Tur man bija viens ceriņkrūms iestādīts tai pilsētā sētas dārza stūrītī izcieta ziemu tai pilsētā tu staigāji rakstainā adenī silti no pleca līdz plecam, smējies par ziemu tev bija stādīts mans ceriņkrūms tev ziedēja izcietis ziemu tai pilsētā prom no tās pilsētas ciešu, izciešu garu ziemu tu staigāji rakstainā adenī no tava pleca līdz manam tai pilsētā sētas dārza stūrītī man bija viens ceriņkrūms iestādīts ziedēja izcietis ziemu.
Poems
Jūlija vakars (Ķikure/Kikure)
Jūlija vakars, un zāles un lapas dreb vējā. Tas ir tik skaisti. Tu esi dzīvs, un aiziet diena pēc dienas. Aiziet dienas, un zāles un lapas dreb vējā, klusā pagalma stūrī vakara vējā. Skaisti tas ir, tu esi dzīvs, un tavas dienas aiziet, tik lapas dreb vējā. Skaisti ir redzēt, kā zāles un lapas dreb vējā, lēnā vējā pret nakti. Skaisti ir to redzēt... Nē, tu nezini, ko es runāju, kad lapas dreb vējā.
Naktī dažreiz tu iesi pie loga (Ķikure/Kikure)
Naktī dažreiz tu iesi pie loga redzēt – vai vārti ir ciet? Jā, vārti vienmēr būs ciet. Tu skatīsies naktī, vai vārti nepavērsies mazliet? Nē, vārti vienmēr nu būs ciet. Tik gaismēnas šūposies vējā, it kā kāds nāktu ko teikt. Nē, tas bija tik vienreiz, toreiz, kad vārti nebija ciet. Tu kritīsi kā akā nakts klusumā, ejot no loga, bet klausīsies, klausīsies vēl, vai kāds tur nenāk, vai kāds tur stāv pie vārtiem, kas ciet.
Nožēlas un pārmetumi (Ķikure/Kikure)
Nožēlas un pārmetumi: "Kādēļ tu nedarīji tā un tā, nepini un nelocīji?" Sirds mulst, bet ko tā sargāja ko krāja vieglās spēlēs, kad īstenības vietā iztēles godināja, vai nebija tas liels, tas dievišķīgais laiks, kad guvums uzliesmodams dega zaudējuma gunīs? Kad lasīja to gaismas hieroglifos, ka vēlmes nepiepildītās vien dzīvi daiļo, ka tas ir viss, kas ir, tās stundas pilnas spēka no tāluma kas nenāks tuvāk. Jo tas ir viss, kas ir. Tu izvēloties ņēmi to, ko dienas deva, nerodot to, ko lūdzot vēlējies, un – stundās iemājoja dzeja.
Un sirds soļo tālāk (Ķikure/Kikure)
Un sirds soļo tālāk savā tukšā sirreālistu gleznā. O, ne tukšā – apvārsnis, gaismas, dažas izmētātas lietas, kāda cepure, kāds krēsls. Skan tālums viņas soļos. Es klausos tās tuvos soļos minot, kā viņai veicas iet tālāk, tālāk zem zilās Magrita acs. Pasaules acs? Dieva acs?
It kā viegla zemestrīce (Ķikure/Kikure)
It kā viegla zemestrīce, domas mainās, pārvietojas, viss ir te un viss ir citur, it kā aprok, it kā izrauj slēpto ārā dienas gaismā. Vēlreiz meklē, vēlreiz vērtē ātra laika projām rauto. Norimt nevar kalns, kam jābrūk, kam no akmens ārā jānāk.
Kā vēsma vaigā (Ķikure/Kikure)
Kā vēsma vaigā no putna spārniem, pāri lidojot, Tavi soļi iešalc manā taisnā ceļā, kur līkloču un pagriezienu vairs nav daudz. Bij' magnolija ziedos, maigs kalns kā debess zils... Arī tam jau aiziets garām. Cik rītus nāks vēl Tavi soļi, pie vārtiem stāsies? Arī tam jau aiziets garām? Kādu rītu nāks vēl Tavi soļi? Putna spārnu vēdiens vaigā? Zilais kalns, kā dziļa debess? Magnolija vienos ziedos?
Ar jauno laiku (Ķikure/Kikure)
Ar jauno laiku uz tālo malu, uz sirdij tuvo Tu dosies, Tev daudz jaunu dienu. Pār ūdeņiem ar jauno laiku senos krastos kopā atrasties Tu dosies, Tev daudz jaunu dienu. Domās pavadu Tavu dižo ceļu līdz dodot vārdu vieglu. Tev daudz nesamo smagu.
Cik daudzreiz jau (Ķikure/Kikure)
Cik daudzreiz jau ceļa līkumā zūd, aizgriežas tavi rati – palieku uz sliekšņa rūpju un cerību smaidos. Viss Dieva rokā... Sākas jauna gaidīšana. – Pēc Dzidras apciemojuma Montreālā, 1988.
Jau maigākos vējos (Ķikure/Kikure)
Jau maigākos vējos zari vēdinās pāri, ielu peļķēs spīd saule. Kāda mulsa trauksme sāk pieskarties, modināt, bet ledū esi kalts, atkust gribi, bet aizveries. Un tomēr gaidi, atskaties – kāds ir tas gars, kas seko, tas stiprais, kuru koku zari jūt? Saule ielu peļķēs, vējš glāstās maigs, sniegs vēl malās, naktī sals, vēl sals. Ak, šī serenāde neskan īsta, tomēr – jāapstājas, jāatskatās...
