Otrdiena. Laiks ok. bet es gultā ar flū.
Vēstule no Latvijas rakstnieku savien. I. Auziņš – ielūgums apmeklēt visp. latv. rakstnieku sanāksmi Rīgā, decembrī. Ja nebūtu jābrauc caur Maskavu un būtu vasarā – varbūt!…
Domas meklē vēl kādu ceļu
Atpakaļ kas vestu uz zaudēto
Tevi, kas silda jo gaišāk jo
Tālāk pagātnē grimst.
––––––––––––-
Tas durvis ir ciet.
Laika akmeņiem aizbērtas.
Zini
Tādas vairs neatveras.
Domas kā putni
Taustās tur diennaktīm
Nerimdamās, zinot un
Nezinot – tās durvis, aizbērtas
Neatveras.
Bet ja tur kas dzīvs
Kas dzīvs aiz viņām
Diennaktīm domas tur stājas
Laika akmeņos
Ieejas meklēdamas.
Trešdiena.
Jūtos labāk – gandrīz labi!
Jāzina ka ļoti intensīva skatīšanās (sevišķi galvu augšā grozot) dod nelabumu, reibonis gandrīz – all out! – un spēlēšana nomoca sirdi, izsmeļ spēkus – so – ‘be careful’ –
Inese ienesa man savu pag. gada gultu. Biju vēlējusies lai man būtu augstāka guļvieta – un dabūju – jāuzmanās ka negāžos ārā…
Nolijis un silts. Nakts mierīga. Tukša man. Tik tukša. Svešā pasaulē. Ja Tu atcerētos kādreiz, es to nezinātu, nedzirdētu.
Ceturtdiena 3. maijs. 1990.
Nosūtīju vēstuli Freijiem. Tikko aiznesu uz pasta kasti. Ārā viss viegli zaļgans, mierīgs, silts, piemācies vakarā.
Inese izkrāso grīdu savā studio. Skaista pelēka krāsa, iezaļgana, iezilgana?
Piektdiena 4. maijs.
Izstādīju pupas, 10 ieaudzētās podos, un tikpat – ieliku pupas (sēklu) zemē. Iesēju 2 rindas diļļu. Iestādīju Ineses ‘koku’. Iestādīju podā 1 lapu Āfr. vijolītes (gaiši viol.)
Šodien silts!
Svētdiena. 6. maijs.
Mātes diena ar pudeli ungāru vīna – vērša asinis! – Bulls blood! Labi labi. Saule. Silts. Iestādītās ārā pupas aug. Labi ir ieaudzēt podā līdz sprīža garumam (apmēram) tad uzmanīgi, labi saūdeņot, izstādīt ārā. Iestādīju 2 pēd. atlikušas pupas podiņā. Citas visas + puķu zirņi – ārā jāgaida uzdīgām. Labi – visas tā nenogatavosies vienā laikā.
Vakar silti draudzīgas, ļoti bagātas vakariņas ar Margo + Ilja. Tonijs neieradās. Nelsons arī ne – tas atsūtīja skaistas tīģerlilijas. Inese diennakti strādājot (un paj[..] visas izejvielas) bija ļoti bagātīgi visu sagatavojusi. Mazliet par daudz – pārēdāmies – jo sabiedrība maza un ēšana norita ātri. Man mierīgs prāts – jo Nels. Inesei attiecības liekas normalizētas, lai nekļūtu tās – pārāk possesive, valdonīgas. Pie tā laikam palīdzējis Ilja, liekot Inesei izjust to, kā viņai ar Nelsonu trūkst.
9 maijs! Vai tiešām jau tik tālu? Maijs skrien ātrāk kā citi.
Nekādu brīnumu nav.
Ir tikai cilvēka sirds izsalkums
Un – tas ir tas brīnums.
Tas neapklust
Tas griež, paldies Dievam –
Tas ir tas brīnums.
––––––––-
Te, uz kāda cerību kapa
Greznojas asins sarkanas lilijas
Sietas ar violetu (sāpju?) lentu.
Deg rožainas sveces jau citam laikam
Zied rožaina neļķe
(arī tāpat kā lilijas nogriezta)
Un ilgi nenovīst
It kā tai būtu plastikas piemaisījums.
Dzīve min savu drošo
Ierasto soli pāri visam.
Visā iekšā un ārā
Iekšā un ārā.
10. maijs. Apmācies. Pavēss.
Nosūtīju vēstuli (ne šis ne tas) Dzidrai uz dzimš. dienu.
Nogurums. Inese vakar devās salabt ar Nelsonu [right], kas gandrīz mēnesi nav rādījies, gan atsūtīja skaistas lilijas uz – vakariņu notikumu. (Lilijas viņam neko nemaksā un pašam pat nav tās jāizvēlas. Skaistas – asins sarkanas). Nezinu kas tālāk paredzams. Naids jau nav vajadzīgs, mierīga draudzība būtu laba. Bet – kā tādu abās pusēs vienlīdzīgu uzturēt? Negulēju no ‘vorries’ kas man nāk tūlīt negribētas, nevajadzīgas.
Nekas radošs nenāk prātā. Riebjas viss šis grāmatu izdošanas lēnums – tas ir saēdis, apēdis dzīvi un rakstīšanas prieku. Bez apkārtnes, bez ‘lasītāju saimes’, bez kritikas. No visa tomēr lēnām pa kripatai līdz vai galīgi viss izsīkst.
12. maijs. 1990. Sestdiena.
Vakar vakarā bija krusa – ne pārāk daudz. Inese apsedza stādus – šorīt visi O.K. Apmācies, pavēss.
Koks (aiz loga) pārziedējis, izsējis sēklas, tagad – lēnām sāk atvērt lapas. Zaļos visu vasaru, augs un krās spēkus nākamā pavasara sēklu sējai. Dilles uzdīgušas čupām kā sniegs kusdams tās sagrūdis.
Bija reiz – dziļš ātrs sniegs.
Lēnām viss sāk [… ….] lēnāk visu. Te apkārtnē (tuvākā) nav arī nekādu puķu, tulpju etc. – kas vēstītu ‘ziedoni’!
13. maijs. Skaista mātes diena!
Ar Inesi, vīnu, mūziku, priecājoties par skaisto māju! Inese parādīja slaides par ‘mājas tapšanu’.
Man kaklā (vai no plaušām?) mazliet ‘kremšķis’ – bet liels nekas nav, kad neiet vējā un mierīgi mājā nodzīvo – ir O.K. Temp. nemēru un ceru – iztīrīsies viss!
Viss aiznaglots kā šķūņa durvis. Nav kur lauzties. Bet domas laužas, grabinās tur apkārt.
14. maijs.
Aizgāju pa necerēti aukstu vēju uz Safevaju lai nopirktu kaut ko Inesei vārda dienā – rītu. Nopirku 2 mango un 2 baltas (uz maigo pusi, rozā pusi – baltas) neļķes – tad atcerējos ka viņa kāro te krāsu. Bet biju jau paņēmusi baltu un sarkanu, bet sarkanā bija ielūzusi. Nesu atpakaļ – tad ieraudzīju šīs maigi baltās – Nu viens labums – šīs smaržo, cieti baltās un sarkanās parasti nesmaržo ne tik ‘cik saulē sakarsis akmens’ – tā laikam Akuraters rakstīja… Nu – ka tikai līdz rītam nu šās vēl smaržotu. Īsti auksti nebija – tikai galvu saldēja vējš.
16. maijs.
Vējš mazu[..] siltāks kā vakar – tomēr vējš vēss. Aizgāju pēc tomātiem, nopirku, protams, vēl ko – ‘muzikantu gaļai’…
Vēstule no Rumbergas – es esmu aizsūtījusi viņas vēstuli ar 10 dol. čeku markām – uz Sk. Rubeni, tā vēstuli pārsūtījusi.
Es dzīvoju kā pa mākoņiem – ļauju rokām darīt kad galva grib jau skriet citur, ne pie tā, kas patreiz darāms.
20. maijs (?) svētdiena.
Mana slimība (flū?) turpinās bet – tomēr labojas. Izņemot reimatiskās (?) sāpes kājās vakar naktī, kas neļāva gulēt.
Šodien īsā vizītē Ilja – sieva – Cons – atdevu Montreālā pirkto nazīti Conam.
Ilja sievas flū – liekas bijusi līdzīga manējai – (3 nedēļas?) ceru tikt ātrāk cauri! Jau ir vairāk kā nedēļa.
Iestādīju ārā Ineses nopirktos puķu stādus – dzeltenās…? ceru augs. Cits nekas nedīgst??
Inese cep lielu zosi! Vakariņās būs Nelsons.
Lasu Vaclava Havela (chechs) ‘Vēstules Olgai’ – vēstules no cietuma. Jā – līdzība ar manu dzīvi te – ko es izjūtu kā cietumu. Un tagad – sagaidītajā pavasarī – kad varētu kustēties – flū!! Bet – gan jau izkulšos!!
Vakar sabojājās komputors! Sāku tur rakstīt pēdējo gadu vājās (?) dzejas.
21. maijs – ?
Raudu aiz nevarības – slimība – flū – vēl baida – nedrīkstu iet ārā. Drebu pie loga – sāku domāt – kā būtu tur atpakaļ vecā Montr. dzīvoklī – kas man te bieži liekas tik labs, burvīgs – tad visu īsti iedomājoties: – klavieres nevarētu spēlēt tik brīvi kā te!
Ārā iet – gandrīz neērti dažreiz iet uz ielas – zem kaimiņu acīm vest savu – klejošanu.
Dārzā – jā dārzā ceriņkrūmi – bet ieslēgts ierobežots vientulībā un vāvere, vāvere posta visu vienmēr. Nu kādreiz miers uz sola, pie galda – kur arī zem svešām acīm.
Tad – mans dakteris? Tagad tas liekas kā draugs, kā tuvinieks – nezin kas! – Tur varētu pie viņa iet tikai – kad slims, tikai pie – daktera. Nu jā bijis dažs brīdis miera un labsajūtas…
Visumā – tur apspiestāka dzīve kā te. Te tikai nav neviena cilvēka. Tur beidzot tas dakteris bija – bet – visumā tāpat neviena. Tā tad – sēdi te pie loga – spēlē, lasi – esi brīvs… Varbūt kādreiz kaut kur vēl ko padarīsi, radīsi, satiksi vēl kādu cilvēku kas kaut ko labu tevī redzēs, pateiks.
Strādā – gudro, raksti, taisi kaut ko. Strādā. Strādā. Strādā. Vai – sapūsti. Tāpat jau ar visu strādāšanu tas pats. –
Melancholija – viņa sēd tur Durera asējumā kuplu svārku krokās Viņas rokas varbūt ir tā Melancholija kas saista un viņas rokas Liek sēdēt pie loga ar acīm ielā Debesīs, pagātnē, kaut kur Vēl mūžam gaidītā, cerētā nākotnē Melancholija savā bezdarbībā Varbūt tomēr krāj vēl spēkus darbam.
22. maijs? [..]!!
Vēstule no Ināras Tomsones (Austrālijā) un Alexandra Pelēča 10 gadu izdevums – sūtīts man (laikam starp citiem arī man). Good. Kas gāja sevišķi pie sirds – Ināras piezīme ka viņai ļoti ‘imponējot’ mans dzejolis Uz asiem priedes zariem – tas bija ļoti ļoti personisks dzejolis. Interesanti – kā viņa to saprot, kā izjūt. Es pati gandrīz nezināju – kā tas ir, ka es tā jūtu, redzu, domāju.
25. maijs. 1990.
Nosūtīju vēstuli Rumbergai, Rubenei un Inārai Tomsonei. Lietus. Es – OK, empty.
Diendienā cilvēku soļos skaties Viņu gaitā to būtību meklē Viņu dabu ik likteni mini Brīnies cik daudzveidīga dzīve Ik lietā, ik sīkā graudā Visos dzīvības veidos Ik lapai kas zarā virmo Sava seja.
28. maijs. Pirmdiena.
Vēstule no Dzidras un Rubenes.
29. m. otrdiena.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Aizvakar parkā apsēdos kādā solā, tur bija atstāts savītis ceriņkrūma zars – pusplaukuši 2 ziedķekari. Atnesu mājā – ieliku siltā ūdenī – un man jau otro dienu te – pavasars, skaists. Ceriņzars plaukst pilns un stiprs un smaržo. Atnes man to pavasara maigumu, ko es nebūtu atradusi – lai gan tepat pie mūsu sētas – liels ceriņkrūms – kā koks augsts – pilns ziedu, bet ne es tos varētu aizsniegt ne aiztikt – tikai ar Inesi no augšas uz to noskātamies… Tagad man te uz galdiņa skaistākie 2 ziedi „kā īstenībā kā dzīvē, kā pavasarī”… Tik ļoti īsti ceriņi! Var vai raudāt no prieka. Kā citādi lai sauc kas tā dara labu, kas tā sāp. Neizsmeļams kā jau ceriņš! Tik lieli ziedi – 5-6-7 ziedķekari katrā, plaukst savā krāsā, vēl nav pilnīgi izplaukuši, ķekaru gali vēl tumši!
Tikko spēlē Bacha Brandenburgas koncertus – sāk ar manu pārvarīgo! Citi seko – arī ļoti aizkustinoši. Un ceriņzars!!!
Reiz 2 (gadi atpakaļ) Montreālā uz ielas pacēlu samīdītu, savītušu zaļa auga zariņus ko lieto zaļumam ziedu buķetēs. Pārnesu mājā iestādīju podā uz loga. Tagad tas audzis vairākos podos no zariņiem – var audzēt cik vien gribās, cik var.
Savādi ir bijis atcerēties – samītos vārgos stāda zariņus – kāda dzīvība viņos, cik liela dzīvošana kā pateicoties, kā slavinot glābēju un dzīvi.
Tāpat šis ceriņzars. Tam nu nebūs ilgs mūžs – bet man viņš ļauj redzēt pavasari – ceriņus.