Wyong, 8.10. 61.

Izlasīju Ceļa Zīmēs Jūsu Slepeno apspriedi. Viņu vajadzētu pārtulkot angliski. Vispirms – viņu varētu aizsūtīt J. Kenedijam.

Es neesmu neko jaunu uzrakstījusi, pat dzejoļus gandrīz ne. Kādus pavārgus. Varbūt vēl nāks pavasara radīšanas uzplūdi. Kaujos ar savām kaitēm un to cēloņiem, nav nekāda spara. …

Jūsu mazie griezumi (linolejā) man šķiet ļoti dzīvi. Nekādas lielas rimtības viņos neredzu.

Jā, es nedomāju, ka mani kādi ļauni spēki velk lejā. Tie ir gluži skaidri saredzami apstākļi. Tikai tie ieķeras cits citā kā āķi, un es nevaru tos atāķēt. Bet – es vēl ceru. Patiesībā es arī nekļūstu novilkta kādā lejā, es cīnos, tas ko es pieredzu, dara mani vērtīgāku kā jebkuri labi apstākļi kuŗos es iebēgtu. Bet tas ir tā, Anšlava Eglīša vārdiem (tie gan laikam nav viņa oriģināli) runājot – viss, kas mūs nesalauž, nāk mums par labu. Kas mūs nesalauž…

Lai kā ir gājis, bērniem ir dota nojauta, kas ir māja cilvēkam. Domāju, tas ir ļoti svarīgi. Māja ir tā, kuŗā ne tikai svin svētkus, (tā arī viņa ir), bet tā, kur ko izcieš. Ja es būtu Jūsu romāna varone, Jūs neliktu man pamest kaujas lauku. Protams, Jūs, ja Jums būtu jārada varone, nevarētu likt arī man neattaisnojami aiziet bojā.

Gunārs Saliņš atrakstīja, lasījis manus dzejoļus pie T. Zeltiņa un tie viņam ārkārtīgi patikuši, lūdza tos Jaunai Gaitai. Nosūtīju vēl dažus. Tas – mierinājums.

Jūsu E. Dz.

Melb. 9. 10. 61.

Vispirms par garīgajām lietām. Labi nav, ka nebij fotogrāfiju, jo dzejoļu krājumus domāts visai pasaulei un, kā domājams, būs arī pirmais un pēdīgais tāds. Jo tā kā pircēju būs maz, tad ne Rudzītis, ne arī kāds cits tādu otru reizi neuzdrošināsies izdot.

Par eseju domāju, ka tā ir laba, bet varbūt Jaunai Gaitai par “vecu”, jo viņi grib kaut ko modernu, kaut ko īpatnu formā un arī saturā. Zināms, tas ir tikai tagad tā, jo ar laiku jau viss izlīdzināsies. Droši vien būs tā, ka jauno formu un domu meklētāji izsmelsies, jo viss jau tas kļūst darīts mākslīgi. Dabīgi tas viss var veidoties tikai tautā, bet šeit tautas nav un tāpēc viss pamazām izsīkst. Jaunradītās formas ir pazīstamas tikai nelielam lasītāju skaitam un tāpēc pārējiem nav par tām interese. Tā ir traģēdija, kuŗu daudzi negrib redzēt, bet kam reizi ir taču jānotiek, lai kā mēs tai pretojamies.

Sūtiet Jaunai Gaitai dzejoļus, tie viņiem būs vairāk pa prātam. Pie manis to ir daudz – iznāktu jau neliels krājums. Bet iet jau ļoti gausi, līdz kāds nokļūst avīzē. Nezinu, vai Jums ir no tiem noraksti, tāpēc nosūtu dažus atpakaļ. Domāju, ka nezin vai Jums ir pēdējā laikā radušies labāki par šiem, tāpēc variet sūtīt tos.

Jā, par RD ir vēl arvien labas atmiņas tiem, kas tais piedalījušies nevien kā aktīvi darbinieki, bet arī kā klausītāji. Nebij tik daudz ļaužu, bet kas bij, tie bij ļoti noskaņoti par labu dzejai un dzejniekiem. Iekritums naudā nav nekāds lielais un ja vien kļūtu ņemti vērā pieredzējumi, tad nākamā reizā tas tā vairs nebūtu. Pieredze māca, ka lai pievilktu ļaudis, vajadzīgas atrakcijas un reklāma, kam ar literatūru nav nekāda sakara un kas visu lietu vairāk noved pie gadatirgus rakstura. Es arvien esmu cīnījies pret skaļumu un tirgu, kāds valda labdarīgajos sarīkojumos un domāju, ka mākslas lietas no tiem jāšķir. Protams, no tādiem ieņēmumiem lai varētu dot kādus lielus pabalstus, nevaram sapņot. Bet mazus pabalstus šad un tad esam arī devuši vienam otram. Jums ar mazu pabalstu nepietiek, jo ja ar to sagādātu arī kādu īsu atpūtu, tad pēc laiciņa viss sāktos no jauna. Jums vajadzīgs lūzums, pēc kuŗa vairs nav atgriešanās. Ir jāizšķiras vai esiet jauno laiku cilvēks vai tradīciju pildītāja. Protams, ka šais lietās nevar dot nekādus padomus. Te arvien ir spēle par visu banku un es to ap sevi redzu ik dienas. Dažs izšķiras par vienu, dažs par otru. Vēl tikai pirms nedēļas es runāju ar kādu kundzi, kas bij izšķīrusies par lūzumu. Mēs par to runājām pirms gadiem trim. Bet tikai tagad viņa izšķīrusies nobeigt to, kas bij sācies pirms gadiem. Arī viņa raksta, jo runāt par savām nelietām jau nav iespējams, tikai dzejā to var teikt. Kur visam tam ir sākums, kur gals – kas to lai atbild? Arī Ilzi negaida nekas labs. Varbūt būtu labāk, ja es aizbāztu ausis un aizsietu acis un nekā ne dzirdētu, ne redzētu. Bet visā traģiskajā ir tik liels skaistums, ka es nespēju sevi piespiest pie tā neredzēšanas. Domāju, ka vispār nav iespējams palīdzēt nevienam, ja kādi nezināmi spēki to velk uz leju. Bet dzīvot līdzi un pārdzīvot visu tā, it kā tas būtu lemts pašam, to var. Un varbūt tas ir visskaistākais ieguvums, ja to var?

Par sevi? Es dzīvoju tā, it kā šodien būtu pēdējā diena. Par rītdienu nedomāju, jo kam tad tā vajadzīga? Esmu apkrāvies ar referātiem. Ja jau kāds saņem godalgas, ja par kādu raksta avīzēs, tad visi domā, ka viņš var būt tikai pagodināts, ja tam jāraksta un jāraksta. Labi jau ir. Tikai nevar atbrīvoties no pārliecības, ka esi krāpnieks: soli to, par ko pats nekā nezini, bet citi to pieņem par kaut ko, kam taisni tā arī jābūt.

Nobeidzu vienu stāstu. Tas ir par Jeftas meitu (protams, no bībeles stāstiem). Viņas tēvs to liek sadedzināt kā upuri pēc savas uzvaras pār Ammona bērniem. Es tā bij iedomājies šai notikumā, ka kādu nakti sapņoju, ka rītu mani sadedzinās. Tā bij dīvaina sajūta. Nebij baiļu, bet kāds satraukums, par kuŗu nekā nav iespējams pateikt. Tāpēc es arī neko lielu nespēju pateikt, ko pārdzīvoja jaunā meitene Odija, divus mēnešus sagatavodamās nāvei. Bij jārunā par blakus lietām, kam jārada lasītājā baigā notikuma pretīgais pārdzīvojums.

Esmu pabeidzis dzejoļu krājuma kārtošanu, bet nav nekādas vēlēšanās to nodot iespiešanai. Un tā viņš stāv. Varbūt, ka uznāks kāds pacilātājs brīdis un tad es to tiešām atdošu prom. Bet varbūt, ka pirms iestājas kāda tumša sevis nonicināšana – tad es viņu iznīcināšu. Es ilgi nopūlējos ar priekšlapas linogrebumu, meklēdams visvienkāršāko motīvu un visvienkāršāko formu. Es izgrebu kādus 15 no 30 uzmetumiem. Bet arī tie mani neapmierina. Divus pielieku še. Ko Jūs domājiet? Tas ir – cik tie atbilst krājuma nosaukumam – rimtība?

Jūsu J. K.

E. Kreišmane aizlaidās pa gaisu uz Ameriku abas ar meitu. Nepateica nevienam ar Dievu.

16. 10. 61.

Šodien Jūsu vēstule un Kreišmanes kundzes vēstule no Newyork’as. Esot tur brīnišķīgs maigums saulē un pasaulē, viņa lasot puķes (sarkano āboliņu) kādā plašā, vientulīgā un neapdzīvotā laukā un dziedot – “Div pļaviņas es nopļāvu!” Tā Ņujorka ir savā ziņā pasakaina. Ritas Liepas romānā Sveša vasara, arī var samanīt tādas brīnišķīgi vientuļas vietas viņā.

Tā – būs jāraksta Kreišmanes kundzei un varbūt no viņas dzirdēšu par Amerikas latv. rakstniekiem.

Ja es nodarbošos ar dzejošanu arī tālāk, un tas jau laikam tā būs, tad varbūt būs arī tā, ka tik personīgi – privāti, kā Freimanis saka, es tomēr vairs nerakstīšu. Varbūt es iemācīšos lietot arī jau sen atrastās formas, pieņemšu, atradīšu u.t.t. Bet tik pilnīgi mani vien tie dzejojumi varbūt tad vairs nebūs, tā tad ne arī tik sirsnīgi, naivi, kā pirmā krājumā. Līdz šim esmu runājusi pierodot pie valodas kā pie izteiksmes līdzekļa, esmu lietojusi vairāk ikdienas valodu. To gan es domāju darīt arī turpmāk.

Esmu izlēmusi parīt braukt uz Sidneju pie Ineses un apmesties vēlāk pie viņas studiju biedrenes, kādas austrāliešu kundzes. Viņai ir divi bērni un viņai eksāmeniem tuvojoties, ļoti vajadzētu kāda palīga, “kas šad tad uztaisa, tea.” Man tiekot tur sagatavota istaba, svaigi krāsota. Tā ģimene te vasarā vienu dienu ciemojās – mums radās abpusējas simpātijas. Ceru, ka es tur atpūtīšos no savas alerģijas, un tomēr sev nopelnīšu dzīvokli un iztiku. Palikšu tur 10–14 dienas. Tad Inesei būs viena nedēļa brīva un viņa brauks mājās. Tad arī man būs jābrauc un jāgatavo tea arī savējiem. Dzidra tad drīz sāks likt eksāmenus (lai iegūtu stipendiju). No alerģijas es vaļā netikšu kamēr ar olām tādā vairumā man būs te jāstrādā.

Kāpēc Austr. Latv. Literārā Lapā ir tik maz literatūras pēdējā laikā? Knapi viens dzejolītis katram. Kur stāsti ko lasīja RD, kur garie dzejoļu klāsti?

Jūsu mazajam kokam (grebumā) birst gan lapas, bet var arī iedomāties, ka viņas nebirst un tie ir tikai tādi – koka sapņi, putni, lapu ēnas, gaismas, kas ap viņu lido, plīvo, dzīvo… Zīmējumi ir jauki, kā japāņu griezumi, un droši vien uz grāmatas izskatīsies labi. Viens no zīmējumiem man izskatās skumjāks, otrs jautrāks – kādēļ tā, nezinu.

Ārā līst. Esmu viena vēl augšā. Ārā ir arī pavasars es tikai nevaru neko daudz to baudīt. Tikai ar acīm.

Jūsu E. Dz.

Melb. 19. 10. 61.

Jā, aizrakstiet E. Kreišmanes kundzei, jo patiesība, kā man šķiet, ir tāda, ka aiz viņas jūsmošanas slēpjas izmisums par tukšumu, kuŗā viņa nokļuvusi. Viņas raksturs ir tāds, ka viņai ir vajadzīgi cilvēki, par kuŗiem sajūsmināties, kaut vai tīri teorētiski. Ja tādu nav, viņu nomāc grūtsirdība. Kamēr viņa iepazīsies ar Ņujorkas latviešu literātu saimi un varēs sākt jūsmot par vienu vai otru rakstnieku, paies kāds laiciņš. Un kas zin, vai viņai izdosies atrast kādu, kuŗš viņai būs pa prātam.

Jā, vēstules reti rāda patieso cilvēku. Mazākais manējās to nekad nav spējušas, kaut arī pats to būtu gribējis. Bet ko var darīt! Jāņem tas, kas ir jeb kas tiek dots, jo citādi paliekam pavisam tukšā. Es jau daudzus gadus pūlos par to, lai mūsu dzejnieki un rakstnieki atrastu kafejnīcu, kur vienā vakarā pa visu nedēļu varētu satikt kaut pāris cilvēku, ar kuŗiem varētu dalīties domās, nerunājot par ikdienu vai maizes pelnīšanu. Līdz šim man tas nav izdevies. Nupat gan pagājušā Preses kopas sanāksmē Aina Neboise šo jautājumu pacēla no jauna. Bet es neticu, ka arī viņa ko panāks, jo patiesībā ir pārāk aizņemta ar saviem skolas darbiem, lai atrautos uz kādām stundām no mājām. Kas to spēj tie šeit ir tikai divi traki subjekti – es un Ilze, jo mums tas nav nekas sadalīt 12 stundas apmēram vienlīdzīgi pa trim kafejnīcām, debatējot bez pārtraukuma par lietām, no kuŗām visiem kārtīgiem cilvēkiem saceltos mati gaisā. Nu, lai ceļas. Bet mums jāsteidzas, jo man drīz jāmirst, bet viņai jāprecas. Pēc tam jau nevienam no mums nenāks prātā kafejnīca. Kādi viņai tad būs pienākumi, to Jūs ziniet labāk kā es. Kādi man, to nezin neviens, es pats arī ne.

Jā, krājiet vien dzejoļus, kādi vien tie ir. Vēlāk ar tiem var rīkoties pēc patīkas. Bet ko Jūs tagad neuzrakstīsit, to vēlāk vairs nekad nedabūsit rokā. Vajag domāt par šodienu, jo tā vienīgi mums pieder. Varbūt rītu jau visa latviešu dzeja būs tikai aprakstīts papīris? Bet tikpat labi var negaidot rasties gadījums, kad visu, ko rakstījusi, var iespiest? Tā tad – rakstiet, krājiet, labojiet, papildiniet savu krājumu. Sūtiet dzejoļus Jaunai Gaitai, sūtiet Ceļa Zīmēm, sūtiet Laikam. Ka neiespiež, tas nekas. Galvenais ir aktivitāte.

Kāpēc Jūs gribat palikt tikai 10–14 dienas Sidnejā? Paliekat kaut kāda iemesla dēļ vienu mēnesi. Aizejat tur uz Latviešu namu iepazīstaties ar Gulbergiem, kas ir fanātiski mākslinieki, ar tik svaigu un uzņēmīgu rakstnieku, kāds ir Sp. Klauverts u.t.t., u.t.t.

To, ka puse vēstules bij jānoplēš, es nepiedodu, jo biju gaidījis visu vēstuli. Kāda vispār nozīme ir pusvēstulei, puspriekam, pusmīlestībai, pusmiršanai etc.?

R. Birkmanim “melnais” ir pāri – viņš man atrakstīja un atsūtīja arī dažus dzejoļus.

Austr. Latv. trūkst stāstu, ko drukāt, jo neviens rakstnieks tos nedod. Līdz šim es pēc tiem plēšos, runāju un rakstīju – kaut ko jau sanabagoju. Bet tā bij aplama politika, jo rakstnieki nu laikam domā, ka tas tā turpināsies arī uz priekšu, tas ir ka viņus lūgs, lai viņi raksta. Tagad esmu nolēmis no šīs lūgšanas un labināšanas polītikas atteikties. Kas tad man? Ne mana druva, ne mana cūka – paēdusi aiziet mājās. Visi stāda savas mašīnas, mājas, ceļojumus, piknikus pirmā vietā. Un kas tad var noteikt, kuŗa ir pirmā, kuŗa otrā vieta? Varbūt piknikotājiem pieder nākotne? Cielēns? Visiem patīk, ja kāds blēdis taisnojas un grib sevi no zābaku tīrītāja iztaisīt par tautas vadoni. Tas patiktu arī daudziem citiem, kam nav tīra sirdsapziņa un tāpēc visi interesējas kā īsti to dara? Bet kas tad tiek no stāsta vai dzejoļa? Protams, es jau neesmu labāks. Arī man ir pagātne, par kuŗu sirdsapziņa spiež runāt. Tas nekas, ka to daru citādā veidā?

Es Jums aizsūtu fragmentu no sava romāna Agnus Indignus – Neklausīgais jērs. Fragmenta pirmā daļa Introitus – ievads – bij jau kādreizi iespiesta Austr. Latv. Otrā daļa Conclusium – ir romāna noslēgums. Lai gan romāna galvenā persona – Jānis Reiters – ir vēsturiska persona, romāns būtu bijis ar autobiogrāfisku raksturu. Es tur būtu pateicis visu to, kas Kalna Kūļu Viktā nav pateikts, nav drīkstēts pateikt. Bet mans dēls lūdza romānu nerakstīt un es no tā atteicos. Man ir diezgan daudz fragmentu. No tiem varbūt vēl kādus izdosies kaut kur publicēt. Man liekas, ka šis fragmenta Conclusio ir labākais, ko esmu uzrakstījis vispār. Pašlaik pārrakstu pārējos fragmentus. Kad būšu ar tiem galā, tad turpināšu Dāvida traģēdijas romānu. Bet, protams, arī tas būs autobiogrāfisks darbs un ja to izdosies nobeigt, tad kaut citādā veidā, tur būs pateikts tas, kas bij jāsaka J. Reitera romānā. Dzīvojot Sidnejā, Jums būs laika fragmentu izlasīt. Tad atsūtiet man to atpakaļ. Par savu dzejoļu krājumu vēl neesmu izšķīries, kaut gan zinu, ka ar katru dienu krājuma iespiešana kļūst grūtāka. Bet ir tā, ka atkal un atkal dzejoļus pārlasot, rodas gan valodiskas gan idejiskas dabas iebildumi. Un tos nevar beigt labot.

Šeit pieteikusies kāda jauna dzejniece. Rakstnieku dienās viņa lasīja savus pirmos dzejoļus. Domāju, ka viņa varētu labi rakstīt. Bet Jūs jau ziniet, ka sievietes mīl, ja viņas kaut kā piespiež. Ja nav, kas spiež, tad bieži vien nekas nesanāk. Nelaimīgā kārtā tie nekad nav laulātās otras puses, kas spiež. Tā kā arī šī meitene (tas ir manā skatījumā, jo viņai pašai meitene ir jau ģimnāzijā) ir ar pietiekamu temperamentu un drosmi, lai varētu rakstīt. Bet kas lai viņu piespiež uzrakstīt kaut ko tā, lai E. Dēliņa kungs dod viņai kādu stūrīti avīzē? Viņam ir sakrājušās dzejoļu kaudzes un pavairot tās ar jauniem dzejoļiem ir jau gandrīz bezcerīga lieta.

Visu šo nedēļu ļoti smags gara stāvoklis, jo pirmdien bij jābrauc uz Fokneri pavadīt Viju Sproģi. Viņai bij tikai 26 gadi un arvien priecīgas un smaidīgas acis. Es nekādi nevaru piespiest sevi iedomāties, ka viņa jau apakš zemes. Viņas nāves cēloni ārsti vēl nav pateikuši, to dabūšot zināt tikai pēc mēneša.

Pavasaris ir karsts un tukšs kā jau daudzi citi.

Zilā Ota šogad ar savu izstādi nejauki iekritusi. Izstādi gan atklāja ministra kundze, bet tas jau nevar neko glābt. Izstāde ir nepatīkamā šķūnī ar neizdevīgi sarīkotām gaismām, kas noēd krāsas un padara visspilgtākās gleznas pelēkas. Nava arī pašu darbu starpā neviena tāda, kas saistītu ar ko īpatnēju. Viss jau daudzas reizas redzēts. Sidnejieša Āboliņa izstāde bij interesanta, kaut arī akvareļi nebij tīrā akvareļu technikā, bet padarīti spoži ar tumšiem temperā uzziedumiem. Ja to redz vairāk darbos, tad rodas sajūta, ka ir darīšana ar kaut ko amatnieciski veiklu. Tā kā šai pašā laikā Viktorijas nac. galerijā bij Viljema Ternera akvareļu izstāde, tad man Āboliņš nekā nedeva un es vēl arvien redzu tikai Ternera ūdeņus.

Gribētu, kaut Jūs Sidnejā padzīvotu ilgāku laiku.
Jūsu J. K.

[no date]

Esmu vēl Sidnejā, braukšu mājās pēc pāris stundām. Šīs pāris stundas – meditācijai. Pārdomām par to, kas iegūts šeit. Nav uzrakstīts neviens dzejolis (pāris uzmetumi, kas it kā neuzdrošinās justies gatavi).

Bet bij ļoti labas dienas. Pēc gadiem biju atkal lutināta, dzīvoju grāmatas vien cilājot, spēlējot (Bachu) un sarunājoties ar “studētiem” cilvēkiem. Sākumā viņi vairāk uzklausīja, kā runāja. Tas laikam bija mans iekrājies neizrunātais viss, kas bij jārunā – un tad viņi izteica viens pēc otra, kas ir viņu problēmas, viņu grūtums – un es sastapos gluži ar to pašu kas ir manās mājās, kas bija pie Kreišmanes, un kas ar retiem izņēmumiem ir visu mājās: ka cilvēks ir cilvēka posts, rads rada velns, teica latv. gan domājot ar to plašāka ģimenes sazarojuma problēmas, bet kas vispirms ir to vidū, kam būtu jābūt kā vienam un bez tām, ko Dievs ir savienojis u.t.t.

Jā, es redzēju atkal ļoti skaistu māju, ļoti mīļus cilvēkus, kas cieš. Cieš tādēļ, ka cilvēki nav vienādi un tādēļ, ka cilvēki ir – alkatīgi un tiem nekad nav diezgan. Vienmēr tie ir kā zivis, kas cita citu aprij.

Bet man bija labi. Tur bija kundze, kas studē, 9 g. veca meitene un 11 g. vecs zēns, un vīrs no labas ģimenes, kas labi pelna. Sākumā es tikai slinkoju un lasīju, bet tad es sāku uzņemties visādus sīkus citu lutināšanas uzdevumus (jo tur visi paši cepa, vārīja kopa dārzu u.t.t) un tā, lai arī mani lutināja, es biju sākusi saimniekot un neizdarīju tik daudz, kā cerēju aizbraucot tur.

Ilgāk palikt nevaru. Dzidrai tūlīt sāksies eksāmeni, bet viņa tagad tur vāra, mazgā traukus, pat tīra olas un tā viņa nevar mācīties.

Esmu fiziski labi atpūtusies, manas alerģijas kaites mitējušās. (Garīgi nospiež tikai pašas vēl neizlietotā enerģija.) Braukšu mājās un darīšu atkal visu no gala. Inese brauks pēc nedēļas un tad man būs abi šie eksāmenu urbēji tikai jābaro un jālutina.

Vakar biju Latv. namā. Bija koncerts. E. Freimanis un viņa kundze un viņa skolēni. E. Freimanis labi spēlēja. Tad vidū starp koncertu un literāro vakaru, bija K. Freimaņa sadomāta “mana viesošanās”. Aicināju viņu ar draugiem atnākt pie manis, kur biju apmetusies, bet viņš bija gribējis rīkot ko – plašāk. Lasīt tur manus un citu dzejoļus un – taisīt debates. Protams, nekas liels tur nenotika. Freimanis nolasīja manus un Pļavkalna dzejoļus, Lācis atteicās lasīt vai dot lasīt, Tomsons apšaubīja Pļavkalna sonetu, ne tikai apšaubīja, bet uzbruka diezgan asi. Bet nekas nopietni pārrunāts netika. Es arī ko piebildu, un tas arī nekas nebija. Varbūt varētu dzīvot A. Zariņa priekšlikums – dibināt dzejas mīlētāju (apmēram tā) klubu, kur katrs gadā iemaksātu pāris mārciņas un par to naudu iespiestu pāris grāmatas un kluba biedri tās saņemtu. Tā grāmata gan iznāktu ļoti nelielā metienā, bet izdošana nenestu zaudējumus, kā Kvintets piemēram stāvot…

Citi teica šo ideju labu, citi apšaubīja. Nolēma, ka vajadzētu tās sanāksmes, kas būtu tas klubs, noturēt pirms kārtējiem literāriem vakariem. Tad sāka nobīties, vai tas nebūtu literāro vakaru paralēle, kas nekā laba nenesīs, un tā puslemts viss palika.

Redzēju cilvēkus uz mirkli, domāju – viņi ir gudrāki par mani, viņi ir noslīpējušies, prot ik brīdi krist uz kājām kā kaķi. Bet tas arī ir tiktāl viss. Kas cilvēkiem patiesi ir vajadzīgs, ir silts, dzīvs spēks (drošs asiņu pulss, kāds ir mātes ķermenī, dvēselē). Ja es šinīs dienās, tur tanī mājā kur apmetos un arī Latv. namā, varēju likt sevi vairāk vai mazāk manīt, tad tas tādēļ, ka manī, varbūt bērnišķīgi, ir saglabāta kāda daļa no šī spēka.

Bija tomēr skaisti baudīt brīvdienas.
Jūsu E. Dz.