuzmetumiem, kas pēc tam izstrādāti, vairākkārt pārrakstot.
Kad 1991. gadā par krājumiem “Kā plūsti, Aiviekste?”, “Uz tilta”, “Ceļa akmeņu raksts” autorei tiek piešķirta lielākais trimdas literatūras apbalvojums — Jāņa Jaunsudrabiņa balva (1000 dolāru), LaRA (Latviešu rakstnieku apvienība) izdod tos vienā sējumā “Mājas un ceļi” (1996). Lasot Kārļa Zvejnieka vēstuli par balvu, viņa uzreiz novērtē visus, kas ko labu darījuši, īpaši domājot par dzejnieku Gunāru Saliņu: “Tas Saliņa pirksts lielumlielu darījis. Viņš jau 30 gadus atpakaļ jūsmoja par maniem dzejoļiem — un tādēļ es viņam sūtīju savas grāmatas.” Pēc laiciņa viņa atzīst: “Esmu piepildījusi tēva un mātes cerības uz mani. Tēvs pacēla augstu mani rokās un teica: ‘Tev jāraksta!’ — Te nu tas ir noticis. Ko vairāk? Nekāda mūžīga slava nav jāgaida.” (1991. gada 15. augustā)
1991. gada augustā vairākkārt pieminēta Latvijas neatkarība. Dzidra piezvanījusi, ka Austrālijā baltieši selebratējot (celebrate — svinēt). “Nu, es arī gribētu selebratēt — bet it kā — tikai jāsāk darbs, jāsāk strādāt, jāstrādā, jāstrādā… [..] Un ko nu mēs dzejosim, kad vairs nebūs ko žēloties un nebūs ko cīņai mudināt? Ko nu mēs runāsim? Par pienu, krējumu un zīmaļu, raibaļu, brūnaļu, jā, brūnaļu slaukšanu dzejosim? Par cukurbietēm un cukurfabrikām un citām saldām lietām slavas vārdus teiksim? O, sauksim, lai dod mums tirgus, lai augstu vērtē mūsu dzidro un mūsu sviestu. Ak, kādi laiki būs pienākuši bez kaujas saucieniem uz lūpām.” (1991. gada 26. augustā)
Deviņdesmito gadu sākumā izveidojas sarakste ar vairākiem cilvēkiem Latvijā — režisoru Kārli Pamši, rakstnieku un literatūrzinātniekiem Imantu Auziņu, Māri Čaklo, Viesturu Vecgrāvi, Jāni Aneraudu, Ļaudonas pagasta padomes priekšsēdētāju Dzintaru Birni, Madonas muzeja cilvēkiem Elzu Rudenāju un Daci Zvirgzdiņu. Tie visi viņai ir patiesībā sveši ļaudis, nekad neredzēti, izņemot M. Čaklo. Vēstules iet ilgi, sarakste nav tik regulāra, lai varētu runāt par īstu domu apmaiņu. “Daža vēstule uzbur kādu tēlu, kādu iedomu, tas sāk sildīt kļūst tuvs, pazīstams, tad atkal tas pazūd, cita vēstule to atsauc, izjauc. Es pāreju savā iztēlē, savā tuvības meklēšanā no viena uz otru. [..] Kāda ir īsti viņu ikdiena, viņu iešana, nešana, dzīvošana? Ko viņi lasa manās vēstulēs, ko viņi saņem no tām?” (1992. gada 15. martā)
Deviņdesmitajos gados rakstniece ir daļēji atsvešinājusies no Austrālijas, jo tur izauguši jauni, viņai nezināmi cilvēki, daudzi vecie paziņas aizgājuši pavisam. Kanādā tādu īsti iemīlētu vietu un draugu nav — pārāk bieži bijis jāpārceļas no pilsētas uz pilsētu — nekādu saistību, sakņu, mīlestības. “Latvijā? Pāris laipnu vārdu no cilvēkiem, kas ņemtu, ko no sava darba dotu, bet kam nav arī nekāda liela vajadzība pēc tā — ieliktu kaut kādā muzejā — tā viņi runā. Man nav vairs nekur vietas, īstas mājvietas, gaidītās… Man jāceļo tālāk palikušais ceļa gabals kā svešiniekam, kas pieticīgi, laipnīgi priecājas par tām dienām, kas uztur dzīvu, kas ļauj dzīvot un tad mirt kā kokam mežā.” (1991. gada 31. augustā)
1992. gada rudenī laikraksta “Literatūra un Māksla” īso stāstu konkursam E. Ķikure atsūta stāstu “Prom no mājām” — četras skices par dzimtenes atstāšanu 1944. gadā.
Konkursam iesniegti 119 darbi, par vislabāko atzīta Regīnas Ezeras “Oda mēnesim un krītošām lapām”. Septiņiem autoriem piešķirta 1. vieta (starp tiem ir Valentīns Jākobsons, Jānis Kalniņš, Egils Lukjanskis u.c.), 10 — otrā, to vidū līdzās Arnim Skujiņam (Austrālija), Gunāram Bekmanim (ASV), Ārijam Geikinam u.c. ir arī Erna Dzelme-Ķikure. Viņas stāsts iespiests 16. aprīlī.
1993. gada martā Erna Ķikure pārcieš insultu, taču atgūst kustību spējas, turpina rakstīt un spēlēt ar labo roku, jo kreisā ir visai nevarīga. Rokraksts pakāpeniski pasliktinās, klibo redze un dzirde. Dienasgrāmatā 1994. gadā ir tikai ļoti īsi 8 ieraksti par nosūtītajām vēstulēm jūnijā, septembrī, oktobrī. 1995. gadā atzīmētas 9 reizes, kad nosūtītas vēstules. t. sk. 27. 07. J. Rumbergai skices “Medus podi” un “Mēs mīlējām dzeju”. Cieši aiz 14. augusta pierakstīts: “7. maijā, otrdien, nosūtītas kartiņas (Dz. zīmētāja) Pamšem un Birutai (Birnītei — D. Zv.). Sniegs, sniegs kā īstā ziemā.” (tas ir jau 1996. gadā — D. Zv.). Tas ir pēdējais ieraksts dienasgrāmatā. Nav pieminēts pat tik svarīgs notikums kā meitu brauciens uz Latviju 1995. gada maijā.
Lai varētu lasīt un spēlēt, Inese palielina gan notis, gan lasāmo grāmatu lapas, gan saņemtās vēstules. Vēl 1990. gadu beigās rakstniece pati rakstīja apsveikuma kartiņas. Līdz beidzamajiem gadiem viņai bija interese par visu pasauli, par jaunajiem notikumiem. Diemžēl 2000. gada augustā žults iekaisuma dēļ viņu nācās ievietot slimnīcā, pēc tam pārvest uz aprūpes māju, jo bija vajadzīga regulāra pieskatīšana, ko, strādājot ārpus mājas, Inese nevarēja veikt. Meita apmeklēja viņu katru dienu, veda ratiņos ārā uz parku, kafejnīcu. Erna Dzelme šķīrās no šīs pasaules 2003. gada 1. janvārī.
2005. gada 1. oktobrī Ļaudonas kapos tika apglabāta pelnu urniņa. Kapakmenī iegravēts “Rakstniece Erna Ķikure — Erna Dzelme, dz. Bērziņa”. Trīs uzvārdi, ar kādiem viena sieviete dzīvojusi un darbojusies, it kā atklāj trīs dažādas dzīves vienā mūžā: literāte — sava vīra sieva un meitu māte, kalpone — laimīga meitene, māksliniece.
Erna Ķikure par sevi rakstīja: “Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdas, tas ir — skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt; nenoniecināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā.”
Viņa vienmēr ir bijusi ceļā, uz tilta — ne vien starp diviem upes krastiem, bet starp mūziku un tēlotājmākslu, starp nepieciešamību strādāt fiziski un vēlmi nodarboties ar literatūru, starp meitām Kanādā un Austrālijā, starp dzimto un angļu valodu. Par viņas pilnīgu pārnākšanu varēsim runāt tikai tad, kad viņas darbi būs izdoti dzimtenē.
******************************
Lēbensjahre von Erna Ķikure im Lichte ihrer Tagebücher
Zusammenfassung
Dace Zvirgzdiņa
Der Artikel stellt eine bisher in Lettland nur ein wenig bekannte Schriftstellerin, Dichterin und Künstlerin Erna Ķikure (geb. Bērziņa, geheiratet Dzelme, 4. 10. 1906 Ķikuri, Gemeinde Ļaudona – 01. 01. 2003 Calgary, Canada) vor. Bei der Erforschung wurden ihre 12 Bücher, die in Australien, Canada un USA herausgegeben sind, ebenso auch das Archiv, im Sommer 2005 von der Tochter der Schriftstellerin Inese Birstiņa dem Museum Madona übergegeben, ausgenutzt.
E. Ķikure hat die Mittelschule Birži (später Gymnasium Madona) 1924 und die Meisterwerkschaft für die Grafik Akademie der Kunst Lettlands 1932 absolviert, danach als Kunstlehrerin im Gymnasium Ilūkste, später in den Grundschulen Ļaudona und Sāviena gearbeitet. Nach dem zweiten Weltkrieg hat sie in Deutschland, seit der Mitte 1949 in Australien gelebt, wo sie in der Familienwirtschaft auf dem Lande in der Umgebung Sydney, als Hausangestellte, Putzfrau, Krankenhausküche- und Büroarbeiterin tätig war. Seit dem 1983 wohnte sie am meisten in Canada bei der ältesten Tochter, doch besuchte regelmässig auch die jüngste Tochter in Australien. Mit ihren Grafiken hat sie an mehreren Ausstellungen in Lettland un Australien teilgenommen. Sie schrieb Gedichte un psychologisch nuancierte Kurzeprosa. Besonders kulturhistorische Bedeutung haben die in 2 Büchern gedruckte Briefe zwischen ihr und dem Schriftsteller Jānis Sarma (1884–1983).
Die Erforschung entdeckt den Lebenslauf der Schriftstellerin durch ihre Tagebücher un zeigt, wie der Alltag zu der wichtigsten Quelle ihres Shaffens geworden ist.
—————————————
Es zemes tās. Tēlojumi, dzejoļi.
Sastādījusi Dace Zvirgzdiņa. Izdevusi Ļaudonas pagasta padome. Madona, 2006.
Ar turieni sevī
Dace Zvirgzdiņa
Erna Ķikure (dz. Bērziņa, prec. Dzelme, 1906. 04.10. – 2003. 01.01.) ir ļaudoniete, dzimusi un augusi Ķikuros, pašā Aiviekstes krastā pie Kalsnavas robežas. Beigusi Mākslas akadēmiju kā grafiķe, strādājusi par skolotāju Ilūkstē, Ļaudonā un Sāvienā. 1944. gada rudenī Dzelmes atstāj Latviju, nokļūstot latviešu bēgļu nometnē Sillenbuhā pie Štutgartes. 1949.gada vasarā viņi izceļo uz Austrāliju, kur dzīvo laukos ap 100 km no Sidnejas, vēlāk vairākās vietās lielpilsētā un tās tuvumā. 1980.gados par E.Ķikures pamatmītnes zemi kļūst Kanāda, kur strādā meita Inese, taču līdz 1992.gadam viņa regulāri atgriežas arī Sidnejā pie otras meitas Dzidras.
1989. gada 14. aprīlī Montreālā Erna Ķikure raksta dienasgrāmatā: „Man briesmīgi gribas kāda dzīva, tuva cilvēka – un es domāju un rakstu par veco dzīvi Ķikuros – un savādi – es te kreņķējos par to, ka manu grāmatu nepērk (..) un tad pēkšņi es domāju, jūtu: lai iet pie vella visi, es esmu citur, es atgriežos savā pasaulē, pie sevis, kas es biju, kas es augu, dzīvoju – tur!
Kur es tur varu atgriezties?
Turienes vairs nav.
Bet esmu – ar turieni sevī, es esmu tā, kas tur augu – un man ir iespējams atgriezties pie sevis un teikt – man jūsu nevajaga!
Vai nav neviena, kam mans rakstītais būtu derīgs?
Kādreiz bija.
Vai tie visi arī ir prom? Vai tie, kas tagad vēl ir – ir citādi?”
Par to domājot, top atmiņu garstāsts ‘Kā plūsti, Aiviekste?’ Par Latviju, vecāku mājām un to apkārtni viņa rakstījusi jau agrāk.
[…]
[Dienas grāmatā] 1966.g. jūnijā, bez datuma: „Manas vārsmas īstenībā nav atsevišķa dzeja. Tā ir dzejā pārslīdējusi proza, kas atkal atslīd atpakaļ prozā, kad to lasa piezīmēs, kur tā radusies. (..) Tā ir mana dzīves norise, uztvere, domāšana, tas viss.” Daudzi dzejoļi rakstīti dienasgrāmatu kladēs, tikai daļa pēc tam pārrakstīti, laboti, vēl mazāk publicēti presē vai atrodami krājumos ‘Dienas un gadi’ (1985), ‘Artava’ (1988), ’10 dzejoļi no Ķikures’ (1995).
Ernai Ķikurei bija svarīgi tikt sadzirdētai dzimtenē, taču viņas attieksme pret sevi un citiem bija kritiska: „Paliks tikai tas, ko mēs esam darījuši – patiesi ko radījuši, kaut vai labu slavu […]”
Šī grāmatiņa ir Ernas Ķikures mājupceļa posms. Tas ir mēģinājums atdot parādu – vispirms pašai rakstniecei, kuras darbi pie mums tikpat kā nav pieietāmi, kaut viņas lielākā vēlēšanās bija kļūt pazīstamai Latvijā, reizē – parādu ļaudoniešiem, kam būtu tiesības un pienākums vislabāk viņu zināt. Piedāvājam dažus dzejoļus un tēlojumus, kas daļēji izmantoti grāmatā ‘Kā plūsti, Aiviekste?’, citi iespiesti kā patstāvīgi darbi (‘Kapu svētki’, ‘Auce’), vēl kāds dienasgaismu ierauga, iespējams, pirmoreiz (‘Māsa raksta’).
———————-
Ritums 01.02.2007
Eižena Freimaņa simtgade
[Detailed story of his life and work]
Juris Krādziņš
SLB Valodas pulciņa sarīkojums 26. novembrī Sidnejas Latviešu nama Mārtiņa Šiliņa zālē bija veltīts komponista Eižena Freimaņa 100 gadu dzimšanas dienai, viņa dzīves stāstam un mūzikai.
[…]
Komponists nav prasījis, lai viņa dziesmas nodzied, bet izpildītāji tikai tad saņēmuši nošu lapas, kad komponists tos pazinis un tiem uzticējies. Daudzām dziesmām izvēlēti Austrālijas latviešu autoru vārdi (Ābele, Ķikure, Tomsons, Svilāns) un komponists bieži izgriezis dzejoļus no laikrakstiem un krājis, lai lietotu tad, kad tie viņu ierosinājuši.
——–
Beigās vēl paziņojums, ka 2007. gada 18. februārī būšot sarīkojums veltīts Ernas Ķikures simtgadei, bet Guntars Saiva jau ievadvārdos pieteica, ka simtgadu jubileja būšot arī Paulai Brīvkalnei, kādēļ jāmeklējot referāta rakstītāju.
———————-
Laiks 25.08.2007
“Treju Vārtu” 222. numurs
Maiga Kildiša
… Dace Zvirgzdiņa aicina “Atcerēsimies Ernu Ķikuri-Dzelmi”, kas bijusi vispusīga māksliniece. Žurnālā ievietots E. Ķikures-Dzelmes stāsts “Vecā tēva gredzens” par dzīvi Latvijā laukos pagājušā gadsimta sākumā; interesants viņas stāsts “Pie Ķikuriem” – par dzīvi Aiviekstes malā. Pa Aivieksti plūdināti koki, ar kuģīti varēja aizbraukt no Cūku kroga uz Saikavu.
———————————
Tāla zeme, tuvi ļaudis – Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Rīga, 2014. (472-475 lpp.)
Inguna Daukste-Silasproģe
Erna Ķikure (Dzelme; 1906-2003) dzimusi Ļaudonas pagastā. Rakstniece un grafiķe.
Tēvs bijis skolotājs un pats meitu sagatavojis ģimnāzijas iestājpārbaudījumiem. Ģimnāzijā viņas māksliniecisko dotību veicināšanā zīmīgi trīs audzinātāji — latviešu literatūras skolotājs Jānis Āboliņš, zīmēšanas skolotājs gleznotājs Jānis Plase un mūzikas skolotājs pianists un vēlākais Konservatorijas klavierklases vadītājs un profesors Arvēds Dauguls. Jau ģimnāzijas gados viņa darbojās skolnieku žurnālā kā līdzstrādniece.
1924. gadā pēc ģimnāzijas beigšanas iestājas Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas klasē (pie grafiķa Richarda Zariņa). Dodas papildināties uz Parīzi, atgriežas Rīgā un 1929. gadā pabeidz akadēmiju ar diplomdarbu “Daugava” oforta tehnikā. Pilsētas skaistā apkārtne un mierīgā provinces gaisotne rosina mākslinieci darbam, rodas oforta ainavas, kas skatāmas Kultūras fonda, Jelgavas un Daugavpils mākslinieku grupu izstādēs. Jaunu iespaidu meklējumos 1939. gadā dodas uz Beļģijas Karaliskās mākslas akadēmiju. Atgriezusies Latvijā, viņa pagūst vēl apmeklēt arī Somiju. Baigo gadu pavada, strādājot par skolotāju savā dzimtajā novadā.
1944. gada rudenī ar ģimeni nokļūst Vācijā, dzīvojusi netālu no Štutgartes Fellbahas bēgļu nometnē un pilsētiņā. Jānis Sarma rakstīja:
“Varbūt latvietim tik neparastā nometņu dzīve, smagie personīgie pārdzīvojumi un piemērotas garīgas vides trūkums ierosina E. Ķikuri atcerēties sava bijušā skolotāja ierosinātās vēlmes, un viņa sāk rakstīt. Pirmajos darbos dominē apkārtnes dzīves tēlojumi. Tomēr tajos ir jau arī pa tēlam ar dziļāku iekšējās dzīves skatījumu. Kad 1949. gadā E. Ķikure nokļūst Austrālijā, viņas darbi sāk parādīties laikrakstā ‘Austrālijas Latvietis‘, kā arī ‘Austrālijas Latvieša Gadagrāmatā’.
Šo stāstu un tēlojumu virknē E. Ķikure atestē sevi kā stāstnieci ar lirisku, smalkjūtīgu un tai pašā reizē arī konkrētu pasaules un dzīves skatījumu. Tas pateikts īpatnā, impresionistiski svaigā veidā. Tematiskā skartas gan trimdas, gan arī dzimtenes dzīves parādības. Sākot ar 1958. gadu, sāk parādīties E. Ķikures pirmie liriskie dzejoļi.”
1949. gadā izceļojusi uz Austrāliju, nonākdama Jaundienvidvelsā, vispirms Grētas ieceļotāju nometnē, kur kādu laiku strādājusi par medmāsu, tad Vaiongas apkārtnē pie Sidnejas, strādādama lauku darbus, brīvos mirkļos spēlējot klavieres, zīmējot un rakstot, sapņodama par savu mūzikas studiju.
Stāsti un dzeja publicēti izdevumos “Austrālijas Latvietis”, “Jaunā Gaita“, “Londonas Avīze“, “Treji Vārti“, “Ceļa Zīmes”. Stāstu krājums “Mūsu kaimiņš” (1962), dzejoļu krājums “Dienas un gadi” (1985). 1976-1978. gadā viesojusies Kanādā pie meitas Ineses, tad atgriezusies Austrālijā, bet 1983. gadā pārcēlusies uz Kanādu.
Erna Ķikure atzinusi:
“Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdā, tas ir – skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt, nenocietināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā. [..] Austrālija ir ļoti svešāda zeme. Sākot dzīvi tanī, ir jānoliek pie malas viss zināmais un ierastais. [..] Saules maiguma vietā jāiepazīst arī tās skarbums, jāmācās no Austrālijas dabas lielajām izciešanas un izdzīvošanas spējām. [..] Ja daba ar savu lielo svešumu dažkārt skarba Austrālijā, cilvēki, austrālieši, ir labsirdīgi.”
Lūcija Bērziņa atzīmējusi, ka Ernas Ķikures īsprozas darbi ir impresionistiski un pirmajā krājumā viņa Austrālijas dabu vēl skatījusi svešinieces acīm, ar ziemeļnieces kritisko un atturīgo skatu.
Jānis Sarma atzīmējis, ka Erna Ķikures darbos allaž jūtams nepārtraukts dvēseliska viļņojuma ritms, spēja ar grafiķes acīm saskatīt lietas un caur mūzikas pasauli uztvert skaņas.
“Tas, ko Erna Ķikure raksta, ir viņas pārdzīvots, bet pēc tam konkretizēts, sašaurināts, no muzikālās pasaules plašuma izvests un vārda šaurībā ietverts pārdzīvojuma moments. [..] Dažreiz tā ir Latvijas lauku, pļavu un debesu plašuma zeme, pa kuru staigā ne sapņoti vai izskaistināti brīnumzemes pilsoņi, bet rakstnieces mīlēti patiesi un reāli cilvēki, kas veidoti ļoti reljefi. Redzam tur tad mazpilsētas jaunkundzi, pašapzinīgus saimniekus un saimnieces, bohēmiskās jaunās mākslinieku audzes pārstāvjus u.t.t. Trimdas sākuma gadi ienes rakstnieces darbā jaunas vides vērojumus — nometņu baraku, slimnīcu atmosfairu. Erna Ķikure tai pieiet ar to pašu iekšējā vērojuma izgaismojumu. Nāk un iet vai nu sveši, vai pašu latviešu cilvēki ar savām rūpēm, nelaimēm un postu, gan sūdzēdamies, gan slēpdami sevi aiz viegla humora. [..] Austrālijas kontinents ar savām īpatnībām, kas mums šķiet tik neparasts, Ernu Ķikuri nenomāc kā daudzus citus. Viņa paliek tā pati vērotāja un mīlētāja ar aso grafiķes skatu arī šeit. Te ir tāpat skaisti rīti un vakari kā dzimtenē, te tā pat svaigi un spēcīgi elpo ar traktoru apartie lauki, tāpat tiem pāri slīd mākoņi. Tāpat te arī dzird putnu dziesmas, redz veselu dzīvnieku pasauli, var vērot daudz ziedu. Ķikure prot to visu vērot un iesaistīt savā pasaulē.”
Kārlis Freimanis par Ernas Ķikures dzeju: dzejoļi īpatnēji, nav ne atskaņu, ne konvencionālu vai modernu ritmu, ne arī izturētas formas, toties ir spēcīgs iespaids, vizualizācija, dabas tēlojums, krāšņums, gleznainums, autore nevis reģistrē apkārtni, bet tajā dzīvo.
“Ķikures dzejā piemīt kāds pirmatnējs spēks, vitalitāte, stiprums, stingrums. Bieži vien ir tāda sajūta, ka dzeja ir piesātināta līdz galējībai, pat tur, kur ir delikāta. [..] Viņa ir tuvāka jaunajiem austrāliešu dzejniekiem nekā mūsu pašu. Kā jaunie austrālieši viņa nebaidās teikt to, ko grib, lieto vienkāršas iztēles, parasto sarunu valodu, un, kā austrālieši, viņa noraida tradicionālo formu. [..]
Ķikure jūt ‘organiski’, plastiski: ar redzi, dzirdi, smaržām, tausti un gaisu.”
Selga Silkalna atzīmējusi, ka Ernai Ķikurei daiļrades procesā ļoti svarīgs ir apstāklis, ka viņas interese nenorobežojas ar literatūras izpratni vien, bet tālu iesniedzas arī mūzikas un glezniecības laukā.
“Mūzika un glezniecība gan ritma izjūta, gan metaforu izvēle bagātina viņas dzeju, to padarot daudz plastiskāku un daiļskanīgāku. Viņas vārdu palete atplaiksnī arvien jaunās niansēs, pieņem arvien jaunu toņu nokrāsu. [..] Dominējošais elements Ķikures dzejās ir krāsas. [..] Ernas Ķikures dzeja ir reizē izsmalcinātas kosmopolītes (autore mīl bieži ceļot) un rezignētas trimdinieces dzeja.”
“Viņa [Erna Ķikure] spēj īsti iejusties svešajā vidē, svešajos ļaudīs, vienalga, vai tie dzīvo Austrālijā, Anglijā vai Kanādā. Viņas pēdējā laika literāriem tēliem nav vairs raksturīgs latviskais kolorīts, – tie ir cilvēki pasaulē, un tieši tāpēc šķiet, ka Ķikures darbi būtu īsti piemēroti tulkošanai.” (Ņina Luce)
Savukārt rakstnieks Jānis Sarma akcentējis, ka Ernas Ķikures literārajos darbos var just, ka viņa ir grafiķe, “jo Jūs tad ieraugāt vissīkākās lietas un runājiet par tām. Un tas ir svarīgi. Jums ārējā pasaule ir lielais ‘Tu’, ar kuru runā Jūsu mazais ‘Es’.”
IZMANTOTIE FOTO MATERIĀLI





[Informatation about this photograph supplied by Dace Zvirgzdiņa]:
Fotogrāfija ir uzņemta pie A. un L.Bērziņiem (Greenwich, Sydney, NSW, Australia), 1972.g.13. augustā. Sanāksmē viešņa no Melburnas, Ella Kreišmane lasīja savu stāstu „Zilā Venēcijas lampa”.
Pulksteņrādītāja virzienā no kreisās puses ir redzami:
Arvīds Bērziņš/ ekonomijas maģistrs, Lūcijas vīrs
Baiba Kreišmane/ Ellas Kreišmanes meita
**Lūcija Felsberga-Bērziņa/ vadīja Sidnejas latviešu biedrības vidusskolu, mācīja vēsturi skolā, lasīja literāros referātus, arī uzrakstīja vairākas grāmatas (dz. 1907.g. 8.maijā Tartu, Igaunijā – mir. 1999.g. 11.janvārī, “Straumēnos“, Anglijā, pārbedīta Meža kapos, Rīgā)
Kārlis Gulbergs (aizmugurē)/ aktieris Sidnejas latviešu teātrī (SLT), arī režisors (dz. 1923.g. 8.septembrī, Pārdaugavā, Nordeķos)
**Erna Ķikure/
**Ella Kreišmane/ rakstniece (dz. 1912.g. 31.augustā, Jelgavā; nosvinēja savu 100 gadu jubileju)
**Lita Zemgale/ aktrise SLT, literāte (dz. Kluce, 1917.g. 15. jūnijā Jaungulbenes pag. – 1991.g. 6.janvārī, Sidnejā, Austrālijā)
**Aleksandrs Zariņš/ laikraksta Austrālijas latvietis redaktors Sidnejā, literāts, grāmatu autors (dz. 1918.g. 18.novembrī, Alsviķu pag. Gailīšos – mir. 1994.g. 8.jūnijā, Sidnejā, Austrālijā, pelnu urna apbed. Alūksnes kapos)
**Ņina Luce/ teātŗa kritiķe (dz. Brilovska, 1917.g. 25.maijā, Maskavā, dzīvojusi Pārdaugavā – mir. 1985.g. 10.janvārī, Austrālijā)
Lija Gailīte/ aktrise SLT
Lauma Jurjāne-Krādziņa/ latviešu sestdienas skolas skolotāja (dz. 1926.g. 29.okt. Bilskā)
**Juris Krādziņš/ literāts, rakstīja referātus, reportāžas avīzē, stāstus, dzejoļus un lugas, inženieris (dz. 1930.g. 1.aprīlī, Rīgā)
** Personas ir atrodamas “Latviešu rakstniecība – biogrāfijās”, Zinātne, 2003.
—————————————–
Austrālijas Latvietis 09.11.2011
Kristīgi un tautiski
Ed. S
…
Tā kā koncerts notika sakrāla celtnē, dziedāto un atskaņoto darbu smagumpunkts saprotamā kārtā, bija ar garīgu un kristīgu noskaņu, tomēr novārtā pamests nepalika arī patriotiskais moments un folklora. Labsirdīgu nodevu savai ilggadīgajai mītnes zemei Brigita Saiva veltīja ar Eižena Freimaņa dziesmu “Vakars”, kam vārdus sarakstījusi Erna Ķikure. Pirms tās izpildījuma Ventis Zilberts paskaidroja, ka tekstā ietilpinātais dzīvnieciņš posums Latvijā esot zināms kā oposums.
—————————
Domuzīme Nr. 2, 2018
Mazzināmā impresioniste
Viesturs Vecgrāvis
Ernas Ķikures proza lasāma mājienu un epifānisku norāžu uztveres līmenī
Par Ernu Ķikuri (1906. gada 4. oktobris, Ļaudona – 2003. gada 1 janvāris, Kalgari, Kanāda) pat erudīti trimdas prozas lasītāji zina maz, lai neteiktu — nemaz. Un tam ir objektīvi iemesli. Kaut gan trimdā viņai izdotas septiņas īsprozas grāmatas (pirmā 1962. gadā, pārējās 80. gadu beigās un 90. gados) un divas dzeju grāmatas un liela kultūrvēsturiska nozīme ir divās grāmatās izdotajai viņas sarakstei ar citu trimdas rakstnieku — Jāni Sarmu no 1953. līdz 1962. gadam, 1991. gadā Ķikurei piešķirts visnozīmīgākais trimdas apbalvojums par prozu — Jāņa Jaunsudrabiņa balva, tomēr Latvijā izdota tikai viena paplāna grāmatiņa — 2006. gadā madonieši savas novadnieces simtgadē laida klajā viņas atmiņu krājumu Es zemes tās.
Rakstnieces mazzināmība Latvijā skaidrojama ar to, ka viņa sava trimdinieces mūžu lielāko daļu — 34 gadus — nodzīvoja Austrālijā (pēc 1983. gada rakstniece lielākoties dzīvoja pie meitas Kalgari pilsētā), bet mums ķenguru zemē rakstītā latviešu literatūra, tāpat kā cienījami rosīgā latviešu kultūras, tajā skaitā literārā dzīve, šķiet kaut kas pavisam tāls. Vienīgais respektablais pētījums par Austrālijas latviešu rakstniecību — Ingūnas Daukstes-Silasproģes vairāk nekā 700 lpp. apjomīgā monogrāfija Tāla zeme, tuvi ļaudis. Latvieši Austrālijā: dzīve, literārais process, personības — izdots pirms četriem gadiem, ko iesaku visiem, kas interesējas par šī kontinenta latviešu kultūru.
Ļaudoniete, Aiviekstes krastos dzimusī Erna Ķikure pēc mācībām Biržu (tagad — Madonas) ģimnāzijā (tur viņai zīmēšanu mācījis Aleksandra Čaka monogrāfijā raksturotais gleznotājs Jānis Plaše, bet mūziku — vēlākais Latvijas Konservatorijas profesors Arvēds Daugulis) 1932. gadā ar ofortu Daugava beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas meistardarbnīcu. Lai gūtu plašāku ieskatu modernajā mākslā, viņa studiju laikā devusies uz Parīzi, kur dzīvojusi arī 30. gadu vidū; bet savu grafiķes meistarību Erna pilnveidojusi Antverpenes mākslas skolā. Ķikure mācījusies arī klavierspēli (“Tā bijusi ar mani visu manu mūžu. Pārtraukumi kara laikā un arī vēlākā dzīvē neļāva izvest lielākus nodomus šai nozarē,” viņa raksta) un trimdā absolvējusi Sidnejas konservatoriju. Latvijā strādājusi par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Ilūkstes ģimnāzijā. “Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdā, tas ir — skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt, nenocietināties noliegumā un nepazust aprbrīnošanā,” 1989. gadā rakstītā īsā autobiogrāfijā uzsvērusi Erna Ķikure. Taču rakstīts arī cits: “Austrālija ir ļoti svešāda zeme. (..) Saules maiguma vietā jāiepazīst arī tās skarbums, jāmācās no Austrālijas dabas lielajām izciešanas un izdzīvošanas spējām. [Tas] emigranta materiālo un garīgo grūtumu pilnajās sākuma dienās palīdzēja.”
Erna Ķikure bija viena no pirmajām, kas 80./90. gadu mijā sāka savus darbus sūtīt Latvijas grāmatu apgādiem, taču neviens tā arī neiedrošinājās izdot plašāku viņas darbu izlasi. To izdarīja paši trimdinieki — 1996. gadā LaRAs Grāmatu klubs ASV izdeva vairāk nekā 300 lappušu apjomīgu viņas prozas kopojumu Mājas un ceļi, kurā gan nebija iekļauti pirmā īsprozas krājuma Mūsu kaimiņš (1962) darbi. Dažas no sūtītajām grāmatām uz Latviju bija izdevība izlasīt arī man — tajās iepriecināja īsprozas sižetiskais lakonisms vienkopus ar atturīgiem zemtekstiem un precīzu psiholoģisku nianšu akcentiem.
Ķikures kā rakstnieces liktenis bija smags. Pēc pirmās grāmatas Mūsu kaimiņš 1962. gadā nākamā sekoja tikai 1985. gadā. Laiku paņēma rūpes par meitām un sadzīves lietas. 1957. gada februārī vēstulē Jānim Sarmam viņa raksta: “Es vāru ievārījumus. 51 mazs podiņš jau pilns. Un tomāti un firziķi un pašenfrūti (kā tos latviski sauc?) ir konservēti pudelēs un burkās dučiem. Eju lasīt blackberijas, tās esot lācenes. Varbūt.” Mēnesi vēlāk nākamajā vēstulē: “Ir tāda brīvāka diena, pa brīžam varētu rakstīt, bet nevarēju iesākt. Beidzot to izdarīju, un, tikko biju labi aizmirsusi apkārtni un aizgāju tur, par ko rakstu, — soļi atskan, pusdienas laiks klāt! Jāgrūž viss nost, jāskrien, jāliek kas galdā. Tagad tas garām. [Vēlāk] man ir atkal brīdis laika (līdz veļas katls uzvārīsies), es varētu tūlīt turpināt (..). [Bet] kaut kas ir izpostīts, (..) es gribētu (..) izdzert kādu dzērienu, kas mani aplaimotu, atsvabinātu no tā pūķa, kas ir šī ikdiena — bet to nevar. (..) tiklīdz es būšu ar kaut ko nomierinājusi sevi, atgriezusies tur, lai sāktu turpināt rakstīto — veļas katls būs uzvārījies.”
Skumdināja arī izdošanas grūtības un apziņa, ka rakstīto nelasa tauta dzimtenē, un tad izlauzās pat naiva vēlme braukt uz mājām. 1957. gada septembrī Ķikure raksta: “Kādēļ tad mēs te [trimdā] esam, ja mūsu gara dzīves izpaudumiem jāizsīkst? Kā cita dēļ mēs dzīvojam? Lai mūsu bērnus atdotu svešām tautām? Uzlabotu viņu asinis ar savu asiņu spēku? Nolādēts ar vienu aci! Tā te lamājas un es atļaujos arī to darīt. Personīgi mani tas iznīcina. (..) ja arī man (..) uz kādas necerētas laimes pamata [laimētos izdot grāmatu], cik tam vairs nozīmes, ja mēs visi neaugam savai tautai un savā tautā? (..) Kam vairs rakstīt, ja nav lasītāju? Es braukšu uz mājām! (..) Ja Latvijā var izdot grāmatas un te [Austrālijā] nevar, tad es braukšu atpakaļ. (..) Mēs būsim par veciem, lai mūs vairs dzītu uz Sibīriju, mums tikai vajadzēs pūst [komunistu] stabuli! Ak, mēs nožēlojamie, kam pasaulē nav māju!”
Jānis Sarma Ķikures pasaules skatījumu salīdzināja ar vācu romantiķa Fridriha Helderlīna skatījumu: “Tas ir reizē skatīties, domāt un pārdzīvot (trekninājums — V.V.). Es to saucu par kontemplatīvo skatīšanās veidu, tā īsāk izsakot to, ko domāju. (..) tā pamatā ir celtnieciska, formu veidojoša, dzīvību cildinātāja tendence.” Pati Ķikure uzsvērusi, ka īsprozas darba fabula viņu pavisam neinteresē. Viņas akcenti nav uz vēstījumu, reālistiski trāpīgu un izvērstu personāžu atveidi (kaut arī tos viņa, piemēram, bērnības un jaunības atmiņu tēlojumos rada kolorītus), bet gan uz kādas šķietami ikdienišķas situācijas psiholoģisku izpēti, to parādot plašākās un dziļākās kopsakarībās kā kādu līdz tam neapjaustu eksistenciālu patiesību, kas atklājas kāda lūzuma vai krīzes, vai pat nejaušības iespaidā. Kā kāda epifāniska atklāsme, kas piepeši liek izjust realitāti padziļināti, bez ikdienišķības racionalitātes. Viņas akcenti ir uz atturīgu, viegli impresionistisku un vienlaikus simboliski vispārinātu cilvēka iekšpasaules sasaisti ar lielajām, taču bieži vien neievērotajām patiesībām.
Mani personiski saista Ķikures lieliskā spēja redzēt un izjust savus tēlojuma objektus un situācijas viegli dūmakainā izgaismojumā, nianšu smalkumā, pieskārienu poētikā un detaļu pacelšanā pāri tikai realitātes plaknei, kad daudzkārt vairāk par tiešo tekstu pasaka zemteksts un aizteksts, kurā dažkārt viešama arī atturīga, paskumja ironija un rezignācija. Ķikures prozas daudzveidībā nozīmīgi ir arī viņas bērnības tēlojumi Kā plūsti Aiviekste? (1989), darbi par latviešiem un vietējiem cilvēkiem Kanādā un Austrālijā, kā arī traģiski drūms atmiņu tēlojums par dzīvi bēgļu nometnēs Nometne Sudetijā, daudzas raksturu un situāciju ainas. Visam tam viņa piešķir vispārcilvēciski humānu savu attieksmi un psiholoģiski dziļu eksistenciālu izgaismojumu.
Rakstnieces darbiem problemātiski atrast daudzmaz sakarīgu atbilsmi citu latviešu rakstnieku prozā, viņas skatījums un rakstības manieres rosinātāji nebija latviešu autori. “Ķikures grāmata nav [domāta] tiem, kas lasa ātri un kam nav laika (..) [viņas] simbolus saskatīt,” uzsvērusi Lūcija Bērziņa. Proti, Ķikures proza nav jālasa sižeta līmenī, bet gan mājienu un epifānisku norāžu uztveres līmenī. Tādā līmenī, kādā jālasa, teiksim, Virdžinija Vulfa, Marsels Prusts vai Džons Steinbeks — iespējams, trīs Ķikurei tuvākie rakstnieki.
Domuzīmei izvēlētais stāsts Pēc Dāvja auzbraukšanas mani savaldzināja gan ar precīzo impresionistisko tēlojumu, gan ar ikdienišķas emocionālas situācijas dziļup vērstu, smalkjūtīgu izgaismojumu, gan ar tekstā tieši neuzrakstīto. Šajā darbā redzams Ķikurei raksturīgais skatījums uz brīdi “pēc tam”, kad cilvēka dzīvē noticis kas neatgriezenisks, par ko neatvairāmi būs jāskumst, pēc kā būs jāilgojas, taču izvēle vai liktenis būs izdarījuši savas korekcijas, un tāpēc neko vairs nav iespējams mainīt. Ķikure atturīgi tēlo drāmu, kas noris visparastākajā ikdienā un kurai bieži vien mēs paslīdam garām, neiedziļinoties tajā, kas noticis. Bet no viņas prozas grāmatām iesaku izvēlēties izlasi Mājas un ceļi — tā parāda rakstnieces prozas dažādību gan tematiski, gan mākslinieciski.
Viesturs Vecgrāvis (1948) ir latviešu literatūrzinātnieks, grāmatizdevējs, Latvijas Universitātes zinātņu fakultātes emeritētais profesors.
—————————————
Jaunā Gaita nr. 929 pavasaris 2018
Maija Meirāne
TĀLAS SAULES PILNĀS BALSIS
Erna Bērziņa / Dzelme / Ķikure, Atgriešanās mājās.Zīmējumi un teksti. Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā. Inese Birstiņa, autore un izdevēja. Zīmējumu, grafikas un dzejas albums. Nelson Vigneault dizains. Marquis Book Printing, Montreal, Canada (2017).
Spējot piesaistīt sava novada pētniecībai un kultūras vērtībām dedzīgu radošu saimi, skaistais Madonas muzejs ir kā pērle starp līdzīgiem. Muzeja telpas un krātuves pēdējos gados kļūst par mājvietu Ārlatvijā mītošo rakstnieku un mākslinieku izstādēm, ieskaitot Vispasaules latviešu mākslas ceļojošu darbu skati, kas pēc atklāšanas Valmierā 2008. gadā nonāk Madonā.[1] Pagājušā gada septembrī skatītājus iepriecināja novadnieces Ernas Ķikures (dzimusi Bērziņa, prec. Dzelme – 1906-2003) mantoto darbu klāsts, turklāt izdevība iepazīt viņas abu meitu – tekstilmākslinieces Ineses Birstiņas un gleznotājas Dzidras Mitchell darbus. Treju mākslinieču mākslas devumu akcentē izcilas kvalitātes albuma formāta izdevums ar Ķikures dzīvesstāstu, zīmējumiem, dzeju un vēsturiskiem fotoattēliem. Īso eseju autori ir Birstiņa, Inese Jakobi; grāmatas mākslinieciskais iekārtotājs – Nelsons Vinjo (Nelson Vigneault), dokumentālās mākslas zinātnieks Kanādā.
Tekstilmāksliniece Inese Jakobi Ķikures izstādi raksturo:
„…tā ir atgriešanās savā sākotnē, garīgajā dzimšanas vietā pēc cīņas ar izdzīvošanu, cīņas ar sevi, savām vājībām, bailēm un neuzņēmību. Sava spēka un nespēka novērtējums, cilvēka sīkstums un neatlaidība par spīti apstākļiem, bet pāri visam neatslābstoša vēlme atgriezties mājās, kaut atmiņās, kaut virtuāli.”
Ja latviešu grāmatu lasītājs Austrālijā ilgus gadus dzīvojušo Ernu Ķikuri iepazinis tikai kā stāstnieci – vairāku prozas krājumu autori un dzejnieci, tad albuma vizuālā daļa sagādā iepriecinošu pārsteigumu. Ar 20. gadsimta linogriezumam raksturīgo ekspresiju, izteiksmīgiem ofortiem, ogles un sangīna zīmējumiem viņa panāk aplūkoto ainavu dokumentāciju, ar verlibra dzeju un dzīves stāstiem atklāj iemeslus, kādēļ viņas darbi diasporas mākslā maz pazīstami.
Savu dzimto māju Ļaudonas „Ķikurus”, dzīvi un sadzīvi Ļaudonā viņa vēlāk ieraksta impresionistiskās bērnības atmiņās[2] Kā plūsti, Aiviekste?, Ceļa akmeņu raksts un Uz tilta.
Pirmo stāstu krājumupapildina Vācijas bēgļu nometnes un Austrālijas posma impresijas un caurstrāvojumi. Par to viņa saņem Jāņa Jaunsudrabiņa balvu prozā[3]. Liecina literāte Nora Kūla:
„Lasot Ķikures prozu, rodas sajūta kā kavējoties galerijā, kas piepildīta mazām, šķietami vārām, gandrīz vai gaistošām impresijām. Taču tās neizgaist, drīzāk gan iegrebjas lasītāja atmiņā.“[4]
Ernas agrās skolas gaitas aizstāj mājmācība (viņas tēvs bija skolotājs un Ļaudonas pagasta vecākais), viņa arī sekmīgi apgūst klavieru spēli. Kad tēvu nošauj lielinieki, meitene, mātes mudināta, iestājas Madonas vidusskolā. Tur abas ar māsu izjūt grūto pēckara pieticību. Madonas vidusskolā viņa uzrāda zīmēšanas spējas, tādēļ skolotājs Jānis Plase viņu iedrošina un sagatavo mācībām Rīgā. Erna iestājas LMA grafiķos un līdztekus Tautas konservatorijā izkopj klavierspēli. 1929. gadā ar akadēmijas draudzenes radinieka preču kuģi rodas negaidīta iespēja apciemot Parīzi. Viņa atgriežas ar gūzmām jaunu iespaidu un ceļa somu pilnu skicēm, lai pabeigtu Riharda Zariņa grafikas meistardarbnīcu. Diplomdarbs – oforts Daugava (1932).
Saklausījusi pareizo aicinājumu, Erna kļūst zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja Ilūkstes pamatskolā un ģimnāzijā. Viņa piedalās Kultūras fonda rīkotās izstādēs, un 1939. gadā vairākus mēnešus pavada Beļģijā, jo tur brīva mācīšanās pieejama tādiem, kas jau beiguši kādu mākslas akadēmiju. Viņa otrreiz apciemo iemīļoto Parīzi, atgriežas Ilūkstes skolā, drīz apprecas ar Jāni Dzelmi, kas pārnāk par saimnieku Ķikuros. Seko darbs Sāvienas un Ļaudonas skolās, bet 1941. g. 14. jūnijā viņa pārdzīvo māsas ģimenes deportāciju uz Sibīriju. Vācu okupācijas laikā piedzimst meita Inese un, kopā ar ģimeni un mīļoto māti, bēgļu gaitas uz Vāciju.
Liktenis Dzelmes ģimeni nesaudzē. Bēgļu ceļi līču loču aizved no Liepājas uz Gotenhāfenu (Gdiņu), uz Sudetiju, Liencu (Austrijā), Štutgarti (Sillenbuchas nometni). Nāk pasaulē otra meita, Dzidra, bet gadu vēlāk aizsaulē aiziet Ernas māte. No šī posma grāmatā parādās vairākas emociju pilnas ainavas un ģimenes locekļu portretu skices. Kā turpinājums pārrautai dzīvei, seko ģimenes izlemšana emigrēt uz Austrāliju.
1949. gada jūlijā viņi nonāk kontinentā, kur gadalaiki sagriezušies otrādi.
Un sirds soļo tālāk
Savā tukšā sirreālistu gleznā.
O, ne tukšā – apvārsnis, gaismas,
dažas izmētātas lietas,
kāda cepure, kāds krēsls.
Skan tālums viņas soļos.
Es klausos tās tuvos soļos,
minot, kā viņai veicas
iet tālāk, tālāk zem zilās Magrita acs.[5]
Pasaules acs? Dieva acs?
– Erna Ķikure
Necils darbs un pieticība pavada viņas dzīvi Austrālijas bēgļu nometnē, strādājot Bathurstas nometnē un slimnīcā par izpalīdzi. Viņa patapām turpina zīmēt un mācīt klavierspēli bērniem. Pēc gadiem ģimene iegādājas pusceltu māju un uzsāk lauksaimniecību, bet zeme Vaiongā (Wyong, 100 km no Sidnejas) izrādās sausa, darbs vistu un pīļu fermā notrulinošs un bez kāda gandarījuma. Ernai sāk pietrūkt izdevību zīmēt, to viņai aizliedzis vīrs. Rakstīšana notiek vēlu vakaros, arī tā ir aizliegta. Dzīves grūtības noved pie lūzuma. Viņa saslimst. Laimīgā kārtā meitenes jau pieaugušas, Inese uzsākusi studijas Sidnejā, un, lai pati galīgi nesabruktu, viņa ar autobusu dodas uz Sidneju. Tur seko mājkalpotājas darbs, bet tagad viņa ir nonākusi tuvāk radošajiem latviešu domubiedriem.
Austrālijas latviešu dzīves dokumentētājs žurnālists Aleksandrs Zariņš Bites un bumerangs. Latvieši piektajā kontinentā[6] atceras viņu kā aristokrātisko Ļaudonas saimnieci:
„Visa pilna lauku labestības, vēl tagad kā šodien atceroties un staigājot pa Ķikuru pļavām un laukiem Aiviekstes krastos, Erna Ķikure divtik asi izjūt atšķirīgo Austrālijas salas dabu…”
Tolaik Austrālijā nonākušajiem radošiem bija neiedomājami grūti pārvarēt Eiropas un neierastās dabas un kultūras pretstatus. Augusi Aiviekstes krastos, pēc tam dažādos kontinentos dzīvodama, Ķikure tomēr alkst nosargāt savu īpatnību. Kad viņai piedāvā izstādīt zīmējumus Latviešu namā Sidnejā, nogurums kavē spēju radīt ko jaunu.
Pamazām Ernai Ķikurei izdodas izkopt sevī rakstnieci. Viņa saņem pirmo godalgu Austrālijas Preses biedrības stāstu sacensībā. Apgāds „Sala” Sidnejā (1962) izdod viņas pirmo grāmatu Mūsu kaimiņš. To rotāja pašas linogriezumi. Viņas darbi parādās LRA maza metiena prozas izdevumos, dzejoļi ievietoti laikrakstā Austrālijas Latvietis, trimdas antoloģijās Dzejas un sejas (1962), Prozas profili, Grāmatu Draugs (1964), Jaunā Gaita un LaRAs Lapa.
Viņa pievienojas Austrālijas domubiedru rakstnieku saimei, un piedalās autorvakaros.
*
Melburnā mīt viņas domu un ideju biedrs, rakstnieks Jānis Sarma. Īstajā vārdā Jānis Kalniņš (1884-1983) – 14 grāmatu autors un gleznotājs uzsāka rakstīt Latvijā divdesmitajos gados, bet pirmā grāmata viņam iznāk tikai 70 gadu vecumā. Sarma kļūst par viņas dzīves sarežģījumu padomnieku un mentoru; abu sarakste 1950. gados veido Sarmas romāna Rotaļa bez noteikumiem dažas epizodes. Stāstījums satur autobiogrāfiskus paradoksus. 1980. gadā iznāk grāmata Ķikures un Sarmas vēstules. Sarakste. Apgāds AKA. Mičiganā, ASV. Režisors Kārlis Pamše. Rīgas Muzikāli poētiskā teātrī 1991. gadā izveido Ķikures un Sarmas sarakstes dramatizējumu, nospēlējot 27 izrādes.
*
Kad meita Inese beidz Sidnejas universitāti (valodas un literatūra) un Dzidra Ņukastlē Valsts mākslas skolu, Ernas dzīve kļūst vieglāka. Ciemošanās pie meitas Ineses un viņas vīra Laimoņa Birstiņa Vācijā, ceļojums pa Eiropu. Inese vēlāk pārcēlās uz Banfu, vadīja starptautiskā mākslas centrā tekstiliju nodaļu un izkopa šķiedras mākslu un filcēšanu Vankūverā un Banfas mākslas centrā. Inese kļuva pazīstama ar laikmetīgām šķiedras instalācijām izstādēs no Vankūveras līdz Montreālai, Sanfrancisko, Ņujorkai, Sanpaulo, Brazilijā un citur.
Māsa Dzidra Mitchell pēc glezniecības studijām izšķīrās palikt Austrālijā, gleznot un audzināt ģimeni.
Mūža nogali Ķikure pavadīja Kalgarijā, Kanādā pie meitas Ineses, palaikam uz pusgadu uzturoties pie Dzidras Austrālijā, un tā starp draugiem ieguva mūsdienu Kukažiņas vārdu.
Ar daudzpusīgi apdāvināto rakstnieci – kopskaitā 7 stāstu un 3 dzejoļu krājumu[7] – paspēja iepazīties LaRAs – Amerikas latviešu rakstnieku apvienības saime, kad Ķikure viesojojās LaRAs Rakstnieku nedēļās Kalamazū, Mičiganā (1987) un, kopā ar rakstnieci Ainu Vāveri, Losandželosā (1989). No šī laika viņas sarakste ar pašas gatavotu kolāžu apsveikumiem lido pie jauniegūtiem domubiedriem.
Viņas rakstītais atstaro novadu, līkumojošās Aiviekstes otorus, krāces, dziedošu plostu vadītāju, kas no Latgales ved līdz skaistus māla podus, lai pie Ļaudonas tos iemainītu pret pienu.
„Ziemās Aiviekste aizsala vienādi un droši. Bieži tad iebrauca ceļu pa to, pat no Pļaviņām līdz Ļaudonai un tālāk. Pat kailsalā, kad uz ceļiem vēl bija kāpene, pa upi varēja laist tā, ka kamanas griezās, ja tikai zirgs bija labi apkalts. Dažs labs pavasaros tik ilgi negribēja atstāt šo vieglo ceļu, līdz pats vai zirgs, vai abi ielūza ledū. Tad bija ko skriet ar bomjiem un striķiem palīgos.“
*
Kad 1995. gadā Erna, tobrīd vecākā rakstniece trimdas saimē, atgūst dzimtos „Ķikurus”, atlikuši tikai nojauktās kūts mūri. Sapnis par nākotnes rakstnieku un mākslinieku darba un atpūtas vietu pie Aiviekstes kļuvis par enigmātisku ieceri.
Erna atdusas skaistajos Ļaudonas kapos. Turpat, kur Andrejs Eglītis. Viņas pieminekli rotā īpaši iemīļotās Dilana Tomasa dzejrindas –
Do not go gentle into that good night.
Rage, rage against the dying of the light.
Par izcilo izdevumu pateicība Inesei Birstiņai un Madonas muzeja nesavtīgai saimei: kultūrmantojuma izzinātājai Dacei Zvirgzdiņai, māksliniecei Inesei Jakobi, Leldei Zīmelei un daudz citiem.
[1] Ar Madonas muzeja radošo saimi rakstītājai bija izdevība iepazīties 3×3 nometnes lekciju laikā 2005. g.
[2] Ķikures darbi parādās 1989. un 1990. g. Austrālijā LRA maza metiena (30-100 eks.) prozas izdevumos. Bērnības atmiņas par Ļaudonu ir Ineses Birstiņas izdevumi Montreālā un Kalgari.
[3] Erna Ķikure –Mājas un ceļi. Izlase. LaRAs Grāmatu klubs 1996. Rec. Jaunā Gaita nr. 207 (1996)
[4] Atgriešanās…110. lp.
[5] Beļģijas sirreālistu René Magritte (1898-1967) dēvēja par poète visible, jo viņš gleznās un kolāžās dzejiski uzsver enigmātisko slēpšanos sapņos
[6] LaRAs Grāmatu kluba izdevums (1989 )
[7] Ernas Ķikures dzejas grāmata Artava ar Dzidras Michell gleznas reprodukciju uz vāka (1988) un Ķikures stāstu grāmata Būs skaista diena ar Ineses Birstiņas tekstildarba attēlu iznāk Kalgarijā (Calgary) Kanādā (1993).
——————————–
Laikraksts Latvietis Nr. 843, 2025. g. 1. maijā
Jānis Grauds
Kas pazina? Kas atceras?
Latviešu rakstniece un māksliniece Ernu Ķikure
Viņas darbi lasīti Sidnejā, Melburnā, Adelaidē, Latviešu Rakstnieku Dienās. Sidnejā viņai bija trīs vakari veltīti viņas darbiem.
[Right: Erna Ķikure un Inese Birstiņa.
FOTO no Ineses Birstiņas personīgā arhīva.]
„Erna Ķikure pieder nedaudzajiem mūsu kontinenta latviešu rakstniekiem, kas raksta regulāri. Šis ir vienīgais darba ceļš tīrās literatūras kopšanai. Austrālijā ieviesusies „nezāle“: ļoti daudzi mūsu autori raksta tikai pirms rakstnieku dienām, lai ar sasteigto jaundarbu tur reprezentētos. Tādēļ rodas cienība pret autoriem, kas raksta ikdienas, jo bez šīs rutīnas nav iespējams arī apgūt rakstnieka varēšanu. Ko gan līdz „rakstnieka talants un dzirksts“, ja pietrūkst rutīnas un tehniskās varēšanas? Laimīgā kārtā Erna Ķikure un, varbūt, pusducis citu Austrālijas latviešu autoru, šai grupai nepieder.“
Raksts Austrālijas Latvietī, Nr. 1117, 03.03.1972
Laima Muktupāvela ir rakstījusi:
„Kas latviešu literatūras āboldārzā ir Erna Ķikure, Latvijā gandrīz vai nezināma dzejniece, jo nav baudīti tās augļi? Savrupa mežābele? Viņa bija novērtēta, saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa prēmiju, kas trimdas rakstniekiem bija augstākais apbalvojums“.
„Cilvēks nomirst nevis tad, kad apstājas viņa sirds, bet tad, kad par viņu aizmirst tie, kuri viņu ir mīlējuši.“ (Nezināms autors).
Lai tas nenotiktu par to rūpējusies viņas meita Inese Birstiņa Kanādā un ziņo ka šī gada sākumā pabeidza monumentālu darbu sastādot savas mammas stāstu kā blogu internetā.
Bloga ievadā Inese raksta:
Šī vietne stāsta par latviešu rakstnieces un mākslinieces Ernas Ķikures (1906-2003) mākslu un dzīvi.
…Ernas Ķikures filozofijā iemieso pārliecību, ka jebkas, kas ir nozīmīgs jebkurā mūžīgā nozīmē, ir jāatklāj no jauna, jārada no jauna, jāatspoguļo no jauna, cītīgi, jutekliski (ar visām maņām darbīgām un dzīvām) vērojot tagadni, arvien mainīgu un topošu… Inese Birstiņa.
Ar Ernas Ķikures dzejoļiem un rakstiem, viņas mākslas darbiem, piemēram, ofortiem un zīmējumiem, var dalīties šeit šajā vietnē. Šajā visaptverošajā vietnē, cita starpā, ir iekļauta viņas sarakste ar ievērojamiem autoriem, viņas publicētās grāmatas, video, kritiskas esejas par viņas darbu, kā arī personīgais pārskats par tiem viņas 40+ dzīves gadiem, par kuriem rakstīts viņas dienasgrāmatā (ilustrēti, iepriekš nav publicēti). Šīs vietnes saturs ir paredzēts lasītājiem un pētniekiem, lai godinātu šo augsti atzīto 20. gadsimta latviešu mākslinieci un rakstnieci Ernu Ķikuri. Pastāvīgais Ernas Ķikures darbu un artefaktu arhīvs ir daļa no Novadpētniecības un mākslas muzeja pastāvīgās kolekcijas Madonā, Latvijā.
Izsmeļošo un vēsturiski nozīmīgo aprakstu var skatīt – http://ernakikure.wordpress.com.
Jānis Grauds










