5. februāris 1990. Pirmdiena. Pavasarīgs.

Saule un maigāks vējš
Pumpuroti koku zari vēdinās pāri
Ielā peļķes spīd sildās saulē
Un kāda sendienu laime, trauksme
Grib pieskārties, ielīksmot.
Bet kokā esi kalts
Uz mirkli atkust gribi,
Bet aizveries. Un tomēr gaidi,
Apstājies, atskaties
Kāds ir tas senais gars kas seko?
Tas laimes stars
Kuru koku zari jūt.
Ielās peļķes saule silda
Vējš glāstās maigs
Sniegs vēl slēpjas malās
Naktī sals, vēl sals
Ak šī serenāde 
Neskan īsta
Tomēr jāapstājas
Jāatskatās.

Trešdiena 7. februāris.

Biju uz simf. koncertu ar Donu. Mani sastriedzināja doma, ka manas kurpes vai šalle – ‘dvašo’ – sastāvējušos, iepelējušas ādas dvašu. Kurpes varbūt? Tās jāpavalkā un nu nevar visu laiku turēt saspiestas kopā ar visādiem apaviem somā. Tas mani darīja stīvu un nedabīgu. Tikai beigās mazliet atguvos. Laikam arī es par skaļi runāju – jo denture dara runāšanu neveiklu. All – to pieces!
Koncertā daži mod. komponisti. Sommers – kanādietis, tam bij dažas saistošas ‘vietas’. Interesanta, tīkama, ļoti tīkama – diriģente, jauna sieviete.
Paostīju tikko savas (labās, jaunās) kurpes. Tās ir devušas to dvingu – tāpat kā otras melnās – tās vēl daudz vairāk. Tas ir – no cieti sapakotas stāvēšanas – jāvēdina. Tās otras ir tagad ‘vēdinātas’, staigātas pa ielām…

12. febr. 1990.   Auksts atkal!

4 strādnieki kaļ un dauza un nezin ko dara – labo grīdu virtuvē, kaut ko dara augšā Ineses ‘guļamistabā’.
Šausmīga nīkšana. Nauda līst prom par katru stundu un viss labojas tik lēnām. Durvīs logos – svilpo vējš. Līmē divi vīri smalkas koka strēmelītes grīdā. Varbūt vēl ne to, tikai virtuves grīdā kaut ko. Briesmīga nīkšana. Man liekas – sīkumaina, lēna māžošanās arī – bet kamēr vēl iet tā lieta – ko var darīt! Viss ir – gandrīz tikpat ‘neapkopts’ kā 2 ned. iepriekš. Nu tās kāpnes un Ineses grīda – un to paveica Tonijs – kas tagad nav. Tas bija labākais strādnieks. Bet kaut kas notiek – kaut kas jau tomēr taisās.

Es nevaru ne domāt ne rakstīt – tikai spēlēju no rītiem un pa vidu – un nezinu kādēļ es šos daudzos gadus neesmu iemācījusies droši izstrādāt gabalus. Tikai dažus – un tagad arī paliek pusceļā – bet es kāpju un kāpju tai kalnā no kura katru dienu slīd atkal lejā.
Ak es jau mācījos un spēlēju gan – nopietni Rachmaninova 2 konc. Tad Šopēna garos gabalus – tagad to – Fantāziju – heavens – what for? To be alive? – Varbūt.
Gatavoties – pazušanai!

Vai mājas ceriņi vēl smaržo! Te pirktie ziedi – kā plastiks – ne dzīvas elpas! Arī ārā – ceriņš neko nesmaržoja tur Montreālā! Un mājās – silts reibonis, smaržu mākonis bija tik stiprs, visa vasara pilna. Tāpat jasmīni – elpu aizsita, te – absolūti tukši no smaržas. Kas viņus ir pārvērtis?
Austrālijā honeysuckle smaržoja.

Tas cilvēks, kas tikai vakar te sāka strādāt – pie grīdām un durvīm – liekas ir labs, nopietns strādnieks (arī ar zināšanām savā darbā). Un gandrīz savādi – redzot labu darbu, nopietnu strādāšanu – man uzlabojas gara stāvoklis. Varēs atkal vēl ķerties pie kāda ‘rakstu darba’. Durvis liek un grīdas taisās gatavas!
Redzas it kā – mala!? Mežam būs iziets?!

13. febr.   Auksts.

Aizvakar naktī sēdēju pie galda ‘krekliņā’ līdz ½ 4 am. un biju (esmu) ļoti apaukstējusi kājas (?) vakar naktī – vakarā tādas sāpes lejas galā – olnīcas iekaisums? – ka tā mocījos kā nekad – viss vēders sāka ‘pampt’ un sāpēt arī – beidzot ieņēmu 2 aspirīnus un kaut kā aizmigu. Šodien vārgs un karsta galva – bet lejā aprimis un kaut kā – kustos. Ārā auksts. Tupēšu godīgi istabā. Visapkārt strādnieki klaudzina un putina – jāsargājas pašam kustēties pa kājām.
„Be careful” – P. teica! „Be careful” mani līdz šim sargā. Bet – patreiz – nav visai labi!

15. febr. 1990. Ceturt.   16 gr. zem. Piemācies.

Inesei Triangl. izstādes atklāšana [right].

Ilja + Tonijs strādā lejā.

Vakar vēstule jo Jūrmalas, šodien no Bērziņas-Baltiņas. Abiem sūtītas bija Art. + Aiviekste. Labi vārdi atnāk – un ja teic – tik maz, gandrīz neko man nelīdz! Viss par vēlu. Tomēr Baltiņas vārdi skaisti! Un tomēr – varbūt kaut kas… kaut kas… Daudz (vai nemaz!!) neielīksmo strādāšanai un protams, nepalīdz materiāli. Tukšumā un vientulībā. Bet – te es esmu vēl ar visām maņām…
Nav vēstules no Dzidras!

Tik ledus puķes uz rūtīm
Aug brīnumainas.
Rādās svešādas – kā redzētas
Neredzētas ainas
Kā pasakas no dzīves tālas.
No dzīves šīs, kas kļūst tāla
Tik ledus uz krūtīm.
Cik brīnumainas ir ainas uz rūtīm
Vai rīt vēl tur ejams?
Vai vakar jau izstaigāts?

Berz.-Baltiņas vārdi mani tomēr ir mazliet iesildījuši. Viņas teikumos ir dzeja un tā ved līdz. Vēl ved kaut kur līdz.

Un es tur nokļūtu
Tur, tur kur gāju ik dienas,
Citu zemju nezināju.
Ja es tur atkal ietu 
Es būtu kā meža zvērs
Tik vientuļš, nezināts
Ciezdams, baiļodamies
Neprazdams, nesaprasts
Svešs sev, tur nepiederīgs.
Ja es tur atkal ietu
Šķiet es to nevarētu
Kā akmens būtu, kā koks.

19. febr. Pirmdiena.   Silts, apmācies.

Fighting, fighting…
Vakar kūka un viss kas ‘nice’ un es kā parasti – kamēr N. burstija! O.K.
Šodien – ziņa no In. ka trūkst un trūkst un trūkst naudas –.
Zvanīju, beidzot sazvanīju Tērauda kundzi – tur 5 Aiviekstes ir pārdotas. Kas tur tiks? Piecdesmit dol. nebūs… Bet – varu sūtīt vēl 5!

21. febr. Trešdiena.

Nosūtīju 5 Aiviekstes Tēraudai, Toronto.

24. febr.

Lai nepazūd adrese, kur var sūtīt grāmatas uz Latviju    !!!
226098 Rīga – Centrs
Ab. K. 416
Rīgas Latviešu Biedrība
Latvia

Draugi palīdz mālēt un celt māju. Krāso un sit un kaļ! Marianna un vīrs ienāca arī pie manis, interesanti parunāt par grāmatām arī Scrabble viņiem pazīstams un interesants! — [Photo L to R: Nelson left, Lawna, Don, Marianna]
Un te ir mana pēdējā lapa klāt šais garlaicīgās piezīmēs, kur dzeja vairs nerodas.
Skatos tomēr (biežāk tagad) koka zaros aiz loga.

Vai koka zaros, nu,
Kā antenās
Uztveras Tava balss –
Dzīvība vēl dzīva!
Vai vēl dzīvos atkal?
Krāsas mākoņos
Maigāk ieblāzmojas
Jeb vien nojautām ļaujos
Ko debess sola?

Latvietis, te Kalgarijā (latviešu kontaktam)

Dāvis K. Maksiņš, ph ****

27. febr. 1990.

Nosūtīju vēstuli Jūrmalam.

{New notebook: Mum, Merry Xmas & Happy New Year – may it be full of Health, Creation, Fullfilment and Inner Peace. Much, much love. Inese}

28. februāris. Saule, 17. gr. silts.

Māja gatavojas. Lielie putekļi vēl nāks, kad grīdu ‘pulierēs’. Tad būšot jāiet prom no mājas 2 diennaktis…
Māja taisās balta kā pils, kā baznīca, kā, kā… nezin kas. Kā nu atkal varēs nākt iekšā ‘safantazētie’ grāmatu plaukti, no dēļiem un papes kastēm? O, Dear O Dear! Es deru arī vairs tikai vaimanāšanai. Un tomēr es dauzu klavieres ar lielām sekmēm, izlaužos cauri sen iecerētiem Šopēna gabaliem. What for? – To es nezinu. Tāds ir dzīves likums…
2) „Dzīvais tak vēl cērt un šauj”
1) (Nāve līķus kaudzēm krauj)
Tomēr jā, māja ir tuvu gatavībai! Tuvu – nav noteikts jēdziens, tikai varbūt mazliet priecīgāks kā – tālu! Cerīgāks.
Esmu tukša, absolūti tukša.

Jā – atrodu ka Šopēna vienā mazā mazā prelūdē (op. 28. No. 3) ir tā mūzika ko Gunars Saliņš apraksta dzejolī ‘Bēres’, tā mūzika kas skanēja Latvijā lauku godos, bērēs, kāzās, kristībās otrā, trešā svinēšanas dienā, kad kāds ņēma slotas kātu, (sēdās tuvu logam aiz galda) un sāka vilkt to pa grīdu brum, brum, brum brum, kad brīva roka pavelkot to arī pa loga rūti zumm, zumm. Un otrs lika ‘cītaru’ uz galda trim, tarim, un vijolnieks tiem aiz muguras vilka svilpojoši gari un skaļi. Sieviešu smiekli, balsis, izsaucieni skanēja visam pāri, pa vidu. Tas ir Saliņa dzejolī, notverts no Latvijas lauku priecīgā goda kakta. Tas ir Šopēna prelūdē. Vai no Polijas zemnieku mājas, vai mazliet smalkākā veidā – no kungu gala?
Tur ir tas monotonais, ilgais, vienmērīgais, neatlaidīgais, nerimstošais prieka darba daļas čums brum, brum brum! Mūžīgā nerimstošā straume zem visa. Tai pāri gaiši skaņu kūļi, šad un tad un tā joprojām…

Kas tās būtu par bērēm uz ko cerēt!… Tādu bēru te vairs nav, varbūt Latvijā vēl ir. Bēres un kāzas tādas – līdzīgas kad svinēšana ņem savu dzīvo dzīves vadību. Visi nevar raudāt. Nav laika. Ir jāpriecājas – brum, brum, brum!!
„Uz loga rūtīm, uz krūtīm” – Saliņš saka. Viņš ir bijis priecīgās, īstās bērēs.