Augusts 1961 (Ķikure/Kikure)

Melb. 1. augustā, 61.

Nē, slima Jūs nevarat braukt uz RD. Un ja tur pie Jums nav nevienas cilvēcīgas būtnes, kas par Jums rūpējas, tad tas jādara pašai. Pīles jau neprot palīdzēt, ja arī gribētu. Būtu pavisam tārpains prieks, zinot ka Jūs trokšņainajā pulkā sēžot mokāties ar kādu sāpi. Mājā slimot ir smagi, bet slimot ļaužu pulkā, kur katrs domā tikai par sevi, ir jau neizturami. Un kas tur neliels tais mūsu RD būs! Nebūs jau ne tā pompa, ne spožuma, kāds tas bij Sidnejā. Mūsu dienas būs garlaicīgākas, bohēmiskākas, bet var jau gan būt, ka tāpēc sirsnīgākas. Producēsies tikai rakstnieki, jo profesoru kungi, kas sākumā it kā gribēja piedalīties, atteikušies, varbūt taisni šī bohēmisma dēļ? Jo nebūs jau nekādas reprezentēšanās, nekādu goda komisiju u.t.t. Es domāju arī, ka nebūs tādas ļaužu bagātības kā Sidnejas dienās, kaut gan jaunie kollēgas uz to cer. Kaut gan solījuši ierasties 5–6 sidnejieši, es nedomāju, ka tie visi atbrauks. Un no citām, tālākām vietām jau droši nebūs neviena. Viss tas sola vairāk izredžu uz intimitāti un mājīgumu.

Par Klauverta lugu, kur kā liekas viss grozās ap politiskām asprātībām, es neko nepriecājos, jo man politiskās lietas stipri tālas. Referātu un dzejas priekšnesumi Latviešu namā arī šķiet nedos nekā jauna. Visvairāk es gaidu no dzejiskā sarīkojuma Alikantes pagrabā, ja to izdotos noorganizēt tā kā domāts.

Lai nu šā vai tā, būtu jauki pasēdēt ar Jums kādā mierīgākā kaktiņā un reizi izrunāties. Bet ja liktenis grib aizlikt Jūsu slimības veidā tam kāju priekšā – ko lai dara! Nu, visas cerības jau nekad nevajaga zaudēt, jo tad vairs nav iespējams dzīvot, bet Jums ir jādomā vairāk par sevi nekā par RD.

Jā, pavasaris tuvojas, jo ir jau daudz pavasara ziedu. Laikam būs tā, ka es šoziemu ne reizi nebūšu sildījis rokas bikšu kabatās, bet rakstījis vienmēr bez pārtraukuma. Arī logs visu laiku stāv atvērts kā dienu, tā nakti un sildāmo mašīnu šogad neesmu ne reizi lietojis. Ir pavisam ērmota sajūta, ja jāiet telpās, kas tiek apsildītas.

Varbūt Jums tagad ir jau drusku labāk, varbūt gadījies kāds negaidīts palīgs. Tomēr, domājiet par sevi.

Jūsu J. K.

2. 8. 61.

Esmu Sidnejā. Man ir piemeties arī vēl kāds drudzis un tas samocījis sirdi. Viena slimība pēc otras, vai viena radījusi otru un no manis nekas nepaliek pāri. Pa pusei aizbēgu no mājas, kad vairs nevarēju pavilkt. Esmu pie Ineses. Dakteris domā, ka man mazākais kādas divas nedēļas jāpaliek pie Ineses, vai kādā atpūtas namā, kā būs – to nezinu. Rītu Inese zvanīs uz mājām, dzirdēt kā Dzidra var pasaimniekot. Inesei patreiz eseju rakstīšanas laiks un es viņu traucēju. Bet viņa gan visu dienu ir lekcijās un vakarā mācās Universitātes bibliotēkā līdz 10. p.m. – tad es daudz arī netraucēju. Atbraucu vakar. Šodien biju pie ārsta no rīta, pēcpusdienā lasu mazliet un skatos franču gleznotāju reprodukcijas, pa vidu kaujos ar visādiem nelabumiem. Taisni brīnums, kā man pēkšņi viss sakrīt virsū, varbūt tādēļ, ka gadus 10 nevienu dienu neesmu nogulējusi gultā kādas slimības dēļ. Novaidi kādreiz un eji. Un tā ir labāk. Bet patreiz ir jāpadodas. Nezinu vai no medicīnas ko dakteris sadeva klāt nākusi arī “gastric flu”, neko ko noriju nevaru noturēt iekšā. Es domāju – nu tas sodību mērs būs pilns. Sirds gan vēl neesot “too bad”, tikai paaugstināts asins spiediens (kas man nekad nav bijis), dakteris domā tas no lielas piepūles ar visām kaitēm sakarā, un no negribēšanas tām padoties.

Tā. Vieglāk tapa izsūdzot.

Šodien pārlasīju kādu Austrālijas Universitātes art fakultātes izdevumu, nelielu sējumiņi ar moderniem dzejoļiem, pāris, ne pārāk nopietni ņemamiem zīmējumiem un dažiem apcerējumiem (par kādu dzejnieci Lauru Riding).

Tad pēc 20 gadiem pacilāju Heines dziesmas. Savādi tās tagad skan.

Te, Ineses istabiņā, kur visapkārt grāmatas un kas ir tik maza kā ligzdiņa, varētu urbties un urbties lapās, ja tikai varētu saturēties kopā… Un kaut nebaidītu doma – kā mājās? Bet es tur tā kā tā vairs nederēju.

Rītu centīšos pārrakstīt eseju par medībām, bet bail ir kā tas būs. Nu – jāpaveic tas būs, lai Neboises kundzei nebūtu par daudz nepatīkami. Solīju viņai nosūtīt vakar vai šodien, bet nevarēju.

Pārskatot reprodukcijas, redzētos un neredzētos franču mākslas darbus – liekas cilvēks mākslu baudīt nevar iemācīties no teorijām, pat ne tik daudz no pastāvīgas tās redzēšanas, kā no iekšējas sagatavošanās – no dzīves. Protams, dažs var dzīvot trīs dzīves un mākslai netuvosies. Bet katrs spēj tuvoties, atklāt, ieraudzīt otra dotajā tikai to, kam sevī, kaut kādā nebūt pārdzīvojumā, ir tuvojies. Un arī tas nenāk bez laika.

Es gribētu tagad lai mani kāds aizvieto mājās uz ilgāku laiku, un tad, kaut vai kā Diogēns, dzīvotu kādā mucā, paburtotu ko darījuši citi (iedvesmas pēc) – un darītu savu. Bez priekšnoteikumiem, bez prasībām kādas kādreiz mācītas pildīt – tikai Dievam par godu.

Bet sievietes ir pārāk labi audzinātas, lai to uzdrīkstētos, pārāk paklausīgas visās vietās un lietās tradīcijām un labam tonim. Bet tās ir lietas kas būtu izmantojamas tikai – dzīvojot mākslā pāri tām.

Jūsu E. Dz.

P.S. Vakars klāt. Lietas nelabojas. Eseju tomēr rakstīju, bet vēl nav pabeigta. T.p.

6. 8. 61.

Esmu gultā ceturto dienu. “Gastric flu” ir ļoti smaga, (ja tas nav kas cits). Biju atkal pie ārsta, bet nesatiku to dakteri, kas mani jau reiz izmeklēja un zināja manas kaites. Otrs dakteris tikai apskatīja manu slimību karti un novērtēja manu “jauno slimību”. Šodien – liekas labāk. Rīt atkal jārādās dakterim, tad varbūt redzēs – vai uz mājas pusi, vai tepat. Jāguļ mierīgi, neko lielu lasīt nevaru. Vakar domāju – būs vien jāmirst. Šodien liekas – nebūs vēl viss. Ilgi neesmu slimojusi un tā sakot, neesmu lietas kursā, kā ar slimībām ir. (Liekas, mani atomi vairs neturas kopā…)

Inese nodeva vienu savu eseju (negulēja pēdējo nakti nemaz), tagad raksta otru eseju. Izskatās pavisam zaļa un acis izspiedušās kā vardulēnam. Prāto, ka nomierināšanās dēļ nezin vai nebūtu jāsāk smēķēt…

E. Dz.

7. 8. 61.

Mana flu ir puslīdz pāri, bet cits nav. Dakteris atkal apskatīja un teica ka es nekur vēl nevaru skriet (viņš grib redzēt mani vēl un vēl…).

Inese ir izgulējusies pēc esejas (un partijas) un atguvusi krāsu. Dzidra dabūjusi no kaimiņ meitenes vienkāršāku pavārgrāmatu, kā mana – un saimniekojot dūšīgi. Tā, kaut kā viss iet uz priekšu, pasaule neapgāžas (kā tas likās) ja es izeju no ierindas.

Ar Inesi šodien parunājām par literatūru un man sāka galva sāpēt no bailēm vien – kas būs ar manu eseju. Vēl nav tā nokārtota. Bet es to izdarīšu.

Vai Kreišmanes kundze brauks uz Ameriku? Nopērciet viņas māju. Tā skaista māja. Īsta māja, ne tāda sīkistabu kastīte. Esmu viņu laikam tomēr apvainojusi vai nokaitinājusi – viņa neraksta man.

Jūsu E. Dz.

P.S. Dakteris domā, ka visu manu vainu pamatā – alerģija. “You are allergic against your circumstances…” T.p.

10. 8. 61.

Pārrados mājās. Nevajadzēja vēl. Bet cik ilgi gaidīsi? Nevar darīt kā grib un kā vajadzētu. Dzidra saimniekojusi un kā nekā viss gājis. Es turēšos pie malas no darbiem ar olām, vistām. (Kā –?) Man vēl jābrauc ārstam rādīties. Viņš laikam grib redzēt kā ar plaušām, kā ar asins spiedienu. Nezinu ko es gaidu un ceru – bet nākošā gadā vajadzētu kādu maiņu. Vispār jau nezinu, cik spēcīga es no šīs klizmas iziešu. Laikam tādēļ man bij bailes, kad sākās ziema. Inese aizbrauca, Dzidra sāka iet skolā – viss pa vecam un es baidījos ka kaut kas te vairs nebūs man pa spēkam. Bet it kā nav izejas. Punkts.

Šodien pa galvu pa kaklu pārrakstīju eseju. Nedabūju visu uzrakstīto pārlasīt, tik ļoti es steidzos lai to šodien nosūtītu un Neboises kundze to dabūtu izlasīt.

Varbūt ar savu aizbēgšanu no mājām, būšu ieguvusi mazliet vairāk patstāvības, bet zinu – drīz viss ies pa vecam. Manam vīram jau pašam sen vieta būtu dziedniecības iestādē, gluži nepieciešami viņam būtu vajadzīgs ar ārsta, vai psichiatra palīdzību, sabalansēt savus sapostītos nervus, bet arī tas neiespējami – neviens viņu uz to nepierunātu, līdz nav palīdzība meklēta kādā tautas labklājības iestādē. Tā tas ir un tā tas paliek.

E. Dz.

Melb. 10. 8. 61.

Rakstu Jums uz mājām, jo domāju, ka Sidnejā vairs nebūsit. Bet vajadzēja gan tur vēl palikt, līdz esat pilnīgi vesela. Mājā jau viss ies atkal pa parastai kārtībai – pirms vistas etc. un tad tikai Jūs. Ceru, ka tagad ir kaut cik labāk? Bet ja neuzmanīsities, tad sāksies viss no gala. Visas sievietes jau nav no koka, lai gan ir cilvēki, kam šķiet tas būtu pa prātam. Avīzes numurā, kas iznāks RD nedēļā, būs vesela lappuse veltīta dzejniekiem – katram iznāks pa pārs dzejoļiem. Man ļoti patika divi no Jūsu nupat atsūtītajiem dzejoļiem: Tā, kam es staigāju, ir mana tēvu zeme un Dusi mana jaunība, dusi. Tāpēc es tos šovakar nogādāšu Dēliņa kungam. Bet ir iespējams, ka būs jau salikti kādi citi, no tiem, kas ir pie viņa un viņš negribēs salikumu izjaukt. Tad tie nāks vēlāk avīzē.

Un te Jums veselības uzlabošanai kāds piliens patīkamu zāļu: “E. Ķikures un O. Lāča dzejoļus pārrakstīju ar mašīnu iesniegšanai antoloģijas redakcijai. (Vajadzīgi vairāki tekstu eksemplāri, lai daudzie redaktori varētu ieskatīties reizā.)

Tā dzeju pārrakstot, varu arī vislabāk sajust, kā ar to ir. Es nemaldīšos, ja teikšu, ka abi ir spēcīgi dzejnieki un krietni pāri mūsu dzejas caurmēra līmenim.”

V. Kalves zināšanas dzejas lietās ir ļoti tālu pāri visiem citiem dzejas vērtētājiem un ja viņš saka par Jums to, ko es te uzrakstu no viņa vēstules, tad Jūs varat būt vairāk apmierināta, nekā par jebkādiem citiem slavējumiem vai pēlumiem. Protams tas uzliek Jums arī pienākumus, kas jāstāda augstāk par daudzām lietām, kas dažiem izliekas pasaulsvarīgas un kuŗu dēļ tie liek citiem izlaist vai pēdējo elpu.

Jāsaka, ka arī man ir patīkami dzirdēt šo Kalves spriedumu par Jums, jo tas nozīmē, ka neesmu savās domās vīlies un esmu pareizi Jūsu darbu vērtējis.

Jā, man vajadzēja daudzus gadu strādāt bez jebkāda uzmudinājuma un atbalsta no kritikas puses, kas man vispirms steidzās dot tikai rūgtus pārmetumus un zobgalības piles. Jūs, laimīgie jaunie! Jūs esiet no tā pasargāti, jums vēlas visi tikai palīdzēt.

Labi. Tomēr, ja neesat pilnīgi vesela, tad uz RD nebrauciet.
Jūsu J. K.

Wyongā, 12. augustā, 1961.

Ir visskaistākā pavasara diena. Miers, maigums, saule. Kalnus uzar un liek sēklu zemē. Tā tad ziema prom. Tikai salti vēl būs. Un es esmu saaukstējusies (jau gandrīz vai mēnesi).

Paldies Jums, ka nosūtījāt Laikam manus dzejoļus. Tas bija ļoti mīļi no Jums tā darīt. Es pati neesmu arī Jaunai Gaitai neko sūtījusi, lai gan to gribētu.

Neviena ziema nebija tik grūta, kā šī. Vispirms kāvos ar garīgu depresiju. Tīrot olas raudāju un brēcu. Man šķita, ka katra ola mani aprok, un tā tas ir. To tik daudz tagad, un jādara pa vidu vēl viss cits, jā, un – vairāk nekā. Jāgaida, kad apraks pavisam. Tad – saaukstējos. Nevēroju paaugstināto temperatūru, gribēju iestādīt zemenes. Sasvīdu kaplējot un ārdoties un tad man klājās arvien ļaunāk, klepus, zobi, ausis, viss cēlās maniem darbiem pretī. Neklausījos, gāju apkārt it ka viss būtu o.k. Un tagad man jāšķiras no dažiem zobiem, pierei jāliek kādas siltas lampas, ko vienmēr nav laika aizsniegt. Auss? Liekas aizbāzta. Kas vēl atliek. Nekā. Neticu, ka nokļūšu uz Rakstn. dien. Ne par ko negribās domāt. Uzņēmos vēl kādu lietu nākotnē paveikt. Vēlāk pastāstīšu. Man jārāpjas pa sienu augšā, citādi es grimstu. Un – varbūt ja apņemšos vairāk un vairāk – varbūt kaut ko padarīšu.

Nosūtu Jums dažus dzejoļus. Un ja man kļūs labāk, būs atkal arī pavasars. Tikai – vai līdz 17. augustam?

Asaras neuzklausa, lūgšanām atbildes nav,
pātagu vicināt zini, glaimu vārdiem ņemt –
tad šīs pasaules daļa pie tavām durvīm krāsies
tīkamās, jaukās kaudzēs.
Ak, es tur nosmakt varētu –
laid mani ārā uz ceļa vējš kur smiltis dzenā!
Prom no tām dienām esmu kad aiz durvīm bij labi.
Tālā krastā tie jumti, kuŗu paspārnes sedza.
Simts gadi pagājuši
mana sirds ir cieta, saziedējusi maizes dona
zālē ieaugusi, zem akmens jūrā guļ.
(Ak, viņa ir nomodā, viņa ir dzīva kā putns!)
Vai Tu to atradīsi?
Vai gaisma simts gados
Tev skatā nav padzisusi?

E. Dz.

13. aug.

Jūs bārsities, kāpēc es nepieņemu to, ka esmu slima? Bet ja man viss cits te jādara, it kā es nebūtu slima, tad jau arī tas, ko es gribu. Tā – it kā es nebūtu slima.

Braucu pie daktera…
Jūsu E. Dz.

20. 8. 61.

Apsveicu laureātu! Žēl, ka nevarēju būt tur pie aplausiem Jums (un tad lai Jūs izmaksātu…) Gaidīšu tagad vēstuli ar visu labi sīki, kā rakstnieku dienas noritēja? Austr. Latvietī iespiestās dzejas ar attēliem izskatās un izklausās labi. Patika Pļavkalna dzejolis, viņam diezgan muzkāla valoda. Silkalnam tas, man liekas, trūkst, bet citādi viņa panti viegla humora nesti, Brēdricham – pārdomas, dziļāki sajūtu vērojumi (kā arvien) Lindbergam gleznaināks stāstījums, kā citreiz, Sproģim sirsnīgs, panaivs. Lejai – kaujas sauciens (nezin vai tas mākslinieciski ar viņas liriku sadzīvos) – tādi mani iespaidi. Bet ceru vēl saņemt ar nākošo avīzi ko vairāk, no visa tā, ko Jūs tur darījāt, dzirdējāt un redzējāt.

Es pārrados mājās un atveseļošanās iet lēnām. Vienu dienu laba, otru atkal ļaunāk, bet pavasars nāk un tas man palīdzēs. Patreiz vēl jācīnās ar plaušu iekaisumu, pieres kaula iekaisumu, augstu asins spiedienu, mazasinību… Neticami, neticami daudz vainas pēkšņi piemetušās ar tik daudzām par rakstnieku dienām nevarēju domāt. Tikai šad tad pieminēju lielo rosību, kāda jādomā noris tur šīs dienās.

Būtu tiešām labi, ja avīzē šo to vairāk ievietotu no lasītā, lai mums tālumniekiem arī kas tiktu.

Un vēl labāks būs tas ko Jūs ierakstīsiet vēstulē, kā kuram no Jums gājis?

Atpūšoties nupat pārlasīju Raiņa dzejas: vai tas var būt, kā man liekas – ka Raiņa dzeja ir novecojusi vairāk kā Skalbes, vai pat Akuratera? Nepieminot nemaz citus, kas manuprāt vēl nemaz nav novecojuši (Virza, Čaks). Tas jau ir traki tā runāt, bet es lasu un lasu un maz ko varu vairs no Raiņa baudīt bez iebildumiem. Nē, nevaru teikt maz, bet daudzus dzejoļus – nevaru. Kur nu ir dzejas nemirstība? Kā varētu radīt tādu dzeju, ko laiks nemaz neskar? Ak, viena daļa jau dzīvo.

Ka Kalve ir teicis labu vārdu par manām vārsmām, tas dara labu. Esmu lasījusi viņa rakstus Ceļa Zīmēs ne vienreiz vien, bet daudzas reizes cauri. Tagad viņa apcere par Dz. Freimani bija tā, kas man tā sakot ‘atdeva ticību dzīvei’, pēc tam kad nupat biju izlasījusi Primanes aušīgo rakstu (atklātu vēstuli) par to pašu Freimaņa dzeju. Jā, siltāk ap sirdi, pēc Kalves vārdiem. Es nevaru cerēt gāzt neko lielu – bet vienu lietu es gribētu savā darbā noturēt – turēties pie savas patiesības, teikt to kas mans.

Pienākumu es jūtu tomēr tikai pret Jums vienu. Jūsu ticības dēļ man, Jūsu pacietības dēļ, noklausīties manas vaimanas, redzēt mani kuļamies sīkumos un atkal sīkumos un ticēt, ka es varu ko labāku, tādēļ pret Jums es jūtu pienākumu un gribētu darīt ko vairāk, vairāk un labāku. Bet esmu jau atkal pie zemes, ka lielākie nodomi stāv. Tikai mazie dzejoļi šad tad nokrīt uz lapas. Bet arī tur – jāstrādā būtu vairāk. Tādēļ ir žēl, ka netiku tanī Jūsu kafejnīcā, kur lasīja dzejas, varbūt citu pārliecība, vienāda vai otrāda, man šo to mācītu.

Jūsu E. Dz.

26. 8. 61.

Es atliku rakstīšanu līdz Jūs būsit saņēmusi avīzi, jo tad man vairs atliek tikai personīgie iespaidi par ko runāt. Un tad man jāsaka ka tie ir ļoti jauki. Šīs rakstnieku dienas bij pirmie svētki, kuŗus es šeit piedzīvoju. Es biju visos sarīkojumos visas četras dienas un visur jutos kā mājas. Teātris bija labs un kaut kritika par to skaitītu nezin kādas raudu dziesmas, es to uzskatu par labāko, interesantāko RD sarīkojumu. Es izrādes laikā sēdēju abu sidnejiešu un draugu A. Zariņa un Sp. Klauverta starpā. Lugā bij vairākas vienreizējas personas, ko tik ātri nevar aizmirst.

Man patika arī balle, kaut biju tur tikai skatītājs. Mēs sēdējām pie galda blakām ar Ilzi un tā kā viņa dejošanu sauc par lēkāšanu, tad mums humora netrūka un laiks pagāja nemanot. Es ar skumjām šķīros no sarīkojuma divas stundas pirms tā noslēguma, jo bij jāuzmana pēdējais buss.

Referātu pēcpusdienā man bij jāaizstāv dažas sava referāta tēzes, bet vakarā sēdējām cieši saspiesti Alikantē un klausījāmies dzejoļus un esejas. Šis sarīkojums pēc teātra bij visvairāk ļaužu bagāts. Man pie labās rokas sēdēja Ņina Luce (ar savām niķīgajām actiņām), bet pie kreisās, protams, Ilze. Pie tā paša galda sēdēja Mintauts Eglītis. Mēs pēc referātiem braucām no Latv. nama uz Alikanti viena kollēgas ļoti pieblīvētā mašīnā, tāpēc dāmas sēdēja kungiem klēpī. Alikantē ieradāmies laikus un ēdām tur pusdienas kopā ar debatēm. Priekšnesumi bij labi sagatavoti un visi jaunie dzejnieki lasīja savus darbus kā meistari. Jūsu eseja labi saskanēja ar A. Neboises eseju par eseju. Eseju ļoti labi nolasīja jauna aktrise, kuŗas vārds sākas ar L. Es viņu pirms tam nebiju redzējis. Es neko nesvītroju ne Jūsu ne A. Neboises darbos, jo tas nebij vajadzīgs. Visi autori saņēma daudz aplausu un vispār atmosfaira bij ļoti sirsnīga un labvēlīga, tā kā pat varēja izlikties, ka ļaudīm dzeja patīk.

Svētdienas rītā bij nepublicēto autoru priekšnesumos vairāk ļaužu nekā es gaidīju. Acīmredzot kādi bija nolēmuši jauno autoru dēļ todien atteikties no dievkalpojuma. Jaunās rakstnieces lasot savus dzejoļus drebēja kā ķīseļi, bet tomēr visiem patika un saņēma sirsnīgus un neviltotus aplausus. St. Znotiņš izpelnījās smieklus, jo bij atsūtījis dzejoļus, kuŗus es viņam biju ieteicis nelasīt. Atreferējums avīzē ir briesmīgs, tāpēc A. Tamuža zinot aizsūtīja vēstuli ar mierinājumiem. Bet labi būtu, ja viņš saniknotos un mestu dzejošanu pie malas, jo blakām Dr. J. Knostenbergam ir neglābjams diletants.

Stāstu lasīšana izdevās, jo visi lasītāji bij ņēmuši vērā manu prasījumu: lai stāsts ir īss un lai saista ar darbiem, bet ne ar vārdiem. Vislabāk man patika E. Blicavas un E. Silkalna darbi. Visi stāsti ir ar publicēšanās kvalitāti. Psicholoģiski, protams, Mintauta Eglīša stāsts jāstāda priekšgalā.

Pārtraukumā starp abiem priekšnesumiem visi lieliski saēdās ar zirņiem un speķi (tik pat garšīgiem kā vecos laikos Piena restorānā Rīgā.) Daži gan teica, ka šiem speķa bijis par maz, bet man Ilze bij piekrāvusi vairāk speķa kā zirņu. Zirņus ēdot es iepazinos ar Rutu Atvasaru. Lieliska sieviete! Cik žēl, ka viņa nav šeit, jo tad dažs kas mūsu literārajās aprindās mainītos.

Bet par nožēlošanu pulkstens pus astoņos viss bija galā – es nesapratu, kāpēc visi ar tādu steigu šķīrās? Man bija tāda sajūta kā pēc garām kāzām kaut kur Vidzemē. Es būtu gribējis, lai svētki turpinās, bet nu mēs stāvējām tukšajā Latv. nama priekšnamā divi vien ar Ilzi.

“Tā!” es teicu un laikam tas skanēja tīri traģiski, “nu viss ir galā…”
“Nē, kāpēc? Es negribu!”
“Bet nekas cits taču neatliek,” es teicu, “jo tev jābrauc uz Meribirnongu, bet man uz Heidelbergu, un tie ir pretēji virzieni?”
“Bet es varu braukt Jums līdz?” Nu tā protams bij iedeja un mēs braucām gan ne uz Heidelbergu, jo ko tad tur lai dara naktī? Mēs braucām uz sitiju, jo tur vakar bij tik jauki! Bet Alikante svētdienas vakaros ir ciet, tāpēc bij kādu laiku jāmeklē cita kafejnīca un mēs to arī atradām un turpinājām jāņot… Bet reiz nu beidzas arī visskaistākais un tā 12 es pārrados mājās. Šīs dienas svinēšana bij turpinājusies 13 stundas. Tā tas reiz bij pirms daudziem, daudziem gadiem…

Man šķiet, ka šīs RD ir ieguvums. Bij daudz sirsnības, daudz biedriskuma izpauduma, daudz brīžu, kad aizmirstās tas, kas ir. Varēja priecāties par svētku komitejas labo organizēšanas spēju, jo viss ritēja bez traucējumiem. Izrādījās pareizas arī manas domas, ka RD sarīkojumos nebūs daudz ļaužu, bet kāda zināma izlase, kas ir labvēlīga literatūrai. Patīkami arī tas, ka RD trūka reprezentējošo galotņu – atteicās piedalīties sabiedriski profesori. Ar to ir noliktas drošākas līnijas literatūras un skolmeistaru starpā. RD ir tikai rakstnieku lieta.

Kaut cik Jums nu būs apgaismoti mūsu RD sarīkojumi. Žēl, ka nevarējāt darboties līdzi, būtu varbūt bijis jauki. Būtu varbūt bijuši kādi brīži, kādi mirkļi…

Ceru ka Jūsu slimības būs gājušas uz zuduma pusi. Jūs teicāt – pavasaris man palīdzēs. Vai ir tā?

Drusku jau piekusu gan RD, bet ne tik daudz kā citi, kas visu ņēmuši vēl sirsnīgāk. Nu jau viss iet atkal vecajās gaitās.

Vakar biju K. Medņa izstādē. Viņš tagad austrāliešu favorīts. Pārdevis daudz darbu par augstu cenu. Pat valdības iestādēm. Viņš laikam vienīgais latvietis, kas pārtiek no sava mākslinieciskā darba. Tikai trīs dienas nedēļā strādā kā mācības spēks mākslas skolā. Viņš ir arī par sevi augstās domās un ir pārliecināts, ka drīzi pārveidos visu Austrālijas glezniecību un ka radīsies “K. Medņa skola.” Labi, lai jau notiek.

Jūsu J. K.