1987-1991 (Ķikure/Kikure)

Lara’s Lapa 01.06.1987
RN 87
KĀRLIS ZVEJNIEKS

LARAs sestā Rakstnieku nedēļa aizvadīta.
Tā notika no 13. – 20. jūnijam Jāņa Riekstiņa Latviešu studiju centrā Kalamazū un bija (pēc rīkotāja Aivara Ruņģa datiem) pulcinājusi 52 dalībniekus, kā arī citus viesus un klausītājus. Dažs dalībnieks ieradās agrāk, cits vēlāk, tā ka visi nevarēja vienā reizē būt klāt – un pēc Aivara datiem – pieci dalībnieki nekad nesatikās.
…
Otrdien, 16. jūnija rīta cēlienā bija tikšanās ar Austrālijas (un Kanādas) latviešu autori Ernu Ķikuri, ko Aivars Ruņģis raksturoja par modernu mūsdienu Kukažiņu, kas brauc ciemos pie savām meitām Austrālijā un Kanādā. Ķikure izjusti nolasīja vairākus savus darbus.

—————————-

Treji Vārti  01.07.1987
No Zelta vārtu pilsētas puses uz 1987. gada Rakstnieku nedēļu skatoties.
Skaidrīte Rubene
No 1987. g. 13. – 20. jūnijam Kalamazū, Mičigenā, Latviešu Studiju Centrā notika sestā Latviešu Rakstnieku nedēļa (RN 87) ar 52 dalībniekiem.

…
Izcēlās ASTRĪDES IVASKAS liriski virtuozie Somijas dabas notēlojumi un vinjete par spāņu rakstnieku (Jorge) Gullēnu. Dziļi atmiņā iespiedās Austrālijas rakstniece ERNA ĶIKURE ar neparasto tēlojumu par sastapšanos ar violeto eikalipta krūmu Sidnejas parkā. Jaukas rindas lasīja arī INGRĪDA VĪKSNA, INDRA GUBIŅA, LOLITA GULBE, citas un citi, bet — „kas var zvaigznes izskaitīt…”
Nobeigumā tikai jāsaka, ka, visu norišu virzītāja Aivara Ruņģa smalkjūtīgās laipnības dēļ rakstnieku nedēļas dalībnieki patiesi saplūda draudzīgā, harmoniska vienībā. Pie tam pārrunas visas likās pašas disciplinētākās, kādas gadījies pieredzēt.

Daļa no RN 87 dalībniekiem.
Pirmajā rindā no kr.: Biruta Zvejniece, Skaidrīte Liepa, Nora Kūla, Kārlis Zvejnieks, Erna Ķikure, Ernests Aistars, Osvalds Liepa, Mirdza Kalniņa. Otrajā rindā: Lidija Dombrovska, Jānis Avotiņš, Nikolajs Kalniņš, Eduards Freimanis, Aina Zemdega, Astrīde Ivaska, Ingrīda Vīksna, Skaidrīte Rubene, Velta Dindone. Trešajā rindā: Inga Patterson, Ilga Rubene, Auseklis Zaļinskis, Julieta Rumberga, Edīte Zuzena, Laima Kalniņa, Lalita Muižniece, Aivars Ruņģis. Ceturtajā rindā: Maira Bundža, Valters Nollendorfs, Valdis Zeps, Betija Zepa, Valija Ruņģe, Tonija Krūka, Silvija Lapiņa, Laimons Pilpe, Artūrs Rubenis un Juris Mazutis.

——————

Brīvā Latvija 13.07.1987
Rūpējoties par latviešu literatūras nākotni
LARA’s Rakstnieku Nedēļā pulcējās 50 literāti, skolotāji, bibliotekāri un literatūras interesenti

Indra Gubiņa

…
No Austrālijas uz Kanādu pārcēlusies rakstniece Erna Ķikure, un viņa saistīgā stāstījumā attēloja savu darbību gan Austrālijā, gan tagad Kanādā. 
…
Šajā nedēļā piedalījās rakstnieki un literāti: E. Aistars, O. un M. Cakari, Ed. Freimanis, I. Gubiņa, L. Gulbe, H. Hofmane, A. Ivaska, A. Jansone, B. Jēgers, L. Kalniņa, N. Kalniņš, E. Ķikure, V. Kraslavietis, T. Krūka, N. Kūla, J. Lēlis, O. Liepa, J. Mazutis, L. Muižniece, V. Nollendorfs, S. Rubene, A. Rubenis, J. Rumberga, A. un V. Ruņģi, S. Ruņģe, I. Vīksna, L. Venta-Dobrovoļska, A. Zaļinskis, A. Zemdega, V. Zeps, E. Zuzena, K. Zvejnieks, lietuviešu prof. R. Silbajoris, kā arī vairāki skolotāji, bibliotekāri u.c. literatūrā ieinteresētie.

—————

Laiks 22.07.1987
Rakstnieku nedēļas vērtējums un ierosinājumi nākotnei
AUSEKLIS ZAĻINSKIS

…
Man sevišķi patika tikšanās ar cilvēkiem, kuru vārdi man bija zināmi, bet sejas un personība, arī pa daļai darbi — nepazīstami. Piemēram, Erna Ķikure. Es zināju gan viņas grāmatu “Mūsu kaimiņš“, bet es nekad nebiju viņu sastapusi.

———————


Austrālijas Latvietis 31.07.1987
KATRU OTRO GADU
J. R. Z
.
Latviešu rakstnieku apvienības rīkotā Rakstnieku nedēļa šogad notika Kalamazū, ASV

…
Latviešu rakstnieku apvienība (LARA) ASV ik pārgadus rīko nedēļu ilgas rakstnieku sanāksmes, kurās autori un literāti iepazīstas viens ar otra darbiem, noklausās referātus, piedalās debatēs. Dzīvojot vienviet, notiek sadraudzēšanās un domu apmaiņa, pēc tam sarakstoties vēl ilgus gadus. Pirmā un trešā Rakstnieku nedēļa notika Garezerā, ASV, otrā Džīlongā, Austrālijā, ceturtā Portlandē, piektā Grandrapidos, ASV, un pēdējā — šogad no 13. līdz 20. jūnijam Latviešu studiju centrā Kalamazū, arī ASV.
Par Rakstnieku nedēļas sekmēm var spriest jau pēc dalībnieku skaita (52) un klātesošo autoru vārdiem. Autoru vakaros savus darbus lasīja Ernests Aistars, Marta Čakare, Eduards Freimanis, Indra Gubiņa, Lolita Gulbe, Astrīde Ivaska, Laima Kalniņa, Erna Ķikure, Nikolajs Kalniņš, Kuraž Krišs (Kārlis Zvejnieks), Jāzeps Lelis, Juris Mazutis, Lalita Muižniece, Julieta Rumberga, Ingrīda Vīksna un Aina Zemdega.

Atsevišķi autoru vakari bija veltīti gados vecākiem kolēgām. 16. jūnijā dalībnieki iepazinās ar vienīgo klātesošo Austrālijas latviešu autori Ernu Ķikuri, kas pēdējos gados dzīvo pie meitas Montreālā (skat. viņas impresijas atsevišķā rakstā 8. lpp. Red.). Ķikure atzinās, ka Austrāliju ļoti iemīlējusi, un joprojām dzejo par piektā kontinenta pilsētām un dabu. To apliecinot, viņa nolasīja dzejoļus, kas rādīja Ķikures attieksmes ar pilsētu un laukiem. Autores vārdi ir tā izmeklēti, ka rada gleznu, ko lasītājs var priekšstatīt un pārdzīvot. Ķikure sarunājas ar krūmu un liecina: «Krūms jūt manu klātieni.»

—————————–

Treji Vārti 01.09.1987
JAUNDARBI UN TO AUTORI
LARAs 1987. gada Rakstnieku nedēļā

Austrālijas dzejniece un rakstniece ERNA ĶIKURE (stāsta krājuma Mūsu kaimiņš — 1962, dzejoļu krājuma Dienas un darbi — 1985 autore, savas sarakstes ar Jāni Sarmu publicētāja) lasa spilgtu dabas izjūtu dzejoli: “Citrondzeltens mēness/ iesprūst eikaliptā…” Citā priecājas, ieraugot ciemiņus: „ Vecā labā prieka padzeras sirds.” Visdzīvāk atmiņā iespiežas mistiski iekrāsotais fragments par atkal redzēšanos ar violeto eikaliptu krūmu Sidnejas parkā, kad Ķikure krūmā izjūt visai radībai cauri strāvojošu gandrīz inteliģentu dzīvību. Ķikures prozu raksturo spriegums starp tēlu spēcīgo jūtu dzīvi un ārējas izturēšanās atturīgumu. Ķikures stāsts Mūsu kaimiņš ir Blaumaņa paraugnoveļu līmenī.

——————–

[Essay in book]:
ERNA ĶIKURE – SELECTED POEMS, Artava, 1988

Erna Ķikure grew up in pre-war Latvia where she studied art and music and gained recognition in both these fields. When she turned to writing it was a synthesis of all three talents – and produced powerful and highly original prose and poetry. Her fate as a post-war migrant in an alien land provided the catalyst. She found herself with two young daughters, on a small and unsuccessful farm in Australia, tied to the never-ending chores.  Her music and art were denounced as “frivolities”. In these circumstances, poetry and prose became her silent conspirators – a source of both sustenance and pain: she wrote in total isolation, in precious, unpredictable, stolen moments.

Jānis Sarma found her earliest poems to be works of astounding maturity and advised her not to read other verse, but to rely on herself instead.

What is remarkable, in view of the circumstances which gave birth to her writing, is that her work is not a lament, not nostalgia for a lost past. It is always a confirmation and celebration of the life she sees about her in all its manifestations. The Australian continent, which to many Latvians at that time seemed so alien, inspired and sustained Erna Ķikure – the Australian bush, the black snake, the magpie, the surf, the farm, are her world. Just at the time when she might have viewed these surroundings as her prison, her themes, her language, her images and prose rhythms are those of a modern Australian writer.

The Surfboard Rider
	
On the peak of a charging wave,
below heaven, above the waters,
that form – rising, sinking,
is it human or divine?

In the white foam,
in the deep green troughs,
the bronze form
shatters into a hundred images.

A hundred terrors are lurking, 
every instant charged with dread.
Isn't the water blackening with blood?
The green board lolling like a lizard's tongue...

Away Satan! Dread is for the old!

That form blazing in the sun,
full of vigour,
on the peak of a charging wave
is human and divine.

When her elder daughter Inese began her studies at Sydney University, Erna Ķikure accompanied her and left her farm (the setting of her first collection of short stories) forever. Six years later, she revisited Europe with Inese, who, returning via Canada, decided to settle there. In the meantime, her younger daughter Dzidra (whose work also appears in this book) settled in Sydney, after six years spent in England. Europe inspired in Ķikure a series of poems – “Joys of Travel”; Australia remained her home-base. Recently, Canada, with its climactic similarity to Latvia, provides a new source of inspiration.

Her poetry has always been a joy to read and re-read. But suddenly the poetry of the last few years takes the reader by surprise: its power and confidence delight as never before. For the first time we have poems recalling her homeland, including: There and First Ice. The first gives a picture of her happy childhood, of the family from whom she parted so suddenly, unexpectedly, and finally, on fleeing Latvia.

There

On Sundays she spread a white cloth (linen threaded),
and we gathered happily at the breakfast table.
Around us the dew-steeped garden, tranquil and green,
the yard, fields, road, forest;
the river Aiviekste sporting with tiny waves 
which reflected on the walls - invitingly,
and the clock with a flash of gold pendulum,
slowly struck the morning hour.
But time did not stand still.
"Now then – hurry along, get ready..."
called her voice as she cleared the table
And so we have been – hurrying, getting ready, until this very day.

The site of Erna Ķikure’s home on the banks of the Aiviekste is one of the most beautiful parts of Latvia. Was it the memory of the happy, calm, ordered family shown in this poem at Sunday breakfast – that dew, garden, yard, field, road, forest and her favourite river – which have for all these years given her the strength to see new beauty, to accept and celebrate it in her poetry, in the midst of loss and hardship? This is confirmed in her Letters. Moreover, the name of her home is her nom de plume: Ķikure.

First Ice

When on the brown leaves 
I feel the first signs of ice,
my heart leaps at the promise
of winter joys.

I feel as though I must once again
harness the old bay
and return home
from my long sojourning.

I harness up
with knots deft and tight
and try to divine
where North and South once lay.

For a long time now
I've been getting ready,
attiring myself for the journey
not knowing where my rig might take me.

When beneath my feet
I feel the first ice
I stop where the four roads meet.

And instead
I send a message with the migrating birds –
it seems to me that they too
are now heading northwards towards morning.

This has the quality of a vivid dream, leaping to life with each returning winter. It is significant that the opening two lines of the first two stanzas recall the rhythm of a traditional folk-song. The theme of longing for one’s native place is recurrent in Latvian folk tradition, as the country has been ruled by “foreign masters” for most of its history. Not a single word in the poem jars one from the folk-dream, and yet, when we look closely, the poem is entirely hers. The brown leaves (not silver) and the joys of early winter ice (not spring, not gentle snow) are being celebrated. She feels she must harness not the handsome, trusty or frisky colt, but the old bay (grown old because she has overstayed her visiting?). She still remembers the knots deft and tight for the harness, but she needs to divine where North and South once lay. These deliberately everyday words keep the poem firmly in her control. These words also ensure that this is not a song of nostalgia. She keeps the Canadian ice beneath her feet and the land and its seasons are giving Erna Ķikure a new lease of energy and creative power.

Austra Graudiņš, Canberra.

*******************

[Essay on book]:
RE-DISCOVERED AND RE-CREATED, Artava, 1988

Most immediately striking in the work of Erna Ķikure are surprising departures from the expectable. Her verse, although at times echoing folk rhythms (in a sense acknowledging them), does not follow them.1 It does not conform to traditional structure. It is contemporary in content, form and language. Her innovations have little to do with any conscious effort at experimentation, either for its own sake or for the wish to be seen as part of an “avant-garde“. They stem, rather, from a search for authentic expression by a “living being in our time”, as her best critic, K. Freimanis, has described her.

This search has led to a verse form which has been likened to prose poetry. It resembles English “free verse” and has similar basis in the natural, spoken rhythm of the language. It results from a sensitivity to the subtle configurations contained within the very structure of the language, to rhythms not quite the same as those of speech and prose, which become justifications for the elusive shift to poetry.

Ķikure’s language is rich and current. She is not afraid to go beyond the traditional. She incorporates, when needed, “foreign” words to express an experience which could not be as accurately conveyed in traditional terms. Her language corresponds to a life which has crossed not only national and geographical borders, but also philosophical, cultural and conceptual borders. Any one language governs, limits and shapes the very thoughts possible in it. It does so not only through the historical connotations of words, but through the actual linguistic structures available, which determine what can be imagined.  Ķikure escapes some of these constraints and is able to give new and contemporary, often unexpected, nuances to words and expressions coined and fixed at some earlier, “purer” time.

Her initial training in music and printmaking has remained alive in a continued and passionate interest in contemporary work in the performing and visual arts. She is well-read in current literature in several languages. She plays the piano daily. She is an acute observer-critic of visual expression. These pursuits combine to give her a resource of knowledge, mastery and precision which is rare. Clear, attentive observation is transformed through skilful crafting into an expression as incisive and rich as the lines of an etching. Translation of her work, despite assiduous effort, has failed to reproduce this fullness.

The well-known composers E. Freimanis and E. Māršaus have set some of Erna Ķikure’s verse to music. The music contained in the poetry itself is not of the predictable variety of rhymes, rhythmic beat, onomatopoeiae and sound repetitions. It is based instead on the already mentioned sensitivity to the rhythms inherent in ordinary speech. The underlying structure parallels musical composition. The poet develops and elaborates themes of content with words, the way a musician constructs phrases with notes. Lines of verse, often repeated only at the end, are like refrains. Sometimes they are variations on themes, sometimes not. They gather associations, are enriched in significance, and leave an opening for further reverberation and expansion.

For Ķikure the senses are vital perceptors. S. Silkalna has commented on the poet’s use of colour, and traced it to her visual artist’s sensibility.2 So, it is not surprising that she has an acute understanding of the effect of colour and uses it with ease and accuracy.  Equally important are smell and touch, most often used in the Proustian sense of unleashers of memory. The references are seldom explained. It is not a case of comparison. A eucalyptus smell is not like something else. It simply is, and is very particular. For those who know it, it will evoke a whole atmosphere, and almost always suggest heat of a distinctive flat kind. The description of a specific moment is exact.

Particular time and place always infer a defined cultural context, which can, however, become multi-layered. The white linens, flowers and a certain “sound of silence” implied at festive times in Northern Europe, link with the bell-shaped jacaranda blossoms in Australia, in their luminous profusion on trees and thick-carpeted below, to enrich the meaning of festivity as special sanctified time. So, perhaps there are hidden metaphors, or at least layers of association, which derive their connotations from several cultural sources. And always, there is the implication of the more ancient significance of “special occasions” to mark the changing rhythms of seasons and other cycles, and to acknowledge their mystery and to celebrate their renewal.

Ķikure rejects, consciously, the notion that poetry must speak of some greater beauty and grandeur, must strive for some imagined ideal. She returns always to direct experience, perceived with intelligence and sensitivity, and grounds herself in the belief that perhaps the here and now is the only truly knowable. She is wary of received ideas and ready-made conclusions. She needs to test them for their authenticity by living and experiencing them. Even the undercurrent of more ancient beliefs, the echo of an earlier more earth-bound mysticism, has to survive the test of the “here and now”. This alert, meticulous scrutiny ensures integrity and freshness in her expression. It rings true and is therefore a source of particular power.

Thus, her philosophy embodies a conviction that anything of importance in any eternal sense has to be re-discovered, re-created, re-presented through diligent, sensuous (with all the senses active and alive) observation of the present, ever changing and ever the same. Perhaps that is all there is, ever has been or will be. Yet, something is added to the sum total of our understanding. J. Sarma, her colleague, mentor and friend, has noted that what one feels “between the lines” of Ķikure’s work goes beyond the everyday described.3 She does not tell us how to look. She looks, with flair and presence, and then, celebrates the fact that she can.

Ķikure’s handling of content suggests a possible comparison with Haiku – a form with which she is not familiar. There is a similar depiction of a brief, personal moment, situated in a particular time and season, in a specific place, often in nature. It is a moment which expands its flash of illumination to a larger, more impersonal insight and comment on the “human condition.” This insight is not elaborated. There is a gap, where the mind makes a connecting leap. The poet presents a word picture of one event in its happening, where emotions felt are evoked, not described. Elements are presented without any statement of cause and effect. A new and further meaning emerges from the juxtapositions, through internal comparisons, through suggestion. The more general implication is what makes the work relevant, makes it a source of wisdom.

Her references to nature are most Haiku-like. Her poetry is not about Nature. She uses nature as a grounding point: a suggestion of both the eternally solid, beyond man (though including him), and the ever fragile, transitory and changing, in its specific manifestations. Nature is a consolation, but also a constant reminder of impermanence. There is no intimation of conflict between these two aspects. On the contrary, she finds comfort in and draws strength from the inevitability of the cycle. It is evidence of a truth beyond one’s capacity to unravel its contradictions. This is not a romantic vision of a caring, protecting Mother Nature. Nature does not “care” in any way about one’s existence. Nor is it “cruel and harsh” with any intention, as might the Australian extremes of it appear to a European. It simply co-exists. Understanding this, the poet can embrace it with an unconditional acceptance and an unsentimental allegiance.

At times, her descriptions of nature form a translucent smoke-screen to hide and reveal her own emotions. She does not attribute these to Nature. Her references then function as a displacement, a kind of concealed, indirect way of conveying what she has to say. There seems to be a hope that the “receiver” (a specific, known “other”, usually not the the public reader) will get the message, will decipher the code, will read and understand the secret wish – a wish, which cannot, dare not, be openly expressed. It is a coded eluding of some hostile presence, some threatening, watchful guard. Who?

A sense of oppression, a wish for freedom, permeates some of her works. It originates seldom in the predictable political, social, outside circumstances. It speaks, rather, of the binds and limitations of our own selves, the misunderstandings, the not-quite-communications. It is a challenge even to the physical body, container and constrainer of a spirit which rebels. It is, finally, the expression of a tremendous energy and will to live, fully, this very life, with its pain as well as its joy. Others have described it as her “celebration of life”, a reaffirmation of life as it is. It is not an escape from it to some other ideal, not a freedom from it, but a freedom to participate most fully in it. If there were the possibility of a choice at the end, a wish to be granted, it would be to live it all again! (A comparison here to Camus‘ Meursault in L’étranger is not inappropriate.)

Much of Ķikure’s work refers to the ongoing choices, made to the best of one’s ability or imposed by circumstances beyond one’s control – the turning-points, the shifts, often imperceptible at the time, which change and form an individual destiny. Some works look back, with a later consciousness, at those decisions. They reveal a keen awareness of how fortuitous, how little realized at the time, were the subtle switches of direction which altered the rest of a life. These moments are ever recurring. There is a poignancy in the realization, a poignancy imbued with wonder and surprise, that those choices and moments, carelessly lived, add up to a life. That that is how it happens.

Inese Birstiņš, Montreal.

1 Folk songs and poems are particularly important in Latvian culture. Over a million of them have now been collected and recorded and are beginning to be studied and analyzed in their function as the principal carriers, orally transmitted, of the collective culture, history, religion and belief of the people. They date back some four thousand years.

2 S. Silkalna, “Kompleksā krāsainība,” Latvija 29 July, 1985.

3 J. Sarma, “Vienreizības skaistums,” Austrālijas Latvietis 9 May, 1959.

———————————————-

MLB (Montreālas latviešu biedrības) Ziņotājs, 1989.g. februāris
Grāmatas:                                                                         
Artava Ernas Ķikures dzejoļu izlase. Izdevusi Inese Birstiņa 1988. gadā. Brošēta. Lappuses nav numurētas, bet gan iespiestie 45 dzejoļi. Maksā $25.
Š. [Štauvers]

Šī ir neparasta grāmata, kurā reprezentējas māte ar savām meitām.
Grāmatas degpunktā ir Ernas Ķikures, dzim. Bērziņš (precēta Dzelme) 45 dzejoļi, kurus dzejniece novēlējusi latvju tautai. Tie ir viņas devums mūsu kultūrai.
Viņa ietērpj tautas likteni vienkāršās, bet reizē izjustās rindās, kuras atrodam dzejolī Tur:

Bet laiks nestāvēja uz vietas. 
„Nu tad – aujieties, posieties...” 
traukus novācot sauca viņas balss. 
Tā mēs – aujamies, pošamies līdz šo stundu.

Dzejnieces valoda krāšņa, izmeklēta. Viņas tematika saista lasītāja uzmanību. Vajaga laiku, lai ar to labāk iepazītos. Piemēram, dzejolis Kā zibens debesī:

Kā zibens debesī  
kā zobens akmenī krizdams
Tavs tuvums
nākdams un iedams
manī ugunis šķeļ
pasauli baltās gaismās iemezdams,
mani pret kalnu vezdams
ceļā grūtā un skaistā
izkaltā, izdedzinātā.

Ar pārējiem lasītājam jāiepazīstas pašam, iegādājoties grāmatu.

Dzejniece dzimusi 1906. gada 4. oktobrī, Ļaudonā (Plašāki biogrāfiskie dati atrodami grāmatā, kur tie publicēti angliski.) Tagad pārmaiņus laiku dzīvo pie meitas Ineses Montrealā un Dzidras Sidnejā, Austrālijā. Montreāliešiem tas ir sevišķs ieguvums, jo pēc slavenību – Irmas Grebzdes un Artūra Voitkus – aizceļošanas uz citām dzīves vietām, redzamu rakstnieku mums aptrūka.

Grāmatā bez Ķikures dzejoļiem vēl atrodam viņas meitas Dzidras Mičeles (Mitchell) zīmējumus, skaitā 16, kas liecina, ka ģimenē daudz talantu, jo ar Inese vilnas skulptūrām esam iepazinušies jau agrāk šeit Montreālā.

Izdevēja krājumam ir Ķikures otra meita – Inese Birstiņa, kas sniedz arī īsu apceri. Viņai ar anglisku Ķikures dzeju vērtējumu pievienojas Austra Graudiņš, Kanberā, Austrālijā, ietilpinot trīs dzejoļu angliskās versijas. Tā sākumā citētais pants angliski skan šādi:

But time did not stand still 
„Now then – hurry along, get ready...” 
called her voice as she cleared the table. 
And so we have been – hurrying, getting ready, until this very day.

Ar glīto izdevumu, ko rotā Dzidras Mičeles zīmējums krāsās, vērts iepazīties, un tas varētu būt laba dāvana.

————————————————————————————————

Treji Vārti 01.03.1989
Also: Laiks 3.06.1989
Vārdu gleznas dzejā
Julieta Rumberga

Erna Ķikure. ARTAVA. Dzejoļu krājums. Izdevusi Inese Bristiņa Montreālā, Kanādā, 1988. gadā. Austras Graudiņas eseja par autori. Dzidras Mičeles gleznojumi un zīmējumi. Nelsona Viņo (Nelson Vigneault) fotogrāfija un grafiskais iekārtojums. 53 lapp.

Par īpatnēju notikumu 1988. gada latviešu literatūras novadā ir jāuzskata Ernas Ķikures dzejoju krājuma ARTAVA iznākšana. Krājuma eseja par Ķikures dzeju rakstīta angļu valoda, tāpat ka biogrāfiskas ziņas par autori. Izdevēja ir autores meita Inese Birstiņa. Grāmatu ar pilnām tiesībām var dēvēt par mākslas izdevumu tā iekārtojuma un augstvērtīgā satura dēļ.

No grāmatā atrodamām biogrāfiskām ziņām uzzinām, ka autore — Erna Ķikure, īstā vārdā Bērziņa, precējusies Dzelme, dzimusi 1906. gada 4. oktobrī Madonas apriņķī, Aiviekstes krastā, Ķikuru mājās. Viņa studējusi Latvijas mākslas akadēmijā un to beigusi ar grādu grafiskajā un iespiedmākslā 1932. gadā. Tajā pašā laikā viņa mācījusies arī konservatorijā. Pēc izglītības beigšanas strādājusi par skolotāju Ilūkstes vidusskolā. Jau tajā laikā apmeklējusi Somiju, Franciju, Beļģiju, kur papildinājusi savu mākslas izglītību Antverpenes Mākslas akadēmijā. Šajā laikā viņas darbi redzami izstādēs vairākās Latvijas pilsētās, kā: Rīgā, Daugavpilī, Madonā un Tukumā. Arī Malmes muzejā Zviedrijā.

Otrais pasaules karš pārtrauc visus Ernas Ķikures centienus. Viņa nonāk Vācijā un no turienes kopā ar ģimeni emigrē uz Austrāliju. Tur publicēti viņas pirmie darbi vārdu mākslā. Sākumā viņa raksta tikai sev, bet pamazām rakstniecība izvēršas par viņas galveno izteiksmes veidu.

Tagad Erna Ķikure ir atraitne un dzīvo vai nu pie vienas vai otras meitas: Dzidras Mičeles Austrālijā vai Ineses Birstiņas Kanādā.

Daži dzejoļi, kas ievietoti krājumā ARTAVA, jau iepriekš publicēti Austrālijas Latvietī, Latvijā — (Vācijas latviešu avīze), Jaunā Gaitā, — žurnālā, kas veltīts latviešu literatūrai un mākslai. Četrus dzejoļus komponējuši E. Freimanis un E. Māršaus. 1971. gadā Ķikure tulkojusi Samuela Beketa (Beckett) lugu Uz Godo gaidot, (Waiting for Godot), ko iestudējis Sidnejas latviešu teātris. Viņa raksta arī stāstus un tēlojumus. Viņas darbi publicēti Daugavas Vanagu Mēnešrakstā, Trejos Vārtos, kā arī divās antoloģijās, ko izdevis Grāmatu Draugs: Dzejas un Sejas 1962. gadā un Prozas Profili 1964. gadā. Publicētas grāmatas: Mūsu kaimiņš — Austrālijā 1962. gadā; Ķikures un Sarmas vēstules — Grand Hēvenā, Mičiganā 1982. gadā. Dienas un gadi — Sidnejā, Austrālijā 1985. gadā.

Par dzejoļu krājumu ARTAVA autore saka: man šis vārds — Artava nozīmē dāvinājumu manai tautai pateicībā par visu to, ko esmu no tās saņēmusi: par iespēju augt un veidoties Latvijā un par man ierādīto vietu latvju kultūrā. Tas jāuzskata par labprātīgu nodokli, par pateicības devumu tam, ka esmu drīkstējusi dalīties savas tautas bagātībās.
*
Lasot Ernas Ķikures dzeju, jūtams viņas gleznotājas skatījums. Viņa veido dzeju no mirkļa pārdzīvojuma, ko izsaucis dabā vērotais, cilvēku attiecībās piedzīvotais vai nejaušs, īpatns notikums. Kā gleznotājs veikli, ar otas meistarīgu triepienu un pareizas krāsas izvēli, rada noskaņojumu vai raksturīgu iezīmi modelim vai priekšmetam, tā Erna Ķikure, veikli savijot vārdus dzejas teikumā, rada vārdu gleznu. Dzejoli Nu viens uz sveša ceļa, viņa tēlo prieku, kas sagūstījis ceļotāju. Tērpies skrandās, ceļotājs tomēr izjūt prieku: “Es spieķi sagriežu /ap galvu labā prieka, / ka soļot tā ir ļauts.” Autore iezīmē šo prieku, salīdzinot gājēja skrandas, kas plīvo vējā, ar karaļmēteli: Pat skaudrais liktenis vairs nav jāizjautā — gājējs ir priecīgs, izbaudot brīvību, kāda ir vientuļam ceļa gājējam.

Īpatnēji, bet visai trāpīgi, viņa izteic sāpes zaudētās dzimtenes dēļ dzejolī Sens cirvja cirtiens. Tā ir atkal vārdu glezna, kurā viņa sevi salīdzina ar koku, kam tumsā iesāpējies cirtiens novembra naktī…: „Vējš skaudri vainu / slapjām saitēm sien / un mierina. / Un atkal vaļā rauj / jau saaugušo mizas vāti.”

Savdabīgi savas izjūtas Ķikure notēlo dzejolī Tik viegla nakts. Te viņa runā par skaistumu un vieglumu, kas smagi spiež: „Tik viegla nakts / tā spiež tik smaga / kā akmens, kas / nav atšķēlies no klints.” Lasītājs, kas labprāt kavējas jūtu pasaulē, sapratīs, ka svešuma skaistums var likties smags dvēselei, kas nav aizmirsusi dzimtenes nakšu skaistumu un vieglumu. Citā dzejolī Šīs dienas ir zobenu dejas, autore tēlo izjūtas, kas jāpārdzīvo cilvēkam praktiskā ikdienā svešā vidē:

„…izvairies asmeņu
pirkstgalos stiepies,
nepieskaries
noliecies zemu
izlied no savas ādas
kā čūska izlied,
izglābies savas bojā ejas.”


Ernas Ķikures dzejā slēpjas viņas dzīves skatījums, filozofija, kas iegūta, augot un veidojoties brīvās Latvijas apstākļos. Viņa nedzīvo pagātnē, bet redz ikdienišķos notikumus ap sevi, vēro svešās zemes dabu un spēj to iemīļot. Viņa saprot — ja gribi izdzīvot, ir jāiemīļo svešā pilsēta, kas devusi patvērumu bēglim, kuram nav vairs savu māju. „…vārti jāatver vai jābrauc atpakaļ…”

Sākot jaunu dzīvi, dzejniecei ir sajūta, ka viņu aicina uz deju: „Vai lai eju — šai dejā nosisties eju? / Vai nomirstu sēdot?” Lasot viņas dzeju, saprotam, ka aicinājumam uz deju viņa ir atbildējusi ar ‘jā!’

Liekas, ka izteiktākā Ķikures dzejā ir fantāzija, kas jo spilgti izpaužas dzejolī „Tai stunda, / kad jūra uzmeta mēnesi gaisā, / un sīkas mākoņu sloksnītes tam / ātri apmeta cilpu, / un piestiprināja pie zilsārtā debesu / gobelēna / šo milzīgo zelta bumbu, / vel izšķobījušos mīkstu, / no ātras robežu pāriešanas, / mums lejā tur klīstot, / tev pēkšņi spieda kāda aproču / poga / un nepacietīgi to atraisot, tā / iekrita, gluži kā ielidoja, jūrā.”

Dzejolis rada mūsu iztēlē romantisku dabas ainu, tomēr gribas jautāt, kāda nozīme šai gleznā aproces pogai? Varbūt tai nozīme tikai tik liela, lai dzejniece gleznā iekrāsotu mazu sirreālisma vilcienu, dzejoļa turpinājumā pasakot, ka jūra: „Citu vakaru, kas zin’, tā / pārskatīsies, / mēness vietā izmetīs manu aproču / pogu.”

Dažreiz viņa redz vīzijas un, tās ietērpjot vārdos, ļauj arī mums tās skatīt. Vienā tādā vīzijā viņa redz senās dienas dzimtenē:

„ Un pēkšņi dzirdu —
rīb goda rati
pa visiem Ļaudonas lielceļiem…”

Šai dzejolī viņa tēlo izjūtas, kas paglabājušās no laikiem, kad viņa piedalījusies sava svaiņa, pagasta vecākā bērēs, viņa nepaliek pagātnē, bet šīs atmiņas savij kopā ar nākotnes vīziju:

“Bet pa visiem lielceļiem
ar vasaras ziediem gar grāvmalām
jauni soļi iet.
Daudz jaunu soļu iet.”


Lasot Ernas Ķikures dzeju, varam apliecināt, ka viņa dzīvo tagadnē, nav aizmirsusi pagātni, bet ir pratusi šķetināt savas dzīves pavedienu tā, ka no pagātnes līdzpaņemtās bagātības un seno dienu skaistums atmirdz arī šīs dienas šķetināmā pavedienā.

Velti Ķikures dzejā meklēt tradicionālo formu. Viņas dzeja iegūst savdabīgu ritmu no izvēlēto vārdu kopā salikuma, rindiņu garuma vai īsuma. Kaut gan atsevišķie vārdi visai vienkārši, tie veido savdabīgu izteiksmi, kas paver jaunu, citādu dzīves skatījumu. Tā ir caur un cauri tikai Ķikures dzeja kā saturā, tā formā un stilā. Tajā daudz mistērijas un gandrīz vai katrs dzejolis vedina meklēt pēc simbolikas vai kādas atklāsmes, kas palīdzētu atklāt vēl līdz šim neapzinātas vērtības.

TĀLSARUNA
Tava balss
kā ziedlapa tāluma ūdeņos iešūpojas,
atplauka tuvu
vārdus, kā vārus glāstus
uz vaiga liekot
dārgus pārlieku savā vienkāršībā,
ar savu skaņu, savu krāsu
puspasaules telpas piesildot.
Tāluma ūdeņiem aizveroties
balss tava, kā ziedlapa
nepārsniedzamās dzelmēs aizšūpojas
uz vaiga atstājot laimības pieskārienu.


Domāju, ka šis dzejolis Ķikurei raksturīgs — tā ir skaista savā vienkāršībā ar savu skaņu, savu krāsu, kas spēj piesildīt puspasaules telpu.

————————————————————————————————-

 21. marts, 1989. [Gunars Saliņš — postcard]

Karte, pateicība par Artavu, no Gunara Saliņa. Ko viņš pāris vārdus saka – tas ir it kā būtu pieskāries otra glāzei un tā – ieskanas. Ieskanas. {in margin: Nezinu diemžēl kad varēšu [..]} „…it kā uz mirkli ar roku varētu izsniegties visam cauri.”
Jā – visam cauri, laikam telpai, dvēseļu svešumam. –
Sākumā teksts:

Erna Ķikure –
Jūsu Artava tik dzidra *
un it dzidra arī Jūsu Dzidra
Un Inese.
It kā uz mirkli ar
roku varētu izsniegties
visam cauri.

*arī angliski
              Paldies par dāvanu
              Jūsu Gunars Saliņš.

Un man šie pāris vārdi uzdzen sāpīgas ilgas – pēc šīs visam cauri izsniegšanās. Kur? Tur – ko rakstu. Ko Dzidra zīmē. Ko Inese stāsta. Un tomēr – tā grāmata tik ilgi gatavojās – jau it kā cits kas būtu radies. Bet vai ir? Vai es nerunāju tieši tāpat? Un – vai man ir jārunā savādāk? Vai Gunaram Saliņam mana dzeja ir ‘pieskārusies’, likusies laba? Artava Dzidra – vai dzidrums – ir labs? Nu to viņš saka mazliet lai ‘rīmētos’ ar Dzidru ir dzidra etc. „Uz mirkli it kā ar roku aizsniegties visam cauri” tas ir tas kritikas teiciens, bet kāds? It kā satvert, uzzināt, izsmelt uz reiz – bet vai to var? Varbūt nē, varbūt mēs neesam tik vienkāršas, kāds klasisks spēks ir Dzidrā un varbūt manī arī, varbūt pārāks īsums, lakoniskums, bet bagāts, diezgan savā – spēkpilns diezgan, nesagraujams tik viegli. Tā – es domāju.

————————————————–

Austrālijas Latvietis 1.12.1989
Jaunas grāmatas                                                             
Mirkļi paplēš spārnus
Erna Ķikure – Artava, dzejoļu izlase, izdevusi Inese Birstiņa (autores meita), 1988.g. Kanādā. 80.lpp.
E. Silkalns

Pie šīs grāmatas apstāsies bibliofili, kuru uzmanību vairāk saista izdevumu ārējais veidojums nekā saturs. Sarkaniem burtiem iespiestie dzejoļu virsraksti un sarkanā lappušu numerācija izlasei piešķir svinīgumu. Katra pelēko vāku apņemtā krējumkrāsas lapa liek priecāties par grafiskā iekārtotāja labo gaumi un teicamu māku.

Kaut gan kā autore titullapā izcelta dzejniece Erna Ķikure – šī modernā Kukažiņa, kas mūža nogali pavada, uzturēdamās laikiem pie Montreālas meitas, laikiem pie Sidnejas meitas, izdevums tomēr uzlūkojams par mātes un abu meitu kopdarbu. Montreālas meita Inese Birstiņa devusi meistarīgu kritisku apceri par mātes dzeju. Sidnejas meita Dzidra Mičele (Mitchell) grāmatu papildinājusi zīmējumiem un gleznu samazinātām melnbaltām reprodukcijām. Paskaidrots, ka Mičeles darbi nav uzskatāmi par dzejas ilustrācijām. Tie ir patstāvīgs, grāmatas kā mākslas darba papildinājs elements.

Īpati, ka grāmata ir bilingvāla. Latviešu valodā ir grāmatas kodols, pati Ķikures dzeja, kā arī dzejoļu nosaukumi satura rādītājā. Pamatīgā čaula – titullapa, pateicības, apceres, norādes, dzejnieces biografija – ir angļu valodā. Jādomā, ka meitas būs vēlējušās palepoties ar savu latvisko māti un pie reizes parādīt pašas savu māksliniecisko un literatūrkritisko varēšanu saviem austrāliešu un kanādiešu draugiem un kolēgām. Kā nekā, ir pagājuši jau pāris gadu desmiti kopš nelaiķis kritiķis Jānis Rudzītis uztraucās, ka Jaunā Gaita pasākusi aizmugurējo vāku apdrukāt ar anglisku satura pārstāstījumu. Tagad pat televīzijas kamerām pavērstie saukļi masu demonstrācijās Rīgas ielās nereti skatāmi angliski.

Žēl gan, ka paraugam dotie nedaudzu dzejoļu angliskie atdzejojumi kvalitātē netiek līdzi latviskajiem oriģināliem. Kur latviešu tekstā sastopama spilgta izteiksme un koša iztēle, tur angliskais pārnesums tiecas parastības un dzejas klišeju virzienā. Paraugam Viļņu slēpotāja pēdējās rindas latviski:

„Velns, mošķi tik večiem un vecenēm rādās! 

Saules gaismā tas laistās 
un savā spēkā, 
ātra viļņa galā 
dzīvs cilvēks un Dievs.”

Un angliski:

„Away, Satan! Dread is for the old! 

That form blazing in the sun, 
full of vigour, 
on the peak of a charging wave 
is human and divine.”

Pēcvārdā I. Birstiņa pati atzīst tulkojumu nepilnību.

Ķikure pēc izglītības un sākotnējās ievirzes ir tēlotāja māksliniece un daiļliteratūrai – gluži kā viņas pamudinātājs Jānis Sarma – pievērsās tikai mūža otrā pusē. Dažbrīd liekas, ka dzejā viņu saista iespēja pārvarēt mirkļu stingumu, kas ir tēlotājas mākslas lāsts. Līnijas var iemūžināt tikai mirkli, tēlotāja māksla katru kustību apstādina pusceļā, kurpretim ar vārdiem mirkļus var pagarināt, vārdos var izstāstīt kustību, pat veselu notikumu no sākuma līdz galam.

Ķikurei nekad – ne viņas īsajos daiļprozas darbos, ne dzejā – nav rūpējušas lielās un garās kustības, viņu nav interesējusi notikum izstāstīšana. Pamatos jau viņa ir un paliek tēlotāja māksliniece, statiska un ne dinamiska, mirkļu mīļotāja un ne plašu scenāriju tulkotāja un aptvērēja. Tikai pavisam nedaudz, pavisam nedaudz pastiept mirkli ilgumā, izplest to laikā ir viņas vēlme. „Kāds mirklis paplēta spārnus it kā tas būtu putns,” viņa raksta (36. lpp.). Citur „putnu bari šūpojas vakara debesīs vēsās”, uzspurdz, grimst, uzplaukst, uzbirst, uzzied debesīs (26.), jo tuvu ir rudens aizlidošana. Taču šī aizlidošana vēl nāks, lielais notikums paliek ārpus dzejoļa ietvariem, šī ir tikai tāda spārnu izvingrināšana.

Nākošajā lappusē „uguns uzblāzmo kamīnā…, kucēns ierējies nobīstas, pieraujas, atkrīt, ieplok paklājā mīkstā”. Atkal pagarināti mirkļi, jeb iekustināta glezna. Kustība, ko daži tēlotāji mākslinieki mūsdienās atrod t.s. kinētiskajā mākslā, Ķikure izsaka dzejā. Zīmīgi, ka Bacha mūzikā Ķikurei vistuvākas „mazās invencijas, fūgas sirdsšķīstās”, nevis lielās meses; viņa sakās pie Bacha ieejam „pa sētas vārtiņiem”. Viņai tīk kompozīcijas, kas aizņem tikai dažas minūtes, tā tad mirkļu pagarinājumi, viņai netīk monumentāli, episki diždarbi. (Vēsturiskās patiesības labad gan jāpiebilst, ka Bachs, būdams protestants, vienu vienīgu pilna garuma mesu komponējis!)

Nemēģināsim te analizēt Ķikures dzeju dziļāk un vispusīgāk jo, kā jau sacīts, kritiska apcere par to lasāma pašā grāmatā. Tāda parādība mēdz izņemt vēju no jebkura recenzenta izteiktgirbēšanas burām.

Ķikure, starp citu, šo nule minēto vārdu raksta ar nevajadzīgu pagarinājumu (būras, 40.). Tādi nevajadzīgi pagarinājumi ir arī citur: noslēpjās, tuvojās, rodās (6.), aizskārt (17.), mostās (31.), dūmākas (33.) un tml. Ir arī serdej serdei vietā (10.), un drāzšanās(34.). Citādi nevainojamā pēcvārdā apgalvots, ka latviešu tautas dziesmas ir 4000 gadu vecas! Tie visi tādi sīkumi, kādi parasti privātajos izdevumos ir arī daudz vairāk, bet kas lieku reizi norāda, cik svarīgi ir manuskriptu pirms iespiešanas iedot izskatīt ne tikai vienam, bet vairākiem redzīgu aci apveltītiem pārbaudītājiem.

Pamatos skaista grāmata gan iekšēji, gan ārēji!

————————————————————————————————-

[1st variant]
Laiks 25.08.1990
Viņa aizved mūs ciemos                                                   
‘Kā plūsti Aiviekste?’ Izdevusi Inese Birstiņa Kanādā, 1989. gadā. Grāmatai 99 lappuses.
Julieta Rumberga

Erna Ķikure savu jaunāko grāmatu – ‘Kā plūsti Aiviekste?’ veltījusi Latvijas dabai, vairāku māju un to iedzīvotāju likteņiem Aiviekstes krastos. Ar grāmatai doto nosaukumu autore it kā uzrunā upi, un, tāpat kā iepriekšējos darbos, autore arī šo ar vārdiem glezno. Viņa it kā stāv Aiviekstes krastos, katru ar savu īpatnību un apkārtni, kas raksturīga pagastiem šīs upes tuvumā. Kad mājai un apkārtnei doti raksturīgie vilcieni, viņa arī pastāsta, ka katra māja savu īpatnību ieguvusi, pierādot, ka katras mājas liktenis cieši saistīts ar tās iedzīvotāju likteņiem. Ar savu dzīvo un izteiksmīgo stāstījumu autore aizved lasītāju it kā ciemos laikā pirms pasaules kara, izvadā pa dažādām mājām, iepazīstina ar to iemītniekiem, ļaujot arī papriecāties par ziedošajām upes pļavām, bērzu birzēm un priežu siliem. Savā tēlainajā stāstījumā autore mūs iepazīstina ar sāvēniešu skaistajām meitām, saikaviešu varenajiem zirgiem un pastāsta, kāpēc ļaudoniešiem bijuši vislielākie parādi.

Ķikures stāstījumā neizceļas kāds atsevišķs raksturs, nav galvenās personas. Nav arī labo un slikto sabiedrības pārstāvēju. Viņa vēro ikdienišķos cilvēkus, tiem katram sava svarīga vieta viņas stāstā. Bet katru atsevišķo cilvēku viņa parāda lasītājam dzīvu, saprotamu, ar ticami iezīmētām savdabīgām īpašībām. Autore, gan sīki notēlodama katru personu, tāpat arī katru notikumu, savu stāstījumu tomēr neturpina no notikuma uz notikumu, taču pēcgalā, no atsevišķiem epizodēm veidots, ir radīts pārskatāms viengabalains vēstījums par cilvēkiem, viņu dzīves veidu, par apstākļiem, kādos viņi dzīvojuši un kā, cilvēkiem mājas atstājot, mainās arī šo māju likteņi.

Autore pieskaras arī I pasaules kara laikam, parādot, kā tas ietekmēja šī apgabala lauku dzīvi: „… tas nāca kā karstais vējš un sausums, kas dedzināja zemi, aprāva vasarāja ražu tīrumos, ka dažs labs lauks bija jānogana ar lopiem, jo tanī nebija ko pļaut.” Bet „Zeme izglabāja un izmācīja savus cilvēkus, kā tas no senlaikiem bijis.” Šis pēdējais teikums apliecina autores pasaules skatījumu: zemes un cilvēku likteņi ir saistīti.

Apskaužams ir Ķikures fantāzijas un īstas informācijas savijums šajā stāstā. Viņa pastāsta, kā audumus pasargāt no pelējuma, kā iegūt zilo, pelēki brūno, zaļgano un vēl citas krāsas audumiem, kā kafijai grauzdēja ozola zīles un saldumam vārīja cukurbietes, kā posta gados telpu varēja apgaismot ar cūku taukiem un vilnas dzijiņu… Interesanti autore stāsta par rudens un ziemas vakariem, kad gribot negribot bija jāsēžas pie drēbju lāpīšanas un kā katrs vecāks ilgi valkāts apģērba gabals nesa sev līdz atmiņas, kuras tad šādos vakaros tik jauki varēja pārcilāt. Lasītāja interesi saista arī dzīvi notēlotie romantiskie mazie notikumiņi, kuriem dažreiz bija nopietnas un nenoslēpjamas sekas. Ja arī erotikas pilieni dažā labā stāstījumā ir nenoliedzami, autore vienmēr paliek labas gaumes robežās.

Gribas pievienoties Ernai Ķikurei, kad viņa saka: „Tā bija skaista zeme ar skaistām vasarām un tur dzīvoja cilvēki, kas nebaidījās no dzīves, uzdrīkstējās neskatīties atpakaļ, kad stājās pie arkla. Teica īsi un droši – kas no mēsla bīstas, nav mēsla vērts!” Un: „Visam cauri tur tecēja Aiviekste, labā upe, zila, sudrabaina, brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm no agras bērnības, kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, sarkanu kā dzīvības spēku…”

—————

[2nd variant – variations/additions on version published in Laiks]
Treji Vārti 01.02.1990
Viņa aicina mūs līdzi pirmskara Latvijā
Erna Ķikure. KA PLŪSTI, AIVIEKSTE?, Tēlojums. Ineses Birstiņas izdevums Montreālā, Kanādā. 1989. 99 lapp.
Julieta Rumberga

Ernas Ķikures jaunākā grāmata Kā plūsti Aiviekste? jāuzskata kā tēlojums, kā poēzija, kas lasītāju aizved it kā ciemos pirmskara Latvijā, līdz ar to liekot asāk izjust netaisnību un postu, kas pārstaigājis mūsu tēvzemi, iznīcinot ne tikai mūsu lauku sētas, dabas ainavu, bet izvarojot arī katra atsevišķa latvieša un līdz ar to visas tautas latvisko dvēseli.

Šī grāmata ir veltījums Aiviekstei un ļaudīm, kas kādreiz dzīvojuši šīs upes krastos. Arī autore pati ir viena no Aiviekstes krasta kādreizējiem iemītniekiem, tādēļ šīs apkārtnes tēlojums ir izjusti patiess, kas rāda vienkāršāko īstenību — latviskās pasaules būtību ar tās pozitīvām un negatīvām nosliecēm toreizējo cilvēku dzīves gājumā. Viss, par ko grāmatā lasām, ir tuvs un pazīstams, tāpēc pilnīgi attaisno autores jautājumu grāmatas sākumā: — Varbūt jūs viņus pazīstat? —

Līdzīgi saviem iepriekšējiem darbiem Ķikure arī šo it kā glezno mūsu gara acu priekšā. Ar veikli veidotiem teikumiem viņa iezīmē lauku mājas Aiviekstes krastos, piešķirot katrai pienācīgo īpatnību. Kad mājai un apkārtnei doti raksturīgie vilcieni, viņa arī pastāsta, kā katra mājā ieguvusi savu īpatnību, pierādot, ka šo māju likteņi bijuši cieši saistīti ar to iedzīvotāju likteņiem. Autore lasītāju iepazīstina ar Upesleju un Bērziņu mājām, aizved uz Augstkalnu mājām satikties ar tās iedzīvotājiem, ļaujot arī papriecāties par ziedošajām upes pļavām, bērzu birzīm un priežu siliem. Autore spēj pārliecināt, ka vietas, par kurām viņa stāsta, ir vai pašas skaistākās pasaulē. Ar savu tēlaino stāstījumu autore mūs iepazīstina ar sāvieniešu skaistajām meitām, saikaviešu varenajiem zirgiem un pastāsta, kāpēc ļaudoniešiem bijuši vislielākie parādi. Aizved arī uz Grīvu un Jaudzemu mājām. Ja Grīvu mājās visi ievēro tās sarkano dakstiņu jumtu un skaisti grantētos celiņus, tad Jaudzemos ienācēju sagaida Jaudzemu saimniece, kas ir šīs mājas valdniece un dvēsele. Par viņu lasām grāmatas 13. lappusē: Jaudzemiete nav skaista sejā, tā viņai plata, plakana ar vairākām pazodēm, zilās acis mazas, bet viņa tomēr ir skaista savā lielumā un asarās, kas viņai tik ātri norit pār plato seju, ka nedabū tās pat noslaucīt. Citētais teikums parāda autores glezniecisko rakstīšanas veidu, kas vienā teikumā spēj radīt priekšstatu par tēlotās personas raksturīgākām iezīmēm. Ķikures stāstījumā neizceļas kāds atsevišķs raksturs, nav galvenās personas. Nav arī labo vai slikto sabiedrības pārstāvju. Viņa vēro ikdienišķos cilvēkus — tiem katram sava nozīmīga vieta stāstā. Autore visai dzīvi notēlo katru atsevišķu personu vai notikumu, bet stāstījumu neturpina notikumu secībā, tomēr pēcgalā no atsevišķiem epizodēm ir pārskatāms kāds viengabalains vēstījums par cilvēkiem un viņu dzīves veidu, par apstākļiem, kādos viņi dzīvojuši un, kā mājas atstājot, mainījušies arī šo māju likteņi.

Stāstot par Dziļumu mājām, autore liek Aiviekstei ietekmēt tās iedzīvotāju likteņus, jo atvarā, ko vietējie sauc par Otoru, noslīcis Dziļumu saimnieks. Lai cilvēki saprastu, sevišķi bērni, ka šī vieta bīstama, rakstniece vēl stāsta nostāstus par sāmiem, kas te dzīvojuši lielos vairumos. Tiem bijušas ūsas kā striķi, ar kurām tie rāvuši bērnus dziļumā, ja tie neklausījuši un gājuši dienvidus laikā peldēties.

Stāstot par otru Dziļumu mājām, Ķikure pavadā arī pa tā laika lauku veikaliņiem, zaļumballēm un pastāsta par “modēm” — kā toreiz ģērbušās meitenes, kā lielās meitas, sievas un vīri.

[…]

Arī sievu valodām ir sava vieta Ķikures tēlojumā, kā arī tīri praktiskiem notikumiem, kā logu ieziemošanai, kad starp logiem ievietoja mežā atrastas sūnas dažādu krāsu toņkārtās.

[…]

Stāstot par visu to, kas notika Aiviekstes krastos, liekas, ka pašai upei veltītie teikumi ir grāmatas 41. lappusē: Visam cauri tur tecēja Aiviekste, labā upe, zila, sudrabaina, brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm no agras bērnības, kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, sarkanu kā dzīvības spēku… Lasītājs var ar prieku pievienoties autores teiktajam, apzinoties, ka paši neatradīsim labākus vārdus, lai rādītu dabas ainavas, cilvēku raksturus dzīvus un izteiksmīgus mūsu atmiņām pievērstam skatam. Tas viņai izdodas, stāstot par plostu laiku Aiviekstē, kad tā bija kustību un trokšņu pilna, vai arī par vadātāju, kas nereti piesitās dienvidus stundā, kad saule spiež turpat virs galvas: Vadātājam tad nav ko pretī turēties.

Izdevies ir arī tēlojums par aku lauku sētā, pie kuras padzērās ne tikai cilvēki, bet arī zirgi: Skaisti bija, kad zirgi dzēra pie akas. Tad visas vasaras karstais darba grūtums it kā ienāca sētā norimt, atplaukt spēkā un grācijā. (52.) Nez vai ir iespējams ar vārdiem meistarīgāk uzgleznot šādu ainu, kad arī lasītājs izjūt karstās dienas svelmi kopā ar zirgu, kas grācijā pārspēj citus lauku sētu dzīvniekus. Tāpat reibinošu romantiku apdvestus vārdus autore atrod, stāstot par apiņiem, kurus Vītragu saimnieks iedēstījis rītu pusē pie sava loga: Drīz vien jau Vītraga apiņi vijās pa gludi nodarinātiem, smalkiem, taisniem mietiņiem — apiņu balstiem — uz augšu. Zeme nobērta smalku skaidienes drazu. Un tad tie ziedēja un pumpuroja un lieli ķekari karājās kā vīna dārzā.

Un tad autore stāsta, kā šo lauku zemnieciski aristokrātisko dzīvi piemeklē melnā diena, kas nenāca viena un kādā no tām Upesleju saimnieku nošāva kaut kur Stukmaņu apkārtnes priedēs… Stāstot par šīm posta dienām, kad tika iznīcināta visa cilvēku iedzīve, autore ilgāk pakavējas tēlojumā par skapi, …jo tas bija gandrīz kā cilvēka dzīves līdzgaitnieks. Lasot, it kā redzam kā rudeņos uz skapja sasēdās ķirbi, tik skaisti, ka grēks bija tos apēst… Ciemos pie vecāsmātes skapis smaržoja pēc baldriāna… Tēva skapī glabājās vēl žūksnis cara laika papīra naudas un rūpīgi sasieta vēstuļu paciņa, kuras viņš bija rakstījis sievai no kara laika… Bet autore savu literāro darbu grib nobeigt ar cerīgāku izskaņu, tāpēc beigu posmā atgriežas lauku sētā, kad tur salaidušies putni un atrod trāpīgus vārdus, lai iezīmētu mūsu apziņā katra īpatnību. Tāpat beigu daļā autore stāsta par Auces pūra vedējiem, kad meitai jāšķiras no mātes, lai uzsāktu jaunu dzīvi, jo …tāda ir dzīve — dot un ņemt.

————————–

Austrālijas Latvietis 27.04.1990
Jaunas grāmatas                                                             
Plūst bet neizplūst
Erna Ķikure – Kā plūsti, Aiviekste? Ineses Birstiņas izdevums Montreālā, 1989. gadā, 99 lpp.
E. Silkalns

Ir rakstnieki, kas sev labu slavu literatūras vēsturē nodrošinājuši ar darbošanos vienā vai divos žanros, bet ne citos. Grūti iedomāties, kāds būtu iznākums, ja Kārlis Skalbe būtu pamēģinājis uzrakstīt romānu, vai Mārtiņš Zīverts dzejoli. Vai Auseklis stāstu. Varbūt čiks vien?

Taču Erna Ķikure pēc dabas acīmredzot ir izmēģinātāja. Iesākusi jaunībā ar grafisko mākslu, viņa pusmūžā savām vaļas prieka nodarbēm pievieno dzeju un īso prozu, rādīdama arī šeit cienījamu veiksmi. Viņa vēro cilvēku un lietu pasauli ar gleznainu uztveri un dvēselīgu iejūtu un ieliek savus vērojumus nesamākslotā, tomēr smalkā vārdiskā izteiksmē. Un tagad nu Erna Ķikure debitē ar mazliet garāku prozas darbu, īpašu žanra apzīmējumu virsrakstam gan nepiemetinot.

Iznākums tādam izmēģinājumam ir kuriozs. Lasītājs jūtās tā, it kā viņš skatītos impresionistiska gleznotāja audeklā uzmestos krāsu traipos, starp kuriem vairāki visai pievilcīgi, tomēr viņam grūti izprast darba nolūku un uztvert saturisko visumu, ko traipiem it kā nāktos veidot.

Ķikure iesāk ar plaši izvērstu turpmākās darbības vietas un turpmāk darbojošos cilvēku aprakstu. Salīdzinot ar Virzas Straumēnu fonu, Ķikures fons ir daudz plašāks: izskatās ka būs darīšana ar veselu virkni lauku mājām pirms Pirmā pasaules kara – Upeslejām, Augstsētām (vienbrīd 5. lappusē nepareizi nosauktām par Augstkalniem), Grīvām, Jaudzumiem, Dziļumiem. Vienotājs elements ir tas, ka tās visas ir Aiviekstes krastos samērā tuvos kaimiņos.

Kad nu darbības fons ir izgleznots, lasītājs sagaida, ka uz tā risināsies mērķtiecīga darbība, tomēr vai nu nemācēšanas vai negribēšanas dēļ nekāda īsta fabula, nekādi notikumu mezglojumi un šķetinājumi neveidojas un neattīstās. To vietā nāk vesela virkne Ķikurei raksturīgu gleznainu tēlojumu. Aiviekste, Upesleju aka, apiņi, vadātājs karstā vasaras dienā, senlaicīgi skapji, dubultlogu likšana rudenī, līdaka – tie, lūk, ir liriski ievirzītā tēlojuma speciālistes Ernas Ķikures temati, tie ir viņas grāmatas labākā daļa. Šur un tur, kā pienākuma tramdīta, autore kādai grāmatas sākumā iepazītai personai liek arī kaut ko darīt, viņa liek kaut kam notikt, tomēr viss iznāk fragmentārs. Nevar izbēgt no aizdomām, ka Ķikure sākumā iecerējusi daudz plašāku darbu par mājām, ģimenēm, ciltīm Aiviekstes krastos, kas tālāk par fona izgleznojumu tomēr nav ticis un pārvērties par īsu dabas un agrāko laiku darbu un parašu tēlojumu virkni.

Beigu galā darbs izvēršas par nepiepildītas mīlestības stāstu (Īna, Arnolds) un aptrūkst bez īstām nobeiguma pazīmēm. Godīgs grāmatas apzīmējums nudien būtu ‘iecerēta, bet neuzrakstīta darba fragments’, jo tad nevarētu autorei neko pārmest par neharmonisku, nesimetrisku konstrukciju, kas lec acīs, ja tāda aizbildinājuma nav.

Traucē lielais skaits rakstības kļūdu, kas būs radušās nevien manuskripta pārrakstītāja nezināšanas dēļ.: mežš (5. lpp. divreiz!), iesniedzās (8.), ieplēsšana (12.), izstaba (33.), iztaba (86.), četrupadsmit (37.), četrudesmit (37.), divpatsmit (82.), otreiz (43.), existēt (48.) u.d.c. Tāda rakstība dūšīgi darbojas pretim pozitīvajam, daiļajam, smalkajam iespaidam, ko dod daudzas satura detaļas, pat ja kopiespaids par grāmatu paliek kā par ko līdz galam neizdomātu, nepabeigtu, nepilnīgu.

Teksts neattaisno izvēlēto rakstu Kā plūsti, Aiviekste? Varbūt ar to domāts izteikt gados vecākas autores vēlēšanos atbildi meklēt atmiņās par bērnību un jaunību, pašai apskatoties, kā Aiviekste toreiz plūda un kas tās krastos risinājās. Kā lai uz jautājumu, kā Aiviekste plūst Ķikures grāmatā, atbild lasītājs? Recenzentam, kam ļauna daba, niez pateikt, ka Aiviekste tur plūst gan, bet beigās nekur neaizplūst. Ir tomēr iespējams, ka gadīsies lasītājs, kas priecāsies, ka darbs nav garāks un teiks, ka Aiviekste tur plūst, bet neizplūst.

—————————————-

Austrālijas Latvietis 24.8.90 

Uz Austrāliju no ASV

ciemos pošas 30. rakstnieku dienu viešņa Laima Kalniņa (no labās), kas attēlā redzama kopā ar ‘austrālieti’ Ernu Ķikuri un ‘havajieti’ Dzidru Zeberiņu rakstnieku sanāksmē Losandželosā. (AL uzņēmums.)

——————————

Austrālijas Latvietis 15.02.1991
Trausli ka pūkas
Erna Ķikure UZ TILTA, izdevusi Inese Birstiņa Kalgarijā, Kanādā, 1990. g. 152 lpp.,
Dzidras Mičeles (Mitchell) vāks.
E. Silkalns

Kaut mūža gadu uz pleciem Ernai Ķikurei jau daudz, grāmatas viņai sāk iznākt no vienas vietas. Aizpērn bija dzejoļu krājums Artava latviešu un angļu valodā, pērn garāks stāsts Kā plūsti, Aiviekste, bet šogad esam ieguvuši 17 īsās prozas darbiņu krājumu Uz Tilta. Tā kā darbiem nav pievienots sarakstīšanas gads, tad paliek nezināms, vai autore tieši pēdējos gados sasparojusies uz lielu rakstīšanu, jeb vai viņas meitas Inese un Dzidra sasparojušās uz savas mātes jau agrāk sarakstītu darbu izdošanu. – Katrā ziņā tāda mātes un meitu sadarbība, kur viena raksta, otra ilustrē un trešā izdod, var iesildīt ikviena novērotāja sirdi.

Lasot Ķikures stāstiņus, gribas domāt par sīkām, mazām norisēm, kas ir tik mazas, ka tās neatstāj nekādu ietekmi uz cilvēku likteņiem un „īstiem” pasaules notikumiem. Gribas domāt par ūdens virmojumu, kad bērns tajā iemet skaidiņu, par pienenes pūkas lidojumu, pavasarī, par liegu smaidu un par klusinātu nopūtu.

Stāstiņi ir smalki, uz trauslākajām dvēseles stīgām izspēlēti, varbūt tikai tāda paša dvēseliska viļņu garuma apdvestiem cilvēkiem, kāds ir autorei, visā pilnībā izjūtami un izbaudāmi. Ja dvēseliskās afinitātes ar autori trūkst, tad lasot rodas vēlēšanās pēc kaut kā pilnasinīgāka, pēc dramatiska notikumu mezglojuma un atšķetinājuma. Lasot Viņas piezīmes (91.-104. lpp.), neviļus nāk atmiņā Gunāra Janovska lieliskais romāns Ēnu menuets, kā darbības izejas punkts tāpat bija kāda cilvēka, studenta ievākšanās īres istabā, kur viņš atrada agrāka istabas iemītnieka dienas grāmatu. Ko visu gan no šīs sākuma situācijas izveidoja Janovskis! Ķikures „es” persona atrastās piezīmes lasa, lasa, domās tās visādi izvērtē, bet beigās lasītājs (t.i. Ķikures stāsta lasītājs) visu detaļu jēgu piezīmēs tā i paliek neizpratis, jo nekas tik īpašs uz šo detaļu pamata netop un neveidojas.

Ir tiesa: Ķikures darbiņi prasa īpašu koncentrēšanos, jo izsekot viņas personu jūtu virmojumu niansēm uz visumā ļoti statiska ārējo notikumu fona ir daudz grūtāk nekā dzīvot līdzi dinamiskiem ārējiem notikumiem. Gaskare (3.-11.) ir pirmais un visvieglāk baudāmais stāsts: tas ir par garīgajām attiecībām, kādas itāliešu ieceļotājam Austrālijā ir ar viņa dzimto zemi. Ķikure to būs rakstījusi, par pašas tautiešiem domādama ne mazāk kā par itāliešiem. Kad lasītājs iedomājies, ka viņš jau zina, kā stāsts beigsies, tad stāsts simpātiskā kārtā beidzas citādi.

Pēc Gaskares gribētos ieteikt lasītājam lasīšanu turpināt, teiksim, ar 121. lappusi, jo no šejienes līdz grāmatas beigām sastopami vieglāk uztverami stāsti. Stāsta Maza satikšanās pirmajā pusē beidzas nost zivis Sidnejas piekrastē, bet otrā pusē beidzas nost cilvēki… Pirmā puse iezīmē piemērotu fonu un sagatavo ceļu otrai pusei. – Nākamajā stāstā vecas austrāliešu lēdijas kopīgi ēd Ziemsvētku pusdienas. Tēlojums meistarīgs, atmosfaira vieš labsajūtu un optimismu: „Tās bija labi izdevušās Ziemsvētku pusdienas. Neviena nebija ne klupusi, ne slīdējusi, ne nometusi kādu trauku, saplēsusi kādu glāzi, vai citādi sevi vai citus vai lietas savainojusi. Skaistas viesības.” Nāk prātā šai sakarā necik senā dāņu filma Babetes mielasts.

Stāstā Caur sirdsveidīgo lodziņu tēvs, šķirtenis, jūtas īpati, dīvaini, kā drusku nepilnīgs, kā atpalicis, bet arī kā visa labāk zinātājs, kad viņa pirmās sievas bērni abi reizē precas.

Titulstāsts, kas seko Gaskarem, kā arī turpmākie stāsti ir grūtāk tverami, kaut visai delikāti, un būtu atstājami lasīšanai tad, kad pie Ķikures stila jau kaut cik pierasts. Lai kā ar sižetu un fabulu, patīkami ir uzdurties vienai otrai izteiksmes pērlei. Kino cienītājiem tūlīt būs īstā aina gara acu priekšā, kad viņi izlasīs teikumu: „Pēteris… aiziedams uzsmaida savu labo, mazliet ieskābušo Dāvida Nivena smaidiņu.” Kungiem, kam baudu sagādā tīra krekla uzvilkšana katras jaunas dienas rītā, patiks šāds viņu apģērba gabala raksturojums: “Kreklam zem kakla saites vajadzēja būt kā siltam ledum, ja tāds varētu būt, pieglaudīgam, dzīvam, elegantam, bet bez veikala cietuma un bezpersonības.”

Jāpukojas gan no jauna par visām tām pašām pareizrakstības kļūdām, uz kādām jau nācās aizrādīt, apcerot Kā plūsti, Aiviekste. Neskaitāmas reizes skaitleņi no 11 līdz 19 rakstīti kā patsmiti. Gadās lieki burti (dzelzs-celnieks, salauzšana) un liekas garumzīmes (saprotāma, nesaredzāmi, nepanesāma, iedvēsme, rudēns). Citur atkal garumzīmju trūkst (tīrija, kasija) un nepareizi rakstīti gan latviski vārdi (iztaba), gan aizguvumi (filosofja, resonance, oficieli). Ja grāmatas saturs nebūtu tik smalks, tad nebūtu tik pārmērīgi ko uztraukties, bet tagad jānožēlo, ka prastumiņi rakstībā samazina smalkuma pakāpi, kādu lasītājs izjūt, nākdams par jauno izdevumu pie kāda kopiespaida.

—————————————————————————————————-

Treji Vārti 01.03.1991
Austrālijas latviešu sāpes un cerības
Julieta Rumberga

Aleksandrs Zariņš BITES UN BUMERANGS, — latvieši piektajā kontinentā.
LaRAs Grāmatu klubs. 1989. 398 lapp.

…
Zariņš plaši stāsta arī par Austrālijas latviešu vārda mākslas kopējiem: Mintautu Eglīti: “Nosēstos citiem aiz muguras, klusēju un skatos cilvēkos — tā man vienmēr paticis,” — saka Mintauts Eglītis (Meistara Celma kapellā); Teodoru Tomsonu: „Tomsons mīl pigorus un zirgošanos, tādēļ, cilpojot lejā no Bondai krusta stacijas uz Edžklifa ceļa 177. māju, mēģināju iedomāties, kādu sagaidīšanu dzejnieks man būs sapunktierējis. Olafu Stumbru bija sagaidījis kails un atvainojies, ka neesot gaidījis viesi ierodamies divu dāmu pavadībā.” (251). Osvaldu Lāci: “Lāča varoņu ceļus, līdzīgi Steinbekam, pavada lieliski dabas apraksti, un it bieži pavīd humora smaids.” (261). Par Ernu Ķikuri autors saka: „Ernā Ķikurē ir apvienots lauku saimnieces nemaldīgums, smagnējums un vienkāršība ar Rietumeiropas gara aristokrātismu.” (266). Tāpat trāpīgi teikumi veltīti Spodrim Klauvertam, Ernai Lēmanei, Lūcijai Bērziņai, Uldim Siliņam un katram, kam šajā grāmatā paredzēta vieta. Minēti arī jaunie drāmas autori un gleznotāji. Vispār grāmatā minēto censoņu skaits ir par lielu, lai visus pieminētu šajā rakstiņā. Varu apliecināt, ka grāmata nepievils nevienu lasītāju, kam liela zinātkāre un interesē latviešu tautas atsevišķu cilvēku likteņi, centieni un panākumi.

———————————-

Jāņa Jaunsudrabiņa balva mūsu novadniecei       
Elza Rudenāja [Madonas muzeja vadītāja, 1991]

Glābdamies no paredzamajām padomju okupācijas varmācībām, 1944. gada rudenī liela daļa mūsu tautiešu, starp tiem arī mūsu novada ļaudis, bija spiesti atstāt dzimteni un meklēt patvērumu svešumā, viņu vidū arī pazīstamā trimdas rakstniece Erna Ķikure.

Bija liels prieks, uzzinot, ka 1991. gadā Jaunsudrabiņa balva piešķirta Ernai Ķikurei par grāmatām ‘Kā plūsti, Aiviekste?’ (1989), ‘Uz tilta’ (1990) un ‘Ceļa akmeņu raksts’ (1990).

Jāņa Jaunsudrabiņa balva nodibināta 1962. gadā 1000 dolāru apmērā, nolūkā veicināt trimdas prozas attīstību un to ir jau saņēmuši trimdas rakstnieki Astrīde Ivaska, Margita Gūtmane, Jānis Klīdzējs, Aina Zemdega, nu arī Erna Ķikure.

Ernas Ķikures mūža ritējums sācies 1906. gadā Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta ‘Ķikuros’ zemnieku Bērziņu ģimenē. Mācījusies vietējā pamatskolā, tad Madonas ģimnāzijā. Tālāk Ernas Bērziņas ceļš ved uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kur viņa beidz grafikas meistardarbnīcu, līdztekus apgūstot klavierspēli Latvijas Valsts konservatorijā.

Literatūrai pievērsusies trimdas mītņu zemē Vācijā, skaisti izgodājot savas dzimtās sētas vārdu – ‘Ķikuri’ – savā literārajā pseidonīmā. Tālāk dzīves gaitas Ernu Bērziņu, pēc vīra uzvārda – Dzelmi, aizved uz Austrāliju, vēlāk Kanādu, kur rakstniece dzīvo arī tagad, rosīgi nododamās literāram darbam, kaut gan plecos 85 mūža gadu kalns, no kuriem lielākā daļa smaguma pilni. Katru gadu top pa kādai Ernas Ķikures grāmatai. Arī 1991. gadā viņa jau paguvusi lasītājus iepriecināt ar darbu ‘Tu prasi patiesu stāstu’.

Sveicam no sirds rakstnieci ar Jāņa Jaunsudrabiņa balvas piešķiršanu. Līdz ar Dzimtenes sveicieniem vēlam, lai turpmākie mūža gadi neliec plecus, lai ir veselība, možs gars, darba prieks un jaunas radošas veiksmes.

————————————————————————————————–

Austrālijas Latvietis 6.09.1991
Also: Laiks USA
   Treji Vārti
   Latvija Amerikā
   Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija”
Atzinība Ernai Ķikurei                                                
Viņai piešķirta Jaunsudrabiņa prozas balva
Kārlis Zvejnieks, Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas fonda priekšsēdis

Lai veicinātu jaunu prozas darbu rašanos, kas ienestu latviešu daiļliteratūrā jaunas vērtības, palikdami augstas mākslinieciskas kvalitātes robežās, Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas fonds ar paša Jāņa Jaunsudrabiņa piekrišanu vēl īsi pirms viņa nāves 1962. gadā nodibināja viņa vārdā nosaukto prozas balvu.

Balvu $1000 apmērā piešķir ik pa pāris gadiem mūsu trimdas prozas autoriem. Balvas līdzšinējie ieguvēji ir Ilze Šķipsna, Margarita Kovaļevska, Andrejs Irbe, Benita Veisberga, Eglons Spēks, Jānis Gorsvāns, Laima Kalniņa, Artūrs Baumanis, Indra Gubiņa, Astrīde Ivaska, Margita Gutmane, Zinta Aistara, Jānis Klīdzējs un Aina Zemdega. Viņiem šogad pievienojas AL ilggadīgā līdzstrādniece Erna Ķikure (Dzelme) ar 3 grāmatām: Kā plūsti, Aiviekste? (1989.), Uz tilta (1990.) un Ceļa akmeņu raksts (1990.). Vērtēšanas komitejā šogad bija Nora Kūla, Gunārs Saliņš un prof. Juris Silenieks, un viņu lēmums šogad ir vienprātīgs. Vērtētāji par Ķikures prozu izsakās šādi:

NORA KŪLA: „Lasot Ķikures prozu, ir tāda sajūta it kā kavējoties galerijā, kas piepildīta mazām, šķietami vārām, gandrīz vai gaistošām impresijām. Taču tās neizgaist, drīzāk gan iegrebjas lasītāja atmiņā. Manuprāt, Ķikures un Jaunsudrabiņa darbi ir ļoti radniecīgi, ne tik daudz stila vai tematu izvēlē kā spējā saskatīt būtisko šķietami ikdienišķās vai pat necilās situācijās un uzburt mirkļu iedomu gleznas no tām. Iespējams, ka šai radniecīgajai pieejai pamatā ir tas, ka viņi abi ir nevien rakstnieki, bet arī mākslinieki. Ernas Ķikures darbos ir raksturīga to pārliecība, vienalga vai tēma ir dzīve latviešu sētā šī gadsimta sākumā, vai saorganizēta svētku maltīte vientuļām, slimīgām pensionārēm šodien. Viņas darbi ‘runā’ uz lasītāju un ar to. Viņa nevairās no iespējami pretrunīgām vai pat ‘neērtām’ šīsdienas tēmām, bet tās top pārkausētas tā, ka neviļus nāk prātā Jaunsudrabiņa līdzība par balto kreklu un ziedošo linu druvu.”

GUNĀRS SALIŅŠ: „Ar trim pēdējo gadu grāmatām Erna Ķikure, tā liekas, atvērusi mums gan savas mājas, gan visus savus skapjus un lādes, ģimenes albumus, dzejoļu klades, skiču burtnīcas, jaunības atmiņu pierakstus, savus jaunākos stāstus, bēgulības un trimdas chroniku lappuses, refleksija par dzīvi, par mākslu, par mīlestību – par visu ko. Un viss gauži interesants, gauži saturīgs. Un savs. Skaties tik apkārt: kas vēl? Šajās grāmatās mēs sastopamies ar nobriedušu mākslinieci, kam vēriens izteikties par visu ko – vēriens un ķēriens. Viņas stāstījums daudzkārt izrisinās līdz smalkām jo smalkām niansēm, līdz atskartām par cilvēku likteņiem, par dzīves, par pasaules jēgu. Bet – pretstatā dažam citam mūsu prozas novatoram vai novatorei, kas savu rakstāmo raksta ļoti izgudrēm – Ķikurei tas, šķiet, padodas ļoti tieši, ļoti spontāni, it kā pirkstgaliem vien pieduroties. Viņa katrā ziņā ir pelnījusi Baltās grāmatas autora balvu.”

PROF. JURIS SILENIEKS: „Ķikures prozā forma ir saliedēta ar domu. Viņas stils ir apvaldīts, bieži aprauts, bet ne bez liriskām ieskaņām. Viņas dabas apraksti ir iezīmīgu domu caurausti. Un kaut arī viņas sižeti visā visumā aptver ikdienas situācijas, autores vērotāja acs redz cauri banalitātei un ar zināmu ironisku vai traģisku vērojumu atrod cilvēka eksistences nemainīgas kvalitātes, kas ir klasiskās literatūras ievirze daudzu vērtējumā. Klasiska, šajā speciālā nozīmē, ir arī Ķikures nostāja pret lasītāju, kurš netiek pazemots, kā tas it bieži mūsu literatūrā ir redzams, kad autors sevi uzskata par pārāku un žēlsirdīgi atļauj lasītājam ieskatīties viņa ģeniālā darbā. Ķikures pazemība ir patiesa. Viņas zināšanas un izpratne par pasaules literatūru un kultūru vispār, kā redzams, no viņas pieredzes un izjūtām ‘uz tilta’, starp diviem kontinentiem un dažādām kultūrām, paver apvāršņus, kas liek lasītājam domāt, atklāt, vērtēt.”

AUTORE UN DARBI

Erna Ķikure (Dzelme) dzimusi 1906. gada 4. oktobrī Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās. 1924. g. beigusi Biržu vidusskolu (vēlāko Madonas ģimnāziju), 1932. g. – Latvijas Mākslas akadēmijas grafisko meistardarbnīcu ar mākslinieces-grafiķes grādu, paralēli mācoties arī Latvijas Tautas konservatorijā klavierspēli.

Latvijā no 1932-40. gadam strādājusi par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Ilūkstes valsts ģimnāzijā. Vienu gadu papildinājusies grafikā Antverpenes mākslas akadēmijā Beļģijā. 1944. g. izceļojusi uz Vāciju, bet 1949. g. no turienes uz Austrāliju, kur dzīvojusi galvenokārt Sidnejā. Kopš 1983. g. dzīvo Kanādā, kurp apmetušās viņas meitas – gan Britu Kolumbijā, gan Montreālā, gan Kalgerijā, Albertā. Rakstīt sākusi Vācijas trimdā un to turpina Austrālijā un Kanādā. Publicējusi grāmatas:

Mūsu kaimiņš, proza, 1962., Austrālijā; Ķikures un Sarmas vēstules, sarakste, 1980., ASV; Artava, dzeja, 1988., Kanādā; Kā plūsti, Aiviekste? Proza, 1989., Kanādā; Uz tilta, proza, 1990., Kanādā; Ceļa akmeņu raksts, dzeja un proza, 1990., Kanādā; Tu prasi patiesu stāstu, proza, 1991., Kanādā.

Erna Ķikure ir Latviešu rakstnieku apvienības un Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas biedre, piedalījusies rakstnieku nedēļās 1987. g. Kalamazū, 1989. g. Losandželosā un sarīkojumos Austrālijā, ASV un Kanādā. Par sevi Erna Ķikure saka:

„Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdas, tas ir – skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt; nenocietināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā. Protams, zeme un daba ātrāk aizpilda zaudēto nekā cilvēks. Pret svešuma cilvēku aizspriedumi mūsos dzīvo ilgāk. (Varbūt īsti nezūd nekad…)

Domājot par radošo garīgu darbu, bērni un ģimene sākumā ņēma visu laiku un enerģiju. Jauna ģimene tāda ir. Vēlāk, un tā līdz pēdējām dienām, bērni ņemto visādā veidā bagātīgi atlīdzinājuši. Viņi gāja skolās, studēja un nesa mājā un dalīja savu jaunajā dzīvē, jaunajā zemē atrasto. Savstarpēja audzināšana nav beigusies. (Mainījusies varbūt tai ziņā, ka bērniem sākusi piekrist arī audzinātāju loma…)

Atbilstot, kas palīdzējuši mana rakstnieces ceļā: Jānis Āboliņš, latviešu valodas skolotājs Madonas ģimnāzijā. Jānis Sarma (Kalniņš), rakstnieks morāls balstītājs un ierosinātājs. Kārlis Freimanis, izprotošs kritiķis, iejūsminātājs un iedvesmotājs. Emīls Dēliņš, latviešu avīzes Austrālijas Latvietis redaktors, atsaucīgs, redzīgs darbu publicētājs. Aleksandrs Zariņš, cerīgs, nešaubīgs grāmatu izdevējs Austrālijā.

Publika? – Ir bijusi atsaucīga, cik tas viņas spēkos. Un tās spēkos būtu bijis vairāk, ja tā vairāk izmantotu savu atrašanos pasaulē, tuvu pasaules literatūras krājumiem, kurus piesavinātajā svešvalodā varētu lasīt bez tulkošanas pūlēm (kā tas bija mājās). Lasītājs ar savām prasībām palīdz vai bremzē rakstniekiem radīt vērtīgākus darbus.

Trimdas apstākļos radošam rakstniekam nevēlamā ir diezgan. Publicēšanās tikai laikrakstos nepalīdz rakstniekam augt lielumā. Iespiesto grāmatu neizpirkšana bremzē grāmatu iznākšanu un līdz ar to rakstnieka augšanu. (Vainots mūsu mazais skaits te, protams.) Izklaidētā emigrantu dzīve pa visiem pasaules stūriem varbūt rada rakstniekus un to darbus kvantitatīvi, bet ne kvalitatīvi. Valoda te nevar attīstīties brīvi, tā jāsargā no svešvalodas ietekmes, tai draud sastingums, izteiksmes vienmuļība, jaunu vārdu trūkums. Emigrācijā rakstnieka darbs, materiāli neatalgots, nes zaudējumus.

Bet tas, ka grāmatu rakstīšana, iznākšana un lasīšana latviešu mēlē izsīks un apstāsies, — jau ir pravietots sen, bet par spīti visiem ļauniem paredzējumiem tas vēl nenotiek.

Ja trimda nebeigsies (nekad?) – tad, jādomā gan, beigsies visas šīs debates… Un tomēr – nav vairs, ‘vecie laiki’; tik viegli mēs nepazudīsim kā mūsu agrākie emigranti. Ja pavērsies ceļš šīs puses grāmatai uz mājām, tad to svērs un vērtēs tur, un jo ilgāk uz to jāgaida, jo pārbaude būs grūtāka, lai arī – kas ir labs, tas paliek labs arī laika tecējumā; ir tomēr kāda darba svaiguma zelta puteklis, kas nobirst.

Kas mums paliek? – Ticība, ka mēs neiznīksim. Ka mūsu darbs atradīs savu vietu un nozīmi mājās. Pasaule ir pilna maiņu, un mums ir arī – jaunie.”

Lai mūža norietā uzkrātā Ernas Ķikures dzīves gudrība un rakstītais vārds iepriecina vēl ilgi mūs – kā vecos, tā jaunos!

—————————————————————————————————-

Literatūra un Māksla 13.09.1991
Jaunsudrabiņa balva – Ernai Ķikurei
Herberts Vītols


Lai veicinātu trimdas prozas attīstību, 1962. gadā tika nodibinātā Jāņa Jaunsudrabiņa balva (1000 dolāru apmērā). Laika gaitā to guvuši tādi (nu jau arī mums) pazīstami rakstnieki kā Ilze Šķipsna, Andrejs Irbe, Astride Ivaska, Margita Gutmane, Jānis Klīdzejs, Aina Zemdega u.c. Šogad viņiem pievienojusies Kanādā dzīvojošā prozaiķe Erna Ķikure ar trim grāmatām: Kā plūsti, Aiviekste? (1989), Uz tilta (1990) un Ceļa akmeņu raksts (1990). Gunārs Saliņš: «Šais grāmatās mēs sastopamies ar nobriedušu mākslinieci, kam vēriens izteikties par visu ko – vēriens un ķēriens.»

Erna Ķikure (Dzelme) dzimusi 1906. gadā Madonas apriņķī. Beigusi Latvijas Mākslās akadēmiju (grafikas meistardarbnīcu). 1944. gada izceļojusi uz Vāciju, kur arī pievērsusies literatūrai. Ilgāku laiku dzīvojusi Austrālijā, un viņas talantu balstījuši turienes literāti (Jānis Sarma u.c.). LM redakcija saņēmusi dažas E.Ķikures pēdējo gadu grāmatas, tostarp jaunāko Tu prasi patiesu stāstu (1991). Ceram pie šīs prozas atgriezties kādā recenzijā.

————————————-

Rīgas Balss 2.10.1991
Teātris                                                                                     
Nepazīstamie, nezināmie…
Kārlis Rieksts

Rīgas Muzikāli poētiskais teātris sāk kamerizrāžu ciklu par latviešu rakstniekiem. Pirmais šī cikla iestudējums – ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’. Tā pamatā – Austrālijā dzīvojošo latviešu Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures sarakste piecdesmitajos gados, kā arī Jāņa Sarmas romāna ‘Rotaļa bez noteikumiem’ epizodes.

Zemgalietis Jānis Sarma (1884.-1983.), īstajā vārdā Jānis Kalniņš. Gleznotājs un rakstnieks. Periodikā sāk publicēties divdesmito gadu Latvijā, taču pirmā grāmata parādās trimdā, kad autoram jau 70. Bagāta ir nākamā desmitgade, kad nāk klajā četrpadsmit grāmatas. Stāstu un dzeju krājumu vidū ir arī vairāki liela apjoma romāni – ‘Rūsa’, ‘Negantnieks’, ‘Kalnakūļu Vikta’. Daži no tiem tiek izdoti atkārtoti. Kritiķis Oļģerts Rozītis trimdas izdevumā ‘Tilts’ 1964.gadā par Jāni Sarmu rakstīja: „Gribas ticēt, ka Sarmas laikmets nu tikai vēl sāksies. Viņa grāmatu klāsts ir bagāta viela mūsu literatūras zinātniekiem, un es ticu arī, ka, viņu ierosināti, pa Sarmas grāmatu takām staigās daudzi lasītāji.” Savukārt pats rakstnieks reiz teicis: „Es rakstu Latvijai, es ceru, ka kādreiz manas grāmatas izlasīs ļaudis Latvijā.”

Pasaules Brīvo latviešu apvienība godinājusi Jāni Sarmu ar trimdas Tautas balvu, to piešķirot 1965 gada 18.novembrī.

Dzelme-Ķikure dzimusi Ļaudonā. Absolvējusi Madonas vidusskolu, studē Latvijas Mākslas akadēmijā. Papildinājusies ārzemēs – Francijā un Beļģijā. Rakstniecībai pievēršas trimdā. Viņas pūrā – stāsti, noveles, dzejas. Šobrīd dzīvo Kanādā un nule saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa balvu par pēdējos gados klajā nākušām grāmatām ‘Kā plūsti, Aiviekste?’, ‘Uz tilta’, ‘Ceļa akmeņu raksts’. Rakstnieces jaunākā grāmata – ‘Tu prasi patiesu stāstu’ iznākusi šogad.

Dokumentālā iestudējuma ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’, kas tapis Kārļa Pamšes un Gunāra Zemgala interpretācijā, pirmizrāde būs rīt, 3.oktobrī, koncertzālē ‘AVE SOL’. Lomās – Māra Zemdega un Kārlis Pamše.

————————————-

Treji vārti Nr 144, 1.11.1991

Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balva
1991. gadā piešķirta Treju Vārtu līdzstrādniecei Ernai Ķikurei (Erna Dzelme, dz. Bērziņa).

[Rakstniece Erna Ķikure — LPB Austrālijas kopas apgāda izdotas stāstu grāmatas Mūsu kaimiņš kristībās 1962. g. Engadinē, Sidnejā. Foto — A. Lejietis.]

Erna Ķikure ir nevien prozas rakstniece, bet arī dzejniece, māksliniece — grafiķe (beigusi Latvijas mākslas akadēmijas grafikas darbnīcu) un ir skolojusies mūzikas mākslā Latvijas konservatorijā un Sidnejas konservatorijā, Austrālijā. Latvijā viņa strādājusi par ģimnāzijas skolotāju, bēgļu gaitās uz Vāciju devusies 1944. gada rudenī, izceļojusi uz Austrāliju 1949. gadā, bet kopš 1983. gada dzīvo Kanādā.

Pirmā Ernas Ķikures literārā publikācija parādījusies apm. 1940. gadā žurnālā Sējējs. Vēlāk dzejoļi un īsproza publicēti latviešu periodikā ārzemēs. Iznākušas grāmatas: stāstu krāj. Mans kaimiņš (1962.), Ķikures un Sarmas vēstules (1980), dzejoļu krāj. Dienas un gadi 1985., dzejoļu krāj. Artava (1988.), prozas darbs Kā plūsti Aiviekste (1989.), stāstu krāj. Uz tilta (1990.), tēlojumi un dzeja Ceļa akmeņu raksts (1990.) un stāsti Tu prasi patiesu stāstu (1991.), par kuru ieguvusi J. Jaunsudrabiņa balvu.


Rakstnieku nedēļa Losandželosā, jūnijā, 1989.


[Front centre: Kārlis Zvejnieks, Erna, Māra Zālīte]

Leave a Reply