Austrālijas Latvietis 29.01.2003
LATVIEŠU RAKSTNIECE AIZVĒRUSI DZĪVES GRĀMATU 4.10.1906.-1.1.2003.
Elga Rodze-Ķīsele
Cilvēka dzīve veidojas starp atnākšanu un aiziešanu, tāpat kā grāmatas saturs ir ietilpināts starp diviem vākiem, ko lieto grāmatas atvēršanai un aizvēršanai. Grāmatas satura būtību veido cilvēks, kas, pēc vāku atvēršanas, savas dzīves stāstu atstāj tiem, kas vēlas to lasīt.
Rakstniece Erna Ķikure, dzimusi Bērziņa, precējusies Dzelme, savas dzīves grāmatas vākus atvēra Latvijā, Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās, saimnieka ģimenē. Jau agrā bērnībā meitene, vērojot dabas skaistumu, tiekusies pēc dzīves skaistuma, ko viņa, gadiem ejot, spējusi saskatīt mākslā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas viņa iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, ko beidza kā grafiķe. 1929. gadā sāka strādāt Ilūkstes ģimnāzijā par skolotāju un ar saviem darbiem sāka arī piedalīties izstādēs.
Glezniecība jauno mākslinieci tomēr neapmierināja – viņa tiecās pēc kaut kā vairāk. Jau meitenes gados viņa sajutusi tieksmi rakstīt, bet tikai pusmūža gados uzdrošinājusies sarakstīt pirmo grāmatu Mūsu kaimiņš (1962. g.), kas iznāca Austrālijā. levērojamais latviešu literatūras kritiķis Jānis Rudzītis par Ķikures pirmo grāmatu saka, ka tai ir kāda savdabīga jūtoņa, kāda stilistiska un dvēseliska atmosfaira.
Pirmā grāmata apliecināja Ernas Ķikures rakstnieces spējas. Labo atsauksmju iedrošināta, Erna Ķikure turpināja rakstīt. Dzīvojot Melburnā [ne Melburnā bet pie Vajongas (Wyong), laukos netālu no Sidnejas], viņai radās ciešs kontakts ar rakstnieku Jāni Sarmu abi apmainījās vēstulēm, kur izteica savas domas, ieceres un vēlēšanos. Vēstules, kas rakstītas laikā no 1953. – 1962. gadam, sakopotas divos sējumos, kas [pirmais sējums] parādījās atklātībā 1980. gadā.
1985. gadā klajā nāk Dienas un gadi. lejūtīgi bērnības atmiņu tēlojumi atrodami grāmatā Kā plūsti, Aiviekste? (1989. g.), Ceļa akmeņu raksts iznāk 1990. gadā un Tu prasi patiesu stāstu klajā nāk 1991. gadā. Šajā gadā Erna Ķikure saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa balvu. 1993. gadā radās grāmata Būs skaista diena, 1995. gadā Desmit dzejoļi no Ķikures, bet 1996. gadā Mājas un ceļi. Ernas Ķikures darbi publicēti ari periodikā, sevišķi laikrakstā Austrālijas Latvietis.
Viņas dzejoļos jūtami liriski ietonētu tēlu un izjūtu skicējumi. Prozā Ķikure vairāk tēlojusi, mazāk stāstījusi. Nereti sastopami sāpju, vilšanās, rezignācijas un garīgas vientulības motīvi. Sarakstē ar J.Sarmu atrodami vērē ņemami kultūrvēsturiski materiāli.
Rakstniece bija Latviešu preses biedrības locekle un pēdējos mūža gadus dzīvoja Kalgarijā, Kanādā.
Latviešu literātu saime izjutīs Ernas Ķikures aiziešanu no šīs pasaules, jo, kopā sanākot, redzami un jūtami lielie robi rakstnieku rindās.
Kad pienāk laiks no zemes projām iet,
Ir dzīves stāsta vāki jāver ciet …
—————————————–
Ritums 01.02.2003
Mūsu mīļā mamma, rakstniece
ERNA ĶIKURE-DZELME dz. BĒRZIŅA
dzimusi 1906. g. 4. oktobrī Madonas apr. Ļaudonas pag. Ķikuros, šķīrās no mums 2003. g. 1. janvārī Kalgarijā, Kanādā.
Mīlestībā piemin meitas Inese Birstiņa un Dzidra Mitchell un mazdēls Tālis Mitchell.
————————–
Ļaudonas vēstis Nr. 2 (106) februāris 2003.g.
Atvadu vārdi
Erna Ķikure Aizsaulē
(1906.g. 4. okt. – 2003.g. 1. janv.)
Dace Zvirgzdiņa
No ziemas sporta pilsētas Kalgari saņemta ziņa, ka 1.janvārī Baltajā mierā iegājusi ļaudoniete Erna Ķikure. Rakstniece, dzejniece, māksliniece. Ļaudonas “Ķikuru” kādreizējā saimnieku Bērziņu vecākā meita.
Pirms desmit gadiem pārliecinājos, ka tajā vietā upmalā palikuši ēku mūra pamati. Viņa zināja to, taču priecājās, ka Bērziņu zemē kāds jauns cilvēks gribot stādīt kokus.
“Esmu tos sapņos simtreiz redzējusi, un, lai gan lasīt par sapņiem ir mocoši, es to reiz uzrakstīšu,” — rakstīts par Ķikuriem vēstulē 1992.gada 15. jūlijā. Šie sapņi ienāk vairākos tēlojumos krājumā “Būs skaista diena” (1993). “Kā plūsti, Aiviekste, gar seniem krastiem?” — jautāts dzejolī, šī pati rinda ir citas grāmatas virsrakstā. Viņai bija svarīgi, lai upe būtu tīra, lai tās krastos dzīvotu labi cilvēki.
1944.gada augustā Sāvienas un Ļaudonas skolu zīmēšanas skolotāja Erna Dzelme kopā ar māti, vīru un meitiņu Inesi devās bēgļu gaitās, vēl nezinot, kurp tās aizvedīs. Kādā Kalsnavas vai Bērzaunes šķūnī zem siena palika viņas klavieres, pļavā aiz Ērgļiem — segā ievīstīts ofortu rullis…
Ģimene nokļuva Vācijā, vispirms Sudētijā, tad Štutgartes apkārtnē. Tur pasaulē nāca otra meita Dzidra, un tur palika māte. 1949. gadā Dzelmes aizbrauca uz Austrāliju, kur diplomētā māksliniece strādāja visus lauku un kūts darbus Sidnejas tuvumā, apgādāja savējos, pelnījās ar klavieru privātstundām. Smags fizisks darbs, nepārtrauktas rūpes par iztiku, meiteņu skološanu, raizes par māsas ģimeni, kas 1941.gadā bija izsūtīta uz Sibīriju. Pavisam retas minūtes klavierspēlei, mēģinājumiem atgriezties pie mākslas, kaut ko uzrakstīt.
Pēdējos divdesmit gadus rakstniece dzīvoja pie meitas Montreālā, pēc tam Kalgarī, Kanādā, taču, kamēr spēja, līdzīgi Kukažiņai bieži ceļoja uz Austrāliju.
Ir iznākušas vienpadsmit E.Ķikures grāmatas, vairumam no tām izdevēja ir Inese Birstiņa, savukārt viņas dzīves biedrs Nelsons Vignolts (Vigneault) un māsa Dzidra Mičela (Mitchell) veidojuši noformējumu. Daži eksemplāri atvesti vai atsūtīti arī uz Latviju.
Viņa kādreiz rakstīja:
“Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdas, tas ir — skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt; nenoniecināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā.”
Vienkāršiem vārdiem viņas dzejā un prozā ieskicējas situācijas, izjūtas, pārdomas. Nejūt aizvainojumu, nepārvaramu rūgtumu par pāri nodarījumiem vai zaudēto, drīzāk mieru un cerības. 1991.gadā Ernai Ķikurei par grāmatām “Kā plūsti, Aiviekste?“, “Uz tilta“, “Ceļa akmeņu raksts” piešķirts lielākais trimdas apbalvojums literatūrā — Jāņa Jaunsudrabiņa balva.
Noslēdzies reti garš, bagāts, skaists mūžs. Domās esam kopā ar Ernas Ķikures tuviniekiem, viņas daiļrades pazinējiem Ļaudonā, Latvijā, pasaulē.
—————————————————————————————–
Latvija Amerikā 19.04.2003
Ernai Ķikurei aizejot
Indra Gubiņa
Aiziet mūžībā mūsu vecākā paaudze, un šejienes rakstnieku rindas kļūst aizvien retākas, jo jauni klāt nerodas. Kad cilvēka vairs nav, dzīvo vēl viņa darbs un atmiņas, dažreiz ilgāku, dažreiz iīsāku laiku. Manī ir atmiņas par lasīto un kopā pavadītiem brīžiem ar rakstnieci Ernu Ķikuri, kura nu jau mūžībā kopš šā gada 1. janvāra. Savas dzīves gaitā viņa ienāca mūsu rakstniecībā vēlu, kad jau bija 56 gadus veca. Ar savu 1962. gadā publicēto pirmo stāstu krājumu „Mūsu kaimiņš“, sevi apliecinādama jau kā nobriedušu rakstnieci. Austrālijas latviešu periodikā viņas darbi gan bija parādījušies agrāk, bet lielākai lasītāju daļai Erna Ķikure bija vēl nepazīstama.
Atceros viņu sirmu, lēniīgu, ar siltām acīm un smaidu, kad Banfas mežājā mēs staigājām un runājāmies gan par Latviju, gan Austrāliju, kur viņa bija aizvadījusi ilgus gadus. Salīdzinājām dabas skaistumu dažādos kontinentos, un es nojautu, ka Erna ir cilvēks, kas skaisto redz visur. Mēs apbrīnojām dažādās sūnas, priežu skujas, ilgi stāvējām Bou (Bow) upes krastā un vērojām saulrietu. Vai tas bija sen? Droši vien pirms pāris gadu desmitiem. Tad — cita reize — 1988[9]. gads Losandželosā Latviešu Rakstnieku Apvienības rīkotā tikšanās nedēļā. Toreiz pirmo reizi no Latvijas varēja piedalīties trīs rakstnieki, un Erna — vecākā no mums visiem, gribēja viņus satikt, runāt, klausīties. Toreiz viņa no Austrālijas jau bija pārcēlusies uz Kanādu pie meitas — mākslinieces Ineses Birstiņas, kura ar apbrīnojamu sirsnību rūpējās par mātes darbu publicēšanu, kamēr otra Ernas meita Dzidra Mičele savukārt rūpējās par mātes darbu ilustrēšanu. Mākslinieciski ievirzīta ģimene! Erna Ķikure arī pati — māksliniece, 1932. gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijā Richarda Zariņa vadīto grafikas klasi. Un ne tikai vizuālā māksla Ernu saistīja, bet ar labiem panākumiem viņa mācījās klavierspēli Tautas konservatorijā. Pēc bēgļu gaitām Vācijā, kad dzīves apstākļi Austrālijā ievirzīja viņu smagā darbā lauku saimniecībā, klavieres īsajos brīvajos brīžos bija gara remdinātājas. Vēlāk, kad meitas bija izaudzinātas, rakstnieka un gleznotāja Jāņa Sarmas (Kalniņa) skubināta, Erna pievērsās trešajam mākslas virzienam — rakstniecībai.
Kad Austrālijā no izolētās lauku dzīves autore pārcēlās uz Melburnu [uz Sidneju], viņai kontakts ar J. Sarmu pastiprinājās, un abu autoru rakstītās vēstules no 1953-1962.g. tika izdota grāmatā “Ķikures un Sarmas vēstules” (1982), kas pavēra ieskatu rakstnieces tapšanā, kā arī atspoguļo Austrālijā iebraukušo latviešu eksistences cīņu.
E. Ķikurei publicētas vienpadsmit grāmatas. Lielākā daļa, kad rakstniece jau astoņdesmitos, un vēl gribējās piezīmēt, ka tajā laikā mēs, jaunākie par datoriem vēl tikai klausījāmies un runājām, bet Erna to jau lietoja!
Kaut viņas pirmā grāmata — 1962. gadā tika atzinīgi novērtēta, otra proza „Uz tilta” iznāca turpat vai pēc 30 gadu atstarpes — 1990. gadā. Pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi bija autores ražīgākie. Bez jau minētajām vēl publicētas grāmatas: “Kā plūsti Aiviekste“, “Būs skaista diena“, “Ceļa akmeņu raksts“, “Tu prasi patiesu stāstu“, “Mājas un ceļi“, un par saviem darbiem 1991. gadā autore saņēma J.Jaunsudrabiņa balvu prozā.
E. Ķikures prozā atmiņu tēlojumi gan rakstīti tādā kā minora gammā, bet ar siltu pieeju jebkura cilvēka vai apkārtnes tēlojumam. Varētu teikt — viņas proza ir liriska. Tomēr tiešā lirika ir palikusi viņas dzejoļu krājumos “Dienas un gadi” (1985), „Artava” (1988) un “Desmit dzejoļi” (1995), kā arī vairākos periodiskos izdevumos.
Rakstniece Erna Ķikure, dzimusi 1906. gada 4. oktobrī Bērziņu ģimenē, precējusies Dzelme. Latvijā strādājusi Ilūkstes ģimnāzijā par zīmēšanas skolotāju un ar savām ofortā veidotām ainavām piedalījusies vairākās mākslas izstādēs. Mākslā vēl papildinājusies Beļģijas Karaliskajā mākslas akadēmijā Antverpenē, 1939. g. Tomēr rakstniecība Ernas Ķikures mūža pēdējo pāris desmitgadu laikā kļuva par viņas galveno māksliniecisko izpausmi.
Rakstniece mirusi šā gada 1. janvāri Kalgarijā, Kanādā.
——————————————————————————————–
Ļaudonas Vēstis – 2004.
Atceroties Ernu Ķikuri-Dzelmi
Līga Calmāne
Pagājušā gada 1.janvārī 96 gadu vecumā Aizsaules ceļos aizgāja mūsu novadniece, rakstniece, dzejniece, māksliniece. Mira tālu no dzimtās Latvijas – Kanādā Kalgari. Tur palika dzīvot viņas meita Inese Birztin [sic]. Citēšu rindas no Ineses kundzes vēstules, kas atceļoja uz Ļaudonu pagājušā gada janvārī:
“Paldies par Jūsu vēlējumiem, tos lasīju mammai, un viņa par tiem priecājās. Šoreiz no mums bēdīgas ziņas – mamma (Erna Ķikure-Dzelme) nomira Jaungada dienā. Viņa saslima pirms Ziemassvētkiem, tad uzlabojās, bet tomēr neizturēja. Viņai bija 96 gadi. Vēlreiz ļoti sirsnīgi saku paldies par apsveikumiem. Tie mammai bija ļoti nozīmīgi. Es domāju, ka viņa vēl vienmēr cerēja, kaut kā viņa vai mēs (meitas) varētu atgriezties Latvijā – Ķikuros. Un varbūt, ka mana māsa Dzidra, un ja ne viņa, tad varbūt viņas dēls Tālis…” Šajā sūtījumā saņēmu arī retu dāvanu – fotogrāfiju, kurā E. Ķikure-Dzelme redzama 2002.gada augustā uzņemta kopā ar meitu Dzidru.
Otra meita Dzidra Mitchell man raksta no Austrālijas Paddingtonas. Sarakstē uzzināju, ka Dzidras kundze ir māksliniece, kas ražīgi strādā, gatavodama savu darbu izstādes, arī Sidnejā. Viņa atzinīgi izsakās par mūsu avīzīti: “Paldies par avīzēm! Bija aizkustinoši ieraudzīt to rakstu par mammu tādā vietā, kur rāda tik daudz par dzīvi un visādām darbībām un interesantiem notikumiem. Kā viņa būtu gribējusi redzēt visu to, kas tur jums notiek Ļaudonā!”
Māsas ir izteikušas vēlēšanos guldīt mammas pelnus Ļaudonas kapos, blakus rakstnieces tēvam. Šogad, ja viņu materiālās iespējas to atļaus, viņas gribētu atbraukt.
Noslēgumā dzeja no E. Ķikures-Dzelmes grāmatas “Artava”:
Vīzija
Rudens koks
———————————————————————————–
Atgriežas rakstniece un viņas lietas
Dace Zvirgzdiņa
Ļaudoniete, rakstniece un māksliniece Erna Ķikure (Dzelme, dzimusi Bērziņa) nomira Kalgari (Kanādā) 2003. gada pirmajā dienā deviņdesmit sešu gadu vecumā.
Rakstnieces meita Inese Birstiņa vasaras sākumā Madonas muzejam atsūtīja mātes arhīvu un personīgās lietas, iesaiņotas piecās kastēs. Dienasgrāmatas ar ikdienas gaitu aprakstiem, izjūtām un tobrīd sacerētiem dzejoļiem, stāsti rokrakstā, pēc tam pārrakstīti ar mašīnu vai datoru. Piezīmju grāmatiņas. Vēstules. Ļoti palielinātas mīļāko skaņdarbu notis, jo mūža beigās parasta izmēra burtus un notis viņa vairs nevarēja saskatīt, bet joprojām labprāt spēlēja klavieres. Visu materiālu pamatīga izpēte mani vēl gaida. Muzeja krājumu papildinās rakstnieces personīgās lietas – apģērba piederumi, somiņas, apavi, brilles, dažas rotaslietas. Kā mīļa piemiņa līdzi izvadāts izšuvumu komplekts, gatavots un godalgots vēl Latvijā. Rokdarbi strādāti arī 1970.-1980. gados, lai latviskās sedziņas nodotu tautiešu veikalam. Šos priekšmetus pēc izvērtēšanas un apstrādes piedāvāsim apskatei nākamvasar kultūras darbiniekiem – simtgadniekiem veltītajā izstādē.
Savā zemē atgriežas arī pati rakstniece. Trīs dienas pirms 99. dzimšanas dienas – 1. oktobrī pulksten 12.00 – paredzēta viņas urnas apglabāšana Ļaudonas kapos, līdzās 1919. gadā Pļaviņās nošautajam tēvam.
Sestdien pulcēties aicināti visi, kas ir šai dzimtai piederīgi, atceras viņu vai vēlas kaut ko uzzināt par to. Būsim kopā ar abām meitām māksliniecēm Inesi Birstiņu no Kanādas un Dzidru Mitčelu no Austrālijas.
Pēc tam Ļaudonas kultūras namā būs atmiņu stunda. Pirms vairāk nekā desmit gadiem režisors Kārlis Pamše izveidoja scenāriju izrādei pēc Ernas Ķikures vēstulēm Jānim Sarmam un J. Sarmas romāna motīviem. Tajā spēlēja Nacionālā teātra aktrise Māra Zemdega un pats K. Pamše, režisēja Edgars Kramiņš. Šajā dienā viņi cer piedalīties rakstnieces pēdējā godā, gaidām rakstniekus un dzejniekus. Muzicēs paši ļaudonieši.
——————————————————————
Funeral
Kad ilgi tumst, kad lēni diena grimst
rudens vēsumā, vakara vējā,
ilga gaidīšana vieno bijušo ar nebijušo.
Erna Ķikure
Erna Ķikure
(dz. Bērziņa, prec. Dzelme)
1906.gada 4.oktobrī Ļaudonas pagasta Ķikuros –
2003.gada 1.janvārī Kalgari, Kanādā
Apbedīšana Ļaudonas kapos
2005.gada 1.oktobrī
Mācītājs Ingus Dāboliņš
*****
Piemiņas stunda Ļaudonā 2005.gada 1.oktobrī
Atkal ceļas, uzplaukst, uzbirst, uzzied
putnu bari vakara debesīs
rudens aizlidošanas stundā.
E. Ķikure
Kur paliec tik ilgi?
Sapnis
Tur
Mana ceļa akmeņu raksts
Rudens saule krīt uz rokām
Un ko es varu teikt?
Erna Bērziņa dzimusi 1906.gada 4.oktobrī Ļaudonas pagasta Ķikuros. 1924.gadā beidz Madonas vidusskolu, 1932.gadā Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Vienlaikus mācās klavierspēli Tautas konservatorijā.
1932.-1940.g. zīmēšanas skolotāja Ilūkstes vidusskolā, pēc tam Ļaudonas un Sāvienas pamatskolā. 1941.g. apprecējusies ar Jāni Dzelmi.
1944.g. vasarā kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Vāciju.
1949.-1983. dzīvo Austrālijā.
1983.-2003. dzīvo Kanādā.
Prozas grāmatas:
Mūsu kaimiņš, 1962.
Kā plūsti, Aiviekste? 1989.
Uz tilta, Ceļa akmeņu raksts, 1990.
Tu prasi patiesu stāstu…, 1991.
Būs skaista diena, 1993.
Mājas un ceļi (izlase), 1996.
Ķikures un Sarmas sarakste, 2 daļas, 1980., 1991.
Dzeja:
Dienas un gadi, 1985.
Artava, 1988.
10 dzejoļi no Ernas Ķikures, 1995.
{Vecā tēva gredzens ar debeszilo akmeni ceļojot pazuda.[…] Varbūt uz vecā tēva zemi…
No tēlojuma “Vecā tēva gredzens”}
Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdas, tas ir – skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt; nenoniecināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā.
E. Ķikure
———————————————————————–
Diena (Rīga), Kultūra 13.10.2005
Āboli ar prātu un sirdi – sleja
Laima Muktupāvela, rakstniece,
Šogad dāsns ābolu gads. Svētība un sodība vienlaikus. Vienus es izbēru komposta kaudzē, citus rūpīgi saliku kastēs, krāvu pagrabā. Meita jautāja: “Mammu, bet kā tu zini, kurš ir kompostābols, kurš kultūrābols, abi it kā līdzīgi?”
Lasot ābolus, man radās dažas pārdomas par saaugušo kultūras dārzā. Par kritērijiem, kā atšķirt vērtības, kā uzminēt lietderību. Kā saprast, kas veido atšķirību starp mazo/viendienīgo un lielo/saglabājamo?
[…]
Lasu ābolus un dusmojos – kurš gan būs svērējs un mērītājs? Vai domubiedru pulciņi, kuriem pieder vara lobēt māksliniekus kādos nekādos medijos?
[…]
Pagājušajā sestdienā piedalījos skumji skaistā brīdī. Ļaudonas kapsētā pārbedījām Kanādā mirušo dzejnieci Ernu Ķikuri. Visticamāk, ka neesmu par viņu dzirdējusi. Uz dzejnieces kapa plāksnes rakstīts: Erna Ķikure, dzejniece. Erna Dzelme, dzimusi Bērziņa. Cik cilvēku tad te apbedīti? Izskatās, pat it kā trīs. Bērziņa bija gleznotāja, skolotāja. Dzelme bija mājsaimniece, Austrālijā nonākušā trimdinieka fermera sieva. Trešā ir dzejniece, kura, lai izbēgtu no garīgas vientulības, rakstīja dzeju. Ernas Ķikures un rakstnieka Jāņa Sarmas sarakste apkopota grāmatā Ķikures un Sarmas vēstules. Grāmata atzīta par kultūrvēsturisku vērtību. Kas latviešu literatūras āboldārzā ir Erna Ķikure, Latvijā gandrīz vai nezināma dzejniece, jo nav baudīti tās augļi? Savrupa mežābele? Viņa bija novērtēta, saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa prēmiju, kas trimdas rakstniekiem bija augstākais apbalvojums, tātad liekama pie tiem labajiem āboliem. Vai tomēr pie kultūrprocesa, pie tiem mazajiem, kas godprātīgi veido burzmu un rosīšanos kultūrlaukā.
Eh, vienas mocības ar āboliem, ne tikai literātiem, bet visiem kuri sevi izpauž radot.
Krāmēju ābolus un šķiroju. Uz aci, ar prātu. Ja ābolam melnums, to kompostā. Ja liels, tad pagrabā. Apskaidrība tomēr atnāca. Sapratu, ka starpība ne jau simts gramos, bet sirdsnojautā.
[…]
—————————————————————————————-
Stars (Madona) 18.10.2005
Rakstniece atgriežas dzimtajā Ļaudonā
Laima Garā
Pirmā oktobra sestdiena mūs sagaida ar pelēku miglu un rāmu klusumu. No Aiviekstes miglas iznirst saule, krīt dzeltenas lapas. Rakstniece, māksliniece, mūziķe, zemniece – Erna Dzelme, dzim. Bērziņa, jeb Erna Ķikure ir atgriezusies atpakaļ dzimtajā zemē. Mazpamazām pie Ļaudonas kapu kapličas sarodas kādreizējie un tagadējie ļaudonieši – meitas Inese Birstiņa no Kanadas un Dzidra Mitčele no Austrālijas, bijušie kaimiņi un radi – Birnīšu un Bleivu ģimenes, pagasta pašvaldības pārstāvji, jauktais ansamblis un skolēni, Madonas muzeja ļaudis. Klusi skan dziesma un fragmenti no rakstnieces darbiem, sveicienus sūtījis Andrejs Eglītis un režisors Kārlis Pamše. Uz kapa gulst ziedi. Pagasta kultūras namā atmiņu stundā aktrise Māra Zemdega lasa fragmentus no Ernas Ķikures sarakstes ar rakstnieku Jāni Sarmu, savos iespaidos dalās režisors Edgars Kramiņš un rakstniece Laima Muktupāvela. Turpat blakus uz galda rakstnieces grāmatas, rokdarbi un dažas piemiņas lietas. Viņa būtu gribējusi parunāties ar visiem šeit sanākušiem. Latvija – Vācija – Austrālija – Kanāda – Latvija. Loks ir noslēdzies, bet tā vidū paliek viņas darbi – grafikas, stāsti, tēlojumi, dzeja, atmiņas. Bagātības, kuras tālāk nest vajadzēs Ļaudonas jaunajai paaudzei – vēstīt visai Latvijai par vēl vienu izcilu personību, par tās devumu latviešu kultūrai.
[photo: Piemiņas brīdis Ļaudonas kapos]
————————————————————————————————
Austrālijas Latvietis 21.03.2007
ERNAS ĶIKURES SIMTGADEI
Sarīkojums ar darbu lasījumiem un vēstulēm lugā.
Juris Krādziņš
SLB Valodas un literārais pulciņš 18. februārī rīkoja literāru pēcpusdienu Ernas Dzelmes Ķikures (1906.4.X – 2003.1.I) 100 gadu dzimšanas dienas atcerei. Alfrēds Siļķēns, sarīkojumu atklājot, norādīja, ka Erna Ķikure kopusi 3 mākslas: mūziku, literatūru un grafiku, bet viņas meitas Inese un Dzidra rūpējās par to, lai viņas darbs nepazustu. Skolotājs un rakstnieks Kārlis Freimanis kādreiz teicis, ka viņas dzejai nevarot pieiet ar parasto mērauklu, un, to ilustrējot, Alfrēds Siļķēns nolasīja dzejoli no krājuma Dienas un gadi (1985):
Dzeja ir kas vairāk,
kā naids un mīlestība,
lai ari –
dzeja ir naids un mīlestība.
Dzeja it kas vairāk,
kā vārdi un doma,
lai ari
dzeja ir vārdi un doma
Dzeja ir kas cits,
kā krāsa un skaņa,
lai ari
dzeja ir krāsa un skaņa.
Dzeja ir vēl kas cits,
kā vien tas,
ko kāds, teikt gribēdams
vārdos satvēris.
Dzeja ir
kā putns no zaļtumsas zara
uz pleca nolaidies,
līdzi runājis.
un aicināja dzejnieces meitu Dzidru Dzelmi-Mičelu (Mitchel) teikt ievada vārdus. Viņa, cita starpā, pieminēja, ka no mātes dzimtā novada ļaudonieši izdevuši grāmatu Es zemes tās, kur ievietojuši Ķikures dzejoļus un tēlojumus, kur pieminēta Ļaudona, pievienojot ari biogrāfiskas ziņas, jo ilgu laiku par viņu neko nav zinājuši. Sidnejas biedrības bibliotēkai nodevusi 5 ārzemēs izdotās grāmatas.
Priekšnesumu daļu iesāka Lija Veikina un Kārlis Gulbergs, nolasot 3 Ķikures tēlojumus no krājuma Būs skaista diena, 1993. Tēlojumā Kaķi, ko nolasīja Lija Veikina, rakstīts par trim. Vispirms par mazu, slimu kaķīti, kas vēl pirms nāves pamurrājis. Cita kaķene, no rīta apgulusies viņai, gultā guļot, uz krūtīm, it kā modinādama darbam. Vēl cits, pieklīdis kaķis, kā draugs sēdējis kādu soli no viņas ārpus mājas un kā draugs vērojis to pašu ielu. — Tēlojumā Meži, ko lasīja Kārlis Gulbergs, pieminēti gan “lepni meži, kas klāj kalnus, kāpj līdz sniegiem, bet ar laipnībām skopi”, gan “mazie, tukšie Anglijas meži”, kam “īss zaļums, bāls saules retums”; “Austrālijas saules un uguns liesmu tik bieži dedzinātie meži… ar visām to slēptām, neieraugāmām briesmām”; bet Latvijas meži ir silti kā mājas, kas “pacienāja ar melleņu pilnām mētrām, ar brūkleņu ķekariem uz sūnām, dažreiz ar augstiem, gatavu ogu pilniem aivieksteņu zariem.” Beidzot, Lijas Veikinas lasītais tēlojums Saules puķes, kuras bērni zīmē lielas, par visu lapu ar mazu namiņu un cilvēkiem atlikušajā, apakšējā lapas stūrītī. Šīs vasaras saules puķes arī ir lielas un, liekas, “pāri galvai, pāri jumtam, pāri pilsētas tornim”.
Sekoja video lentē uzņemta aktiera Kārļa Pamšes luga par Ķikures un Sarmas saraksti. Šī luga Latvijā vairākkārt rādīta uz skatuves, tad uzņemta videolentē jau 1992. gadā. Sarakste ar Sarmu Ķikurei sākusies, kad viņa 1953. gadā sāka iesūtīt Austrālijas Latvietim savus literāros darbus un, tā kā Sarma bija literārās daļas vadītājs, tie nonāca uz viņa galda. Lugā Kārlis Pamše tēloja Sarmu, bet Māra Zemdega Ķikuri. lespraudumos ar skatiem no Sarmas romāna Rotaļa bez noteikumiem Kārlis Pamše tēloja inženieri Herbertu Galakrodznieku, bet Māra Zemdega viņa sievu Tintiju. Filmas garums — 70 minūtes.
Filmas/lugas sākumā Kārlis Pamše pastāstīja par abiem rakstniekiem. Latvijā viņus, šķiet, vairs neatcerējās. Abu vēstules viņš sācis lasīt, kad teātra kritiķe Skaidrīte Rubene viņam atsūtījusi grāmatu no San Francisko Kalifornijā. Tālāk viņš paskaidro, ka abi ir mākslinieki, bet pēc sirds aicinājuma rakstnieki. Kārlim Pamšem ar Kalniņu bijušas subjektīvas attiecības, un Sarmas dēls Sigurds bijis draugs. Pēc kara meklējis, kur viņš palicis. Ķikures vārds bijis svešs, bet to, ko vēstulēs lasījis, Kārlis Pamše nav varējis aizmirst: “Es mīlu to, kas man nav, un tas man palīdz pārciest to, kas man ir.” Kā nepiepildāms sapnis viņai licies pirmās grāmatas izdošana. Sarma viņu vēstulēs mierinājis, ka viņam pašam bijis jau 70 gadu, kad iznākusi pirmā grāmata. Aktrisi Māru Zemdegu interesējusi Ķikures personība, kas glezno, bet brīvā laikā raksta. Rakstnieks Oļģerts Rozītis par Sarmu teicis: “Sarma nav salmu kūlis, bet ir dzirkstele, kas aizdedzina mežu.” Jau pirms pāris gadiem (no lugas izrādīšanas laika) Kārlis Pamše zinājis, ka Sarmas vairs nav, bet nav zinājis, ka Ķikure dzīvo Kanādā. Tur viņa saņēmusi Jāņa Jaunsudrabiņa balvu (1991), bet Sarmam jau agrāk piešķirta PBLA Tautas balva (1965). Abi sapņojuši par to, lai viņu darbus lasītu Latvijā.
Lugai sākoties, abi viens otram stāsta izvilkumus no vēstulēm par savu dzīvi un darbu literatūra. Vēstules ir ari kā pašatklāšanās. Sarma raksta: “Vai nerakstu ar panisku steigu tāpēc, ka gribu izbēgt no vientulības… Kad Jūs sastapu Daugavpilī (mākslas izstādē), biju jau uzrakstījis relatīvi daudz.” Kamēr Sarma sūdzas par vientulību, Ķikures nelaime ir laika trūkums, jo jāstrādā vīra farmā: “un jāgādā par vīru, divi meitenēm, suni, kaķi, govi, vistām, pupām, zirņiem… Gribētu brīvu laiku sev, tikai dažas stundas. Apskaužu Jūs, Jums ir brīvas stundas.” Tad Sarma viņai pārmet, ka viņu uzskata par laimīgu: “Ilgus gadus nodzīvoju Vācijā. Manas dzīves biedre sasirga. Viņu māca drausmīgas bailes. Man vajadzēja no visiem to slēpt, lai viņu neievietotu kādā iestādē. Tad viņa pati sevi atbrīvoja no dzīves. Jaunākais dēls jau bija Austrālijā, vecākais Amerikā. Es turu sevi par vainīgu, ka nepratu novērst šīs dvēseles bojā eju.” Ķikure savukārt pastāsta par savu tēvu: “Es tēvu ļoti mīlēju, vairāk par māti, varbūt tādēļ, ka māte jau vienmēr bija tuvumā. Tēvu nošāva lielinieki 1919. gadā. Māte metusies uz Daugavu, bet kundze, kas viņai bijusi līdz, to atvedusi atpakaļ.” Atrasta tēva atvadu vēstule: “Ceļš no tiesas nama līdz kapam vienaldzīgs. Mirstu nevienam nekā ļauna nenodarījis”. — Tas mazai ilustrācijai no lugā izmantotām vēstulēm. Pa starpām, it kā uzjautrināšanai, skati no Gala krodznieku pāra brauciena uz Sveķu viesībām, kur automobilis iestīgst smiltīs, un atpakaļ, kad Herberts, no to izkāpis, nomaldas un never atrast savu māju un Tintiju.
Filmas nobeigums traģisks. Vispirms jau Sarma kādā vēstulē raksta par ļaunām priekšnojautām. Ķikure raksta Sarmam, ka saņēmusi godalgu par grāmatu, bet sūdzas, ka neesot no viņa saņēmusi vēstuli. Tad Sarma viņai aizraksta dienā, kad miris viņa dēls, laikam ar sirdstrieku un piemetina: “Esmu tagad viens. Nezinu, kur lai eju, ko lai daru, nav neviena, kurp aiziet.” Tās pašas dienas pievakarē nosūta Ķikurei otru vēstuli, kur stāsta, ka neraksta, lai saņemtu mierināšanas vārdus, jo tos jau daudzi teikuši. “Zinu, ka Jūs pie manis nekad neatnāksit, kaut gan šo atnākšanu visvairāk gaidu. Labāk negaidīt, nekā sagaidīto pazaudēt. Es nezinu vairs, it nekā vairs nezinu.” 10. maijā Ķikure raksta atbildi, ka saņēmusi abas vēstules un baidās, ka nezinās vārdus, kas nesāpinātu: “Lūdzu Dievu, lai Jūs nesabruktu. Jūs man esat vajadzīgs. Cik briesmīgs ir attālums. Es gribētu pie Jums aiziet, bet es Jums rakstīšu katru dienu… Visa dzīve ir mūžīga atvadīšanās un arī mūžīgs ceļš tālāk… Un tagad es Jums spēlēšu Mocartu.” Abi aktieri paklanās viens pret otru un luga beidzas. Salīdzinājumā redzams, ka lugas autors saliedējis rakstīto no dažādām vēstulēm un dažādiem notikumiem, kas ne vienmēr ir chronoloģiski pamatoti, bet derīgi lugas dramatiskajam kāpinājumam un noslēgumam.
Starpbrīdim sekoja literārās pēcpusdienas otra daļa, kurā uz ekrāna projicēja Ķikures grafikas darbus un fotoattēlus no viņas dzīves ar ģimeni un tās atsevišķiem locekļiem gan Latvijā, gan vēlākos gados, tāpat draugus un pazīstamos, no dzīves gaitas. Pat viņas klavieres, kas aizvestas, viņai pārceļoties, uz Kanādu. Par pašas dzīves notikumiem gadu gaitā viņas meita jau bija pastāstījusi senioru sanāksmē pagājušā, 2006. gada 13. oktobrī un to vairs neatkārtoja. Šī piemiņas diena bija veltīta viņas darbiem un ar tiem saistīto sarakstīšanos ar Sarmu. Videolentas un fotoattēlu projicēšanu pārraudzīja Rūdolfs Nemme.
[Foto: Ojārs Greste.
no kr. Kārlis Gulbergs, referente Dzidra Dzelme – Mičele, Lija Veikina un Rūdis Nemme]
——————————————————————————————–
Treji Vārti 01.04.2007
ATCERĒSIMIES ERNU ĶIKURI DZELMI
Dace Zvirgzdiņa.
2003. gada 1.janvārī no šīs pasaules atvadījās Erna Ķikure-Dzelme, dzimusi Bērziņa. Viņa ilgus gadus bija žurnāla Treji vārti līdzstrādniece un viņas darbi, galvenokārt stāsti un tēlojumi, bieži bija lasāmi šai žurnālā. Erna Ķikure dzimusi 1906. gada 4.oktobrī Ļaudonas pagasta Ķikuros. 1924. gadā beidz Madonas vidusskolu, 1932. gadā Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Vienlaikus mācās klavierspēli Tautas konservatorijā. Tā tad – vispusīga māksliniece. Tomēr plašākai latviešu sabiedrībai viņa kļuva pazīstama kā rakstniece. No 1949. gada līdz 1983. gadam dzīvo Austrālijā, bet no 1983. līdz 2003.gadam Kanādā. Pateicoties viņas meitai Inesei Birstiņai, Treju Vārtu redakcija ir saņēmusi labu informāciju par viņas guldīšanu dzimtā pagasta kapsētā, kā arī par viņas pēdējā laika dzīvi un darbiem Kanādā. Turpinājumā pārpublicējumi no izdevumiem dzimtenē.
Atkal ceļas, uzplaukst, uzbirst,
uzzied putnu bari vakara debesīs
rudens aizlidošanas stundā.
Erna Ķikure
Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu
dzīvojusi, ja nebūtu trimdas, tas ir – skatīties
svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem,
vērtēt, atzīt un iemīlēt; nenoniecināties noliegumā
un nepazust apbrīnošanā.
Erna Ķikure.
Ļaudoniete, rakstniece un māksliniece Erna Ķikure (Dzelme, dzimusi Bērziņa) devās Aizsaules ceļos 2003. gada pirmajā dienā 96 gadu vecumā.
Rakstnieces meita Inese Birstiņa vasaras sākumā Madonas muzejam atsūtīja mātes archīvu un personīgās lietas, iesaiņotas piecās kastēs. Dienasgrāmatas par ikdienas gaitu aprakstiem, izjūtām un tobrīd sacerētiem dzejoļiem. Stāsti rokrakstā, piezīmju grāmatiņas, vēstules, ļoti palielinātas mīļāko dziesmu skaņdarbu notis, jo mūža beigās viņa labprāt spēlēja klavieres. Kā mīļa piemiņa līdzi izvazāts izšuvumu komplekts, gatavots un godalgots vēl Latvijā…
Savā zemē atgriežas arī pati rakstniece. Trīs dienas pirms savas 99. dzimšanas dienas — 1.oktobrī, plkst 12:00 — paredzēta viņas urnas apglabāšana Ļaudonas kapos, līdzās 1919. gadā Pļaviņās nošautajam tēvam.
Sestdien pulcēties aicināti visi, kas ir šai dzimtai piederīgi, atceras viņu vai vēlas kaut ko uzzināt par rakstnieci. Būsim kopā ar abām meitām — Inesi Birstiņu no Kanādas un Dzidru Mitčelu no Austrālijas.
Pēc tam Ļaudonas kultūras namā būs atmiņu stunda. Pirms vairāk nekā desmit gadiem režisors Kārlis Pamše izveidoja scenāriju izrādei pēc Ernas Ķikures vēstulēm Jānim Sarmām un J. Sarmas romāna motīviem. Tajā spēlēja Nacionālā teātra aktrise Māra Zemdega un pats K. Pamše, Edgara Kramiņa režijā. Šajā dienā viņi cer piedalīties rakstnieces pēdējā godā. Gaidām rakstniekus un dzejniekus. Muzicēs ļaudonieši
Prozas grāmatas: Masu kaimiņš (1962), Kā plūsti Aiviekste? (1989), Uz tilta, Ceļa akmeņu raksts (1990), Tu prasi patiesu stāstu (1991), Būs skaista diena (1993), Mājas un ceļi (Izlase 1996), Ķikures un Sarmas sarakste, 2 daļas (1980-1991)
Dzeja: Dienas un gadi (1985), Artava (1988), 10 dzejo|i no Ernas Ķikures (1995)
[photo — portrait from funeral pamphlet]