1. aprīlis 1992.
Nokavējusies avīze, Laiks no 12 februāra (kad jau avīzes saņemtas no 11 – 21 martam) lasu ziņu – miris Artūrs Krūmiņš. Vissiltākais, visdzīvākais no cilvēkiem. Vēl toreiz, ja būtu uz Toronto aizbraukusi, (nelga Briedis nepalīdzēja pateikt apmešanos) es būtu viņu satikusi. Bieži domāju par to. Un domāju arī – reiz vēl kaut kur, te, kaut kad… Bet nu – izdzēsts, prom. Dzīve. Mīlestība. Tā bija jaunības, ļoti agras jaunības mīlestība – bet simts sargi stāvēja apkārt lai taisni noejam.
Grūti ir noejams ceļš caur mīlestību uz dzīves reālām dienām. Grūti – tik jauniem. Ceļš garš. Satikšanās īsa. Simts sargi apkārt. Paša sirds jauna un muļķe, zin un nezin.
Un Artūrs ir zem zemes. Arī viņš jau. Tukšs paliek, tukšāks arvien. Dzīve – reālā dzīve? Jā – vēl tās devums ir te. Ir arī man, kas nekad, sākot ar toreiz – nezināja, zināja un nezināja kā, ko darīt? Artūrs. Redzu viņu arvien tur pie skolas, ārā fotografējamies savas klases abitūrijas uzņēmumā. Vai es tur biju klāt, skatījos? Vai tikai atmiņa dzīvo no fotogrāfijas. Man liekas, es tur biju. Es jau tur visur apkārt biju. Tais saules dienās. Tais dienu dienās!

Obituary cuttings from paper:
- Dieva mierā aizgājis mūsu visu mīļotais Artūrs Krūmiņš dzimis 1906. gada 9 februārī Madonā Latvijā, miris 1992. gada 13. Janvārī, Ņūdžersijā. Sēro sieva, bērni un mazbērni ar savām ģimenēm, brālis ar ģimeni Latvijā, radi un draugi Latvijā un Amerikā.
Ir tomēr viens, kas Gaismas valsti rada,
Ir Saules stars, kas Skaidrībā mūs vada
Ir Mīlestība, kas, kad ērkšķi dzeļ
Vēl zied un zeļ, vēl zied un zeļ. K. Kundziņš.
- Pateicība. Sirsnīgi pateicos mācītājam K. Valterim, ērģelniecei M. Lauzumai, draudzes korim, dāmu komitejai, Dziesmuvaras korim, radiem un draugiem, kas piedalījās mana vīra Artūra Krūmiņa izvadīšanā. Paldies par līdzjūtību, ziediem un ziedojumiem. Saņemtās naudas veltes tiks sūtītas Latvijas bērnu aprūpei. Milda Krūmiņš.
2. apr. 1992.
Sienās un durvju kloķos atspiezdamies Es mēģinu iet, ieiet šai dienā Šai apraktā dienā tais dienās Tās sen bija jau apraktas... Dzīvas bija manī. Dzīvas paliek manī – sāp. Un vandos es pa to stundām Senas vainas atrodu – nedziedināmas Nedziedinātas – jauns viegli iet pāri visam Un dzīve zied Ar zilu vizbuļu pušķi to apklāj. Tas vārds, tas vārdu vārds pie krusta Apvilkts ar melnu! Kā Tu man varēji tā darīt? Kā es Tev varēju tā darīt?
Nosūtīju zīm. kartiņu + gr. Auziņam, grāmatu Roņiem.
3. apr. 1992.
Nosūtīju vēstules + kartiņas Birutai Birnītei un V. Stankēvičai.
Vakars un lietus sāk smidzināt. Labi! Viss izkaltis. Vakar uzlēju izdīgušai zemenei, stādam – un vāvere tūlīt to apēdusi – laikam dzert meklēdama.
Domāju ka tā bija – Birutai nosūtīju Ineses zīm. galviņu un Stankēvičai Dzidru. Bet abām laikam teicu ka Ineses – jo tās jau ir abas Ineses sejiņas – lai arī kā tur es tās zīmēju. Bet tā cēlā ar pušķi matos it kā vairāk saukta Inese. Tas – ja otrreiz sūtu tām pašām dāmām šīs kartiņas.
Aiziedams Tu paņem līdz
Manas jaunības pirmo laimi
Manu vienīgo dzīvo laimi
Kas ausa mūsos kā gaisma
Rītos kas atnāca droša
Kā dienu ziedēšana.
Man nav kur atgriezties
Kur man vairs vienai klejot.
Un tomēr es eju, eju domās tur
Meklēju atrast vēl kādu brīdi
Kādu aizmirstu smaidu
Tavu seju aizmirstā smaidā.
Sargos par daudz to modināt
Baidos ar izdomu aizēnot
Īsto, šinī Tavā vaigā
Tavas sejas dzīvo zīmi.
Baidos, bet tas ataust pats
Pāri visām mūža dienām
Un pēkšņi sašķobās sveši
– „Neprasi par daudz”...
Man jāapklust mierā.
6 (?) apr. 1992.
Nosūtīju kartiņas (Inese ģīm.) Freijiem, Zariņiem, Dzidrai.
Nosūtu ‘Ceļa akm.’ K. Gulbergam kartiņu, un vēstule (kartiņu Dz. gul) T. Krūkai.
Vēstule Inesei no Anerauda – pateicas par aizsūtītām grāmatām – labi ka viņš ir uzrakstījis kādas saņēmis (Ķ. + S vēst. I un II daļu, un ‘Mūsu kaimiņš’ – vai tas jau agrāk nebija sūtīts?) jo man nav sūtījums atzīmēts. Nemiers dzenā, un neko nevar padarīt. –
Vakar vakarā uznāca jauns sniegu putenis – vēl šodien nav nokusis, pilni koki!
Otrdiena 7. apr. 1992.
Inese saņēma savu mantojuma naudu – $9000 (1000 mazāk kā Austrāl.)
Dzidra piezvanīja – laimīga, 2 boarderi. Un galvenais – kursā ejot labi – atradusi kur izlietot savas zīmētājas spējas. Tā laba diena.
Bet skumīgi. Laikam tas, ka Artūra aiziešana tik nepārprotami rāda un skar manu likteni. Es turos, turos. Bet sirds strādā savādi. Kreisā kāja sāp pēdā – it kā no kurpes, bet arī it kā no sēdēšanas. Latv. avīzē – esot par manu vizīti Austr. domāju – tad man arī jāraksta, bet it kā par vēlu. Un negribas rakstīt. Neko negribās…
8. marts {apr.} auksts.
Vēstule no Freijas. Nosūtīju kartiņu ‘Inese guļ’ Frameiem, Mary + Gary Framiem.
Šodien pie galda sēdot, pēkšņi stipri sāka sāpēt sirds. Sen nebija tā bijis. Piecēlos iedzēru sulu ar C vitamīnu. Pārgāja. Varbūt tādēļ ka laiks ir mainījies – kļuvis apmācies, no rīta bij saule.
Freija kundze atsūtījusi izgriezumu [inserted in notebook] no veca Austr. Latvieša – Klauverta piemiņas raksts Freimanim un tanī Freimaņa foto. Ļoti dzīvi atgādina viņu. Un es skatos un skatos! Viņi aizgājuši. Bijuši tik tuvi, sasniedzami, bet bijuši kā viss, kas ir un turpinās un ir it kā mūžīgs un līdz ar to ikdienišķs. Tagad viena te, to visu gribētu dziļāk izjust, iegūt, cienīt – bet laiks iet pāri kā parasti un tik maz pasaki paldies tiem, kas devuši no sevis. Labi ka aizsūtīju grām. Ronei un Gulbergam. Un būtu jāsūta J. Sileniekam.
16. marts {apr.} Zaļā ceturtdiena.
Nosūtīju vēstuli Freija kundzei. Vakar Dzidra piezvanīja, viss OK!
Vējš, bet 20 gr. tomēr – vēss. Nekur negribās iet. Rakstīju comp. pēdējo daļu no dien. gr. – vēl nebeidzu. Zaļā ceturtdiena – bet viss ļoti nedroši zaļš, rūsgans, tikko manāms – sausums visu aptur.
Nav neviens atrakstījis – un savā ziņā labi, nav jāpūlas ar atbildēšanu, tagad sarakste sāk jau mazliet gurdināt – bija jāatbild kādiem 6 svešiem cilvēkiem, vēl kādiem pazīstamiem – tikai gandrīz no sen senām atmiņām, gandrīz vārdu tik zinot, vai redzēti kā bērni – nu tagad veci jau gandrīz…
Laiks apmācas – varbūt līs vai snigs.
Vakars, jau nolija 2 piles lietus, absolūti – ne vairāk.
Dienas iet un Es kauju laiku Kauju un kauju Un laiks vēl nāk un nāk. Nāk pavasars. „Tik neraksti par pavasari” Dilans Tomas teica Pamelai Un pats rakstīja Arī par rudeni. Pats vienmēr zina labāk. Es kauju laiku Kauju un kauju Un mīlu šo laiku. Tā laikam ir nokaušana aiz mīlestības.
23. apr. 1992. Trešd. pēc Lieldienām.
Nosūtīju Dzidrai vēstuli – ne ko sevišķu.
Eju pret pēdējiem vārtiem Tu esi jau aiz tiem. Ne man te vairs ko kavēties Ne kur steigties Viss vērties akmenī. Dzert vēl sauli? Jā to, vēl to! Esmu te, vēl te. Ne tas manā ziņā Cik ilgi Dzert vēl sauli.
Ceturtdiena.
Lietainu, viegli līst. Man būtu jāiet uz banku ar p. čeku un man netīk to darīt. Nu sāku ilgoties kaut kāds rakstītu. Līdz šim domāju – lai nav, lai nav jāatbild. Pēc Austrālijas nogurums, maza apātija pret visu. Spēlēju (jau ilgi, pēc Austrāl. apmeklēj. jo tur dabūju notis) Meheganu – un viņa mūzika ir kā koku, putnu, vēju etc. valoda, var klausīties un klausīties kādā (varētu teikt) stulbā mierā. Un gribētos zināt, kā šī mūzika ir domāta, ko viņš teicis, jutis? Pēc miera tā tomēr dod nemieru.
24. aprīlis. Piektdiena. Saule.
Stādi pacietīgi, pieticīgi ar vakardienas sīko, mazo lietu, zaļo, rieš lapas un ziedpumpurus – ceriņi to redzami jau dara. Laiks vēss un sauss, vēl arvien – sauss.
Zirgi jābaro ar auzām ‘lai spīd’ – es ievārīju auzu pārslu putru.
Nemiers urda – ‘pēc kaut kā nezināma’? lai kā noslēpjas mierā un pieticībā, (ņemot paraugu no stādiem) – nemiers no iekšzemes kā vulkānā, dziļi rosās, kāpt augšā, ārā, nezin ko un kā?…
Vēstule no Rudenājas – viņa kā nu jau arvien, mani nokaitina, paiet labs laiks līdz nomierinos. Jāsaprot cilvēks kas sēd viens… Bet ko es tur varu līdzēt, es nevaru visam līdzi runāt un nav arī pretī jārunā. Viņa arvien izrunājas tā – sakot saudzīgi – neaptēsti. Nav jāielaižas sarunās, jāaizsūta tikai kāda kartīte. Jāsaprot, jāsaudzē. Viņa jau laikam nekur aktīvi nedarbojas, tādēļ, domas maļas un maļas, vēlās kaut ko sadomātu izvest izvelkot to no otra.
Neviens cits nav atrakstījis. Nezin kur Leitītis palicis?
25 apr. 1992. Sestdiena.
Jim’a mājā ienāk citi iemītnieki. Dzīve aug visur kā koraļļu klints – cits tālāk uz cita. Tāpat tas bija jūtams Austrālijā – visur citi.
„Laiks ir visu pārmainījis, šodien viss ir citādi jau”… Skalbe, Skalbīte, labās rindas, labie vārdi.
Vai man rakstīt Rudenājai nopietnu vēstuli, vēl reiz? Vai labāk izvairīties varbūt atkal jaunu nepatikšanu – tomēr tās jāsauc par nepatikšanām kas izlasāmas viņas vēstulēs – tas ir – ko es izlasu: nesmalkjūtību, nedzirdēšanu ko otrs saka, bet prasības dzirdēt un klausīt ko viņa saka. Varbūt būtu vēl jāsaka par tiem maniem darbiem, kas Latvijā varētu būt, un ko būtu vērts meklēt, ja viņa tādu izstādi grib.
Viņas vārdos var izlasīt – ka caur Pelšes labvēlību viņa dabūjusi lasīt Ķ + S. vēstules.
27. apr. Pirmdiena.
Viss izskatās zaļāks (eņģelīši iekrāsojuši, pa nakti).
Otrdiena 28. apr.
Dzīve kaklā ieķērusies. Spiež. Velk. Žņaudz. Dzen skriešus iešus. Bet darbs bēg, nenāk tuvu. Ko viss līdz? Jauns cilvēks nokalst kā puķe. Cits nāk vietā, iesēžas bez bēdu Pamestā mājā, Bez bēdu. Tava reize glūn aiz stūra.

