Jūnijs 1990 (Ķikure/Kikure)

2. jūnijs 1990. Sestdiena. Lietus.



Vakar zobārste atnesa lielu pušķi ceriņu! Šodien vajadzēja Iljam nākt lai ietu murķelēs – bet lietus. Nelsons skaņoja klavieres [above]. Sure – labāk ir – bet kaut kā asāks tonis izklausās. Anyway – viņš tik ļoti mīl šīs techniskās lietas – nopircis kādu elektronisku ‘toņa devēju’ – un tad strādāja jo ilgi. Ceriņu pušķis vakar ļoti smaržoja!! Patreiz vakars. Koki aiz loga mierīgi. Labi ir – ka kokus var redzēt logā.

7. jūnijs.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Vakar Inese ņēma a day off – un strādāja pie manas grāmatas. Viss iet labi. Stāsti esot labi!! Lāzer printers ir atrasts par 1 dol. lapā. Jāmeklē – ‘binders’. Nosaukums – Uz tilta.

Laikam 11 jūnijs 1990.

Vakar biju sēņošanā – piknikā ar Iljas ‘famīliju’ + viņa draugi. Šodien Ilja atveda mums sēnes – es vakar nevienu nedabūju un atbraucu ar citu (draugu) mašīnu agrāk mazliet. Vakar – gara diezgan nogurdinoša diena – kaut kāda vienaldzība pret kalnu ‘skaistumu’. Vienaldzība pret sēņu meklēšanu. Visu.
Tomēr nosūtīju saldumus bērniem – tie kaut kā iesilda, dzīvības pilni, labi bērni.

.

.

.

13. jūnijs 1990.

Vēstule no Dzidras + kopija no ‘Literatūra un Māksla’ žurnāla lapas kurā ir mans dzejolis Mātes diena blakus ar Skulmes (?) skulptūrai Vidzemniece. (Nesaprotu tās galvas segu??) Prieks ļoti liels par to – beidzot kā sapnis piepildījies – tie Tur – atzinuši, likuši mātes dienā, blakām savas zemes (?) tēlniecei.
Čaklais ir ielicis dzejoļa vidū ‘pantiņu’ kas bija pie beigām. Galu galā – tā – laikam ir labāk. Viņš 16 gadus bijis redaktors, pats dzejnieks – viņš zina! O.K.

14. jūnijs. Saule.

Biju vecā vietā. Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Koks aiz loga mīksts salapojis, viss apkārt zaļš – vasara. Un vasara izjūtās – Čaklais mani atzinis, tas ko viņš teica Losandželosā – man patīk Jūsu dzeja, tas kā Jūs lietojiet vārdus – tas nav bijis gluži tukšā teikts, kā man vēlāk likās – viņš ir krietni pārdomājis lasījis, redzējis – atradis.
Un es staigāju tagad otro dienu ar domām par turieni, par to ka man tā it kā “atdota, es atzītai tās cienīga, tai piederīga”.
Aiz loga zaļa vasara.

Aizvesto diena. Nu mana māsiņa pavisam prom. Es nederīgā māsa viņai – no tā ka daudz gribēju, vairāk gribēju dot – nedevu nekā. Domāju – ko ar tukšiem vārdiem – un tomēr vārdi, kaut vārdi vien būtu prieku devuši. Es domāju ka materiāli labumi jādod un vārdu pietrūka – nezināju ko teikt. Nu kādi vārdi tur aiziet – bet vai ir vēl kāds, kaut svešāks – kas tos dzirdēs vairs.

Sausais tukšums sāņus atvilcies 
Vasaras izjūtas pamostas –
Dzīve vēl kā dzīve
Rādās, viegli labi
Vieglāk labāk ir iet
Skatīties, just –
Cilvēku, dzīves tuvums
Ienācis vēl pabūt ar
Mani –

16. jūnijs 1990. Silts. Silts vējš.

Nosūtīju vēstules Grendzem un Seatlas gr. prasot maksāt vai atgriezt grām.
Šorīt biju līdz S.way – (vakar 2 reizes) – tā tad – jūtos labi. Jā, pagājušā naktī labi gulēju, labi atpūtos. Beidzu 2. reiz izlasīt E. Dēliņa 69 – gudras ziņas.

20. jūnijs. Trešdiena.

Nosūtīju vēstuli Rubenei.
Diskus, pagaidām, nevar nodrukāt…

23. jūnijs, 1990.

Kanādas lielā ‘krīze’ – vecie likumi beigti (Meech lake – died) un jauni sajaukti – jo provinces neturas kopā. Quebec, Quebec!
Vakar – mūsu jaunās grāmatas ‘disks’ – liekas būs drukājams – raksts gluds, viegli – ne visai skaidri akcenti uz s,z,g – bet salasīt var. Būs – jādrukā. Un – ātri.

Kā Tu tik dziļi manās vientuļās dienās 
Ieaudzis? Tik cieši tuvu, ka Tevi
Apdziedāt vārdi neraisās
Vai gan kāds dzied par sevi?
Par Tevi, par Tevi dzied uz kuru
Domas – prom iet.
Bet ja Tu te neredzams, manis kā 
Dzīvības vilnis aiz koka mizas
Ja Tu tā noglabāts ieslēgts
Klusuma klusot nesams
Negavilē vārdi par Tevi
Tik bīdamies lūdz – nezūdi, nezūdi.

26. jūnijs.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Saņēmu vēstuli no Freijas.

27.

Vakar – satraukumu diena – 2 reiz uz printeri – beidzot OK. Mājā vēstule no Freijas, gara, gara. Aiviekste cildināta un pelta raksta kļūdu dēļ. Viņa būtu labojusi, ja viņai aizsūtītu, viņa pat nezina kā grāmata ir taisīta. Liekas tur skan līdz Silkalna balss. Tomēr sāp šis ēšanas gars – nolikt. Lielāki gari (varbūt tikai pieklājības dēļ) nemin ne vārda par gramatikas kļūdām.

28. jūn. 1990.

Biju vēl reiz uz printeri. O.K.
Vakar biju uz Ineses izstādes atklāšanu [right]. OK. Vairāk sēdekļu tur vajadzētu. Ineses darbi jāvēro mierīgi, ilgi, it kā nevērojot – tad atklājas ko tie saka.
Inese vakarā te pateica šo to labu par maniem rakstiem – ka sarunas, teiktie vārdi – īsti. Ka tas kas notiek rāda situāciju maiņa ne stāstījums vārdos. Tā varētu labi filmu, scenāriju rakstīt. Bet kas nu dos nabagam ar lielgabalu šaut!…
Mana Aiviekste – tiešām šausmīgi kļūdaina un tikai lielāko daļu – neuzmanības neredzēšanas (kompj. pārsitienu) kļūdas. Un – nevērība garumzīmēs.

29. jūnijs 1990.   Silts, saule, vasara.

Izstaigāju parku – viegli, tur soli, tur jaunu koku ēnas. Vasarā labs tas ceļš.
Nosūtīju ‘Artavu’ Imantam Auziņam un ‘Aivieksti’ un ‘Dienas un Gadi’ Viesturam Vecgrāvim. Nosūtīju vēstuli Valijai Ruņģei.
Skaista diena. Gribētos nezin ko!

Divos, trijos vairāk ratos 
Mātes bērnus izstumj ielā
Maigus, siltus, apaļvaidžus
Gulgo gugina tie gaiši, tīti
Segti saudzīgi pret vēja pūsmu.
Auglība, kas tai te nekait
Kalnu gaiss un laba maize.
Gan jau staigā ar gar stūriem
Nelāgs, kļūmīgs kārdinājums
Kad no mātes rokām laistiem
Tiem būs lielas runas jāteic
Valstis jāvalda un nauda
Kāds varbūt pat domās meklēt
Seno zilo brīnumpuķi...
Un nu runā tāds kā muļķis.

Leave a Reply