Tā, kam es staigāju, ir manu tēvu zeme tā, ko es runāju, ir manas mātes balss. Zem smagu soļu svara līkst mana tēvu zeme, un vācu plienā cietā ir rakta mātes balss. Kā aizmesta ganu rīkste, ko lauza vītolā, te svešā malā ar saknēm ķeros es – Ar sīku saules ziedu man steigā jāuzzied dēļ tiem, kam nelaikā segta ir grūta kapu smilts. Es zemes tās, kur stipras ir vecenes un veči, kur melna maize cieņā ir ikdienā, bet svētkus svētīt zina ar dziesmām, karogiem, kas vējos plivinās kā buras uz kuģiem tālbraucējiem un aicina, un aicina... Es zemes tās, kur stipras ir vecas valodas pie dzirām rūgtenām, kur apsalst ausis ziemā, bet mūžam tālā ciemā tek domas cildenas.
Poems
Aiviekste, mīļā, daiļā (Ķikure/Kikure)
Manas bērnības, jaunības upe, ar sauli, ar puķu pļavām kur viegli grimt soļiem, Tu esot aizdambēta, lēna, pilna dūņu plūdiem, neiznesamiem ūdeņiem smagiem. Mana drošā, saulainā upe, es saucu pie svešām durvīm – mana upe, mana īstenā upe, pēc sudrabainiem paliem bij pilna vasaras mākoņiem, nu – atdota dūņainiem ūdeņiem smagiem.
Rudens saule krīt uz rokām klēpī (Ķikure/Kikure)
Rudens saule krīt uz rokām klēpī. Kā es dabūjusi savas mātes rokas? Brīnos, raugos es uz savām rokām klēpī. Rudens saule ir tā pati. Rožu krūma zaru ēnas spēlējas tāpat uz mājas sienas. Dzirdu es tās pašas senās balsis... Jauna meitene liek savas rokas man uz pleciem mīļa... Vai varbūt es esmu viņa? Rudens saule ir tā pati.
Sapnis (Ķikure/Kikure)
Diena aizpeld šūpodama kā plosts,
ko naktī sapnis atvedis bij parādīt
no seniem laikiem, kā filmu ritinot:
Bij vecās Latgales māla krūzes
uz plostiem,
sapnīgi lielas, kā pelēkzaļas buras,
bij krastos ugunskuri un klusi zvejnieki,
bij plostu lēnā straumē daudz
no priedēm sarkanām un bērziem baltiem,
bij apkārt pļavas sazēlušas zālēm garām,
upmalas apaugušas alkšņiem
sapnīgi krāšņiem...
Kā plūsti, Aiviekste, gar seniem krastiem?
Nav ceļa starp druvām un plavām (Ķikure/Kikure)
Nav ceļa starp druvām un pļavām, nav starp eglēm un bērziem, nav ceļa ne pret kalnu, ne ielejā. Ceļa vairs nav, šaura zemes strēmele iesniedzas jūrā, un uz tās ir mana māja, mana vieta, kur man atļauts būt, ja es vēl izrādu dzīvības zīmes.
Atceroties ikdienu tur (Ķikure/Kikure)
Ir vējaina saules diena kā mājās, kad vējš dārza pusē visu dienu čīkstināja logu slēģus, un Aiviekstes viļņi kaut kur, kaut kā, it kā pa ošu un ābeļu zariem izkāpelējušies, meta saules atspīdumus uz grīdas, uz vecajām tapetēm sienās (ar rūsu, zaļu un zeltu) un uz grāmatām, dažām ar ēzeļausīm, ar neizgludināmi ieaugušām ēzeļausīm, saveltām, sarullētām kā ēveļu skaidām no dzīvošanas pa laivām, pa klētīm, pa kūtsaugšām. Ir tāda saules diena un vēja auklēšanā uz brīdi, uz īsu brīdi – visi darbi izkrīt no rokām, prāts iesnaužas saritinājies kā kaķis piesaulītē. Un Duksis.
Mana ceļa akmeņu raksts (Ķikure/Kikure)
Mana ceļa akmeņu raksts – tik daiļš! Ne to rokās paņemt, ne Tev dot. Kur viņa daiļums paliek, nomīts asiem soļiem, domām skarts kā maigā glāstā, acīs aiznests, mana ceļa akmeņu raksts.
Kur paliec tik ilgi? (Ķikure/Kikure)
Kur paliec tik ilgi, mans zelta briedi vieglais? Kādos akmeņainos kalnos kāpelē, klejo? Ziemeļu vējos, vasaras vējos acis zilzaļu debesu pilnas, soļi meža zemenēs bradā? Te arī akmeņi, kalni, te arī debesis atspīd straumēs, zilu puķu klēpjos, te arī vasaras vējos, rudzu vējiņos soļi maldas. Steidzies, steidzies, diennaktis ar kāvu gaismu plecos, mans vieglais, zelta briedi!
"A man goes to knowledge as he goes to war wide awake,
with fear, with respect, and with absolute assurance.
Going to knowledge, or going to war in any other manner
is a mistake, and whoever makes it, will live to regret
his steps."
– Carlos Castaneda, the words of don Juan,
in "A Yaqui Way of Knowledge"
Zaļais koks (Ķikure/Kikure)
Sēdot dārza stūrītī pie smagā galda, ilgi raugoties mīksti zaļlapotajā, lielajā kokā aiz sētas, pie baznīcas sienas, jūtu mieru, saderību, pat prieku par dzīvi uz zemes, kas dzīvos, kad es būšu jau zem zemes. Koki plauks pavasaros tāpat kā šai dienā. Manis te nebūs. Arī tagad es esmu tikai vienā sīkā pasaules vietiņā. Visa pasaule plaukst, zaļo, dzīvo – kur manis nav. Cik tas var mainīties arī man (pasaulei, protams, nekas no tā nevar mainīties), kad es nebūšu arī šai vienā sīkā vietiņā; tagad es priecājos, ka pasaule dzīvo, ka šis koks zaļo tik maigā pavasara gaismā, siltumā pret ķieģeļu sienas mieru, un šī koka dēļ – varu priecāties tagad arī par to viņa zaļošanu, kad manis nebūs šai vienā sīkā vietiņā, tāpat kā tagad manis nav nekur citur visā pasaules dzīvošanā. Vai varbūt man tomēr šķiet, ka es dzīvošu koku zaļošanā, zemes dzīvošanā tā, kā visapkārt man tagad dzīvo koki un zeme, vai varbūt tomēr man šķiet, ka es dzīvošu viņu dzīvi, par kuru es tagad priecājos, patiesi, neko daudz no tās nesaprotot? Es nejutu žēlas par to, ka pasaule bez manis. Es nejutu tās skaudrās žēlas, ko izjutu pirmo reizi klausoties Bacha Brandenburgas koncertu, to, kurā es dzirdu bezgala līksmību, Dieva smieklus, līdz ar tiem arī cilvēka smieklus, kad tas vēl ir Dievs, nezinot vēl savu zūdamību, tik jauns. Tos klausoties es jutu asu, dzeļošu skaudību par to, ka jūs citi tos, šo mūziku, klausīsities pēc manis, kad es to vairs nevarēšu klausīties… Nenovīdīgā doma ar savu asumu, pārsteidza mani pašu. Tagad šis zaļais pavasara koks manī to izdzēsa, atvietoja ar prieku. Varbūt es tuvojos kādai robežai? Kādai? Akmens vientulībai? Koka vientulībai? Vai tie ir – vientuļi? Vai varbūt tas tomēr nebija tikai zaļais koks? Varbūt tas bija mana kaimiņa tuvums. Mana kaimiņa tuvums. Visu ir neiespējami izprast, kas risinās tevī, kad tu esi vēl tepat, pie šiem kokiem.
Tu uzliki savas rokas (Ķikure/Kikure)
Tu uzliki savas rokas uz klavieru taustiņiem lēnām, mierīgi, viegli, un skaņas sāka vibrēt, drebēt kā apšu lapas, kā ezers, kā sirds.
