Sestdiena 4. jūlijs?
Manā istabā pie sienas ir manis zīmētā mātes portreta (ļoti līdzīga arvien šķitusi). Stūrī pie portr. rāmja ir maza fotogrāfija no Latvijas – brīvības prasītāji un nu arī guvēji. Apstājoties tur šorīt es uzteicu – „māmulīt, lai Tu zini…” Ko? Es laikam domāju to – brīvību. Un tad domāju pazudušos Ķikurus – un dzeja neradās – „māmulīt, lai Tu zini.” Manī aug lielāks šis kamols – šis ganību tukšums tur. 10 gadus pēc mūsu aiziešanas tur cilvēki vēl dzīvoja – man bija atsūtīta bildīte – tā laikam palika pie Zariņa ar viņa rakstu avīzē par mani un Ķikuriem. Nu avīze ar to man vēl ir. – Skatījos – kā eglītes lielas (dažas vairs tikai) izaugušas. Cits – vēl izskatās tāds pat kā agrāk. Kas visu sagrāvis vēlāk?? Un atkal – vai nav labāk, ja tur ir tukšums, kā ja tur būtu māja un sveši cilvēki dzīvotu viņā un domātu ka tā viņu un negribētu to atstāt. Kā tas arī dažiem mums ir.
Maz tur vairs kas ir. Tikai – ja būtu daudz naudas – ja būtu nauda…
Un lietus mākoņi staigā Sola un dod Un vasara uzzied Apbalvotā vaigā Jā Apbalvotā vaigā.
Nu gan ir īsta kalšana un sakalšana – (kā tas iznāk – no vārda sakalst?)… neskan īsti saprotami. Jā – ir kalšana un sakalšana. Kalstu un kalstu un nezinu kā, kur glābties, ko darīt, kur iet lai dzīvotu.
Strādā! Raksti! – Tas pats vēl vienmēr – roc, roc! Roc, kā kurmis. Nē – ar to vairs nepietiek – Bet neko vairāk arī nevar – ja vēl ar to pašu – rakšanu.
Bet ko? Rakst. angļu valodā, iet uz rakstnieku sanāksmi pie kanādiešiem – kāpt skatuvē, blaukšēt, mēģināt. Vai tiešām kāds klausīsies? Kas kādam daļa, ko kāds emigrants, balts jau, plukš. Nē, neder tas. Tikai pie tās paša Latvijas tautas – vēl kaut kas – jārok, jāstrādā…. Bet te ir Stampēde un visi tikai zeļļo, priecājas. Nu jā, kāds nabags tur cīnās ar bulli. Kowbojs. Jā – kāds cīnās lai citiem ko priecāties, lai svētki.
Svētdiena 5 jūlijs 1992.
Vientulība tik dziļa Mātes sāk saukt sirds bailēs: Māmulīt, lai Tu zini! Nekur negrib tverties vairs Sirds bailēs Tukšu ceļu ailēs Ejot un ejot bez vēsts.
Šodien iestādīju 2 pod. Xmas lapiņas un 1 pod. krāsaino – sarkanlapaino.
6. jūl.
Vēstules no Rudenājas un Stankēvičas – pēdējā piedāvā man istabu kur apmesties apciemojumā – Madonā. Labi. Bet – vai būs vērts izdot visu naudu un redzēt tukšo Ķikuru zemi? Nu redzēs, kā būs ar naudu, ar veselību etc etc.
‘Karogā’ it kā būtu bijuši mani dzejoļi. Kurš tos tur liek? Labi! Labi! Tomēr. Andr. Eglītis bijis Ļaudonā, Rīgā – Lita Gāle un Ķezbēre. Visi ir aktīvi. Benitu Veisbergu – nu to var iemīlēt, viņa vai vienīgā sirsnīgā un talantīgā trimd. rakstniece manā skatījumā.
Līst šodien visu dienu. Liela sēdēšana…
[continuation of leaving story — text not included in Prom no mājām]:
Un tur, Itālijā, plašā nometnē, no kuras izceļo kuģi, tas ir cilvēki kuģos, tur Itālijā manī uzmutuļoja dzīves kāre. Es uzvilku balto linu jaku (Nezin kur tā beidzot palika? Kur viss palika — pūra galdauti, palagi, etc., etc.) un gāju apkārt pa nometnes atpūtas vietām, ar krēsliem, ar galdiņiem, ar cilvēkiem. Es meklēju partneri. Kam? Dzīvei? Viņi, dažs kas to redzēja, domāja — uzdzīvei? Varbūt to varēja arī tā saukt. Kāds mazs (dienvidnieki ir mazi) itālis, ne itālis, vedināja, aicināja — braukt uz Romu, uz — dažām dienām, uz kādu laiku.
Uz Romu. Es zināju Romu no kādas vasaras Eiropā. Uz Romu būtu labi braukt. Bet mēs bijām vēlu aizrunājušies, sēdot pie kāda galdiņa ar kafiju — es pamanīju, ka mēs tur sēdam vairs vai vienīgie un nakts jau ir (mani bērni bija nolikti gulēt jau sen) un pēkšņi mani pārņēma bailes — nakts, svešā cilvēka aicinošie vārdi, aizkavēšanās tukšā kafejnīcā — un es metos prom, ātri cik to spēju un ārā no kafejnīcas es metos skriet, rikšos skriet bez elpas — izrādījās, ka tukšas nometnes ejas, ielas, ir garākas kā dienā — es skrēju. Viņš mani panāca, īsti laikam nesaprata, bija izbrīnījies par manām bailēm. Tas bija tuvu jau manai “barakai” un es biju vai nokaunējusies par savu uzvešanos — bet tā nu tas bija. Un es teicu — ka es nebraukšu uz Romu.
Tur kādu dienu es biju nopirkusi biļetes ekskursijai uz Kapri salu. Vīrs man šo biļeti atņēma, lai es paliekot pie bērniem — braukšot uz Kapri — viņš. Vairāk tādas biļetes nebija dabūjamas. Man nebija arī nācis prātā, ka vīrs gribētu braukt skatīties Pompejas izrakumus. Protams — ekskursija bija saistoša.
Man bija žēl. Bet es biju padota visā savā dzīvē tur vīra gribai. Tādēļ jau arī biju ielaidusies klausīties aicinājumu uz Romu un pat apsvērusi — ka tas varbūt nebūtu tik briesmīgi. Mazais dienvidnieks bija simpātisks diezgan, lai ar viņu izlauztos no mūžīgām važām.
Pārbraucis no Pompejas, vīrs stāstīja, tomēr dalījās piedzīvotā, redzētā — Pompejas izrakumu ainās, kur cilvēki briesmīgas lavas ātruma aprakti palikuši savās ikdienas dzīves pozās — sēdot pie galda — ejot, stāvot, etc.
No Itālijas krasts mēs braucām prom amer. armijas kuģī “General Bundy”. Bija spoža diena. Aiz zilajiem ūdeņiem lēni zuda Eiropas krasts ar Neapoles balto celtņu atveidiem horizontā. Vai es to vēl redzēšu? Es skatījos, skatījos — atvadījos, tvēros pie tā un rāvu to ārā no sevis, visu to kas es biju, kas biju augusi, dzīvojusi Neapole, Itālija, ar mākslu, ar mākslas vēsturi, kas bija bijusi daļa no mana darba, ar skaistajām dienām ceļojumā, ar dzīvi, ar manu dzīvi — kas grima aiz zilajiem ūdeņiem, aiz ūdeņiem dziļiem, zaļgan zili mirdzošiem ūdeņiem, kas apraka bijušo tik droši kā lava Pompeju.
Bet es paliku dzīva. Es iemīlējos amerikāņu kuģa virsniekā. Viņš pienāca (nometās uz ceļa) pie manis, kur es pie galdiņa kuģu bibliotēkā zīmēju apvalka zīmējumus kuģa svētkiem, un biju neziņā, un uztraukusies par uzlikto pienākumu — “Are you in trouble?” viņš prasīja un es nesapratu, ko tas nozīmē. Viņš skaidroja un bija laipns. Un es teicu viņam, ka programmas apvalkā nekur nav minēts kuģa nosaukums — un tas bija jālabo un mums bija kopējs notikums.
Bet es biju cieti iesieta savā dzīvē. Vīrs un bērni. Un vīrs. Viņš nāca rītos uz mūsu kabīni un mācīja un bakstīja, pavēlēja un pesterēja. Sievas teica — “Kā Jūs to varat izturēt?” Ko citu es varēju? Varbūt vīrs arī manīja manu raustīšanos kā zivij pie āķa, kas vēl nojautusi ūdens tuvumu. Es biju pirmo reizi ar vīru pasaulē, kur apkārt bija brīvība. Kāds spožums, kas mani žilbināja, modināja manus spēkus saprast, zināt šo pasauli.
Bet nebija izraušanās, nebija ceļa ārā no savas dzīves. Un jaunajā krastā bija svešums un [..] miers. Jāmācās, jādara, jāiztur. Jādomā par diviem dzīviem bērniem un tie bija palīgi dzīvošanai.
7. jūl. Otrdiena.
Dzidras vēstule un Dzidra piezvanīja. Visādi labi, tikai bijusi ar kaut ko saindējusies, pavadījusi dienu gultā. Cerams – tas pāri, arī flū pāri. Šodien nelīst. Līšot atkal 304 dienas!
…Un telefona sarunā, garā jo garā, klausoties abu māsu sarunā (Inese ieteica Dzidrai lasīt kādu grāmatu par sievieti) dzirdot viņu vieglo, mierīgo sarunu – tas mani kaut kā mierinoši noskaņoja (varbūt gan uz īsu laiku, varbūt arī – uz visu laiku…) par to, kā tas būs, kā ‘dzīvosies viss viņu vidū’ – kad manis vairs nebūs. Vēl viņu jaunās stiprās dzīves. Es jau tagad it kā ēna tikai – tikai pa vārdam, it kā īstā dzīve, nozīmīgākais sarunā, ritētu man garām viņu dzīvē. Bija labi dzirdēt viņas runājam, dalāmies dzīves ziņās. Tālākās dzīves ritēšana. Klausies vēl cik vari. Vēl balsis sauc Tevi arī no mājām. Lai arī tur vairs nav. Kāds ‘gudrs’ dzejolis šīs dienas avīzē saka – varbūt ka tik mirāža, māns. Nē, cienītā jaunā dzejniece – Tu runā blēņas. Tā bija dzīve, kas nav saudzēta. Tās stiprums paliks uz mūžu un uz pēcnācēju mūžiem. Tavi vārdi ir viegli, par viegliem kaut ko nest.
Garās pulkstenītes – nezāles, kad tās pāris dienas vāzē stāvējušas ir pabālējušas, dabūjušas ļoti maigu violetu toni, un kad viņām vāzē tad spīd mazliet no saules gaismas – tas ir apburošs skats. Tikko tas mani ‘saviļņoja’ kā vai nekāda, cita parādība – puķes, dzīvas puķes, daba. Dzidra raksta ka viņa zooloģiskā dārzā ‘sarunājusies’ ar oktopusu – viņš skatījies un ‘sniedzis roku’ pretī viņas rokai aiz stikla! Ko mēs zinām par visu kas mums apkārt dzīvo?
Trešdiena 8. jūlijs.
Izgāju sparīgi, pat viegli uz parku un atpakaļ nākot pēkšņi briesmīgs nogurums, tikko var pavilkties. Visu pēcpusdienu migrēna vai cita sāpe labā pusē, pierē. No rīta uztaisīju labas Stampede brokastis – pankūkas. [Typical Stampede breakfast, right: pancakes, sausages, scrambled eggs, syrup]
French pankakes – reiz pie Freijiem kādā receptē lika pieliet mīklai eļļu – un – tiešām, crisp un fine – un puse bija jogurta vai 1/3 daļa no piena – 2 olas, baking powd. + baking soda. Jāatceras tas viss citai reizei. Teasp. sug. ½ salt. Cep margarīnā + eļļā.
Aspirīns esot pret stroke – (kā latviski – ā, trieka) Tā tad viss ir paredzēts un saprotami, bet es pati dzīvoju mākoņos – un ko es varu citu – labāk nedomāt, nu uzmanīties – jā. „Be careful!” labais Jean Poul! „Be careful!” Kā? Kaut es varētu aiziet un atkal parunāties, kaut kādu padomu dzirdētu. Bet. Cik ilgi! Šodien mīksts, mitrs, silts – sirds iesāpas. Pieres sāpe atkal pārgāja, iedzēru C vitam. Un tad arī to aspirīnu. „Be careful!” Pieres sāpe tepat vēl ir, bet ne visu laiku. Vasara grūtāka, kā domāju – šī mūžīgā laika apstākļu maiņa!
Sestdiena, 11 jūlijs, 1992.
Vakar izcepu rudzu maizi. Labāka kā pag. reizē, tomēr – laikam – pārskābēta, nepareizi aplēsu skābēšanas ilgumu. Vienā dienā iejauc (no rīta) otrā dienā (vakarā?) jācep?? Jeb – vakarā iejauc otrā dienā – vakarā jācep? Tā – es arvien ‘pārraudzēju’ – nākošā reizē mēģināšu iztaisīt perfekti! Un nelikšu klāt baltos miltus un ‘atstāšu’ mīkstu!
Skaista diena. Lēni, izvaļīgi aizgāju uz Safeway’u – nopirku ko nevajadzēja – coffé crisp shokol. Bet bija labs gara stāvoklis, laikam par rudzu maizi (un iemācīšanos to cept) un varbūt arī par to, ka šodien nelasīšu sēnes, jo vakar pielasīju diezgan – (nebija arī nevienas nekur ceļā) negribētos ka mani sāk vērot skraidām sēnes meklējot. Citādi mierīga saules diena (pēc lietiem) vakar cepu maizi līdz pusē pāri 12 naktī, jo par vēlu apķēros – cik ilgi jāskābē, maldoties pa nenoteikti pierakstītajām sievu stāstītām receptēm.
Savāds miers – liekas, no rudzu maizes cepšanas.
Laikam 13. jūlijs.
Biju pie dakterienes – izskaloja ausi, noņēma asinis, sūtīs pie ausu ārsta ja gribu hearingaids.
Vēstule no Daces (Latvijā) – dabūjusi kādā vecu papīru zīmējumu etc. kaudzē – manu ofortu, kādu no nelielajiem, Aiviekstes skatiem. Atsūtījusi foto no mana klāsta Madonas muzejā izstāde – redzama māmiņas jaunības foto – skaistā galviņa, samta apkaklītē un mana bērnības foto – mute vaļā, grāmata rokā, stāv uz krēsla. Labi tās vecās lietas atcerēties, ne īsti ko saskatīt – tikai atcerēties. Vākuši gan viņi ir pamatīgi.
Vakar un šodien ierakstīju diskā – meži. Īsa proza par mežiem Latvijā un pasaulē. Varbūt var papildināt, lai kaut kas tur iznāk.
Jutos fiziski ļoti slikti naktī un šorīt – tagad vakars, ārā svaigs vējš – un es jūtos OK.
Daces vēstule mazliet atdzīvina – citādi naktī pusmiegā bija tāda nebijusi laba sajūta par aiziešanu no šīs dzīves – it kā pilnīgs miers un nekas vairs ko vēl kārot un gāzt. Jo – kārot vien jau arī nav liela lieta, ja nekas vairs no kārotā nevar piepildīties.
Ka Ķikuri tur ir iznīcināti tas tomēr ļoti atņem vēlēšanos tur braukt, redzēt, dzīvot. Nav tam spēka sākt, būt uz plikas zemes.
Un dzīve rit tālāk. Sveša, nepārredzama dzīve.
14. jūlijs.
Atkal jūtos normālāk, nelietoju neko cukurīgu.
Aizgāju pie dentistes – atjaunoju pazīšanos. Viņa raksta dzejoļus. Parādīja to jaunrakstnieku žurnālu – tas daudz biezāks un labāks – jau kā īsta, glīta grāmata. Gada laikā – izveidojies. Varbūt tagad jāmēģina tur tikt ar kaut ko iekšā – Tā kā vairāk spēka par to domāt, varbūt tomēr varu ko pārtulkot etc.
15. jūlijs. Saule – silts, ne pārāk sutīgs.
Nopirku, apēdu, rotten fish, cepu kā nākas.
Nosūtīju vēstuli Dacei Zvirgzdiņai.
Austrāl. pensijas čeks. Inese nosūtīja – vēstuli ar jautājieniem kā nu būs?
Sapnī redzēju veco pagrabiņu (Ķikuros) degam. Kādi to tad piestutēja pie pūnes sienas. Es baidījos, ka tur viss sāks degt?
Kas te deg šodien? Who knows. Labi ir justies veselākam, kā laiks labāks, tā veselība – spēks labāks.
The young, beautiful eyes ins.
Es gribētu satikt Eriku Ādamsonu
Klusot paieties pa meža ceļu
Ar vasaru uz vaiga.
Tā diena bij maiga un
Skarba, kā visas
Kas sejām aizplīvurotām nāk un iet.
Dreb zili ūdeņi un zaļās lapas
Vasara un mana diena iet.
Es gribētu satikt un mūsu pusē
Laivā to pārcelt pār ūdeņiem.
Bet vasara iet
Ar seju aizplīvurotu
Un neko vēl reiz, otrreiz neatdod.
Naktī pēkšņi atceros ka Vilmas fam. v. Stimbāns. Vilma Stimbāns, māte Stimbāniete…
17. jūl. 1992.
Izcepu maffins à la Mery’s mum – ar vīnog. banānu, rozīnes. – un ēdu, ēdu…
Pastā nekā. Nu – es nevarēju saukt – „Kārli, Kārli!” – Dzīvosim, redzēsim.
Inese pienesusi pilnu māju lauku puķu (vakar no Banffas braucot…). Skaistas gan! Brīnum krāsainas, dažādas, labi augušas, saziedējušas. Daudzas tās pašas kas Latvijā, citas vēl pavisam dažādas.
Tomēr ļoti vajadzētu kādu vārdu – vai no tā paša Kārla – no tās puses, no kādas iespējamas un jau esošas dzīves tur.
Sāku gaidīt arī manu šejienes grāmatu. Bet pašai kustēties darbā – nē…
Uzrakstīju vēstuli Birutai – krustmeitai, rītu nosūtīšu.
Iet diena pēc dienas, aiziet, Vasaras zaļums maigais Kā zināt to slavināt? Pusdienā, vakarā, rītā Vakara vējš, nakts vējš Rīta vējš Debesu spožums zilums Vakar nakts debesu zilums. Ko skaties ko redzi logā? Šai dienā?
Jūra kļuva… tuva. Jā arī tuva. Jūra kļuva iepazīta jo viņa bija tuvu, dažreiz ļoti tuvu dzirdama nakti, redzama dienu. Un raugoties viņā tuvu, viņas akmeņos, tumstošos dziļumos, dažreiz tai bija briesmīga seja. Bija jānovēršas un tomēr arī jāskatās, jāredz kas nebija jāredz ne jājūt. Tas nebija bailes zaudēt dzīvību viņā, tas bija ārprāta bailes – ka dzīvības, nekādas dzīves un dzīvības nav, ir tikai tukšums, melna skalošanās, nekas nav bijis un nebūs, tikai dobji gaudojošs mierīgs melns tukšums. Acumirklīgs pesimisms. Bet tādu brīžu nebija daudz, no kura dzīvība izrāva mīlīgā siltuma gaismā. Dzīvība – bija. Tas viss kas mums ir. Kādēļ to noliegt? Kamēr tas ir, kamēr tas ir.
Tomēr nekas cits, bet jūra ir spējusi man parādīt pesimisma elles seju. Uz mirkli. Un prāts nav ļāvis tā tanī skatīties.
Jūra dziedāja. Jūra dzied D. Thomas saka.
Saule, jūras spožums, krasta smilts tīras siltums, ūdens un gaisa vizēšana, ļaujies tam visam, atrodi, baudi, eji un eji, esi iekšā šai dziedāšanā. Nu – tad ir atkal jāstājas un jānāk atpakaļ. Dzīvošanā, darbā, uzdevumos.
Māju nav. Pilnīgas miera sajūtas nav. Varbūt kaut kas no meža dzīvnieka stāvokļa kas ganās saulē, un tomēr paceļ galvu – vai kaut kas nedraud, esi nomodā. Tas ir svešums. Par to sen vairs nedomā – bet tas kaut kur zemapziņā paliek, vienmēr visās laimīgās dienās, visās jūras dziedāšanas dienās.
Un tādēļ dažreiz tu izstiepies nebēdīgāk, nedomā un baudi savu dzīvību, savu nemitīgo dzīvošanu.
Nē, es nejūtu ilgas pēc mājām, es nevarēju ilgoties ārā no savas dzīves.
Bet sapņos es dažreiz, daudz reiz biju tur, mājās. Ko nu par sapņiem. Murgi. Bet te viņi būs, jo viņi vēl tagad vis beigās, prasās atminami rādās domās kādi tie rādījās naktīs miegā.
19. jūlijs. Svētdiena.
Vasara. Parks tik zaļš, tik zaļš viss – viss labi lietus laistīts, zāle kopta, griezta, koki visi pilnā vasaras kuplumā. Parka krūmos tikai pa puķei, pa ziedam – bet kaut kur ir klēpjiem puķu – Inese tik daudz saplūkusi – pilna māja. Un mūsu priekšpuses, ielas puse puķu dobē – zied rudzupuķes kā zils mākons un baltās margrietiņas gandrīz jau tik pat liels balts mākonis – un savādā brūndzeltenā lielā puķe! Un dzeltenas ‘samts puķītes’ ko dārznieks-kaimiņš iedeva – ļoti skaisti viss zied! Un saules puķes vēl nāks vēlāk – tās tik ilgi aug un lielas…
Avīzē laba kritika par John’a Bergera jaunu grāmatu – ‘Keeping a Rendez-vous’! Labi. Tas Bergers – manis pašas atradums. So – I can tell…
Un dienas iet. Vasara iet. Šodien 2 reizes aizgāju uz parku.
20. jūl. Pirmd. Ļoti silts.
Nosūtīju vēstuli Birutai (krustmeitai, kas ir kādi 65 gadi veca.)
Izcepu rozīņmaizes (pusi jau apēdu) ar raugu. Biju bankā, ieliku čeku, izņēmu uz Ineses vārda $2000. –
„Nothing happens. Nobody comes.”
Skaista diena. Parks ļoti zaļš, dzīvs. Kāds nošāvis savu sievu un sevi. Jau trešais tāds gad. šinī gadā Kalgarijā.
Un stunda pēc stundas aiziet Tā viņas jau gājušas sen Tikai tagad, tikai tagad – Cik viņu vēl debess saujā? Slīd laiva, ne man to turēt Gar krastiem tik daiļi aizslīd.
Ceturtdiena 23. jūl. 1992
‘Laikā’ sludinājums:
Nekur neiespiestu stāstu konkurss, līdz 15 l.p.
Mašīnrakstā, iesūtams 3 exempl.
Līdz š.g. 15. novembrim:
226081 Rīga – 81 Balasta Dambī 3,
‘Literatūra un Māksla’ redakcijā,
Stāstu konkursam.
3 ex. slēgtā aploksnē ar devīzi. Atsevišķā slēgtā aploksnē ar tādu pašu devīzi: ziņas par autoru, vārds, uzvārds, pseidonīms (ja tāds ir) dzimš. gads, adrese, tel.
Piektdiena. Pēc lietiem – saule.
Nezin kādēļ – parkā laista.
Biju Safewayā – biju pēc tam parkā – izcepu raizin + oat – muffins. Nekur miera! Un nevaru sākt rakstīt diskā to stāstu. Jāatmet pilnīgi tā doma, ka man jāraksta labi etc. Man jāraksta man pašai sev, kā man tas patīk domāt, izteikt. So!
Laikam es nevaru piesēsties un sākt pārrakstīt, uzrakstīt – jo domāju – man tur nezin kas jāizsaka, it kā es klausītos Silkalnā. Galu galā – viņš man nekā derīga nav pateicis, vienmēr – šauj garām, prasa ne to, ko es saku. Un tomēr – viņa runāšana mani baida, traucē. Tā tad – nedomā par to ko runā Silkalns, viņš runā savu un tam nav daudz sakara ar to ko runāju es.
„…nekas nenotiek. Redz – tam tur – tam daudz kas notiek…”
Un es kaujos ar domu ka man jāiebāž manā stāstījumā kaut – kas notiek! Pie velna!
Varbūt Tev vairs nedod laimi Jo Tu laimi vairs nespētu panest. Laime tik smaga, ar sāpju ēnu līdz, To tikai ļoti jauns var plecos celt. Nekāro laimes, vairs Sāpju Tev jāizvairās Vēl ceļa gabals garš ejams Kā domāts, nodomāts.
25. jūl. 1992. Sestdiena. Saule pēc lietus.
Dzidra tikko (9.30 a.m.) piezvanīja. Viss O.K.
Inese vakar nopirkusi lielu kaudzi grāmatas, shortstories galvenokārt – sekondh. bookst. Daudz ko lasīt!
Puķes ‘dārziņā’, ielas pusē, skaisti zied!
Es cīnos kā pa jūras viļņiem – pa lietus un saules periodiem, tie iespaido manu fizisko būtni – labāka un sliktāka jušanās visu laiku. Šorīt atkal straujā saule liek sirdij ‘lēkāt’ un nogurums – bet daru visu kā nākas sākot ar agru dušu etc.
Svētdiena, 26 jūl. 1992.
Skaista vasara. Silts. Lietus nolaistīts. Saule, pa pusei slēpdamās. Mūsu puķu dārziņš – brīnišķīgs. Rudzu puķu lielais puduris tik košs, tik intensīvi zili spožs ar saviem simtiem ziedu citpiecita – garāmgājēji apstājas, skatās. Nupat 2 jauni cilvēki (labi ģērbti, labos gados ) gāja garām un viens apstājās, pārliecās ziediem skatījās, viena kundzīte pirms tam gribēja noplūkt vienu ziediņu – bet – tas jau nepadodas plūkšanai, sīksts!
Un balto margrietiņu klēpis arī varens un savādā dzeltenbrūnā puķe nu raisa 8 ziedus. Vairs nekas nav tur daudz jādara un jābēdā – viss saaudzis un zied, un kliņģerītēm tikai viens stādiņš jau zied – citi drīz sekos. Nu beidzot izdevies mums šo puķu grēdu savest kārtībā, uz kādu brīdi…
Un es lasu kanādiešu stāstus (par prēriju daudzus) un nezinu kur skriet, ko darīt? Jāķeras būtu pie iesāktā stāsta. Varbūt tas vēl rūgst un briest – vēl nav jācep, bet ilgi nevar vairs kavēties.
Un dienas atnākšanas vējš Starp citām vienmēr skar šo stīgu Kas tumsas drūmo skaņu sviež Pie gaišām saules balsīm klāt Kā brīdinājumu nemitīgu Lai dzīves gavilēs es neaizmirstu Nopietnam būt. Bet dārzā kāda puķe zied Ar ziediem deviņiem jau plaši vērtiem Un pumpuriem deviņiem dienai nākošai Jo piepildīt šo zemi Dzīvot un mirt bez bēdu Šo mācību no viņas ņemt.
Pirmdiena 27 jūlijs 1992
Nosūtīju vēstuli Leitītim.
Kāda seja – neizprotami pievilcīga, magnētiska, abpusēji? Šī sastingšana skatā. Un dienas iet, stundas aizplūst un vasara ir zaļa, zaļa, bet ziedi ir ļoti krāsaini.
Trešdiena. 29. jūlijs. Silts.
Naktī bija bargs pērkons – te tikai ir mazliet nolijis – citur krusa tenisbumbiņu lielumā!
Notīrīju logus, istabā un verandā, tikai tur no ārpuses vēl jāpaskalo – izskatās ļoti labi!
Šodien pienāca ‘Treji Vārti’ – mana Kara atraitne tur iekšā.
Rītu ieradīsies tā japāniete [right] – tad man te miers būs pagalam. Ir bijis tā daudz un labi un tikko šodien jutu – ka sāku mīlēt šo mieru un māju.
31. jūl. 1992. Piektd.
Vasara. Vasara! Silts. Karsts. Guļu jau otro dienu dienvidū – kā senās vasarās. Nedaru neko. Nevaru domāt neko. Neizpildu arī to, kas man likts darīt – bija jāiet uz medikālu testu – un es sataisījos un izgāju un gāju un neaizgāju. Bija jāiet uz otru pusi, uz citu vietu un es būtu par vēlu. Bet es negribēju tur aiziet jau pašā sākumā. Jūtos – (vairāk vai mazāk) vesels cilvēks – un ir vasara. Kādēļ man jāklausa sveša dakteriene, kādēļ jābūt par izmēģināšanas trusīti. Būtu bijis mans Montreālas dakterītis – es būtu aizgājusi uz to testu. Viņa rūpēs par manu veselību bija mazumazlietiņ personīgas, man dotas rūpības. Pārnācu un izcepu muffins.
Vasara. Pēc Merijas receptes bet ne ar mellenēm, bet ar šo ne to – rabarberu, banānu, rozīnēm – man nekad neiznāk tik ‘gaisīgi’ viegli muffini kā Merijai, un es ēdu tos un ēdu – nomēģinādama, vērtēdama. Tie ir labi. Bet ne tādi kā Merijai.
Vasara. Un es sēdu un vasara ir man pāri, uz pleciem, apkārt – kā es varu atdot šo dienu medikālai pārbaudei – atradīs ko tā meklē, uzliks uz zālēm un padarīs mani dullu.
Vasara. Beidzot ir vasara un tas kaut ko manī silda, lai arī domas nerodas. Puķes zied tik krāšņi mūsu puķu dobē. Nekad te tā nav ziedējušas. „Et tous the fleur restera” vai apmēram tā, teica Camu, domājot par savu nāvi. Es skatos savās puķēs un atceros viņa vārdus un neeju uz medikālo pārbaudi – jo tā tas būs, kā Camu saka. Viņš ir sen jau prom un tous le fleurs zied. Tas ir neizprotami. Cilvēkam jel daudz skaidra prāta – bet to viņš nevar saprast. „Kur paliek paliek vējš kas apstājas?” … Kaimiņš atskatījās kad es tīrīju logu un tas laikam izskatījās it kā es viņam mātu, vicinātu sveicienu. Viņš aizgāja uzlīcis, pēkšņi izskatījās smags un bez savas lielās jaunības. Bet viņš aizgāja, iegāja it kā tai pļavā kurā bārenīte nonāk akā iekrizdama, kur aug labā ābele, un tas bija skaisti, iekārojami aiziet tai pļavā. Viņš tikko aizbrauc ar lielo mašīnu ne uz pļavu. Bet kur? Pa ielu, savā dzīvē. Tādā nelaikā. Un es aizgāju pa ielu savā dzīvē un atgriezos savā pļavā, bet labās ābeles te nav, puķes ir, tik daudz puķu ir šai vasarā.
Un Kārlis neraksta. Es nespēju tā iesaukties, kā vajadzēja: Kārli! Nenāca šāds sauciens. Un Kārlis kavējas ar rakstīšanu. Saprotami. Vasara. Bez Kārļa. Tomēr vasara. Liecas man pāri, kur es sēdu, stāvu apkārt, silda, virmo ar zaļām lapām kā zaļa jūra.
Vasara, kā tai pļavā kur labā ābele, tikai bez tās ābeles.
Un nekur Tu nevari skriet, aizej pa ielu, pa parku, atpakaļ un sēdi, lasi, lasi, vandies pa svešiem likteņiem, pa svešām balsīm. Dažreiz saklausi kaut ko pievilcīgu, tuvu, stājies, meklē turi – bet viss plūst, aizplūst, tā dzīve tikai dzīves atspulgs grāmatu lapās. Tomēr dažreiz kāda balss silda, dzīvo ilgi, paliek –
Tous le fleurs restera”… visas puķes paliks. Un cilvēki. Tie Latvijas cilvēki. Kāds, pirmais satikts pēc pussimts gadiem – tas palika cilvēks no Latvijas no tās dzīves, kas bija tāda pati, kas bija tā pati, kas bija tas pats.
Pie mūsu puķu grēdas tikko apstājās savādi pelēki rūsgans, it kā nonīcis pāris, kā no citas pasaules, viņa pielika pirkstus pie pieres it kā krustu metot. Apstājās un tūlīt aizgāja. Nemeklēja ko nolauzt. Vajadzēja iziet, apsveicināties, mirkļi tādi par īsiem. Zūd.