Niecīgs tavu roku mērs, ko tu okeānam pretī kvēlā priekā, spēkā izstiep, saukdams viņu savās skavās, lai uz augstās klints tas ceļas viļņos zilzaļos, kā spārnos, lai tas tevi satikt iet pretī mākoņiem uz klints. Okeāns pie tavām kājām guļ un šūpojas tik sevī. Nekad nekāps tavās rokās, kad tu stāvi tur uz klints. Vienu mirkli tomēr jūti, vienu brīdi viļņi krāc, celdamies ar savām balsīm tavās skavās okeāns, kad tu stāvi tur uz klints. Un tu jūti – krāšņums tas, ko tu neiegūsti, cilvēk. Un tu zini – salkums tas, kas tev nepiedienās, cilvēk. Atskaties no tumša bezsāts, okeāns lai tev pie kājām, un tu viens uz augstās klints.
