Jūnijs 1992 (Ķikure/Kikure)

1. jūnijs 1992. Pirmd.

Nosūtīju Tesarovai ‘Aivieksti’ – kopiju un ‘Ceļa akm.raksts’.
Silts un ‘sutīgs’ – aizgāju vēl arī uz parku (pēc pienenēm…) tā tad – stipra. Tikai slinka – kā aizmūrēta galva…
Gribētu kaut kur izbraukt, būt prom citur kādu laiku bet kur? Te Kalgarijā nav bijis ne mazākās dzīves iedvesmas. Jāpateicas tam, tam ‘indiānim’ kas mani ievērojis – bet nekas tur dzejisks radies.
Tikai vecais materiāls lietā likts, grāmatas taisītas, atzinība gūta. Bet – no jauna, kas no jauna nācis? Nekas. Ciet pats savu slinkumu un nevarību un pārvari, mazliet to pārvari!
Varbūt – kaut tā Krūka atbrauktu, varbūt kaut kaut kur pabrauktu. Bet ko – kalnos rāpties man nebūtu prieks.

Mans skats no acīm
Mazliet nekautri ziņkārīgām
Caur Tavu aizpogāto
Drēbju kārtām
Apdedzinājis Tevi.
Tu gruzdi un dūmo nu ilgi
Es salstu vienaldzībā
Bet mazliet sildos viņos
Tavas gruzdēšanas dūmos.
Ak, es neliekos ne zinis
Bet vienā dienā
Tādā pat kā citas
Tu es pietuvojies uz mirkli
Un balss Tava tuvu nodun
Kā dobjais zvans.
Un apcērtas mani soļi
Skats meklē Tevis
Rauj vaļā drēbju kārtas
Sapogātās.
Caur tām ir liesmas
Izšāvušās un melnās
Oglēs sadegot es
Degot pārogļojoties es eju.

Ceturtd. 4 jūn. 1992.

Piecēlos ar ‘sirds vājumu’ vai ar – sirds nemieru. Biju galīgi nevarīga. Tomēr visu kā nākas – dušu, tad brokastis, avīzi – un viss atkal ir puslīdz normāli.
Vakar lielais prieks par Freijas atsūtītajiem, sameklētajiem stāstiem, tad bailes no gastric flū – kas Inesei (un Nelsonam) – neko laba ēšana – nemierīga gulēšana – viss nepareizi un varbūt tikai no gaidāmā darba ar stāstiem, no ‘cīņas’ uztraukuma!
Tagad, pēc brokastīm, izspēlēju cauri Šopēna Fantasia – impromptu – ar noturētu kopā ritmu kreisās 3 oļiem un labās 4 oļiem vai kas nu tie ir! –
Un uzlaboju arī garīgo! Tā tad jāiet augšā pie kompūtora un jāraksta tur iekšā vecie (labie?) stāsti. Savādi tos lasīt – jau gandrīz kā sveša rakstītus!

Piektdiena 5 jūn.

Piecēlos ļoti vesela, labi gulējusi – un pretēji kā vakar – dienu nevarēju labi iesākt no kāda vājuma (nemiera?). Beidzot – OK. Izgāju parasto gājienu caur parku. Pārrakstīju ‘Viņi’.

Svētdiena 7. jūnijs 1992.

Lilac festival – biju dažas minūtes uz 4. ielas. Noklausījos – leijerkastes spēlē – bērni grieza sajūsmā. Un tad pienāca skotu orķestris – visi skaistos kostīmos pipes pāri pleciem, un kāpēc tas tā, to es nezinu – šīs skotu pipes – mūsu dūdas? mani aizkustināja līdz asarām. Bet tikko viņi sāka spēlēt – pirmās lietuslāses sāka krist – melns mākons nāca virsū – bet tauta vieglās drēbēs, nebēg. Es paklausījos un nācu tomēr mājās. Mazliet uzlija un – atkal saule. Satraukts gars jau no vakardienas, kādēļ?

Pārrakstīju visus 4 stāstus un pēdējais – Notikums naktī – tomēr laikam mazliet satrauca – jeb visi 4 kopā – tagad jāpabeidz iesāktie un visi jānodrukā un jāsūta Vecgrāvim. Lai jau ir redzams – manuskripts. Ja tur neiznāk, taisīsim mājās. Bet nav steiga – redzēs kā ies tai LARAS izdotai manai grāmatai. Nemiers. Bet nekas nerodas.

Pirmd. 8 jūnijs ļoti silts.

Inese šovakar būs prom uz Barbaru. Vakar iestādīju dažas kliņģerītes no dārza malas dobes. Kaisīju arī kaijen piparus kā Downa teica (kaķim) bet stūrītī kur sauss – kaķis bija bijis – apracis stādiņu. Ko ar kaķiem. Kā tur ir ir. Vakar es nelabi uzvedos par cieto ribas gaļu. Inese tiešām dara visu priekš manis to labāko, atceras nopirkt ko gribu – tikai tā cietā saldētā gaļa mani dažreiz uztrauc.
Nosūtīju vēstuli T. Krūkai, lai brauc ciemos ja grib kalnus redzēt. Ja atbrauks – būs jāuzņemas šur tur kustēt līdz – uz Banffu etc.
Nopirku kafijas pupiņas. ‘Izhūverēju’ ļoti properly savu istabu – bet nelabā smaka tikai mazliet mazāka. Jā, tomēr. Citu neko nepaveicu – owful!

Vakars. Nolaistīju puķu grēdu. Kaisīju arī kaijena piparus. Kaķis patreiz gribēja iet puķēs, kad atvēru durvi. Otrs kaimiņš nāca pa celiņu – tur laistīja savu daļu – varbūt redzēja manu skatu pret kaķi, es uz viņu sastingušu smaidu raidīju, bet viņš neatsaucās. OK. Vēlāk abi ar dāmu glaudīja kaķi. Kaķis redzēdams ka nolaistu puķes – aizgāja pāri ceļam. Vēlāk sēdēja savas istabas priekšā. Tas viss tā būtu ļoti pareizi. Kaķa kaimiņš teica helo no savas ‘balkonie’ – es laimīgi atsaucos jo jutu viņu simpātisku. Bet vai viņš redzēja ka es ne tikai laistu bet arī kaisu kaut ko, kas varētu arī nelikties kā puķu ‘barība’.
Jūtos ok – naktī un no rīta sirds bija nekārtīga, nevarēju arī uz kreisās puses gulēt – Tas no tās ‘gaļas apspriedes’. Inese aizbrauca uz Barbaru ar Nelsonu. Laikam jāpieņem, ka viņi ir ‘pāris’. Bet kā? Tā! Kārtīgi izhūverēju savu istabu – un gaiss ir mazliet labāks.

Saraujos sevī kā siltā mājā
Kad labsajūtu dala sirds
Kā vieglu viļņu vizmu
Un šūpo miers
Un domām aizliegts domāt
Lai brīdi miers.

10. jūn. 1992.

Atkal pāri zaļiem kalniem zaļām lapām
Maigi vējš šūpo ziedus liegi līgojot
Atkal sievu, vīru balsis ceļas vijas
Dziesmu dziedot, līgojot
Svešā malā dienā, ikdiena
Nezin, nesaka nekā
Ja Tev dzīvs vēl sapnis kāds par bijušo
Noglabā to kabatā kur nestāv nauda nieks
Tas Tev jācilā ik brīdi soļa dienā izejot
Nerunā par to, nerādies par muļķi vientiesi
Līgo dienā šai kā citā ikdienā
Noturies vēl kādu brīdi varbūt tad
Varbūt reiz, vai kad, pāri kalniem dosies – ielīgosies.

––––––––

„Ko gan šī diena manim nesīs” – ik rītu senais
Tenors manim dzied
Un vieglāk dienā doties
Lai ko ar viņa nesīs. –

Pabeidzu kompūtorā – Policists caur parku. Īsi – tā varbūt labāk cik tur tā laba – kā ziņojums.
Laiks silts. Nekur negribās iet. Pamazgāju grīdas tepiķi – ar slapju, ziepjainu mopi. – Izgludināju melnraibo blūzi. Pastā – nekā. Bet – savā ziņā man patīk šis miers no vēstuļu atbildēšanas. Vakar Dzidra piezvanīja, mazliet saaukstējusies jeb no strain – aizsmakums. Drīz – sāksies 2 ned. holideja. Bet boarders jāmeklē. Vienmēr kāds grūtums vidū.
…Un podos uz palodzēm puķes klusi aug.

Ceturtdiena! Jau! 11. jūn.

Iestādīju vēl 2 podos spiderplantu. Kalgarijas latvieši aicina uz Jāņiem. Būšot daudz Latvijas latviešu. A? Ko? Viņi teiks. Tik naudu un svētkus! Būtu pasūtījuši kādu grāmatu.

Lietus Tevi pamodinājis
Kad saule bij aizmidzinājusi
Pārāk sildot gurdinājusi
Un zaļuma skats grimst
Vasaras jūrā
Ziedus nemeklējot, jo līst
Līst vasaras gari lieti.

––––––––––

Nav krasta, es nevaru izkāpt
Garos gados ir krājusies arī tumsa
Neredzētais, neizdarītais
Pie soļiem lipis dienas piesārņojis
Un atkal nomēzīts, noskrāpēts
Bet krasta nav beidzot neviena
Mēs nevaram izkāpt
Kad beidzot ir atnākusi šī diena.

Mēs lēnām braucām ar saviem 3 vezumiem pa svešu, sausu ceļu. Varbūt – tas bija lielceļš, bijām jau kilometrus 15 no mājām, vēl tikai kilometri 5 līdz šīs pirmās dienas mērķim, kādai lielai saimniecībai, laikam Ērgļu pagastā, laikam lielceļa malā. Diena bija jau vakara pusē piemākusies. Mums pretī pāri uzkalnam ar svešo mežu pacēlās trīsstūrī koncentrētas apaļas gaismas bumbas dažādās krāsās.
„Eglīte” – vīrs teica, „tas kāda kara mērķa apgaismošanai, varbūt uzlidojumam, vai ienaidniekam lejā.”

Apturējām zirgus un brīdi pavērojām. Baigi? Jā. Baigi. Pretīgi. Un tomēr vēl nesatumsušajā vakara gaisā gaismas šūpojās, spulgoja neredzēti.
„Cik skaistas” māte izteica, raugoties aizdomājusies, vai – neko nedomājot, tikai skatoties aizmirstot, neredzot gaismu ļaundabīgo kara kalpību, redzot tikai brīdi maigo krāsu virmošanu, ilumināciju kā svētkos.
Jutu pateicību mātei par viņas bezdomu, mierīgo daiļuma redzēšanu. Mani skāra un palika prātā šis neloģiskums, kur kaut kas dzīvs cilvēkā sedza briesmas tā liktenī. Palikt dzīvam dvēselē.

Māja liekas bija liela. Liela saimniecība. Pārgulējām lielā šķūnī. Bija tur jau arī citi bēgļi. Šķūnis bija prom no dzīvojamās mājas. Mūsu zirgi izjūgti, iesieti tuvējā āboliņu atālā, vezumi mazliet atkrauti. Kāds jērs kādu laiku steberēja apkārt, tad apgūlās un nosprāga. Bija saulains, karsts, dienas vidus.

Vecā māte sēdēja pie šķūņa sienas kopā ar bērniem, kas nesa viņai klāt visādas svešās vides lietiņas — koka gabaliņus, akmentiņus. Turpat dažus soļus tālāk gulēja beigtais jērs un piepūtās apaļāks, balts saulē. Nevienam nebija laika tam noraut ādu, dalīt to gaļā.
Tas viss arī vairs nebūtu nekur liekams. Visas agrākās vērtības zaudēja savu vērtīgumu, it kā mēs būtu kļuvuši bagāti. Mums vairs nevajadzēja.

Trešdiena, 17. jūnijs 1992.

Vēstule no Dzidras. Cīnās ar boarderiem, ar kursu, ar dietēšanu. Šī laika sieviešu mūžīgā cīņa, bez jēgas, kas atņem dzīves prieku, normālu dzīves izjūtu – mūžam ciet – par neko. Neko ar to galu galā neiegūst – zaudē pašpaļāvību, vitalitāti, beidzot tā arī – personality, īpatnību, mūžīga muļķīga vēlēšanās būtu stereotipam. Galvenais – zaudē vitalitāti, zināms ir tie kas ir tuvāk prasītiem ķermeņa izmēriem un tie – tad kā nekā uzvar apstākļus, bet tie mazliet tālāk savādāki, resnāki, mazāki – cīnās bez atalgojuma, bez uzvaras.

Es izcepu rudzu maizi – ir kā pumpernikel. Miltiem pārāk liela ‘pelavu’ garša, vai apmēram tā. Varbūt nākošreiz ieraudzēšu vairāk ‘skābuma’, jāliek arī vairāk klāt baltie milti pie ‘tādiem rudziem’. Tomēr labi darboties ar veco rudzu maizi!
„un puķes uz palodzēm klusām aug…”

Es jūtu domu ritmus šūpojamies
Bet vārdu nav
Tie negrib atklāt dienu drūmi
Tie klusē spītējot.
Kam? Ne liktenim, ar ne ļaudīm
Par spītu sev
Tie klusē neatklājot
Savu nespēku un savu laimes kāri.
Stundas zaudētās
Bet domu ritmi nestāj
To šūpas plūst kā tumšas straumes.
Ak beidzot jālūdz būtu
Vārdu atvēršanās, lai lītu
Runāšanas lietus
Šai tukšā sausumā.

18. jūnijs. Tūlīt būs Jāņi.

Latvieši neraksta. Vai Pamše ņēmis ļaunā ka rakstīju – man nekur vairs nav māju – ne te, ne Austrālijā ne Latvijā. Tas tomēr bij teikts ar to rūgtumu, ka tur visas ēkas nozudušas – kā? Nu – varbūt noplūdušas? Ūdens cēlies, jo aizdambējumi. Vai to kāds man nevarētu pateikt?
Jā, gaidu, jau sāku ļoti gaidīt tās ziņas, vēstules, visu – un piekūstu arī domāt un zinu – nav tur māju… Lai arī, šie cilvēki, kam rakstu un kas raksta – dara tik daudz mana labā. Uz viņiem es nedrīkstu izgāzt savu rūgtumu. Tas – jānorij, jānorij. Un īsti nevar norīt – meklējas pēc kāda, kam dusmās uzgāzt!
Ja nebūtu Ineses un Dzidras, kam gribētu tur kādu mazumiņu labuma sameklēt – es kliegtu – nevajaga, man nevajaga, ganiet savus lopus, plānojiet ko darīt ar manu tēva mežu.

Un es gribu
Lai viss man tiktu dots
Klātpienests sagatavots
Viss norādīts, samaksāts
Un iededzināts –
Jaunu jūtu ugunskurs
No Tavas tālās rokas
No kvēles slepenās
Vēl atkal uzliesmojot! 

Izgāju staigāt, varbūt kādu sēni atrast – dabūju skaistās dzeltenās maija rozītes stādu – laipns strādnieks tur strādāja, mājas kundze iznāca – viņa ungāriete – un nogrieza zariņu, un strādnieks izraka stādiņu. Ir ļoti silts laiks, ieliku ūdenī – nezinu kur Inese gribēs stādīt…

19. jūnijs. Piekt.

Runā par kaut ko mierīgu:
Mežu vai ūdeni,
Ieliec zemē kādu sīkzariņu
Vai sēklu.
Uz palodām podos klusu aug puķes.
Kokiem lapas dreb visu garu vasaru.
Lai dreb sirds no brīža uz brīdi
Brīdis īss iegrimst mūžībā.
Kā Tu izbridīsi?

20. jūn.

Iemetu vēstuli Dzidrai.

Kad zeme ik uz soļa skatījās
Tevī ar spožām ziedu
Acīm, bet Tu skrēji,
Laistīji tikai tās lepnās, pirktās
Stādītās lefkojas, asteres, vēl nezin
Kādas cinnijas. Nu dažreiz, tu
Noliecies pie zemes tuvu, grāvī bridi
Meklēji sīkās neaizmirstules
Debess zilās acis no dūņām ārā glābi...
Ne glābi – tās vīta Tavās rokās.
Ziedu pļavas, ziedu zeme
Ziedu dienas pāri ietas.
Un eju, kā mākons iet,
Kā straumes iet, kā visi
Kopā mēs ejam, dun iela
No soļiem, dreb gaiss no
Ātrās elpas karstas skrējēju krūtīs.

21. jūnijs 1992. Ļoti silts.

Izgāju atrast kādu sēni – te viņas labās īstās pa vienai aug. Vakar dažas atradu nejauši, nākot no vēstules nosūtīšanas, šorīt apgāju ‘gabalu’ – vienu sīku atradu tepat kaimiņu daļā.
Un ejot un skatoties, zaļajos gludajos zālājos – tīros no katra cita stāda – tikai zāle, gluda kā tepiķis mājas iekšienē un es domāju, kā jau daudzreiz – vai šie zālāji nevarētu būt mazas pļavas pilnas ziedēšanas, kā mūsu Latvijas pļavas un citas pļavas pasaulē? Ir tik daudz sīku ziedu stādu, kas nemaz neceltos par augstu, un kādas smilgas! Bet nē – visam jābūt tik garlaicīgi gludam. Kādi ziedi nīkst kastēs gar veikalu sienām, šīs kastes tik reti ir glītas ar ziediem, parasti tur kaut kas nīkst, sakalst, sapūst, ir tukšs, tad nāk dīgst sīki stādi, vai kļūst iestādīti. Nožēlojamas ir šīs ierīces – vai te nevarētu būt mazas pļavas? Nu varbūt tās sacenstos krāsās ar tām nedaudzām puķu dobēm kas kaut kur ir pie mājām. Šī kārtība garlaicīgā, grūti uzturamā kārtība, kā citādi varētu pilsēta būt?? Bērni varētu redzēt puķes pašas augam un ziedam zālē, pļavā, puķēs varētu pastaigāt, atgulties – pļavā! Patreiz ir 1-2 dienas pirms Jāņiem – tur, cerams arī nabaga Ķikuros – zied ziedi – jā, pļavās. Kas cits tur vairs ir – ganības! Nu ganībās arī ziedi paspēj ziedēt, jeb viņi tur visu nograuzuši līdz ādai, līdz pelēkai zemei!

Rītu – zāļu vakars! Silts arī ir, kā labos Jāņos! Varbūt pat – rītu mazliet līs, arī kā labos Jāņos.
Vēstule šodien no Birutas. Arnolds laikam vairs nav pie dzīvajiem. Viss tur ir pārmainījies, visi nomiruši.
Cita krāsa dzīvei, cita dzīve. Itkā nav dabīgi izaugusi no iepriekšējās dzīves. Kaut kā ar varu pārtaisīta, dabīgā augšana izjaukta. Protams – jaunie kas tur dzīvo – to nejūt un tā nedomā.
„Uz palodzes klusu aug puķes”. Bet kas tur zvana? Zvana laiks plūzdams pāri nemitīgi (citu aprakdams, citu ārā celdams).

23. jūn. 1992.

Zāļu diena. Drīz būs vakars.
Neesmu noplūkusi nevienu puķi. Neesmu izspēlējusi kādu līgo dziesmu – it kā kaut kam spītējot (kam?) neesmu atļāvusies nevienu izjūtu iejūtu par šo dienu.

Vienmēr es vēl pieminēju. Šodien es esmu cieta un beigta. Lai! Cik ilgi var dzīvs palikt, ja esi nolikts nedzīvei. Ja, pret kaut ko liktenī (?) es saceļos, protestēju. Jo mēģināt vēl šai svešā malā, šai vientulībā, domāt un darīt kaut ko lai kaut ko atdzīvinātu – būtu jau lieli meli, gandrīz tā svētuma, kas tas bija, zaimošana, tagad, kad tik ilgi, tik tāli ir aizdzīvots, nav vairs kam, kā labā to darīt. Kādreiz savai un bērnu dzīves dzīvīgumam, to darīju. Tagad – jāatzīst – man nav īsti laimējies. Inesei, liekas, nav nekādas izjūtas pret tādu Jāņu dienu, zāļu dienu – drīzāk – kāda ironiska nostāja – jā varbūt arī, lai nemeloti no nekā nevar to uzburt kas ir bijis mūsos un bijis mūsu. Inesei tas arī vairs nekad nav tā bijis – tikai spēlēts un kam vairs spēlēt – ja dzīvo kaut ko citu.

Varētu vēlēties – lai Inesei vairāk tas nozīmētu – būt latvietei. Bet kā tas ar viņu īsti ir – es pat nezinu. Cik ilgi var kaut kas dzīvot kad – ja tā visu dzīvi – nav! Nav latv. zemes, ne īstu latv. cilvēku, ne kādas nākotnes solījuma ar to. Varbūt man vairāk vajadzētu ‘ielīksmot’ – bet es arī esmu – piekususi.
…Ar kādu briesmīgu spēku un skaļumu uzšalca līgo dziesma uz kuģa, kad mēs braucām prom – kuģa virsnieki – (angļi) amerikāņi – pacēla galvas iztrūkušies – kā sitiens gaisā uzsitās skaņas.
Tad tas vēl nebija nomaitāts, svešuma nomīts, tie bija Latvijā augušie latvieši. Jā – vajadzēja vairāk iet uz latv. sarīkojumiem – uz līgo vakariem. Tagad – te arī kaut kur būs – ned. nogalē, nevar jau darba dienā līgot.
Bet beidzot nelīdz nekas – daudzās emigrantu latviešu muļķības – ar ir palīdzējušas – nejust tik laimīgi savu latvietību.

Sīkumainība, patmīlība, visāda nenovēlība – un varbūt nemaz ne tik lielas naivas – tikai negribēta muļķība kas saēdusi tīro mantu – un to rakstot – es nenocietos, piegāju pie klavierēm un nospēlēju pāris līgo meldijas un izgāju ārā un nogriezu dažas rudzu puķes (tās mums zied!!) un dažas piparmētras…
– Esi uzticīgs līdz nāvei. –

… Un Inese tad nolaistīja dārzu un ienesa vēl ‘pulkstenītes’ – skaistās bet – ļoti audzelīgas nezāles – puķu dobes tuvumā tās nedrīkst laist, tad pārņem visu kā mežs. Var gar sētām tik atstāt tās augam.
Jāņu vakars? Nē.
Bet mazākais – ne apsmiets. Ir pieminēts.
Jāņos vajadzētu uz Latviju aizbraukt. Imants ir aizbraucis? Labi!

Ziedi, Jāņu zāles uz galda
Logu rūtīs skaidras ūdens lāses
Zāļu vakars lēni paver durvis
– „Zini, pļavas visas ziedos – 
Tur ap birzi naktsvijoles, dedestiņi
Lejā skalbes, stiebri
Upes pureņi dzeltenie
Pļavas, pļavas!
Durvīm apkārt meijas.”
Nē, durvju nav ne meiju
Pļavas, pļavas
Nedzu lauku nav, ne dārzu...
Jo tuvāk tuvojos
Jo dziļāk rūgtums ēdas.
Vai mūžam svešumam būt? 

24. jūn. 1992.

Jāņu dienas rīts. Maigs lietus. 
Naktī bija tāls bargs pērkons, 
ugunīs debess laistījās tik mirkli, 
bet miegs bij salds un bargums 
izzuda, naktī maigi lijis.

25. jūn.

Vakar vēstule no Pamšes – taču Jāņos kaut kas.
Šodien ļoti bēdīgs, nelāgs gara stāvoklis. Neko darīt. Nekur likties. Vai kādreiz man būs vēl tur savs zemes stūris? Ko es ar to iesākšu? Vecums klāt. Būtu agrāk viss nācis – kad vēl ko tur celt un taisīt… Vai vēl varēšu aizbraukt? Un ko tur atrast? Visu svešu, pārvērstu. Vai labāk nepaturēt atmiņā to kas bija nekā izjaukt arī to neatgūstamo pasauli. Liekas – ja viņi to klēti būtu atlikuši atpakaļ vietā – varbūt tur apmetoties, noliekot ‘pekeles’ – varbūt varētu kādu mājību sajust? Varbūt. Varbūt ne.

28. jūn. Svētdiena, sīks lietus.

30. jūn. Otrdiena. Lietus.

Vakar vēstule no Leitīša un no Tonijas Krūkas, šodien (?).
Sēņu nav. Par aukstu.
Rītu Kanādas 125 dzimš diena. Šodien iebrauc ‘Kvīne’ atklās savu statuju – kas jāj uz zirga. –

{Protams, drebēdami mēs braucām steidzāmies pāri tiltam ––- [continuation of leaving account]
****}