Es zemes tās (Ķikure/Kikure)

Tā, kam es staigāju, ir manu tēvu zeme
tā, ko es runāju, ir manas mātes balss.

Zem smagu soļu svara līkst mana tēvu zeme,
un vācu plienā cietā ir rakta mātes balss.

Kā aizmesta ganu rīkste, ko lauza vītolā,
te svešā malā ar saknēm ķeros es –

Ar sīku saules ziedu man steigā jāuzzied
dēļ tiem, kam nelaikā segta ir grūta kapu smilts.

Es zemes tās, kur stipras
ir vecenes un veči,
kur melna maize cieņā
ir ikdienā, bet svētkus svētīt zina
ar dziesmām, karogiem,
kas vējos plivinās kā buras
uz kuģiem tālbraucējiem
un aicina, un aicina...

Es zemes tās, kur stipras
ir vecas valodas
pie dzirām rūgtenām,
kur apsalst ausis ziemā,
bet mūžam tālā ciemā
tek domas cildenas.

Aiviekste, mīļā, daiļā (Ķikure/Kikure)

Manas bērnības, jaunības upe,
ar sauli, ar puķu pļavām
kur viegli grimt soļiem,

Tu esot aizdambēta, lēna,
pilna dūņu plūdiem,
neiznesamiem ūdeņiem smagiem.

Mana drošā, saulainā upe,
es saucu pie svešām durvīm –

mana upe, mana īstenā upe,
pēc sudrabainiem paliem bij
pilna vasaras mākoņiem, nu –

atdota dūņainiem ūdeņiem smagiem.

Sapnis (Ķikure/Kikure)

Diena aizpeld šūpodama kā plosts,
ko naktī sapnis atvedis bij parādīt
no seniem laikiem, kā filmu ritinot:

   Bij vecās Latgales māla krūzes
        uz plostiem,
   sapnīgi lielas, kā pelēkzaļas buras,
   bij krastos ugunskuri un klusi zvejnieki,
   bij plostu lēnā straumē daudz
   no priedēm sarkanām un bērziem baltiem,
   bij apkārt pļavas sazēlušas zālēm garām,
   upmalas apaugušas alkšņiem
       sapnīgi krāšņiem...

Kā plūsti, Aiviekste, gar seniem krastiem?

Atceroties ikdienu tur (Ķikure/Kikure)

Ir vējaina saules diena
kā mājās, kad vējš dārza pusē
visu dienu čīkstināja logu slēģus,
un Aiviekstes viļņi
kaut kur, kaut kā, it kā pa
ošu un ābeļu zariem izkāpelējušies,
meta saules atspīdumus uz grīdas,
uz vecajām tapetēm sienās (ar rūsu, zaļu un zeltu)
un uz grāmatām, dažām ar ēzeļausīm,
ar neizgludināmi ieaugušām ēzeļausīm,
saveltām, sarullētām kā ēveļu skaidām
no dzīvošanas pa laivām, pa klētīm, pa kūtsaugšām.

Ir tāda saules diena
un vēja auklēšanā uz brīdi, uz īsu brīdi –
visi darbi izkrīt no rokām,
prāts iesnaužas saritinājies kā
kaķis piesaulītē. Un Duksis.

Kur paliec tik ilgi? (Ķikure/Kikure)

Kur paliec tik ilgi, mans zelta briedi vieglais?
Kādos akmeņainos kalnos kāpelē, klejo?
Ziemeļu vējos, vasaras vējos
acis zilzaļu debesu pilnas,
soļi meža zemenēs bradā?

Te arī akmeņi, kalni, te arī debesis
atspīd straumēs, zilu puķu klēpjos,
te arī vasaras vējos, rudzu vējiņos soļi maldas.
Steidzies, steidzies, diennaktis ar
kāvu gaismu plecos, mans vieglais, zelta briedi!
   "A man goes to knowledge as he goes to war wide awake, 
   with fear, with respect, and with absolute assurance. 
   Going to knowledge, or going to war in any other manner 
   is a mistake, and whoever makes it, will live to regret 
   his steps."

       – Carlos Castaneda, the words of don Juan, 
             in "A Yaqui Way of Knowledge"

Zaļais koks (Ķikure/Kikure)

Sēdot dārza stūrītī pie smagā galda, ilgi raugoties 
mīksti zaļlapotajā, lielajā kokā aiz sētas, pie 
   baznīcas sienas, 
jūtu mieru, saderību, pat prieku par dzīvi uz 
   zemes, kas dzīvos, 
kad es būšu jau zem zemes. 
Koki plauks pavasaros tāpat kā šai dienā. 
Manis te nebūs.

Arī tagad es esmu tikai vienā sīkā pasaules 
   vietiņā. 
Visa pasaule plaukst, zaļo, dzīvo – kur manis nav. 
Cik tas var mainīties arī man (pasaulei, 
   protams, 
nekas no tā nevar mainīties), kad es nebūšu arī šai 
   vienā sīkā 
vietiņā; tagad es priecājos, ka pasaule dzīvo, ka šis 
   koks zaļo 
tik maigā pavasara gaismā, siltumā pret ķieģeļu 
   sienas mieru, 
un šī koka dēļ – varu priecāties tagad arī par to 
   viņa zaļošanu, 
kad manis nebūs šai vienā sīkā vietiņā, tāpat 
   kā tagad 
manis nav nekur citur visā pasaules dzīvošanā.

Vai varbūt man tomēr šķiet, ka es dzīvošu koku 
   zaļošanā, zemes 
dzīvošanā tā, kā visapkārt man tagad dzīvo koki un zeme, 
vai varbūt tomēr man šķiet, ka es dzīvošu viņu 
   dzīvi, par kuru 
es tagad priecājos, patiesi, neko daudz no tās 
   nesaprotot?

Es nejutu žēlas par to, ka pasaule bez 
   manis. 
Es nejutu tās skaudrās žēlas, ko izjutu pirmo reizi 
   klausoties 
Bacha Brandenburgas koncertu, to, kurā es dzirdu 
   bezgala 
līksmību, Dieva smieklus, līdz ar tiem arī cilvēka 
   smieklus, 
kad tas vēl ir Dievs, nezinot vēl savu zūdamību, 
   tik jauns. Tos 
klausoties es jutu asu, dzeļošu skaudību par to, ka 
   jūs citi tos, 
šo mūziku, klausīsities pēc manis, kad es to vairs 
   nevarēšu 
klausīties… 
Nenovīdīgā doma ar savu asumu, pārsteidza mani pašu.

Tagad šis zaļais pavasara koks manī to izdzēsa, 
   atvietoja ar 
prieku.

Varbūt es tuvojos kādai robežai? 
Kādai? 
Akmens vientulībai? Koka vientulībai? Vai tie ir 
   – vientuļi? 
Vai varbūt tas tomēr nebija tikai zaļais koks? 
Varbūt tas bija mana kaimiņa tuvums. 
Mana kaimiņa tuvums. 
Visu ir neiespējami izprast, kas risinās tevī, kad tu 
   esi vēl 
tepat, pie šiem kokiem.