JULIETA RUMBERGA
[Editor and publisher of the literary journal Treji Vārti]
1989.g. 5.janv.
Mīļā un cienījamā rakstniece!
Lielum lielais paldies par Jūsu dzejoļu krājumu! Nezinu kādiem vārdiem par to lai izsakos. Centīšos iedziļināties un tad teikšu savas domas par to. Jūsu dzejnieces dāvanas nav apšaubāmas, bet kā raksturot Jūsu dzeju, — tā ir nopietna lieta, kur pavirši komplimenti neder. Kad būšu izdomājusi ko teikt, uzrakstīšu to Treju Vārtu Žurnālā un pievienošu Jūsu atsūtīto reklāmu. Domāju, ka tas izskatīsies labāk.
Kāpēc ievad vārdi ir angliski? Ja tulkojumu būtu vairāk, tad tas būtu saprotamāk. Latviski Jūsu dzejoļi izklausās labāk, bet tas varbūt ir ļoti subjektīvs spriedums. Droši vien kritiķe nevaru būt, bet savas domas izteikt katram ir brīv.
Priecājos par Jūsu garīgo možumu, arī par to, ka spējat līdzi dzīvot laikmetam, man tas ir diezgan grūti.
Ar sirsnīgu sveicienu,
Julieta R. [Rumberga]
——————————-
1989.g. 17.jūlijā.
Cienījamā rakstniece!
Paldies par pāris rindiņām, ko pastāstījāt man par Rakstnieku nedēļu! Esmu dzirdējusi arī pāris citas atsauksmes – Referēti labi, bet galvenām kārtām pateicoties referentiem no Latvijas. Arī citi žēlojas par kopības trūkumu – žēl. Nezinu, kāpēc mums ir tik grūti justies kā vienai saimei, kad tas liekas tik nepieciešami. Kādreiz skaistie vārdi, kuŗus runājam, ir tik tukši!!!
Tā kā es iztērējos Latvijā un gaidu atkal ciemiņus no Latvijas, tad man šī rakstnieku nedēļa likās par dārgu…. bet jauki, ka Jūs tomēr aizbraucāt.
Centīšos nākošos numuros ievietot atkal Jūsu stāstiņus – man tie ļoti patīk.
Ar sveicienu,
Julieta R.
————————-
1990.g. 29. martā.
Cienījamā un mīļā rakstniece!
Saņēmu atpakaļ savu pēdējo vēstuli, ko rakstīju Jums, un tā visu laiku gudroju, ko lai daru, jo acīm redzot, Jūsu jauno adresi biju norakstījusi nepareizi. Bet nu beidzot dabūju no Valijas Ruņģes, cerams, pareizu adresi un nu rakstu un sūtu nākošo Tr. V. Žurnālu, nr. 133. Ceru. ka iepriekšējo — 132. esat saņēmusi, jo to atpakaļ nesaņēmu.
Vēstulē biju ielikusi kopiju no recenzijas par Jūsu grāmatu. ko biju nosūtījusi LAIKAM. Tikai nevaru sagaidīt, kad tas parādīsies nodrukāts. Tagad nu ievietošu Tr. V. 134. numurā, varbūt drusku pārveidotu…
Ievietošu arī atkal kādu no Jūsu stāstiem, kas man ir krājumā.
Ja nu adreses būs pareiza, tad sazināšanās mūsu starpā varēs atkal notikt pēc vajadzības.
Ar sirsnīgu sveicienu,
Julieta R.
———————————-
1990.g. 6.maijā
Julieta Rumberga
Grand Rapids, MI 49503
Cienījamā un mīļā rakstniece!
Paldies par vēstuli, kuŗu, kaut kāda iemeslā dēļ bijāt aizsūtījusi Rubeņu Skaidrītei uz Berkleju. Bet viņa man to pārsūtīja un es tikai pasmējos. Paldies arī par čeku, bet nu gan vairāk nesūtiet kā varbūt nākošā gada jūlijā, jo esat man pietiekoši samaksājusi vesela gada un vēl vairāk pasta izdevumiem.
Laiks vēl arvien nav manu recenziju par Jūsu grāmatu ievietojis, bet tagad es to ievietoju Tr.V. 134. numurā, kas pašreiz ir spiestuvē. Tiklīdz saņemšu, nosūtīšu arī Jums.
Daudz domu un arī drusku līdzekļus ziedoju latviešiem Latvijai un mūsu ALA darbiniekiem, bet citādi viss pa vecam. Gaidu radus no Latvijas… Jums un Jūsējiem tikai to labāko vēlējot,
Julieta.
——————————————
1990.g. 19. jūlijā.
Cienījamā Dzelmes kundze!
Žurnāls iznāca ar nokavēšanos! Vienmēr gadās kādi sarežģījumi! Mēģināšu nākošo Žurnālu pagatavot laicīgāk!
Paldies Jums par uzlielīšanu, bet ļoti labi apzinos, ka manas recenzijas varētu būt labākas! Es jau cenšos, bet laika arvien ir par maz, lai iedziļinātos, lai pameklētu gudrības vai piemērus rakstos…
Gribētos arī kādreiz uzrakstīt pienācīgu vēstuli un tādā veidā pārrunāt kādus literārus jautājumus vai kādas citas kopējas intereses. Domāju. ka mums būtu daudz tādu, ja tiktu pie parunāšanās.
Priecājos, ka Jums ir tādi apstākļi, ka varat rakstīt un meitas, kas palīdz. Jūs Dievs apveltījis ar speciālām “redzēšanas” spējām, ko tik jauki izsakāt vārdos un teikumos. Gribētos redzēt arī Jūsu gleznojumus! Vai ir vēl kādi? Vai vēl gleznojat? Vai Jums būtu grūti atbraukt ciemos? Ceru kādreiz uzrakstīt garāku vēstuli.
Ar cieņu, draudzībā,
Julieta.
—————
1991.g. 5. janvārī.
Sniegoti sveicieni!
Paldies par stāstiņu Trejiem Vārtiem. Vēl gan neesmu visus arī ievietojusi, kas man krājumā. Daži gan jau lasāmi grāmatā “Uz tilta“, bet tas nekas. Tikai nu būtu jāmin, kur vēl stāstu var lasīt…?
Protams, labāk iespiest jaunus, vēl nekur neizdotus stāstus un es ceru, ka laiku pa laikam no Jums kādu saņemšu.
Pie mums ir sasnidzis daudz debesu baltums, bet pasaulē tas ātri zaudē savu krāsu — pasaules netīrumi to pārņem savā varā. … Liekas, ka nav vairs pietiekoši cilvēku, kas cīnās par tīrību un skaidrību, patiesību, cilvēku tiesībām un visu labu. Mēs jau savu mūžu kaut kā nodzīvosim, bet žēl jauno paaudzi!
Es vēl arvienu ciemojos ar saviem Latvijas ciemiņiem. Pagarinājām ciemus līdz 1. jūlijam, 91. gadā. Jānorīko, kas ko — tik dzimtenē! Nez, nez, kā būs!
Ar sirsnīgiem sveicieniem, draudzībā,
Julieta.
———————-
[1991 — mar./apr.]
Mīļā rakstniece, neesmu uzgājusi “Laikā” neko par Jaunsudrabiņa balvu — varbūt Valija ko zin? Centīšos uzrakstīt savas domas par tām. Rakstīšu garāku vēstuli vēlāk.
Ar sveicieniem,
Julieta.
——————-
1992.g. 8.janv.
Svētīgu, prieka pilnu un panākumiem bagātu Jauno Gadu vēlu Jums no sirds!
Apsveicu ar apbalvojumu. Centāmies šo notikumu atzīmēt arī Trejos Vārtos, kaut arī visai pieticīgi – ņemiet par labu.
Man jāatvainojas, ka pēdējā laikā neesmu neko uzrakstījusi par Jūsu pēdējām grāmatām, bet es vēl to darīšu. Man ir vairāk pienākumu kā spēku veikt.
Gribētos arī man kādu stāstiņu uzrakstīt. Liekas, ar būt tik daudz ko teikt, bet… vienmēr pietrūkst laika. Pastāstiet kādreiz kaut ko par sevi un rakstiet, rakstiet…
Ar sirsnīgu sveicienu,
Julieta R.
——————————————
1993.g. 15. martā.
Cienījamā rakstniece!
Nekad neiznāk laika uzrakstīt garāku vēstuli, lai parunātos par dažādām problēmām latviešu politiskā un kultūras jomā. Tagad ir priekš mums visgrūtākais laiks, bet arī laiks, kad varam parādīt, cik daudz mums nozīmē mūsu zeme, tauta un kultūra… pats galvenais, — jātic, ka gaišie spēki uzvarēs! Daudzi ticību labajam jau ir zaudējuši…
Pastāstiet kaut ko par sevi. Ceru, ka top atkal kāda grāmata!
Sirsnībā,
Julieta.
————————-
1993
Nevajag daudz, nē, nevajag daudz, Tik vienu eglītes zaru Un sīkas svecītes liesmiņu Lai tiešām priecātos vari.
Ar sirsnīgiem Svētku sveicieniem
Julieta
—————————————
1994.g. 10. janv.
Mīļā un cienījamā rakstniece-dzejniece!
Tikai dažas rindiņas, lai novēlētu Jums visu to labāko jaunajā gadā — veselību, Dieva svētību un darba prieku!
Ceru, ka drīz ieraudzīsim atkal jaunu grāmatu, ko rakstījusi Erna Ķikure!
Tad es atkal centīšos uzrakstīt apceri un šoreiz rūpīgāk. Pagājušo reizi gan man iznāca tā paviršāk. Man jāmācās sevi saņemt grožos un laiku iedalīt tā, lai varu labi padarīt svarīgākos pienākumus.
Žēl, ka Kramiņam brauciens uz Ameriku neizdevās, bet varbūt ka viņš tomēr kaut kad atbrauks…
Ceru, nākošā Žurnālā atkal ievietos kādu nu Jūsu stāstiņiem. Mani kaitina Stroda ūdeņainie mīlestības stāsti, kas ir tik gari, bet izdevējs domā, ka jāievieto!
Ar draudzīgiem sveicieniem,
Julieta.
———————
1995.g. 10. janv.
Cienījamā rakstniece — Ķikures kundze!
Nupat ievēroju, ka neesmu Jums nosūtījusi jaunāko Žurnālu! Te nu tas būtu. Gaidu no Jums kādu stāstiņu vai dzejoli ievietošanai žurnālā.
Ceru, ka esat moža un čakla un vēlu, lai arī Jaunajā gadā un turpmāk Dievs svētītu Jūs un Jūsu darbu.
Draudzībā,
Julieta.
—————————–
1995.g. 8.martā
Mīļā un cienījamā rakstniece!
Nosūtu Jums jaunāko Treju Vārtu numuru! Atvainojos, ka Jūsu atsūtītā eseja nav šai numurā – pietrūka vietas, bet noteikti ievietošu nākošajā!
Ceru, ka esat pie labas veselības un darba spara pilna! Manas dienas paiet steigā – netieku pie darbiņiem ko pati gribētu uzrakstīt. Jāapmierinās ar Gostiņu Jetuka sacerējumiem, bet gan jau. Ļoti atkal gribas aizbraukt uz Latviju! Redzēsim, kad spēšu iekārtoties!
Ar sirsnīgu sveicienu,
Julieta.
————————
[mailed Dec 19, 1995]
Mīļā un cienījamā rakstniece!
Tikai pāris rindiņas, lai pateiktu
Labdien!
Ceru nākošā – 159. Tr. V. numurā ievietot atkal kādu no Jūsu stāstiņiem…
Žēl, ka Kramiņa ceļojums pa ASV un Kanādu pajuka. Viņš arī slinks rakstītājs – pagaidām nezinu viņa tālākos nodomus.
Tas ko redzēju Rīgā – Ķikures un Sarmas vēstules, mani iepriecināja.
Ar draudzīgu sveicienu,
Julieta
——————————
1997.g. 16. maijā.
Mīļā rakstniece!
Esam atkal sagaidījuši pavasari — brīnišķīgs — gribas dzīvot un strādāt. Labprātāk gan dārzā, bet cik spēju, arī pie datora!
Ceru, ka esat spirgta un vesela. Rakstiet! Es zinu, ka ilgi neuzrakstu ne vārdiņa. Liekas, ka viss rit vecās sliedēs un nav nekā jauna ko pastāstīt. Par notikumiem Latvijā, kas mums visiem interesē, katrs uzzinām no radiem un draugiem vēstulēs.
Pārdomas par dzīvi uz zemes un mūžībā vēstulē nav viegli uzrakstīt. Tā nu iznāk, ka vēstules nerakstu daudz.
Tomēr padomāju bieži par Jums, sevišķi, ja saņemu kādu rakstu.
Ar daudz mīļiem sveicieniem,
Gostsiņu Jetuks [her nom de plume]
————————————
1997.g. 17. sept.
Labrīt no rīta!
Rudens saulīte, atceļojusi šorīt no Dzimtenes, tā sērīgi smaida — Latvijā vēl arvien grūtas dienas!
Bet ne jau vieglās dienas dod svētību un laimi! Tikai tas, kas iegūts grūti strādājot — vai ne?
Paldies par mazo rakstiņu. Gribas arvien kaut ko no Jums ievietot žurnālā…
Ja grūti uzrakstīt, ierunājiet skaņu lentē — pierunājiet to pilnu — visu ko domājiet par dzīvi un tagadējām grūtībām Latvijā. Turaties dūšīgi, kā līdz šim.
Ar sirsnīgu sveicienu, visu labu vēlot,
Julieta.
————————————————————————————–
***@juno.com
Sept. 21, 2008
Mīļā Inese.
Esmu liela grēciniece!
Nezinu vai esmu ievedusi Jūsu adresi abonentu sarakstā, bet to tūliņ izdarīšu.
Sakiet, kādus žurnālus esmu Jums parādā. Tūliņ nosūtīšu un ceru, ka gribat žurnālu abonēt.
Lūdzu piedodiet, vēlu Jums tikai labu,
Julieta Rumberga.
_________________
***@shaw.ca
June 22, 2009
Labdien Julieta,
Priecīgus Jāņus Jums!! Līgojiet, līgojiet!
Tikko šodien nejauši uzgāju ziņu internetā, ka Jums piešķirts Triju Zvaigžņu Ordenis! Apsveicu! Tas nu gan man liekas ir tiešām ilgi un gari nopelnīts!
Cik varu saprast no mammas dienas grāmatām, tad laikam jau visas grāmatas būs Jums kādreiz aizsūtītas — un pat šādi tādi atsevišķi teksti arī. Gribēju teikt, ja kāda trūkst, tad pasakiet man un aizsūtīšu — tad atcerējos, ka man arī vairs nav ko sūtīt — visas aizsūtīju uz Latviju — tomēr, ja vajag, varu no maniem pašas eksemplāriem nokopēt…
Tomēr, pielikšu te klāt to ko esmu izrakstījusi no dienas grāmatām — vēl neesmu tik tālu, lai varētu salīdzināt ar to, kas jau kaut kur parādījies (visbiežāk laikam Austrālijas Latvietī).
Ja ir kas, kas interesē, tad lietojiet kā Jums pašai patīk… Tā faila ir tā pati, ko jau reiz sūtīju — tikai pagarināta.
Ceru ka Jums būs patiešām jautri Jāņi — man te Kalgarijā nekāda svinēšana nenotiek — te vispār tikai kāds paris latviešu (kurus es īsti nepazīstu) un tā man te tā klusāk — bet tas nekas — varu jau arī viena pati kādu ‘Jānīts nāca…’ dziesmiņu nodziedāt!!!
Līgo, Līgo sveicieni Jums,
Inese
[Attachment: short fragments from Erna’s diary and most poems from late 1980’s and early 1990’s]
————————–
***@juno.com
June 25, 2009
Paldies par sirsnīgo vēstuli. Sadarbosimies!
Tas Trīs zvaigžņu Ordenis ir kā brīnums.
Es gan nedomāju, ka esmu to pelnījusi, Bet tā domā Atis Skālbergs, un viņš to izdarīja.
Pagaidām attā! Vai esat saņēmusi visus žurnālus.? Es šajās dienās izsūtu 229. Man tagad viss iet daudz lēnāk, bet daru ko varu.
Julija.
Julieta Rumberga 1926 – 17.04.2017
[literatura.lv]
Julieta Rumberga (1926-2017) – ilggadēja latviešu sabiedriskā un kultūras darbiniece Amerikas Savienotajās Valstīs, skolotāja un žurnāla “Treji Vārti” redaktore un izdevēja. Ieguvusi augstāko izglītību tēlotājā mākslā un mākslas vēsturē. Raksti, recenzijas, atmiņu stāstījumi un intervijas iespiesti “Laikā“, “Trejos Vārtos” , “Jaunajā Gaitā“, “Latvija Amerikā“, “Žurnālā“, “ALAs Žurnālā” un citviet.
Julieta Rumberga par sevi
LARA’s Lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība), Nr.39 (01.10.1986)
“Ja vide ietekmē cilvēku (jo sevišķi bērnībā un jaunības gados), tad ir svarīgi, ka kaut ko pastāstu par savu dzimto vietu. Tā ir Gostiņi. [..] Domājot par bērnību, vispirms jādomā par Aivieksti, kā tā ietek Daugavā, kā plosti pavasaros lokās cauri Grūbes krācēm, kas pieredzējušu plostnieku vadībā nesalauzti iešūpojas plašajos Daugavas ūdeņos. [..] Un tad ledus iešana pavasaros! Tā tik meistarīgi notēlota “Staburaga bērnos”. Kāds būtu mans stāsts? Es ar saviem brāļiem un brālēniem izmantoju Šo vareno ledus kustību izpriecu braucieniem no Gostiņiem uz Pļaviņām. Bet vasarās Aiviekste kļuva tik sekla, ka varēja tai pār brist un nonākt Grīvas kapos, kur mūža miegā atdusas mans tēvs. Viņš nomira, kad biju astoņus gadus veca. Un tad iepazinu nabadzību, atstumtību un arī ganītes darbu, lai ziemā nepietrūktu ko ēst un ģērbties. Vecākiem mēs bijām septiņi bērni – divas māsas un pieci brāļi. Mana tēva māsas dzimtā arī bija pieci brāļi un divas māsas. Tā uzaugu, vairāk rotaļājoties ar zēniem nekā meitenēm. [..] Kad beidzu Gostiņu pamatskolu, gāju Pļaviņu ģimnāzijā. Pavasaros un rudeņos varēju četri kilometri garo ceļu līdz skolai staigāt gar Daugavas krastu, jo Pļaviņu ģimnāzija bija pašā Daugavas krastā. [..] Latviju atstājot, man jau bija septiņpadsmit gadu, un es biju beigusi Pļaviņu ģimnāzijas trešo klasi. lepeldēju pasaules ūdeņos, izaugusi ar mazpilsētnieces dzīves ziņu. Vācijā pabeidzu vidusskolu, pēc tam,
kad biju pēdējā kara gadā kalpojusi Vācijas gaisa spēku izpalīgos. Hanavas latv. vidusskolu beidzu 1947. gadā.”

