Tur man bija viens ceriņkrūms (Ķikure/Kikure)

Tur man bija viens ceriņkrūms iestādīts
tai pilsētā
sētas dārza stūrītī
izcieta ziemu
tai pilsētā
tu staigāji rakstainā adenī
silti no pleca līdz plecam,
smējies par ziemu
tev bija stādīts mans ceriņkrūms
tev ziedēja izcietis ziemu
tai pilsētā
prom no tās pilsētas
ciešu, izciešu garu ziemu
tu staigāji rakstainā adenī
no tava pleca līdz manam
tai pilsētā
sētas dārza stūrītī
man bija viens ceriņkrūms iestādīts
ziedēja izcietis ziemu.

Jūlija vakars (Ķikure/Kikure)

Jūlija vakars,
un zāles un lapas dreb vējā.
Tas ir tik skaisti.
Tu esi dzīvs, un aiziet diena pēc dienas.
Aiziet dienas,
un zāles un lapas dreb vējā,
klusā pagalma stūrī
vakara vējā.
Skaisti tas ir, tu esi dzīvs,
un tavas dienas aiziet,
tik lapas dreb vējā.
Skaisti ir redzēt,
kā zāles un lapas dreb vējā,
lēnā vējā pret nakti.
Skaisti ir to redzēt...
Nē, tu nezini, ko es runāju,
kad lapas dreb vējā.

Naktī dažreiz tu iesi pie loga (Ķikure/Kikure)

Naktī dažreiz tu iesi pie loga
redzēt – vai vārti ir ciet?
Jā, vārti vienmēr būs ciet.
Tu skatīsies naktī, vai vārti
nepavērsies mazliet?
Nē, vārti vienmēr nu būs ciet.
Tik gaismēnas šūposies vējā,
it kā kāds nāktu ko teikt.
Nē, tas bija tik vienreiz,
toreiz, kad vārti nebija ciet.

Tu kritīsi kā akā
nakts klusumā, ejot no loga,
bet klausīsies, klausīsies vēl,
vai kāds tur nenāk, vai kāds
tur stāv pie vārtiem, kas ciet.

Nožēlas un pārmetumi (Ķikure/Kikure)

Nožēlas un pārmetumi:
"Kādēļ tu nedarīji tā un tā,
nepini un nelocīji?"
Sirds mulst, bet ko tā sargāja
ko krāja vieglās spēlēs,
kad īstenības vietā iztēles godināja,
vai nebija tas liels,
tas dievišķīgais laiks, kad
guvums uzliesmodams dega zaudējuma gunīs?
Kad lasīja to gaismas hieroglifos, ka
vēlmes nepiepildītās vien dzīvi daiļo,
ka tas ir viss, kas ir, tās stundas pilnas spēka
no tāluma kas nenāks tuvāk.
Jo tas ir viss, kas ir.

Tu izvēloties ņēmi to, ko dienas deva,
nerodot to, ko lūdzot vēlējies, un –
stundās iemājoja dzeja.

Kā vēsma vaigā (Ķikure/Kikure)

Kā vēsma vaigā
no putna spārniem, pāri lidojot,
Tavi soļi iešalc manā taisnā ceļā, kur
līkloču un pagriezienu vairs nav daudz.

Bij' magnolija ziedos,
maigs kalns kā debess zils...
Arī tam jau aiziets garām.

Cik rītus nāks vēl Tavi soļi,
pie vārtiem stāsies?
Arī tam jau aiziets garām?

Kādu rītu nāks vēl Tavi soļi?
Putna spārnu vēdiens vaigā?
Zilais kalns, kā dziļa debess?
Magnolija vienos ziedos?

Jau maigākos vējos (Ķikure/Kikure)

Jau maigākos vējos
zari vēdinās pāri,
ielu peļķēs spīd saule.
Kāda mulsa trauksme
sāk pieskarties, modināt,
bet ledū esi kalts,
atkust gribi, bet aizveries.
Un tomēr gaidi, atskaties –
kāds ir tas gars, kas seko,
tas stiprais,
kuru koku zari jūt?

Saule ielu peļķēs,
vējš glāstās maigs,
sniegs vēl malās,
naktī sals, vēl sals.
Ak, šī serenāde neskan īsta,
tomēr – jāapstājas,
jāatskatās...