Es iemetu acis krogos un silti kūpošās ēdnīcās, lasītavās un kafejnīcās un zinu – šī iela ir beigta, pārziedējusi, tās pelnu stunda ir klāt, ļaudis un autobusi iet otrādi, kā vēži, un smaidi ir izmētāti visā pilsētā kā beigtas zivis. Bet mani soļi te sienas, citur es nevaru būt, es griežos, apgriežos, atgriežos, un uzlasu zivis cītīgi – ielās, durvīs, kāpnēs, pustukšās un pilnās hallēs, spiežos vislielākā drūzmā un uzlasu zivis, līdz visas šķiet salasītas, līdz ir tikai akmens un dzelzs, līdz ir tikai akmens un stikls, tikai akmens un smilts, līdz ir tikai ūdens un smilts, tikai ūdens, ūdens... Es esmu pie jūras – te zivis ir dzīvas, bet viltīgas, noslēpušās, lidmašīnas tās uzmeklē un krastā tad zvana trauksmi – dzīvas zivis ir bīstamas, dzīvi smaidi arī. Bet tomēr – uz pilsētu atpakaļ jāiet, jādzird, kad zvanīs trauksmi, kad smaidi atdzīvosies.
