Sydn. 8. martā, 62.

Dienas iet dzīvotas, vai nedzīvotas. Nosūtu Jums Jūsu rakstu, labi ka Inese to no mājas līdz ar citiem

rakstiem atveda.

Esmu kopā ar Inesi, … laikam pēc pāris nedēļām mainīsim adresi.

Jaunai Gaitai manus dzejoļus ir iesūtījis Gunārs Saliņš, viņš tos no manis izprasīja. Labi. …

Sidnejiešu preses biedrības sēdē domas nosvērušās uz viena autora grāmatas izdošanu. Man tas arī labāk patīk. Tādēļ, ka tā es ceru tikt pie savas grāmatas.

Mans tuvākais uzdevums ir – ievingrināties rakstīt uz mašīnas. Mana rakstīšana līdz šim ir mežonīga, nepareiza, kļūdaina, lēna. Nopirku grāmatu – Mastery course of typing, piesēdēšu kādu mēnesi tur, varbūt kaut ko piesavināšos.

Ja spēšu kaut cik rakstīt, te man sola vietu Readers Digestā. No turienes man zvanīja kāds Roņa kungs. Ieteica arī izskatīties labi jaunai, lai tiktu pieņemta darbā kopā ar meitenēm. Jāiekrāso matiņi. Ko citu vēl var sagudrot? Esmu uzlabojusi arī savu skaitlisko formulu. Jūs ziniet kas tā ir? Jābūt apmēram: 34, 20, 34. Man ir gandrīz 38, 28, 38. Bet vecākam gadu gājumam tas vēl nav tik traki. Bet Jūs, nezin vai skaitļos esiet mācījies izprast sievietes. Varbūt tomēr, jo gluži nemoderns neesiet.

Patreiz – mana brīvā pēcpusdiena. Būs jāpērk avīze un jālūkojas pēc cita dzīvokļa. Ja gribētu palikt te, Inesei jāuzņemas logu tīrīšana. Viņa vakar nostrādāja no 8 a.m. līdz 6 p.m. Notīrīja visus šīs divstāvu mājas logus un 16 stikla durvis, kas te sastāv no neskaitāmām mazām rūtiņām. Naktī viņa nevarēja gulēt, jo bija pārpūlējusies. Arī saimniece saprata ka tā nevarēs iet

– un meklēsim citu vietu. Bet mūsu labās attiecības ar saimnieci nav zaudētas, viņi ir very nice, tikai viņu māja ir par lielu i viņiem pašiem i viņu kalpiem.

Kā Jums? Kreišmane raksta – domā par savu Melburnas māju…
E. Dz.

Melb. 21. 3. 61.

… Būtu labi, ja Jūs sameklētu savus iespiestos stāstus, jo ir jau iespējams, ka par tiem būs jārunā. Ja Preses kopa sasparosies šī stāstu krājuma izdošanai, tad iespējams, ka būs jārunā par trim autoriem – Jums, Lāci un Neboisi, jo Austrālijā nav citu, kam būtu krājumā tik daudz stāstu, lai iznāktu neliela grāmatiņa, (ap 150 līdz 200 lappušu). Daži stāsti ir pie manis, bet domāju, ka tie neder krājumam. Kādu varētu sašūt no vairākām Kādas sievietes dienas grāmatas lapām. Varbūt, ka varētu sanabagot ap 150 lappušu? Un ja šoreiz neizdotos tikt pie grāmatas, tad tas var būt iespējams pēc gada vai diviem, tādēļ par to jādomā un viss jākārto, lai vajadzīgā reizā ilgi nebūtu jākrāmējas. Ar stāstiem ir grūti, jo ļaudis vairāk mīl romānus un tiem vieglāk atrast apgādājus nekā stāstiem. Tā piemēram B. Blicava noķērusi vienu un nupat lasu, ka iznācis viņas romāns. Bet viņa jau ir tik uzņēmīga, ka dabū dažu ko gatavu, kas citiem neizdodas.

Ja lasāt Austr. Latv., tad būsit ievērojusi, ka tur parādījušies divi jauni autori – Olga Auziņa un Ārija Balode. Liekas tā, ka stāstniecību grib pārņemt dāmas?

Ceru ka saņemšu no Jums labas ziņas?
Jūsu J. K.

Sidn. 22. 3. 62.

Jūs domājat, ka varat saņemt no manis – labas ziņas? Liekas, ļaunākais ir pāri un patreiz nav ko žēloties. Sēžu pie glīta, maza rakstāmgaldiņa, kas ir mans. Nopirku to no manas saimnieces – viņi brauc atpakaļ uz Skotlandi. Kamēr tas notiks mēs ar Inesi paliksim te. Grūtie darbi ir no mums noņemti (atvelkot mazliet no algas) un mēs jūtamies gluži labi, katrai sava istaba un vannas istaba pašām vien. Nauda vēl nav iekrājusies, lai gan pūlos to pieturēt, bet 30 mārc. ir jau bankā (tā es domāju, kā nodrošināt savu eksistenci). Par inval. pensijas meklēšanu es nedomāju, jo man tas neizdosies. Esmu patreiz jau pietiekami vesela, lai uzmanoties un izvairoties no lietām kas man kaitē, spētu sev iztiku nopelnīt. Ja mūsu saimnieki gadījienā dosies prom agrāk, tad būs grūtāk

104 ko citu sameklēt, bet ja vēl dažus mēnešus te būsim, tad jau pirmai pārmaiņai man nauda būs. Esmu tikai pūcīga, ka man te vēl nav rakstāmmašīnas, meitenes neatveda no mājām, Klauverts solīja nākt vakar un atnest, bet nezin kur bij to aiznesis, tikai ne pie manis.

Cik dzirdu no šejienes latv. (no Freimaņa un Klauverta), man jāsagatavojas, ka manus stāstus izdos varbūt pirmos. Pāris es varbūt dažu mēnešu laikā varētu pielikt klāt, ja ne man ir tādi: (stāstu saraksts).

… Ja būšu sadūšojusies, palūgšu no saimnieces atvaļinājumu, pāris dienas, un mēģināšu dažus iesāktos pabeigt un varbūt dažus iecerētos uzrakstīt.

Ir tā, ka es tagad jūtos it kā uz citas planētas un neko vēl nevaru rakstīt. Es mājās rakstīju savas cīņas iespaidā, “zem spiediena”. Tagad jūtos kā iegāzusies vaļējās durvīs – mans skrējiens ir izdevies un te ārā ir tā, kā es to zināju ar savu prātu, bet neizjutu ar savām jūtām. Man šinī jaunā sfairā ir jāliek kāda daļa no mana dzīvā “es”, un es vēl nezinu kā to izdarīt. Es mierīgi varētu rakstīt no tā, kas man ir iecerēts un jau gatavs likt uz lapas, bet es tik ļoti baidos no savas dzīvās dzīves zaudēt, ka savu brīvo laiku (kas vēl tik īss ar visām slimošanām ir bijis) nedrīkstu izlietot – rakstot bijušo. Es ar visām maņām gribu just jauno. Un nojaust arī to – uz kā es stāvu savā jaunajā. Ak, to visu nemaz nevar izteikt. Ir jau vēl bijuši tikai pāris mēneši, jaunā darba nogurums, un kopš Inese nebij te, arī vientulība. Tagad lasu Ineses grāmatas (Moriaku, pa grāmatai divi trīs vakaros) un veldzējos sarunās ar viņu.

No mājas traucējumu nav, bet ar tādu noteikumu, ka es esmu deklarēta par āprātīgu. Protams, tas mani netraucē, bet ir tur vēl citi sarežģījumi un viss tas prasa spēku un laiku. Austr. Latvieti neesmu kādu mēnesi redzējusi, tādēļ nezinu jaunāko autoru darbus. Vispār – esmu dzīvojusi pilnīgi noslēgti no latviešiem, izņemot pāris telefona sarunas. Bet pagaidām es nevaru tur rādīties. Man jādara tik daudz darbu, kam nav nekāda sakara ar “iešanu sabiedrībā”.

No E. Kreišmanes kundzes dažas dienas atpakaļ saņēmu kartiņu, ka viņa kārto papīrus, lai atgrieztos Austrālijā. Gatavojiet sagaidīšanas runu. Varbūt es viņu redzēšu vispirms, viņa domā, ka trīs dienas būs Sidnejā pārbraukuma laikā.

Jūsu vēstule ir īsa. Lūdzu rakstiet vairāk. Mani viss interesē un uzmudina, un ir vieglāk panest dienas vienmuļo darbu, kad pasta stundā ir kāda ziņa no citas pasaules. Esmu lepnā mājā, prom no ielas trokšņiem, pavisam nejūtu pilsētu, tikai ostu ar kuģiem un būru laivām var pāri dārziem redzēt. Bet visa šī dzīve nepieder man. Man viss, katra gaisa pūsma, katra koka galotne vai ietves akmens, jāpiepilda ar sevi, lai spētu ko uzņemt. Viss ko varu teikt, rakstīt par kaut ko, visam ir jāiet caur manu dzīvo es, visur man jābūt iekšā. Es nevaru vēl tā, tikai noskatīties un ko teikt. Bez tam – man skatīties ir ļauts tāpat kā agrāk, tikai pavisam mazs pasaules stūrītis.

Nu – piepļāpāts vairāk kā vajaga un tūlīt ir jānes uz pasta kastīti, citādi Jūs jau zināt kas notiks.
Jūsu E. Dz.