Ja Tu vēl reiz nāktu tā pusskriedams, piepildīdams ar dzīvu vilni šauro ielas aili. Tu, nākdams tā, ar dzīvību pārpludinātu sienas un logus, durvis un vārtus – šī pilsēta šūpotos kā laivā. Ja Tu vēl reiz skrietu tā, kā no lietus bēgdams! Nestājies! Nestājies!
Poems
Laiks lēnām aizauž Tevi (Ķikure/Kikure)
Laiks lēnām aizauž Tevi kā rudens zirneklis tīkliem rasainiem, un sirds kļūst vieglāka, kā laiva aizšūpojas bez dārgās kravas, savvaļā projām slīd un kaut kur atmetas, kādā krastā, kādā smiltī...
Maigi satinusies, aizmākusies (Ķikure/Kikure)
Maigi aiztinusies, aizmākusies ziemas saule kailos zaros, zemu jumtos apstājusies, tālu, tālu senu balsi tikko sadzirdami ierunājās: "Vai tu atceries?" Atcerējos un sirds sasila īsu aizmākušos ziemas brīdi, sila atceroties bērnu dienu balsis. Tālās saules pilnās balsis. Aizmākusies ziemas saule maigi ierunājās. Ak, šīs tālās mājas laikā nogrimušās... – Rakstīts l8. janvārī l989. Ziņa pienāca februārī, ka māsa mirusi 22. janvārī. Pārrakstīts, neko nemainot.
Rudens saule krīt uz rokām klēpī (Ķikure/Kikure)
Rudens saule krīt uz rokām klēpī. Kā es dabūjusi savas mātes rokas? Brīnos, raugos es uz savām rokām klēpī. Rudens saule ir tā pati. Rožu krūma zaru ēnas spēlējas tāpat uz mājas sienas. Dzirdu es tās pašas senās balsis... Jauna meitene liek savas rokas man uz pleciem mīļa... Vai varbūt es esmu viņa? Rudens saule ir tā pati.
Tikai ātrs smaids (Ķikure/Kikure)
Tikai ātrs smaids,
ne seja redzēta,
rīta gaisā tā zūd,
soļu aiznesta.
Īss brīdis
kā smilga, kad sašūpojas,
vēsmās garām ejot,
smaids – saite
ko pasviež aizejošam kuģim,
smaids – saite vējā.
Tavā vai manā sejā
kur bija,
kur modās šis smaids?
"Love of Sahara (like love itself), is born
of a face perceived and never really seen."
– Antoine de Saint Exupery.
Kā auzām barots zirgs (Ķikure/Kikure)
Kā auzām barots zirgs, daiļi dresēdams izgrozās, izdancojas mīlas pārvarībā, aizrautībā, mūsu domas, augumi, sirdis tā izdancojas. Mūsu laime pāri diendienai izlec kā auzām barots zirgs. Jau citi met tam iemauktus galvā, grožus... Raujies, izraujies, Zviedz, iezviedzies skaļi, zirdziņ, labais zirgs!
Mulsinoša ieleja (Ķikure/Kikure)
Mulsinoša ieleja, saka indiāņi, viņi ne labprāt te apmetas uz dzīvi; mēs, ienācēji, neko nezinot par viņu senču gariem, nākam un sapinamies šeit izliktās cilpās: savādi sakrustojas mūsu ceļi, sašķeterējas, trūkst un raisās kā vāri diegi, kas sējuši brīdi tik cieši, līdz kaulam ieēdušās to zīmes. Mulsinošā ieleja, gludie ceļi, kas nemanot liek slīdēt, klupt. Krāšņie ceļi pēkšņi – tukši! Varbūt vēl atnāksim visu satikt pēc simts gadiem.
Kad pār jumtiem iet mākons (Ķikure/Kikure)
Kad pār jumtiem iet mākons
lēns, balts, pūkains,
tas nedrīkst krist ielā,
tas nebūtu mākons –
mēs staigātu miglā.
Pār jumtiem iet mākons
balts, spožs, saules pilns.
"When we shall get back to poetry
and beauty and summer woods!"
– Bertrand Russell
Triekdamies nemiers (Ķikure/Kikure)
Triekdamies nemiers laužas kā stars griezīgs caur svētdienas stundām, nav kur bēgt šai dienā. Ne īsta nediena, ne diena. Prāts māca – esi lēnīgs. Un tikai kaķis ienāk... Bet skurstens ir iesārts un mākons mīksti jūk pāri, prom zilgmes dziļumā. Mākons iet pāri. Tikai kaķis ienāk dārzā. Sarkanīgs skurstenis uz piena zilām debesīm, tam ķieģeļi silti. Stāv tas pār pilsētas jumtiem kā jūrā uz kuģa. Uz to acis ceļot, prāts skaidrojas, tad viegli mācas – tikai kaķis ienāk dārzā.
Šie vārti un zāle vējā (Ķikure/Kikure)
Šie vārti un zāle vējā pēkšņi tik tāli kā kāda bērnības diena vissenā, mūžībā iegulusi, gliemežvāka drīksna, akmenī sastingusi, zem maiga viļņa paliek šī zāle vējā.
