Wyong, 5. 9. 61.

Jūsu vēstule stāsta, ka rakstnieku dienās esiet bijis laimīgs. Tas ir skaisti. Ilze ir bijusi tur klāt un viņa ir jauka un daiļa. Bet jūs abi būtu labāk darījuši, ka būtu arī mazliet dejojuši. Dejošana nav nekāda – lēkāšana. Gars tā nedrīkst apsmiet savu ciešāko biedri – ķermeni, kad tas grib līksmoties – līdz ar garu. Vai tas nu vienmēr izdodas vai nē, tā ir cita lieta. Saka – “kas nemāk dancot, tas ir dusmīgs uz bungām,” bet jums nebij iemesla dusmoties, jo domāju – jūs mākiet gan dancot, tikai negribējāt.

Liekas arī Neboises kundze ir bijusi laimīga rakstnieku dienās, jo saka – nu tās garām un esot skumīgi.

Tas ir labi, ļoti labi, ka rakstnieki ir labi turējušies. Nav labi tikai ka materiāli iegāzušies. Es cerēju, ka būs nodibināts jau no ienākumiem rakstnieku palīdzības fonds un es varēšu iesniegt lūgumu dēļ pabalsta…

Jā, tas nu ir tikai joks, tam jāpaliek jokam, bet kā es no savām nelaimēm izkļūšu, es nezinu. … Dakteris nu ir pārliecināts, ka visas slimības ceļas no tā, ka esmu “allergic” pret vistām. Tas ir pret visu to, kas vistu farmerim jānes – putekļi, smakas, netīrumi. Esot daudz cilvēku kas to nevar panest, saslimst un vistu farma jāatstāj. Tagad es turos kājās ar kādām tabletēm, tad nav jāvemj, bet pēkšņi sejas sapampumi, galvas sāpes, klepus, drudzis u.t.t. nebeidzas. Staigāju kā invalids. Gribētu kā nekā izvilkties līdz ziemsvētku laikam, un tad varbūt varētu izgudrot, kā šo vietu pamest. Tagad to neredzu. Bērnus nedrīkst atraut no skolām.

Man Zeltiņš (no Amerikas?) atrakstīja un lūdza vēl aizsūtīt dažus dzejoļus. Tos aizsūtīju, bet foto attēla man nav, un ar šo sejas izteiksmi un sejas formu kādā jāstaigā, negribētu fotografēties. Arī dzīves aprakstu vēl neesmu nosūtījusi, bet ceru šonedēļ to paveikt. Inese vakar aizbrauca atpakaļ uz Sidneju, beidzās brīvdienas. Viņa man iztīrīja māju, lai man kādu laiku ir vieglāk. Es sagatavoju mazu mielastu viņas draugiem, kas atbrauca viņu aizvest ar mašīnu atpakaļ uz pēdējā semestra eksāmenu briesmām… Tā dzīvei ir jārit uz priekšu un viņa rit, arī tad, ja liekas – nu viņas ritenis iet tev pāri. Bet es nevaru žēloties, par slimībām pēdējos 20 gados, es nevaru žēloties.

Tagad būs jāsalasa arī kādi dzejoļi ko aizsūtīt Jaunai Gaitai. Ko Jūs domājat par eseju par medībām? Vai to arī var sūtīt, jeb viņa tomēr ir par lētu?

Ir jau sākušās skaistas dienas, tikai aukstums mūsu būdā vēl nebeidzas, jo te nav vietas kur nevilktu caurvējš, tādēļ lieku vēl reiz visas cerības uz pavasari.

Jūsu E. Dz.