Violeta džekeranda man ar zaļu zvanu zvana desmit gadus klusā logā. Tālu, augstā zilumā iesviežas kā putna lida vēl viens – Jaunais gads! Ielu, namu atvarā, tur, kur ceļu gunis griežas ieskan sauciens skaudrs, kā zobens nolaistās un atkrīt mierā, nogulst tur uz ceļa malas atvērt, aizvērt zemes durvis. Violeta džekeranda Ziemsvētku zvanu zvana logā klusā desmit gadus. Ak, cik karsti kāro laimes. Ak, cik ātri tā ir lieka – mierā gult uz zaļas zāles. Bet – vēl nevērt zemes durvis. Saule zelta durvis ver. Atkal gads, un tāli zvīļo tālumi un kalnu gali.
