Par Angliju (Ķikure/Kikure)

Par Angliju
(domāts taisīt romānu—šeit ir sīkdaļas)

Katru vakaru ielā pret mūsu logu iedegas spuldzes, vecmodīgas, mīlīgas lampiņas. Divas tālāk, divas tuvāk. Es raugos arvien divi tālākajās. Viņas ir jaukas. Kā puķes. Un kā — lampas. Ar kādu siltu, labu vēsti. Kādu? Kas zina? Sevišķi mistiskas viņas ir tieši iedegšanās brīdī — pēkšņi iekvēlojas tikko manāmi, jo vēl ir diezgan gaišs no dienas gaismas. Viņas kvēl kā oglītes. Skats ielā ir kā glezna. Krāsainas debesis, mājas, logi, laukums ar būvmateriāliem, daži koki, daži krūmi un divas lampiņas tuvāk, divas tālāk, kas no ogļu sarkana, nespodra kvēlojuma pārvēršas zeltainā liesmā. Deg visu vakaru. Visu nakti. Līdz rītam. Naktī divu tuvāko lampu gaisma kļūst spokaina, stipra, uzbāzīga, spīd istabā, ja logs nav aizsegts, nes iekšā savādu nomodu. Lampas ielā, gaismas naktī. Liekas, lampu iededzinātājs dažreiz pazūd ap stūri ar garu, tievu kārtīti. Viņu patiesi var dažreiz redzēt. Bet lampas iedegas tagad pašas. Bet viņš vēl tomēr manāms dažreiz, kad krēsla nāk. Kāda tā vēsts? Kas zina? Kaut kas. Kaut kas dzīvs, silts. Gaisma ielā. Kad krēsla nāk. Kad iededz gaismu mājās un aizver logus, lampiņas no ielas spulgo, sasaucas ar gaismu mājā. Vēsta. Ko? Kaut ko. Kas nāk. Ziema nāk. Migla. Sarma pa nakti sametas kokos. Ielas akmeņi kļūst slideni. Soļi meklē ceļu no vienas dzeltenas gaismas loka uz otru. Ļoti slīd soļi uz brūnajām, vēl dažuviet gaiši brūnajām lapām, kas vēl pa vienai nolaižas no tukšajiem koku zariem. Vēl arvien atrodas zaros kāda lapa. Nē, ne zaros. Zari šķiet sen jau tukši. Lapa tikai vēl kāda nolaižas un nolaižas kaut kur no nakts… Sals nāk. Atkušņi nāk.

——————–

Dažuviet šķiet ļoti strauji, ir jauna, tikko dzimst. Bet kur tai saknes? Vai tā nevar sapīties visa kopā? Krusti baznīcas kapu vietās, kur eju rītos un vakaros pāri, ir arī ļoti veci. Un maizes smarža mazajā Molšam ielas veikaliņā – tā arī ir mūžveca. Plūst rītos siltos viļņos ārā pa durvīm, vēsajā gaisā. Un cilvēki steidzas, spiežas, pērk, nes prom silto maizi kā senos laikos. Veikaliņš tik mazs, to izpērk dažās stundās. Lielajos pašapkalpes veikalos ir maizes diezgan, arī laba. Bet tur, Molšam ieliņas šaurumā, tā nāk kā no cita avota.

————————

Mazajā Molšam ieliņā, kur viss bija tik mīlīgs, kopā saspiedies, pilns vēstures un apziņas, ka tā kādreiz bijusi galvenā iela, arī tagad tā veda satiksmi iekšā no svarīga apgabala, un tikusi ārā no sava veikaliņu sablīvējuma, gar baznīcu (ar kapiem), aizstiepās gar dzīvojamo māju rožu dārziņiem tālu, jo tālu, uz lielo ielu krustojumu aiz muzeja un aiz parka, ieveda “vecajā, labajā Anglijā.” Ja bija prātā tālāks izgājiens, uzejot uz tās pie baznīcas, bija jāgriežas pa kreisi. Ja gājiens bija domāts uz pilsētas centru — uz lielajiem veikaliem, tirgošanas centriem, uz dzelzceļstaciju, tirgu, teātri, kinoteātriem, muzeju, peldbaseiniem (āra un iekštelpas) un visu citu steidzīgo, darbīgo, jauno pilsētu vai arī, ja gribēja iepirkties turpat Molšam ieliņas senajos veikaliņos, tad bija jāgriežas pa labi. Kādā mazā veikaliņā, mazajā logā bija maza roku rakstīta zīme, ka vietējā izrakumu sabiedrība meklē palīgu izrakumu kārtošanai. Pieredze nav vajadzīga. Šie mazo veikaliņu mazie logi ar saviem dažādiem ziņojumiem, bija ļoti laipni. Ja ko vēlies—darbu, vai ko pirkt, vai pārdot — uzraksti uz zīmītes, ienes veikaliņā un par dažiem santīmiem atstāj to izlikt logā. Pēc dažām dienām saņem atbildes. Tā es dabūju lētas, labas klavieres jau pirmajās dienās. Tā es dabūju šo darbu pie izrakumu kārtošanas. Pierakstot manu vārdu, man jautāja—“Vai no Zviedrijas?” Tā bija patīkam pārmaiņa šai neizbēgamā jautājumā. Tur, otrpus okeānam, pazina un jautāja tikai – itālis vai jugoslāvs, vairāk izņēmuma gadījienā — polis.

———————

Darbā nebija nekādu nepatīkamu vai grūtu saistību. Darbā varēja nākt, kādā laikā grib, un strādāt, cik stundas grib, tikai iepriekšējā dienā to pasakot, cik un kad, darbs un visa tā norise bija labi izkārtota. Man tur bija divas darba biedrenes un divas priekšnieces, Viena lielāka, svarīgāka priekšniece – pār mums visām, otra mazāka priekšniece, tikai pār mums trim, vienkārša darba strādātājām. Bija gandrīz tā, ka arī no mums trim viena bija mūsu priekšniece — tā, kas darbā bija bijusi ilgāku laiku, lai arī darāmais darbs bija viens un tas pats. Tā no mums, pieciem darbiniekiem, trīs bija priekšnieki. Neskaitot vēl divus, kas nāca tikai dažreiz skatīties un savākt padarīto, tie bija Pols un Nikija, un arī tie bija pakāpēs — Pols bija Nikijas priekšnieks, un tā, saprotams, arī mūs visu citu priekšnieks. Pareizi saskaitot — septiņi darbinieki, no tiem pieci priekšnieki. Tikai es un Ruta bijām pašas par sevi, nevaldījām ne pār vienu citu. Mēs trīs, Ruta, es un Marga (mūsu priekšniece) strādājām kopā pie viena liela galda: slaucījām un sukājām zemes nost no izraktajām romiešu mantām, mazgājām tās, kur vajadzēja, likām kastēs, lipinājām un sējām klāt zīmes un paskaidrojumus par lietu vēsturi. Ziņas mums bija tikai jāpārkopē no saburzītajām, salijušām, zemjainām un mālainām zīmēm, kas nāca līdzi kastēm un plastika maisiem ar lietām tieši no izrakumu vietām. Darbs bija viegls un diezgan interesants. No visiem pieciem priekšniekiem neviens mūs nedzina, neuzstādīja nekādas padarāmā darba normas, neskaitīja un neskatīja, cik mēs padarām. Aprunājās tikai par lietām — cik labi vai nelabi vienu vai otru no tām berzt ar sukām vai slaucīt, vai mazgāt, un pieteica — ja kas nokrīt zemē un meklējot aizmirst, pie kuras grupas tas piederējis — sviest to prom, vai, ja gabals patiesi bijis sevišķi neparasts, parādīt to Polam, kad tas atnāk. Mēs varējām sarunāties, cik mums tīk vai netīk, mēs varējām sēdēt vai stāvēt, iekārtot savu tējas laiku mazliet agrāk vai vēlāk tik garu, cik to mūsu sirdsapziņa atļāva, un vispār — justies kā mājās. Tā mēs arī jutāmies, ja neskaita to, ka mūsu darba vieta arvien izvērtās krietni vien netīra. Izrakumi dažreiz bija dubļaini, smilšaini, putekļaini, telpu sildīja arvien ļoti siltu ar elektriskiem sildītājiem, izrakumi žuva un pietvaikoja gaisu ar visādām labākām vai nelabākām zemzemes smakām. Kā es atvēru pirmoreiz tādu plastika maisiņu ar lauskām, starp kurām bija kauli, man gandrīz prāts nesās doties prom — simtgadu pazemē, mēris un viss. Bet tā nevarēja aušoties — sākumā tikai elpot te veicās ne tik dziļi, ne tik brīvi, mazāk saost… Tādas lietas kā kaulus un mazgājamas lauskas mēs cilājām tikai ar cimdotām rokām, tomēr pagāja kāds laiks, līdz man šie cilājamie kauli kļuva vienaldzīgi viņu izskatā un viņu smakas ziņā. Patiesi viņiem bija tikai zemes smaka. Nu, varētu teikt arī — trūdu smaka. Bet zemei jau arī ir tikai trūdu smaka. Nu, ja domā par to, ka mēris nāk no pazemes, ka tā baktēriju izmet zemes atvēršanās šādā vai tādā veidā, ka žurkas savās alās saslimst pirmās, ja tā domāja, tad dažubrīd kļuva nepatīkami. Bet — neviens tā nedomāja. Visus netīros, smilšainos, trūdainos ūdeņus, kur izrakumi bija mazgāti, mēs lējām taisni pa logu ārā, uz zāļainās ejas pirms mūra dārza sētas, kas veda visgarām lielajai, zemajai ēkai ar daudzajām darba istabām. Netīrais ūdens sasūcās zemē, sniegs uzsniga, nokusa — viss kaut kā izlīdzinājās, saulainākā laikā vēl dīga tur zāle. Nekāds mēris mūs neķēra.

—————

Sākumā man tomēr bija jādomā, ka šie ļaudis dzīvo ellišķīgi netīri. Tējas krūzītes nometa un atstāja turpat blakus kaulu kaudzēm, pat neapsedza. Es domāju – vajadzētu te ielaist kādu īstāku eksemplāru no mūsu nācijas, tad redzētu, ka te lietas pagrozītos. Bet man nebija nekādas vēlēšanās uzspiest šiem labiem ļaudīm un viņu tikumiem kādas citas nācijas likumus. Es gribēju dzīvot, kā viņi dzīvo. Es iejutos arvien labāk. Tikai dažreiz, kad gadījos viena telpā, atgrūdu logu uz brīdi, bet tas paradums vairāk iesakņojies no dienvidu puslodē vadītā laika – kā kādā telpā iekšā, tā – logu vaļā. Kad nāca mana reize tēju gatavot, es stingrāk izberzu tējas iebrūninātās krūzītes un neuzkrītoši apsedzu tās vēlāk kopā ar cukura un biskvītu turzām ar svaigu avīzi. Šai rīcībā man atsaucīgi piebiedrojās Ruta. Mēs sākām ņemt līdz mazus trauku dvielīšus, ar ko krūzītes slaucīt un apsegt, un, kad mēs vakaros gājām mājās, mēs tāpat tīri noslaucījām galdus, kur strādājām, izskalojām lielās mazgājamās bļodas un visu nosedzām ar avīzēm. Avīžu mums visu laiku vajadzēja un tās mums piegādāja, jo tās mēs klājām kastēs, zem nomazgātajiem izrakumiem nožūšanai. Patiesi, ja rūpīgi neuzmanīja – galdi un visa telpa ātri izvērtās īstā jūklī. Ja ko pameta nenokārtotu vienā dienā, otrā rītā nākot, nebija spara ķerties darbam klāt. Ar visu mūsu kopšanu lielā telpa (pusgadu nemazgātām grīdām) bija neiedomājami netīra – smiltis un putekļi čirkstēja zem soļiem un mūsu pēdas gaitenī vienmēr bija nenoslēpjamas.

Citās telpās (izņemot mūsu divas milzu istabas) bija izglītības ministrijas un pilsētas valdes darba nodaļas. Šī bija vienstāvu pagaidu celtne, kļuvusi veca jau un vēl arvien kalpoja it kā pagaidām, kamēr citur auga lielas, modernas celtnes. Citās istabās, kur strādāja tikai kancelejas darbinieki, viss bija ļoti tīrs un spožs – vecās linoleja grīdas arvien smaržoja pēc vaska no rītiem un spīdēja saulē, kas spīdēja caur veca dārza zariem, tur bija mierīgākas, labākas darba telpas, ko nevarētu atrast modernajās celtnēs.

———————–

Nezin kā šie labie kanceleju darbinieki vispār cieta mūsu tuvumu — ar trūdu smaku, zemēm un putekļiem. Bet mums bija jāņem ūdens no viņu virtuves, kur viņiem gatavoja tēju. Mūs sauca par podu ļaužiem, jo mēs tur tīrījām, kārtojām, līmējām kopā romiešu vecos podus, vāzes, traukus, pieminām gaiteni putekļainām pēdām. Mūsu darbs tomēr piederēja kultūras nozarei, darbinieki un tā uzturētāji lielāko daļu bija entuziasti studenti un vēstures labvēļi. Un šī darba norise un izdarības turpinājās, kā darbs pats to prasīja, bez iepriekšēja sīka aplēsuma. Kad mums aizliedza liet netīros ūdeņus pa logiem, mēs nesām tos pa gaiteni ārā, lējām kādā dārza stūrī. Aizliegums nenāca kādu higiēnisku apsvērumu dēļ, bet tādēļ, ka ūdens sāka pūdēt celtnes koka sienas. Uzmanīgāka, apdomīgāka rīcība kļuva nepieciešama, lai mūs no telpām neaizdzītu — lai mēs nezaudētu darbu — domājām mēs trīs, mazākās darbinieces, un turējāmies draudzīgi kopā. Sevišķi Ruta un es satikām labi un viena otras tuvumu panesām ar laipnību, pat sirsnību.

Kad Ruta pirmoreiz atnāca darbā, es gandrīz domāju, ka viņa būs valdonīgāka, bet šī īpašība šai tautai nemaz tik izplatīta nav — vai arī ir tikai dažām tās kārtām… Varbūt Ruta bija no zemākas kārtas. Tur bija un palika un viņai nekas nebija jāizkaro. Tas bija patīkami. Diezgan reti sastapts miers. Pirmajā dienā darbā viņai bija zīda blūze, mazliet pavalkāta, kremkrāsā, un zaļgani svārki, kaut kur pie kakla bija sīka zelta ķēdīte, kas turēja piespraustu pulksteni aiz blūzes. Šāda zelta ķēde ar pulksteni aiz blūzes bija manai darba biedrenei daudz gadus atpakaļ vecajā zemē, tā gan bija ļoti jauna sieviete, Ruta bija jau iesirmu galvu, tomēr viņām abām bija kaut kas kopējs — kāda maiga lietišķība, īpašība, kuras man arvien trūcis un kuru es kaut kā, varbūt labā sadzīvē, aizņēmos no citiem…

——————-

Bija labi strādāt, kad Ruta sēdēja blakām, liela, pasmaga, iesirmiem matiem, labu, sārtu sejas krāsu. Mēs abas vēlāk nesām virsvalkus, lai turētu drēbes kaut cik tīras no simtgadīgiem putekļiem, tomēr zem virsvalka Rutai bija zīda blūze, un tas deva siltu, labu sajūtu. Zelta pulkstenis ķēdītē un zīda blūze, veca zīda blūze pasargā no apnikuma darbā, dzīvē — kaut kas tiek ņemts nopietni, ar cieņu — darbs, dzīve, diena, tas viss neatrod iespēju izkūpēt zilā gaisā un atstāt tukšumu.

Margareta, Marga, kā to saucām, bija arvien ļoti profesionāli safrizēta, viņai bija arī neparasti smalkas, baltas rokas, ņemot vērā to, ka viņa bija ģimenes sieviete, bet Margareta telpā neienesa nekādu savu īpatnību, savu dzīves, apkārtnes iekrāsojumu. Viņa runāja, smējās, darīja visu to pašu ko Ruta, bet viņas it kā nebija, viņas vietā varētu būt katru dienu cita sieviete vai nemaz nebūt, nekas nepārmainītos, viņa neturēja laika plūsmu sev apkārt savā varā, kā Ruta to varēja. Ruta sēdēja tur, staigāja, rīkojās, un tas notika tai laikā, tai dienā, tai stundā Rutas dzīvē, manā dzīvē. Ruta dzīvoja savu dzīvi katrā tās brīdī, ar visu tās vienkāršību, pelēcību, ņēma to nopietni, neskrēja tai cauri… Ruta negarlaikoja, netraucēja, neņēma neko prom no otra stundas, viņas dēļ nebija jāizliekas, jātērē lieki vārdi, nebija jādomā, ko teikt, ko neteikt. Ja mums patika, mēs runājāmies, izjautājām viena otru par šo un to, ja ne, sēdējām stundām klusēdamas, pa reizei paskatīdamies putnos aiz loga, kas nekustēdamies sēdēja veco augļu koku zaros, debesīs, kas pavēra kādu zilu aci un aizvēra, vilcienos, kas uz augsta uzbēruma gāja uz Londonu un nāca no Londonas. Dažreiz Ruta runāja par mājas dzīvi, ēdienu gatavošanu, ziemas un vasaras darbiem, notikumiem ar savu jaunības zemi. Visvairāk vienoja gada laiki. Šai klusajā biedriskumā es varēju ieiet dziļāk un dziļāk šīs zemes dzīvē, man tā šķita.

Otrdienās Ruta mājās cepa maizi, baltmaizi. Tad viņa paņēma papīra turzā līdz mums katrai pa pāris vienkāršām, apaļām maizītēm. Tās bija ļoti labi izraudzētas, labi izceptas maizītes. Tām nebija nekādu sevišķu piedevu, ne ķimeņu, ne sviesta, ne cukura. Tām bija brīnišķīga svaigas maizes smarža un maigums. Mēs tās ēdām tējas laikā.

Mājās parasti tādai maizītei mēs uzziestu krietnu kārtu sviesta, varbūt vēl medu, ievārījumu klāt, bet tāpat bez tā maizes garša un smarža bija jūtama daudz delikātāk, dziļāk, šādai mazai maltītei tas bija gandrīz kā tāda rituāla svētums. Rutas dēls bija melderis lielajās, vecajās ūdensdzirnavās uz pilsētas upītes. Šīs dzirnavas dzīvoja savas pēdējās dienas. Bija nolemts tās nojaukt, dzirnavām bija jāpārceļas uz kādu mehānisku, modernu maltuvi. Ūdens varēja atpūsties no simtgadīgiem darbiem. Arī apkārtējās ēkas, kur dzīvoja dzirnavnieks ar ģimeni, bija nojaucamas līdz ar visu citu. Tas bija skumji. Dzirnavas bija jaukas, nevarētu dēvēt tās kaut kā – skaistas – veca, liela, gandrīz neglīta koka celtne, bet ar veclaicīgu seju un visiem labiem maļamiem gaņģiem… Uz akmens malto miltu – tādu maizi veikalos pārdeva ar sevišķu uzrakstu, lielāku cenu, tā bija laba maize. Šis vārds kādai maizes šķirnei vēl paliks kādu laiku, varbūt pat ilgi, bet ne norise, kā tā radusies. Šīs vecās lietas, dzīves un darba veidi kļuva noārdīti te tāpat kā visur pasaulē. Vecas, jaukas, bet katrā ziņā ne vairs modernai dzīvei ērtas mājiņas Molšam ielā jauca nost vienu pēc otras. (Dažs vecs, nopietns, jauks kungs tad stāvēja ielas malā un ilgi noskatījās kādas mājas pēdējo brīdi – pajuka putekļu mākonis un jumts lēni nogūla pār sabrukušām sienām, parasti viss lielāko daļu koka. Dažas mājas vēl glāba, atjaunoja, sevišķi mūra mājas, apaļu akmeņu un visādu mūrējumu veidu mājām uzlika jaunus jumtus. Ielā kādu dienu staigāja sieviete un vāca parakstus lūgumam aizkavēt liela Londonas satiksmes ceļa celšanu pāri, cauri, taisni vecajai pilsētas daļai. Dedzīgi to parakstīju, staigāju te tikai pusgadu, gadu, bet šī ieliņa jau bija ieaugusi dzīvē. Vēl brīdi tai varētu ļaut dzīvot. Ar maizes smaržu, ar cieto mazo ābolu smaržu, ar zīmītēm logos, ar stikla konfekšu kārbām pasta mājas logā, ar paradumu teikt – labrīt, kad pircējs ienāk, ar… ar mazo skārni, ļoti smirdīgo gaļas veikaliņu, varbūt bez īsta ledusskapja?

———————-  

Darbu tur es sāku kaut kad pēc Ziemsvētkiem. Bet ziema tur gandrīz nekad nenosniga balta. Laiks uzsala un atkusa, bija pelēks, miglains, atkal piesala un turējās rudenīgs. Tumšās pēcpusdienās, kad nakts uznāca ātri, mēs ar Rutu gājām mājās no darba caur parku. Runājām par to laiku, kad dienas stiepsies garākas un vakari kļūs gaiši. Bet jau tad, kad koki vēl bija apledojuši – melni, pelēkmelni, zaļganmelni, ar ledus sudrabu – jau tad es ievedu to kārtību, ka es gāju ar Rutu tikai pusi no sava mājās ejamā ceļa, tikai līdz tiltam pār kanālu, iepretī tirgum, tur es izvēlējos taisno ielu, kas gāja gar parka malu. Es teicu, ka tā mans ceļš iznāk īsāks. Tas pa pusei bija taisnība. Bet es šķīros tur no Rutas, lai varētu iet arī viena. Pirmoreiz tur šķiroties, Ruta atvadījās kaut kā graciozi, sabiedriski delikāti, it kā viņa zinātu un respektētu manu vēlēšanos. Parks bija vientuļš vēl tad, ziemas pilns, un tomēr manā uztverē gandrīz mistisks, dažreiz ar vakara gaismām debesīs, arī ar spuldzēm, kas iedegās. Zināju, ka Rutai tas nelikās nekas ievērojams, lai gan viņa mīlēja kokus un putnus. Viņai bija taisnība. Bet man bija dzīvojams tur tikai pusgads, gads, man vajadzēja uzņemt visu vairāk, daudz vairāk kā iziet tur cauri pa taisnāko celiņu. Parks un viss tur vēl bija sasalis, tukšs, tikai pīles un kāds pīļu barotājs, bet man bija tā, it kā man viss tas būtu jānoiet pēdu pie pēdas, jāuzzin, jāizņem viss no viņa. No apledojušiem kokiem, kuros zem ledus bija pumpuri, sulas, no zemei pielipušas vecas kūlas, kas vērtīsies zālē, no visa tā, kas tur notika ik mirkli, bija noticis tā gadusimtus, diennaktīm cauri. Dažreiz pagājusi pa taisno ceļu, es gāju atpakaļ, meklēju kādu citu, varbūt vistālāko ceļu uz mājām.

Lielā tirgus halle tik vēlās pēcpusdienās vairs nebija piemīlīga, visas divpadsmit ieejas bija noslēgtas dzelzs vārtiem. Caur tiem tukšais tirgus vērtās tumšs un nedraudzīgs. Tirgus dzīvoja tikai divi dienas nedēļā, patiesi tikai divas priekšpusdienas. Tad viņā malās ļaužu straumes kā milzu dzirnavās. Ar savādu, citam no cita pielipušu prieku, aizrautību, lielu apmierinājumu, pat satraukumu. Uz tirgu arī man nebija ejams ar Rutu. Kad mēs atklājām tirgus būdas, es gāju tur kopā ar Antu. Vēlāk arī tur bieži vien – viena.

———————– 

Tā bija milzīga siena, sniedzās no vienas ielas līdz otrai, cementa siena – lielas celtnes siena, kur apakšstāvs trīs stāvu augstumā piederēja tirgum, augšstāvi, trīs, cits virs cita – auto ostai. Šai smagajai celtnei tā bija vienīgā solīdākā siena, uz dienvidu pusi, uz apstādījumu laukumu ar strūklaku un tālāk uz veikalu centru. Uz otru pusi bija kolonādes, izbraukšanas, iebraukšanas, uzbraukšanas un nobraukšanas ceļi, uz dienvidu pusi šī siena ar 12 vārtiem, pa kuriem varēja iebraukt augstās smagās mašīnas un netirgus dienās ievest iekšā augļus, kur aiz sienas, starp divpadsmit vārtiem, bija tirgus augļu stendi. Netirgus dienās, pirmdien un ceturtdien, vārti bija vaļā no rīta, pēcpusdienā tie bija noslēgti un klusi – dzelzs režģi, glītu, augšup traucošos zīmējumu, gandrīz kā baznīcā. Tirgus dienās bija vaļā, ne atvērti, bet iebīdīti sienā, gludi un ērti, ļaudis plūda pa divpadsmit atvērtām ejām iekšā un ārā – tirgū. Tā bija pilsētas labākā, lētākā svaigu augļu pirkšanas vieta. Augļu stendi bija tūlīt aiz lielās sienas. Tālāk bija visas citas mantas – drēbes, puķes, kosmētika. Tirgiem, visiem, lieliem, maziem, veclaicīgiem un moderniem, ir savs šarms, sava pievilcība, kādas nav veikaliem. Gaisā ir kaut kāds avantūras un sevišķas tirgošanās gars – varbūt var atrast ko sevišķu, ļoti labu, ļoti retu, ļoti lētu, var arī staigāt pūlī pusdienu un nepirkt neko, piesūkties tikai šī avantūras, tirgošanās gara, iegūšanas izmaņas, naudas iešanas un nākšanas skaņas. Pūlis ir apmierināts, priecīgs, mundrs. Tas pulss dzīvs, bet ne pārpūlēts. Tirgū var ieiet un paklejot, justies piederīgs, vienots ar līdzcilvēku. Tomēr ir kāds noteikums – kabatā jābūt kaut dažiem centiem, tos var arī neizdot, bet tiem jābūt, lai justu piederību pie kopības! Nauda te ir asinis, kas rit caur pūļa dzīslām, spēks, kas dzen, uztur dzīvību – iegūšanu. Šis bija moderns tirgus. Tā bija kolosāla, skaista siena, aiz kuras notika tirgošanās, aiz kuras piektdienās un sestdienās lauzās pūlis. Citās nedēļas dienās siena bija mierīga, tumšpelēka, gozējās gaismā kā savāds, kluss nezvērs, kura dzīve ir neizprotama, tik vienkārša – un tomēr, tomēr… Uz šīs sienas bija dzelzs tvertnes, izliktas simetriski, kurās auga dzīvas puķes. Kas pacēla acis uz tām, kas priecājās par šīm puķēm? Pilsētas dārznieki viņas kopa, tas bija skaidrs, iestādīja tās un izņēma pēc tā, kā mainījās viņu sezona. Siena gulēja kā milzīgs krokodils, apaudzis ar puķēm, viņš pats tās nevarēja aizsniegt un nokost, tam bija jāļauj, lai puķes aug, plaukst, pārzied, sildās saulē uz viņa sāna.

————————–

Kādu dienu Ruta mani aicina, un es aizeju līdz viņai uz viņas dēla māju – uz vecajām dzirnavām, kas nolemtas nojaukšanai. Dzirnavas ir uz kādas attekas vai kanāla, upes tuvumā, pļavu tuvumā, caur kurām nāk upe no laukiem un iet cauri pilsētai. Dzirnavas ir pilsētmalā. Mēs nogriežamies no lielā ceļa un tuvojamies dzirnavām pa apaļu akmeņu bruģi. Dzirnavu ēka skatās pretī no lieliem kokiem abās pusēs. Pa kreisi zem ļoti veca, daudziem resniem stumbriem sazarojuša koka, ir veca smēde, arī, liekas, beigusi savu īsto darbu, pārvērtusies kādā mazā bodītē. Dzirnavas raugās ar lielu, plakanu koka seju, tumšiem nespodriem logiem divos, trīs stāvos. Šī dzirnavu māja liekas celta, arī pārbūvēta vienmēr kāda vientiesīga amatnieka rokām, kam nav bijis nekāda cita nodoma, kā tikai dabūt dzirnavu gaņģus zem jumta, aiz sienām. Māja atgādina sievieti, padzīvojušu, bet kuras vecums nerādās, tāpat kā viņas jaunība nav rādījusies, ne skaistums, tikai kaila lietišķība. Tomēr – tā ir seja, kas valda, valda ne ko citu kā tikai savu dzīvošanu, un ar to kļūst respektējama. Dzirnavnieks nav mājās un dzirnavas ir aizslēgtas. Nav arī lielāku pazinēju šādās lietās. Pa labi no dzirnavu ēkas ir dzirnavnieka dzīvojamā māja, tāpat celta ar visādām piebūvēm, bez cita nodoma, kā tikai – vajadzības dēļ, un tāpat laika nosudrabota kā dzirnavas. Tur mūs gaida ar tēju un maizītēm dzirnavniece un pilna istaba bērnu, no trīs četri līdz divpadsmit – sešpadsmit gadiem. Gultās un krēslos satupušies, tie skatās krāsaina televīzijas aparāta spožos raibumus. Telpa ir maza, nekārtība liela. Varbūt tas tā izskatās daudzo dzīvo bērnu dēļ, bet ir iespaids, ka istabā nav ne soli brīvas, nesajauktas vietas – tur ir drēbes, spilveni, visādas kastes ar spēlēm, spožiem krāsainiem brīnumiem iekšā un ārā uz grīdas, uz galda, uz plauktiem. Pie sienām kādas bildes, šķībi greizi sametušās. Bērni šķiet dīvaini bāli, it kā tie tur no savas pirmās dienas būtu tupuļojuši, kaut ko graužot, kaut ko cilājot no spēļu kastēm iekšā ārā un – skatot televīziju vienmēr no jauna, nepārtraukti. Bērni ir dzīvi, kustīgi diezgan un laipni. Vēlāk tie piedalās arī pie mūsu tējas un cepumu galda otrā istabā, cik to televīzijas programma atļauj – piesēžas šad tad, tad pieņem saujas cepumu un dodas prom. Tas ir dabīgi. Arī citas telpas ir ļoti mazas un ļoti pieblīvētas lietām. Maza tumša virtuvīte, caur kuru mēs ejam apskatīt dārzu, ir kā savāda krāsaina mozaīka, izlikta visādiem grīdas paklāju atgriezumiem, dažādiem linoleju gabaliem, visādiem plastika paklājiem, uzklājiem, piekaramiem. Dārzā ir veci augļu koki, ieauguši lielā zālē, bet tālāk ir dažas sakņu grēdas, par kurām gādā Ruta, jo viņas dzīvoklis ir pilsētā, bez sava zemes stūrīša. Pie sakņu dārza ir arī daži jauni plūmju kociņi, arī Rutas gādībā, aiziet bez sētas savā vaļā aiz lielajiem vītoliem pļavās iekšā.

Pa ceļu uz šo dzirnavu pusi es dažreiz gāju staigāt vēlāk, kad izrakumu darbi bija uz laiku izbeigti. Tur uz dzirnavu pusi ceļš veda gar dīvainām vecām mājām, spīķeriem, senām noliktavām, arī dažiem veclaicīgiem veikaliem, kur kaut ko pārdod, jāzina ko, kad kāds pircējs kādreiz ienāk, bet kur noris kāda cita, svešiniekam nezināma dzīve. Cilvēku dzīve, kur varbūt kāds pasākums izbeidzas, kāds cits sākas un tas nav dzīves valdītājs, valdītāja ir pati dzīvošana. Tur gar dažām sētām, gar ganībām, tukšām pļavas un tīrumu daļām, vecām mājvietām, auga un ziedēja dārza kumelītes.

————————

Vēlāk, kad es jau biju prom un mēs ar Rutu pārmainījām dažas vēstules (man vienmēr būs prieks saņemt kādas rindas par šo zemes stūri…), Ruta rakstīja, ka viss iet labi, viņai tikai lielas rūpes dara tas, ka viņas dēla dēls precas un viņam nav vēl deviņpadsmit, bet viņa līgavai sešpadsmit gadi. Tie abi, jādomā, bija no tiem neatlaidīgajiem televīzijas skatītājiem, spēļu spēlētājiem. Šī mazā zeme, kas tuvskatā ne brīdi nav maza, varbūt ir kā veca mulda, kur kādā stūrī kas ieskābst, citā sakalst, bet kur arvien no jauna rosās un rūgst ļoti labi ieraugi.

————-

… Mazais Jangvikas (Young Vic) teātris. Biju viņā reizes desmit divpadsmit pa to laiku. Vēlāk bija tik viegli aizsteigties uz vilcienu un tad caur visādām ejām, mainot apakšzemes vilcienu, skrienot pāri tumšiem laukumiem, ieliņām, ar “mūžīgiem gulētājiem”, mūžīgiem sēdētājiem, visādiem noslēpumainiem tirgotājiem, dažreiz kāds klaidonis, ne viens vien, gulēja uz cementa grīdas, pie cementa staba, bet, kas grib būt mazajā, labajā teātrī, tam ceļš beidzot pavisam taisni vienmēr aizved uz to. Garām Oldvikai. Ja ko iemīl tur, to iemīl no tiesas… Bez tam tikai naktī, mājās nākot, pilsēta ir tāda mazliet baiga, bet varbūt arī pievilcīga, tāda īsta, liela, nežēlīga. Dienā viss ir ļoti vienkārši, pat, ja gadītos citā vilcienā vai neizkāptu vajadzīgā maiņas piestātnē, vienmēr ir vēl laiks un saprotami ceļi, kā nokļūt īstajā vietā. Viss ir viegls piedzīvojums.

—————–

… Un skrienot, bēgot tur, es absolūti nezinu, kāda vara mani vada – vai es kaut ko, ko es gribu, izvēlos jeb es daru sev pretī, vai es cīnos, lai dzīvotu, vai lai nedzīvotu?… Tikai, kad vilciens mani ved caur zaļajiem laukiem, kas kļūst ik brīdi zaļāki, es saprotu, ka es daru to, ko biju nodomājusi darīt – braucu uz Londonu, uz Jangvikas mazo teātri. Braucu labi agri, lai pasēdētu tur mazajā kafejnīcā, kas ir viskailākā, visneiedomājamākā kafejnīca pasaulē. Tā nav kafejnīca. Tas nav teātra foajē. Nav uzgaidāmā elpa kādā stacijā. Nav pagraba dzīvoklīša lielākā istaba. Viss tas kopā tomēr un vēl kaut kas, daudz kas klāt.

Beidzot es esmu tur klāt. Atrodu vietu pie kāda galda. Gandrīz tukša galda. Vēl ir agrs. Pasaule, pa kur es tikko skrēju, bēgu, braucu, kas bija tik dzīva, spēcīga kā kāds vispāri izplēties dzīvs organisms, pazūd.

… Cik te ir labi pie kaila koka galda, uz cieta sola pie mūra sienas, te ir gandrīz kā pie jūras un vēl labāk… Kādēļ tik labi pagrabā, zem kailām spuldzēm? Te silti. Cilvēki plūst apkārt, es esmu visos iekšā. Man pretī kāds apsēžas, kaut ko raksta, svītro, labo burtnīcā. Kafija smaržo. Viņam ir tikai kafija un ābols. Blakus un pretī apsēžas jauna sieviete un vīrietis, viņiem ir kafija un maizītes tāpat kā man. Bet arī man būtu jāmēģina citu reizi tikai kafija un ābols. Vai tikai ābols. Vai tikai kafija. Vai kāda vira bļodiņā. Vai augļu salāti. Te nav viena parauga, kam jāseko. Ja dzīvotu Londonā, varētu nākt te strādāt. Pajumte. Gaisma. Galds. Maize. Kafija un citu tuvums, kas visi dara apmēram to pašu, jūtas tāpat. Tāpat kā tirgus laukumā, tirgū. Tikai tur… Jā, kāda starpība? Tur tāpat strādā, dzīvo, deg… Kas ir – patiesi ko darīt, strādāt? Patiesi kaut ko darīt ir dzīvot. Liekas, cilvēks pretī pie galda ir skolotājs (“tikai skolotājs”…) – labo burtnīcas. Burtnīcas ar visiem zīmējumiem, bērnu ilustrācijām. Zilas. Līdz izrādes sākumam viņš paveiks labu daļu no tām. Cilvēku sanāk arvien vairāk, bet ne vēl tik daudz, ka būtu jāatbrīvo vieta pie galda.

Mazais aktieris iziet caur pūli. Neviens viņam neuzbāžas ar ievērību, pagriežas ar smaidu, lai viņš var iziet atpakaļ aizskatuves telpās ar savu kafijas tasi.

Labi būt ar aktieri tādās attiecībās. Viņš viens no mums – dzīves darbinieks… Tuvs, kā uz skolas sola. Redzēju viņam sviedrus plūstot pār seju, kakla dzīslu pulsējam viņa ļoti grūtajā lomā pagājušā reizē. Tā bija pirmā smagākā loma, kurā viņš redzēts. Viņš, mazs kā spole, šaudījās pa skatuvi, radīja lielu vēlēšanos, lai viņš būtu labs, ļoti labs savā lomā. Tikai raudāšana viņam iznāca jocīgi. Mazliet neticamas skaņas. Bet cik raudāšana tagad vispār var būt ticama? Šī mazliet neizdevusies raudāšana, šķiet, bija tieši viņa lielākais panākums. Aktieri te nāk tik tuvu skatītājam dažreiz, ka kļūst neizbēgami īsti saskatīties, dalīties ar prieku par acumirkli, dalīties ar spēles cīņu. Estragons pienāca tik tuvu, šķielēja it kā nekaunīgi šķībi acīs, tik valdonīgi – ar to vien tas kļuva īsts Londonas, lielpilsētas, šīs dzīves klaidonis, cits Estragons kā Sidnejas studentu teātrī. Estragons, ne kāds cits tēls, nevar būt viens un tas pats citā pilsētā, citā zemē, citā laikā, cita aktiera ķermenī.

Iesāpas mazliet galva gaidot. Nedrīkst par daudz domāt. Vēl gara izrāde. Tad iešana pa tumsu. Pār mazo, savādo laukumu ar sēdētājiem un stāvētājiem. Trīs vilcieni. Iešana, ļoti ātra iešana gar tukšajām koledžas celtnēm, pa apstādījumiem, gar tukšo tirgu, kanālmalu, pazemes eju, šaurajām ieliņām, gar baznīcu, caur kapsētu…

—————-

Tā, šī nedēļa ir bijusi savādāka, kā to cerēju. Esmu sasaiņojusi savas lietas. Un esmu izsaiņojusi sevi ārā no šīs pilsētiņas. Eju gandrīz slapstīdamās, baidoties satikt tos, no kuriem esmu atvadījusies. Maza ir iespēja, ka satikšanās no jauna tagad, tikko pēc atvadīšanās, nestu prieku. Dzīve ir notikumi. Dzīve ir dzīvošana uz priekšu. Mana ir apstājusies. Kaut kas ir aizkavējis tās ceļu, kur tai jāiet. Te tai vairs nav jāiet. Šī visa apkārtne gatavo notikumus, kam nav daļas ar mani. Apstādījumos uzrok puķu dobes, ņem saknes ārā, glabās nākamam pavasarim, liek citus stādus, ziemciešu stādus dobē. Tas viss norit kā aiz stikla, tas negatavojas man, neņem mani līdzdalībā. Jā, es pārstaigāju vēl dažas vietas, bet viss ir aizvēris kādas jūtamas durvis. Šinīs dienās es uzzinu, nojaušu, ka tā būtu mirušo gariem, ja tiem būtu ļauts staigāt vēl zemes virsū. Būtu ļoti garlaicīgi. Cik ilgi kāds, cik ilgi kas var sāpēt par pagājušo? Likums ir iet uz priekšu. Ja ne citādi – gulties, apklust akmenī, sabirst smiltī, izgarot. Nevar sēdēt parkā uz sola. Tad jābūt solam. Tam sava dzīve – vējš, lietus, zvirbuļi lēkā apkārt, kāds nāk un pasēž. Un aiziet. Dzīve ir iešana, nākšana un iešana.

Grāmatas bibliotēkā atdotas. Jaunas nav jāņem. Mūzikas grupā notis atdotas, otra koncerta otro klavieru partiju spēlēt uzņēmies cits – Sallija vai Pēteris. Iepirkšanās centrā nav ko vērot – viss, kas tur krājas un notiek, vairs nav vajadzīgs. Var aizbraukt vēlreiz uz Londonu, uz Jangviku, bet liekas – tie atkārto to pašu lugu šinīs dienās.

Migranta dzīve visur visu laiku ir mazliet spoka dzīve – pa pusei dzīve, bet tai var likt un jāliek un liek pāri lielo cerību, uzdevumu dzīvošanu nākamām dzīvēm.

Pastaigāju kaut kur vēl pa nomales ieliņām, pasēžu vēl kaut kur kādā slēptākā solā, pavēroju kādu mūri, bet tas viss ir tik maz, tik lieks, kā tas ir – pielikt kaut kur vēl kādas sīkas detaļas nobeigtai gleznai.

Tā bija skaista vasara. Tā ir skaista pilsētiņa. Kādreiz te atgriezties garāmbraucot, būtu… Nezin, kas tas būtu. 

Leave a Reply