Tur ir tik daudz pārmaiņu, ka sirds it kā atsakās par to domāt, bēdāties, just, ciest. Sirds paliek malā, skatās, nevar pieņemt saprast. Tas, ko raksta mans bijušais skolnieks Jēkabs, ka Rūdis un Edis ir miruši, ne jauni, tie bijuši jau veci… tas ir neapjaušams! Edis, lielais bērns manā klasē, jau kļuvis vecs, mūžu nodzīvojis. Un es, viņa skolotāja, tepat. Kā pasakā kur kāds atmostas pēc simts gadiem, skatās, brīnās.
Rūdis ir mans skolnieks, bet to vēl varētu kaut kā saprast, tas bija aktīvāks, varbūt kaut ko guva no dzīves, bet Edis, tas druknais bērns, kas sarka, sarka. Nu, viņš izdarīja arī blēņas, droši vien bija vadonis tai, kāda skolotāja izmuļķošanas afērā. Nu, tas gan bijis to pelnījis, bet cieta blēņu darītāji; Edi nodeva sniegā palikušās pēdas, salāpītās zābaku zoles nospiedumi, nepārprotami noveda policiju pie Eda durvīm, atrada arī slapji sabristos zābakus, nakts vidū. Man, kā nevīžīgai skolotājai nākošā gadā nedeva klases audzināšanu…
Edis bija bērns, liels bērns, nokavējis kara apstākļu dēļ laikā skolu beigt, tāpat kā tur daudzi citi. Edis spēlēja vijoli, bija ne sevišķi možs citos, klases priekšmetos, lādzīgs, labs, lācīgs.
Kļuvis vecs, nomiris, arī Rūdis kļuvis vecs, nomiris.
Un viss cits, dzīve? Arī mana dzīve, viņu skolotājas dzīve dzīvota ārpus dzīves?
Viņi tur (Ilūkstes ģimnāzijā) daudzi bija kara laikā kavēti laikā skolu beigt. Sēdēja skolas solos jau ap gadi divdesmit, nevairs bērni. Kāda skolotāja, kas atnāca tur tikko beigusi universitāti, apprecēja savu skolnieku. Jēkabs, savā vēstulē, piemin arī šo pāri, tie netraucēti dzīvo savu dzīvi. Manā iztēlē tie nemainījušies, jauni kā toreiz. Tikai Edis un Rūdis nesaprotami…
Kopš saņēmu ziņu, ka manas mājas nodegušas, nozudušas no zemes virsas, es tās vairs sapņos neredzu. Pirms tam simts sapņos tās rādījās – skaidri, reāli redzamas, lai arī dažreiz daudz kas savāds, kā jau sapņos ir. Ziņa, ka māju vairs nav, absolūti tos izdzēsusi. Tā tad – tie bijuši tikai manī, un kādreiz likās, mājas domā par mani, rādās sapņos. Dzīves īstenība asi aizliegusi man par turieni domāt pat sapņos.
Gadus desmit jau svešumā, saņēmu kādu vēstuli un mājas uzņēmumu un ziņu, ka tur kādi cilvēki dzīvo. Kas? Vienalga. To vēstule nepasaka, bet uzņēmums skaidrs – viss tāpat, daži koki lielāki. Domāju, vēl kādreiz to redzēšu, tur būšu.
Tagad, pēc daudz gadiem, ziņas noteiktas – ēku ne vienas tur vairs nav, tikai kūts mūra drupas. Uzņēmumā, kāds apaļš kociņš dārza vietas malā, liekas kāds pats iesējies un izaudzis ievu krūms un kāda liela egle, palikusi un izaugusi no dārza eglīšu žoga. Koki arī sēts vidū un krastmala savāda ar kokiem, kur agrāk nebija. Un liekas, to tur nevajadzētu, bet varbūt skaisti, kad tie ēnas met pār vecā ceļa vietu.
Pļava un tīrumi vēl neaizauguši. Pa daļai līdzeni. Tukši.
Un Aiviekstes ūdens tur pamirdz. Plūst, kā agrāk.
Tas viss pārāk neskar sirdi. Vairāk izbrīnina.
Bet tas, ka zem tā visa ir zudis mana tēva dzīves darbs, tas sāp.
Vēl viņš celmus lauza un tīrumus taisīja, kad es kā bērns, (gadi 2-3) gāju mātei līdz, launagu nesot tēvam, kur viņš tīrīja tīrumu no meža. Es lasīju brūklenes ap izgāztajiem celmiem un no grāvmalas, kur tikko vēl bija bijis mežs un kas tēva roku darbā vērtās tīrumā, vērtās āboliņa un timotiņa laukos un viņa sapņos ar bērnu nākotni, par viņu skolām…
Ja tagad, gadus desmit agrāk brīvība būtu nākusi tai zemē, kaut ko es tur tēva laukos vēl darītu. Kartupeļus (brūzim) audzētu? Un — varbūt bites turētu, augļu kokus stādītu tukšajā dārza vietā. Bet tagad mani spēki izsīkst. Pat aizbraukt tur nespēju… Un ceru – varbūt vēl vēlāk reiz! Domāt jau tā var.
Un domāt –
Ka varbūt gan, tur nav ne sprīdis zemes neskarts no tēva soļiem, pēdu pie pēdas, tā visa ir viņa nostaigāta arot, ecējot, sējot, pļaujot. Laukā ejot, mājā nākot, šķūnī liekot, ārā ņemot. Gads gadā pavasaros, rudeņos, sausās vasarās lietu gaidot. Jau no tām dienām, kad ganos iedams agros rītos jau lopus ārā laida.
Un dārzā, starp ābelēm, cik reizes zaļā zāle noklāta ar dvieļiem, palagiem tos saulē balinot un veļu žāvējot pārpilnam vai steigā uz zariem, uz krūmiem. Šī zeme ir nesusi uz sevis mūsu dzīvi, mūsu darba dienas un – svētdienas, jo ne tikai soļi to skāruši. Tāpat kā dvieļi un palagi tur ir izklātas manas pirmās dziedātās dziesmas un skaitītie dzejolīši. Kādēļ tas tā noticis – nav zināms. Kāds neapzināts režisors tur rīkojies.
„Circenis krāsnī, kā kungs pilī,” skaitāmais dzejolītis ir gari izklāts sākot no ceriņu krūmiem, gar mājas stūri dārzā līdz puķu dobei ar ziemcietītēm, sīkrozītēm, tur tas ir, vienmēr kad to no jauna skaita:
Circenis krāsnī, kā kungs pilī! Atjāja kaķīts, ar zobentiņu nocirta galviņu – čirkstējās!! Iemeta rožu dārziņā. Trīs gadi rozītes neziedēja, kur circeņa galviņa mētājās.
Dziesmiņa „Tilla, tilla, buka, buka, ko tu vedi vezumā”, sākas aiz upes kaimiņu piekalnē un nāk lejā līdz upes krastam: uz mūsu pusi:
Sieviņ vedu vezumā pats tecēju kājiņām,
pats tecēju kājiņām stabulītes taisīdams...
Tāpat citas dziesmiņas ir atradušas sev vietu tuvu apkārt Ķikuriem:
Seskiņš ar krupīti alu darot darbojas turpat Ķikuru akas tuvumā un –
„Lido, lido, mazputniņ” sākas no staļļa stūra un iet, laižās pāri klētij debesīs iekšā…
Tā zeme, tā vieta ir – ļoti apdzīvota. Laika atņemta. Paturēta domās.
