1. maijs 1992!
Inese nosūtīja Ļaudonas pagasta valdei (priekšsēdētājai Dz. Birnei) visas kopijas no Ķikuru mantošanas papīriem, arī vēl no manas pases. Es nosūtīju Ķ.+ S. vēst. I un II grām. Birnei.
Izstaigājos saulē, bet nejutos viegli. Laistu puķu grēdu. Vāvere rakājas.
Acs atkal iekaisusi – nevaru īsti lasīt – tas ir, sargājos pārāk lasīt – bet ko citu darīsi? –
Kokiem tik maigi zaļas lapas, varētu salātos apēst, domāju. Tad atcerējos – kāpuri jau ēd. Mēs visi cits citu ēdam, no sīkākā līdz lielākajam un visu dienu citcita ēšanas ķēde. No tās mēs nevaram izbēgt.
Cik daudzi jau viņi aizgājuši Mani tuvie. Kā varu es tik ļoti te būt. Koks šūpo zarus es skatos un skatos It kā tie šūpotos manā sirdī Manā visdziļāk slēptā dzīvībā It kā mēs dzīvotu vienu dzīvi Mūsu dzīvība viena tā pati. Ak, to sakot atsalstu Mēs tik šķirti tomēr. Koks klausās, beidz šūpoties?
Piektdiena 4. maijs 1992.
Vēstule no Dzidras + daudz fotogr. Vēstule no T. Krūkas. Vēstule no Janas Tesarovas – no Čekoslovākijas – literāte, dabūjusi manu adresi no K. Streipa, lasījusi manu ‘Viesnīciņu Lalaila ielā’, paticis, lūdz ja varētu aizsūtīt kādu m. grām. Tesarovai nosūtīju Kaimiņu un Tu prasi citu daudz vairs nav….
Otrdiena 5 maijs. Silts. Silts.
Vēstule no Ata ar foto no ģimenes.
Šai stundu aiziešanā Ir laime tāda Kas novalda uz vietas Domu zirgus Apstādina Un Tu velti gribi izprast akmeni. Ir tikai dzīva diena Lai arī aizslēgta.
6. maijā 1992.
Nosūtīju vēstuli Rudenājai + In. guļ kart.
Inese atveda daudz ceriņus – salauzusi kādā ‘tukšā lotā’ visa māja smaržo kā vasarsvētkos.
7. maijs. Pēkšņi vēss – un 2 mazas sīkas pilītes lietus.
Montreālas apkārtrakstā – Ziņotājā – Mazutis šķendējas par jauno brīvo Latviju – valdība ‘tizla’ – viss nelāga. Mazliet izklausās pēc tāda pintiķa politiķa.
Ierakstu kompūtorā, tas ir rakstu tieši kompj. stāstu – Parkā. Nevaru nojaust, kā uzrakstu. Bet tas nu būtu tāds ‘vilcienā lasāms’ stāstiņš, kā to Pamše saka.
8. maijs 1992.
Nosūtīju J. Tesarovai Tiltu un Artavu. Lai lasa. Citi jau arī sūtīs, lai esmu pietiekami ‘reprezentēta’!
Iestādīju ‘wallflowers’ ko kaimiņš iedeva, un vienu kušķi neaizmirstuļu. Iesēju gar sienu – saules puķes, pie sētas – kāpējpupas (atlikušās no pag. g.) un zemos puķu zirnīšus. Nu – kaķis dara savu – rok un mēslo, vāvere – rok un ēd, noēd ko tik redz. Bet – lai, saimniekosim visi!
11. maijs 1992.
Sniegs sniga kādu stundu. Protams tad – pazuda. Pārstādīju 2 ‘bērnīgos’ spider stādus lielākos podos. Ceru ka augs.
Vēstule no Freijas, atradusi ‘Kara atraitne’, stāsts par kuru Sarmas vēstule teica – tas mans labākais stāsts. Negribās šodien lasīt cauri. Atsūtītās 2 Silkalna kritikas izlasīju – tad dūša apšķebināta – var viņš plēsties par tām garumzīmēm! Kaut nu reiz būtu pamēģinājis rakstīt kompjūtorā – bet ja neraksta visu grāmatu – tad neuzzinās cik daudz kļūdu taisa. Un manā Madonas stāstījumā arī atradis nelabus teikumus. Es pati brīnos – vai es tā uzrakstīju? Ne īsti teikuma nelabuma dēļ – bet vai es par to tā rakstīju, par Tēva nošaušanu ‘no lieliniekiem’. Gandrīz jāsalīdzina mans raksts kompūtorā ar Madonas grāmatas rakstu. Bet man tās grāmatas nav. Un ko – tas līdzētu, ja tur kas citādi ierakstīts. Citā teikumā Silkalns saka – man un Šķēlei stils labs, kā jauno rakstniecēm….
Jau arī tur viņam jāpiezīmē man kaut kas nelabs? Ko viņš ēdas manī? Sakreņķējos lasot, piesēdos atkal pie scrabble – un mans pretinieks uztaisīja – 400! Vinnēja reiz visus 7 burtus izlikt, tad vēl šo to extra lielu. Es arī turklāt 300 uztaisīju – ļoti varena spēle!
Rakstu Atim vēstuli un prāts skumīgs par Latvijas braukšanu, par zemes atgūšanu. Kas vēl tur jādara? Atis šķiet, ļoti labs cilvēks – tāds pats kā viņa tēvs – Kārlis Bleiva!
Kā dzīve tur var zaļot, būt dzīva, laimes pilna, īsta dzīve – bez manis, bez tiem kas bija ar mani tur? Kā varu es būt un būt? – Nē, par to man nav ne šaubu ne brīnumu – ka es varu būt un būt. Mazliet, jā, diezgan daudz, ļoti daudz šaubu un brīnumu – ka es esmu kļuvusi – veca vecene! Un vēl redzot to (foto ar Tāli) es tam neticu un domāju ko citu…
12. maijs, 1992.
Vēstule no K. Zvejnieka – mana grāmata ir ‘salikšanā’ un koriģēšanā – varēs iznākt vasaras otrā pusē! Neticami kā tas nu iet ‘kā pa sliedēm’. Prasa pēc virsraksta. Kā to saukt – nezinu, nezinu!
Es patiesi liktu:
Sīki mazi žagariņi, paši pūta paši dega!
Iznāk par garu? Divās rindās O.K.
Sīki mazi žagariņi
Paši pūta, paši dega.
13. maijs. Naktī vēss līdz 0. Saule atkal.
Briesmīgā mēslu kaste – Kalgarijas dienas avīze! Grūt tiek to lasot. Vai tāda ir pasaule tagad? Laikam ir. Naži, duršana, šaušana jau no skolas laika. Tirgus un meli. Varbūt tomēr – šī nejēdzība ir tikai – avīzes, mūsu preses (svētās, labās ierīces) seja! Savelk visu nelabo kopā, pļekš un izpušķo, atkārto un muld un muld. –
Nosūtīju vēstuli Atim + Es un Talis un grupa pie Zariņiem.
Vēstule gara laba no Dzidras.
16. maijs 1992.
Vakar vēstule no Pamšes + foto no viņa un (laikam) Māras Zemdegas. Pamše nosvinējis 75.g. jub. Izskatās – agrāk ‘pazītais Bonvivāns’. Vēstulē viss labs par mani Madonā etc. Un manu ‘Suni’ atkārto radiofonā. Būšot iespēlēts Ineses ‘teipā’. Labi. Pamše kaut ko vēl ‘piedzejo’ par kaķi un vientulību. Viņi ar Māru lasa dūšīgi mūsu Ķ. + S. vēstules. Dace ir ‘teikusi runu’ par mani Madonas muzejā un tā arī būs iespēlēta priekš mums. OK!!
Pirmd. 18. maijs.
Nosūtīju vēstuli – K. Zvejniekam un karti – Freijiem, sveicot ar mazbērnu un pateicoties par avīžu rakstiem.
Otrdiena 19. maijs 1992.
Nosūtīju ‘Kara atraitni’ un ‘Kā zāle’ tas – ir stāstu par kaimiņu ar aids – Rumbergai ‘Trejiem vārtiem’. Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Vēstules no Rudenājas un Daces.
Iestādīju 2 zariņus (vienā podiņā) no ‘aivijas’ kam bija rudenī izaudzētas no ziemsvētku ziedētājas puķes.
Nemiers.
20. maijs. Vēss un līņā!
Soļo uz priekšu un ceri – būs labi!
Cik ilgi ļauj soļot, cik ilgi cerēt
Gaudot un gausties neder
Labā dzīvē, labā kaktā ielikts
Nekūpini nelabu smaku
Soļo tālāk un ceri – būs labi, ir labi.
Ir labi. Labāk kā cerēts, kā pelnīts.
––––––
Lūk, Tev šinīs lapās aizgājušo sejas, tie
Vairs neatnāks. Labo dodi tiem, kas
Te. Pirms tie aizgājuši pirms tu
Aizej. Smaga debess jau no tā.
Dzidrai jau 21 – dzimš. d.
Te vēss un līst sniegs un kūst.
Domas klīst tālu, ļoti tālu apkārt pasaulei. Turp un atpakaļ, meklē mājas. Māju nav. Nav tur, nav te, nav tur, kur bija.
Dzīve izžūst kā lietus peļķe bet kaut kas aug apkārt. Tu ej un nevari tur ieiet, Tu stāvi, nezini kustēties.
Atmiņas izblāzmo te vienu te otru pasaules stūri – Tu gribētu tur iet, bet tā tur vairs nav ko Tu redzi tur uzblāzmojam. Tas bija. Jā, bija, vairāk kā tu tad redzēji. Bet Tu nevarēji redzēt vairāk, tad Tu būtu jau kur tagad, kur nekā nekur vairs nav – no mājām, ko Tu meklē. Tas bij tik sen.
Tas sen – dzīvo tik tuvs Tevī, tik tuvs kā nesen, kā šodien. Tu ieej tur un Tev jānāk atpakaļ.
21. maijs 1992.
Pateicības vēstule no Gulberga par grāmatu ‘Ceļa akmeņu raksts’ – un kartiņa – zilie kalni ar 3 klintīm kas skatās un sauc…
Trīs klintis – (trīs māsas?) No ziliem kalniem no zaļa tāluma sauc No dienām zudušām ar zilu dārdēšanu No kalna uz kalnu ar sauli un Ūdeņu straumēm no turienes sauc. Nevar aizsaukt vairs Nevaru aiziet aizslēgtos senos krastos Pilnam neizietos, īsos brīžos Caur dzīves miglu skatītos kā redzot Kā neredzot, mīlot un nezinot ko? Ak, gar manu logu mirušie staigā Vai mani tie sauc ārā no šīs ielas Uz ziliem kalniem ar klintīm ar Ūdeņiem ar vējiem sauc? Puķu sēklas mazos podos sēju Pie durvīm ko nolikt kur putni Pāri un projām sauc Es teikt tikai Trīs klintis no ziliem kalniem mani sauc Guļ zili kalni kārtām Zili mūžības arumi Neizieti mani sauc. Gar logu te mirušie staigā Un mani sauc ārā No šīs ielas ārā sauc.
24. maijs 1992.
Svētdiena. Bijām ar Ilja ģimeni sēņot – murķeles. Beidzot es arī uzgāju sēņu vietu un salasīju savas 10 (vai tā) labas murķeles. Acis noreiba visu rītu meklējot un neatrodot – tad pēcpusdienā dabūju to prieku izbaudīt – ka sēnes ir, nāk, rādās, atrodas. Bija skaista diena – ne karsts ne auksts un piemācies tad pussaulains, bez vēja – lodā pa mežu, lēni, apdomīgi un skaties, skaties. Laba diena – laba atpūta, bez nepatīkama nekā, mierīga. Izsilu visa cauri siltumā, saulē, gaisā, meža vēsmās, kalnu gaišā dzidrumā.
.
.
25. maijs. 1992.
Gars klejo sausos kalnos
Kur neatsaucas pat atbalss
Bet laiks iet vasarā
Kā citkārt.
Un Tu darbojies
Kā citkārt gaidot ka
Viss raisīsies kā citkārt.
Kaut kur ir jābūt atslēgai
Kas atvērtu durvis
Uz to kas aizveras.
Varbūt tā citā pusē
Vidē citā
Jo kā gan ilgās dienas darbs
Var pazust tukšumā?
Vēstule un foto – no Roņiem!
27. maijā 1992.
Beidzot silts un pēc lietus vasara.
Nosūtīju garu vēstuli Pamšem runāju laikam vai tikai par sevi…
Sagatavoju sūtīšanai Dacei – Madonas laikrakstam – ‘Par pīlēnu’ un ‘Vasara’ (Er. Adamsona piemiņai)
No lapas –
Eju pret mūžības vārtiem Tu esi jau aiz tiem – Ne man vairs ko kavēties Ne steigties Viss vērties akmenī. Dzert vēl sauli? Jā to, vēl to. Ne tas manā ziņa cik ilgi Dzert vēl sauli. –––––––– Nu šai dienā līst Vasaras lietus līst Šai dienā debess silst Vasaras saule silst Kā senāk, vasarā Kā tais vasarās. Vai nākas novīst Godīgi vīst šai dienā? Citi vīta arī tur Ziedētāju neredzēti vīta Viss ziedēja un vīta Tais vasaras dienās. Bet Tu ziedēji tikai ziedēji Un viss ziedēja Tur tais vasarās, dienās. Vīta bērzu meijas Vīta rīta pļāvums – siens Viss ziedēja, viss vīta Tavai ziedēšanai Tais dienās.
Dilans Tomas esot sarakstījis simtiem dzejoļu kas paliek un sarakstījis simtiem dzejoļu kas – nepaliek.
„It kā saulē lietus lijis Vakar bij un šodien nav...”
{Es mīlu mežu. Jau kā bērns klīdu mežā,
****} [published in Būs skaista diena as Mežs]
28. maijs. Silts.
Nosūtīju Birutai B. 3 kopijas no grāmatām – Kaimiņš, Uz tilta, Aiviekste. Visu rītu ķēpājos ar iesaiņošanu – noplēsu vecās zīmes, salāpīju ‘maisu’ – maksā $14 – velns parāvis – Nosūtīju vēstuli Dacei + ‘Par pīlēm’ un ‘Gājiens caur mežu’ ar nosaukumu ‘Vasara’ – par Eriku Ādamsonu, kas nav nekur minēts. Ieliku čeku bankā – viss padarīts – pacēlu 1 centu no ielas, sāku pārstādīt Āfr. vijolītes – viena beigta. Otru stādīšu vēlāk. Daudz noņemšanās ar grām. sūtīšanu.
Debess neatbild Zemes ceļi mēmi Ziediem piepildās Gaida lai Tu ņemi Nejautājot tos. Bet Tu nereibsti vairs tā. Slepus jājautā Vienmēr jaunībā neatbildētais.
{…meži šūpoties… [continued]
*****}
Neveicas runāt. Varbūt kādreiz citā brīdī. Godīgi darīts darāmais šai dienā, lai arī tas melnais ikdienas darbs ne radošais. Bet jādara arī tas. Un tas paņem dienu.
Un nu ir vasara – jau otru dienu (lai gan tikai maijs) debess ļauj mazliet izšķērdības, bij lietus, un siltums un zari visapkārt šūpojas zaļodami, līgodami – viss aug, briest, stiepjas. Zari šalc aiz logiem. Man ausis šalc visu laiku, tagad tas vienojas, sakūst un ir dzīvīga labsajūta. Ak, mūžīgās pavasara jūtas. „Tik neraksti par pavasari!” Nē, Dylan, nē. Tu ari nerakstīji, tu nesauci to vārdā, tik rakstīji par visām tām dzīvības sulām un slēptām saulēm. Man vajadzēja mīlīgāku vēstuli rakstīt Pamšem. Bet neuzrakstīju. Uzrakstīju – draudzīgu vēstuli.
29. maijs. Lietus.
Sirds, vai kas tā par citu asu sāpi. Īsu brīdi tikai – ziņoja kādu nebūšanu – izrādās tikai lietus, labs vasaras lietus, gan vēsāks kā vakar saule.
Pārstādīju Alpu vijolīti – sen to vajadzēja – tā jau ar ziedpumpuriem – nokrita podu ņemot no aivijas apvijuma – un stāds ārā – tikai tad sadalot redzu pumpurus. Varbūt dzīvos. Liekas visi pārstādījumi izdevušies – par mazo kaktusu vēl nevar zināt, bet ceru O.K. Pasts nenāk. Labi ka vakar aizgāju nosūtīt ko gribēju – šodien viss mitrs, nevarētu iet. Absolūti – nevaru domāt kaut ko uzrakstīt. Te par mežu sāku runāt. Varbūt tas jāizstrādā.
Tā kā sirds nikni iedūra – tad ir jāpadodas, jāiet lēnām. Gribētu Dzidrai piezvanīt, bet jātaupa.
Austrālijā es tomēr biju – ‘izvārgusi’. Tālais ceļš, laika pārmaiņa vēl trakā jūrā ieskriešana – viss nokausējis. Viena un viena es esmu apskrējusi šo pasauli – cik lidojumu bijis turp, atpakaļ, apkārt. Un brauktu tūlīt atkal ja nauda tā būtu. Uz Latviju it kā mazāk sāk kārot braukt. Uz tukšo zemes stūri. Pa mežiem sēņot gribētu un ogot – bet vai tur ir vēl tie – viesmīlīgie meži? Kaut pa tiem vēl paklejotu, ja tie nebūtu pārāk pārvērsti.
Lēnām ejot dienas aiziet tik ātri. Pirmdiena un atkal Jauna nedēļa sākas Nav vecā vēl nodzīvota. Ķert satvert gribētu Bet vēju tver Kas aizslīd pāri. Laiks šūpojas bez jēgas Prāts stājas Tik izbrīns neatstāj Izbrīns....
31. maijs. Svētdiena.
Viņa kustības bija vieglas un balss pilnskanīga – ļoti viss mainījies? Bet nostāšanās tur – tas nevarēja būt gadījiens. Kā es nekā neredzu, kad es tur staigāju. Šī uzmanība (?) dara labu. Dod dzīvību. Es apraktais.
Kārtu kārtām ar atsacīšanos Apkrāvies, noslogojies Un ja nu soli vēl spertu Ietu ārā no sprostiem. Ziņas ir īsas un ātras Kas tās sūtīt un lasīt prot Būs jau atšifrējis Pēkšņo maiņu – Jeb vai tā jau tā zem sūnām Dega dūmojot – un īsi Uzliesmoja.



