Izgāju ceļā –
apsviedās kaklam ilgas
kā gaŗām braucēja groži
un projām vilka.
    Paliku atspēries
    kā spītīgs āzis,
    acīm izvalbītām
    kā telēns.
Cilpa vēl grauž.
Spiež kā pusdienas karstums.
Viss mūža stiprums bij’
rāvienā apmests kaklam.

Ķikures dzejoļi ir tik īpatnēji, ka sagādā recenzentam grūtības metodes izvēlē. Te nav ne atskaņu, ne arī konvencionālu vai modernu ritmu, ne arī izturētas formas. Piemēram, augšējo dzejoli tikpat labi varētu nosaukt par ‘dzejoli prozā’ un uzrakstīt trīs vai četrās prozas rindās. Ar formālās poētikas ieročiem Ķikurei nevar pieiet.

Ja Ķikures dzejoļus lasām uzmanīgi, tad uzreiz pamanām, ka tiem ir kāda speciāla kvalitāte, kaut kas, ko uzreiz nevar izteikt ar vārdiem, bet ko mēs izjūtam neapzinīgi. Šī sajūta mūs pārņem vienmēr, kad lasām labu dzejoli. Mēs ļaujamies vispārējam iespaidam – kaut kas tur ir, kas tā jūt, tā domā, tā novēro, kā neviens cits pasaulē. Tajā pašā laikā dzejolis rada vēlēšanos saskatīt dzejolī vairāk, nekā autore devusi, vēlēšanos domāt virzienā, kādā vēl neesam domājuši. Mēs it kā paši kļūstam bagātāki. Tātad – literatūra.

Paanalizēsim nākamo dzejoli. Tur ir kaut kas no Skalbes, bet kas par temperamentu dažādību! Ja Skalbe stāvētu pašā intravertu galējībā, tad Ķikure ir krietni vien ekstravertu pusē. Līdzīgi Skalbei, te ir dzīva organisma pulsēšana, miesas siltums, auglība. Tā nav ‘escape’ dzeja, tā nav 19. g. simt. romantiskās tradīcijas turpinājums, bet kaut kas cits.

Ar savām bēdām apsedzos
es kā ar siltu zemi –
vēl dziļāk, dziļāk ierokos...
    Kā kurmis aklībā
    tur ilgi guļot noklausos:
    vēl dzīves pulsi pukst!
Gan vēl reiz zeme atvērsies,
kad stipra roka klauvēs
ar asniem dienā raudzīsies.

Mēs pamanām, ka dzejolī ir nevien sarunu valodas ritms, bet arī to, ka šis ritms palēninājās ar vārdu ‘aklība’ – tur ir it kā dzīvnieka uzmanība baiļu dēļ, taustīšanās, neziņa, tumsa, ar kuŗu aprodot, ritms plūst tālāk. Teikums ‘kad stipra roka klauvēs’ ir noslēpts starp abām auglības piesātinātām rindām. Tas nevien dod sajūtu, ka pieminēts kaut kas intīmi dārgs, kaut kas slēpjams, bet arī to, ka visa terce ir vairāk sapnis kā cerība. Tā ir dziļi individuāla balss, kas uz mums runā. Te ir skaidrības un neskaidrības koeksistence. Te ir kaut kas tā sabiezināts, ka varam sākt meklēt pārpersonīgu simboliku Eliota garā.

Bet ne viss viņai ir tik nopietns. Ir arī vieglas, muzikālas, romantiskas, Austrālijas eikaliptu un džekerandu smaržu pilnas rindas, kā, piemēram, trubadūriskais skandējums:

Tik viegla nakts,
kā mākoņstrēle gaisos
gar mēnesi un zvaigznēm plīvo.

Un tad tipiska jūrmalas ainava ar viļņu slēpotāju, žilbinātāju sauli, haizivīm, austrāliski tiešo skatījumu un steigu:

Ātra viļņa galā,
zem debess’, virs jūras,
dzīvs cilvēks vai Dievs
kāpj gaisos un grimst?
    Viļņu baltās putās,
    dziļu zaļās šļācēs,
    dzīvs bronzains tēls
    simts tēlos dzimst.
Simts briesmas tam uzglūn,
ik brīdis pilns mošķu,
vai ūdens nekļūst jau asinīm melns?
Zaļais dēlis kā ķirzakas mēlīte nokust...
    Velns, mošķi tik večiem un vecenēm rādās!
Saules gaismā tas laistās
un savā spēkā,
ātra viļņa galā
dzīvs cilvēks un Dievs.

Recenzents, šķiet, nevar iztikt bez metafizikas, jo viņa īstais uzdevums ir atklāt autora dzīves skatījumu, pasaules uzskatu tā, ka viss dzejnieka darbs tur ietilpst – technika kā arī doma. Recenzentam jāmeklē pats pamats, uz kuŗa balstās visa būve. Labākais, ko recenzents varētu darīt – taustīdamies meklēt pieturas punktus, lai tad vēlāk mēģinātu radīt kādu sintēzi.

Ķikures dzejām piemīt kāds pirmatnējs spēks, vitalitāte, stiprums, stingrums. Bieži vien ir tāda sajūta, ka dzeja ir piesātināta līdz galējībai, pat tur, kur ir delikāta. Tā ir sajūta, spēcīga un lieliska, kas mūs pārņem, kad apzināmies, ka ‘mēs esam’. Viņas dzejā atrodam nemitīgu jūtu pašanalīzi, darbošanos ap sevi, reģistrējot tos momentus, kur mēs it kā esam pacelti, vai arī tos, kur esam izmisuma pašos dziļumos. Šis izmisums var Ķikures dzejā sniegt tādu pašu intensitāti kā dzejnieka Hopkinsa ‘briesmīgajos sonetos’. Tālāk vairs nav kur iet.

Vaimanas, vaimanas vien,
kā vilkam sērsnā gaudot,
briesmīgi kaukt un vilkt.
Lai nejūt ne mežu, ne māju,
lai nedzird ne vēju maigu,
ne soļus, kas tuvāk nāk.
Lai nedzird roku ar nazi,
kas savilkto cilpu griež,
bet neapstājas un slīd
tālāk, un griež un griež.
Briesmīgāk gaudot un kaukt
lai nevar vairs tai brīdī.

Starp latviešu dzejniekiem Austrālijā Ķikure ieņem īpatu vietu. Viņa nav ne ‘moderns’ kā Brēdrichs, Lindbergs, Silkalns, ne ‘ģermāniski klasiska’ kā Pļavkalns, ne konvencionāla kā Ābele jun., Lācis, ne ekspresionistiska kā Birkmanis, ne eleganta kā Tomsons, un ne apskaidrota nobriedusi kā Sarma. Viņa ir tuvāka jaunajiem austrāliešu dzejniekiem nekā mūsu pašu.

Kā jaunie austrālieši viņa nebaidās teikt to, ko grib, lieto vienkāršas iztēles, parasto sarunu valodu, un, kā austrālieši, viņa noraida tradicionālo formu. Tāpat kā austrālieši viņa mēģina skatīt pasauli tādu, kā neviens cits. Viņas dzejai, tāpat kā austrāliešu, nav atbalss. Ne reliģija, ne vēsture, ne literatūra te neieskanas. Ķikures dzeja, tāpat kā austrāliešu, ir nobriedusi, ja tas nozīmē savas personīgās līnijas iezīmēšanu, palikšanu uzticīgai savam pārdzīvojumam. Cita tipa kritika to nosauktu par naivu un provinciālu dzeju.

Ķikures jūtas valda pār stilu: kur notēlota jūtu vidusgamma, tur tas plūst mierīgs, pagaŗos teikumos. Kur notēlotas jūtu galējības, tur stils saraustīts, uztraukts. Vēl vairāk: mums šķiet, ka viņas dzejā varam novērot pašu jūtu rašanos procesu, jūtu pārmaiņas, it kā nenozīmīgus, bet no dziļumiem nākušus vārdus. Dzejniece reģistrē vairākas jūtas vienā laikā, it kā mēģinātu uztvert kāda momenta visumu: kaut kas līdzīgs ‘apziņas plūsmes’ technikai, bet tikai dzejā. Varbūt tāpēc viņas valoda ir pirmatnēji svaiga, nenogludināta. Tā ir valoda, kas prasa dabīgu prozas ritmu, izteiksmīgo pauzi, asus stakāto vai arī garus crescendo, asas teikuma beigas. Ne vārds te svarīgs, bet viss teikums. Un teikums pirms un pēc.

Ķikure jūt ‘organiski’, plastiski: ar redzi, dzirdi, smaržām, tausti un gaisu. Raksturīgs te ir dzejolis Rudens, kas notēlo to samulsumu vai nemieru, kāds mūs pārņem, kad mums tuvojas kādas pārmaiņas. Vēl mēs, savos darbos kustoties, to neapzināmies skaidri, bet tad sākam no ierastās, jau automātiski pieņemtās dzīves norises ‘izkrist’. Lietus dzejolī ir rudens lietus, kas cilvēku pavada viņa garīgā kustībā. Un jo vairāk mēs attālināmies no ierastā, jo vēsāk mums kļūst. Bet varbūt dzejolis runā par mūsu vilšanos, kas mūs pārņem, kad metam skatu atpakaļ un pamanām, ka neesam nekur iesakņojušies. Uguns un pelni tad iegūst citu nozīmību.

Šajā dzejolī pamanām dažas atskaņas, bet tās, varbūt, lietotas, lai radītu tikai apnicības un ‘pretīguma’ noskaņu.

Meklējos tumsā, vakars mājā nācis,
gurdens lietus skaloties jumtā sācis.
Grīda vēsa rādās, un mugurā sāk vilkt
kā caurvējš nelāgs.
Meklējos tumsā, gadu gados rokos,
vējš savāds lāgiem nošņāc kokos.
Uguns mīļa top, tik pelnos rausties,
kur ogles samanāmas.
Meklējos tumsā, kā ziemas guļā lācis,
jumtā lietus ir skaļāk bungot sācis.
Samelnēj’s kūtrums kaktos ievilcies,
kā neattapīgs rads.

Apkārtne Ķikures darbos spēlē nozīmīgu lomu. Ne velti viņa, Erna Dzelme, ir mūsu Mākslas Akadēmijas grafiķe, un viņas stāstos tik bieži saduŗas latviskais ar austrālisko. Bet blakus šīm tendencēm, viņas dzejoļos it bieži parādās vientulības motīvs. Dzejniece it kā dzīvo vietās, kas tai nepieder. Viņa ir svešiniece tur, kur tā atrodas. Nebūtu brīnums. Par spīti ceļojumiem pa Somiju, dzīvi un studijām Antverpenē, Briselē, Minchenē, Prāgā, Parīzē un Berlīnē, dzejnieces īstās mājas ir dzimtā puse. Kādā vēstulē viņa raksta: „Mana dzimtā puse – Ļaudonas pag. Ķikuru mājas, Aiviekstes krastā. Meži, pļavas; pļavas, kādas nav redzētas, kopš dzimtene atstāta.

…tēva māsa, mana krustmāte, arvien, tēvu pieminot, to sauca ne uzvārdā par Bērziņu, bet par Ķikuru, pēc mājas vārda.”

Un kādā no savām impresijām viņa raksta:

„Kas tā bija par treknu mālainu zemi! Kā viņa pavasaŗos visa skanēja, murdēja un kūpēja. Kalnā pakāpjoties, pasaule gulēja pie kājām, lietus nolieta, saules izsildīta. Gaiss drebēja pār zili dūmotām tālēm, zāles smaržoja un pinās gar soļiem. Saule laidās no viena zemes stūŗa uz otru. Pārlēja zaļu gaismu pār pļāvu, kur lejā ganījās brūnas govis; novizēja kā sudrabs pār vagām uz lauka, kur siltā zemē ļaudis stādīja kartupeļus.”

Dzejolis Ciemiņi, mākoņi ir rakstīts dziļi latviskā dikcijā:

Maiga, dzidra, saules pilna diena
siltiem, nedzirdamiem vējiem glāsta.
Pāri kalnam, meža dienvidu pusē,
ceļas mākoņi. Kā no cita krasta...
    Apkārt sanāk, pazīstami liekas,
    it kā visi tie izauguši būtu
    senā, citā meža dienvidu pusē,
    senā, citā siena laika rītā.
Balti spoguļojušies dzimtenes upē,
nākuši, braukuši pāri jūrām,
tāpat vien, kā vecu radu būdami,
redzēt un parunāties – kā šeit dzīvo.
    Ciemiņi, mākoņi, jūs no cita krasta,
    paldies par sēršanu šai baltā dienā.
    Tāltāla laika, mīļumīļas valodas,
    laba, veca prieka padzērās sirds.

Dzimtenē dzejniece ir laidusi saknes, un vientulības motīvs var dabīgi izraisīties. Bet kā tad izskaidro citus viņas darbus (piemēram, Uz viļņu slēpēm), kur it kā laužas ārā prieks par to, ka dzīvojam saskaņā ar žilbinoši skaistu, produktīvu un interesantu pasauli tepat šai zemē – Austrālijā, ar tās megpajiem, eikaliptiem, posumiem, redbekiem, čūskām, saulainā slinkumā grimušiem Austrālijas vasaras kūrortiem, lācenēm, palmām, asfaltētiem ceļiem, kuŗos kauc auto riepas? Kāpēc viņa labāk cenšas gavilēt par vasaru, nekā skumt par ziemu? Viņa nenonicina to, kas mums ir. Viņa nemitīgi meklē vietu pasaulē, kur cilvēks var baudīt skaistu dzīvi. Līdz ar ekstravertiem viņu vairāk satrauc skaistais nekā nepatīkamais.

Bet kā ar Ķikures darbu ‘kodolu’? Recenzents te var piedāvāt savu teoriju, bet tā nebūt nav vienīgi iespējamā teorija.

Ķikure nepieder tiem, kas pasīvi novēro apkārtni un tad reģistrē savas jūtas. Viņa ir aktīva. Ir tā, it kā viņa dzejojot radītu pati savu īstenību, ne fantastiku, kā Stumbrs, bet vienreizēji subjektīvu. Jūtas valdonīgi dominē viņas dzejā, bet dzejniece arī zina, ka pārdzīvojums zaudē vitalitāti, ja mēs pilnīgi attālināmies no apkārtnes. Starp to, ko viņa jūt, un to, ko uzņem ar redzi, tausti un visu organismu, ir sasniegta īpata proporcija. Jūtas viņas dzejai dod īpato viengabalainību, kuŗā neviens vārds un teikums nav ‘galvenais’, bet visi kopā, kā mozaīka, rada atmosfairu.

Īstenība, protams, ir mēma, tā ir jāizsaka vārdos.

Nav vārda domai
domas vēl nav.
Tik vilnis dzīvs
apziņā šūpojas.

Mēs zinām, ka mūsu jūtas ir kā akvārijs, kuŗā pa daudz gadiem ieplūst vienā laikā ūdeņi, dažādās krāsās, jaucas un mainās. Pretēji tradīcijai, kas mēģina pārdzīvojuma plašumu sašaurināt, sekojot vienam jūtu strāvojumam, Ķikure lūko uztvert visu pārdzīvojumu, tā daudzveidībā reģistrējot iespējami daudz pieturas punktu, kuŗus vēlāk lasot, iepriekšējais pārdzīvojums atkal atdzīvotos. Dzejolis tāpēc ir tikai struktūra, skelets, ap kuŗu lasītājs pats veidos dzīvu miesu. Šī struktūra tajā pašā laikā ir dzejnieces personalitātes veidota. Tāpēc arī Ķikures dzeja tik bagāta zemteksta, un tā pakļaujas simboliem, jo tajos arvien paliek kaut kas nesasaistīts, kaut kas neizsmelts. Precizitāte un neskaidrība Ķikures dzejā labi sadzīvo.

Vārdu izvēle Ķikurei ir ārkārtīgi svarīga, jo šie vārdi nevien ir jūtu strāvojumu pieturas punkti, bet arī nosaka, kuŗš strāvojums seko kuŗam, nosaka to spēcīgumu.

Konvencionālos dzejas ritmus, protams, te nevar lietot, jo tie tiecas ierobežot brīvu jūtu plūsmi! Tāpēc Ķikure ‘runā prozā’, un tāpēc viņas valoda ir nenogludināta, pirmatnēji spēcīga, tāpēc viņas metaforas iederas visā pārdzīvojumā, bet ir nenozīmīgas, kad izņemtas no konteksta.

Doma pati par sevi nevar ar apkārtni sakausēties, jo abas ir sterilas, tukšas.

Tukšumu zem rokas ņemu,
mēms tas ir un kurls,
pacietīgs iet blakus,
nedzirdēdams klausās,
nerunādams atbild.
Atbild tik, ko saku,
it ka stulba atbalss.

Eliots illuminācijas momentā var vēsi novērot putekļus, ko apspīd staru kūlis. Ķikurei illuminācija nāk ar jūtu palīdzību (vidus rinda, protams):

Brīdis gaišākas gaismas,
Mirklis siltākas siltmes.
Izbrīns – neziņa atkal.

Dzejniece iet savdabīgu attīstību ceļu. Sociāli un politiski spiedieni, padomi to neietekmē – tie ir sveši, uzbāzīgi. Katra filozofija galu galā ir mechāniska. Dzejnieci vada viņas iekšējā balss. Bet šī doma ir viegli paplašināma: visa mūsu dienu dzīve ir uzbāzīga. Tā ir modernā pasaule, kuŗā apkārtne tiecas spēlēt galveno lomu. Sterilais, mechāniskais, abstraktais ‘tukšums’ viens pats tiecas kļūt īstenība. Funkcionālā māksla, kuŗā valda aprēķins un disciplīna, bet kas kļuvusi nejūtīga pret individuālo cilvēku.

Ķikure pieder citai tradīcijai, kuŗai saknes meklējamas Renesanses un Reformācijas periodos, kas ir izveidojusi ‘Eiropas kultūru’, un kas tuvojas savam noslēgumam. Kad laikmets tuvojas savam noslēgumam, literatūra ir tieksme atgriezties pie tā pirmsākumiem. Ķikure te ir zīmīgs piemērs.

Priekš Ķikures dzeja ir tikai blakus produkts, kas rodas tad, kad mūsu jūtas var pārveidot apkārtni. Prieks tātad nāk no mūsu pašu vitalitātes, tas ir vairāk organisks kā iegūts.

Apgalvo, ka dzejai, kas balstās galvenokārt uz jūtām, nav iespējams progress, jo jūtas var tikai vēl un vairāk sakāpināt – līdz nedabīgai intensitātei, vai arī ļaut tām iet mistikas un dīvainības ceļus, kā to darīja Koleridžs un mūsu pašu Ziemeļnieks. Vienīgais ceļš ārā no šī loka ir iesaistot palīgā meditāciju. Šķiet, ka šī īpatā dzejniece pašreiz atrodas šajā ceļā:

Kalnos gribētu aiziet
un pameklēt veco laiku.
Ja šeit viņš projām gājis,
viņš tur vēl varētu būt.
Mazo dzirnavu ratos
pus laiski, pus darbīgi sēdies,
gads gadā tur kalniet’s
pus laiski, pus darbīgi griež,
tur viņš varētu būt aizķēries.
Zemnieks tur gaŗām iet
un uzpūš tam pīpes dūmus,
kā ābeles zaram,
lai tas ilgi un svētīgi zied.
Līdzenumu cilvēks
gan kādā ļaunā stundā
grib kalnus projām stumt,
sauli uzlecam, rietam
pie apvāršņa ieraudzīt, visu pārgrozīt.
Bet nava tam ļauts.
Vienādā mierā, kalnu ieslēgts un skauts,
gads gadā tur kalnietis
līkumotu taku augšā,
līkumotu lejā iet,
un laiks nav nekur aizsteidzies.
Asu strautu sapērts,
klinšu balsu norāts
tur viņš vēl vecais varētu būt,
egļu istabās noglabāts.

                                              K. Freimanis