Tu mākoņus lejā nones, uz saviem daudzplākšņu sāniem pašūpoties tiem ļauj mūsu tuvumā, mūsu sejās debesīm pasmaidīt liec; jumti, logi, galotnes, visi līdz tevī tad atspoguļojas, un parotaļājas mūsu domas; spiedīgu smagumu prom augšup tu uzvirpo, kā darbā, kā dejā, ar namu augstumiem droši, ar ielu dziļumiem samērodamies tu paglaimo mums, savā vēstījumā ar citām pasaules lielpilsētām ved mūs sasveicināties.
