1959-1965 (Ķikure/Kikure)

Latvija 19.01.1957
Austrālijas chronika
PRESES BIEDRĪBAS GODALGU BIRUMS

Preses biedrības Austrālijas kopa godalgoja literārās sacensības darbus. Stāstu grupā 1. godalgu saņēma E. Ķikure Sidnejā par stāstu Mūsu kaimiņš, otro godalgu ieguva Aina Neboisa Melburnā par darbu Pēdējais ceļojums, bet trešo — Erna Lēmane Melburnā par darbu Lizete. Dzejā 1. godalgu ieguva Andrejs Iksens Brisbanē par poēmu Marokas Baigais, otro godalgu saņēma Inārs Brēdrichs — Variācijas par tēmu un trešo Māra Kalniete par 2 liriskiem dzejoļiem.

——————-

Austrālijas Latvietis 09.01.1958
AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU 7. KULTŪRAS DIENU SARĪKOJUMOS ADELAIDĒ lERADUŠIES PĀRI PAR 7000 APMEKLĒTĀJU. TO VIDŪ ĻOTI DAUDZ JAUNATNES
No dzirksteles top liesma
A. Zariņš

LITERĀRAJĀ PĒCPUSDIENĀ M. Biezaite īsā referātā klausītājus iepazīstināja ar latviešu rakstniekiem un rakstniecību Austrālijā. Melburnas viešņas Ernas Lēmanes iejūtīgām dzejām autores lasījumā sekoja Teodora Tomsona uzstāšanās. Viņš skandēja slavas dziesmas Virzas un Medeņa zemei, mūsu Latvijai un varoņu varonībai, krievu tanku kāvējiem, kuru nāvi iezīmē tikai karstās asinis, kas kā sarkanas samtenes sabērtas sniegā. Kārļa Ābeles apbrīnojami skaidrā dikcijā lasītās balādes suģestēja klausītāju pilno zāli. Jāņa Sarmas rezignācijas apdvestos trioletus un elēģijas klausoties, bija jādomā par nobriedušu kviešu druvu, bet Ernas Ķikures Pasaka par nelaikā aprakto rādīja, ka autore meklē jaunus izteiksmes ceļus.

——————————

Austrālijas Latvietis 09.01.1958
12 JAUNI VĀRDI
LITERĀRĀ PĒCPUSDIENA KULTŪRAS DIENAS ADELAIDĒ

E. P.

Žēl, ka sarīkojumā nebija varējusi ierasties Erna Ķikure no Jaundienvidvelsas. Viņas īpatnēji veidoto Pasaku par nelaikā aprakto lasīja L. Kukura.

—————————————–

Laiks 15.01.1958
PIETICĪBA AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU LITERĀRAJOS JAUNDARBOS
GODALGAS JAUNIEM AUTORIEM DAIĻLITERATŪRĀ
Melburnā (A. sm.) — Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas organizētajā literārā jaundarbu sacensībā Austrālijā dzīvojošiem autoriem 1957. g. nebija neviena tāda darba, kuram žūrijas komisija varētu piešķirt paredzēto 1. godalgu. Bija iesūtīti 18 darbi.
Otro un trešo godalgu — 20 austrāliešu mārciņas — sadalīja starp 2 autoriem. Balvas tika Ernai Ķikurei par stāstu Megpaja dziesma un Osvaldam Lācim par poēmu Barons. Megpajs ir Austrālijas iezemiešu putns — līdzīgs Latvijas žagatai. Atzinības balvas piešķīra Ainai Neboisai par stāstu Kādas mīlestības stāsts un Rūtai Atvasarai par lirisku dzejoli Dzīrotāji. Žūrijas komisijā, kas darbus godalgoja, rakstnieks J. Sarmas vadībā darbojās Z. Bārda, G. Brēmanis, Lūcija Kalniņa un Austra Tamuža.
Nav gluži tā, ka Austrālijā nebūtu jaunu autoru. Pēdējās kultūras dienās Adelaidē referātā literārajā pēcpusdienā E.[M.?] Biezaite teica, ka aizvadītajos 4 gados Austrālijā dzīvojošajiem literātiem klāt nākuši 12 jauno vārdi.
Rakstveida vēlēšanās Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas valdē nākamajiem 2 gadiem ievēlēti Ed. Pranks, Z. Bārda, J. Raitums, A. Zariņš, V. Ķirps un V. Mežaks, bet revīzijas komisijā — K. Nīcis, A. Gārša sen. un Erna Lēmane.

—————————–

Latvija 18.01.1958
Piektā kontinenta priekšzīme
KULTŪRAS DIENĀS AUSTRĀLIJĀ 600 AKTĪVO DALĪBNIEKU

Valdis Līvs

„Ap mums kā bērzu birze šalc jaunatne, kura uzņēmusies veikt mūsu darbu un cīņu nākotnē”, teica prof. K. Ābele, atklājot Austrālijas latviešu 7. kultūras dienas Adelaidē. 
…
Latviešu literatūras cienītāji 29. dec. pulcējās rakstnieku pēcpusdienā. Šādi sarīkojumi, kā zināms, nekad nav varējuši lepoties ar kuplu apmeklētāju skaitu, bet šoreiz nelielā zālē pulcējās ap 300 klausītāju, un tā bija pilna līdz pēdējai vietai. Referātu par mūsu rakstniecību Austrālijā sniedza M. Biezaite. Savas Jaunākās dzejas lasīja Erna Lēmane, publikai izlūdzoties piedevas. Teodors Tomsons iespaidīgi pasniedza garāku dzejas darbu — Dramatiska septima. Kārlis Ābele deklamēja savas balādes, bet Jāņa Sarmas trioletas un elēģijas noskandēja Lonija Kukura. Proza bija pārstāvēta tikai ar vienu īsāku Ernas Ķikures stāstu. Rakstnieku pēcpusdienas noslēgumā Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas priekšnieks Eduards Pranks paziņoja jaundarbu sacensībā godalgoto vārdus. Piedalījušies bija 18 autori. Pirmo godalgu nepiešķīra nevienam, bet otro saņēma Erna Kikure, trešo — Osvalds Lācis par liriku. 

————————-

Laiks 14.02.1959
Rakstnieks bez savas „zvaigznes”
Arnolds Šmits.

JĀNIM SARMĀM 21. FEBRUĀRI 75 MŪŽA GADI

Mūsu jaunāko rakstnieku saimi vērtējot J. Sarma saka: „Austrālijā mums ir nobriedis dzejnieks — Raits Birkmanis. Vēl lielas dotības arī Ernai Ķikurei. Ināram Brēdricham, Eduardam Silkalnam un Ellai Kreišmanei kāpēc žēl, ka pēdējā pārtraukusi rakstīšanu. Jaunajiem var pārmest tikai vienu lietu — tie par maz raksta”.

————————-

Austrālijas Latvietis 09.05.1959
Vienreizības skaistums
J. SARMAS ESEJA PAR STĀSTNIECI ERNU ĶIKURI


Rakstnieki savus pienākumus allaž sapratuši dažādi. Nekad nav trūcis autoru, kas domājuši, ka zina kādas reliģiskas, zinātniskas vai politiskas patiesības un uzskatījuši par pienākumu tās savos darbos aizstāvēt vai mazākais apgaismot. Vēl vairāk — sākot ar senajiem laikiem, līdz pat mūsu dienām bijuši rakstnieki vai dzejnieki, kas uzskatīti par praviešiem, jeb mazākais paši sevi turējuši par tādiem un tāpēc domājuši, ka viņu pienākums vadīt kādu sabiedrību vai tautu pretī kādai viņiem zināmai vai mazākais ticētai nākotnei, vai arī aizstāvēt kādu tagadni. Šo ieviržu autoru nolūks vai nu skaidri apzināts vai dažkārt tikai nojausts, arvienu ir — k a l p o t ar savu talantu un spējām kādiem objektīviem mērķiem, ārpus viņu pašu tīri individuālās pasaules. Indivīda personības suverenitāte šī novirziena autoriem šķitusi mazāk svarīga nekā viņu darba kolektīvā nozīmība. Šo principu allaž savā labā centušies izmantot dažādi politiskie režīmi, piespiežot rakstniekus kļūt par nožēlojamiem kādu zināmu politisku ideālu vergiem.

Bet visos laikos un visos apstākļos arvien radušies arī autori, kas pakļaušanos jebkādiem ārējiem mērķiem uzskatījuši par nāves grēku un augstāk par visu turējuši indivīda suverenitātes principu. Šo rakstnieku pārliecība visos laikos palikusi arvienu tā pati un proti, ka viņu tiesības, pienākums un mērķis ir tikai atklāt savas tīri individuālās pasaules patiesības, atstājot zinātnisko, filozofisko, reliģisko, politisko etc. problēmu risināšanu attiecīgo disciplīnu arodniekiem. Vispār kalpošana jebkam vai jebkādā veidā šīs ievirzes rakstniekiem ir nesaprotams un tāpēc nepieņemams jēdziens. Mākslinieciskas radīšanas darbs viņiem nav vērsts ne pret kādu objektīvu mērķi, tas pakļauts tikai savai iekšējai mērķtiecībai un ir indivīda dzīvības procesa izpaudums. Tāpat kā cilvēks elpošanas procesu jūt kā savas dzīvības nepieciešamību, bet ne kā darbību, kuras mērķis izvadīt no organisma ogļskābo gāzi, tāpat arī šīs ievirzes mākslinieki savu darbu j ū t kā nepieciešamu tās sava indivīda būtības daļas izpaudumu, kur norisinās radīšanas process un kuram nav cita mērķa kā vienīgi kļūt izpaustam ar šādu vai tādu simbolu (skaņu, krāsu, kustību etc.) palīdzību.

Šīs ievirzes rakstnieki, atrazdamies objektīvās pasaules vidū ar tās bezgalīgo lietu, parādību un notikumu pārbagātību, uzņem to visu sevī un pārvērš par savas personības sastāvdaļu. Viņi to ne pārveido, ne apsūdz, ne tiesā, bet izdzīvo kā kaut ko vienreizīgu. Un šis visu lietu vienreizības traģisms viņus pilda ar dziļu godbijību un mīlestību pret šīs vienreizības skaistumu. Viņi sevi jūt par tā daļu un tāpēc nespēj ne nicināt, ne ienīst, ne tiesāt ne vismazāko parādību lietu bezgalībā. Jo kāda gan būtu jēga kaut ko ienīst vai tiesāt, zinot, ka tiklab vislielākā un skaistākā, tāpat kā mazākā vai neglītākā vai ļaunākā lieta ir tikai mirkļa uzliesmojums, mums nezināmas un nepārredzamas cēloņu rindas sekas, kam lemts kļūt par cēloni jaunām sekām, mums nezināmo nākamo paaudžu gaitās. Šīs traģiskās, cilvēkam neizprotamās negrozāmības lieliskums un skaistums var satriekt, bet tas var arī pacildināt un likt, lai cilvēks to vēro ar prieku un apbrīnu.

Šķiet tā, ka stāstniece Erna Ķikure pilnā mērā pieskaitāma šī pēdējā tipa rakstniekiem. Gribētos pat teikt — dzejniekiem, jo visos viņas darbos jūtams nepārtraukts dvēseliska viļņojuma ritms.

Erna Ķikure dzimusi tai Vidzemes novadā, kur latviskas pasaules īpatnības uzglabājušās ilgāk nekā daudzās citās vietās — viņas tēva mājas ir purvu un mežu radītās Aiviekstes krastā. Te viņa nodzīvo bērna dienas un vēlāk, kaut arī saista lielā pasaule, tomēr arvien atgriežas senāk staigātajās takās. Tāpēc visos viņas darbos arī vēl tagad otrā pasaules galā jūtama klusās Aiviekstes pasaules atblāzma. Ernas Ķikures izglītības gaitas norit netraucēti un pēc ģimnāzijas beigšanas viņa mācās Latvijas mākslas akadēmijā, tai pašā laikā jo cītīgi nododamās mūzikas studijām. Beigusi akadēmiju kā grafiķe, Ķikure turpina studijas Beļģijā, apmeklē Parīzi, ceļo pa Eiropu, tad kļūst mākslas priekšmetu skolotāja ģimnāzijā.

Tad — trimda un ar to savienotais smagais maizes pelnīšanas darbs, rūpes par bērniem. Mākslinieka darbu iespējams turpināt tikai aizgūtnēm, īsajos vaļas brīžos. Šai laikā E. Ķikure pievēršas literārai mākslai, iedama to pašu ceļu kā J. Jaunsudrabiņš vai Anši. Eglītis un līdzīgi tiem izmanto to, ko guvusi savā agrākā profesijā par labu jaunajai mīlestībai: prot labi saskatīt to, kam daudzi paiet nevērīgi garām. Varbūt taisni tāpēc viņai nav iesācēju jeb skolniecisku mēģinājumu darbu. Visas lietas viņa vērojusi ar labi skolota grafiķa acīm. Bet mūzika viņu mācījusi uztvert visur skaņas, kas skan tikai nedaudziem. Mūzika cilvēku ieved neredzamā, nojaužamā, bet totiesu varbūt visdziļāk cilvēciski pārdzīvojamā pasaulē. Tas, ko Erna Ķikure raksta, ir viņas pārdzīvots, bet pēc tam konkretizēts, sašaurināts, no muzikālās pasaules plašuma izvests un vārda šaurībā ietverts pārdzīvojuma moments. Viņas darbus lasot lasītājs jūt, ka rakstītais ir arvien tikai kautrīgs priekškara pavērums, pa kuru saskatāma pasaule, kuru rakstniece jūt par savu. Dažreiz tā ir Latvijas lauku, pļavu un debesu plašuma zeme, pa kuru staigā ne sapņoti vai izskaistināti brīnumzemes pilsoņi, bet rakstnieces mīlēti patiesi un reāli cilvēki, kas veidoti ļoti reljefi. Redzam tur tad mazpilsētas jaunkundzi, pašapzinīgus saimniekus un saimnieces, bohēmiskās jaunās mākslinieku audzes pārstāvjus u.t.t. Trimdas sākuma gadi ienes rakstnieces darbā jaunas vides vērojumus — nometņu baraku, slimnīcu atmosfairu. Erna Ķikure tai pieiet ar to pašu iekšējā vērojuma izgaismojumu. Nāk un iet vai nu sveši, vai pašu latviešu cilvēki ar savām rūpēm, nelaimēm un postu, gan sūdzēdamies, gan slēpdami sevi aiz viegla humora. Rakstniece neliek saviem tēliem vaimanāt, izplūst dzīvnieciski skaļā afektācijā. Lasot arvienu jūt, ka neizteiktais, rindu starpā nojaužamais ir lielāks, dziļāks, sāpīgāks nekā pateiktais.

Austrālijas kontinents ar savām īpatnībām, kas mums šķiet tik neparasts, Ernu Ķikuri nenomāc kā daudzus citus. Viņa paliek tā pati vērotāja un mīlētāja ar aso grafiķes skatu arī šeit. Te ir tāpat skaisti rīti un vakari kā dzimtenē, te tā pat svaigi un spēcīgi elpo ar traktoru apartie lauki, tāpat tiem pāri slīd mākoņi. Tāpat te arī dzird putnu dziesmas, redz veselu dzīvnieku pasauli, var vērot daudz ziedu. Ķikure prot to visu vērot un iesaistīt savā pasaulē. Tur darbojas tagad Austrālijas īpatnējais mežs, melnā čūska, megpaja u.t.t Un tā visa vidū arī nedaudzi cilvēki; tā ir ikdiena, pieskaitot tai arī personīgās dzīves rūpes, nav lielu dienu, nav svētku. Tikai vakaros nedaudzi brīži kļūst ziedoti mūzikai. No visa tā kopā rodas tas, kas lasāms Ernas Ķikures Austrālijā rakstītajos darbos. Parasti tie ir īsi, acumirkļa radīti tēlojumi, atsevišķas dienas grāmatas lapas, vēstules — jā, arī katra Ķikures vēstule ir literārs darbs. Ja to visu apvienotu, tad rastos skaists, liels eps — kādas dvēseles stāsts. Tajā ietilptu arī Ķikures garākais šeit rakstītais stāsts Mūsu kaimiņš, kuru LPB rīkotajā literārajā sacensībā godalgoja ar pirmo godalgu. Ir žēl, ka šo darbu nebija iespējams publicēt. Ja tas tā būtu noticis, tad rakstniece ar to būtu ieguvusi redzamu vietu nevien tikai Austrālijas jauno rakstnieku starpā.

Tomēr mēs negribētu zaudēt cerību, ka Ernai Ķikurei reizi izdosies atbīdīt visus lielos un mazos „bet”, kas nomāc tik daudzus labos nodomus, un kļūt par to, kam viņai jābūt.

——————————————————-

2. janvārī, 1960.g. Sidnejā, Latviešu namā, satiekot kādā sarīkojumā Pētersone teica:

„…Kā es lasu un priecājos par katru rindu… Un tad ieraugu – Dzelmes kundze!”
„Vai Jūs pirms tam, nezinājāt?”
„Nē, nē. Es tā priecājos…”

2. janvārī, 1960.g. Sidnejā, Latviešu namā godalgas dalot,

…iznāca mazs, sasarcis, paresns vīrelis, „Bārda” viņš norūca un tad deva to vēstuli:

„Dienas grāmatas lapas, nedēļas piezīmes,” viņš sastostījās, nepieņēmuši kā stāstu (visi it kā atvainojās) un tā visām trim dāmām – izdalījuši vienādi, (pa 15 mārc. katrai). Par Neboisi viņš teica:
„…Jā, ko tā, (no galvas) nu var sadomāt. Tā neiznāk… Jums citādi. Jums Dieva dāvana…”

———————————————————


Laiks 13.01.1960
Kupls godalgu birums
APMEKLĒTĀJU SKAITS AUSTRĀLIJAS KULTŪRAS DIENĀS PIEAUG

…
Vakara noslēgumā paziņoja godalgotos LPB un «Austrālijas Latvieša” literārajā sacensībā, kur vienāda lieluma godalgas 15 mārc. saņēma 3 dāmas: Erna Ķikure, Babete Blicava un Aina Neboisa.

———————–

Londonas Avīze 08.07.1960
Pirmās rakstnieku dienas Austrālijā
Ed. Šmugajs.

Sidnejā Austrālijā laikā no 10. līdz 12. jūnijam notika pirmās latviešu rakstnieku dienas šai kontinentā.
…
Un, kaut ar mazu nokavēšanos, it kā Lala ielas viesnīciņā uz satikšanos ierodas arī Erna Ķikure, daudzu mūzu mīļotā, lai ar savu rindu zemdegu iedegtu uguni klausītāju sirdīs.

———————————-

Austrālijas Latvietis 11.02.1961
AUSTRĀLIJAS LATVIEŠA DZEJAS RAŽA 1960. GADĀ
K. Freimanis

E. SILKALNS, G. PĻAVKALNS, I. LINDBERGS, I. BRĒDRICHS, K. ĀBELE JUN., E. LEJA, E. ĶIKURE, T. TOMSONS, K. ĀBELE SEN, J. SARMA, A. IKSENS, R. BIRKMANIS

ERNA ĶIKURE
nepieder tiem, kas pasīvi novēro apkārtni un tad reģistrē savas jūtas. Viņa ir aktīva. Ir tā, it kā viņa dzejojot radītu pati savu īstenību, ne fantastisku, kā sirreālisti, bet vienreizēji subjektīvu. Jūtas valdonīgi dominē viņas dzejā, bet dzejniece arī zina, ka pārdzīvojums zaudē vitalitāti, ja mēs pilnīgi attālinājāmies no apkārtnes. Starp to, ko viņa jūt, un to, ko viņa uzņem ar redzi, dzirdi un tausti, ir sasniegta īpatnēja proporcija. Jūtas viņas dzejai dod vitalitāti, īpatnēju viengabalainību, kurā neviens vārds un teikums nav “galvenais”, bet visi kopā, kā mozaīka, rada atmosfairu. Reizēm šī noskaņa ir muzikāla un delikāta, bet reizēm vitalitāte, eksplozīvais elements izmisuma veidā laužas uz āru, gluži kā angļu dzejnieka Hopkinsa “briesmīgajos sonetos.”

Ceļa nav.
Nav kur iet.
Visi vārti ciet.
Krūmi augstu aug.
Zemi nožņaudz saknes.


Dabīgi, ka Ķikure nelieto nedz konvencionālās, nedz modernās dzejas formas. Forma viņai veidojas pārdzīvojuma brīdī no „tā visuma”, kas pašreizējā brīdī jāizsaka. Kad dzejolis uzrakstīts, tam vairs nevar neko ne pielikt, ne atņemt, jo tad tas vairs neizteiktu sākotnējo pārdzīvojumu. Kā tāda viņa ir krass pretstats piem., T. Tomsonam, kas savu pantu slīpē un slīpē. Apkārtne, vienalga, vai tā būtu dziļā debess aka vai lietas tepat ap mums, ir tukšums, kamēr to neapaugļo silta sirds.

Tukšumu zem rokas ņemu,
Mēms tas ir un kurlis,
Pacietīgs iet blakus.
Nedzirdēdams klausās,
Nerunādams atbild.
Atbild tik, ko saku,
It kā stulba atbalss.


Šo dzejoli varam tulkot dažādi. Tā, piem., tukšums var tikpat labi nozīmēt visu mūsu mechanisko laikmetu. Ķikures dzejai ļoti bieži ir šis stiprais zemteksts. — Lasītājs būs jau pamanījis tādu kā kontrolētu valodas dekadenci Ķikures dzejā (kurlis, stipris, stuibis). Tie ir vārdi, kādus rakstniece pati lieto, un tā kā vārds kalpo tikai, jūtu izteikšanai, tad pārgrozīts (literāri pieņemtais) vārds var pilnīgi neatspoguļot to, kas notiek „dzīvajā vilnī, kas apziņā šūpojas.” Ja Ķikurei dzejolis neizdodas, tad tas ir slikts ļoti īpatnējā veidā — kad valodai neizdodas izteikt to, ko dzejniece pārdzīvo. Bez tam, jūtas ir kā akvārijs, kurā pa daudz vadiem ieplūst vienā laikā ūdeņi dažādās krāsās, jaucas un jaucas — raksturīgāko var arī nenotvert.

Apgalvo, ka dzejai, kas balstās galvenokārt uz jūtām, nav iespējams progress, jo jūtas var tikai vēl vairāk sakāpināt — līdz nedabīgai intensitātei, vai arī var ļaut tām iet mistikas un dīvainības ceļus, kā piem., Koleridžs un mūsu pašu Ziemeļnieks. Vienīgais ceļš ārā no šī loka ir iesaistot palīgā meditāciju. Šķiet, ka dzejniece pašreiz ir uz šī ceļa.

———————————————–

Austrālijas Latvietis 21.01.1961
Visur deg
AIZVADĪTO KULTŪRAS DIENU DZIRKSTELĪTES

Jēkabs Kalējs

Kad Sidnejas rakstniece Erna Ķikure šķirās no KD, tā savai Melburnas saimniecei, otrai rakstniecei — Ellai Kreišmanei pateicībā teica: „Melburnā bija ļoti jauki — es nevīlos nevienā vietā un viss patika. Izjutu pat tā kā Kurzemes sētas viesmīlību. Braucot pāri Jarras upei uz Botānisko dārzu un skatoties no tilta uz ūdeņiem, šķita, ka kuģīši peld uz Jelgavu.”

————————-

Austrālijas Latvietis 28.01.1961
BIEDRĪBAS UN SARĪKOJUMI SIDNEJĀ

29. janvārī pl. 19 latviešu namā literārais vakars veltīts Ernai Ķikurei- Referents Kārlis Freimanis. Piedalās autore, Lija Gailīte, Zeltīte Nīce un Vaira Stauģirde.  Gleznu skatē Ernas Ķikures-Dzelmes grafikas. 

—————————

Austrālijas Latvietis 11.02.1961
Latviskais neapklust, bet veidojas
K. FREIMANIS SIDNEJĀ REFERĒ PAR ERNU ĶIKURI LITERĀRAJĀ VAKARĀ

Ed. Šmugajs

“Tas atkal bija kaut kas labs,” — teicu kaimiņienei, kad K. Freimanis bija beidzis savu referātu par Ernu Ķikuri Sidnejas literārajā vakarā 29. janvārī. “Bet kāpēc viņš norāva vārdiem galotnes, it īpaši teikumu beigās? Vai šī slimība mūsu referentiem paliek jau chroniska? Ar to saslimuši jau divi referenti pēc kārtas,” — tā man itin pikti atbildēja kaimiņiene. Es uz brīdi paliku kluss, bet tad sāku referentus aizstāvēt. Vai tas man izdevās — nezinu.

Sidnejas literāro vakaru vadība nodomājusi pakāpeniski apskatīt visus ievērojamākos Austrālijā dzīvojošos mūsu rakstniekus un dzejniekus, šogad pirmo “ņēma uz grauda” Ernu Ķikuri. Maijā sekos Mintauts Eglītis, kas kļūs piecdesmit gadnieks.

K. Freimanis Sidnejas autores E. Ķikures darbu analīzei piegāja tā, kā to darītu labs laborants, sākot kādas vielas ķīmisko analīzi. Nekas nebija palaists garām nepamanīts un nekas nebija lieks. Referents atzina, ka E. Ķikures darbiem ir kāda speciāla kvalitāte — literāra vērtība — un tāpēc tie mums patīk. Analizējot viņas darbus, K. Freimanis bija atradis, ka tiem piemīt zināma “pirmatnēja vitalitāte, stiprums un stingrums” — dažreiz pat eksplozīvs spēks. E. Ķikure meklē arī stila formas, tomēr to dara ne teorētiski, bet „kopā ar to, kas pašreiz jāsaka, jāraksta”. Referents E. Ķikuri pieskaitīja tai filozofiskai strāvai literatūrā, kas „balstās ar abām kājām uz šīs zemes un pieņem pasauli, kāda tā ir: mūžam mainīgu, iezīmētu ar laika tecējumu un vietu, pasauli, kurai mēs nezinām ne sākuma ne beigu.”

Autore raksta par daudz un dažādām lietām gan savā tuvākā, gan tālākā apkārtnē, bet dzimtene ir tā, kur viņa laidusi dziļas saknes, ar ko daļēji varētu izskaidrot ari dominētāju vientulības motīvu E. Ķikures darbos. Tomēr ar to nevaram izskaidrot tos darbus, no kuriem laužas ārā prieks, kur cilvēks grib un var “baudīt skaistu dzīvi”. Šo darbu izskaidrojumam referents atkal veltīja ļoti rūpīgu analīzi un viņa “ķīmiskā procesa” beigās klausītāju atmiņās nogūlās tādas lietas, kā — mūsu apkārtne, aktivitāte, jūtas, īstenība, filozofiskais skatījums, mīlestība un reliģiskais pārdzīvojums.

K. Freimanis, atsaucoties uz jau pieminēto filozofisko strāvu literatūrā, referātu beidza ar šādiem vārdiem: „Jūs būsit pamanījuši, ka šis pasaules uzskats ar savu vitalitāti, jūtu spēku, harmoniju starp apkārtni un mums pašiem, stipro individuālismu, dzīves prieku, mīlestību, klusuma dievināšanu, pieķeršanos zemei, dzīvniekiem, bērniem — ka tā ir latviskās dzīves ziņa tās visīstākajā nozīmē. Vērtīgākais varbūt ir, ka šī dzīves ziņa visu laiku vēl veidojas. Latviskais nav tas vien, kas ir sastindzis un pārkaļķojies — latviskais mūžīgi veidojas.”

E. Ķikures dzejoļus deklamēja Lija Gailīte un Vaira Stauģirde. Autore pati lasīja stāstu Saruna ar kokiem, bet Sp. Klauverts dažas E. Ķikures atziņas un L. Zemgale deklamēja J. Sarmas speciāli šim gadījumam E. Ķikurei veltītu dzejoli.

Gleznu skatē redzējām E. Dzelmes-Bērziņas (E. Ķikures) divus, Dž. Krīva vienu un V. Dzelzkalēja trīs darbus. Literārā vakara ievadījumā ar klusuma brīdi godināja nelaiķa prof. K. Ābeles piemiņu.

—————————

Austrālijas Latvietis 26.08.1961
Ar dzeju un par dzeju
Dzeja un kritika

…
Saslimušas Jaundienvidvelsietes Ernas Ķikures eseju par medībām lasīja Lauma Lamberga, izvijot skaistu un skumju stāstījumu par tematu, kas ir “dabas piešķirta vīriešu izprieca.”
…
LATVIEŠU LIRIKA IR DZĪVA

Apceri par latviešu liriku Austrālijā Arvīds Dūte iesāka ar konstatējumu, ka mums ir kā dzejnieki tā lasītāji, tā tad mūsu lirika Austrālijā ir dzīva.
Mūsu dzejniekus referents ieraksta “šodienas dzeju”, vecā paaudze (Ābele, Iksens. Tomsons), dalīja divi grupās: jaunā paaudze savu dzeju veltī vakardienai, kas vietām robežojas ar vizionārismu. Īpata vieta piekrīt Sarmam, kas savos darbos spēj sniegt ilūziju par dzīvi, būdams vairāk intelektuāls, nekā emocionāls.
Jauno grupai kopēja “ne pārāk laba dzejas teorijas pārzināšana”. Daudzi raksta brīvajā pantā, kas tomēr nav tikai vārdu savārstījums. Par jaunajiem A. Dūte vēl teica, ka R. Birkmanim ir vingra forma un G. Pļavkalns “varētu uzkāpt dzejas kalnā”, viņa dzeja sauc no rītdienas. I. Brēdrichs atrodas tai pašā attīstības līmenī kur A. Čaks pirmo krājumu laikā. E. Silkalns ir “domātājs, kas meklē lietu kodolu.” E. Ķikure iet īpatus ceļus. Forma viņu neinteresē, tikai “jūtu eksplozijas”. A. Dūte atzinās, ka viņam E. Ķikuri “grūti saprast.”

———————–

Laiks 30.08.1961
Literatūras jaunrades ieguvumi
AIZVADĪTAS AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU 2. RAKSTNIEKU DIENAS

19. augusta pēcpusdienā bija 2 priekšlasījumi: Jāņa Sarmas referātu Literārā kritika lasīja Meta Šterne un sidnejietis Arvīds Dūte apcerēja latviešu liriku Austrālijā. Pēc katra referāta debatēja. Vakarā bija dzeju un eseju sarīkojums kas ārēji īpatnējs izvērtās tāpēc, ka risinājās modernā, lielā un mīlīgā kafejnīcā Alicante, kur reizē varēja baudīt dzejas, esejas un kafiju. Aina Neboise lasīja eseju par eseju, bet Austra Tamuža sniedza eseju Dzejas būtība un sidnejietes Ernas Ķikures eseju par medībām lasīja M. Reinholde. Savas dzejas lasīja Inārs Brēdrichs, Ivars Lindbergs, Elga Leja, Eduards Silkalns un Jānis Sproģis, bet Lūcijas Kalniņas lasījumā dzirdējām Gundara Pļavkalna un Jāņa Sarmas dzejas. Andreja Iksēna pantus atskandēja I. Lindbergs. Kafejnīcā sveču gaismā sēdēja ap 150 apmeklētāju.

——————————

Tilts 01.11.1961
Also: Essay in Dienas un Gadi, 1985
DZEJNIECE ERNA ĶIKURE 
K. Freimanis              

Izgāju ceļā –
apsviedās kaklam ilgas                   
kā gaŗām brucēja groži                   
un projām vilka.                                     
  Paliku atspēries                                     
  kā spītīgs āzis,                                     
  acīm izvalbītām                                     
  kā telēns.                   
Cilpa vēl grauž.                   
Spiež kā pusdienas karstums.                   
Viss mūža stiprums bij’                   
rāvienā apmests kaklam.

Ķikures dzejoļi ir tik īpatnēji, ka sagādā recenzentam grūtības metodes izvēlē. Te nav ne atskaņu, ne arī konvencionālu vai modernu ritmu, ne arī izturētas formas. Piemēram, augšējo dzejoli tikpat labi varētu nosaukt par ‘dzejoli prozā’ un uzrakstīt trīs vai četrās prozas rindās. Ar formālās poētikas ieročiem Ķikurei nevar pieiet.

Ja Ķikures dzejoļus lasām uzmanīgi, tad uzreiz pamanām, ka tiem ir kāda speciāla kvalitāte, kaut kas, ko uzreiz nevar izteikt ar vārdiem, bet ko mēs izjūtam neapzinīgi. Šī sajūta mūs pārņem vienmēr, kad lasām labu dzejoli. Mēs ļaujamies vispārējam iespaidam – kaut kas tur ir, kas tā jūt, tā domā, tā novēro, kā neviens cits pasaulē. Tajā pašā laikā dzejolis rada vēlēšanos saskatīt dzejolī vairāk, nekā autore devusi, vēlēšanos domāt virzienā, kādā vēl neesam domājuši. Mēs it kā paši kļūstam bagātāki. Tātad – literatūra.

Paanalizēsim nākamo dzejoli. Tur ir kaut kas no Skalbes, bet kas par temperamentu dažādību! Ja Skalbe stāvētu pašā intravertu galējībā, tad Ķikure ir krietni vien ekstravertu pusē. Līdzīgi Skalbei, te ir dzīva organisma pulsēšana, miesas siltums, auglība. Tā nav ‘escape’ dzeja, tā nav 19. g. simt. romantiskās tradīcijas turpinājums, bet kaut kas cits.              

Ar savām bēdām apsedzos                   
es kā ar siltu zemi –                   
vēl dziļāk, dziļāk ierokos…                                     
  Kā kurmis aklībā                                     
  tur ilgi guļot noklausos:                                     
  vēl dzīves pulsi pukst!                   
Gan vēl reiz zeme atvērsies,                   
kad stipra roka klauvēs                   
ar asniem dienā raudzīsies.

Mēs pamanām, ka dzejolī ir nevien sarunu valodas ritms, bet arī to, ka šis ritms palēninājās ar vārdu ‘aklība’ – tur ir it kā dzīvnieka uzmanība baiļu dēļ, taustīšanās, neziņa, tumsa, ar kuru aprodot, ritms plūst tālāk. Teikums ‘kad stipra roka klauvēs’ ir noslēpts starp abām auglības piesātinātām rindām. Tas nevien dod sajūtu, ka pieminēts kaut kas intīmi dārgs, kaut kas slēpjams, bet arī to, ka visa terce ir vairāk sapnis kā cerība. Tā ir dziļi individuāla balss, kas uz mums runā. Te ir skaidrības un neskaidrības koeksistence. Te ir kaut kas tā sabiezināts, ka varam sākt meklēt pārpersonīgu simboliku Eliota garā.

Bet ne viss viņai ir tik nopietns. Ir arī vieglas, muzikālas, romantiskas, Austrālijas eikaliptu un džekerandu smaržu pilnas rindas, kā, piemēram, trubadūriskais skandējums:                 

Tik viegla nakts,                   
kā mākoņstrēle gaisos                   
gar mēnesi un zvaigznēm plīvo

Un tad tipiska jūrmalas ainava ar viļņu slēpotāju, žilbinātāju sauli, haizivīm, austrāliski tiešo skatījumu un steigu:                            

Ātra viļņa galā,                   
zem debess’, virs jūras,                   
dzīvs cilvēks vai Dievs                   
kāpj gaisos un grimst?                                     
  Viļņu baltās putās,                                     
  dziļu zaļās šļācēs,                                     
  dzīvs bronzains tēls                                     
  simts tēlos dzimst.                   
Simts briesmas tam uzglūn,                   
ik brīdis pilns mošķu,                   
vai ūdens nekļūst jau asinīm melns?                   
Zaļais dēlis kā ķirzakas mēlīte nokust…                                     
  Velns, mošķi tik večiem un vecenēm rādās!                   
Saules gaismā tas laistās                   
un savā spēkā,                   
ātra viļņa galā                   
dzīvs cilvēks un Dievs.

Recenzents, šķiet, nevar iztikt bez metafizikas, jo viņa īstais uzdevums ir atklāt autora dzīves skatījumu, pasaules uzskatu tā, ka viss dzejnieka darbs tur ietilpst – technika kā arī doma. Recenzentam jāmeklē pats pamats, uz kura balstās visa būve. Labākais, ko recenzents varētu darīt – taustīdamies meklēt pieturas punktus, lai tad vēlāk mēģinātu radīt kādu sintēzi.

Ķikures dzejām piemīt kāds pirmatnējs spēks, vitalitāte, stiprums, stingrums. Bieži vien ir tāda sajūta, ka dzeja ir piesātināta līdz galējībai, pat tur, kur ir delikāta. Tā ir sajūta, spēcīga un lieliska, kas mūs pārņem, kad apzināmies, ka ‘mēs esam’. Viņas dzejā atrodam nemitīgu jūtu pašanalīzi, darbošanos ap sevi, reģistrējot tos momentus, kur mēs it kā esam pacelti, vai arī tos, kur esam izmisuma pašos dziļumos. Šis izmisums var Ķikures dzejā sniegt tādu pašu intensitāti kā dzejnieka Hopkinsa ‘briesmīgajos sonetos’. Tālāk vairs nav kur iet.

Vaimanas, vaimanas vien,                   
kā vilkam sērsnā gaudot,                   
briesmīgi kaukt un vilkt.                   
Lai nejūt ne mežu, ne māju,                   
lai nedzird ne vēju maigu,                   
ne soļus, kas tuvāk nāk.                   
Lai nedzird roku ar nazi,                   
kas savilkto cilpu griež,                   
bet neapstājas un slīd                   
tālāk, un griež un griež.                   
Briesmīgāk gaudot un kaukt                   
lai nevar vairs tai brīdī.

Starp latviešu dzejniekiem Austrālijā Ķikure ieņem īpatu vietu. Viņa nav ne ‘moderns’ kā Brēdrichs, Lindbergs, Silkalns, ne ‘ģermāniski klasiska’ kā Pļavkalns, ne konvencionāla kā Ābele jun., Lācis, ne ekspresionistiska kā Birkmanis, ne eleganta kā Tomsons, un ne apskaidrota nobriedusi kā Sarma. Viņa ir tuvāka jaunajiem austrāliešu dzejniekiem nekā mūsu pašu.

Kā jaunie austrālieši viņa nebaidās teikt to, ko grib, lieto vienkāršas iztēles, parasto sarunu valodu, un, kā austrālieši, viņa noraida tradicionālo formu. Tāpat kā austrālieši viņa mēģina skatīt pasauli tādu, kā neviens cits. Viņas dzejai, tāpat kā austrāliešu, nav atbalss. Ne reliģija, ne vēsture, ne literatūra te neieskanas. Ķikures dzeja, tāpat kā austrāliešu, ir nobriedusi, ja tas nozīmē savas personīgās līnijas iezīmēšanu, palikšanu uzticīgai savam pārdzīvojumam. Cita tipa kritika to nosauktu par naīvu un provinciālu dzeju.

Ķikures jūtas valda pār stilu: kur notēlota jūtu vidus gamma, tur tas plūst mierīgs, pagaros teikumos. Kur notēlotas jūtu galējības, tur stils saraustīts, uztraukts. Vēl vairāk: mums šķiet, ka viņas dzejā varam novērot pašu jūtu rašanos procesu, jūtu pārmaiņas, it kā nenozīmīgus, bet no dziļumiem nākušus vārdus. Dzejniece reģistrē vairākas jūtas vienā laikā, it kā mēģinātu uztvert kāda momenta visumu: kaut kas līdzīgs ‘apziņas plūsmas’ technikai, bet tikai dzejā. Varbūt tāpēc viņas valoda ir pirmatnēji svaiga, nenogludināta. Tā ir valoda, kas prasa dabīgu prozas ritmu, izteiksmīgo pauzi, asus stakāto vai arī garus crescendo, asas teikuma beigas. Ne vārds te svarīgs, bet viss teikums. Un teikums pirms un pēc.

Ķikure jūt ‘organiski’, plastiski: ar redzi, dzirdi, smaržām, tausti un gaisu. Raksturīgs te ir dzejolis Rudens, kas notēlo to samulsumu vai nemieru, kāds mūs pārņem, kad mums tuvojas kādas pārmaiņas. Vēl mēs, savos darbos kustoties, to neapzināmies skaidri, bet tad sākam no ierastās, jau automātiski pieņemtās dzīves norises ‘izkrist’. Lietus dzejolī ir rudens lietus, kas cilvēku pavada viņa garīgā kustībā. Un jo vairāk mēs attālināmies no ierastā, jo vēsāk mums kļūst. Bet varbūt dzejolis runā par mūsu vilšanos, kas mūs pārņem, kad metam skatu atpakaļ un pamanām, ka neesam nekur iesakņojušies. Uguns un pelni tad iegūst citu nozīmību.

Šajā dzejolī pamanām dažas atskaņas, bet tās, varbūt, lietotas, lai radītu tikai apnicības un ‘pretīguma’ noskaņu.

Meklējos tumsā, vakars mājā nācis,                   
gurdens lietus skaloties jumtā sācis.                   
Grīda vēsa rādās, un mugurā sāk vilkt                   
kā caurvējš nelāgs.                                     
  Meklējos tumsā, gadu gados rokos,                                     
  vējš savāds lāgiem nošņāc kokos.                                     
  Uguns mīļa top, tik pelnos rausties,                                     
  kur ogles samanāmas.                   
Meklējos tumsā, kā ziemas guļā lācis,                   
jumtā lietus ir skaļāk bungot sācis.                   
Samelnēj’s kūtrums kaktos ievilcies,                   
kā neattapīgs rads.

Apkārtne Ķikures darbos spēlē nozīmīgu lomu. Ne velti viņa, Erna Dzelme, ir mūsu Mākslas Akadēmijas grafiķe, un viņas stāstos tik bieži saduras latviskais ar austrālisko. Bet blakus šīm tendencēm, viņas dzejoļos it bieži parādās vientulības motīvs. Dzejniece it kā dzīvo vietās, kas tai nepieder. Viņa ir svešiniece tur, kur tā atrodas. Nebūtu brīnums. Par spīti ceļojumiem pa Somiju, dzīvi un studijām Antverpenē, Briselē, Minchenē, Prāgā, Parīzē un Berlīnē, dzejnieces īstās mājas ir dzimtā puse. Kādā vēstulē viņa raksta: „Mana dzimtā puse – Ļaudonas pag. Ķikuru mājas, Aiviekstes krastā. Meži, pļavas; pļavas, kādas nav redzētas, kopš dzimtene atstāta.

…tēva māsa, mana krustmāte, arvien, tēvu pieminot, to sauca ne uzvārdā par Bērziņu, bet par Ķikuru, pēc mājas vārda.”

Un kādā no savām impresijām viņa raksta:

„Kas tā bija par treknu mālainu zemi! Kā viņa pavasaros visa skanēja, murdēja un kūpēja. Kalnā pakāpjoties, pasaule gulēja pie kājām, lietus nolieta, saules izsildīta. Gaiss drebēja pār zili dūmotām tālēm, zāles smaržoja un pinās gar soļiem. Saule laidās no viena zemes stūra uz otru. Pārlēja zaļu gaismu pār pļāvu, kur lejā ganījās brūnas govis; novizēja kā sudrabs pār vagām uz lauka, kur siltā zemē ļaudis stādīja kartupeļus.”

Dzejolis Ciemiņi, mākoņi ir rakstīts dziļi latviskā dikcijā:

Maiga, dzidra, saules pilna diena                   
siltiem, nedzirdamiem vējiem glāsta.                   
Pāri kalnam, meža dienvidu pusē,                   
ceļas mākoņi. Kā no cita krasta…                                     
  Apkārt sanāk, pazīstami liekas,                                     
  it kā visi tie izauguši būtu                                     
  senā, citā meža dienvidu pusē,                                     
  senā, citā siena laika rītā.                   
Balti spoguļojušies dzimtenes upē,                   
nākuši, braukuši pāri jūrām,                   
tāpat vien, kā vecu radu būdami,                   
redzēt un parunāties – kā šeit dzīvo.                                     
  Ciemiņi, mākoņi, jūs no cita krasta,                                     
  paldies par sēršanu šai baltā dienā.                                     
  Tāltāla laika, mīļumīļas valodas,                                     
  laba, veca prieka padzērās sirds.

Dzimtenē dzejniece ir laidusi saknes, un vientulības motīvs var dabīgi izraisīties. Bet kā tad izskaidro citus viņas darbus (piemēram, Uz viļņu slēpēm), kur it kā laužas ārā prieks par to, ka dzīvojam saskaņā ar žilbinoši skaistu, produktīvu un interesantu pasauli tepat šai zemē – Austrālijā, ar tās megpajiem, eikaliptiem, posumiem, redbekiem, čūskām, saulainā slinkumā grimušiem Austrālijas vasaras kurortiem, lācenēm, palmām, asfaltētiem ceļiem, kuros kauc auto riepas? Kāpēc viņa labāk cenšas gavilēt par vasaru, nekā skumt par ziemu? Viņa nenonicina to, kas mums ir. Viņa nemitīgi meklē vietu pasaulē, kur cilvēks var baudīt skaistu dzīvi. Līdz ar ekstravertiem viņu vairāk satrauc skaistais nekā nepatīkamais.

Bet kā ar Ķikures darbu ‘kodolu’? Recenzents te var piedāvāt savu teoriju, bet tā nebūt nav vienīgi iespējamā teorija.

Ķikure nepieder tiem, kas pasīvi novēro apkārtni un tad reģistrē savas jūtas. Viņa ir aktīva. Ir tā, it kā viņa dzejojot radītu pati savu īstenību, ne fantastiku, kā Stumbrs, bet vienreizēji subjektīvu. Jūtas valdonīgi dominē viņas dzejā, bet dzejniece arī zina, ka pārdzīvojums zaudē vitalitāti, ja mēs pilnīgi attālināmies no apkārtnes. Starp to, ko viņa jūt, un to, ko uzņem ar redzi, tausti un visu organismu, ir sasniegta īpata proporcija. Jūtas viņas dzejai dod īpato viengabalainību, kurā neviens vārds un teikums nav ‘galvenais’, bet visi kopā, kā mozaīka, rada atmosfairu.

Īstenība, protams, ir mēma, tā ir jāizsaka vārdos.

Nav vārda domai                   
domas vēl nav.                   
Tik vilnis dzīvs                   
apziņā šūpojas.

Mēs zinām, ka mūsu jūtas ir kā akvārijs, kurā pa daudz gadiem ieplūst vienā laikā ūdeņi, dažādās krāsās, jaucas un mainās. Pretēji tradīcijai, kas mēģina pārdzīvojuma plašumu sašaurināt, sekojot vienam jūtu strāvojumam, Ķikure lūko uztvert visu pārdzīvojumu, tā daudzveidībā reģistrējot iespējami daudz pieturas punktu, kurus vēlāk lasot, iepriekšējais pārdzīvojums atkal atdzīvotos. Dzejolis tāpēc ir tikai struktūra, skelets, ap kuru lasītājs pats veidos dzīvu miesu. Šī struktūra tajā pašā laikā ir dzejnieces personalitātes veidota. Tāpēc arī Ķikures dzeja tik bagāta zemteksta, un tā pakļaujas simboliem, jo tajos arvien paliek kaut kas nesasaistīts, kaut kas neizsmelts. Precizitāte un neskaidrība Ķikures dzejā labi sadzīvo.

Vārdu izvēle Ķikurei ir ārkārtīgi svarīga, jo šie vārdi nevien ir jūtu strāvojumu pieturas punkti, bet arī nosaka, kurš strāvojums seko kuram, nosaka to spēcīgumu.

Konvencionālos dzejas ritmus, protams, te nevar lietot, jo tie tiecas ierobežot brīvu jūtu plūsmi! Tāpēc Ķikure ‘runā prozā’, un tāpēc viņas valoda ir nenogludināta, pirmatnēji spēcīga, tāpēc viņas metaforas iederas visā pārdzīvojumā, bet ir nenozīmīgas, kad izņemtas no konteksta.

Doma pati par sevi nevar ar apkārtni sakausēties, jo abas ir sterilas, tukšas.

Tukšumu zem rokas ņemu,                  
mēms tas ir un kurls,                   
pacietīgs iet blakus,                   
nedzirdēdams klausās,                   
nerunādams atbild.                   
Atbild tik, ko saku,                   
it ka stulba atbalss.

Eliots illuminācijas momentā var vēsi novērot putekļus, ko apspīd staru kūlis. Ķikurei illuminācija nāk ar jūtu palīdzību (vidus rinda, protams):

Brīdis gaišākas gaismas,                  
Mirklis siltākas siltmes.                  
Izbrīns – neziņa atkal.

Dzejniece iet savdabīgu attīstību ceļu. Sociāli un politiski spiedieni, padomi to neietekmē – tie ir sveši, uzbāzīgi. Katra filozofija galu galā ir mechaniska. Dzejnieci vada viņas iekšējā balss. Bet šī doma ir viegli paplašināma: visa mūsu dienu dzīve ir uzbāzīga. Tā ir modernā pasaule, kurā apkārtne tiecas spēlēt galveno lomu. Sterilais, mechaniskais, abstraktais ‘tukšums’ viens pats tiecas kļūt īstenība. Funkcionālā māksla, kurā valda aprēķins un disciplīna, bet kas kļuvusi nejūtīga pret individuālo cilvēku.

Ķikure pieder citai tradīcijai, kurai saknes meklējamas Renesanses un Reformācijas periodos, kas ir izveidojusi ‘Eiropas kultūru’, un kas tuvojas savam noslēgumam. Kad laikmets tuvojas savam noslēgumam, literatūra ir tieksme atgriezties pie tā pirmsākumiem. Ķikure te ir zīmīgs piemērs.

Priekš Ķikures dzeja ir tikai blakus produkts, kas rodas tad, kad mūsu jūtas var pārveidot apkārtni. Prieks tātad nāk no mūsu pašu vitalitātes, tas ir vairāk organisks kā iegūts.

Apgalvo, ka dzejai, kas balstās galvenokārt uz jūtām, nav iespējams progress, jo jūtas var tikai vēl un vairāk sakāpināt – līdz nedabīgai intensitātei, vai arī ļaut tām iet mistikas un dīvainības ceļus, kā to darīja Koleridžs un mūsu pašu Ziemeļnieks. Vienīgais ceļš ārā no šī loka ir iesaistot palīgā meditāciju. Šķiet, ka šī īpatā dzejniece pašreiz atrodas šajā ceļā:  

Kalnos gribētu aiziet                   
un pameklēt veco laiku.                   
Ja šeit viņš projām gājis,                   
viņš tur vēl varētu būt.                  
Mazo dzirnavu ratos                   
pus laiski, pus darbīgi sēdies,                   
gads gadā tur kalniet’s                   
pus laiski, pus darbīgi griež,                   
tur viņš varētu būt aizķēries.                  
Zemnieks tur garām iet                   
un uzpūš tam pīpes dūmus,                   
kā ābeles zaram,                   
lai tas ilgi un svētīgi zied.                  
Līdzenumu cilvēks                   
gan kādā ļaunā stundā                   
grib kalnus projām stumt,                   
sauli uzlecam, rietam                   
pie apvāršņa ieraudzīt, visu pārgrozīt.                  
Bet nava tam ļauts.                  
Vienādā mierā, kalnu ieslēgts un skauts,                   
gads gadā tur kalnietis                   
līkumotu taku augšā,                   
līkumotu lejā iet,                   
un laiks nav nekur aizsteidzies.                  
Asu strautu sapērts,                   
klinšu balsu norāts                   
tur viņš vēl vecais varētu būt,                   
egļu istabās noglabāts.

———————-

J. Sarmas piezīmes par autori, Mūsu kaimiņš, 1962

… 1944.g. rudenī Erna Ķikure līdz ar ģimeni nokļūst trimdā Vācijā.

Varbūt latvietim tik neparastā nometņu dzīve, smagie personīgie pārdzīvojumi un piemēŗotas garīgas vides trūkums ierosina E. Ķikuri atcerēties sava bijušā skolotāja ierosinātās vēlmes, un viņa sāk rakstīt. Pirmajos darbos dominē apkārtnes dzīves tēlojumi. Tomēr tajos ir jau arī pa tēlam ar dziļāku iekšējas dzīves skatījumu. Kad 1949. gadā E. Ķikure nokļūst Austrālijā, viņas darbi sāk parādīties laikrakstā Austrālijas Latvietis, kā arī Austrālijas Latvieša gadagrāmatā. Šo stāstu un tēlojumu virknē E. Ķikure atestē sevi kā stāstnieci ar lirisku, smalkjūtīgu un tai pašā reizē arī konkrētu pasaules un dzīves skatījumu. Tas pateikts īpatnā, impresionistiski svaigā veidā. Tematikā skārtas gan trimdas, gan arī dzimtenes dzīves parādības. Sākot ar 1958. gadu sāk parādīties E. Ķikures pirmie liriskie dzejoļi, bet tagad tos var jau lasīt trimdas dzejas antoloģijā Dzejas un sejas. E. Ķikures stātu Mūsu kaimiņš godalgojusi Latv. Preses biedrības Austrālijas kopas stāstu sacensības komisija ar pirmo godalgu.

——————————————-

Austrālijas Latvietis 28.04.1962
Sasteigts vakars
Z.

SIDNEJIEŠI KLAUSĀS LATVIEŠU AUTORUS

Erna Ķikure ar parasto satraukumu lasīja īpatnējo Sarunu kas sākumā šķita kā brīvā panta dzeja. Sarunas tematu maiņas un pēkšņā izbeigšanās pieķērās kā dadža pogāja, kuru tik viegli ne aizmirst.

—————————


Austrālijas Latvietis. 21.07.1962
TOP JAUNA GRĀMATU SERIJA
LPB AUSTRĀLIJAS KOPAS lEROSMĒ JAU ŠOGAD SĒRIJĀ IZNĀKS PIRMĀ GRĀMATA —

E. ĶIKURES DARBI

Jauns un plaši iecerēts pasākums grāmata izdošanas frontē, kas šajā zemē līdz šim bijusi ļoti šauriņa, ir Austrālijā dzīvojošo autoru darbu publicēšana sēriju veidā. Pirmā grāmata atklātībā, domājams, parādīsies vēl šogad.
Šī pirmā grāmata būs sidnejietes Ernas Ķikures stāstu un tēlojumu kopojums, ar autores zīmētu vāku un ilustrācijām, jo viņa ir ari izcila grafiķe un šajā ziņā pazīstama jau labi sen ar Ernas Dzelmes vārdu.
Aiz lielā pasākuma stāv Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa. Tās darba laukā gan neietilpst izdevniecības lietas, bet minētās ieceres realizēšanai nav bijis cita ceļa, kā iesaistīties ari šajos uzdevumos, vismaz noorganizēšanas stadijā.
…
Ir jau tik tālu, ka Mintauta Eglīša Salas apgāds Sidnejā strādā gar sērijas pirmo izdevumu — E. Ķikures grāmatu. Cer, ka to varēs izdot līdz Austrālijas latviešu 3. rakstnieku dienām šīgada septembra beigās Adelaidē, bet ja ne, tad līdz nākamajām kultūras dienām decembrī Brisbenā. Katru gadu domāts izdot 2—3 grāmatas.

——————–

Latvija Amerikā 15.08.1962
Also: Latvija 04.08.1962

JAUNS GRĀMATU IZDOŠANAS VEIDS
LPB AUSTRĀLIJAS KOPAS lEROSMĒ IZNĀKS TURIENES LATV. AUTORU GRĀMATU SĒRIJA

Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa iecerējusi jaunu grāmatu izdošanas pasākumu — Austrālijā dzīvojošo autoru darbu publicēšanu sēriju veidā. Pirmo grāmatu — Ernas Ķikures darbus — paredzēts izdot vēl šogad. Grāmata būs Ernas Ķikures stāstu un tēlojumu izlase, ar autores zīmētu vāku ilustrācijām. Aiz lielā pasākuma stāv Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa un LAA Kultūras fonds, kas pasākumu financēs, vismaz sākumā. Uzņēmuma tālākai finansēšanai paredzēti „iekšējie” aizņēmumi LPB biedru vidū.

Drosmi šādam pasākumam devusi LPB ierosmē izdotā Austrālijas latviešu jauno autoru dzeju grāmata Kvintets, kas iztirgota pāri par 400 eksemplāros. Ar ieņemto naudu samaksāti ne vien iespiešanas izdevumi, bet atdots arī Kultūras fonda aizdevums. Darbu vērtēšanai izraudzīta jau redakcija. Katram autoram paredzēta sava grāmata, bet dažos izdevumos, ja tas būs nepieciešams, ievietos arī divu vai vairāku autoru darbus. Izdos gan tikai visāda paveida daiļliteratūras darbus.

Sērijas pirmo grāmatu — E. Ķikures darbus, jau iespiež Salas apgāds Sidnejā, kas pieder rakstniekam Mintautam Eglītim. Kā zināms, Salas apgāds iespiež arī Mārtiņa Zīverta lugas un tās izdod LAA Kultūras fonds.

——————–

Books Abroad                                                
University of Oklahoma Press, Norman, Oklahoma, U.S.A.
Lettish

Erna Ķikure. Mūsu kaimiņš. Sydney. Salas apgāds. 1962. 148 pages. $3.

In Latvian literature there are some writers with considerable output in both letters and art: Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962), Anšlavs Eglītis (1906 — ), Hilda Vīka (1900-1963), Klāra Zāle (1911 — ), Jānis Sarma (1884 — ), Ojars Jēgens (1924 — ) and the author of the present book, Erna Ķikure ([blacked out – probably birth date]). This book, illustrated by the author herself, contains eight short stories laid either in Australia or in Latvia.

In the title story, ‘Our Neighbor’, E. Ķikure tells about the love of an Australian man and a Latvian woman. It is exciting, mainly because of its colorful drawing of the Australian surroundings and the erotic tension between man and woman. Their characters seem real because they are skilfully portrayed. With ease of expression E. Ķikure carries this very human, sensitive story from start to finish. Here, likewise in her sketches, the reader feels that fresh poetic charm, the sense of landscape under spell, which poets have repeatedly noted in nature. The reader really is attracted to Erna Ķikures description of a Latvian summer in Laudona, with its jasmine blossoms and white water lilies, for poetic reasons.

The quality of Erna Ķikure’s book can not be explained by some modern experiment but by her true realistic talent only.

The book includes an informative essay on Erna Ķikure by the writer Jānis Sarma.

Alfrēds Gāters
Hamburg.

————————-

Austrālijas Latvietis 13.10.1962
Rakstnieki un dzejnieki veido tautas garu
MŪSU TREŠO RAKSTNIEKU DIENU NORISE ADELAIDĒ

L. Kukura

Svētdienas programmu ievadiņu, kaut vai melnās bārdas dēļ, nosaukt par “bītņiku“, tad gan tas
būtu viņu paraug ideāls — jauns, skaists un elegants!
Ko nu? — Kam gan vairs bija drosme tūlīt pēc I. Lindberga stāties tajā pašā vietā? Tas bija H. Kaupmanis ar Ernas Ķikures dzeju, un panākumi nebija mazāki. Drīz sagaidīsim E. Ķikures pirmo grāmatu. tāpat kā E. Ābeles romānu.

————————–

Laiks 24.11.1962
MĀKSLA UN MĀKSLINIEKI

Ernas Ķikures stāsti un tēlojumi Mūsu kaimiņš iznāks kā pirmā grāmata vēl šogad Latviešu preses b-bas Austrālijas kopas iecerētā Austrālijas latviešu autoru sērijā. Tā būs pirmā Ķikures grāmata vispār, jo viņa publicēties sākusi tikai trimdā Austrālijā.

——————————-

Laiks Nr.5. 16.01.1963
Jaunumi garam un miesai                                          
Literāras kristības un nēģi skārdenēs

Melburnā (A. Šm.) – Sākot 1963. gadu, Austrālijas latvieši var reģistrēt divas ‘kristības’, vienu literārajā, otru saimnieciskajā frontē.

Sākusi realizēties Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas iecere par piektajā kontinentā dzīvojošo autoru literāro darbu regulāru izdošanu atsevišķās grāmatās: iznākusi pirmā grāmata, kas ir sidnejietes Ernas Ķikures stāsti un tēlojumi Mūsu kaimiņš, ar autores 8 lino grebumiem. E. Ķikure ir rakstnieces pseidonīms, aiz kura slēpusies Latvijas mākslas akadēmiju beigusī grafiķe E. Dzelme. Grāmata iespiesta rakstnieka Mintauta Eglīša spiestuvē Sidnejā, bet tās ‘kristības’ notika Latviešu apvienības Austrālijā Kultūras daļas literatūras nozares vad. A. Zariņa majā ar 30 cilvēku piedalīšanos. Sarīkojums beidzās tik jautri, ka vēlā vakara stundā dziediņu seniors Kārlis Nīcis un aktieris Kārlis Gulbergs dejoja solo.

Saimnieciskajā frontē Melburnā….

[Foto R. Āboltiņš.
The person who sent the cutting has written the word ‘Terrible…’ at the base of the picture]

————————————————————————————————

Latvija Amerikā 02.03.1963
JAUNA GRĀMATU SĒRIJA
Aleks. Dunājs

Lai gan Kanādas un Austrālijas latvieši ir vienas karalienes pavalstnieki, mēs maz zinām viens par otra dzīvi, problēmām un panākumiem. Latvija Amerikā un Austrālijas Latvietis maz ceļo no vienas zemes uz otru. 21.000 latviešu Austrālijā īstenojuši vairākus pasākumus, kas nebūtu iespējami citās zemēs, un atbraukušie viesi tam par iemeslu min Austrālijas latviešu vienotību un stingro nacionālo stāju.

Par vienu šādu pasākumu pa stāstīšu šinī vēstulē. Tā ir Austrālijas latviešu autoru daiļdarbu sērija, ko nodomājusi publicēt Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa. Pats pasākuma techniskais izkārtojums interesants: rakstnieku grāmatu izdošanu kārto pašu rakstnieku organizācija, kam pasākums nav peļņas uzņēmums, bet gan ceļa pavēršana jaunajiem autoriem visās trimdas zemēs. Kā piecu jauno Austrālijas latviešu dzejnieku grāmatas Kvintets izdošana rādīja, tā pavēra mūsu piecīšiem plašākus ūdeņus un deva pelnītu atzīšanu, pie kam ieguva arī Austrālijas latviešu sabiedrība, piepaturot jaunrades un kultūras darbam jauniešus, kas Latviju atstāja īsās bikšelēs.

Ja grāmatas pārdodot, rastos materiāli guvumi, kas jo vairāk iespējams tādēļ, ka visus sīkos darbus — izsūtīšanu, grāmatvedību un saraksti — veic LPB valdes locekļi bez atlīdzības, tad no peļņas 75 proc. saņems grāmatas autors un 25 proc. paturēs apgāds nākošo sērijas grāmatu izdošanai. Austrālijas latviešu preses vīriem labs paraugs ir Zviedrijā esošais igauņu rakstnieku organizācijas apgāds, ko nodibināja un ilgus gadus vadīja nelaiķis Augusts Gailits.

Austrālijas latviešu autoru daiļdarbu sērijas pirmā grāmata Ernas Ķikures stāsti un tēlojumi — Mūsu Kaimiņš — iznākusi un drīz sasniegs Kanādu. Austrālijas latviešu literatūras seniors Jānis Sarma grāmatas piezīmēs saka: „Šo stāstu un tēlojumu virknē E. Ķikure atestē sevi kā stāstnieci ar lirisku, smalkjūtīgu un tai pašā reizē arī konkrētu pasaules un dzīves skatījumu. Tas pateikts īpatā, impresionistiski svaigā veidā.”

Erna Ķikure kā stāstniece ārpus Austrālijas pazīstama maz (daži tēlojumi Londonas Avīzē), toties viņas dzejoļi ievietoti Jaunajā Gaitā, Tiltā un trimdas dzejas antoloģijā Dzejas un sejas. Grāmatu Mūsu Kaimiņš rotā 8 autores lino grebumi, jo viņa Latvijā beigusi Mākslas akadēmiju.

Daiļdarbu sērijas otrā grāmata iznāks augustā, un tajā būs ievietoti Ainas Neboisas stāsti. Autores viencēlienu Vilkace nesen spēlēja Amerikas latviešu teātris Ņujorkā. Šai sērijā tālāk publicēs Osvalda Lāča, Ernas Lēmanes, Oļģerta Rozīša, Jāņa Sarmas un Eduarda Silkalna darbus.

Līdz tam būs, varbūt, izauguši jauni autori vai arī varēs sākt publicēt citu trimdas zemju latviešu autoru darbus.

——————————

Latvija 06.03.1963
Jauna Austrālijas latviešu stāstniece
ERNA ĶIKURE. MŪSU KAIMIŅŠ. STĀSTI UN TĒLOJUMI. SALAS APGADS 1962.

Jānis Rudzītis

Beigusi Mākslas Akadēmiju un agrāk savu mākslinieces talantu atklājusi grafikā, Erna Ķikure tikai pusmūža tuvumā pievērsusies literatūrai, ar to atgriežoties pie meitenes gados sajustajām tieksmēm. Viņas pirmā stāstu un tēlojumu grāmata Mūsu kaimiņš nepārsteidz ar kaut ko īpašu, bet tāpat šī grāmata nav pametama neievērota. Tam, ko raksta Erna Ķikure un kā viņa to dara, ir kāda savdabīga jutoņa, kāda stilistiska un dvēseliska atmosfaira, bet, ja tā, tad radies pierādījums par autores spējām. Varbūt atliek vienīgi nožēlot, ka tās pārāk ilgi glabātas pie sevis, un nu vajadzēs gana daudz gribas šo spēju vēršanai plašumā, arī techniskās veiksmes izkopšanai.

Pagaidām Ķikure vairāk tēlojusi, mazāk stāstījusi. Arī viņas stāstos vēstījums nav nedz plašs, nedz ar izdomu bagāts. Fabulas pavediens sīks, nereti pagaist, pārtrūkst. Tomēr pārdomās paliek šo stāstu necilie varoņi, kas ieskicēti ļoti vieglām līnijām. Viņiem visiem raksturīga kāda psichiska zemdega, kur liesmu izšaušanos uz ārpusi kavē tāds kā izšķirīgas drosmes trūkums, tāda kā smalkjūtīga kautrība, kas tad dod vielu Ķikures psicholoģiskajam tēlojumam impresionistiskā garā. Pieminētā pslchiskā zemdega sevišķi raksturīga grāmatas titulstāstā Mūsu kaimiņš, kā ari visos trijos stāstos grāmatas otrā pusē — Viesnīciņa Lalaila ielā, Svētdiena nedēļas vidū un Vilšanās. Bet tāpat tā parādās tīrajos tēlojumos, un te sevišķi varētu atzīmēt Piezīmju virknē lasāmo Dienu, kur aiz saraustītajām impresijām jūtams smeldzīgi pārdzīvots vienmuļas dzīves ritums ar visādiem mēģinājumiem padarīt to raibāku. Tādā ziņā īsti krāsains piekarinājums radies ar epizodi par Dona Kamillo lasīšanu. No citas puses pieminams tēlojums Kapu svētki, ar ko radusies itin dzīva žanra glezna.

Vielas izvēlē Ernas Ķlkures interese dalījusies starp Austrāliju un dzimteni. Gribētos teikt, Austrālijā gūtais varējis parādīties kaut cik pievilcīgāk nekā tas, ko glabā dzimtenes atmiņas. lemesls vienkāršs — ar Austrāliju saistīta nu jau gadiem ilga tagadne, kas katru dienu sagādā un pastiprina pieredzes materiālus, kamēr dzimtene, lai nezkādas atmiņas un mīlestība sietu pie tās, aizslīd pagātnē, sarauj sakarus ar pieredzi, pamazām vien kļūst bālāka. Tajos stāstos un tēlojumos, kur Ķikure rādījusi Austrāliju, zīmīgs vēl tas, ka viņa nav pilsētas, bet provinces rakstniece, tālab varbūt jo labāk spēj tēlot šī tālā, savdabīgā kontinenta raksturu.

Ko gaidīsim no jaunās stāstnieces turpmākā devuma? Nebūtu izdevīgi palikt visvairāk tikai tēlotājai vien. Vajadzētu tomēr pievērsties bagātākas fabulas izkopšanai un kompozīcijas problēmām. Liekas, Ķikures literārajam talantam ir itin teicamas novelistes dotumi. Tie nu būtu jāattīsta. Tāpat derētu kaut cik krāsaināks stils un vienas otras skabargas likvidēšana visumā itin gludajā valodā.

Grāmatu rotā autores linoleja grebumi, bet informatīvas piezīmes par Ķikuri devis J. Sarma. Šīs piezīmes vajadzīgā kārta atgādina arī viņas darbu grafikā, kas kaut kā pat speciālos rakstos palicis neatzīmēts.

—————————————————-

Latvija 16.03.1963
Jauns pasākums
AUSTRĀLIJĀ DZĪVOJOŠO LATVIEŠU RAKSTNIEKU DAIĻDARBU SĒRIJA

Jānis Sudrabiņš

Nākamais solis — katram rakstniekam savu grāmatu. Pirmā — Ernas Ķikures stāsti un tēlojumi Mūsu kaimiņš ar astoņiem autores lino grebumiem un J. Sarmas biogrāfiskām piezīmēm par rakstnieci. Recenzentu (J. Rudzīša un K. Freimaņa) slēdziens: radusies jauna stāstniece ar neapšaubāmu talanta iezīmi, savdabīgu stilu un svaigumu.

Mūsu kaimiņš ir pirmā grāmata pieminētā sērijā. Reizē ar to pie kopas izveidots apgāds, ko vada A. Zariņš ar tuvākiem palīgiem redaktoriem — J. Sarmu. K. Freimani un Mintautu Eglīti. Pēdējais savā spiestuvē Sidnejā grāmatas ari apsolījies salikt un iespiest. Tāpat pašu spēkiem bez atlīdzības tiek veikta sadale. Tās ir svētīgam mērķim veltītas pūles ar talciniekiem — LPB centru ASV, Vācijas un Kanādas kopām.

                     
————————————

Austrālijas Latvietis 23.03.1963
NEDĒĻAS PIEZĪMES

Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa vēro, kādas sekmes tautā būs kopas jaunajam pasākumam — šejienes autoru literāro darbu sērijai atsevišķās grāmatās, no kurām pagaidām iznākusi tikai pati pirmā — sidnejietes Ernas Ķlkures stāsti un tēlojumi, Mūsu kaimiņš.

Jānis Rudzītis Vācijas laikraksta Latvijas 6. marta izdevumā, recenzējot E. Ķikures darbu, raksta: “Viņas pirmā stāstu un tēlojumu grāmata Mūsu kaimiņš nepārsteidz ar kaut ko īpašu, bet tāpat šī grāmata nav pametama neievērota. Tam, ko raksta Erna Kikure un kā viņa to dara. ir kāda savdabīga jutoņa, kāda stilistiska un dvēseliska atmosfaira, bet ja tā, tad radies pierādījums par autores spējām. Varbūt atliek vienīgi nožēlot, ka tās pārāk ilgi glabātas pie sevis, un nu vajadzēs gana daudz gribas šo spēju vēršanai.”

———————————-

Laiks 30.03.1963
Izcila debija literārā tēlojumā
ERNA KIKURE — MANS KAIMIŅŠ SALAS APGĀDS AUSTRĀLIJA
AR AUTORES LINOGREBUMIEM. 148. LPP.

Jānis Grīns

Kas labs var nākt no Nācaretes? Tā jautāts sensenos laikos, bet atbilde bijusi pozitīva, ka var gan. Arī trimdinieku rakstniecībā esam par to pašu gandarīti ar Jāņa Sarmas romāniem, starp tiem, piem. Rūsa un Negantnieks pieder pie trimdas stāstniecības labākajiem. Ja dzimtenē Sarma (J. Kalniņš) bija ieguvis gleznotāja vārdu, trimdā viņš iekaroja laba stāstnieka vārdu literatūrā. Līdziga pārvēršanās notikusi ar Ernu Bērziņu-Ķikuri, Latvijas mākslas akadēmiju beigušu grafiķi (dz. 1906. gadā), arī viņa nokļuvusi piektajā kontinentā, kur pārslēgusies uz rakstniecību, sniegdama visai īpatnu liriku, kas diezgan tuva vientuļās Veltas Sniķeres dzejai, kā ari ievērojamu literāro tēlojumu grāmatu „Mans kaimiņš.” Manuprāt, tā ir vērtīga un savdabīga un pelnī plašu ievērību.

Lietojot konvencionālo terminu psicholoģisks vēstījums, būsim apzīmējuši Ķikures tēlojumu būtību. Kā zināms, psicholoģisms Padomju Savienībā, dekretējot sociālistisko reālismu, ir apzīmēts par kaitīgu līdz ar pesimismu, līdz ar formālismu. Pavisam maz psicholoģisma arī šaipuses stāstniecībā, piem., Jaunajā Gaitā lasītajā. Bet Erna Ķikure, grafikās strādādama ar lancetēm un adatām, arī literāros tēlojumos ir rūpīgu detaļu darinātāja; tāpēc viņas tēlojumi, kas uzrāda īpatas vērtības, atsauc atmiņā ko no agrākā, var arī teikt, tie nav moderni parastajā šī vārda nozīmē, taču ir vērtīgi, pat augstvērtīgi, kad tos ierindojam, atceļam pagātnē priekš gadiem četrdesmit, kad rakstīja Ezeriņš, Rozitis, Strāls, arī vēl Akuraters.

Ķikures grāmatā dominē tēlojumi pat dzejoļi prozā; noveles aizmetņi, kā piem. Viesnīciņa Lalaila ielā. Vilšanās vai Svētdiena nedēļas vidū, vai Maliena ir vājāki jeb tikai solījumi, ko „apēd” tēlojums.

Bet īsts psicholoģisma šedevrs ir Mans kaimiņš, kur stāstītājas un kaimiņu farmera Džo pārdzīvojumu saspēle, pamazām atklājot viņu abu nelaimīgo laulības dzīvi un uz šī pamata satuvinoties, izrisināta ļoti niansēti un smalkjūtīgi, kāpēc Latv. Preses biedrības Austrālijas kopas sacensībā gandarīta ar pirmo godalgu.

Ja atceramies vecveco likumību, ka mākslas stāstniecībā kā valodas stilam, tā psicholoģiskajam risinājumam jābūt kā dzīvai protoplazmai, kur redzami un neredzami viļņo dzīves garīgs šķidrums, tad Ķikures tēlojumos tas ir spilgti savērojams. Pretstatā tādam sakaltušajam „pērnajam sienam”, kādu lasītājam pamet Viļa Lāča un citu sociālistisko reālistu vēstītāja proza. Bet klasisks dzīvās prozas piemērs ir un paliek, piem., Blaumaņa Purva bridēja sākums, kur sarunājas Vešeriene ar no baznīcas pārnākušo meitu Kristīni. Viņu abu domas un teicieni iet katrai savā virzienā, bet tie ķeras viens otrā, tāpēc dialogs ir tik saturīgs un dzīvs.

Ķikures sasniegtajā meistarības pakāpē vēl par simpātisku var atzīmēt lakonismu, nevis vārdu skopumu, bet taupību, jo ik lieks vārds jauktu spēli.

Mūža pirmo pusi autore pavadījusi Malienā, arī izceļojusies pa Eiropu, bet otro pusi vada Austrālijā. Man, kā vecam literāram gardēdim, šī otrā puse patīk vairāk; arī peizāžā veras jaunumi un vēl eksotiski. Dzimtenes fona ainu skatīts jau daudz. Kaut atceru gabalos, piem. “Kapu svētkos,” ir daudz vērtīga un acīga, ko prieks pārlasīt.

Mazo un gaumīgo Ernas Ķikures grāmatiņu jau divi nedēļas nēsāju kabatā un ieskatos tajā gan kafejnīcā nosēdies, gan tramvajā vai autobusā braukdams. Tā ir ne tikai jauka, bet ari patīkami portatīva.

—————————————————–

Austrālijas Latvietis 06.04.1963
Ar Mocarta vilcienu uz Bruknera ielu
EDUARDA SILKALNA VĒSTULE AUSTRĀLIJAS LATVIETIM NO BAVĀRIJAS PAR CIEMOŠANOS PIE PĒTERA ĒRMAŅA INGOLŠTATĒ

Ingolštate no Minchenes nav tālu: ātrvilciens turp aizved vienā stundā. Salīdzinot ar Mincheni un citām ievērojamām pilsētām Bavārijā, Ingolštatē sevišķu tūristu atrakciju nav. Tomēr latviešu ceļotājam un vēl tādam, kam interesē rakstniecība, Ingolštate ir, kā angļi teiktu, “a must”, jo tur dzīvo nule septiņdesmito dzimšanas dienu nosvinējušais un šai gadījumā Tautas balvu ieguvušais latviešu autoru seniors Pēteris Ērmanis.
…
Kad ieplānoju braukt pie P. Ērmaņa, paredzēju, ka prieks būs divkāršs: paredzēju prieku nevien sev, ka dabūšu vaigā redzēt rakstos tik bieži redzamu autoru, bet prieku arī P. Ērmanim par to, ka varēšu viņam pastāstīt par latviešu rakstniekiem Austrālijā. Taču viens no pirmiem P. Ērmaņa izteikumiem bija: „Nu jā, jums tur Austrālijā ir vairākas spējīgas dāmas: Erna Ķikure, Erna Lēmane, Aina Neboisa. ..” P. Ērmanis zināja nevien visu mūsu Austrālijas rakstnieču vārdus, bet atcerējās, pat, ko katra no viņām rakstījusi, pat tad, ja attiecīgais stāsts Austrālijas Latvietī būtu bijis iespiests pirms gadiem četriem, pieciem. Kad pieminējām Iniāru Brēdrichu, ko P. Ērmanis atzīst par labāko no Austrālijas jaunajiem dzejniekiem, viņš ievaicājās: „Un ko dara Maijas kundze?” Pārsteigts jautāju, kā rakstniekam zināms Brēdricha kundzes priekšvārds. „Nu kā,” nāca atbilde, „Brēdrichs taču savai kundzei veltījis kādu dzejoli.” Tā iznāca, ka P. Ērmaņa informāciju par Austrāliju neko daudz papildināt nespēju, izsaku visu cieņu vienkāršajam, nepretenciozajam kungam par fenomenālo atmiņu. P. Ērmanis pats gan sūdzas, ka atmiņa vairs nestrādājot tik labi, kā vēl pirms dažiem gadiem, viņam, piemēram, sajūkot melburnieši ar Sidnejas rakstniekiem.

——————————-

Austrālijas Latvietis 20.04.1963
NEDĒĻAS PIEZĪMES

Hm! Katrs rakstnieks varētu būt lepns par vārdiem, kādus mūsu kritiķu vecās paaudzes pārst. Jānis Grīns Zviedrijā veltījis Ernai Ķikurei Austrālijā par viņas pirmo grāmatu Mūsu kaimiņš:

“Mazo un gaumīgo Ernas Ķikures grāmatiņu jau 2 nedēļas nēsāju kabatā un ieskatos tajā gan kafejnīcā nosēdies, gan tramvajā vai autobusā braukdams. Tā ir ne tikai jauka, bet arī patīkami portatīva.” J. Grīns ar augšējiem teikumiem noslēdz savu recenziju par E. Kikures grāmatu ASV latviešu laikraksta Laika 30. marta izdevumā, rezenzijai liekot virsrakstu — Izcila debija literārā tēlojumā.

—————————-

Ceļa Zīmes 01.06.1963
SEPTIŅAS GRĀMATAS
AUSTRĀLIJAS KOLORĪTS
Jānis Andrups.

Erna Ķikure, Mūsu kaimiņš. Stāsti un tēlojumi. Autores lino grebumi un vāka zīmējums. Latviešu Preses biedrības Austrālijas kopas izdevums. Salas apgāds, 1962. 148 lp.

Ernas Ķikures stāstu un tēlojumu grāmatā dominē Austrālijas daba. Ir grāmatā arī daži darbi ar Latvijas vidi, bet tie nav spilgtākie, atskaitot tēlojumu Kapu svētki, kurā pārdzīvojums izlauzies cauri pabālējušu atmiņu miglainībai, kas iezīmē pārējos darbus ar Latvijas tematiku. Austrālijas daba turpretim notēlota ar lielu spēku, izceļot visus tos elementus, kas atmodina cilvēkā pirmatnīgās dziņas. Autore 56. lp. saka, ka Austrālijas mežs viņu vilina, “lai es justu smaržas no sūnām, no prauliem, no piepēm, kas jūk zem manām kājām, no simt zālēm, lai es… grimtu dziļāk ne apzinīgā, necivilizēta cilvēka apmierinājumā un priekā”.

Ne vienmēr pirmatnīgā daba cilvēku saista. Dažkārt tā sajusta kā nasta vai drauds. Stāstā Viesnīciņa Lalaila ielā Ozoliņa kungs saka: “Te nav pavasara… Mūžīga vasara, karsta un sausa vai slapja un auksta… Mūžīga zaļošana, skumja kā mūžīga nāve.” (77.)

Literatūrai, kurā dominē dabas pārdzīvojums, iespējama ārpus lirikas tikai viena izteiksmes forma — tēlojums, un tas arī visbiežāk sastopams šai grāmatā. Secenīgs notikumu risinājums autori nesaista. Grāmatā ir tikai trīs darbi: Viesnīciņa Lalaila ielā, Svētdiena nedēļas vidū un Vilšanās, kūros notikumu secība varētu izaugt līdz grodākai fabulai. Autore tomēr notikumus nesavērpj dinamiskāk, lai rastos kāds kāpinājums, viņa apmierinās ar viegli iezīmētām situācijām divu cilvēku pārdzīvojumos.

Labākais krājuma darbs ir Mans kaimiņš, kas devis titulu visai grāmatai. Tas arī vienīgais stāsts, kurā autores interese apstājusies pie cilvēku raksturiem. Triju cilvēku sejas tajā iezīmētas ļoti uzskatāmi, un šo cilvēku dīvainie likteņi ietverti varenajā zaļās dabas logatā, ko dod vienmēr kopjamais kalns un ieleja, kūrus autore tēlo reizē ar naidu un mīlestību.

Varētu vēlēties lielāku izteiksmes koncentrāciju un ciešāku turēšanos pie viena stāstījuma pavediena. Dažreiz sakāpinājusi lasītāja interesi, autore pamet kāpinājumu neatrisinātu, kā piem. tēlojumā par žagatas bērnu, kam jāpārnakšņo kailā zarā, naktsputnu apdraudētam, šis labi ievadītais kāpinājums atstāts neizmantots, un lasītājs pat neuzzina, kā putna bērns riskanto nakti pārlaidis.

Vietām autore lieto angļu vārdus, kuriem latviešu valodā nav vietas: haivejs (63.), stick’em up (54.). paddok (77; šis vārds ne īstā angļu, ne latviskā fonētiskā rakstībā), čipi (81.). Ir arī dažs burtisks tulkojums no angļu valodas, piem.: Es esmu atteicies (16., 19., angliski I am resigned) tādā nozīmē, kā latvietis saka: Esmu padevies liktenim.

Grāmatu grezno autores darināts vāka zīmējums un linoleja grebumi, kuros dominē dienvidu puslodes saule kā grāmatas galvenā motīva — pirmatnīgās dabas zīme. Jānis Sarma beigu vārdos labi raksturojis autores kalpošanu divi mākslām — grafikai un rakstniecībai.

Autores vēlēšanās kalpot abām šīm mākslām verd no kāda avota, kas ir tikpat vecs ka cilvēce un izvadājis to cauri labam un ļaunam — mēs ceram — pa augšup ejošu ceļu: “… neprātīgas alkas nebeidzas un nebeigsies. Kāda uguns, kas dedzina dienu un nakti, liek kārot, ko dienas nekad nav atnesušas, nekad dzīve nav ļāvusi satvert un zināt…” (71.) Cilvēcīgās alkās pēc savas pasaules paplašināšanas ir šīs grāmatas stiprākā un tīkamākā balss.

————————————————————

Daugavas Vanagi 01.11.1963
PROZISTE AR TALANTU
Jānis Sudrabiņš

Erna Ķikure „MÜSU KAIMIŅŠ“, stāsti un tēlojumi, Salas apgāds, 145 lpp., 1962. gadā.

Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa Austrālijas latviešu kultūras fonda atbalstā sākusi iet īpatu ceļu — izdot šajā zemē dzīvojošo latviešu rakstnieku jaunākos darbus. Nodoms simpātisks vēl tai ziņā, ka tā pamatā nav materiālas intereses, tikai vēlēšanās pakalpot radošajam garam un pavērt ceļu citu vidū jaunajiem prozistiem, jo — kā kādā vietā norādījis Jānis Andrups — mūsu literatūras nākotne būs atkarīga no jaunās maiņas izaugšanas. Tādēļ pasākums apsveicams un atbalstāms.

„Mūsu kaimiņš” ir pirmā grāmata šai sērijā, reizē arī pirmā autorei. No J. Sarmas piezīmēm par Ernu Ķikuri uzzinām, ka viņa ir vidzemniece, nāk no Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta, pēc profesijas gleznotāja. Rakstīt viņa sākusi tikai trimdā un — tā jāliecina jau pašā sākumā — sekmīgi: LPB Austrālijas kopas stāstu sacensībā viņa izpelnījusies pirmo godalgu par stāstu „Mūsu kaimiņš”, bet Ķikures dzejoļus var lasīt trimdas dzejas antoloģijā „Dzejas un sejas“. J. Sarma arī norāda, ka rakstniece sevi atestējusi par liriski smalkjūtīgu, konkrētu pasaules un dzīves skatītāju. Tas nozīmē atraušanos no irreālā un fantāzijas, pieķeršanos būtiskajam.

Grāmatā ievietotajos 8 stāstos un tēlojumos E. Ķikure skārusi gan trimdas, gan arī dzimtenes dzīves parādības. Pārlasot tos, rodas iespaids, ka autore vienlīdz labi spējīga iejusties abos šajos novados. Nesabiezinot krāsas un nesamezglojot darbības situācijas, viņa vieglās līnijās zīmē notikumu norises. Impresionistiskais bieži vien jūtami saskaras ar īpato, veidojot atsevišķas žanra gleznas svaigā un smalkjūtīgā modulējumā. Saprotams, ne visur tas autorei izdevies, un viņas varoņiem bieži pietrūkst it kā plašākas elpas, kas tos padara sīkus un necilus, piemēram — stāstā „Pēteris” un «Svētdiena nedēļas vidū,” kamēr jau izlīdzinātāka ir grāmatas titul stāsta persona Džo. Šis arī labākais darbs krājumā.

Ja Ernas Ķikures pilnīga izaugšana visumā vēl sagaidāma nākotnē, par teicamu jau šobrīd jāatzīst gludais stils un labā valoda — kā apsolījums turpmākā darba neapstrīdamām sekmēm. Tāpēc ar pilnām tiesībām var teikt, ka radusies ir proziste ar talantu, kuras spējas pelna, ka par tām runā un ievēro.

Grāmatu savā spiestuvē Sidnejā salicis un iespiedis rakstnieks Mintauts Eglītis. To rotā pašas autores griezumi linolejā, kas labi iekļaujas grāmatas kopumā.

Kā nākošais darbs šai sērijā solīti Ainas Neboisas stāsti. Šī autore līdz šim vairāk pazīstama kā dramatisku darbu rakstītāja, un viņas īskomēdija «Notikums pie nama durvīm” 1961. gadā izpelnījās otru godalgu DVM rīkotajā īslugu sacensībā.

————————————————–

Jaunā Gaita nr. 48, 1964
Erna Ķikure, MŪSU KAIMIŅŠ, Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas izdevums, Salas apgāds, 147 lpp., 1962. g., autores linogrebumi un vāka zīmējums.

Ernas Ķikures grāmatu Mūsu kaimiņš izdevusi Latviešu preses biedrības Austrālijas kopa, un tā ir pirmā grāmata Austrālijas latviešu rakstnieku darbu sērijā. Tā liek pārdomāt divi jautājumus, proti, vai E. Ķikures stāstos un tēlojumos varēsim ieraudzīt tās zīmes, ko Austrālijas daba uzspiež tiem, kas ilgāku laiku ir bijuši tās ietekmē un vai viņas raksti arī norāda uz to, ka viņa ir grafiķe.

Šī grāmata tātad izraisa savādu ziņkāri. Kāda ir latvietes reakcija pret Austrālijas dabu? E. Ķikure reaģē dažādi. Pirmajā un visinteresantākā stāstā Mūsu kaimiņš latviete it kā samierinājusies ar Austrālijas īpatnējo un skumjo dabu, viņa to neskata ar savām acīm, bet ar kaimiņa austrālieša acīm, kam ir prieks par laukiem, ko tas apstrādā. Stāstītāja ir ieskatījusies kaimiņa dvēselē, sapratusi viņu, viņa nelaimīgo laulību, viņa atteikšanos no personiskās dzīves un pakļaušanos sievas gribai. Ieskatīšanās o t r a cilvēka dvēselē, kontakta nodibināšana ar to, dara laimīgu arī pašu stāstītāju, un savas jūtas no kaimiņa Džo tā pārnes uz dabu, uz laukiem, ko tas mīl, “Ielejas lauki ir mana gara vienīgais patvērums. Es mīlu tos viņu mainīgā daiļumā, kam nav nekāda sakara ar viņu īsto uzdevumu. Bet man viņi kalpo tā. Un es zinu, ka vēl kādā cilvēkā mājo citāds prieks par tiem, ne tikai tas naudā pārvēršamais, bušeļos un ginejās aplēšamais… To es zinu skaidri, un tas manas dienas dara mazliet vieglākas. Es zinu, ka tas, kas pazīst vēl citādu prieku par šiem laukiem, cieš viņu dēļ, kā viņš ir siets pie šīs ielejas ar savu atdoto spēku un mīlestību un kā viņu plēsīs ārā no tās. Šī cilvēka dēļ es nenolādu ieleju.” Savādāk rakstniece reaģē īsajā tēlojumā Kazenes. Te — no vienas puses — viņas reakcija izpaužas bailēs, ko simbolizē čūska, no otras — apmierinājumā un priekā, kad tā, cīnoties ar ogu krūmiem, atrod “sava aizgājušā pirmcilvēka spēku” un nogrimst “neapzinīgā, necivilizētā cilvēka jūtās”. Tēlojumā Palmas rakstniece runā par vienaldzību, ar kādu viņa reaģē pret šiem kokiem: “Turpat uz vakara debesīm, kas bija zilas kā jūra, pret norietošo sauli, pacēlās divas slaidas palmas. Viņas man neteica neko. Viņas tur bija. Es uz viņām noskatījos — viņas izskatījās skaistas, bet tik neiedomājami mēmas ar mani. Nē, viņu vaina tā nevarēja būt. Tā — bija mana vaina. Es nesapratu viņu valodu. Tas ir viss. Es vairs nevaru vai negribu iemācīties viņu valodu. Lielākais, ko viņas man pateica, bija tas, ka aizveda mani mana krusttēva dzīvoklī Rīgā.” Netieša Austrālijas dabas ietekme parādās tēlojumā Zirgs mirst. Nežēlīgā un kontrastiem bagātā Austrālijas daba ir darījusi tās iedzīvotājus nejūtīgus un vienaldzīgus pret citu ciešanām. Vienaldzīgi tie kļuvuši pret dzīvnieku ciešanām: lielā, brūnā zirga īpašnieks ir samierinājies ar to, ka zirgs būs “jānoraksta zaudējumos” — lietus nav lijis ilgāku laiku, mežā zāle jau sen ir izdegusi, bet zirgs ir palaists vaļā mežā, kur tam nav ko ēst. Stāstā Viesnīciņa Lalaila ielā rakstniece jau reaģē ar apbrīnu (“Šīs ugunis un saule, kas visu sadedzina, un viss ataug un ataug”) un pat mīlestību pret Austrālijas dabu: “Šīs dzeltenās, maigās ēnas uz ceļa — no dūmiem? Dūmu rūgtums ar ziedu un lapu garšu — tas ir pavasaris”. Un citā vietā: “Vējš dažubrīd atnesa dūmu rūgtumu no meždegām. Kas to pazina kā Austrālijas pavasara zīmi, tam šī siltā smarža lika sirdij salēkties un ķermenim nogurt nojautās kā ziemeļos kūstoša ledus smarža mežā.” Šai stāstā divus latviešus tuvina kādā kalnu viesnīcā pavadītā nedēļa un ugunsgrēks Austrālijas mežā, “Viņi abi raudzījās zemē ar ēnām, ar dūmiem, ar lapu plēnēm, kas krita kā lēns lietus. Bet eikalipti smaržoja caur dūmiem.”

Šie piemēri rāda, ka E. Ķikure Austrālijas dabu vēl skata ar svešinieces acīm, ar ziemeļnieces kritisko un atturīgo skatu.

Rakstnieces stāsti un tēlojumi ir impresionistiski. Ķikure zīmē viegliem vilcieniem, nelietodama spēcīgus krāsu triepienus. Šķiet, ka viņas grafiķes talants visspēcīgāk parādās stāstos, kas nodarbojas ar dzimtenes dzīves atmiņām. Tā stāstā Svētdiena nedēļas vidū rakstniece ir devusi detalizētu dzirnavnieka dzīvojamās istabas aprakstu. Šis apraksts lasītājam ne tikai parāda dzīvojamo istabu ar tās lielo zaļo krāsni, bet liek tam arī just šīs istabas siltumu ziemas naktī. Tos pašus vieglos spalvas vilcienus aprakstos rakstniece lietā arī pārējos tēlojumos, Ķikures īso stāstu varoņi un varones parādās uz šī detaļām bagātā fona.

Tā stāstā Diena mēs ieskatāmies kādas sievietes dvēselē, kas ir nomocīta smagā, fiziskā darbā, stāstā Vilšanās jaunu sievieti atbaida kropļa fiziskie trūkumi, bet viņu valdzina viņa garīgā seja. Stāstā Maliena sakaltis rožu pumpurs liek trimdiniekam domās atgriezties dzimtajā zemes stūrī. Ārējā, acīm skatāmā, pasaule simbolizē cilvēka iekšējos pārdzīvojumus.

Ķikures grāmata nav tiem, kas lasa ātri un kam nav laika šos simbolus saskatīt.

Lūcija Bērziņa

——————————

Austrālijas Latviešu Katoļu Biļetens 1.10.1964                     [page] 19
[open book logo]
Lasītājs Lasītājam
ATZINĪBAS VĀRDI RAKSTNIECIE ERNAI ĶIKUREI

Šo vēstuli man pēc taisnības vajadzēja rakstīt Ernai Ķikurei, bet man gribās savās domās dalīties ar mūsu Biļetena lasītājiem. Es nezinu, kas Ķikure ir, kur viņa dzīvo un ko dara, bet izlasot viņas grāmatu ‘Mūsu Kaimiņš’, man tā vien liekas, ka viņa ir rakstniece jau ilgus, ilgus gadus un tikai tagad mēs esam atklājuši viņas darbus. Varbūt viņa nebija tos uzticējusi papīram, jo sirdī rakstītās rindas ir skaistākas. Uz papīra tās izbālo. Lai nu kā, es tomēr gribu sūtīt Ķikurei mīļu paldies par to, ko viņa uzticējusi papīram.

Bez sirds nav radies neviens liels darbs, un Ķikurei ir sirds ikvienā domā, ikvienā rindā. Bet viņai ir arī cits, kas mākslinieku dara lielu: dabīgs, izkopts stils, dziļums aiz sīkas ainas, brīnišķa novērošanas spēja, dzīvs stāstījums un atturīgs smalkums.

Man liekas, ka ap lūpam viņai ir iezagusies tikko manāma sāpju rieviņa, ne tāda, kas padara seju skarbu, vai ieļaunīgu, bet kas dzimusi šķīstīšanas ugunīs, kas teic cildenumu. Man šķiet, ka esmu to jau kaut kur redzējis. Vai tas nebija Poruks, vai Hermans Hesse?

Dažviet Ķikures stāstījums plūst kā dzeja, kas tiecas pieskarties mūžībai un reizēm viņa ir kā japāņu tanka: uzdāvina domu un liek tanī šūpoties augstu, augstu – cik vien tu spēji. Un tomēr viņa.

Nekā mākslota, kliedzoša Ķikures darbos neatradīsit. Ar to viņa atšķiras no daudziem jaunajiem rakstniekiem, bet tas ir viņas darbu pievilcība un vērtīgums. Tāpat kā viņas īpatnība izteiksmē, ko gribētos saukt par viņas pašas stilu.

Ja man jautātu, kāpēc es nekā nesaku par Ķikures kļūdām un trūkumiem, tad būs jāatzīstas, ka neesmu literatūras kritiķis. Esmu vienkāršs lasītājs, kas rakstnieces mākslā sildās kā kaķis saulītē un neinteresējas par saules plankumiem. Man ar rakstnieci ir kopīga draudzība: dons Kamillo! – Šīs draudzības vārdā es vēlreiz saku – mīļš paldies!

Dr. A Melliņš
Melburnā

[illustration/symbol: lit candle in candlestick]

——————————–

Laiks 09.10.1965
Lasītāju balsis
AKTIVITĀTE

A. Sv., Filadelfijā. LPB parādītā aktivitāte iepriecina un to vēroju arī viņas kopās. Lai minam tikai Austrālijas kopas daiļdarbu sēriju, kas iznāk jau trešo gadu un devusi tādu nopietnu ieguldījumu mūsu literatūrā, kā Ernas Kikures noveles „Mūsu kaimiņš” un Osvalda Lāča noveles „Mēs un viņas”, kuras varu ieteikt arī citiem šejienes lasītājiem, cik ļoti mani tās iepriecināja. Jāvēlas vienīgi, lai pasāktais tikpat sekmīgi turpinātos.”

Leave a Reply