UZ PAŠNĀVNIEKU KLINTS SIDNEJĀ (Ķikure/Kikure)

Niecīgs tavu roku mērs,
ko tu okeānam pretī
kvēlā priekā, spēkā izstiep,
saukdams viņu savās skavās,
lai uz augstās klints tas ceļas
viļņos zilzaļos, kā spārnos,
lai tas tevi satikt iet
pretī mākoņiem uz klints.

Okeāns pie tavām kājām
guļ un šūpojas tik sevī.
Nekad nekāps tavās rokās,
kad tu stāvi tur uz klints.

Vienu mirkli tomēr jūti,
vienu brīdi viļņi krāc,
celdamies ar savām balsīm
tavās skavās okeāns,
kad tu stāvi tur uz klints.

Un tu jūti – krāšņums tas,
ko tu neiegūsti, cilvēk.
Un tu zini – salkums tas,
kas tev nepiedienās, cilvēk.

Atskaties no tumša bezsāts,
okeāns lai tev pie kājām,
un tu viens uz augstās klints.

Leave a Reply