Noliekties pie zemes
Mums liek noliekties pie zemes. Māca mums to jau gadiem. Ja mēs vēl nevaram piecelties, tas ir tā mazā prieka dēļ, kas dīgst no zemes, ko mēs tad iemācamies pazīt. Tas nav liels, bet viņš ir atrodams tikai pie zemes un reiz atrasts viņš iesniedzas līdz sirdij un no tās nepazūd bez pēdām, kā to gan dažkārt mēdz darīt prieki kas nākuši nezin no kurienes, aiziet nezin kur un nekad mums īsti nepieder.
Runājot par cāļiem, kaimiņiene man teica: „Vai tas nav aizraujoši, kad viņi nāk?” Es teicu – „Oh, jā,” un vēlāk paraustīju plecus par viņas muļķīgiem vārdiem.
Bērnībā es biju redzējusi cālīšus bieži. Vecā māte cālīšus kas izšķīlās pirmie, atnesa uz istabu, lai vista tos nenomin, līdz izšķīlās visi. Vecā māte ievīstīja tos kādā kurvītī, siltās, mīkstās lupatiņās, vecos adītos lakatos, vai vecās kažokādiņās. Mēs bērni ceļos nometušies, priecājamies par viņu dzelteno pūkainību, kad tie ēda pirmos putraimus. Toreiz tiešām bija brīnišķīgi redzēt viņus veikli knābājam baltās, izmiekšķētās putraimu drusciņas, tad dzerot pienu vai ūdeni. Izstieptiem kakliem, piešķiebtām galviņām tie ilgi novērtēja pirmā malka garšu.
Bet ka liels, pieaudzis cilvēks varētu jautāt – vai tas nav aizraujoši…
Kad mēs tur sākām, mums nebija nekā. Viss radās pamazām ar visādām grūtībām.
Es nevarēju tik viegli atrast perēšanai derīgas olas. Man bija jāstaigā no viena kaimiņa pie otra, jājautā un jāmeklē, jāpērk un jāiemaina, jāaizrunā un jāiet otrreiz pakaļ. Beidzot tās bija man rokā. Vista jau trīs dienas bija sēdējusi uz tukša perēkļa. Nu viņa dabūja olas. Tikko sadzirdāmi viņa ieklukstējās, ieraudzīdama olu pilno ligzdu un steidzīgi un uzmanīgi tās apsedza.
Laiks bija kļuvis lietains un vēss. Lietus lija nepārtraukti vairāk dienas. Tā bija tā līšana kad pārdienu laikā sākas plūdi. Uz Sidnejas-Ņūkastles dzelzceļu līnijas jau otras dienas vakarā bija apstādināti septiņi vilcieni. Tā stāvēja avīzē. Ūdens bija sakāpis pāri vagonu riteņiem, turpat jau pie vagonu grīdām. Tas bijis kāds ‘mākoņa sprādziens’, kāda ‘mākoņa nogāšanās’, mēs domājām. Nepilnas stundas laikā nolijuši septiņi inči, apstādināti septiņi vilcieni. Tā stāvēja avīzē. (Gandrīz kā to stāsta pasakās.) Lietus nestājās un lēja tālākos inčus.
Vistas ligzda, pie visrūpīgākās sargāšanas, kļuva mitra. Ūdens tecēja starp šķūnīša dēļiem, sitās kā migla pa vissīkākām šķirbām. Šķūnīša sienās viņu bija daudz. Kurai celtnei gan te nav spraugas? Un vistu pajumte nav nekāda celtne. Vējš svilpoja mūsu vistu mājā pēc patikas un pāris pārējās vistas lejā bradāja pa pančkām. Perētāja bija jāglābj ar visādiem nosegumiem, kas nebūt nebija viegli.
Beidzot lietus mitējās.
Vista dabūja uz brīdi ligzdu atstāt. Viņa perēja ļoti labi, arī sausā laikā nāca nost reti, steidzīgi izpērās smiltīs, steidzīgi ieēda, padzērās un sēdēja tālāk. Centīga, kā tas mūsu sētai pienācās. Bet tad pamanījām ka trūkst divu olu. Pēc divi dienām atkal pazudušas divas olas. Nevarēja būt, ka vista pie tā vainīga. Pa nakti, redzams, ligzdā līda ķirzaka, žurka, vai pat čūska, un zaga olas. Nabaga perētāja. Kasti kas tā jau bija piesista krietni augstu pie šķūnīša sienas, vajadzēja celt vēl augstāk un nosegt no virspuses vēl ciešāk, kā tas bija jau darīts lietus, mitruma un citu putnu dēļ, mazākais pa nakti. Tagad viņa bija ieslodzīta pilnīgi. Rītos steidzos atņemt dēļus, no kastes lai vista dabūtu mazliet gaisa. Tā viņa perēja.
Vienu dienu nejauši paskatījos kalendādrī un pamanīju, ka vista sēž jau 27 dienas. Steidzos uz viņu, patiesi tā nebija redzēta ārā jau vairākas dienas, vai vispār vairs dzīva…
Noliecos tuvu pār nelabi tveicīgo ligzdu. Bez vistas klusā klukstiena no turienes nāca daudz sīku svilpieniņu.
Viņi bija klāt, tur zem vistas spārniem!
Vista skatījās manī drudžainām, pārgurušām acīm un ik pa brīdim uzsauca klusu brīdinājuma gārdzienu mazajiem.
Viņi bija klāt!
Vēl pēdējās mokas sagaidīt pēdējās olas atveramies, vēl saspiestība, neērtība, grūtības – bet tās lai arī ļaunākās jau bija aplaimotas ar mazām, sīkām balsīm.
Tas bija – aizraujoši. Es zināju tagad. Tas pieskārās līdz sirdij, prieks no mazajiem čiepstieņiem, kas cits pēc cita iesaucās un apklusa.
Steidzos ar ziņu bērniem.
Tas bij uztraucoši. Tagad es to zināju. Bet lai to zinātu, man bija nācies noliekties zemu, līdz piemēslotai vistas ligzdai, līdz vietai uz kuras stāvēja vista. Bet tā ir gluži tā pati vieta kur stāvam mēs visi.
Nē, tomēr, tomēr… Jā, tomēr, tomēr…
