Kalns, liec pār mani savu vēsumu, savu akmens dabu, negrozāmību, nosvaro, nozvēro nemiera neziņas garu. Turi mani solī, no saviem tāliem pleciem sedz man savu gaismu, kalns, turi, saturi mani šodien un rīt, saturi mani vēl kādu dienu. Bet tad, tad atkal – laid mani, laid mani prom, mans lielais, smagais, varenais kalns.
