Melb. 10. 12. 61.

Labi, ka Jūs mazākais uz kājām. Es no Sidnejas pirms kādām dienām saņēmu tādu ziņu – Ķikures kundze arī guļot uz gultas un Birkmanim uznācis “melnais”… Par to jau biju domājis visu laiku. Tomēr būtu Jums rakstījis, ja vien zinājis kur gulta atrodas – Sidnejā vai Wyongā? … Tā tad rožaini nav? Labi ka to zinu. Bet varbūt ka tomēr kaut kas kļūst rožaināks? …

Ceļa Zīmēs bij iespiests mana romāna fragments. Mašīnrakstā tas man izlikās labs, bet iespiedumā diezgan bāls. Droši vien es to pārstrādāšu. Angliski tulkot nav iespējams, jo tas būtu jādara anglim, kurš prot latviešu valodu, tāpat kā angļu autorus var tulkot latviski tikai latvietis, kuŗs prot angļu valodu. Citādi iznāk tulkojums, par kuŗu smejas. Tā Anšlavs Eglītis iekrita ar savu Adžurdžongu, par kuru angļi tikai smējās. Katru tulkojumu ir jāpielāgo un to var tikai tas, kuŗš kaut ko tulko savā mātes valodā.

Par to zīmējumu manam dzejoļu krājumam es gribētu zināt vispirms, vai ļaudis pieņems, ka tur no koka birst lapas, kas tad varētu nozīmēt rudeni un tātad arī aplinkām pateiktu rimtību? Iespējams, ka cilvēki tur redz strazdu baru, kuŗš lido no koka lejā, lai meklētu tārpus? Tad iznāktu pavasara simbolika, kas dzejoļu krājuma garam nav piemērota.

Esmu izbeidzis garo referātu virkni. Beidzamā uzstāšanās man bij ar to pašu žīdu romāna otro fragmentu. Tas notika studentu kluba sanāksmē. Tā kā klubam ir 30 biedru, tad es varu būt lepns, ja vesela puse no tiem noklausījās mana romāna fragmenta lasījumā. Esmu pārliecināts, ka neviens no viņiem nekā nesaprata. Fragmentā attēlota Dāvida kundzes, Zaula meitas Mikales traģika. Bet tā kā šiem jaunajiem cilvēkiem neviens nav mācījis bībelstāstus, tad viņiem viss bībeles notikumu komplekss ir svešs. Man turpretī bībele bij pirmā grāmata, ar kuŗu iepazinos šai pasaulē ienācis, tāpēc man tās notikumi ir gandrīz tikpat tuvi, kā tie, kas norisuši Kalnakūļu Viktas pasaulē. Dāvida pils galmu es redzu tikpat skaidri kā Lejas un Kalnakūļu sētsvidu.

Jūsu J. K.

Mūsu dārzā zied baltie ceriņi, garām ejot es iekaru ziedos savu degunu. Bet neko vairāk kā atmiņas tas nerada.

Wyong, 14. 12. 61.

Paldies par “dārgakmeni”. (Jāpiezīmē gan, ka tas nebija mans īstais mēnesis, ne mans īstais akmens – mans bija oktobris un zils vai raibs, bet dārgakmens vienmēr ir cieņā pie sievietēm…)

Man tāda sajūta, ka Jums ir kāds laimīgs dzīves brīdis, tāds bija dzejolis avīzē Jums, un tā kā man nekā jauna nebija, ar ko Jūsu dienas papildināt, es labāk klusēju. Man ir atkal parastās cīņas pēc elpas. Domāju, ka janvāra mēnesī atkal došos uz Sidneju un tad arī tur palikšu uz dzīvi. Tam ir jānotiek, jo te es vairs nevaru kļūt vesela, bet Sidnejā (vai citur) jutos labi. Rītu atbrauks Inese. Eksāmenus izturējusi – kā, to vēl nezina, bet ceram labāko. Dzidra tikko vakar beidza savu intermediate (3. klasi), beidza ļoti apmierināti – no 3. klases kā 1. no meitenēm. Lika arī eksāmenus lai dabūtu stipendiju, tur iznākums nav zināms vēl. Tā bērni ir cīnījušies un man vēl līdz ziemsvētkiem jācieš te, lai viņus sagaidītu un dotu mazliet svētku tiesas, kā agrāk. Tad braukšu pie tās pašas kundzes kur jau biju un meklēšu vietu.

Tā, tas mans reports. Un kā Jums? Laimīga klejošana, stipra kafija un vīns? Priecīgus svētkus!

Jūsu E. Dz.