ŠAI PILSĒTĀ (Ķikure/Kikure)

Es iemetu acis krogos
un silti kūpošās ēdnīcās,
lasītavās un kafejnīcās
un zinu –
šī iela ir beigta, pārziedējusi,
tās pelnu stunda ir klāt,
ļaudis un autobusi iet otrādi, kā vēži,
un smaidi ir izmētāti
visā pilsētā kā beigtas zivis.
Bet mani soļi te sienas,
citur es nevaru būt,
es griežos, apgriežos, atgriežos,
un uzlasu zivis
cītīgi –
ielās, durvīs, kāpnēs,
pustukšās un pilnās hallēs,
spiežos vislielākā drūzmā
un uzlasu zivis,
līdz visas šķiet salasītas,
līdz ir tikai akmens un dzelzs,
līdz ir tikai akmens un stikls,
tikai akmens un smilts,
līdz ir tikai ūdens un smilts,
tikai ūdens, ūdens...
Es esmu pie jūras –
te zivis ir dzīvas,
bet viltīgas, noslēpušās,
lidmašīnas tās uzmeklē
un krastā tad zvana trauksmi –
dzīvas zivis ir bīstamas,
dzīvi smaidi arī.
Bet tomēr –
uz pilsētu atpakaļ jāiet,
jādzird, kad zvanīs trauksmi,
kad smaidi atdzīvosies.

Leave a Reply