TĀ BŪT (Kārlim Freimanim) (Ķikure/Kikure)

Tā būt?! Neviena klints nav droša,
pārvarīgs vilnis projām aizskalo
no rokām saules siltmi gūto,
ar ziemas ēnām dārzus piedvašo...
Kā putna spārns, kas straumes aizskar,
mulsuma svarā balsta meklējot,
skar domas mirkļus pazaudētos,
un īsu mieru gūst, tur smaidu
   atrodot,
kas acīm aizsietām pret liktens gaitu
bij paļāvības gaismā dots un ņemts.
Maz mierinājums tas un vāri lūstošs
kūst skumju ūdeņos, kas plūst un plūst
   un plūst,
bet tas ir vienīgais, kad lēmums
apzīmogots
un jaunai rītdienai šeit bultas
   sistas ciet.

Leave a Reply