Lewis Thomas (Medusa and the Snail; The Lives of a Cell) saka ka es nesastāvu tikai no savām šūniņām, bet lielai daļai no svešķermeņiem līdzīgiem baktērijām. Tie mājo manī, ir mana sastāvdaļa, kalpo man. Tā tad es īstenībā neesmu tikai es, nepiederu sev. Maza bēda. Gaiss arī nepieder “pie manis” un es savā ziņā sastāvu arī no gaisa. Nu citādā veidā, es nevaru dzīvot bez tā. Bez zemes, bez tās produktiem. Es neesmu nekādā ziņā individuāls, nesaistīts, neatkarīgs radījums. Es esmu — sastāvdaļa. Tas pēdējā laikā man ir bijis pārāk domāt plašākā veidā, domājot par manu domāšanu, garu, dzīvību, nez ko vēl. Viss ir iesaistīts kaut kur, es no tā esmu bijusi vairāk atbalstīta un ievienošos atkal vairāk tanī atpakaļ, kā tāds burbulis ko straume izmet un ieņem sevī atpakaļ. L. Th. saka arī zeme līdzinās šūniņai (jeb kā tās latviski sauc?). Ļoti aptverami tādā veidā ar ļoti saprotama izplatījuma ķermeņu rīkošana. Tikai ir tā, ka manas izjūtas par šo to, kas šķita pavisam bez liela fiziska vai bioloģiska pamata, tomēr ir varbūt pamatotas šais lietās. Bišu spiets man ļoti šķita kā dzīvs kopīgs ķermenis, dzīvnieks. L. Th. to apmēram pierāda. Piedzīvoju arī to, ka viena bite nedzīvo bet nomirst. Es nesu sniegā izlidojušas un sastingušas bites savā siltā delnā istabā, glabāju zīdpapīrī, lai tās atdzīvojas. Tās atdzīvojās ātri. Bet tad nomira. Tikko tās sāka kustēties, tās būtu bijušas jāielaiž atpakaļ stropā, ne jāgaida ilgāku “atveseļošanās”. Vēlāk es tā arī darīju. Darbošanās ar bitēm pat trulāko domātāju ved uz domāšanu.

Dārzs pilns visskaistākām tulpēm. Dažādi dzeltenie, dažādi sarkanie ziedi veras un vēl neveras, deg kā oglītes zāles zaļumā. “Skatos kā suns uz puķi,” Skalbe teica. Brīnišķīgu ainu viņš uzglezno. Es skatos tā arī, nav te neviena kam rādīt, plūkt, dot, vest dārzā. Māmiņa vislielā puķu mīlētāja tik sen jau zem zemes.

Tik daudzi nu sāk iet zem zemes. Jāgatavojas manai kārtai. Bet nezin kā un nevēlas arī prāts ne sirds gatavoties. Tik skatīšanās uz puķi kļūst arvien it kā ilgāka, intensīvāka. Itkā tur būtu atbilde. Itkā tā būtu gatavošanās.

It kā pēc ilgās skatīšanās varētu pārmest kādu kūleni un atrasties viņā pusē. Kur puķes, koki. Arī akmeņi. Noteikti arī akmeņi. Kādēļ tie lai būtu ārā no tā visa?

Tā ir tikai bērna pļāpāšana, bet es gribētu parunāties ar Lewis Thomasu. Varbūt viņš kādas minūtes varētu ziedot. Tas ir viņš varētu kaut ko uzklausīt, sadzirdēt un kaut ko pateikt.