Maigi satinusies, aizmākusies (Ķikure/Kikure)

Maigi aiztinusies,
aizmākusies ziemas saule
kailos zaros,
zemu jumtos apstājusies,
tālu, tālu senu balsi
tikko sadzirdami ierunājās:
"Vai tu atceries?"
Atcerējos un sirds sasila
īsu aizmākušos ziemas brīdi,
sila atceroties
bērnu dienu balsis.
Tālās saules pilnās balsis.
Aizmākusies ziemas saule
maigi ierunājās.
Ak, šīs tālās mājas
laikā nogrimušās...

– Rakstīts l8. janvārī l989. 
Ziņa pienāca februārī, ka māsa mirusi 22. janvārī. 
Pārrakstīts, neko nemainot.

Tikai ātrs smaids (Ķikure/Kikure)

Tikai ātrs smaids,
ne seja redzēta,
rīta gaisā tā zūd,
soļu aiznesta.

Īss brīdis
kā smilga, kad sašūpojas,
vēsmās garām ejot,
smaids – saite
ko pasviež aizejošam kuģim,
smaids – saite vējā.

Tavā vai manā sejā
kur bija,
kur modās šis smaids?

    "Love of Sahara (like love itself), is born 
     of a face perceived and never really seen."
         – Antoine de Saint Exupery.

Mulsinoša ieleja (Ķikure/Kikure)

Mulsinoša ieleja, saka indiāņi,
viņi ne labprāt te apmetas uz dzīvi;
mēs, ienācēji, neko nezinot par viņu senču gariem,
nākam un sapinamies šeit izliktās cilpās:
savādi sakrustojas mūsu ceļi, sašķeterējas,
trūkst un raisās kā vāri diegi,
kas sējuši brīdi tik cieši,
līdz kaulam ieēdušās to zīmes.

Mulsinošā ieleja, gludie ceļi, kas
nemanot liek slīdēt, klupt.
Krāšņie ceļi pēkšņi – tukši!
Varbūt vēl atnāksim visu satikt
pēc simts gadiem.

Triekdamies nemiers (Ķikure/Kikure)

Triekdamies nemiers
laužas kā stars griezīgs
caur svētdienas stundām,
nav kur bēgt šai dienā.
Ne īsta nediena, ne diena.

Prāts māca – esi lēnīgs.

Un tikai kaķis ienāk...
Bet skurstens ir iesārts
un mākons mīksti jūk pāri,
prom zilgmes dziļumā.
Mākons iet pāri.

Tikai kaķis ienāk dārzā.

Sarkanīgs skurstenis
uz piena zilām debesīm,
tam ķieģeļi silti.
Stāv tas pār pilsētas jumtiem
kā jūrā uz kuģa.

Uz to acis ceļot, prāts skaidrojas,

tad viegli mācas – tikai kaķis
ienāk dārzā.