Tā būt?! Neviena klints nav droša, pārvarīgs vilnis projām aizskalo no rokām saules siltmi gūto, ar ziemas ēnām dārzus piedvašo... Kā putna spārns, kas straumes aizskar, mulsuma svarā balsta meklējot, skar domas mirkļus pazaudētos, un īsu mieru gūst, tur smaidu atrodot, kas acīm aizsietām pret liktens gaitu bij paļāvības gaismā dots un ņemts. Maz mierinājums tas un vāri lūstošs kūst skumju ūdeņos, kas plūst un plūst un plūst, bet tas ir vienīgais, kad lēmums apzīmogots un jaunai rītdienai šeit bultas sistas ciet.
