Augusts 1990 (Ķikure/Kikure)

3. augusts 1990.

Nosūtīju vēstuli Laimai Kaln. – atbildi uz viņas vēst.

Jau 8. aug.

Nosūtīju vēstuli L. Kalniņai – ka nebraukšu uz Austr. žēli ir. Bet – ko var darīt. Kārtoju – ‘Miniatūras’ – jau nodrukāju 13. 11 vienlap. 2 2lap. Bet mainot rindu garumu var iznākt citādi. Tomēr – nē – jo burti būs mazāki. Jeb nē?
Modos ½ 4 – nevarēju gulēt.
Viss neierobežotais laiks un miers vakar kļuva Nelsona [right] sabojāts un vairs tā nav. Jo – ja viņš var ieskriet kad grib – mana neierobežotā miera nav. Pūlos savaldīties. Bet kaut ko viņš iznīcināja. Pūlos nenīst par daudz.
Bet – mans brīvais laiks, mana dienas plūdumā, brīvā – pagalam. Apstājas visa radīšanas tuvošanās. Pūlos nedomāt – bet šīs pūles pat naktī traucē atpūsties.

11. augusts 1990.

Inese jau visu nedēļu Banffā. Man būtu ļoti labi – ja nenāktu te Nelsons. Nu varbūt nenāks kādu laiku… Izrakstu no kompūtora īsstāstus!
No senākas dien. grāmatas:

„Mēs grāmatu lapās ziedus likām
Pie dzejas rindām ieslējām
Laimes brīžos.”

„When we shall get back to poetry and beauty and zommerwoods!” Bernh. Russel.
Silts. Silts. Un – labi.

Pirmdiena 14. aug.

Jau 1 ned. Inese Banffā. Un es cerēju uz mierīgu – sapņainu vienpatību – holideja.
Nelsona ienākšana te izjauca tad tālāk mana dusmošanās uz viņu, jo tālāk jo sliktāk. Inese vakar zvanīja – viņš sūdzējies arī piemelojis mazliet? – un es protams esmu nejauka ļauni neiecietīga – un tagad jāgaida tālāk – kā izlīdzināties – un diena šodien no tā šausmīga. Mana holideja!! Iepinas tādā ķezā. Nu ja es būtu laipna bijusi – viņš te mētātos vai ikdienas un man tāpat nebūtu holidejas!

Tā tad – savāc ko vari vēl un nedomā nebēdā – bet to lūk nevar – i visu šo nedēļu – tikai cīnīšanās domās ar visu to. Neviena gaiša iedvesma. Pie kompūtora tik pa brīžam kārtoju vecās lietas. Daudz jau ir to, nevar ne apjēgt ko grupēt – bet jauns nekas nevar rasties tādā nospiestībā – nezini kur likties…

Vakar sazvanīju Dzidru. Gaišāk kļuva no domas – ja mēs brauktu visas kopā apciemot Latviju! Tas aplaimoja – notīrīja gaisu – bet tas tik tālu, jātup, jāgaida, jāpadodas ikdienai kas neļauj garam lidot, kā to saka. Un es cerēju pārmaiņu, gaišu brīvību. Vienīgā labā cerība – grāmata, otra tūlīt, varbūt interesantākā. Un Inese laba laba! Palīdz un skubina. Jāturas mazākais pie šīs labās domas. Sūtīsim uz Latviju. Un – varbūt tur ‘mani mīlēs’! tur būšu derīga?!
Kas man no tā?

Tak jau laikam kaut kas. Tam jau rakstīts viss. Ja arī mani tur vairs neviens neatceras. Liekas manas grāmatas būtu derīgas, labas tur. Te? Nezinu. Austrālijā jau bija labas. Nu – Zariņam – Kalniņa labāka, un lai ir labāka, tikai būtu man vēl ko izdevis, bet tagad – vienalga. Inese ar kompj. mani glābj. Mana Aiviekste laikam latviešiem par ‘stipru’ – bet piemelots tur nav ne vārds, tā tad tādi mēs bijām un labi bijām, nekādi svēti melotāji.

Pēcpusdiena. Biju sēdēju parkā. Labi!
Nosūtīju Dzidrai vēstuli. Mans čeks ieradās.
Cīnos lai būtu mierīga, lai nebaidītos visu laiku no Nelsona. Vai man mēslu vajaga – nelabuma! Tik sabeidz sevi ar dusmām – Nu – šodien jau ir arī viegli brīži un domas. Labi bij parkā skatīties koku lapu virmošanu. –

16. aug. 1990. Ceturtdiena.

Kaimiņš Džims (?) nopļāva mauriņu. Labi! Zāle lielāka kā domāju un ļoti mitra, visa ūdenī – vakar laistītju un naktī vēl lijis.
Es griezu malas ar šķērēm, ko Inese atstāja – īsti salīkājos.
Nelsons nenāk – labi ka kaimiņš nopļāva to zāli. Nelsons tur nekā laba nebūtu spējis izdarīt. Un tad – būtu mana vaina!
Vakar redzēju peli virtuvē pie zinka, ielīda gar krāsni prom.

Šodien piedzēris indiānis gulēja uz mūsu kāpnēm. Vakar tas pats ar dzelt. cepuri – skatījās mūsu durvīs, it kā spoguļojoties sakārtoja cepuri. Bet tā man tikai vakar likās – šodien tas piedzēris un guļ uz kāpnēm – Nu indiāņi varbūt nelaužas mājā iekšā. Tagad pret indiāņiem neko labi nedomā – viņi pāršauj ar ‘violence’ Okā.
Ar to zāles griešanu nokavēju ziņas. Nezin – kas šodien tur notiek?

Svētdiena.

Tukša diena. Nogurums, jo ilgi augšā, labi negulēju. Bet – O.K. kaut kā velkos. Tukšas šīs nedēļas izēstas no pārpratumiem un neizrunātas situācijas te ar Nels. Viss aiz mana nervozuma. Tomēr – kārtoju grāmatu, domāju, drukāju, likšu kopā. Katru dienu kaut ko padaru. Sīki, maz bet tomēr. Tikai jauns nekas nevar rasties šai nospiestā gara stāvoklī. Pārmetu sev dusmīgumu un zinu – citādi arī man vienpatības nebūtu.
Kaut nu Inesei tur ietu labi un šīs mājas lietas netraucētu par daudz.

Pirmd. 20. augusts 1990.

Vēstule no Dzidras – laba, gudra, skumja, bet – OK. Tūlīt nosūtīju vēst. Dzidrai!
Mauriņš aug. Lietus lijis un lijis – atkal ir saule, maigs vējiņš. Pasēdēju parkā. Jāizmanto šīs saules dienas.
Biju šopīt tur viens garš liels jauns Safewaya mens iekrampējis maza melna vīriņa galvu padusē – aizveda to aiz durvīm uz ofici – redzēju zvanīja policiju. Policists vēlāk staigāja apkārt pus privātā. To vīriņu es redzēju ienākam veikalā tuvu aiz kādas godīga skata sievas – nodomāju – vai tie kopā? Šis tāds izplucis… Te nu bija, kaut ko grābis. Bēdīgs bet smieklīgi – jautrs tāds skats, lielais baltais aizspiedis rīkli mazam melnam, aizved, kā jēru, kā jērs tas aizģeņģerē uz tiesu. Noplucis nabags cilvēciņš. Mājā nākot apsēdos solā (autobusa piestātnē) apskatīt lēsi. Pienāk liels indiānis, ne vecs vēl, liels, dūšīgs dod rociņu – es neņemu, neklausos ko viņš prasa vai saka – naudu, ko citu, ielasa no vecenītēm – tad viņš steidzas prom jo viņu sauc no mašīnas, kas brauc ārā no Safewaya parka [..] lielais iemetas mašīnā pie citiem brāļiem. Indiānis! Īsts indiānis. Bijis un paliek. Sava kultūra, savi dzīves veidi, savi, savi… Tā tas iet te! Kā tas iet? – to tik viegli nevar saprast.
To tikai var saprast, ka man iet labi un man būtu jābūt labākai. Bet es būtu mazāk derīga. ‘Neradītu mūsu kultūras vērtības’… Jeb – taisni tad radītu, laba māmiņa, laba vien.

Trešd. 22 aug.

Saņēmu vēstuli no Laimas Kalniņas. Mans novēlējums viņiem L. + I. esot ļoti skaists, neviens tādu neesot teicis. Mans dzejolis esot – skaista, gaiša dzeja – Labi!
Nosūtīju vēstuli Dzidrai par ikdien. lietām.
Biju šopīt, izskrēju caur parku – gribēju tur pasēdēt – ieraudzīju nomestas sēnes – sāku skriet apkārt – neko neatradu tikai atnācu mājās. Labi tomēr ka kaut kas notiek – tā, ar to dzeju! Ka saka ka priecājas, esot blakām viņas prozai! O.K.
Ja mans Freimanītis būtu dzīvs – es būtu liela dzejniece, slavena dzejniece. Tagad rāpoju klusu un lēnām. Viņš prata izlasīt, viņš prata iedvesmot uz darbu. Un viņš – zināja ko saka un es to zināju. Ja kāds saka vien kaut ko – tad ne pilnīgi var tam paļauties. Lai gan to tomēr dara. Bet kā – pa tumsu.

23. aug. 1990.

Prāts tā satraukts, pacilāts
Tāli viesi brauks tāli ciemiņi
Tālos ciemos
Mans mīļais
Tais tālos ciemos 
No turienes ciemiņi brauks
Ko viņi atvedīs
Tavu tuvumu atšūpos
Kādu balss skaņu.

26. aug. 1990.

Saskatījos pag. gadsimta ainas no Banffas un kalniem. Skaisti, silti, īsti, grūti un priecīgi viņi tur cīnās, dzīvo. Tagad – komforts un tas ko viņi cēla, kala, būvēja, pētīja – jau kļuvis gandrīz tikai kā spēle. Just for fun, kas nauda, kad brīvlaiks (un parasti visiem iznāk) iet, brauc, lido etc etc.

Jau augusts iet uz durvju pusi
Jau vēsāks logā rīts.
Sarkst lēnām sērmūkši
Dodas no zaļa oranžā
To ogu ķekari.
Šķiet vasara vēl tikko iesilusi
Lapas visnotaļ turās zaļas.
Tik sērmūkšogu ķekari
Maiņu nebaidoties
Sarkst pretī rudenim ar prieku.
Tik sērmūkšogu ķekari
Ceļ brieduma karogus.
Vēl dienas tālas līdz salam.

 Pirmdiena 27 ? aug. Bij auksts, šodien atkal siltāks. Saule.

Šodien Inese atstiepa smago grāmatu paku – Uz Tilta! –
Ir glīta grāmatiņa! Un Inese saka „raksti ģimen. vēsturi ja cits nenāk prātā”. Tā tad – viņa nav apnikusi ‘taisīt grām.’ Vakar naktī mocījos līdz 2-3 no rīta par nelabumu par naidošanos ar Nels. par to grām. iznākusi, ko Inese teiks etc etc. Visas mokas par velti. Kaut šonakt varētu neko nedomāt un gulēt. Tomēr strādāju pie komputora – jo tagad tur darbs bez radošās domāšanas – tagad – jākārto, jāliek viss rindā.

Otrdiena. 28. aug.

Nosūtīju Uz tilta 1) Čaklajam 1) Vecgrāvim 1) Auziņam un 3) Rumbergai.

Sarkst lēnām sērmūkši/pīlādžogas
Iet vasara rudenī.
Ak vasara, vasariņa
Cik vien no viņas.

30. aug.

Šodien nosūt. 2 Rubenei
1 Tiltu 1 Artavu – Kreišmanei
Vakar nos
ūt –
4 – Zariņam
4 – Biezaitei
4 – Dēliņam

31. aug. Skaists laiks.

Nosūtīju ‘Uz tilta’
2 Tēraudai
2 Bērziņai-Baltiņai
Un vēstuli Rumbergai.

[Inese preparing Erns’s book template for printer]