Augusts 1992 (Ķikure/Kikure)

1. augusts 1992

Būt vienam vajadzība ir tik liela, ka tikko kāds cilvēks ir ilgāk apkārt, tā gaida atbrīvošanu no ‘kompānijas’ un nekādi ārpasaules vilinājumi neiespaido. Lai gan, varbūt jau nākošā vientulības momentā, sāk just arī pamestību, atkārtojas sīkie nenozīmīgie dzīves nieki – paspēlēšana, mūžīgās lasīšanas turpināšana, kāda vēstule ar lielu piespiešanos uzrakstīta. Bet iet līdzi, piedalīties kādā ‘autingā’, kādā iziešanā citu vidū – nē.
Nav tā ko kārotu. Un ko īsti kārotu.

Kāda atrašana, kāda pievilcība (aizraušanās) sākas it kā aizvērtām acīm. Pamana neskaidri kādu sejas izteiksmi, ne īsti redzētu seju un tās vaibstus, uztver kādas ķermeņa kustības un – kaut kas sāk dzīvot – gatavs, drošs, pavēlīgs. Rada kaut ko no nekā tālāk – dzīvo.
Vakar šī seja pienāca tuvu. Citāda, sveša, vesela un tomēr it kā saberzta gabalos, it kā – raiba, raiba pat krāsās.

Bet kad īstenībā tā aiziet, attālinās, agrāk aptvertais ieņem savu vietu mazliet sāpot par jauniem atklājumiem, mazliet piespiežoties tos pieņemt ar labu, ar jūsmu. Bet parasti – tas notiek. Pirmais, kā aizvērtām acīm uztvertais ir stiprs, stiprāks. Īstenība ir spiesta padoties iedomai. Bet kas ir īstenība un kas iedoma, tas tomēr nav izšķirāms, nav zināms. Iedoma nevēlās sava sabrukuma. Varbūt tās spēks ir reāls. Varbūt tai daudz kas jāpārvar. Viņa seja varbūt ir nenozīmīgāka, gļēvāka, kā tā pieņemta no iedomas. Varbūt [..]spējīgāka. Bet tāda tā bija vērtēta jau sākumā salīdzinājumā ar otru.
Un šī otra bija nemainīga, droša, kā skulptūras izmodelētais gludais vaigs. Simpātiska diezgan savā spēkā. Un vajadzīga pirmās sejas raibuma kopā saturēšanai kā gliemežnīca gliemezim.
Bet atpestīšanās, brīvības vēlme kā sprauga cietā akmens pārvalkā.

3. augusts. Pirmd. – holideja.

Katru dienu silts – katru nakti pērkons un man sirds vairs nevar normāli sist ne brīdi – lēkā visu laiku un pag. nakti sāp sirds apvidū visas ribas, visi muskuļi – sāp ne pa jokam, masēju, bet tas nekā laba nedarīja. Pa brīžam gulēju (tas ir – aizmigu) tad cēlos un lēnām darīju visu kā parasti – dušu, kafiju etc. Sāpe turpinās, nav arī regulāra sirds darbība – mēģinu noturēties. Naktī – bija gan – atvadīšanās, tagad arī elpu nevar ievilkt bez sāpēm, vai arī tikai ļoti lēni. Liekas tas ir no laika apstākļiem – trakās maiņas, kad pēkšņi nāk saule – tas pats. Kad karstums dienās un vakarā un naktī lej un sper – un tā iet jau liekas otru nedēļu. Bet tāda sāpēšana nav dzīvošanai. Bet iet uz to dakterieni (bābiņu) – es negribu. Kā es te lai iztieku bez daktera. Kā lai sevi piespiežu pieņemt un padoties tādai nesirsnīgai medic. aprūpei. Varbūt mana vaina. Mana spītība.
Un Montreāla aiz kalniem, aiz laikiem, jāpaliek šai tukšā Kalgarijas plānā.

Trešdiena 5 augusts 1992.

Vēstule no Dzidras. Viņai iet O.K. (tikai kakls stīvs)
Man šodien labāk. Jau apgāju ap bloku. Uz mirkli satiku zobārsti uz ielas. Jūtos tomēr ļoti nespēcīga, un nupat sirds atkal sāk sāpēt. No rīta mazliet lija, mazliet krusa – citur krusa kā sniegs līdz ceļiem, neticami, rādīja T.V.
Kas ar manu sirdi? Kas tik ļoti to nomoka? Vai nu varētu būt o.k.? Varbūt viņa jūt trako krusu kaut kur apkārtnē. Tā mēs esam līdz šim saudzēti.

Dzidra gudro par braukš. uz Latviju – nauda esot – bet nezinu kas ar manu veselību, cik ilgi turēšos un uz Latviju viegli nemaz nebūtu braukt un dārgi arī – tie visi jau gaida lai dod, dod, dod, dod! Raksta arī avīzē – ka zog vai acis no pieres ārā un laupa un plēš. Kāds prieks pie tādiem braukt? Labākie jau nu gludi un pieklājīgi, bet tāpat gaida… – mēs tie mūžam bagātie, citādi tie nevar iedomāties. Tas nu viņiem sapūsts no tiem mūsu īstiem bagātniekiem.

Ceturt. Saule. 6. aug.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Vajadzēja garāku…
Liekas šodien nenesīs pastu.

Svētdiena 8. aug. Skaists laiks, saule un nav sutīgs.

Biju parkā – bet kā parasti – meklēju kaut ko, meklēju tās apaļās sēklotnītes kas sakaltušas pie smilgām tik labi izskatījās (un 2g. veco smilgu pušķi nevarēju aizmest…) Tagad jaunu smilgu buķeti taisot, atradu arī tās meklētās sēklotnes un vēl 2 citādus veidus – varbūt par daudz visu vienā pušķī… Skaists laiks. Pīpenes un rudzu puķes un kliņģerītes dārzā – zied un zied! Un tad nāks vēl saules puķes, tās aug tik lielas un lielākas.

10. aug. Pirmd.

11 otrd.

Nosūtīju Dzidrai vēstuli – ar ziņu ka man vēl nav – heartattack, tik musk. sāpes.
Biju uz to lielo kaulu pārbaudi. Test. Test.
Silta, saulaina diena un solā tāpat citas – citas nākošās. Pastā – nekā. Izvārīju kompotu. Nopirku saldējumu, tas tēviņš šopā – nozaga 1 dolāru – tas ir šausmīgi kā tais mazos veikaliņos zog – izdod vienmēr mazāk, tagad no 20 dol. par 2.95 pirkumu – izdod 16.05 un es nerēķinu līdz, nevaru uz reiz it kā apķert cik jāsaņem – ņem cik saujā ieber. Reiz ir – jārēķina līdz. Trakāki zagļi kā kādi itāļi. –
No worry’s – you are a very healthy lady – ko Tu zini vecais ‘šlaketeris’ urbina man ausī un smērē urķi man uz blūzes, uz pleca. Ne viņš īsti ko izmeklēja ne atrada manās ausīs – abas labas. 3g. atpakaļ (vai jau 4g.?) labajā ausī bija kāda vainīte. Vai – tā saaugusi? Brauc uz Montreālu, lai pārbauda. Te – ir floppy dakteri. Salīdzinot ar Montreālas med. centru – (spik and span) – te ir īsti ‘lauķi’.

Piektdiena 13. augusts 1992.

Nu jā – piektdiena 13. Tad var sagaidīt kaut ko – neparastu.
Inesei pienākusi vēstule lai sūta viņas ‘nelaiķes māmiņas’ grāmatas recenzistei, Jaunās Gaitas uzdevumā!
Avīzē, 25. jūl. Laikā – ir kāda nāves ziņa dzejniece Irma Bērziņa – mirusi. Dārgie Jaunās Gaitas ļaudis!! Manu piesūtīto Artavu viņi nerecenzēja, manuskriptu (pieprasīto) neiespiež ne atpakaļ sūta, gadiem – īsta Jaunā Gaita un tādi viņas gaitnieki, nezin ne A ne B, no notikumiem literatūras lauciņā, ‘plašajā’ emigrācijā. Jā, kā lai to iegaumē kas tur notiek.

Nevaru norimt, kā mani intriģē šī vēstule – varu ieskatīties kā cilvēki reaģēs ‘pēc tam’, varu iedomāties, ka tas jau ir tā. Šis pavēlīgais vēstules tonis, prasība no nabaga bērna (Ineses) kas varbūt nepilda visas prasības pret lielo sabiedrību – sūtīt grāmatas tur un te, recenzentiem, gudrajiem, svarīgajiem – kas tur pļekst un plātās sevis dēļ – tagad droši un skaļi – jo es vairs neklausos… Man tiešām tas aizdod dusmas. Arī tā Jaunā Gaita – varbūt gūt mazliet ievērības pasteigties ar interesantu ziņu – viens atkal kritis. Recenzenti!

No rīta ap 5 ½ zvanīju Dzidrai – mūs it kā pārtrauca, pazuda skaņas – Nu biju pateikusi par nelabo ziņu… bet Dz. piezvanīja vēlāk un Inese arī dabūja parunāt. Dzidra domā par braukšanu uz Latviju. Ja būs veselība – es jau arī gribētu.
Dzidras piezvanīšana tas ir – mūsu sarunas izdzēsa to dusmu rūgtumu pret latviešiem…

Dzidra teica, kas man nebija nācis par to prātā – „Nu viņi, nabadziņi, steidzas izdarīt visu labi, kā vajaga” – varbūt. Bet man liekas … nu jā tas ir tas pats – ka viņi steidzas lai viņi būtu tie pareizi darītāji, nav laika ne apskatīties vai mironis ir īstais… Man tā vis dēļ bija murgaina nakts, nevarēju gulēt. Tā tas ir – viss mani tik ļoti satrauc tikko kaut kas savādāks gadās. Jācieš un jāuzmanās cik var – lai tad varbūt brauktu uz Latviju. Dzidra gribētu redzēt un tas ir labi.

Kāpēc tie Ļaudonieši nesaka ne vārda?
Kāpēc Tērauda nesūta naudu par grāmatām. Viss – velkas bez jēgas.
Recenzente – kurai nav nevienas manas grāmatas! Citi 2 iedevuši tagad. Muldēs kaut ko – es jau vairs neklausīšos – viegli runāt. Ak, nu man jāieskatās – kā tas notiks pēc tam…
Kaut nu viņi tur nebūtu pieklieguši arī tiem ausis, kas mani mazliet zina, otrreiz – jāapraud, tas owful!
Karsta diena – nu jau 4-5 tāda. Un nakts būs tāpat? Mani tomēr ēd vēl visu laiku tā – ‘recenzija’…

16. augusts.

3 saules puķes jau uzziedējušas – ļoti skaistas. Silts, karsts. Izdzīvoju O.K.

{Austrālijā, kāds vīrs bija aizgājis zvejot (par viņu rakstīja avīzēs līdz ar viņa uzņēmumu), vienkāršs austrālietis, zvejojis viens ar spiningu, varbūt ar vēl kādu malas makšķeri.
*****} [published in Būs skaista diena as It kā būtu bijis savās bērēs]

Pirmdiena 17. aug. 1992.

Vēstule no Daces. Bijusi Ķikuros – domā, ka man varbūt nebūtu to jāredz. Satikusi Galm Gaidu (tagad prec.) Tā bijusi ļoti laipna un mani labi atceroties. Kā nē, Jāņa Dzelmes brālis Pēteris, Galm Gaidu – jāsaka izvaroja, briesmonis. Tur esot kāda liela liepa. Bija veca liepa pie īrnieku kūtiņas. Esot vēl ceriņkrūmi, egles lielas saaugušas un kādi oši – Aiviekstes mala. Tā tad viss diezgan tas pats. Dekšņos esot liela govju farma un tie lopiņi tad ganās pa mūsu zemi. Bez bēdu. Kad tā farma vāksies uz savas zemes? Kad atdos manu?

Jā – un šodien atnāk mans manuskripts (no Holivudas!) bijis labošanā pie kādas Astras Nores. Daudz kļūdu. Nesapratu ko ar to darīt. Laimējās sazvanīt to Astru – un izkārtojas viss puslīdz ok – lai sūtu to paku Kūlai! Te nu bija! Es jau kuru katru dienu cerēju sagaidīt grāmatu. Jāsūta jauns manuskripts Vecgrāvim. Varbūt tur iznāk man grāmata.

18. aug. Karsta, grūta nakts.

Karsta bet arī vējaina diena – man ar tukšu vēderu jāiet uz aknu pārbaudi. Ļoti gribētos dzert. Bet – jāmēģina turēties ok. Naktī apēdu ½ nektorāna un droši vien iedzēru mazliet ūdeni – nezināju, ka šai testā man jāierodas absolūti tukšam. Bet atlikt arī negribu.



Inese sāk labot jaunās – 3 grām. kopas – tekstu. Viņai brīva diena. Vakar atvadoties – (aizbrauca uz U.S.A.) ciemojās Stefanija [right]. Viņa brauks ar mašīnu kopā ar savu suni un kaķi! Nē, vēl garākām kājām. Ienāca māju apskatīt

Nelsona vecāki [left]. Abi balti tagad. Pati izskatās mazāka.


19. aug. Kādu grādu vēsāks, ne tik karsts!

Jā – vēsāka diena un es nevaru pierast, piemēroties – kaut vajadzētu justies O.K. Nekur nekā. Man jāpabeidz iesāktais garais stāsts – citādi tas kauj mani nost.
Cik skaisti, skaisti zied saules puķes! Zied arī puķu zirnīši (neko nesmaržo) un zied kreses – kas smaržo. Vēl turpina ziedēt rudzu puķes, kliņģerītes, daisijas, ‘blanket flowere’ – daudz ziedēšanas, bet patreiz viscēlākās saules puķes.

Vārdi vien vairs palikuši
Ar ko tukšumu pildīt.
Nekādas citas matērijas vairs nav
No kā pilis un ceļus pār zemi celt.
Vārdi – kādreiz lietu un notikumu tērps
Tagad – jā vēl tērps, bet
Bez miesām, bez ķermeņiem
Plīvo vējos – vārdi.

21. aug.

Pēkšņi – ļoti auksta diena. No 30 – tagad zem 10. Inese teica pat 5, 4, un vējš un mākoņi. Un patreiz nāk īsti rudenīgs vakars.

22. sest. Laiks auksts. Prāts kreņķīgs.

Bet strādāt pie comp. nevar piespiesties – gan domas darbojas ap to tēmu un – grib būt arī niknas – tādas kā tās īstenībā ir.
Dzidra piezvanīja. Iet ok. Viņa ārstē savu kaklu – ar vingrinājumiem. Es nosnaudu pusd. miegu. OK. Bet kamēr japānis te, arī liela miera nav, lai arī – viņa arvien ir prom.
Kaut es varētu piespiesties un uzrakstīt to stāstu!!
Te 2+ something p.m. Tur 10 min pirms 6 am.

...Balss, solis viegls, rokas pieskāriens maigs
Prom pagriezts vaigs ar smaida gaismu
Bet bijis, īsu mirkli tas bijis viss
Mūžības gaitā ielocīts, dots
Un zaudēts elpas atvilcienā tai dienā
Tu maiguma un kaislības degošais kalns
Tu gaismas brūkošais kalns
Zibošas lauskas es delnās bārstu.

Taustījos (nē jau spēlēju tomēr ari, spēlēju) pa Šopēna Šerc. Op. 54 un galā jutos kā Šopēns – slābani sēdot ar pēdējiem akordiem visu laiku ieslīdot melancholijā un – rāpjoties no tās ārā.


Japāniete [right] – gatavo vakariņas. Zivi un citus jūras zvērus – smaržo tā, ka es baidos ka slikti nekļūst – bet kad būs gatavs – būs droši vien ‘very nice’! Viņa taisa ļoti komplicētu maltīti. OK, OK!
Jūtos jocīgi. Tomēr nāk pāri tā pasaka ar J.G. un viņu recenzenti Lukinu un kreņķē un liek domāt par to kas mani gaida un kas ne no vienas puses ne otras – patīkams. Gribētu kaut kur aizbraukt – uz Austrāliju? Kaut kur ceļot prom uz kādu laiku – bet kur paliksi, kur vairs ceļosi? Uz Latviju, uz viņu govju ganībām kur mana Tēva mūža tīrumi, mana Tēva mūžības darbs, mājas.

Kā putnu spārnu vēdas
Skar laika skrējiens ātrais
Prom pāri 
Ar Tevi īsajam mirklim
Vēl atmiņās tie atšūposies
Mūžībā iesieti, klusi
Vārdi dzejā iekalti
Tavas tuvības dzīvā laime.

30. augusts, svētdiena

Vakar Inese nosūtīja izlaboto textu un diskus – Kūlai!
Arī Artavu un II d. K + S vēst. Astrai Moors.
Šodien nosūtīju vēstuli un kopiju no ‘Pie Ķikuriem’ no Austr. Latv. – Dacei.
Vakar kliedzām ar Inesi – viņa domā ka jāsūta Lukinai Aiviekste – es domāju – lai iet pie velna, lai mācās solīdāk uzvesties. Jūtos ļoti slikti – īsti dusmīga un kreņķīga, maza šo lielo darītāju priekšā – kas ērti to dara. Kur kāds garīgs darbs jāpieliek – basta! Nekā! Varbūt man jāmaina uzskats – bet ne vēl tūlīt. Es gaidu atvainošanās vārdus – vai tiešām var taisīt tādu mess un ne a ne bē! Kā es par to domāju – dusmas mutuļo pret to Lukinu. Gribētu ar Freija kundzi parunāt par to.

Pirmdiena 31. aug. 1992. Piemācas.

Ir tā, it kā grimtu muklājā un nebūtu nekur kur atsperties, vai pieķerties. Bet – ja ne citādi – ir jāpeld. Jābeidz stāsts šā vai tā – jādrukā, jāsūta – kaut kur? Nevar vien vēl dienu iesākt, nav elpas. Jāgaida pasts – kur pirmdienās nekā nav.