1. marts. 1990.
Sēdēju uz ‘busa’ gaidītāju sola kādu brīdi, saulē.
Koku aiz loga, ielas malā, apdarināja, tam nogrieza, nozāģēja dažu lielu zaru, nezinu īsti kādu, kuru? Bet koks ir zaudējis savu mazliet spocīgo, draudīgo, pasakaino izskatu. Tagad tas vienkāršs labs – koks. Agrāk tam bija kāds mazliet nejauks mazliet ķēmīgs noslēpumaini draudīgs izskats. Vai man žēl? Varbūt, mazliet. Viss ir tik saprotami ikdienišķs un tukšs.
Atrast uz ielas vienu peniņu – ir gandrīz ievērojams notikums.
Koks tomēr nu izskatās glīts.
4 marts. Banffā.
Dons + Lowna [right] atveda. Nejauki iekaisusi labā acs – nezināju no rīta, domāju – ka tā nebija. Vai tas notika braucot kad es biju tik dziļi ‘upset’, ka domāju manas kurpes nelabi ož pēc sastāvējušas ādas (kurpju, ne manas, hā!)
Visa dabīgā kokā. Istabas celtas kā klēts vai riju sienām, koks ar visām zaru zīmēm, ar nozāģēto galu krustojumiem. Un durvis no ozola dēlīšiem rakstā liktiem. Man nebija jēgas to visu īsti redzēt, archaisko skaistumu. Dzīvoju par to nedomājot.
Te ļoti liela un ļoti grezna māja – necerēju neko tādu – Visa dabīgā kokā, istabas celtas kā klēts vai riju sienām, koks ar visām zaru zīmēm, ar nozāģēto galu krustojumiem. Un durvis no ozola dēlīšiem rakstā liktiem. lielas telpas un mazas, + pagrabā. Miljonu māja! Mierīga acīm šī koka ‘gaisma’. Nupat skatījos uz augsto dzīvoj. istabas sienu, tā ar plašo izgriezumu uz ēdamistabu – atgādina rijas sienu, vai kādas augstas klēts sienu, koks ar visām zaru zīmēm ar nozāģēto galu krustojumu – un nāk prātā mūsu Ķikuru klēts, ar milzīgajiem baļķiem un to krustojums stūros.
Man nebija jēgas vēl tad redzēt tās archaisko skaistumu un durvis no ozola dēlīšiem. Cik daudz labu lietu tur mājās bija un dzīvoju – par to nedomājot.
Viss aizslaucīts, cilvēki un lietas, to mājoklis izpostīts. Un es vēl te existēju, vēl ar to visu, sevī. Labi ka uzrakstīju to Aivieksti. Tur tomēr šis tas paliek. Lai arī – ne daudz. Varbūt par to visu es te varētu rakstīt? Liekas – nav laika! Varbūt mazliet ir!
Šai mājā arī ir iebūvēta kāda vēstures, cilvēku – zemniecības cieņa, mīlestība.
Absolūts miers te, aiz visiem logiem egles, sniegs, debesis, saule.
Ir mazliet vējš šorīt un egļu un priežu zari un zariņi maigi šūpojas. Te visapkārt koki, mežs. Un neviens nestaigā, ne cilvēks, ne zvērs. Neticami, ka ir vēl tādas mājas, lielas, labas, ar dabu un mieru apkārt un ir vēl naktis un dienas, kad laupītāji nelaužas vel viņās iekšā.
Saule nāk un daži mākoņi klejo un kalnu gali sāk izrotāties gaismās un koku zari šūpojas, bet man ir jāvaldās mierā, līdz iekaisusī acs kļūst labāka. Un varbūt — kāda doma sāk rosīties galvā.
Vakars. Izgāju pāris simtu metru pa ceļu – slapjš, negribu sabrist kurpes, nācu atpakaļ. Bet mazliet gaisu ieostīju.
Jūtu nogurum. Varbūt arī – mieru. Negribēju – tomēr uzvārīju ‘sakņu viru’. Pērkot pienu nopirku arī 5 nektorānus. Ļoti labi.
5. marts. 1990.
Otrā diena te. Logi mazliet aizsaluši. Saule. Māja – silta. Acs – sarkana. Gulēju labi. Bet tāds nogurums un tāds nespēks no rīta, ka gandrīz kafijas podu nevaru noturēt. Tomēr nogāju lejā, dušā. Paēdu brokastis – kustoties lēnām un uzmanīgi. Tad tagad atstiepos uz dīvāna (lielajā istabā, vislielākajā, jo man vajaga telpas!) un ar manu skočsegu pāri, atpūtos, nedarot neko – lasīt nevar acs dēļ. Vēl – jāsargā. Tagad pēc kādas stundas jūtos normālāk. Domas tomēr nebeidz urbties ap Ineses dzīvi. Un – nevar neko izdomāt.
Absolūts miers te aiz visiem logiem – egles, sniegs, debesis, saule. Gribētu spēlēt, bet labi varbūt ka to te nevaru – jo ir jāataudzē nolauztais nags, kas vairs negrib ataugt…
6. marts. Mazliet piemācies.
Man mazliet vairāk spēka, kā vakar rītā. Gulēju ilgi, 4 pastaigāju apkārt, ieēdu mazliet pārslas ar pienu. Atgūlos uz dīvāna un labi aizmigu. Nekur neiešu. Nezināju, ka esmu tik pārgurusi tur. Acs tikai nelabojas – uzkrita man tas taisni tagad. Pēh! – liekas – no briesmīgā pazemojuma sēdēt mašīnā un smirdēt no sastāvējušām kurpēm, drēbēm. Varbūt tas nemaz tik ļoti no tā nebija. Tomēr – arī tagad guļamistabā ir šī nejaukā smaka. Vai es pati pūstu? Līdz šim vēl tas nebija tā bijis.
Ir mazliet vējš šorīt un egļu un priežu zari un zariņi maigi šūpojas. Te visapkārt, koki, mežs! Un neviens nestaigā, ne cilvēks ne zvērs. Neticami ka vēl ir tādas mājas, lielas, labas, ar dabu un mieru apkārt un ir vēl naktis un dienas kad laupītāji nelaužas vēl viņās iekšā.
Saule nāk un daži mākoņi klejo un kalnu gali sāk izrotāties gaismās un koku zari šūpojas. Bet man ir jāvaldās te mierīgi. Līdz atpūšos – līdz acs kļūst labāka. Un varbūt – kāda doma sāk rosīties galvā.
Uzvilku kādas vīriešu kurpes-zābakus un aizgāju, pāri tiltam – dubļi vien nošķīda – iepirkos agrāk zināmā veikalā tilta tuvumā. Viegli nebija iet ar milzīgajām kurpēm, vējā ar veco cepuri galvā un sarkanu aci – īsts vecuma simbols. Bet uzvara dod apmierinājumu un izstaigāšanās fizisku labsajūtu. Acs – neko redzami nelabojas – bet gan jau gan. Vējaina diena – šķīdonis, nekā pievilcīga nekur. Varbūt ir koncerti – gaisma, siltums, prieks, laime. Bet es tur nevaru nokļūt. Kaut jel acs labotos. Galva tagad arī sāp. Es nezināju – ka esmu tik sabrukusi. Jāatpūšas. Un jādomā par ceļojumu uz Austrāliju – ja es to vēl varētu izturēt.
6. marts 1990.
Apmācies. Mierīgs. Ceļš – dubļains. Acs – vēl nelaba. Vienu trepju kāpiens (no dušām) nogurdināja sirdi. Kā tur – katru dienu 10 reizes un vairāk. Domas nestrādā.
Nāk tikai prātā – mūsu ģimenes sieviešu briesmīgās, neatlaidīgās dzīves cīņas. Visu laiku – celt un taisīt un tad iet, atstāt izjukušu, vai tikai atstājamu. Inesei – universitāte, Imants, Laimons, Gordons – viss celts un – jāpamet… Tad Abotsforda, Mission, Hope, Montreāla. Tagad vistrakākā – Kalgarija + Nelsons [right].
Ir tikai cīņa,
Dzīvei gatavošanās.
Kādēļ tā likts
Tik daudz smagi
Ciešot celt un domāt
Un tad – pamest, iet!
Vai Tu izvēlēts, Tev uzticēts
Šis grūtums mūžam uzvarams
Krītot un ceļoties,
Ceļoties!
Līdz tad, līdz tad
Bez atalgojuma liek ļimt,
Bez vārda.
7. marts 1990.
Sniega vētra. Staigāju no istabas istabā, skatos logos kur egles un sniega snigšana, tik sīka un bieza, kā priekškars visur visam pāri.
Es svinu sniega snigšanu
Un tālas jūras šūpošanos.
Es svinu Tavu dzīvošanu
Aiz tāluma kā jūru dziļu.
Es svinu Tavu dzīvību
Aiz tāluma, kā sauli aizmākušos.
Es svinu sniega snigšanu un
Vēju. Koku šūpošanos.
–––––––––––––––-
Šī māja dārga un smalka visa
No koka, no baļķiem kā rija
Kā klēts ar augstām sienām, sijām.
Viņu cēlis kāds ar sapņiem par
Mājokļiem seniem ar sirdīm un
Siltumu dzīvēs.
Te krāsns kur var dedzināt malku
Uguni iekurināt iesildot māju
Ar durvis atslēgas senas, melna
Dzelzs apkalumā, kā klētī, kā rijā
Kā ilgu dzīvi dzīvojamā mājā.
Vai par daudz augstas, smagas
Šīs lielās istabas divi sienas –
Ļoti nopietnas sienas? Runā – cik grūti bija...
Bet logi ir lieli un daudzās
Ejas izcirstas sienās no
Vietas uz vietu stāv vaļā.
Puķes ienestas sakaltušas
Stāv šur tur pie spoguļiem, kaktā.
Puķes izšūtas, ieaustas segās, un
Senās, izmālētās lādes
Apkaltās smagās
Šo māju ir cēlis kāds cilvēks
Sapņodams sendzimtas sapņus.
Apkārt miers egles un sniegs.
Brīnums, ka ir vēl tādas mājas
Tik brīvas un lepnas, un naktīs
Nenāk neviens tās atlauzt un postīt.
Ir vēl pasaulē tādas mājas
Kur klusumā pastaigā brieži
Aiz logiem un kādreiz par gadiem
– Kāds lācis.
Ne tālu, pavisam ne tālu
Aiz uzkalna vijas lielceļš uz
Kalnu (tūristu) vietu, aizvijas
Lielceļš šo māju atstājot mierā.
Dīvāni, gleznas, dārgi trauki skapjos,
Šo māju cēlis kāds bagātais
Sapņodams nabagā sapņus
Piepildīdams nabagā sapņus
Labi ir redzēt, ka lielas,
Slaidas egles un priedes
Vējā līgojas, šūpojas, mūžīgā
Ritmā, tāpat kā puķes, kā labība
Kā cilvēku muguras un dvēseles.
8. marts 1990.
Pēdējā diena te. Kaut kāds miers ir bijis šais dienās. Un naktīs. Atpūta. Lai arī apgrūtināta ar slimo aci, ar nespēju staigāt kurpju dēļ. Ilga tupēšana mierīgi. Un tomēr laba pārmaiņa – tīra ar gaisu, apkārtni arī ar ēdienu iznāca labi – ne par treknu. Visa pietiekami. Tomēr – pavisam citādas dienas, kā cerēju nākot uz – Banffu, ar staigāšanu ceļos gar kalniem mežiem, straumēm, ar – mūziku. Ne vēsts no tā. Bet – atpūtu un pārdomas tomēr! Izskatīju (mākslas grāmatas) atkal visus lielos, labos mākslas darbus, satiekot visus – De la Croi, Permeke, Manet, Matiss etc etc. Dažus neredzētus darbus redzēju.
Un – atradu veidu, kā uzrakstīt (autobiogrāfisku) darbu par Inī, ko Rubene vēlētos lasīt. (Un – vai viņa vēlētos, tie tikai vārdi – bet…). palasīju mazliet no H. Heines dzīves. Nezināju cik slims viņš bijis, lai arī kaut ko zināju
„Warum ich eigentlich erschuf die Welt Das will ich gern erkennen – Ich fülte in der Seele brennen Wie Flammen Warheit den Brust Krankheit ist wohl das letzte Grund Des ganzen Schöpfergangs gewesen Erschöpfend konnte ich genesen Erschöpfend würde ich gesund.”
Nu – tas stāvējis galvā vairāk kā pusgadsimtu.
Mežs šūpojas lēnām
Lēnām aug mežs,
Lēnām aug mūsu diena!
Lūzt ledi, lūzt koki
Tīrums piebārstīts
Daža sakne žūst vējā.
Bet mūžam šūpojas mežs.
Tam līdzi aug mūsu diena.
Pacel zaru vienu tās ceļā.
Šī diena ir – gaidīšanai. Atkārtoti nebeidzamā gaidīšana cauri visai dzīvei. Šodien acs un kurpju dēļ arī – gandrīz neko citu nevar darīt. Gaidīt – kad stundas aizies un vakars būs klāt, jau ir 3 p.m. un Inese atstāj darbu, drīz ceļos šurp.
10 marts. 1990.
Savā istabā. Inese ienesa galdu – un tagad tomēr labāk. Viss cits – vēl nepieejams – nostorēts. –
Šis vakara satumšanas brīdis gan ir iegājis manā dzīvošanā. Kaut kas kur acs meklē, atrod kādu krāsas skaņu. Dzīvo, kā nekā. Labi, ka ir tāds skats ar brīvu laukumu un ‘baltu kalnu’ – stadiona savādo, īpatno celtni, baltu, apaļu kā kalnu aiz kokiem. – Iespējams ka galds, manā istabā, darīs lielākas (labākas, dzīvākas) pārmaiņas manā dzīvošanā, nekā es to domāju. Rakstīšana – tomēr notiek pie galda, kopā ar domāšanu.
Pa jokam iestādītā mazā Āfrikas vijolītes lapiņa – taisa stādu, ir maza, maza, sīka jauna lapiņa, ne vēl lapiņa… šie pēdējie divi tādi, pašaudzēti, no Montreālas, ne visi labi jūtas. Varbūt tie nejūtas tik labi modernajos podos ar ‘piebūvēto’ apakštasi. Domāju, ka tas milzīgais stāds, ko iedeva Robēram, bija pašaudzēts, tāpat daudzie ziedošie. Bet šie divi ir tādi sarāvušies.
11. marts, 1990.
Svētdienas rīts. Snieg. Viss mājā mierīgs, viss jau daudz kas gatavs un tīrs! Grīda, spožā greznā grīda lejā, manas istabas sienas te, un arī ‘wall to wall’ vecais ‘karpets’. Un mans galds te un stādi kaut kā dzīvo. Visi grib dzīvot. Lejā brokastis mierā un puslīdz normālā vidē. Bet Inese aizsmēķē un dūms saceļ man punu pakausī. Un es nāku te augšā, vēdinos. Un puns pazūd! Tikai bēda vēl paliek – kādēļ tik grūti pamestā smēķēšana Inesei bij atkal jāuzsāk? Un tik ļoti – no paša rīta, kad viss pilns […] – jāsmēķē. Kur vēl visa diena, kad darbs jāsāk. Bet tā tas nu atkal ir. Dārgais draugs to palīdz radīt, ne novērst. Un – man tad te nav jābūt, ja es nevaru to visu pieņemt. Un es mēģinu – saku – citiem vēl grūtāk! Atceros to tēvu kas (televīzijā) raudāja par savu jauno dēlu kriminālu nošautu, un teica – „labi ka viņš prom. Viņš bija nelabs. Tā nevarēja iet” – un asaras viņam lija, viņš raudāja sāpēs, teikdams labi… Jā – citiem vēl grūtāk. Man maza vaina. Inese saka ka ir laimīga un māja taisās gatava, lai arī jāsmēķē un visa nauda prom un parādi un maksājumi tālāk. Šausmīga māja. Kad vēl varēs normāli viņā dzīvot? Kaut vai tos papa novēlētos dolārus kādreiz dabūtu! Stāv tur nezin kur un dilst, kā nauda to dara. Man te nepilni pāris tūkstoši bankā vēl tomēr ienes mēnesī 20 dolāru. Nu vairs ne tik daudz, jo sākumā mēnesī vēl bija 4 tūkst. bankā. Nauda, nauda, tā griež dzīvē, kā vēl nekad.
Gaidu vēstuli no Dzidras!
Īsta ziemas diena – apmācies, putenis, vējš, sniegs! Temp. ap zero! Dauzīju klavieres ilgi.
Ir tik vēls. Domas rūpēs meklē Aiziet vēl pie tiem, kas tuvi Dzīves dienās pienākuši Gan ar smaidu, gan ar vārdu Gan ar domu tālēm pāri. Ko vēl pateikt, ko vēl jautāt Dzirdēt, atrast vēl, vai Varbūt tikai atvadoties Paldies pateikt dienu pieminot Kad jau tik vēls.
13. marts.
Nosūtīju blabla vēstuli Dzidrai.
Viss ko es varētu teikt Būtu – žēlošanās. Žēloties nedrīkst un – Man nav ko teikt. Uzvaras un prieka saucieni Nenāk pār lūpām Uzvaras nav. Ir jāmācās padoties Arvien vēl tas jāmācās Līdz neesi to izmācījies Ir jāklusē.
14 marts 1990.
Šai aukstumā, tukšumā Silts piesaules stūris Tev pretī pie galda Un daži vārdi kas dziedē Silts saules stūris.
Parasti šo tukšumu kaut kā aizbāžu ar kādu Bacha gabaliņu, vai Šopēnu, varbūt Beethovenu – šorīt nelīdz nekas. Tukšums tik dziļš un liels neko nevar pārmest pāri. Naudu? Ja atnestu solīto naudas sīkumiņu, uz brīdi kaut kas segtos. Uz īsu brīdi. Ja atnāktu vēstule, kļūtu vesels viss. Diena skaista. „Būs skaista diena” arī H. Heine (slims un ciezdams) to saka, to daudzreiz dzirdēto, ar senām balsīm pilno teicienu „Būs skaista diena”.
Ir – skaista diena! Virtuves logs (kāda loga daļa) kā glezna ar debess zilumu un saules apspīdētiem koku stumbriem. Ko ar to darīt? Lai blāzmo. Ir skaista… Nē – būs skaista diena. Cik daudz darbu, ceļu, nodomu ir šais vārdos. Lauks un dārzs upes ūdeņi un rasa, soļi un balsis. Darbs, pienākums, steiga, arī atsacīšanās, mājās palikšana. Arī gaidīšana – un uzziedēšana, izguršana. Nē vēl ne vēl rīts – būs skaista diena.
Gara stāvoklis – uzlabojas. Domāju – vai jāmirst no bēdām… Bet doma par daktera stāstu ir sākusi mazliet kustēties – un viss kļūst gaišāks. Muļķīgi – bet tā tas ir, lielākās ‘ciešanas’ nāk no tā, ka nevaru rakstīt – viss apstājies ar to iesākto stāstu – un tagad beidzot es domāju – tomēr jāturpina bez sākuma. Un – jā ir labāk. Un pazūd arī tas labums tūlīt –
[no date — mid March?]
Te rakstītais, kāda viegla papīra lapa, iekrita rokās no agrākām piezīmēm, no tā laika, pirms 4000 zemes, kalnu etc.:
Šis atzīšanās brīdis ir iekusis jau visā pilsētā… Rīta vēji to šūpo ik necilā, plušķīgā nīkuļa krūmā un dod tam dzīvību, skaistumu, nozīmi, vērtību, mūžību, un atkal un atkal skaistumu un piesaista to klāt visam veselajam un lielam, ka nekas nepazūd. Mūri, sētas, zāles kušķi, debesis un cilvēki ir atkal savienoti, un slepenās saites (kas visu vieno) plūst caur mani, kā dzīvi stari, kā tās bultas, ar kādu eņģelis izņem sirdi kādai svētajai.
Vienu mirkli tas viss parādās un ir brīnums, otrā to visu aizmirst un bērna dabīgā labsajūtā staigāt pa šo zemi. Bet rīta vējš šķirsta koku lapas tik saudzīgi, it ka tie būtu bērna mati, un tās mirdz un šūpojas un dzīvo un kustās. Koku zari līgojas, līgojas, līgojas un tas ir labi un tos var skatīties un klausīties it kā no gadu cietumiem iznācis.
Viņš smējās ar bērniem un ļaudīm, kā viņš nekad nebija redzēts to darām un es aizgāju priecīgā solī.
Viss ledus un koks un rūsa un kreve bija no manis nokritusi. Uz brīdi es biju vienkāršs, labs cilvēks.
Tā bij liela vara, kas skārusi mūs.
Un tālāk? Ko tālāk?
Vai es jau runāju — pagātnē?”
16. marts, 1990.
Piektdiena. Nav vēst. no Dzidras un nav naudas sūtījum no Tēraudas, kā solīja…
Šodien teica laika ziņās – ļoti maigs! Aizbraucu uz veco vietu. Tik ļoti maigs nebija kā solīts. Bet mazliet vējš saldēja tikai atpakaļ braucot busu gaidot. Vecā vietā – viss tīrāks, mierīgāks, skaidrāks.
Pasēdēju bankā un rakstīju piezīmes – nebija daudz ko teikt. Nebija – vai vairs nepazinu? Nē – pēc garuma būtu pazinusi to, kas tur vēlējās mani apkalpot. Bet – nezinu ko tas man labu darītu – ja būtu viņš tur? Aizgāju līdz grāmatu veikaliņam. Daudz shortstory grāmatu.
Vēls, pāri pusdivpadsmit. Spēlēju vēlu – tikai pus pa jokam, kad šie I + N. pie galda ēda pitzu.
Tomēr it kā gaišāka sajūta pēc izbrauciena. Kad pārnācu, nosalusi, un Ilja strādā pie virtuves galda – nevarēju taisīt izvaļīgi savu siltu tēju (kafiju) – nevarēju atpūsties.
Bet – vēlāk viss labi. Izgatavoju sev labas vakariņas – meatbals un sēnes.
Tagad – mazliet nemiers. It kā dzīvi būtu redzējis, savu dzīvi – no kuras esi ārā, jūties izmests –
Sestdiena. 17. marts.
Biju līdz Safeway, kā arvien. Gāja gan kājas šķībi greizi – kaut kā ļoti agri piecēlos. Bet iet diena – kā arvien. Taisu vistu (kaulu) stew. Manā istabā Tonijs sataisa logus. Inese strādā pēcpusdienā. Dzirdu – kādu balsi – vai būs vairāk ēdēju? – klausos šai balsī – un nelabums pārņem. Kā es varu tā nicināt?…
Un Inese zaudē savus labos gadus ar viņu. Vai tur būs kāda dzīve? Bet – kur viņa ir, tā labā dzīve? Dzidra arī neraksta – nezin kā viņai iet?
Te (pagaidām?) nekas nav skaists – tikai vakara krāsas debesīs, aiz kokiem, pār sporta stadiona balto kalnu [below] – tās ir skaistas! Ko ar tām iesākt? Likt uz sirds vainām, lai mazliet dziedē.
18. marts 1990.
Pusdienas laiks, bet varētu būt tāds pat rīts, vai vakars, kad gribu teikt kaut ko, domāt un varu domāt tikai to – nevaru pie Tevis aiziet, nevaru pasēdēt raugoties Tavā sejā, nevaru rast mieru. „Kāda miera Tev vajaga?” reiz teica man labs rads.
Nē, nekāda miera man nevajaga. Bet nemiers būtu jādala ar nemiera radītāju. Vilnis kas kāpj, šūpojas un izlīdzinās vizmodams.
[……] {one line missing}
kā sniega kalns, rievains, robots. Ielas lampa dienā mierīga, laipna, vakarā tā iedegas uzbāzīgi dzeltena, tad aizklāju to ar papīra lapu. Tagad tā raugās ar nevainīga idiota seju, vai – bērna seju. Svētdiena slīd prom kā laivā. Pa Aivieksti kur viss ir aizslīdējis. Ko man žēloties. Tukšā krastā stāvot. Bet – vēl stāvot, kā toreiz, kad viss vēl nebija aizslīdējis. Vēl viss tas tagad manī vizuļojas. Mana dzīvība vēl ved manas domas tur staigāt, redzēt, zināt.
Nakts, jau tūlīt sāksies jaunā diena – pēc pusnakts. Un viss nesaprotams te. Kā tas var turpināties? Kā Inese var maksāt? Ir ņēmusi aizņēmumu? Parādos uz… Ko es tur varu teikt un zināt. Ar mani arī vairs nerunā ne vārda. Un es jau visu redzu ne tā kā viņa.
19. marts.
Vakar nakt negulēju labi. Vienmēr es saku – nebēdāšu, un atkal bēdāju – Inese vakar dzer (alu) visu dienu un smēķē un smēķē…
Un Nelsons [right] tik ‘taisa idejas’ un strādnieki taisa un taisa un katra stunda maksā naudu. Kaut man tā būtu! bet es pat pie friziera vairs gadiem neeju. Nupat – mati gari, pašizcirpti… Un – mana radīšana – nestrādā. Nevaru neko ‘izjust’.
Spēlēju – bet arī maz tagad – vakari visi dūmos un trokšņos un cilvēkos. Vai te kādreiz vairs būs miers – laikam īsti nē.
Help me, help me, my love!…
20. marts 1990.
Mūsu dzīvība pārtiek no otra cilvēka. Mēs to satiekam tuvu, ikdienas, vai ne tik tuvu un tikai dažreiz, un ja tas tā nav, mēs to atrodam, satiekam grāmatās, mūzikā, mākslā un arī mazāk nopietnās lietās, un atmiņās, protams atmiņās no kurām vijas arī iztēle par nākamību. Un satiekot otru cilvēku grāmatās, mūzikā, etc. mēs to satiekam senos gadsimtos, citās zemēs, citās kultūrās, mums ir atvērta visa cilvēces vēsture, atvērta visa pasaule kur staigāt – jā domās, ja ne īstenībā.
Bet lai laistu ziņu uz otru cilvēku par sevi, lai teiktu savu vēstījumu par sevi, savu dzīvi, šīs pasaules redzējumu u.t.t. mums ir jāsatiek dzīvs cilvēks mūsu dzīves dienās. Kaut vai tikai dažās, vai vienā, kaut ne lielākā tuvumā, tomēr mazākais cilvēka balss sauciena attālumā. Ja mēs gribam radīt, rādīt un atstāt par sevi vēsti – mums jāsmeļ tas pēc mūsu varēšanas, saprašanas, jušanas, redzēšanas, domāšanas – no otra cilvēka dzīvā tuvuma.
Jā, es (viņa) sapratu ko mazā glezniņa teica – poēzija, dzeja! Tā bija dzeja, ja varēja ilgi raudzīties tai siltmes pilnajā… kamī? Adenī, rakstainā, klusi rakstainā adenī no pleca līdz plecam. Necelt acis augstāk, visu laiku, mazliet slēpties no otrām acīm, slēpties, kavēties šai siltmē no pleca līdz plecam.
Mazajā glezniņā bija zils ‘frencis’, ar 2 sudraba pogu rindām ne rakstains adenis, bet dzeja bija tā pati. Glezniņā viņš bija zaldāta (varbūt neteikt karavīra), zaldāta formas tērpā – zils frencis ar divām garām, sudraba pogu rindām (modernajā glezniņā ar… piestiprināts ar sudraba nagliņām… ) zem zilā frenča.
Lejā bija dzeltens – dzeltenas formas tērpa bikses, no tām bija tikai neskaidrs krāsas plankums, dzeja bij tur no pleca līdz plecam ar 2 sudraba pogu rindām.
Dzeja bija mierīgi rakstainā adenī, mierpilnā kavēšanās, varbūt ļaušanās, atdošanās, gaidīšana.
Zina jautāja pēc gleznas reprodukcijas. Tādas nebija. Nebija arī īsti izdevības atrast mākslinieci gleznotāju, ar to pašu dzeju, kā viņai, Zinai. No gleznām, kas dzīvē ir pateikušas kaut ko ļoti vienreizīgu, nav atrodamas reprodukcijas. Viņa atcerējās Permekes glezniņu – pavasari, kur mākons strēle ierāva garu debesīs (?) un ķermenis sašūpojās un taisījās gāzties gar zemi – gars to atstāja, raisījās prom.
Mēs dzīvojam no otra cilvēka, no tā ko saka otrs cilvēks, no tā ka viņš saka to, ko arī mēs dzīvojam. Nē, viņas izstrādāta doma, atziņa, ka tas bija dakteris, viņas dakteris, ārsts, par ko viņa tad un tagad atkal domāja, tas nebija dakteris, tas bija… bija meklētais negaidīti atrastais… zaudētais.
Zina pārnāca no izstādes, sēdās lai rakstītu dakterim. Viņam. Nevarēja neko uzrakstīt, domu malās daudz, bet jāsaka nebūtu daudz. Un tas nebija jāraksta, tas bija jāteic. Kad tas izsakās bez domāšanas. Bet viņš bija 4000 kilometrus tālu. Ne kilometrus – 4000 zemes, kalnu, mežu, upju tālu.
Vai – pavasaris! Vai es sāku atdzīvoties? Varbūt. Varbūt.
21. marts, 1990.
Un es zvanu te par visiem Jums
(Ar saviem ieplīsušiem zvaniem)
Visiem Jums, kas aizgājuši
It kā neticot, kā nepamanot
Visi mūžos apguluši, mīļie mani,
Manas dienas, mana dzīve.
Un es zvanu te par Jums
Pieminot un nesaprotot
Meklējot pēc atslēgām
Un neatrodot, tomēr zvanot
Sazvanoties.
23. marts, 1990. Saule un auksts – otra ziema…
Sapnī biju mājas, pie Batrāgu mājiņas ķēķīša galā – tur nolejas daļa, ar melnu uzrušinātu zemi, bija it kā arī celiņa daļā, kas ved uz lielo ceļu. Un es domāju, it kā sadomāju to kopā ar Dzidru – „te mums katru vasaru būtu jāpavada kāds laiks, katru vasaru… šai brīnum labā, atpūtas un skaistuma pilnā zemē.”
Sapnis uzvedis velto ilgošanos, un apziņu par mūžam izpostīto. Un to – ka nekur mēs vairs īsti neesam ieauguši. Dzidra varbūt nostiprinās Austrālijā un Sidnejā. Viņa atgriezās tur no Anglijas – kā uz mājām. Kur Inesei mājas? Vai viņa ir iesakņojusies Kanādā? Vai paliks Kalgarijā? Kas to lai zina. Ja viņa patiesi šo māju iemīļo – tad labi. Man viss te svešs. Bet kur man vairs citādi? Mazliet – varbūt Austrālijā, bet arī ne īsti tai mājā. Es visur vairs tikai – vizitors. Vai mums bija mājas Wyongā? Tās postīja papa un zemes bargums. Grūtums. Bija kāds brīdis labs – bet visiem bija smagums, vienmēr kāds nesams darba, atbildības, nedrošības smagums.
Liekas – ar savu visa kritizēšanu (?) es te jaucu mieru un dzīves gaišumu. Es nepieņemu un mana noraidīšana traucē Ineses laimīgu iedzīvošanos te. Vainīgs ir tomēr daudz pie tā dārgi izmaksājošais Nelsons, bez viņa ‘idejām’ jau viss būtu nobeigts tā, ka var sākt dzīvot. Tagad tie iebūvētie plaukti. Zāģēšana un ‘experimentēšana’ aizvakar vakarā – kaut kas tur ar lielu troksni ‘[..]šanas toolā’ sagāja dēlī. Kaut ko sakratīja un viss apstājās. Ilju – aizveda pats, lai gan Inese jau bija saģērbusies to darīt. Pats, pats. Nu tai vietā viņam arī draudēja fiasko. Man tas darīja labu, redzēt, just, ka Inese nav pilnīgi viņa varā, jūtu ziņā. Bet kur nāks tas, kas varēs ieņemt vietu? Ja Inese būs brīva ‘sirdī’ – tad varētu arī nākt. ‘Pie mieta piesieta’ neturēsies…
Gāju – pastaigāt – ne uz veikalu. Gara stāvoklis ‘sūdīgs’ – vēstules no Dzidras nav. Spēlēju daudz.
Tagad sākās vakara šurumburum – Tonijs un Nelsons jau klāt. Kaut kas ies uz priekšu. Durvis labi salīmētas, kas bij ieplīsušas. Labs darbs. Lēns darbs. Un pavasaris tomēr nāk. Lai arī vēl uztaisa ziemu. Vēl 2 dienas auksts – tad sola siltāku.
No Tevis man diena sasilst Bet arī apmācas sāpēs Par tālumu zemes un debess Zvaigžņu tālumu mūsu vidū Un gaismas gadiem. Bet kas bija tuvuma brīžos Kas bija dzīvs? – Saules vizma Pār ēnām pār stundu asumu.
24. marts 1990.
Jāiet uz Triangl. izstādi.
Vakars. Vēls. Izstāde negāja pie sirds – viss šķita – mazasinīgs, bāls. Dejotāju priekšnesums bija interesants – tēlojās viņu (jauno) dzīve!
Vēl beigās uz Barbaras [right] izstādi. Barbaras darbi – iespaidīgi, apbrīnojami darba, pacietības simboli. Neticams darba veikums – milzīgie noskaņotie, izstrādātie ‘quilti’ [below]! Diena nogurdināja.
25. marts.
Lielo mēbeli – wall unit – ienesa manā istabā. Ceru – es ar to sadzīvošu, tas izskatās labi, un ir ar labām atmiņām!
Sēdu pie galda. Vakars nāk. Un jūtu skapi aiz muguras it kā sildām mani, kā mierinām, ‘lai neraudu par daudz par to, kas pagājis’ – Lai dzīvoju ar to, dzīvojot nākotnē. Mēs abi pamestie, skapis un es, mēs varam turēties kopā spēkus radot. Varbūt – strādājot!!
...Tur bija ziema un ceriņkrūms un Pavasars un ceriņkrūms, un durvis Atvērtas uz gaismu ārā. Ak, Skapi, skapi, tur nebija daudz, Bet dzīve kaut kā arī ziedēja, Un ceriņkrūms uzziedēja bāliem Ziediem un kādu es nometu mīlestībai.
26. marts 1990.
Tērauda atsūtīja $90 – par visām 10 sūtītām ‘Aiviekstēm’. Viņa gan laikam visas tās vēl nav pārdevusi – bet es otrreiz zvanīju lai sūta par pārdotajām – etc etc. Nu labi tā, gan jau, cerams izpārdos tās arī.
… Nu Tu esi tepat. Kad es noeju gar šo skapi, eju uz durvīm – tad pēc pāris minūtēm pa ielu un tad – es esmu pie Tevis.
27. marts 1990.
Ineses dzimš. diena. (otrdiena). ‘Lai dzīvo sveiks’ nospēlēts, kūka nogaršota, Inese prom darbā [right with Lawna]. Es izlocījusi Šopēna gabalos savu kreiso roku. Sāp locītavā. Un labai vidējā pirksta nags neataug pietiekami stiprs – grūti spēlēt un es vakar atkal dauzīju klavieres lielā temperamentā.
Interesanti vai tā ‘Aiviekste’ iet pie sirds cilvēkiem, vai kaut ko saka? Viss kluss. Nekad neko nezini. No Austrālijas ‘Latvietis’ arī vairs nenāk – laikam no Montr. nepārsūta. Dzidra neraksta – varbūt šodien…
Rīts vēl mierīgs – tad te kūpinās cigaretes, rūgtas kā nāve, un klaudzinās un putekļus taisīs, līdz vēlai naktij. Un tas rats, un spunk{?} man nesaprotamais I. ‘lovers’ būs klāt visur. Kaut Ilja viņu ‘pārspētu’.
Lietuvā cilvēki cieš. Krievu cūka briesmīgā krievu cūka!
Izgāju ārā pa ielu (‘līdz galam’) un gandrīz vai pirmo reizi jutu mazu prieka sajūtu atblāzmojam no debesīm. Pavēss vējš, bet visumā maiga, piemākusies diena.
Apaļi mākoņu ‘bubulīši’ veļās pār balto, roboto, rievaino, stadiona jumtu – jūk, maisās kopā ar to, ar to baltumu. Gribētu nezin kur – iet! Varētu braukt uz tām Beketa filmām – bet šodien jāgaida Inese mājā. Varbūt agrāk, varbūt jāsvin dzimš. diena… No Dzidras nav vēstules!!!
Svešais, tālais Tu esi tik tuvu, viens no tik nedaudziem maniem dzīviem siltiem
28. marts 1990.
Domas mazliet sāk dzīvot. Protams – tās grib iztīrīt to kas ir šais dienās spiedis un turējis sapītu. Bet to… kas to gribētu dzirdēt? Kā to varētu runāt ārā? Tam – jāatrod ceļš – un domas sāk meklēt. Lēnām. Negribīgi. Grūti.
29. m. 1990.
Iemaksāju bankā savu čeku. Šoreiz dabūju vairāk kā citreiz?? Am. 406.00 Kan. 470.00.
Aizbraucu uz ‘veco vietu’ – (otrreiz?!!) pastaigāju. Karsts jau. Sauss. Manīju kādu it kā pazīstamu – bet aizsteidzos (?) neapdomājos. Sēdēju tur vēl otrreiz. Tukšs. Nopirku žāv. ziv. gabaliņu – šoreiz īsti svaigs un pavisam cita barība! Kā kādreiz citreiz – sakaltis… Bet kā tu to izzināsi iepriekš???
…Un tomēr bij labi iet, braukt, kustēties, lai arī baidoties ieraudzīt sevi kādā spogulī – varbūt tā, es varu mazliet atdzīvoties. Kā citi tādi dzīvo – iet uz ballēm utt. utt. Vai man tikai – jāstrādā ‘kultūrai’?
Grāmata krīt no rokām Acs atsakās lasīt vārdos Svešajos meklēt sev dzīvi. Soļi ielā sviežas skriet, Iet ļaužu vidū Dzīvajā dzīvē rūgtā – Kā dzīve. Un saldā kā Pasakā, teikā. Sveika, mana diena, sveika!