1. aprīlis 1990.
Vakar vai – aizvakar, nosūtīju īsu pateic. vēstuli Tēraudai par naudu!
Vai es biju tur otrreiz? Jā, biju. Tur viegli aizbraukt.
2. aprīlis. Pirmdiena.
Vakar bijām ‘uz pikniku’, kaut kur stundas brauciena ārā, pie kādas upes – aiz ‘prērijām’. Bija O.K. Šodien – nezinu kur likties. Un vakarā tagad arī N. ir atkal klāt, dažas dienas nebija…
Ja es vakar nenomiru Varbūt izdzīvošu šodien. Savu garu nevērtē par zemu Neskaties ka tik daudz celmu Jācērt, jāplēš, jādedzina Gara acīm rādi lauku Tīru, plašu, gaismas pilnu. Ja es nenomiru vakar Dzīvots, dzīvots lai ir šodien.
Uz brīdi satieku Tavas rokas.
4. aprīlis 1990. Slapjš sniegs visu dienu.
Dauzu klavieres un savas rokas.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai, jo nav no viņas.
Un saņēmu vēstuli no Laimas Kalniņas. Taisās braukt uz rakstn. dien. Austr. Tās – esot Adelaidē.
Tur bija mums ceriņkrūms pie viena no logiem uz dienvidus sauli, uz dārzu, uz upi, (Aivieksti). Vējainās naktīs tā zari skrāpējās gar rūtīm. Mēs viņu nežēlojām, viņš auga pats, mēs lauzām tā ziedošos zarus cik mums to vajadzēja. Otrā pusē mājai bija vesels ceriņkrūmu dārziņš pagalmā. Vai viņu ziedu krāšņumu un smaržas reibinošo stiprumu siltām dvašām — vai mēs to apsvērām? Vai to var apsvērt vairāk nekā — to var. Mēs glaudām sejas to ziedos, meklējām “laimes”.
Tas ceriņkrūms pie loga bija vientuļāks un lietainos rudens melnos vakaros viņš skrāpējās skumīgi pie rūts. Viņā tad bija jūtamas tur iegulušās sāpes, mātes sāpes, mūsu sāpes par tēva nāvi, par mūsu pamestību. Bet pavasaros viss tas bija izžuvis, izsalis, izsāpējis — ceriņkrūms bija pilns siltmes un riesa pumpurus. Upes ūdeņi mirdzēja caur tā zariem, zivju mešanās plunkšķi, ledus lūšana, ļaužu balsis, pavasara klaigas. Ceriņkrūms bija mierīgs un silts, silts.
Bija daudz darba rušinoties apaļajās puķu grēdās pie viņa, zem viņa zariem spraucoties gar puķu dobēm, gaidot kad puķu stādi iedzīvosies, skrienot ar ūdens nēšiem tur vakaros un laistot, laistot izkarsušos neļķu, lauvmutīšu, asteru un puķu tabakas stādiņus. Matiolas, rezēdas. Māte mīlēja puķu tabaku, tā auga dobju vidū augstu, smaržoja vakaros, slēpa savus ziedu no saules, rādījās maz pilnam uzziedot. Tur bija daudz darba iekopjot vasaras puķes, uzrušinot dzelteno smilti ap dobēm, kas katru ziemu pazuda, aizslaucījās, aizplūda pavasara ūdeņos. Vītrags uz Jāņiem dažreiz atveda pa vezumam dzelteno smilti no Kaupres (Aiviekstes krastā). Bet nekad netika tās tik daudz kā gribētos. Bija plats celiņš uz upi.
6. apr. 1990.
Biju tur vecā vietā. Tur patīkams Safeways. Nopirku ‘galvas sieru’ jeb ‘muzikantu gaļai’ teļa kaulus un cūkkājiņas. Iegāju bankā – tur veci ļaudis sēdēja un mielojās pie kūkām un kafijas. Arī jauni garām ejot kāri sev ņēma pa gabalam. Man negribējās krāmēties ar ēšanu. Gāju prom (kā parasti). Bankai ir izjaukta siena, izsisti logi – stikli un ķieģeļi. Auto iebraucis sienā! Lady, pie tam… Nopirku liet. grām. – Kanādas short storys. Jaunās grām. dārgas! –
Pārbraucos kaimiņš James pienāca (un ienāca) apskatīties. Tas labi būtu dabūt draudzīgu kaimiņu – drošāk!
8. aprīlis 1990.
Koks šūpo pumpurotus zarus
Izkāris kārtām pāri mūžiem
Gadu desmitiem, pāri pussimtam.
Liek raudzīties laikiem cauri
Laimes atblāzmu redzēt un
Aizskārt bēdas, tukšumu zināt.
Koks mierina pumpuros šūpojot
Pāri laikiem aprīļa vējos,
Pāri dzīvām un mirušām dzīvēm
Pāri dzīves un nāves mijām.
––––––––––––-
Labāk tiek, kā bērnam tiek
Noraugoties zaru spēlēs
„Neraudi, lūk, skaties, skaties!”
Aprīļa koks izkāris zarus
Kā māte spēlītes bērnam
Pie acīm jaunām, reibušām
„Neraudi, skaties, skaties.”
Dzīve slīd tā diendienās.
„Neraudi, skaties, skaties.”
9. apr. 1990. Pirmdiena. Lieldienu nedēļa.
Sniegs atkal pienācis un uzsalis. Mājā šis tas pavirzījies uz priekšu – Ineses augšistabā karpets (wall too wall) ielikts un lejas kāpnēm malas gandrīz salabotas – gandrīz tas ir. Veselas dienas darbs tur – un vēl nav beigts – Ilja strādāja. Es cīnos ar nelabumu. Zobi, atkal vecais sets, jaunais aizvakar nokrita zemē un pārlūza. „Does not matter, what matter.”
Neesmu aizsūtījusi nevienu Lieldienu apsveikumu. Kādreiz sūtīju, sūtīju – Baltiņai-Bērziņai gribētu aizrakstīt – jāpateicas par viņas labiem vārdiem – bet nevaru pakustēt – iesalusi.
Nosūtīju vēstuli īsu Baltiņai-Bērziņai.
10. apr.
Biju pie dentista – taisīs denture!
Vakar ‘līgojos ka ūdenszāle’ ielā, nevarēju taisni noiet. Šodien O.K. normāli. Vakar saņēmu Treji Vārti ar savu stāstu Viesības – likās labs, satraucos un droši vien asins spied. bij pāri mēram. Šodien mazliet atpūtos. Viss – garīgajā plāksnē, kas nogurdina, kas atsvaidzina…
12. apr. 1990. Piemācies, pavēss.
Biju pie zobu techniķes, tad uz Safeway. Atkal soļi līgojās – bet aiziet un atnākt.
Skatīšos (laikam pēdējo daļu) no franču revolūcijas filmas. Kaušana un kaušanās.
Pelēka debess, koks ar pumpuriem zaros pāri.
Izskatās it kā kad lieti nāktu
Izskatās it kā mēs brauktu pa jūru
Pa pelēkiem, mierīgiem ūdeņiem
Bez bēdu, ar paļaušanos un mieru.
Svētki ir tuvu. Tomēr – nāk svētki.
Nedomājot to tomēr jūt, jo gaida
Gaida svētku garās darbdienās
Kas ir grūtas bez darba.
Vairs nedara neko lai ko gūtu
Gaida, tik gaida lai nāk, lai dod.
Liekas – lieti nāk
„Jau apvelkas debestiņi.”
13. apr. 1990. Lielā piektdiena.
Ne no šā ne no tā – tomēr jūtu it kā svētku noskaņu. Māja kļūst tīrāka – grāmatas nāk ārā no pagraba. Uz dažām no tām lasu novēlējumu vārdus no dāvinātājiem kurus esmu – aizmirsusi – Esera kdze. piem. arī Clivu (Dyl. Thomas…) Mazliet it kā dzīvāks gars aizskar.
1. Lield. svētki.
Negatavā ligzdā. Tukšums. „Tad kļūst vientulīgāks”… Diena iet vientulībā, pamestībā, bez mīlestības. Neesmu nevienam rakstījusi uz svētkiem – un neviens nav rakstījis man – Nu – Laima Kalniņa ar nokavējušos atbildi sūtītai grāmatai. Tomēr – trūkst tā parastā svētku kontakta ar Dzidru, ar Freijiem! Svētku nav, ja tos nerada.
Jā – Rumberga atsūtīja ‘3 Vārtus’ un svētku vārdus. Bet jaunāku paziņu – draugu vārdos nav tā svētku tuvuma, kas ir ilgāku gadu draugos. Kopā dzīvotais, vai kopā domās satiktais svētku brīdis gadu gados ir siltāks, nozīmīgāks, dzīvāks – tais no dzīves (no sevis?) ir vairāk. Arī nedomājot par to – senais laiks atnāk līdzi.
Tikko – uz īsu brīdi atnāca ciemos Gabors + Marianna [left] (ungāri!) un atnesa lielu pusi kūkas, šokolādes zaķi + olas un grāmatu Virginia Woolf Mrs. Dalloway. Kad es ilgojos – kāda cilvēka, – svētku daļas! Es iznesu tad savu ungāru vīnu! Apmierinātas, mazliet, nu ilgas pēc svētkiem – un cilvēkiem. Kaut kas! Un pāris vārdu par Ungāriju – kas (tagad!) tuvāk stāv sirdij kā citas zemes te apkārt!
Atradu piezīmēs kaut ko rakstītu par to daktera tēmu – tas nav tas ļoti poētiskais pirmuzmetums, pēc kā es plēšos un gaidu no kastēm ārā, bet šis varētu to aizvietot. Šis ir prozaiskāks – tas bija jūtu izplūds.
17. apr. Otrdiena. Silts. Sauss.
Spēlēju Mocarta sonātas (atsaiņotās notis).
Atradu – ka ‘viņš’ ir – kā Mocarta mūzika. (Pat viņa balsi dzirdēju Fantāzia sonātā). Un – atradu, ka Mocarts ir jūtīgāks, (skumjāks), kā tas man agrāk likās – vai bija iestāstīts. Viņa ‘jūtas’ ieskanas īsos teikumos, kas tūlīt kļūst aizsegti ar ‘oficiālo formalitāti’.
Savādi – ka tikai tagad, šai vecumā man atklājas vairāk no tā, ko komponisti saka. (Šopēnā, tagad Mocartā) Citus patreiz maz spēlēju.
Lists arvien vēl liekas ‘tukšāks’ – bet zinu arī – ka es neko lielu nezinu spriest.
Pirmā maigā nakts šai pavasarī Kas vēl nav atnācis Kas nāk, tik nemaināmi, droši Kā nāk domas par Tevi. Viena pagale nedeg Vai liesma no Tevis nāk klāt?
18. apr.
Sākas jauna, skaista diena. Tukšāka kā vēl nekad. Tur bija man 2 kaimiņi – vienu mīlēju, otru izvairījos, tur bija dārza stūris ar 2 ceriņkrūmiem (bezgala vientuļi) – bet zaļot sāka viss, bija vāvere ko nīst un ciemiņš – kaķis kas bija jārespektē, kaķu vidū izcils cienījams indivīds, kas atnesa labu noskaņu ar savu ierašanos un aiziešanu. Tur bija dakterītis – tik pat tāls manai ‘jūtu pasaulei’ kā tagad – un tomēr tuvs, sasniedzams, gādīgs sargs, padoms. Tur bija gājiens iepirkties, kas ļāva paskatīties debesīs un atrast tur ielīksmojumu. Kādreiz, parkā tur bija baltas sēnes it kā aizliegtas (varbūt indes piesūkušās) it kā atļautas – labākas kā veikalā.
Te? Sāpīgs, nomocošs tukšums. Kokos stiepj zarus – daiļi. Debesis vakaros – krāsojas daiļi. Rītos arī aust krāsaini. Ielā kādam svešiniekam garām aizejot ir viegli soļi – iekārojams tas rādās pazuzdams. Kāds vakar gāja savam draugam līdzi – klibs. Iežēlojos noskatoties – kur viņš kliboja naktī pēc 11 pm. Garš, (izdilis?) ar klibu kāju, kur viņi abi gāja? Ielā staigā nelaimīgi cilvēki, nelaimīgi starp laimīgajiem.
Jāsāk man mana diena.
19. apr. Ļoti silts.
Nosūtīju Dzidrai īsu vēstulīti. Vakar vēstule no Rubenes. Stāsts par Latvieti – nejauks…
[Top right: Gallery director Harry Kiyooka. Bottom centre: Gallery employees Lawna, Nattalia, Inese with cake in shape of Triangle Gallery. Bottom right: Gallery volunteers.]
23. apr. 1990. Pavasars – zaļgans!
Vakar māja kļuva atvērta publikai – Triangle voluntāriem – brīvprātīgiem palīgiem bija –
Tremedous success! Māja tīra, gaiša ar mākslas darbiem – Ineses lielās felt skulptūras, Dzidra bildes – augšā gaišie mirdzošie logi jumtā – viss bija lieliski – un publika sauca tikai apbrīnu vārdus. Food – bija pārpalikām – liekas visi jutās lieliski! Inesei tas būs liels + darbā un beidzot mierīgāka atpūta mājā – beidzot var sākt dzīvot.
Sirds pilna pateicības
Ar vieglu rūgtumu pret tiem
Kas pašmīlībā mazi slēpjas un
Vainas citu plecos krauj.
Gan gaisma izgaismos tumšus
Kaktus. Gaisma lai izgaismo
Un nomodā stāv par
Manu un Tavu domu un darbu
Par manu un Tavu.
Šodien iestādīju 1 lapu no gaiši violetas vijol. un pārstādīju tumšo violeto lielāka podā.
24. apr. 4 am.
Atmodos agri ar drūmu gara stāvokli. Nonācu lejā – (kafija + sereāls) – kaut kas jāraksta un tas vien liekas iespējams par dakteri – un neiespējams bez piezīmēm.
Denture pārkārtoja – liekas būs ļoti labi. Viņa arī – rakstot. Ļoti priecīga par manu grāmatu – izlasījusi angļu tekstu – un atceras visu! Teicu – lai kādreiz nāk uz ‘lunču’ – atsaucās – labprāt. Būs mazliet jāsapazīstas.
Kaut kas jāraksta un tas vien liekas iespējams kas bija iesākts ceļā pazaudētajās piezīmes. Tik brīnum gaisīgi iesākts. Un nav vēl pilnīgi skaidrs vai tas pazudis, vai nav vēl iepakots mantās kas stāv leja jau gadu un liekas — stāvēs vēl tālāk. Nekas nenāk par velti — visa šī jaunā māja aprijusi manu sākto rakstu, kas dienās izbālēs. Ļoti mocoša sajūta, ka nezini, šaubies un nevari pieņemt, ka tas neatkārtojamais sākums beigts, pagalam.
Ārā – pavasars, pēkšņi viss mostas. Čeks pienāca šodien 24., tā datums 26. Labi.
Mākoņi staigā vakara debesīs
Saveļas biezi zili pelēki viļņo
Ielā cilvēki iet jakās un svīteros
Zaļā krāsa esot jāvelk
Dabai par godu.
Koks nober jau pārziedējušos ziedķekarus
Brūnganpelēkus ielā
Viss raisās pārlieku ātri
Ar vēju. Un vai tas bija pērkons?
25. Silts.
Nopirku sēklu – iestādīju 2 podiņos, katrā 5 scarlet bean. Uzkaplēju otru reizi zemi istab priekšā. Man jaunie zobi – liekas OK. Vēl spiež kreisā (nē labā!) pusē vienā vietā.
Bet nogurums! Varbūt no neziņas un – un manas piezīmju burtnīcas – nav…
26. apr. 1990. Slapjdraņķis!
Zobos vārīgā (senā) vieta nav īsti laba. Kreņķīgs prāts. Izpostīta sajūta – viss atņemts. Arī dzeja par Tevi atņemta. Dzīvo kā celms.
Nakts jau – atkal līst sniegs.
Zobi O.K.!!
Atkal tāds laiks Kad nevar gulēt aiziet (Kā krietnam pilsonim tas nākas) Nevar acis aizvērt Pret dzīvi šo kas atkal Jauna šķiet. Sirds tomēr auklē Seno dienu, tēlu sen izauklētu.
Nosūtīju vēstuli Rumbergai + 10 am. dol.
28. apr. Sestdiena. Sniegs!!!
Katru dienu es domāju par Tevi. Es atceros katru Tavu teikto vārdu. Tu nerunāji Daudz. Tu teici visu mierīgi Tavs miers ietvēra silti. Tavs Miers man vajadzīgs.
Pirmdiena. Saule.
Es gultā ar flū??
Vēstule no Latvijas – Auziņa lai braucu uz rakstn. sanāksmi, oficiālais drukātais ziņojums.