Februāris 1962 (Ķikure/Kikure)

2. febr. 1962.

Tikko saņēmu Jūsu vēstuli – atbildu tūlīt. Nezināju, ka Jūsu vēstule izraisīs tik lielu prieku un dzīvību. Būtu zinājusi, būtu rakstījusi Jums tomēr pāris nedēļas agrāk. Nu, bet es to nezināju. Biju aizmirsusi. Un tā te, jaunajā vietā, lielās mājas un svešo uzdevumu aprakta un no visiem noslēpusies, labi pārdomāju savu likteni un iespējas.

Bet vispirms par Jums – kas tā ir par krematorijas lietu? Vai ļoti nopietni? Un – vai vēl to nevar atlikt? Jo man liekas, tas nav nekas labs ko Jūs tur gudrojiet? Sadzeraties vēl reiz zāļu tējas. Es Jums šinī pat vēstulē aizsūtīšu tās vērmeles, ko es te rakstot pa logu varu redzēt. Uzlejiet šņabi un vakaros ieņemiet pa malkam. Varu iedomāties, ka varbūt negribās vairs nekādas zāles mēģināt, šinī gadā pati esmu nokļuvusi šai lietai vai desmit gadus tuvāk, nekā biju tai gadu agrāk, tas ir kad pagājušos ziemas svētkos biju Melburnā. Slimošana mani ir krietni pārvērtusi, un tomēr tas attiecas tikai uz ķermeni, mati piem. iesirmāki, seja nogurusi, bet citādi viss tāpat – man nav vēl diezgan, man absolūti nav diezgan, man nav vēl nemaz dzīvots… Un tad ķermenim vajadzēs piekāpties un klausīt vēl tai pašā ritmā. Tā arī Jums. Jūs nevarat zināt kas liktenim vēl priekš Jums paglabāts – paciešaties, līdz tas vēl reiz izņem kādu labu dāvanu no somas.

Es par sevi esmu te pārdomājusi to pašu ko Jūs ieteicāt – nestrādāt par grūtu, ne par daudz naudas dēļ. Esmu ar mieru iztikt ar vistrūcīgāko, lai tikai varētu slinkot, domāt, rakstīt un skatīties pasaulē.

Motīvi lielākiem un mazākiem stāstiem te raisās un krājas, bet ne tā dzeja. Dzeja man bij ļoti tuvā sakarā ar dabas pārdzīvojumu, te man tā nav un man iekšēji ir jāpārslēdzas uz citu jušanas un arī domāšanas skalu. Varbūt tas būs labāk, tuvāk modernam cilvēkam.

Kā izkļuvu no Wyongas? Biju darbam un pat atpūtai nederīga, meitenes to saprata un atbalstīja manu aiziešanu. Uzņēmās saimniekot, palīdzēja salikt mazu ceļa somu. Valdīšanai teicu, ka gribu iet citur darbu meklēt. Mani nedzirdēja. Bet klusu ciešana – piekrišana. Pēc brīža gāju atkal lūgt – vai varētu mani aizvest līdz autobusam. Šoreiz atbilde bija smiekli. Bet saruna notika šķūnī, tā kā es vēl varēju mesties uz māju un vēl kājām ejot noķert busu. To es darīju, meitenes palaida pa vārtiem ar daudz mīļa un laba vēlējumiem un tā es, ar vismazāko somiņu pie rokas, aizlaidos, līdz ar kādu adresi no avīzes, kur meklēja kalponi.

Vietā es tūlīt varēju stāties, vai pēc pāris dienām. Piezvanīju Inesei uz māju (bija piektdiena), teicu, ka saņēmu darbu, braukšu mājā pēc “pekelēm”. Viņa teica – “nebrauc nekur, aizej pie Bidijas, atpūties līdz pirmdienai un paliec darbā. Mājā tāds gaiss, ka tikai nomocīsies”. Tā es arī darīju. Kā neklausīsi pats savu lielāko un mīļo bērnu? Viņa tikko beidza Arts 3., ar credit vācu valodā un high distinction franču. Bidija ir tā viņas komiltone, austrāliete, 33 g. v. kundze, iemīlējusies Inesē un pēc tam manī. Pie viņas ir brīnišķīgi uzturēties (tur jau es biju tās divi nedēļas). Viņa nejūtas visai laimīga laulības dzīvē, plānoja nobeigt studijas un tūlīt doties Parīzes ceļojumā. Es ieteicu vēl reiz pārdomāt – vai viņas vīrs tomēr varbūt nav nemaz tik zemē metams, un viņai nevajadzētu tik daudz bēdāties. Starp citu, es ar to vīru mazliet pakoķetēju… Bidija ir pārdomājusi. Parīzes ceļojuma vietā pie viņiem atceļos stārķis… Tas ir – uzjautrinoši, es par to gribu rakstīt vienu pastāstiņu. Tikai patreiz vēl ne. Kaut man mazliet tikai labāk kļūtu ar veselību!

Klausīju te savai jaunai saimniecei visu ko lika, esmu ar to izpelnījusies, ka viņa atstāja mani vienu ar bērniem 10 dienas, un šai laikā pielika pie algas, šādu bērnu apkopšanas un paēdināšanas darbu es arī varbūt varētu pildīt, tikai šai kundzei tāda palīga vairāk par 10 dienām varbūt nevajadzēs. Sāksies atkal smagais tīrīšanas darbs un tas šinī 20 istabu lielajā mājā var būt par grūtu. Kaut kas jāgudro un ātri, jo vairs manā rīcība ir tikai 5 dienas.

Freimanis zvanīja un informēja par latv. lietām un arī teica, ka latv. meklē man kādu vietu un ir arī divas istabas saklausītas pie latv. kur es varētu dzīvot. Vēl jāpārrunā viss ar Inesi, kur viņa dzīvos nākošā gadā.

… No Kreišmanes kundzes saņemu pa vēstulei ar ilgām pēc mājām, vai Austrālijas. Viņa ļoti jūsmo par Zentas Liepas dzeju. Ir atsūtījusi man Z. Liepas Dzintara meklētāja. Mani, pa lielākai daļai, šī dzeja atstāj aukstu. Tikai daži dzejoļi tiešām patīk. Es nespēju savas jūtas noskaņot tik krāsaini, mierīgi un gaiši un sudrabaini. Man ir mīļāks viss, kam klāt ikdienas sviedru un putekļu smakas, tas ir cik es tās jūtu. Katram ir sava jūtu un dzīvošanas toņkārta.

Lūdzu rakstiet. Ziņošu, ja mainīšu adresi.
Jūsu E. Dz.

P.S. Tagad iešu dārzā noplūkt to vērmeles lapu. Ir maiga piemākusies diena. Putni skraida pa nopļauto mauriņu. Sidneja aiz palmu galotnēm. T.p.

[Not included in book]:
1962. 20. 2. 

…Caur rudenīgi mēmo dārzu mēs tad iesim
Tur vedīsit Jūs mani garām dālijām
Un stāstīsit man — negaidītam viesim —
Par ko reiz dienās senās sapņojāt pie tām.

Jā, Jums jāmeklē gan darbs, kur varat reiz atpūsties. Mājsaimnieces darbs Jums par grūtu. Varbūt būtu labāk, ja būtu jāuzaudzina tikai 2-3 mazi bērni? (Tas ir, ja mamma nav latviete un vispār daudz neko nesprediķo paidagoģijas lietās.) Visi latvieši, ja kaut cik prot angliski un ir beiguši Latvijā kaut ģimnāziju vai kādu institūtu šeit var kļūt par skolotājiem bez kāda pārbaudījuma. Bet laikam nav viegli skolās strādāt, jo zinu, ka daži, kas to iesākuši, drīzi atmetuši skolotāja darbam ar roku. Bērni esot par daudz izlaisti. Jums tur arī būtu par grūtu. Bet varbūt, ka ietiekat kādā koledžā, kur jāmāca tikai zīmēšana vai glezniecība — tur jau būs vieglāk. Bet varbūt, ka vislabāk un visvieglāk ir, ja kļūstat par mājas biedreni laika kavētāju kādai vecai lēdijai, kas vēl nav pilnīgi bez prāta un kam jālasa priekšā kriminālromāni? To veceņu starpā var būt tik dīvaini eksemplāri, ka Jūs tos variet aptēlot kādā stāstā vai pat romānā — teiksim dienasgrāmatas veidā? Jums šai ziņā ir visai labas ievirzes. Nu, bet protams, visi padomi ir labi tikai tik ilgi, kamēr pēc tiem nedara.

Pēc labajām kritikas atsauksmēm, ko izpelnījušies kvintetnieki, literārās aprindās pamodusies tā kā maza rosme. Kļūst prātots par stāstu krājumu izdošanu. Bet domas dalās: vieni domā, ka būtu jāizdod viena rakstnieka vairāki darbi nelielā, bet greznā (pēc iespējas) sējumiņā. Tad būtu izredzes Jums un A.Neboisei, jo tikai jūs abas spējat piepildīt veselu krājumu. Pārējiem nevienam tik daudz stāstu nav. Otras domas ir tādas, ka grāmatiņā būtu jāievieto no vairākiem rakstniekiem pa stāstam. Domāju, ka arī šai gadījumā Jums būtu diezgan drošas izredzes iekļūt tur ar kādu no Jūsu (jau kaut kur iespiestajiem) stāstiem. Neko jaunu jau Jūs tagadējos apstākļos neuzrakstīsit?

Ja kļūs nodibināta kāda komisija stāstu vērtēšanai, tad droši vien es nebūšu spējīgs atkārpīties no līdzdarbības tajā un tāpēc varēšu Jūs šad un tad informēt par lietu stāvokli.

Rudzīša izdomā dzejoļu antoloģija domājams reizi pēc lielajām grūtībām piedzims uz Lieldienām. (Cerībā, ka daudzi to pirks svētku dāvanai. Es jau gan tam neticu.)

Marta sākumā Sidnejā atkal būs kvintetnieku vakars. (Tie tagad kļuvuši diezgan kustīgi.) Tas ir labi, jo ierosina arī citus. Viena jauna dzejniece (Austr. Latv. nesen bij iespiests viņas pirmais dzejolis) man teica: Pēc gada izdošu pati savu dzejoļu krājumu — ar lino grebumiem. Tas ir, ja Jūs man iemācīsit kā tos jāgrebj? Laikam tāpēc ka nesanāks pietiekams dzejoļu skaits. Līdz šim viņas vīrs katru dzejoli, ko atrod rokas somā vai tamlīdzīgā vietā, iemet ugunī… Nu, bet lainokatu jau es tāpēc varu viņai mācīt?

Es turpat divus mēnešus noņēmos ar eseju par Adolfu Alunānu. (Šogad paiet 50 gadu kopš viņa nāves un tas ir mans liktens, ka man laiku pa laikam jāraksta par tiem, kas jau sen beigti.) Raksts domāts nākošajam (III) Archīva sējumam. Esmu uzrakstījis arī diezgan garu rindu dzejoļu un vairākus stāstus. Bet tas viss ir sīkumi. Galvenais, kas mani tagad nodarbina ir domāšana kādā ceļā visdrīzāk un ērtāk nokļūt Foknera krematorijā. Domāju par to vakarā gulēdams, jo neviens par to negrib dzirdēt, kaut gan varbūt spētu man šai ziņā ar kaut ko palīdzēt. Visi projekti jāapsver man vienam pašam un tā es nekur netieku. Bet domāju, ka taču es reizi izdomāšu kaut ko pietiekami efektīgu un ne pārāk mocošu sev pašam.

Varējāt kaut ko pastāstīt par to, kā izpekelējāties no Vaiongas eldorādo? Bet ja jau ne, tad ne.

Lūdzu, atsūtat man atpakaļ to iespiesto Angus indignis fragmentu, kuru Jums aizsūtīju pirms kādiem mēnešiem.

Dzejolis, kur atsūtījāt pagājušā vēstulē, man šķiet ir ļoti labs, bet no cipariem, kas ar zīmuli pierakstīti malā, nevar ne velna saprast.

Meklējiet, lūdzu, noteikti citu darbu.
Jūsu JK

[Not included in book]:
1962 [early]

Paldies par vēstuli — tā bija laba, nomierināja arī satraukumu par grāmatu, es sāku jau baidīties, ka nevarēšu nezin cik daudz jaunu stāstu uzrakstīt. Mani moca slinkums, es gribu lūkoties kokos, kritušās lapās, debesī, vējos, pa retam arī cilvēkos un tā izjust dzīvi. Dzīvot. Nav it kā nekādas dziņas to visu rakstīt garā stāstījumā, varbūt pa reizei tikai īsā dzejolī. Un vajadzētu vēl vairāk dzīvot. Es jau atdodu savu laiku par lēcu virumu. Bet tāpat varbūt ir visiem. Ikdienišķas prasības, (ēdiens, dzēriens) tās visu paņem. Mēs nevaram sēdēt kalna galā un meditēt. Man reizēm — man to gribās. Liekas visa šī dzīves iekārta, visa šī spēle, kurā mēs piedalāmies, maksā par daudz. Jūs no tās esiet pa daļai ārā. Jūs dzīvojiet kā nekā no pensijas. Bet visi labas dzīves gadi ir atdoti par ikdienu.

Mani nekādi laupītāji vairs netraucē, bez tam biju te viena tikai pāris naktis. Dzidra atbrauca te un Inese arī palika tepat — tā savu atvaļinājumu palaidu atkal citādi kā domāts. Domāju — viena dienu pēc dienas, kaut ko rakstīšu. Bet meitenes bija te — un tad mēs dzīvojām. Laiskojāmies, spēlējām klavieres, taisījām kafijas stundas, skatījāmies TV, gājām iepirkties, tad uzmēģinājām iepirktās lietas — tas viss kopā bija — ziemsvētki.

Aktrise Gailīte nesen jautāja kā dzīvoju un dzirdot, ka esmu kopā ar savu meiteni, teica: “…arī no tā reiz būs jāšķiras”… un es šos viņas vārdus liku vērā, ja man vēl reiz ir iespēja sildīties savu bērnu tuvumā, lai paliek viss cits. Tagad jau viens ir prom uz farmu. Inese — vēl brīvdienās, Dzidra skolā. Man te atgriežas 2 mazas mājas meitenes, kas man jāuzrauga. Tagad man gandrīz vairāk laika — nav valodas jāved kā pagājušā nedēļā.

Satiku Eglīti grāmatas lietā. Piekritu, ka grāmatas formāt, kāds ir Kvintetam un Zīverta lugām, būs labs arī man. Rotājumam, liekākais kāda vinjete katram stāstam, vai kas tamlīdzīgs. Nezinu vēl — kāda technika. Pie Eglīša bija 3 stāsti: Kaimiņš, Pēteris, Svēt d. ned. vidū — vēl var tikpat daudz iespiest, ja 84 l.p.p. Bet ja 110, kā Zariņš esot minējis Freimanim, tad vēl nāktu laba tiesa klāt. Ar vecajiem stāstiem vien tomēr varētu arī to l.p.p daudzumu piepildīt, ja Jūs dotu tiem priekšroku. Man viss viens. Tikai ļoti steigt un sasteigt kaut ko, man negribētos.

Labi, ka Jūs tik daudz padoma ziniet par visu. Man šī grāmatas lieta sāks jau nospiest prātu. Vēl pēc tam, kad tik vieglprātīgi pavadīju brīvo nedēļu un nekā lietas labā neizdarīju. Domāju, mazliet domāju. Bet domāt var simts gadus un no tā nekas nerodas.

Es sāku piemirst savu kalnu un mežu skaistumu un pīlēnus un citas tādas radības un sāku ieskaņoties savā patstāvībā (arī vientulībā līdz ar to). Ļoti ir jāuzmanās no saaukstēšanās un nevaru ilgi naktīs augšā dzīvot, ka to daru jūtos invalīds otrā dienā. Nedaudzais dienas atlikums, kas ir no darba pāri ir jāsadala visādām lietām. Pa vidu es pavisam nevajadzīgi, noadu kādu zeķi — siltu bērniem (ar ko tiem sēdēt pie grāmatām naktīs) un tas ir tik pretējs laika pavadījums tam, kā vajadzētu. Bet kaut kā — arī ne pretējais. Ja es šad tad nenoadītu pa zeķei, daļa no manis zustu. Tā ir mana ļoti pamatota sievietes daļa — primitīvisms, nepārtraukta saistība ar sencību…

Šinī garā rakstā es atkal laikam mēģinu sevi attaisnot, ka slinkoju.

Jūsu E. Dz.

Melb. 28. 2. 62.

Jaunās Gaitas 33. numurā ir divi Jūsu dzejoļi – Trokšņainā vilcienā un Vaimanas, vaimanas vien. Tie abi jauki dzejoļi. Vajag visus iespiestos dzejoļus sakrāt vienuviet, lai, ja gadās izdevīgs brīdis, tos var sakopot grāmatiņā iespiešanai. Vajag būt arvien aktīvam, citādi dzīve pārskrien pāri un no mums un mūsu darbiem nekas nepaliek pāri.

Aina Neboise raksta lugas, bet šeit tās neviens negrib cienīt. Es uzstājos, lai viņa tās sūta kaut kur citur. Izdevās pierunāt un nu pirms kādām dienām viņa man zvanīja, ka viena viņas luga Amerikā godalgota.

Arī mana Kalna Kūļu Vikta Amerikas Kultūras fonda godalgota. Bet tā kā naudu (500 dol.) devis Rudzītis, tad es to nedabūju, jo Sarmam Rudzītis naudu nedod. Tad komisija godalgu piespriedusi Grebzdei par viņas stāstu grāmatu. Bet kas tad par to? Galvenais tas, ka visi 5 komisijas locekļi balsojuši par manu grāmatu.

Man gāja smagi ar rakstu Archīvam par A. Alunānu. Nu tas jau aizsūtīts Šternam. Šodien nobeidzu arī pagaro eseju par Heddu Gabler, ko mūsu teātris spēlēs nākamā jūnijā Sidnejas teātru festivālā. Hedda Gabler manis visvairāk cienītais Ibsena tēls. Dumji ir tas, ka par to tas, kas jāsaka, jāiespiež īsā avīzes rakstiņā. Varētu rakstīt par Heddas kundzi veselu grāmatu.

Citādi pavisam švaki: no rītiem pieceļoties esmu šķībs un greizs un ir tik pretīga sajūta pret dzīvi, ka negribas ne par ko kāpt no gultas laukā. Tikai pamazām sarūsējušās eņģes čīkstēdamas sāk vārstīties un es meklēju spalvu un papīru. Kad esmu stundas četras rakstījis, kļūst tā kā labāk un es varu domāt par brokastu ēšanu. Tas ir ap 2 pēcpusdienā. Pēc tam kļūst vēl bišķi labāk un vakarā, kad abi ar cigāru ejam pastaigāt, ir jau diezgan labi. Bet vislabāk kļūst vakarā ap 11 gulēt ejot, jo tad ir apziņa, ka veselas 10 stundas nebūs nekas jādomā. Zināms, dažreiz ir cūcīgi sapņi. Un tā tas iet dien no dienas. Vēl sliktāk ir, ja jāiet uz kādu sanāksmi un tur jārunā. Tad dienas divas trīs ir tik nelāgs gara stāvoklis, ka grūt izturēt. Arvien liekas tā, ka runājot man, citi aiz gara laika beidzas nost un ka mani tiem uzkāris nezin kāds elles spēks no kā liktenis tos negrib un negrib atbrīvot.

Paldies par cēlās vērmeles lapu. Tikai ir tā ka mani neviens groks, ne viskijs ne no kā neatbrīvo. Es tos dzeru taisni tāpat kā tēju un vienīgais, ko no tiem iegūstu, ir dziļāks un cietāks miegs. Bet par miega trūkumu jau es arī tā nevaru sūdzēties.

Nē, dzīve ar katru dienu kļūst garlaicīgāka un apnīkstošāka. Aprakstiet to, ko piedzīvojāt savā darba vietā, kādā stāstā, tad tur pavadītais laiks nebūs par velti izšķiests. Nerakstiet ar žulti, bet ar humoru, jo žults arvien rāda nepatiesi, bet humors vislabāk apgaismo vistumšākās vietas.

Jā, Jūs esat pieradusi pie dabas, tāpēc ar dzejoļiem iet grūtāk. Bet gan radīsies spēja rakstīt arī par pilsētu. Es dabu esmu pilnīgi pazaudējis, lai gan senāk, (vēl Vācijā dzīvodams) to ļoti izjutu. Tagad, staigādams pa visjaukākām Heidelbergas ielām, es tikpat kā neredzu ne jaukos apstādījumus, ne krāšņos saulrietus. Eju kā pa bezkrāsainu un klusu tukšumu.

Rakstīšanu pārtrauca telefons, zvanīja Saulīte. Viņai iet apmēram tāpat kā Jums kādreiz gāja. Visām sievietēm, kas grib rakstīt dzejoļus iet apmēram vienādi un laikam jau arī viņas pašas ir vienādas un atšķiras tikai augumā, pēc matu krāsas, etc.

Labi ka ar rītdienu izbeidzas vasara. Man viņa jau sen apnikusi ar savu sauli, siltumu un garajām dienām. Gaidu rudeni, kad būs garākas naktis un varēs ilgāk gulēt.

Nu, pietiks ar’. Neko jau nevaru pastāstīt, kas būtu kas jauns un Jūs ar kaut ko atsvaigotu.
Jūsu J. K.

Sidnejā.

Pārtapšana ir grūta kā pupu uzdīgšana – var galvu lauzt caur kukurkšņiem laužoties.

Būšu te līdz februāra beigām. Liekas, ka te es nevaru kļūt vesela, visi stiprie ķīmiskie līdzekļi visādu mājturības rīku kopšanai, man ir tikpat kaitīgi, kā bij olas – es nevaru dabūt savus elpošanas orgānus kārtībā. Esmu pacietusies te 5 nedēļas, lai mazliet dabūtu naudu (alga tikai $7 nedēļā) un pieredzi. Tad, ja gadīsies kas labāks, martā mainīšu atkal adresi. Mazākais tā domāju, ka dabūšu ko labāku. Līdz tam laikam, lūdzu atrakstiet.

Jūtos, kā jau katrs jūtās, varētu teikt – pēc operācijas kas vēl nav galā. Man netīk un nav spēka iet sabiedrībā. Vācu savu veselību un vēroju, kā turēties tālāk. No Kreišmanes kundzes vēstule, ar līdzīgām rūpēm un darba meklēšanu, kā te man. Nebūtu brīnums, ja mēs viņu atkal reiz satiktu skaistajā, senajā mājā, ar dzeltenām grīdām…

Jūsu. E. Dz.