1. nov.
Vēstule no Zvejnieka – taisīt manu JJ balvas grāmatu.
2. nov.
Vakar ar Inesi priecājamies – ka iespējama grāmata!
Bet naktī līdz rītam sirds nelāga – parastā ‘lēkšana’ no rīta nogurums. Nekur neizgāju ārā. Varbūt sirdi nomāca tā ½ glāze vīna pirms vakariņām. Uzmanies! Gurdens gars.
Ziemas vakars aiz loga. Salst un salst. Logi aizsalst – ļoti skaisti. Labi ir ja Zvejnieks + citi izlietos uzrakstīto un jau iespiesto materiālu – un mums ar Inesi paliks iespēja izdot kaut ko ‘izmeklētu’, ko? Kaut ko kas svarīgs pašiem. Tam vēl – jānāk! Nogurums visu dienu.
Ziemas vakars ilgs un gurds, viņā tik daudz citu nācēju – ziemas vakaru, tik daudz pelēku ziemas vakaru – līdz vasarai. Tikko sākusies šī ziema, sākusies nenodzīvotā rudenī – vai pus oktobrī – ap 18 okt. Tā tad jau 2 ned. ziemas!
3. nov. 1991. Svētdienas vakars.
Shenooks!
Sagatavoju vēstuli Zvejniekam ar O.K.! Nu jāgaida ko Vecarājs teiks? Jāmaksā ragā – lai tik notiek, ja viņš grib vēl tāpat.
Labs gara stāvoklis mainās ar drūmu, kreņķē tā dakteriene kas stiepj visu garumā, nesaka neko, neorganizēta. Un man laiks dārgs – jādomā par lielām lietām!!
Visapkārt nu te puķu podos aug puķes – klusi aug, uzzied pa mazam ziedam, visādi zaļi augi, katrs dažāds savā lapu veidā, savā krāsā. Klusi aug puķes puķu podos.
4. nov.
Nosūtīju vēstuli Zvejniekam.
Šenuks! Un naktī līdz rītam, un vēl no rīta līdz ārā iešanai – sirds lēkā. Nogurums.
6. nov.
Dokt. appointm. 12 nov. 1.30 p.m.
8. nov.
Tur bija tā māja upes krastā aiz dārza, dārzā varētu teikt, dārzs to ietvēra no divām pusēm, no upes puses un no pļavas puses. Tur bija tās mājas lielākā, greznākā istaba ar trim logiem uz dārzu, ar 2 logiem uz dārza pusi[?]. Šai istabā tur bija tie svētku vakari ar sakoncentrētu svētku sajūtu, ar gaismu, ar intensīvu gaidīšanu, gatavošanos, pošanos skaistās svētku lampas gaismā. Šai lampai bija liels kupols, kas ar savu matstiklu nosedza cilindra liesmas spalgumu, vadīja gaismu augšup uz griestiem, pielejot telpu lejā apkārt ar klusinātas gaismas vibrēšanu. Sejas un cilvēku kustības un lietas peldēja bālganā, it kā ziedošā gaismā. Un dārzs visapkārt aiz balta logu priekškaru mežģīni bija tur jau klāt, upe bija tur klāt — daudzos šādos svētku vakaros, aizsalusi, aizsnigusi, bet ar mūžam dzīvu straumi zem ledus.
Šī svētku pilnu svētku gaidīšanas pilnā istaba palika jaunajā meitenē, sievietē, gadu nākšanā, kā upes plūšana zem ledus — dziļi jūtama un tomēr nenotverama. Palika viņā, palika viņas mātē, viņas māsā, viņu viesos, palika šīs mājas logos, sienās. Un tad zuda. Jo šīs mājas tur vairs nav, un jaunās sievietes tur vairs nav. Bet viņa bija. Greznojās, posās svētkiem, skaistās svētku lampas gaismā, gaidīšanā viņas seja pietvīka karsta, sārta. Gaisma un gaidīšana lika viņas asinīm plūst, lauzties uz dzīvi, uz svētkiem.
Kāds reiz teica, kad viņa tikko bija 18 g. veca — “Un nākošos gados Jūs kļūsiet arvien skaistāka.” Viņa izbrīnījās par tādiem svešinieka vārdiem. Tik daudz kur dzirdāms un lasāms, ka 18. g. ir it kā jau visa sasnieguma laiks. Bija i labi to dzirdēt, i mazliet tas baidīja. Bet nebija laika par to domāt. svētki bija tuvu.
Un vēlāk kādreiz kāds cits tur arī tai istabā viņai teica — “Tev ir dvēsele!” Un viņa pārsteigta teica — “Visiem ir dvēsele.” Un viņš strupi teica — “Nē, visiem nav. Tev ir.” Tas palika turpat tai istabā, kā saprasts kā nesaprasts, tomēr kompliments.
Un tad bija vasara, logi stāvēja vaļā uz dārzu, uz upi. Bet kaut kas visu plūstošo plašumu robežoja, ielenca. Vai dzīve nāca svētkus aizdzīt?
9. nov. 1991.
Šo ceļu putekļi manī ieēdušies, šīs ceļu malas ar viņu tālumu vējiem no kuriem dzīve ņemta un atdota.
Nosūtīju vēstuli + m. foto – Dzidrai.
Nodrukāju mazliet labotu ‘Kaimiņu’ (slimo). Biju Safewayā. Notīrīju kāpnes no ledus – izgāju par vēlu, kad sniegs jau sāk salt.
Inese prom uz Edmontonu līdz rītam. Gars mazliet kustās uz ‘rakstīšanu, bet bailīgs.
10. nov. 1991.
Mani nejauki nospiež tā dakteriene, kas neliekas mierā ar saviem testiem, nezinu kā tikt vaļā no viņas. Es tagad negribu tērēt laiku ar viņas testiem, viņa neko citu man nepalīdzēs – parakstīs zāles, tāpat kā tā pirmā tur. Iedevusi arī nepareizu tel. numuru, ne ofices bet drugstor’a… Man visu laiku stāv tas uz kakla – kā viņai pateikt ka es tagad negribu – nevaru tērēt tam veltīgi laiku. Viņa – man liekas – nav mana dakteriene.
Grūt pieķerties pie rakstīšanas. Varbūt tomēr traucē – gribēšana rakstīt ļoti labi! Haha! Un no tādas sajūtas grūt atraisīties. Rakstīt, runāt – sev ne citiem. Bet tam vajaga tikpat lielas koncentrēšanās, tikpat stipras garīgas darbības.
11. nov.
Nosūtīju vēstuli (atbildi) Aneraudam.
Liels šenooks – sirds to negrib, lēkā. Un nevaru tikt vaļā no tās dakterienes. Tā arī dod sirds trouble ar savu pārāku gādību – (uzmācību?).
12. nov.
Aiznesu ‘note’ Dr. Noxdorfai – ka es nebūšu uz appointm. (viņas nolikto) ne 12 ne 26 no. Ne – kādu mēnesi tālāk etc.
Tagad ceru gūt ‘dvēseles mieru’, un ‘sirds mieru’ – varbūt tā tik daudz nelēkās, vēl jau sit nemierīgi pēc gājiena ar vēstuli pa ledainām ielām. Domāju – ja krītu… tad būs jāiet pie tās pašas Nixenes… Paldies Dievam – nekritu, izkāpelēju pa ietves maliņām. O, dear!
16. nov. sestdiena.
Dzidra piezvanīja. Domā – lai brauc agrāk, un – atkal samierinās. Tālāk domāju – ja mēs tos pāris simtu dol. vai vairāk – izlietotu tur februārī – dzīvojot brīvāk ar naudu – ņemot mazliet vairāk komforta – tad varbūt būtu iegūts skaistāks brīvais laiks vairāk atpūtas, ne tērēts laiks visādi knapojoties. Varbūt tā mazliet būtu iegūts – izejot ēst ‘out’, atnesot gatavu food mājā – lai nav jātērē laiks vārot.
Nov. 17. Svētdiena.
Jeana aizbrauca. Viņa izgatavoja atvadu brokastis ar paniņu pankūkām un maple sīrupu. Bija ļoti labi viss! Parunājām pāris vārdu – ‘pa dzīvi vispār’ – haha.
Viņa ‘dzīvo kopā’ ar savu izredzēto un priekš sava krustēva – taisījusi ‘fixed’ mariage – aicinājusi radus, svinējuši kāzas, bez laulībām bet to neviens nav zinājis. Dzīvo jau 3 gadi mazā ļoti mazā 1 ist. dzīvoklītī NewJorkā.
Visi domā ka es esmu sevišķs paraugs – hahaha vecumam! Visi kas zina manus gadus – redz 100g. vecenīti un kad tā vēl it kā dzīva – tad apbrīno. Sevišķi – sievietes, vīrieši nesaka nekā, bet sievietēm tas pirmais. Vīrieši, nodomā klusām un apklust, kā citādi varētu būt!
Velns parāvis tās biogrāfijas – noņem man gadus 10-15 no dzīves. Jau sen Freija teica – kāpēc Sarmam vajadzējis gadus likt tai rakstiņā (Mūsu kaimiņā)? Kāpēc?
Vakars vēls. Es ilgi skatos mēnesī – Tam gaišs staru loks apkārt – būs Auksts laiks, tas viss ko man teica Un tas nav daudz – suns ēd zāli Būs lietus – man teica, vakars Noriet tik sārts – būs vējš. Bet kāvi ja zvīļot augstu – tas Uz kariem. Kā viņi to zināja teikt? Tagad nav kāvi – tik karš. Pasaule atstāta viena bez debesu ziņām Cilvēks kļuvis tik gudrs – akli krīt savās bedrēs Agrāk viss lasāms Bija viegli debess zīmēs – uz Aukstu laiku, uz vēju, uz kariem. ––––––- Gaidu ziņas. Sūtu ziņas Lai pateiktu visu Lai izstāstītu. Tu teici – stāstu tik daudz Nevar izstāstīt. –––––––- Šī pilsēta kalnā. Te daudz debesu Skatos rītos, vakaros Skatos mēnesī, zvaigznē Kas izslīd no loga.
18. nov. 1991.
Nosūtu vēstuli Freijai.
19. nov. 1991.
Vēstule no Zvejnieka – sakārto disku: izlabo kļūdas, izņem lieko dzeju etc un nosūti Kūlai, arī foto – un uz pavasari var cerēt to grāmatu. Galu galā – kas man tur atlec? Darbs būs Inesei – sakārtot. Bet OK.
Nezin kur tie latvieši abi palikuši?
Ceturtd. Laikam jau 21 novembris.
Neviens neraksta. Un – es gaidu. Un arī – varu jau arī atteikties. Inese palika šodien mājā – ar savu ilgo coldu. Es neko nedarīju ‘literatūrā’ – un tādēļ sāk slikts gara stāvoklis mākt. Arī negāju ārā staigāt vakar un šodien.
Ēdam Angelikas pievārītās saknes un lēcas. Angelika [right] vakar aizbrauca pie draudzenes – šodien no turienes prom atpakaļ uz Newjorku.
Piektdiena 22 novemb.
No Taviem vārdiem vien Silta pasaule izaugusi man Un Tev vien Kur ieiet un apstāties Atbrīvojot plecus no smagumiem It kā pielijušu svārku nometot.
Sestdiena. 23. nov.
Drūmīgi. Inese no rīta klepoja ļoti, bet nu pēcpusdienā liekas viss ok. Ilgi viņu moka tas colds. Es neeju ārā. Vakar biju – O.K.
Nevaru īsti apzināt un tā tad nevaru izteikt – kā jūtos? Kas nospiež? Pret ko jābruņojas, jāsaņem spēki? Bet tā ir, to jūtu – es saņemos it kā būtu jāaizstāvas, it kā mani vainotu par kaut ko. Par ko? Varbūt nav absolūti nekā – pat ne pārmetumu par nopelnīto. Bet tāds ilgs tukšums un klusums…
25. nov. 1991.
Gaidu kādu vienu Sagaidu citu Pulkstens sit nemiera stundas Svētku jaudās Dzird cerības balsi Vēl laika tam Vēl daudz dienu. Bet nav te neviena Tik vārdus lasu Kā vālodze rasu Un dziedu savai klusai dienai.
26. nov. 1991.
Nosūtīju ‘Tu prasi…’ Rudenājai un ‘China kartiņu’. Esmu priecīga ka to izdarīju – viņa man prasīja – kas tur aptin un atsūti, viņi visi (?) domā ka tas viss te mums no gaisa krīt – pat tā ‘aptīšana’ maksā pusdolāru un sūtīšana! Un pati grāmata! Es – iztaisīju tagad no tā visa – ziemsvētku dāvanu. Mazu japāņu ‘kartiņu iekšā’ – very nice! Lai drusku raujas – ‘kas tur liels, aptin un atsūti…’ Un man jāiet 2-3 kilometri. Labi ka šodien laiks O.K. un varēju iet ar kurpēm. Nenoguru, ar zābakiem ziemas drēbēs grūti. Būšot atkal sniegs T.V teica.
29. nov. 1991.
Vēstule (un liels sienas kalendārs) no Pamšes.
Biju satraukta. Man jāuzmanās. Radio lasīšana etc bijusi no [….]. Neticami.
Vai tā bija Molsham ieliņa Čelmsford?